(1)

Līguma par Eiropas Savienības darbību 169. pants paredz, ka Kopienai jāveicina augsta patērētāju aizsardzības līmeņa sasniegšana, veicot 114. pantā noteiktos pasākumus.

(2)

Nekaitīgas pārtikas brīva aprite ir būtisks iekšējā tirgus aspekts, kas ievērojami ietekmē gan iedzīvotāju veselību un labklājību, gan sociālās un saimnieciskās intereses. Ar šo regulu ne tikai tiek uzlabota iekšējā tirgus darbība, nodrošinot tiesību aktu vienkāršošanu, juridisko noteiktību un birokrātijas samazināšanu, bet tā atbilst arī iedzīvotāju interesēm, jo ar to par obligātu tiks padarīta precīza, saprotama un salasāma pārtikas produktu marķēšana.

(3)

Nolūkā sasniegt augstu patērētāju veselības aizsardzības līmeni un garantēt viņu tiesības uz informāciju jānodrošina patērētāju pienācīga informētība par uzturā lietotajiem pārtikas produktiem. Pirkuma izvēli inter alia var ietekmēt veselības, ekonomiski, vides, sociāli un ētiski apsvērumi.

(4)

Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 28. janvāra Regula (EK) Nr. 178/2002, ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu (3), nosaka, ka pārtikas aprites tiesību aktu mērķis ir nodrošināt patērētājiem pamatu apzinātas izvēles veikšanai attiecībā uz pārtiku, ko viņi lieto uzturā, un nepieļaut praksi, kas var maldināt patērētāju.

(5)

Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīva 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem (4), ietver noteiktus aspektus attiecībā uz informācijas sniegšanu patērētājiem, lai nepieļautu maldinošu praksi vai informācijas noklusēšanu. Negodīgas komercprakses vispārīgie principi jāpapildina ar īpašiem noteikumiem attiecībā uz pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem.

(6)

Savienības pārtikas produktu marķēšanas noteikumi, kas attiecas uz visiem pārtikas produktiem, ietverti Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 20. marta Direktīvā 2000/13/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz pārtikas produktu marķēšanu, noformēšanu un reklāmu (5). Lielākā daļa minētās direktīvas noteikumu izstrādāti 1978. gadā, tāpēc tie ir jāatjaunina.

(7)

Padomes 1990. gada 24. septembra Direktīva 90/496/EEK par pārtikas produktu uzturvielu marķējumu (6) ietver noteikumus attiecībā uz informācijas par uzturvērtību saturu un noformējumu uz fasētu produktu iepakojuma. Šīs informācijas iekļaušana ir brīvprātīga, ja vien attiecībā uz pārtikas produktu nav norādes par tā uzturvērtību. Lielākā daļa minētās direktīvas noteikumu izstrādāti 1990. gadā, tāpēc tie ir jāatjaunina.

(8)

Galvenās marķēšanas prasības papildina vairāki noteikumi, ko piemēro visiem pārtikas produktiem īpašos apstākļos vai noteiktām pārtikas produktu kategorijām. Turklāt ir vairāki īpaši noteikumi, ko piemēro īpašiem pārtikas produktiem.

(9)

Lai gan līdzšinējo marķēšanas tiesību aktu sākotnējie mērķi un pamatelementi ir joprojām spēkā esoši, tie jāvienkāršo, lai ieinteresētajām personām atvieglotu piemērošanu un nodrošinātu lielāku juridisko noteiktību , un jāatjaunina, lai pārtikas produktu informācijas jomā ņemtu vērā jaunākās attīstības tendences.

(10)

Sabiedrība interesējas par uztura un veselības saistību un par piemērota uztura izvēli individuālām vajadzībām. Komisijas 2007. gada 30 maija Baltajā grāmatā par Eiropas stratēģiju attiecībā uz uzturu, lieko svaru un veselības jautājumiem, kas saistīti ar aptaukošanos, ir uzsvērts, ka uzturvērtības marķējums ir viens no veidiem , kā informēt patērētājus par pārtikas produktu sastāvu un palīdzēt viņiem veikt apzinātu izvēli. Izglītošanas un informēšanas kampaņas ir nozīmīgs instruments, lai uzlabotu patērētāju izpratni par pārtikas produktu informāciju. Savienības Patērētāju politikas stratēģijā 2007.-2013. gadam uzsvērts, ka efektīvai konkurencei un patērētāju labklājībai ļoti nozīmīga ir patērētāju apzinātas izvēles iespēja. Uztura pamatprincipu zināšana un piemērotas pārtikas produktu informācijas pieejamība ievērojami palīdzētu patērētājiem izdarīt šādu apzinātu izvēli. Turklāt ir saprātīgi un pareizi, ka patērētāji dalībvalstīs var izmantot neitrālu informācijas avotu, lai noskaidrotu individuālus jautājumus par uzturu. Tāpēc dalībvalstīs būtu jāierīko attiecīgas palīdzības tālruņu līnijas, turklāt šo līniju finansēšanā varētu iesaistīties pārtikas nozare.

(11)

Lai veicinātu tiesisko noteiktību un nodrošinātu racionālu un konsekventu tiesību aktu piemērošanu, Direktīvas 90/496/EEK un 2000/13/EK jāatceļ un jāaizstāj ar vienu regulu, kas nodrošinātu noteiktību gan patērētājiem, gan nozarei un atvieglotu administratīvo slogu.

(12)

Skaidrības labad jāatceļ un šajā regulā jāiekļauj citi horizontālie tiesību akti, proti, Komisijas 1987. gada 15. aprīļa Direktīva 87/250/EEK par spirta tilpumkoncentrācijas norādi, marķējot alkoholiskos dzērienus pārdošanai galapatērētājam (7), Komisijas 1994. gada 18. novembra Direktīva 94/54/EK par tādu norāžu obligātu iekļaušanu dažu pārtikas produktu marķējumā, kas nav paredzētas Padomes Direktīvā 79/112/EEK (8), Komisijas 1999. gada 8. marta Direktīva 1999/10/EK, ar ko paredz atkāpes no Padomes Direktīvas 79/112/EEK 7. panta noteikumiem attiecībā uz pārtikas produktu marķēšanu (9), Komisijas 2002. gada 18. jūlija Direktīva 2002/67/EK par hinīnu saturošo un kofeīnu saturošo pārtikas produktu marķēšanu (10), Komisijas 2004. gada 31. marta Regula (EK) Nr. 608/2004 par tādas pārtikas un pārtikas sastāvdaļu marķēšanu, kam pievienoti fitosterīni, fitosterīnu esteri, fitostanoli un/vai fitostanolu esteri (11), un Komisijas 2004. gada 29. aprīļa Direktīva 2004/77/EK, ar ko groza Direktīvu 94/54/EK attiecībā uz glicirizīnskābi un tās amonija sāli saturošu pārtikas produktu marķēšanu (12).

(13)

Jānosaka vienotas definīcijas, principi, prasības un procedūras, lai radītu skaidru ietvaru un kopēju pamatu Savienības un valstu pasākumiem, ko piemēro pārtikas produktu informācijai.

(14)

Lai nodrošinātu visaptverošu un evolucionāru pieeju pārtikas produktu informācijai, ko patērētājiem sniedz attiecībā uz uzturā lietoto pārtiku, jānosaka plašs formulējums attiecībā uz tiesību aktiem par pārtikas produktu informāciju, kas ietver vispārējus un īpašus noteikumus, un arī plašs formulējums attiecībā uz pārtikas produktu informāciju un izglītību , attiecinot to arī uz informācijas sniegšanu citā veidā, ne tikai ar marķējumu.

(15)

Savienības noteikumi būtu jāpiemēro vienīgi uzņēmumiem, kuru koncepcijā iekļauta noteikta darbības nepārtrauktība un noteikts organizācijas līmenis. Šī regula neattiecas uz tādām darbībām kā pārtikas produktu neregulāra piegāde trešām personām, ēdienu servēšana un pārtikas pārdošana , ko veic privātpersonas, piemēram, labdarības pasākumos, vietējas nozīmes gadatirgos un sanāksmēs , kā arī dažāda veida pārtikas produktu tiešā pārdošana, ko veic lauksaimnieki . Lai neradītu pārmērīgu slogu, it īpaši mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) pārtikas tradicionālās ražošanas nozarē un pārtikas mazumtirdzniecībā, pie kuriem pieskaitāmi arī sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumi, obligātās marķēšanas prasības nevajadzētu attiecināt uz iepriekš nefasētiem produktiem.

(16)

Uz transporta uzņēmumu sniegtiem pārtikas piegādes pakalpojumiem šo regulu vajadzētu attiecināt tikai tad, ja minētos pakalpojumus nodrošina maršrutos, kas savieno divus punktus Savienības teritorijā.

(17)

Šī regula būtu jāattiecina uz pārtikas piegādes pakalpojumiem, ko sniedz kinoteātri, izņemot MVU, kur pārtiku tirdzniecības vietā fasē standarta iepakojumos, kuru tilpums ir iepriekš noteikts, šādi definējot un padarot izmērāmu pārtikas produktu vai dzērienu galīgo daudzumu un uzturvērtību.

(18)

Tiesību aktiem par pārtikas produktu informāciju jābūt pamatotiem arī uz patērētāju informācijas prasībām un jānodrošina , ka netiek kavēti jauninājumi pārtikas nozarē . Iespēja pārtikas apritē iesaistītajiem tirgus dalībniekiem brīvprātīgi sniegt papildu informāciju nodrošina papildu elastību.

(19)

Pārtikas produktu informācijas obligātas prasības ieviešanas mērķis ir ļaut patērētājiem izdarīt tādu apzinātu pirkuma izvēli, kas atbilst viņu individuālajām uztura vēlmēm un vajadzībām.

(20)

Lai nodrošinātu, ka tiesību akti par pārtikas produktu informāciju ir piemērojami patērētāju mainīgajām vajadzībām pēc informācijas un izvairītos no pārmērīga iesaiņojuma daudzuma, kas nonāk atkritumos, vajadzētu paredzēt, ka atbilstoši pārtikas produktu obligātajai marķēšanai sniedz tikai tādu informāciju, par kuras saņemšanu nopietnu interesi apliecinājusi lielākā daļa patērētāju.

(21)

Jaunas obligātas prasības attiecībā uz pārtikas produktu informāciju vai pārtikas produktu informācijas jauna veida norādēm būtu jānosaka tikai tad un tikai tajos gadījumos, ja tas ir nepieciešams saskaņā ar subsidiaritātes, proporcionalitātes, pārredzamības un ilgtspējas principu.

(22)

Papildus pašreizējiem noteikumiem, kas vērsti pret maldinošu reklāmu, noteikumos par pārtikas produktu informāciju būtu jāaizliedz tādas informācijas sniegšana, kas var maldināt patērētāju , it īpaši attiecībā uz pārtikas produktu enerģētisko vērtību, izcelsmi vai sastāvu . Lai noteikumi būtu efektīvi, šim aizliegumam būtu jāattiecas arī uz pārtikas produktu reklamēšanu un noformējumu.

(23)

Par dažiem pārtikas produktiem apgalvo, ka tiem ir noteikta labvēlīga ietekme uz veselību. Šos apgalvojumus vajadzētu izteikt tādā veidā, kas nodrošina, lai šo produktu lietošanas ietekme būtu izmērāma un pierādāma.

(24)

Lai nepieļautu, ka noteikumi par pārtikas apritē iesaistīto tirgus dalībnieku atbildību attiecībā uz nepatiesu, maldinošu vai nepilnīgu pārtikas produktu informāciju ir sadrumstaloti, ir būtiski nepārprotami noteikt pārtikas apritē iesaistīto tirgus dalībnieku atbildību šajā jomā. Neskarot Regulas (EK) Nr. 178/2002 19. pantu, pārtikas apritē iesaistītajiem tirgus dalībniekiem, kuri ir atbildīgi par mazumtirdzniecību vai izplatīšanu un nav saistīti ar pārtikas produktu informāciju, būtu steidzami jārīkojas, uzzinot, ka šāda informācija neatbilst minētās regulas noteikumiem.

(25)

Būtu jāizveido saraksts ar visu obligāto informāciju, kas jāsniedz ▐ par visiem pārtikas produktiem, kuri paredzēti galapatērētājiem un sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumiem. Sarakstā būtu jāiekļauj informācija, ko jau paredz esošie tiesību akti, ņemot vērā, ka to parasti uzskata par vērtīgu acquis patērētāju informācijai.

(26)

Jaunajām informācijas un komunikācijas tehnoloģijām var būt liela nozīme, sniedzot patērētājiem papildinformāciju, jo šīs tehnoloģijas tiešām ļauj ātri un lēti sniegt informāciju. Var paredzēt, ka patērētāji saņem papildinformāciju no lielveikalos novietotiem termināļiem, kuri pēc produkta svītru koda nolasīšanas sniedz informāciju par šo produktu. Tāpat var paredzēt, ka papildinformācija būtu patērētājiem pieejama interneta vietnē.

▐

(27)

Atsevišķas sastāvdaļas vai citas vielas, kas tiek izmantotas pārtikas produktu ražošanā un saglabājas to saturā, var izraisīt alerģiju vai nepanesību, un atsevišķos gadījumos var pat radīt apdraudējumu veselībai. Tāpēc ir svarīgi norādīt informāciju par pārtikas piedevu, pārstrādes palīglīdzekļu un citu vielu ar zinātniski pierādītu alergēnisku ietekmi vai tādu, kas var palielināt saslimšanas risku, klātbūtni, lai jo īpaši tādi patērētāji, kuriem pārtikas produktu alerģija vai nepanesība sagādā problēmas, varētu mērķtiecīgi izvēlēties sev drošu pārtiku . Jānorāda pat ļoti nelieli vielu daudzumi, lai patērētāji ar smagām alerģijām varētu veikt drošu izvēli. Šajā nolūkā vajadzētu izstrādāt kopīgus noteikumus.

(28)

Pārtikas produktu marķējumam vajadzētu būt skaidram un saprotamam, lai palīdzētu patērētājiem, kas vēlas veikt selektīvu izvēli attiecībā uz pārtikas produktiem un uzturu. Pētījumi liecina, ka laba salasāmība ir svarīgs faktors, lai iedzīvotāji varētu ņemt vērā informācijas norādes, un ka grūti salasāma informācija par produktiem ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc patērētāji nav apmierināti ar pārtikas produktu marķējumu. Tādēļ vienlaikus būtu jāapsver tādi aspekti kā šrifts, krāsa un kontrasts.

(29)

Lai nodrošinātu pārtikas produktu informācijas sniegšanu, šāda prasība jāattiecina arī uz pārdošanu, ko veic, izmantojot distances saziņas līdzekļus. Lai gan ir skaidrs, ka jebkuram pārtikas produktam, kas tiek piegādāts, izmantojot tālpārdošanu, jāatbilst tām pašām prasībām, kas attiecas uz veikalā pārdotajiem pārtikas produktiem, jāprecizē, ka šādos gadījumos attiecīgajai obligātajai informācijai jābūt pieejamai arī pirms pirkuma veikšanas.

(30)

Lai patērētājiem nodrošinātu pārtikas produktu informāciju, kas nepieciešama apzinātas izvēles veikšanai, būtu jāsniedz informācija arī par jauktu alkoholisko dzērienu sastāvdaļām.

(31)

Ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2007. gada 5. septembra rezolūciju par Eiropas Savienības stratēģiju dalībvalstu atbalstam alkohola radītā kaitējuma mazināšanai (13), Eiropas Ekonomikas un sociālo lieto komitejas 2008. gada 18. septembra atzinumu par pārtikas informācijas sniegšanu patērētājiem, Komisijas ieguldīto darbu un vispārējās sabiedrības bažas par alkohola radīto kaitējumu, it īpaši jauniešiem un neaizsargātiem patērētājiem, Komisijai kopā ar dalībvalstīm būtu jāievieš definīcija tādiem dzērieniem kā “alkopopi”, kuru mērķauditorija ir jauni cilvēki. Alkohola satura dēļ “alkopopiem”būtu jāpiemēro stingrākas marķēšanas prasības un veikalos tie būtu skaidri jānošķir no bezalkoholiskajiem dzērieniem.

(32)

Ir arīdzan svarīgi sniegt p atērētājiem informāciju par citiem alkoholiskajiem dzērieniem. Īpaši Savienības noteikumi jau pastāv attiecībā uz vīnu marķējumu. Padomes 1999. gada 17. maija Regulā (EK) Nr. 1493/1999 par vīna tirgus kopīgo organizāciju (14) noteikts visaptverošs tehnisko standartu kopums, kas pilnībā ietver vīndarības praksi, ražošanas metodes un noformējuma līdzekļus, kā arī vīnu marķējumu, tādējādi nodrošinot, ka ir ietverti visi aprites posmi un ka patērētāji tiek aizsargāti un pienācīgi informēti. Jo īpaši šī regula precīzi un pilnīgi apraksta vielas, kuras varētu izmantot ražošanas procesā, kā arī to izmantošanas nosacījumus, to iekļaujot vīndarības prakses un apstrādes pozitīvajā sarakstā; prakse, kas nav ietverta šajā sarakstā ir aizliegta. Tādēļ šajā posmā ir atbilstīgi uz vīnu neattiecināt prasību uzskaitīt sastāvdaļas un sniegt paziņojumu par uzturvērtību. Attiecībā uz alu un stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem, kas definēti 2. panta 1. punktā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 110/2008 (2008. gada 15. janvāris) par stipro alkoholisko dzērienu definīciju, aprakstu, noformējumu, marķējumu un ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzību (15), un lai nodrošinātu konsekventu pieeju un atbilsmi attiecībā uz vīnu pieņemtajiem noteikumiem, jāpiemēro tāda paša veida atkāpes. Komisija piecus gadus pēc šīs regulas stāšanās spēkā sagatavo ziņojumu un vajadzības gadījumā piedāvā īpašas prasības saistībā ar šo regulu.

(33)

Norāde par pārtikas produktu izcelsmes valsti vai ▐ vietu jāsniedz obligāti saskaņā ar 9. panta 1. punkta i) apakšpunktu un katru reizi, kad tā nenorādīšana var maldināt patērētājus attiecībā uz šā pārtikas produkta patieso izcelsmes valsti vai ▐ vietu. Pārējos gadījumos izcelsmes valsts vai ▐ vietas norādi jāsniedz tādējādi, lai tā nemaldina patērētāju, un pamatojoties uz skaidri noteiktiem kritērijiem, kas nozarei nodrošina vienotus darbības noteikumus un uzlabo patērētāju izpratni par informāciju saistībā ar pārtikas produktu izcelsmes valsti vai ▐ vietu. Šos kritērijus nepiemēro attiecībā uz norādēm, kas saistītas ar pārtikas apritē iesaistītā tirgus dalībnieka nosaukumu un adresi.

(34)

Ja pārtikas apritē iesaistītie tirgus dalībnieki norāda , ka pārtikas produkta izcelsme ir Savienībā , lai pievērstu patērētāju uzmanību produkta kvalitātei un Savienības ražošanas standartiem , šādām norādēm jāatbilst saskaņotajiem kritērijiem. Tas pats attiecas uz norādi par dalībvalsti.

(35)

Savienības nepreferenciālie tiesību akti par izcelsmi definēti Padomes 1992. gada 12. oktobra Regulā (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (16) un tās īstenošanas noteikumos Komisijas 1993. gada 2. jūlija Regulā (EEK) Nr. 2454/93 (17). Pārtikas produktu izcelsmes valsts noteikšana pamatojas uz šiem noteikumiem, kurus tirdzniecības dalībnieki un pārvaldes labi pazīst, un tas atvieglos īstenošanu.

(36)

Paziņojums par pārtikas produkta uzturvērtību ietver informāciju par pārtikas produktu enerģētisko vērtību un uzturvielu un sastāvdaļu saturu. Obligātās informācijas par uzturvērtību norādīšana iepakojuma priekšpusē un aizmugurē jāpapildina ar dalībvalstu pasākumiem, piemēram, rīcības plānu uztura jomā kā daļu no veselības aprūpes politikas, kurā tiktu iekļauti konkrēti ieteikumi sabiedrības izglītošanas par uzturu jomā un tiktu sekmēta apzināta pārtikas produktu izvēle .

(37)

Iepriekš minētajā Komisijas 2007. gada 30. maija Baltajā grāmatā, uzsvērtas atsevišķas uzturvielas, kas ir svarīgas sabiedrības veselībai. Tāpēc ir būtiski , lai obligātās informācijas par uzturvērtību norādes atbilstu Baltās grāmatas ieteikumiem .

(38)

Patērētāji parasti neapzinās, kāda ir iespējamā ar alkoholiskajiem dzērieniem uzņemtā enerģētiskā vērtība. Tāpēc būtu lietderīgi, ja tiktu noteikts, ka ražotājiem jāsniedz informācija par alkoholisko dzērienu enerģētisko vērtību .

(39)

Lai nodrošinātu juridisko noteiktību un Savienības tiesību aktu konsekvenci, brīvprātīgai uzturvērtības un veselīguma norādei uz pārtikas produktu marķējuma jābūt saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 20. decembra Regulu (EK) Nr. 1924/2006 par uzturvērtības un veselīguma norādēm uz pārtikas produktiem (18).

(40)

Lai lieki neapgrūtinātu pārtikas ražotājus un tirdzniecības nozari, atsevišķas tādu pārtikas produktu kategorijas, kas nav apstrādāti vai kuriem informācija par uzturvērtību nav izšķirošais faktors patērētāju pirkuma izvēlē, vai arī kuru iepakojums vai etiķete ir pārāk mazi, lai uz tiem izvietotu obligāto marķējumu, jāatbrīvo no prasības par obligātu uzturvērtības norādi, ja vien šādas informācijas sniegšanu neparedz ar citiem Savienības tiesību aktiem.

(41)

▐ Sniegtajai informācijai vajadzētu būt viegli saprotamai vidusmēra patērētājam , lai tiktu ņemtas vērā vidusmēra patērētāju vajadzības un nodrošinātu informatīvo funkciju. Šķiet lietderīgi izvietot informāciju vienā un tajā pašā redzamības laukā, lai patērētāji, pērkot pārtikas produktus, bez piepūles var saskatīt būtisko informāciju par uzturvērtību.

(42)

Dažas dalībvalstis un pārtikas nozares organizācijas, kas lieto jaunākos sasniegumus paziņojumu par uzturvērtību izteiksmē, kas nav uz 100 g/100 ml/porciju, apgalvo, ka patērētājiem patīk šādas shēmas, jo tās palīdz ātri pieņemt lēmumus par pirkumu. Tomēr nav zinātnisku pierādījumu par visu Savienības teritoriju attiecībā uz to, kā vidusmēra patērētājs saprot un lieto citādas informācijas izteikšanas sistēmas. Tāpēc , lai būtu vieglāk salīdzināt pārtikas produktus, kas ir dažāda izmēra iesaiņojumos, ir lietderīgi saglabāt prasību par obligātu uzturvērtības norādi attiecībā uz 100 g vai 100 ml un vajadzības gadījumā ļaut papildu norādes attiecībā uz vienu porciju. Ja iesaiņota viena porcija kāda pārtikas produkta, tad obligātai vajadzētu būt arī porcijas uzturvērtības norādei. Lai izvairītos no maldinošiem datiem par porcijas uzturvērtību, konsultāciju procedūrā vajadzētu vienoties par porciju standartizētu lielumu visā Savienībā.

(43)

Jāapsver iespēja paziņojumu par uzturvielu daudzumu un salīdzinošos rādītājus norādīt vienā un tajā pašā redzamības laukā viegli atpazīstamā formā, lai dotu patērētājiem iespēju pilnībā novērtēt pārtikas produkta uzturīpašības kā paziņojuma par uzturvērtību sastāvdaļu, nevis kā atsevišķu norāžu grupu.

(44)

Pieredze liecina, ka daudzos gadījumos brīvprātīgi sniegta pārtikas produktu informācija traucē obligātās pārtikas produkta informācijas skaidrībai. Tāpēc jānosaka kritēriji, lai palīdzētu pārtikas apritē iesaistītajiem tirgus dalībniekiem un izpildiestādēm līdzsvarot obligātās un brīvprātīgās pārtikas produktu informācijas sniegšanu.

(45)

Arī attiecībā uz neiesaiņotiem pārtikas produktiem un sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumu piedāvājumu informācija par iespējamiem alergēniem alerģijas slimniekiem ir ļoti būtiska. Tāpēc patērētājiem vienmēr vajadzētu būt iespējai saņemt šādu informāciju .

(46)

Dalībvalstis nedrīkstētu pieņemt noteikumus, kas nav noteikti šajā regulā un jomā, ko tā saskaņo, ja vien regula īpaši neparedz šādus gadījumus. Turklāt, tā kā dalībvalstu marķēšanas prasības var radīt šķēršļus preču brīvai apritei iekšējā tirgū, dalībvalstīm vajadzētu pierādīt šo pasākumu nepieciešamību un norādīt turpmākās darbības, ko tās veiks, lai šie pasākumi pēc iespējas mazāk kavētu tirdzniecību.

(47)

Noteikumiem par pārtikas produktu informāciju jābūt piemērojamiem ātri mainīgajai sociālajai, ekonomiskajai un tehnoloģiskajai videi.

(48)

Attiecībā uz noteiktiem pārtikas produktu informācijas aspektiem, kas dod iespēju attīstīt novatorisku un mūsdienīgu komercpraksi, jāveic pietiekami daudz eksperimentu un patērētāju pētījumu un jāuzrāda ticami pierādījumi par labākajām sistēmām. Tāpēc šādos gadījumos Savienības tiesību aktiem par pārtikas produktu informāciju būtu jāaprobežojas ar tādu obligāto būtisko prasību noteikšanu, kas nosaka patērētāju aizsardzības un informācijas līmeni, un jāpieļauj elastība šo prasību piemērošanā atbilstīgi iekšējā tirgus noteikumiem.

(49)

Lai nodrošinātu, ka laika gaitā un ņemot vērā paraugpraksi tiek izstrādātas un pieņemtas arvien precīzākas prasības attiecībā uz pārtikas produktu informāciju, Savienības un valstu līmenī vajadzētu būt elastīgiem mehānismiem, kuru pamatā ir atvērta un caurskatāma sabiedriskā apspriešana un ilgtspējīga plaša ieinteresēto personu loka mijiedarbība. Šāda mehānisma rezultātā, pamatojoties uz padziļinātu patērētāju pētījumu un plašu apspriešanos ar ieinteresētajām personām, var veidoties nesaistošas valsts shēmas. Vajadzētu būt mehānismiem, piemēram identifikācijas numuram vai simbolam, kas patērētājam ļauj atpazīt pārtikas produktus, kuri marķēti atbilstoši valsts shēmai.

(50)

Lai nodrošinātu dažādās dalībvalstīs sasniegto rezultātu saskaņotību, jāveicina pastāvīga savstarpēja paraugprakses un pieredzes apmaiņa starp dalībvalstīm un ar Komisiju un jāveicina ieinteresēto personu dalība šādā apmaiņā.

(51)

Dalībvalstīm jāveic oficiālas pārbaudes, lai īstenotu atbilstību šai regulai saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 882/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par oficiālo kontroli, ko veic, lai nodrošinātu atbilstības pārbaudi saistībā ar dzīvnieku barības un pārtikas aprites tiesību aktiem un dzīvnieku veselības un dzīvnieku labturības noteikumiem (19).

(52)

Atsauces uz Direktīvu 90/496/EEK Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 20. decembra Regulā (EK) Nr. 1924/2006 un Regulā (EK) Nr. 1925/2006 par vitamīnu un minerālvielu, un dažu citu vielu pievienošanu pārtikai (20) jāatjaunina, lai ņemtu vērā šo regulu. Tāpēc attiecīgi jāgroza Regula (EK) Nr. 1924/2006 un (EK) Nr. 1925/2006.

(53)

Lai ieinteresētajām personām, jo īpaši MVU dotu iespēju uz saviem produktiem sniegt informāciju par uzturvērtību, pakāpeniski jāievieš pasākumi par obligātu uzturvērtības norādīšanu, piemērojot pagarinātu pārejas periodu un mikrouzņēmumiem paredzot papildu pārejas periodu.

(54)

Protams, arī pārtikas tradicionālās ražošanas izstrādājumos vai svaigos izstrādājumos, ko tieši pārdošanas vietā gatavo pārtikas mazumtirdzniecības uzņēmumos, var būt vielas, kas jutīgām personām izraisa alerģiju vai nepanesību. Tā kā iepriekš neiesaiņotus produktus pārdod tieši patērētājam, atbilstošās informācijas nodošana būtu jānodrošina, piemēram, pārdevēja un pircēja sarunā pirkuma brīdī, izmantojot skaidri saskatāmu norādi tirdzniecības vietā vai tajā izvietotus informatīvus materiālus.

(55)

Tā kā šīs regulas mērķus pietiekamā mērā nevar sasniegt dalībvalstu līmenī, bet tos labāk var sasniegt Savienības līmenī, Kopiena var pieņemt attiecīgus pasākumus saskaņā ar subsidiaritātes principu, kā noteikts Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šī regula nepārsniedz to, kas vajadzīgs minēto mērķu sasniegšanai.

▐

(56)

Komisija būtu jāpilnvaro pieņemt deleģētus aktus saskaņā ar LESD 290. pantu. Ir īpaši svarīgi, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, pienācīgi apspriestos, tostarp ekspertu līmenī.

(57)

Lai nodrošinātu vienādus īstenošanas nosacījumus, Komisijai būtu jāpiešķir ieviešanas pilnvaras, saskaņā ar kurām tā pieņem tehniskas pamatnostādnes par alerģiju vai nepanesību izraisošu sastāvdaļu saraksta interpretēšanu, lai noteiktu, kā norādīt minimālo derīguma termiņu un kā ņemt vērā dalībvalstu pieņemtos noteikumus. Saskaņā ar LESD 291. pantu normas un vispārīgus principus attiecībā uz dalībvalstu kontroles mehānismiem, kas attiecas uz Komisijas ieviešanas pilnvaru piemērošanu, paredz iepriekš, pieņemot regulu saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru. Kamēr šī jaunā regula nav pieņemta un ņemot vērā nepieciešamību pēc iespējas ātrāk pieņemt un īstenot šo regulu, dalībvalstis īsteno kontroli saskaņā ar Padomes 1999. gada 28. jūnija Lēmumu 1999/468/EK, ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (21), — izņemot regulatīvo kontroles procedūru, ko nepiemēro — tiktāl, ciktāl šie noteikumi atbilst grozītajiem Līgumiem. Tomēr atsauces uz šiem noteikumiem jāaizstāj ar atsaucēm uz jaunās regulas noteikumiem un principiem, tiklīdz šī regula stājas spēkā,

▐

a)

terminu “pārtika”, “pārtikas aprites tiesību akti”, “pārtikas uzņēmums”, “pārtikas apritē iesaistīts tirgus dalībnieks”, “mazumtirdzniecība”, “laišana tirgū” un “galapatērētājs” definīcijas, kas noteiktas Regulas (EK) Nr. 178/2002 2. pantā un 3. panta 1., 2., 3., 7., 8. un 18. punktā;

b)

terminu “pārstrāde”, “neapstrādāti produkti” un “pārstrādāti produkti” definīcijas, kas noteiktas Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regulas (EK) Nr. 852/2004 par pārtikas produktu higiēnu (24) 2. panta 1. punkta m), n) un o) apakšpunktā;

c)

terminu “pārtikas piedevas” un “pārstrādes palīglīdzekļi” definīcijas, kas noteiktas Padomes 1988. gada 21. decembra Direktīvas 89/107/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz pārtikas piedevām, ko atļauts izmantot cilvēku uzturā (25), 1. panta 2. punktā un 1. panta 3. punkta a) apakšpunktā;

d)

termina “aromatizētāji” definīciju, kas noteikta Padomes 1988. gada 22. jūnija Direktīvas 88/388/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz aromatizētājiem, ko izmanto pārtikā un izejmateriālos to ražošanai (26), 1. panta 2. punkta a) apakšpunktā;

e)

terminu “gaļa” un “mehāniski atdalīta gaļa” definīcijas, kas noteiktas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 853/2004 (2004. gada 29. aprīlis), ar ko nosaka īpašus higiēnas noteikumus attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes pārtiku (27) I pielikuma 1.1. un 1.14. punktā;

f)

terminu “norāde”, “uzturviela”, “cita viela”, “uzturvērtības norāde” un “veselīguma norāde” definīcijas, kas noteiktas Regulas (EK) Nr. 1924/2006 2. panta 2. punkta 1. līdz 5. apakšpunktā.

a)

“pārtikas produkta informācija” ir informācija par pārtikas produktu un ir pieejama galapatērētājam ar marķējuma, citu pievienoto materiālu vai jebkuru līdzekļu, tostarp mūsdienu tehnoloģiju vai verbālas komunikācijas, starpniecību. Termins neietver komercziņojumus, kas definēti Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 8. jūnija Direktīvā 2000/31/EK par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (28);

▐

b)

“sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumi” ir jebkurš uzņēmums (ieskaitot automātus, transportlīdzekļus vai stacionārus vai pārvietojamus stendus), piemēram, restorāni, ēdnīcas, skolas , slimnīcas vai ēdienu un dzērienu piegādes uzņēmumi, kuros notiek komerciāla pārtikas sagatavošana, lai to tieši varētu izmantot galapatērētājs ;

c)

“fasēti pārtikas produkti” ir jebkura atsevišķa vienība, kas ir gatava piegādei galapatērētājam un sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumiem un kas sastāv no pārtikas produkta vienā iepakojumā , ja šāds iepakojums pārtikas produktu aptver pilnībā vai daļēji tā, lai iepakojuma saturu nevarētu mainīt citādi, kā vien atverot vai nomainot iepakojumu;

d)

“nefasēti pārtikas produkti” ir pārtikas produkti, kurus galapatērētājam piedāvā neiesaiņotā veidā un vai nu neiesaiņo vispār vai iesaiņo tikai brīdī, kad tos pārdod galapatērētājam, kā arī pārtika un svaigi izstrādājumi, ko uz vietas fasē pārdošanas dienā tūlītējai pārdošanai;

e)

“amatnieciski ražots pārtikas produkts” ir pārtikas produkts, ko ražo tādā uzņēmumā, kurš saskaņā ar valsts uzņēmējdarbības noteikumiem ir iekļauts valsts reģistros kā amatniecības uzņēmums, un ko ražo tieši patērētājam;

f)

“sastāvdaļa” ir jebkura viela, ieskaitot pārtikas piedevas un pārtikas fermentus, un jebkuras kombinētas sastāvdaļas sastāvdaļa , ko lieto pārtikas produktu ražošanas vai sagatavošanas procesā un ko, tostarp arī izmainītā veidā, satur arī gatavais pārtikas produkts ▐;

g)

“izcelsmes vieta” ir jebkura vieta, valsts vai reģions, kur pilnībā iegūti lauksaimniecības produkti vai sastāvdaļas, kā noteikts saskaņā ar Padomes Regulas (EEK) Nr. 2913/92 23. panta 2. punktu ;

h)

“kombinēta sastāvdaļa” ir sastāvdaļa, kas pati par sevi ir pārtikas produkts ar vairāk nekā vienu sastāvdaļu;

i)

“etiķete” ir visu veidu birkas, zīmoli, atšķirības zīmes, ilustratīvs vai cits aprakstošs materiāls, kas uzrakstīts, uzdrukāts, uzkrāsots ar šablonu, iezīmēts, iespiests vai uzspiests uz pārtikas produkta iepakojuma vai ir tam piestiprināts;

j)

“marķējums” ir teksti, ziņas, preču zīmes, zīmolvārdi, attēls vai simbols, kas ir saistībā ar pārtikas produktu, atrodas uz jebkura iesaiņojuma, dokumentā, uzrakstā, uz etiķetes, aptveres vai uzlīmes un ir pievienots šādam pārtikas produktam vai attiecas uz to;

k)

“redzamības lauks” ir visas iepakojuma virsmas, kuras ir salasāmas no viena redzespunkta, nodrošinot ātru un vieglu piekļuvi marķējuma informācijai ▐;

l)

“salasāmība” ir tāds raksts, druka, iespiedums, marķējums, gravējums, zīmoga nospiedums utt., kas ļauj pircējam ar normālu redzi un bez optiskiem palīglīdzekļiem saskatīt tekstus, piemēram, pārtikas produktu etiķetes un marķējumus; salasāmība ir atkarīga no rakstu zīmju lieluma, rakstu veida, zīmju līnijas biezuma, atstatuma starp vārdiem, burtiem un rindiņām, attiecības starp burtu platumu un augstumu, kā arī kontrasta starp rakstu un fonu;

▐

m)

“pieņemtais nosaukums” ir pārtikas produkta nosaukums, ko saprot un ko nav nepieciešamības sīkāk paskaidrot tās dalībvalsts patērētājiem, kurā produkts tiek pārdots;

n)

“aprakstošais nosaukums” ir nosaukums, kas apraksta pārtikas produktu un, ja nepieciešams tā lietošanai, ir pietiekami skaidrs, lai ļautu patērētājiem saprast produkta patieso būtību un atšķirt to no citiem produktiem, ar kuriem to varētu sajaukt;

▐

o)

“vienas sastāvdaļas produkts” ir jebkura pārtika, kurā, izņemot sāli, cukuru, garšvielas, ūdeni, piedevas, aromatizētājus vai fermentus, ir tikai viena sastāvdaļa;

p)

“pamatprasības” ir prasības, kas nosaka patērētāju aizsardzības līmeni un pārtikas produkta informāciju attiecīgajā lietā un kas ir ietvertas Savienības tiesību aktos ▐;

q)

“pārtikas produkta minimālais derīguma termiņš” ir datums, līdz kuram pārtikas produkts saglabā tam raksturīgās īpašības, ja tiek ▐ uzglabāts , kā norādīts, vai uzglabāts saskaņā ar īpašajām norādēm uz iepakojuma ;

r)

“pārtikas produkta “izlietot līdz” datums” ir datums, līdz kuram pārtikas produkts izlietojams; pēc šā datuma pārtikas produktu vairs nedrīkst nodot patērētājiem vai pārstrādāt tālāk;

s)

“ražošanas datums” ir datums, kurā produkti ir saražoti vai, attiecīgā gadījumā, iesaiņoti un sasaldēti;

t)

“paraugprakse” ir standarti, shēmas, pasākumi vai jebkuras citas darbības, ko veic kompetentas iestādes un kas atbilstīgi pieredzei un pētījumiem ir visefektīvākās attiecībā uz lielāko daļu patērētāju un tiek uzskatītas par paraugu, kam jāseko;

u)

“pārtikas produkta imitācija” ir pārtikas produkts, kas rada iespaidu, ka tas ir cits pārtikas produkts, kurā parasti izmantotās sastāvdaļas pilnībā vai daļēji jauc vai aizstāj ar citām sastāvdaļām.

a)

informācija par pārtikas produkta identitāti un sastāvu, daudzumu, īpašībām un citām pārtikas produkta pazīmēm;

b)

informācija par patērētāju veselības aizsardzību un drošu pārtikas produkta lietošanu. Ja īpaši tas attiecas uz informāciju par:

c)

informācija par uzturvērtības īpašībām, kas dotu iespēju patērētājiem, tostarp ar īpašām uztura prasībām, veikt apzinātu izvēli.

a)

tādējādi, ka apraksts un/vai pārtikas produkta attēls varētu patērētājus maldināt par šā pārtikas produkta pamatīpašībām, identitāti, rādītājiem, sastāvu, atsevišķajām sastāvdaļām un to daudzumu pārtikas produktā , derīgumu, izcelsmes valsti vai izcelsmes vietu, ražošanas vai izgatavošanas veidu;

b)

iepakojuma aprakstā vai attēlā iekļaujot norādi, kas liek saprast, ka pārtikas produktā ir konkrēti produkti vai sastāvdaļas, lai gan patiesībā produkts ar šādu iepakojumu ir attiecīgā pārtikas produkta imitācija vai arī pārtikas produktā parasti izmantojamās sastāvdaļas vietā izmantots tās aizstājējs. Šādos gadījumos uz labi redzamas pārtikas produkta iepakojuma daļas tā nosaukums jāpapildina, norādot, ka tā ir imitācija, vai arī jānorāda, ka “šis produkts ražots, (aizstātās vielas apzīmējums) vietā izmantojot (aizstājēja apzīmējums)”;

c)

attiecībā uz gaļas produktiem radot iespaidu, ka tas ir augušas gaļas gabals, lai gan šis produkts sastāv no saliktiem gaļas gabaliem. Šādos gadījumos produkta iepakojuma skata daļā jāsniedz norāde “formēta gaļa –no saliktiem gaļas gabaliem”;

d)

piedēvējot pārtikas produktam tādu iedarbību vai īpašības, kas tam nepiemīt;

e)

liekot saprast, ka pārtikas produktam piemīt īpašas pazīmes, lai gan faktiski šādas pazīmes piemīt visiem līdzīgiem pārtikas produktiem , vai arī īpaši uzsverot, ka nav noteiktu sastāvdaļu un/vai uzturvielu, kuras attiecīgais pārtikas produkts principā nesatur;

f)

izteikti reklamējot ar to, ka ir pazemināts cukura un/vai tauku saturs, ja vienlaikus nav atbilstoši samazināta enerģētiskā vērtība (kilodžoulos vai kilokalorijās);

g)

ar apzīmējumu “piemērots personām, kurām ir īpašas uztura vajadzības”, ja pārtikas produkts neatbilst Savienības noteikumiem attiecībā uz speciālam uzturam paredzētiem pārtikas produktiem;

h)

attiecībā uz pienu — apzīmējot to kā “svaigu”, kaut arī izlietošanas termiņš ir ilgāks par septiņām dienām pēc iepildīšanas.

a)

reklāmu;

b)

pārtikas produktu pasniegšanas veidu, jo īpaši to formu, izskatu vai iesaiņojumu, izmantojamiem iesaiņošanas materiāliem, izvietojumu un apkārtni, kādā tie ir izstādīti.

a)

ja fasētais pārtikas produkts ir paredzēts galapatērētājam, bet tā tirdzniecība tiek sākta pirms pārdošanas galapatērētājam, un ja šajā posmā pārdošana sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumam netiek veikta;

b)

ja fasētais pārtikas produkts ir paredzēts piegādei sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumam turpmākai gatavošanai, pārstrādei, sadalīšanai vai sagriešanai.

a)

produkta komercnosaukumu ;

b)

sastāvdaļu sarakstu;

c)

jebkuru sastāvdaļu, kas minēta II pielikumā un izraisa alerģiju vai nepanesību, un jebkuru no tās atvasināto vielu , pienācīgi ievērojot īpašos noteikumus par nefasētiem pārtikas produktiem ;

d)

dažu sastāvdaļu vai sastāvdaļu kategoriju daudzums saskaņā ar VI pielikumu ;

e)

pārtikas produkta neto daudzums fasēšanas brīdī ;

f)

minimālais derīguma termiņš vai pārtikas produktiem, kas no mikrobioloģijas viedokļa ir ātrbojīgi, “izlietot līdz” datums;

g)

saldētiem produktiem — ražošanas datums;

h)

jebkuri īpaši glabāšanas un/ vai lietošanas nosacījumi; tostarp specifikācijas attiecībā uz produkta sasaldēšanas un uzglabāšanas nosacījumiem pirms un pēc iepakojuma atvēršanas, ja bez šīs informācijas nebūtu iespējams pienācīgi izmantot pārtikas produktu;

i)

lietošanas instrukcija, ja bez šādas pamācības nebūtu iespējams pienācīgi izmantot pārtikas produktu;

j)

Savienībā reģistrēta ražotāja vai iepakotāja, vai pārdevēja , vai importētāja, vai attiecīgā gadījumā pārtikas apritē iesaistīta tirgus dalībnieka, kura vārdā vai kura uzņēmuma vārdā pārtikas produkts tiek laists tirgū, vārds vai uzņēmuma nosaukums , vai reģistrēta preču zīme un adrese;

k)

izcelsmes valsts vai ▐ vieta attiecībā uz šādiem produktiem:

Attiecībā uz jebkuru citu pārtiku — izcelsmes valsts vai vieta , ja tās nenorādīšana var maldināt patērētāju attiecībā uz pārtikas produkta īsto izcelsmes valsti vai ▐ vietu, jo īpaši, ja pārtikas produktam pievienotā informācija vai etiķete varētu netieši norādīt, ka pārtikas produktam ir cita izcelsmes valsts vai vieta; šādos gadījumos norādi nosaka, pieņemot deleģētus aktus saskaņā ar 42. panta noteikumiem un ievērojot 43. un 44. panta nosacījumus;

▐

l)

attiecībā uz dzērieniem ar alkohola saturu vairāk nekā 1,2 tilpumprocenti, faktiskais alkohola saturs tilpumprocentos;

m)

paziņojums par uzturvērtību.

a)

regulas 9. un 29. pantā minētā pārtikas produktu informācija pēc patērētāja pieprasījuma ir pieejama pirms pirkuma veikšanas, un to var uzrādīt tālpārdošanai klātpievienotajos dokumentos vai norādīt citos atbilstošos veidos;

b)

regulas 9. panta 1. punkta f) un i) apakšpunktā noteikto ziņu sniegšana ir obligāta vienīgi piegādes brīdī.

a)

svaigiem augļiem un dārzeņiem, arī kartupeļiem, kas nav mizoti, griezti vai līdzīgi apstrādāti;

b)

gāzētam ūdenim, ja tā aprakstā norādīts, ka tas ir gāzēts;

c)

raudzētam etiķim, kas iegūts no viena pamatprodukta, ja tam nav pievienotas citas sastāvdaļas;

d)

sieram, sviestam, raudzētam pienam un krējumam, ja tiem nav pievienotas citas sastāvdaļas, izņemot piena produktus, fermentus un siera izgatavošanai nepieciešamās mikroorganismu kultūras, vai sāls, kas nepieciešama siera ražošanā, izņemot svaigu sieru un kausētu sieru;

e)

dzērieniem, kas satur alkoholu. Komisija pēc … (34) sagatavo ziņojumu par šā punkta piemērošanu attiecībā uz šiem pārtikas produktiem, un šim ziņojumam var pievienot īpašus pasākumus, ar ko nosaka noteikumus patērētāju informēšanai par šo produktu uzturvērtību . Šos pasākumus, kas paredzēti, lai grozītu nebūtiskus šīs regulas elementus, to papildinot, pieņem ar deleģētiem aktiem saskaņā ar 42. pantu un ievērojot 43. un 44. panta nosacījumus;

f)

pārtikas produktiem, kam ir viena sastāvdaļa, ja:

a)

sastāvdaļas elementi, ko uz laiku atdala ražošanas procesā un vēlāk atkal pievieno, nepārsniedzot to sākotnējo daudzumu;

b)

pārtikas produktu piedevas vai fermenti:

c)

vielas, ko tikai vajadzīgā daudzumā izmanto par šķīdinātāju vai vidi uzturvielām, pārtikas piedevām, fermentiem vai aromatizētājiem;

d)

vielas, kas nav pārtikas produktu piedevas, bet kuras lieto tādā pašā veidā un nolūkā kā pārstrādes palīglīdzekļus, un kas ir galaproduktā, arī pārveidotā veidā;

e)

ūdens:

a)

pārtikas produkta nosaukumā skaidri minēta attiecīgā sastāvdaļa; vai

b)

šīs regulas II pielikumā uzskaitītā sastāvdaļa, no kuras viela cēlusies, jau iekļauta sastāvdaļu sarakstā;

c)

pārtikas produkti nav fasēti; šādā gadījumā tirdzniecības telpā vai uz ēdienkartēm nepārprotami redzamā veidā jānorāda, ka:

a)

attiecīgā sastāvdaļa vai sastāvdaļu kategorija ir norādīta pārtikas produkta tirdzniecības nosaukumā vai nosaukumā, ar kuru patērētājs parasti to saista; vai

b)

attiecīgo sastāvdaļu vai sastāvdaļu kategoriju marķējumā izceļ ar vārdu, zīmējumiem vai grafiskiem simboliem; vai

c)

attiecīgā sastāvdaļa vai sastāvdaļu kategorija būtiski raksturo pārtikas produktu un atšķir to no citiem produktiem, ar kuriem to var sajaukt nosaukuma vai izskata dēļ.

a)

tilpuma vienībās — šķidrumiem Padomes 1985. gada 27. jūnija Direktīvas 85/339/EEK par pārtikā lietojamo šķidrumu taru (35) nozīmē ;

b)

masas vienībās — pārējiem produktiem.

a)

minimālais derīguma termiņš:

b)

“datums, līdz kuram produkts jāizlieto”:

c)

ražošanas datums:

a)

Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 10. jūnija Direktīva 2002/46/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz uztura bagātinātājiem (36);

b)

Padomes 1980. gada 15. jūlija Direktīva 80/777/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz dabisko minerālūdeņu ieguvi un realizāciju (37).

a)

enerģētiskā vērtība;

b)

tauku, piesātināto tauku, ▐ cukura un sāls daudzums;

c)

proteīna, ogļhidrātu, šķiedrvielu, dabisko un mākslīgo trans-taukskābju daudzums.

▐ a)

mononepiesātinātās taukskābes;

b)

polinepiesātinātās tauksābes;

c)

polioli;

d)

holesterīns;

e)

ciete;

▐

f)

jebkuras minerālvielas vai vitamīni, kas ir sastopami ievērojamā daudzumā saskaņā ar X pielikuma A daļas 1. punktu un atbilst vērtībām, kas norādītas X pielikuma A daļas 2. punktā;

g)

citas vielas XII pielikuma A daļas nozīmē un šo uzturvielu sastāvdaļas;

h)

citas vielas, kā noteikts Regulā (EK) Nr. 1925/2006.

a)

ražotāja veikto pārtikas produktu analīzi; vai

b)

attiecīgā pārtikas produkta sastāvdaļu zināmo vai atzīto vidējo vērtību lietošanu aprēķinos; vai

c)

vispārēji noteiktu un pieņemtu lielumu izmantošanu aprēķinos.

a)

šāds norādes veids nemaldina patērētāju vai nenovirza uzmanību no obligātā paziņojuma par uzturvērtību ; un

b)

uzturvērtību norāda noteiktiem daudzumiem atbilstoši X pielikuma B daļai vai pamatotām zinātniskām atziņām par enerģētisko vai uzturvērtību;

c)

ir zinātniski pierādījumi, kas liecina, ka vidusmēra patērētājs saprot uzturvērtības norādes saturu un lietošanu; un

d)

to pamato neatkarīgu patērētāju pētījumu rezultāti, kas parāda, ka vidusmēra patērētāji saprot šādu izteiksmes veidu.

▐

a)

sabiedrības veselības aizsardzību;

b)

patērētāju aizsardzību;

c)

krāpšanas novēršanu;

d)

rūpniecisko un komerciālo īpašumtiesību, reģionālās izcelsmes norāžu, reģistrēta izcelsmes apzīmējuma aizsardzību un negodīgas konkurences novēršanu.

1.

6. panta 6. punktu aizstāj ar šādu tekstu:

“6.   Vitamīna vai minerālvielas pievienošanu pārtikas produktiem veic tā, lai šis vitamīns vai minerālviela pārtikas produktā ir vismaz pietiekamā daudzumā, ja tāds noteikts saskaņā ar Regulas (EK) Nr. … XI pielikuma A daļas 2. punktu (44). Īpašiem pārtikas produktiem vai pārtikas produktu kategorijām minimālos daudzumus, tostarp jebkurus daudzumus, kas ir mazāki par iepriekš minēto pietiekamo daudzumu, nosaka saskaņā ar 14. panta 2. punktā minēto kārtību.

2.

7. panta 3. punktu aizstāj ar šādu tekstu:

“3.   Uzturvērtības marķējums ir obligāts tiem pārtikas produktiem, kuriem pievienoti vitamīni un minerālvielas un uz kuriem attiecas šī regula. Marķējumā norāda Regulas (EK) Nr. … 29. panta 1. punktā uzskaitītos datus, kā arī pārtikas produktiem pievienoto vitamīnu un minerālvielu kopējo daudzumu”.