23.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 318/15

1.1

Zviedrijas prezidentūras ierosinātais jautājums par dzimumu līdztiesības, ekonomikas izaugsmes un nodarbinātības savstarpējo saikni ļauj skatīt dzimumu līdztiesības problēmu plašākā aspektā. Par dzimumu līdztiesības tematiku izstrādāts ievērojams skaits ziņojumu, pētījumu, kā arī direktīvu, likumu, ieteikumu un nolīgumu. Taču līdztiesība vēl nav panākta, un nevienlīdzība pastāv vēl joprojām. Tās cēloņi meklējami iepriekšējos gadsimtos, un tās izskaušana uzsākta tikai pirms 50 gadiem. Lai arī dzimumu līdztiesība ir nostiprināta tiesību aktos, ir jāpanāk izmaiņas mentalitātē, indivīda un sabiedrības attieksmē. Šajā atzinumā ierosināts skatīt šo problēmu citā aspektā, īpaši trīs šādās jomās: laika organizēšana, kvalifikācijas atzīšana privātpersonām sniegto pakalpojumu jomā un līdzsvarota dzimumu pārstāvība gan profesionālajās nozarēs, gan arī vadošajos amatos.

1.2

EESK ir izstrādājusi ieteikumus dalībvalstīm, Komisijai, sociālajiem partneriem un visiem sabiedrības dalībniekiem.

Dalībvalstīm:

1.3

Izaugsmi nosaka pēc IKP pieauguma. Taču šis rādītājs nav pietiekams, lai atspoguļotu sieviešu ieguldījumu ekonomikā. Lai izvērtētu saikni starp dzimumu līdztiesību un izaugsmi, būtu jāpārskata izaugsmes aprēķina instruments.

1.4

Dzimumu līdztiesības veicināšana jāuzskata par līdzekli, lai

Komisijai:

1.5

Prasa pārbaudīt un izvērtēt pasākumus, ko dalībvalstis īstenojušas saistībā ar Ceļvedi par sieviešu un vīriešu līdztiesību, un uzskata, ka Komisijai jākļūst par labas prakses un pieredzes apmaiņas platformu.

Sociālajiem partneriem:

1.6

Prasa piemērot vienotu pasākumu sistēmu dzimumu līdztiesības jomā, īpašu vērību pievēršot dzimumu lomai, plašākai sieviešu iesaistīšanai lēmumu pieņemšanas procesā, atbalstam darba un privātās dzīves saskaņošanā un atalgojuma atšķirību mazināšanai;

1.7

pilnveidot zināšanas un līdzekļus profesionālās segregācijas apkarošanai un abu dzimumu līdzsvarotas pārstāvības veicināšanai profesionālajā jomā;

1.8

izstrādāt profesionālus kritērijus pakalpojumu sniegšanai privātpersonām, plašāk atzīstot prasmes, kas nepieciešamas šajā jomā.

Visiem pilsoniskās sabiedrības dalībniekiem un atbildīgajiem darbiniekiem politikas jomā:

2.1

Pasākumi sieviešu līdzdalības palielināšanai darba tirgū pilnībā iekļaujas Lisabonas stratēģijā, kuras mērķis ir izveidot Eiropā konkurētspējīgāku, uz zināšanām balstītu sabiedrību.

2.2

Komisijas 2008. gada ziņojumā par sieviešu un vīriešu līdztiesību (1) norādīts: “Pēdējos gados sieviešu darbaspēks ir galvenais faktors nepārtrauktam nodarbinātības pieaugumam ES. Laikā no 2000. līdz 2006. gadam Eiropas Savienības 27 dalībvalstīs nodarbināto skaits ir pieaudzis par gandrīz 12 miljoniem darbinieku, no kuriem 7,5 miljoni ir sievietes (…). Tādējādi nodarbinātības līmenis sievietēm, kuru apgādībā ir mazi bērni, ir tikai 62,4 %, savukārt vīriešiem 91,4 % jeb atšķiras par 29 punktiem. Vairāk nekā trīs ceturtdaļas nepilna darba laika darba ņēmēju ir sievietes (76,5 %), proti, viena sieviete no trijām un mazāk nekā viens vīrietis no desmit.”

2.3

Savukārt 2009. gada ziņojums (2) liecina, ka sieviešu nodarbinātības līmenis ir 58,3 %, bet vīriešu 72,5 %, nepilnu slodzi strādā 31,2 % sieviešu un tikai 7,7 % vīriešu un ka mazāk apmaksātos darbos vai amatos lielākoties strādā sievietes; ziņojumā uzsvērta arī sieviešu un vīriešu nevienlīdzīgā pārstāvība uzņēmumu un iestāžu vadošajos amatos.

2.4

Lai arī dzimumu līdztiesība nav vēl pilnībā panākta, Eiropā nodarbināto sieviešu stāvoklis ir viens no labākajiem pasaulē; tas panākts, pateicoties tam, ka Eiropas Savienība šim jautājumam pievērsusies kopš pašiem pirmsākumiem un izstrādājusi statistikas rādītājus, pētījumus, analīzes un tiesību aktus.

2.5

Neskatoties uz progresu un pozitīvajiem rezultātiem, sieviešu potenciāls ekonomikā netiek izmantots pilnībā. Turklāt pašreizējās starptautiskās ekonomikas un finanšu krīzes ietekme uz sievietēm un vīriešiem, iespējams, būs atšķirīga, jo atšķiras arī viņu stāvoklis ekonomikā, sociālajā jomā un ģimenē.

2.6

Tā kā ir pieejams plašs dokumentu klāsts — Eiropas iestādes un sociālie partneri ir izstrādājuši ieteikumus un pieņēmuši lēmumus un Komiteja deviņos gados ir pieņēmusi 14 atzinumus par dzimumu līdztiesības tematiku (3), šajā atzinumā ir apskatīti tikai atsevišķi minētā temata aspekti. Atzinumā apskatīta dzimumu līdztiesības saikne ar izaugsmi un nodarbinātību, ņemot vērā Lisabonas stratēģijā izvirzītos mērķus, lai palielinātu sieviešu līdzdalību darba tirgū (4).

3.1.1

Kopš sešdesmitajiem gadiem sieviešu nodarbinātības līmenis nepārtraukti pieaug. Sākot no septiņdesmitajiem gadiem arvien plašāka sieviešu piekļuve darba tirgum bija būtisks solis ceļā uz dzimumu līdztiesību. Līdzko sievietēm radās iespēja izvēlēties brīdi, kad kļūt par māti, un studēt augstskolā, viņas tāpat kā vīrieši vēlējās izmantot savas prasmes ne tikai ģimenes lokā, bet arī sabiedrībā, un būt finansiāli patstāvīgas. Algots darbs nozīmē personīgus ienākumus, lielākas sociālā nodrošinājuma un pensijas garantijas, nodrošinājumu pret nabadzību šķiršanās vai dzīvesbiedra nāves gadījumā.

3.1.2

Līdz ar sieviešu ienākšanu darba tirgū radās jaunas vajadzības, kas bija jāapmierina. Sieviešu darbs mājās netika ņemts vērā iekšzemes kopprodukta aprēķinā. Kad sievietes sāka strādāt ārpus mājām, tika radītas darba vietas, kurās sievietes izpildīja pienākumus, ko agrāk viņas veica mājās. Minēsim, piemēram, bērnu aukles, palīgus mājsaimniecībā u.c.

3.1.3

Sieviešu līdzdalība darba tirgū radīja jaunas vajadzības, kas sekmēja ekonomikas izaugsmi. Sievietēm strādājot algotu darbu, ģimenes iegādājās mājsaimniecības elektrotehniku, divas automašīnas, pirka gatavus ēdienus, bērni un vecāki pusdienoja ārpus mājām, ģimenēm bija vajadzīgas slimnieku kopšanas, invalīdu un vecu cilvēku aprūpes struktūras un pakalpojumi, ko agrāk nodrošināja mājsaimnieces, kā arī bērnu aprūpes struktūras un pakalpojumi ārpus mācību laika. No abu dzīvesbiedru ienākumiem viņi varēja iegādāties mājokli, apmeklēt kultūras pasākumus un ceļot. Tas veicināja darba vietu izveidi rūpniecībā (mājsaimniecības elektrotehnika, autobūve, pārtika), sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumos, kā arī veselības aprūpes, sociālajā, pirmsskolas vecuma bērnu aprūpes un izglītības sektorā, celtniecības, tūrisma, atpūtas, kultūras un pasažieru pārvadājumu nozarē.

3.1.4

Šī tendence, kurā mājsaimniecības darbi kļūst par algotu darbu, jau četrdesmit gadus ir izaugsmes virzītājspēks. Tomēr jānoskaidro, vai tas nozīmē faktisko izaugsmi vai tikai veidu, kādā tiek aprēķināta izaugsme. Tautsaimniecībā netiek ņemts vērā darbs, kas saistīts ar mājas un ģimenes pienākumu veikšanu, tādēļ ir jāpārskata izaugsmes aprēķināšanas metode.

3.2.1

ES veiktajā analīzē (5) norādīts, ka dzimumu līdztiesības nozīmi ekonomikā nedrīkst novērtēt vienīgi pēc uzņēmumu lielākas rentabilitātes kritērija. Tas ir lietderīgs ieguldījums, kas sekmē vispārēju ekonomikas attīstību, izaugsmi un nodarbinātību. Dzimumu līdztiesība var veicināt attīstību: 1) plašāk iesaistot sievietes darba tirgū un līdz ar to efektīvāk izmantojot zināšanas, ko viņas apguvušas izglītības un apmācības procesā; 2) nodrošinot lielāku finansiālo patstāvību; 3) efektīvāk iekļaujot sievietes nodokļu sistēmā, tādējādi veicinot sabiedrības labklājību.

3.2.2

Neraugoties uz to, ka ieguldījums ekonomikā skatāms plašāk nekā uzņēmējdarbības pieeja un daudzveidības pārvaldība uzņēmuma līmenī, daži faktori liecina, ka uzņēmējdarbības pieeja saistīta ar pozitīviem rezultātiem ekonomikā. Uzņēmumi, kuru valdēs darbojas vairāk sieviešu, ir rentablāki.

3.2.3

Līdztiesības politiku var uzskatīt par efektīvu ieguldījumu cilvēkresursu attīstībā. Pat ja ekonomikas attīstības galvenais mērķis ir ekonomikas izaugsme, no ieguldījumu perspektīvas raugoties, līdztiesības politikām var būt pozitīva ietekme uz personām, uzņēmumiem, reģioniem un nācijām. Efektīvāk izmantojot to sieviešu potenciālu, kurām ir augsts izglītības līmenis, iespējams gūt labumu tautsaimniecībai.

3.2.4

Sieviešu lielāka materiālā patstāvība rada priekšrocības, jo būdamas preču un pakalpojumu patērētājas, viņas sniedz ieguldījumu tautsaimniecībā, kā arī mājsaimniecību pirktspējas paaugstināšanā. Sieviešu ieguldījumu tautsaimniecībā vajadzētu plašāk atzīt valstu, reģionālā un vietējā līmeņa ekonomikas politikā.

3.3.1

Ekonomikas un vides krīzes apstākļos, kad jānoskaidro vēlamais attīstības virziens, tiek apšaubīts IKP kā vienīgais izaugsmes rādītājs. Vajadzētu apsvērt arī citu rādītāju izmantošanu. (6)

3.3.2

Neatkarīgi no rādītājiem, sievietes tomēr ir nevienlīdzīgā situācijā, un tas rada izmaksas sabiedrībai. Valstis vienādā mērā iegulda zēnu un meiteņu izglītībā, taču 60 % Eiropas augstskolu beidzēju ir jaunietes, tādēļ būtu loģiski, ka valstis sniegtu atbalstu sievietēm darba tirgū. Ar līdzvērtīgu publisko finansējumu abu dzimumu izglītībai būtu jānodrošina arī, ka sievietēm un vīriešiem ir arī līdzvērtīgi amata pienākumi un atalgojums. Jādod sievietēm iespēja izmantot pašreizējās pārmaiņas, lai iegūtu jaunām darba vietām nepieciešamās prasmes. Vēl aizvien nav nepietiekami novērtēts un atzīts sieviešu ieguldījums, viņu augstais izglītības līmenis un potenciāls, lai nākotnē apmierinātu darba tirgus vajadzības.

3.3.3

Dzimumu līdztiesība nav tikai ētikas jautājums, tas nozīmē arī cilvēkresursu labāku pārvaldību. Jo vairāk sieviešu būs darba tirgū, jo lielāks būs ieguvums un preču un pakalpojumu patēriņš, kā arī palielināsies nodokļu ieņēmumi. Darba kolektīviem, kur abu dzimumu pārstāvība ir līdzsvarota, ir lielāks inovāciju potenciāls. Ja vecākiem būs iespēja strādāt un nodrošināt līdzekļus bērnu audzināšanai, uzlabosies demogrāfiskā situācija. Ja Eiropa vēlas ieguldīt cilvēka faktorā, vispirms jānovērš šķēršļi dzimumu līdztiesības jomā (7).

3.3.4

Sieviešu plašāku iesaistīšanos darba tirgū galvenokārt kavē

3.3.5

Nodrošinot sieviešu piekļuvi un līdzdalību darba tirgū un samazinot sieviešu un vīriešu atalgojuma atšķirības, var panākt straujāku izaugsmi, kvalitatīvākas darba vietas, novērst nabadzību un samazināt izmaksas, kas saistītas ar sociālās noslāņošanās novēršanu. Eiropā nabadzība skar galvenokārt vientuļas sievietes ar bērniem (9).

3.3.6

Agrāk pienākumu sadale bija šāda: vīrietis saņēma atalgojumu, kas finansēja sievietes pienākumus ģimenē, sabiedrībā un mājsaimniecībā. Ja abi dzīvesbiedri strādā algotu darbu, viņi nevelta viena dzīvesbiedra algu pakalpojumiem, ko agrāk veica mājsaimniece, bet izvēlas preču patēriņu.

3.3.7

Sievietes darbs mājās netika novērtēts naudas izteiksmē, bet pārvēršot šos pienākumus algotā darbā, tam rodas vērtība, par kuru patērētāji nav gatavi vai nevar atļauties maksāt. Bērnu pieskatīšana, palīdzība ģimenē un mājsaimniecībā ir viszemāk atalgots darbs, turklāt tas ir nepilnas slodzes darbs, ko nodrošina vairāki darba devēji (darba devēji ir privātpersonas, kas nodarbina darba ņēmējus dažas stundas nedēļā), un nereti personas tiek nodarbinātas nelegāli. Darbs mājsaimniecībā ir galvenais nelegālās nodarbinātības sektors Eiropā.

3.3.8

Vecāki visvērtīgāko – savu bērnu – uztic personām, kuru atalgojums ir ievērojami zemāks par vidējo, bet vēlas, lai šīs personas būtu augsti kvalificētas. Tāpat personai, kas palīdz mājsaimniecībā, tiek uzticētas mājokļa atslēgas, tomēr tā nesaņem šādai uzticībai atbilstīgu atalgojumu. Kvalifikāciju ir grūti atzīt, jo ģimenes uzskata, ka šie pienākumi, ko tās var veikt arī pašas, ir “vienkārši”. Savu bērnu audzināšanai nav nepieciešamas profesionālās prasmes, taču rūpējoties par svešiem bērniem tās ir vajadzīgas (zināšanas psiholoģijas, uztura un higiēnas jomā, kā arī pastāvīga koncentrēšanās, uzklausīšana, uzmanība, uzraudzība utt.); nepieciešamās prasmes, ko bieži vien uzskata par sievietēm “dabīgi” piemītošām iemaņām un kuras šā iemesla dēļ tās nav atzītas profesionālajā jomā, parasti iegūst ģimenē, nevis mācību procesā.

—

sieviešu nodarbinātības līmenis var pieaugt, tādējādi radot papildu pieprasījumu pēc pakalpojumiem,

—

sieviešu atalgojums var tikt pārskatīts, tādējādi palielinot pirktspēju, patēriņa iespējas un nodokļu ieņēmumus,

—

vairāk sieviešu var strādāt politiski atbildīgos amatos un amatos ar lēmumu pieņemšanas pilnvarām, un tam būtu pozitīvas ietekme uz uzņēmumu un iestāžu darbību,

—

uzņēmējdarbības veicināšana sieviešu vidū sekmēs jauninājumus un jaunu darba vietu radīšanu, kas savukārt palielinās pievienoto vērtību un finansiālu ieguldījumu ekonomikā.

4.2.1.1

Profesionālā segregācija pašlaik ir galvenais šķērslis dzimumu līdztiesības jomā. Pastāv sieviešu profesijas un vīriešu profesijas. Profesijās, kurās strādā sievietes, atalgojums bieži vien ir zemāks. Apstākļu spiestas, sievietes biežāk strādā nepilnas slodzes un nepastāvīgu darbu.

4.2.1.2

Kamēr kādā profesijā strādās tikai viena dzimuma pārstāvji, stereotipi neizzudīs. Mūsdienās ir pierādīts, ka sievietes un vīrieši spēj strādāt jebkurā profesijā. Profesijās, kurās agrāk strādāja galvenokārt vīrieši (skolotāji, tiesneši, terapeiti u.c.), pašreiz pārsvarā strādā sievietes. Kāpēc profesionālajā jomā ir tik grūti panākt abu dzimumu līdzsvarotu pārstāvību? Ir jānoskaidro visi šādas situācijas iemesli, lai turpmāk apkarotu profesionālo segregāciju un veicinātu abu dzimumu līdzsvarotu pārstāvību. Tas palīdzēs arī novērst darbaspēka trūkumu atsevišķās nozarēs.

4.2.1.3

Šķēršļi sieviešu un vīriešu līdzsvarotai pārstāvībai profesijās un amatos ir neapzināti saistīti ar priekšstatiem un stereotipiem. Tie veidojas jau izglītības sistēmā, kurā meitenēm un zēniem piedāvātās profesiju izvēles iespējas ir atšķirīgas. Vecāki un pasniedzēji ir plašāk jāinformē par jauniešu izvēles sekām. Svarīga nozīme ir darba devēju un arodbiedrību pārstāvjiem, kas piedalās sarunās par darba algu atkarībā no kvalifikācijas iedalījuma kategorijās, un viņiem ir jāspēj novērtēt prasmes, kas iegūtas mājsaimniecības jomā un ģimenes lokā. Arī vadošajos amatos nav panākta dzimumu līdzsvarota pārstāvība. Jāveic pasākumi, lai lielajos uzņēmumos un augstos pārvaldes amatos nodrošinātu lielāku dzimumu līdzsvarotību.

4.2.2.1

Pakalpojumu sniegšanai privātpersonām jākļūst par profesiju ar atzītu kvalifikāciju, izglītību, diplomiem un karjeras virzību. Lai izmainītu privātās attiecības starp darba devēju un palīgu mājsaimniecībā, ir jāveido uzņēmumi un sabiedrisko pakalpojumu dienesti, kas sniedz šādus pakalpojumus. Ģimenēm no darba devējiem jākļūst par klientiem vai patērētājiem, kas pērk vai izmanto pakalpojumus dažas stundas nedēļā, piemēram, mājas uzkopšanai, gados vecu cilvēku vai bērnu aprūpei, skolēna atbalstam mācībās u.c. Vajadzētu plaši piemērot dažās Eiropas valstīs jau ieviesto sistēmu, kurā uzņēmums vai sabiedrisko pakalpojumu dienests, kas nodarbina personas, ir atbildīgs par īpašuma un personu drošību un pārbauda to algoto darbinieku kvalifikāciju, kas strādā mājās pie privātpersonām. Līdz ar to darbiniekiem ir viens vienīgs darba devējs, viņu atalgojumā ir iekļauts arī laiks, kas nepieciešams, lai pārvietotos no vienām mājām uz otrām, viņiem ir pieejama arodapmācība un visas darba ņēmējiem paredzētās garantijas. Ir jāizstrādā Eiropas sistēma darba vietām, kas saistītas ar pakalpojumu sniegšanu mājsaimniecībā, šajā sistēmā ņemot vērā ne tikai mājsaimniecības darbu materiālo un tehnisko aspektu, bet arī to psiholoģisko aspektu (uzticēšanos, līdzjūtību, uzmanību, uzklausīšanu, uzraudzību u.c.), vajadzīgās zināšanas (par uzturu, par izmantoto produktu ietekmi uz veselību un vidi utt.).

4.2.2.2

Kvalifikācijas atzīšana sadārdzinās šo pakalpojumu izmaksas, kuras jau tagad lielākā daļa ģimeņu nevar apmaksāt. Ar publisko un uzņēmumu finansējumu — ja tas paredzēts uzņēmumu līgumos — varētu panākt, lai minētie pakalpojumi būtu plašāk pieejami visiem.

4.2.2.3

Profesionālu darba vietu izveide privātpersonām sniegto pakalpojumu nozarē un lielākas algas sekmēs arī līdzsvarotu dzimumu pārstāvību tajās. Ievērojams solis ceļā uz dzimumu līdztiesību būs panākts, kad vīrieši vēlēsies strādāt par palīgu mājsaimniecībā, ģimenē vai par bērnu aukli.

4.2.3.1

Tēvi velta mazāk laika ģimenes un mājsaimniecības pienākumiem nekā mātes. Viens no līdztiesības nosacījumiem ir veicināt tēvu izpratni par viņu nozīmi bērnu audzināšanā, rosināt viņus uzņemties atbildību par saviem vecākiem un slimiem ģimenes locekļiem.

4.2.4.1

Mazu bērnu aprūpes iestāžu izveide jāuzskata par ieguldījumu, nevis slogu. Gösta Esping-Andersen secina (10), ka strādājošās sievietes ilgtermiņā kompensē ieguldījumus, “pateicoties dzīves laikā gūto ienākumu pieaugumam un samaksātajiem nodokļiem”. Minētie ieņēmumi kompensē sākotnējo publisko finansējumu un tiem ir pozitīva ietekme uz bērnu aprūpi. Šie ieguldījumi sekmēs arī dzimstību Eiropā.

4.2.5.1

Pakalpojumu attīstību var panākt ar kopīgu (valsts, uzņēmumu un klientu) finansējumu (11). Jaunākajos uzņēmējdarbības līgumos kā alternatīva atalgojuma paaugstināšanai tiek piedāvāti pakalpojumi privātpersonām. Uzņēmumu sociālā atbildība ietver arī pakalpojumus, kas sekmē privātās un darba dzīves saskaņošanu.

4.2.6.1

Ģimenes un darba dzīves saskaņošanu nevar panākt vienīgi ar pakalpojumiem. Bērnu audzināšana un izglītošana zināmā dzīves posmā prasa laiku. Nepilnas slodzes darbs kā brīvprātīga izvēle var palīdzēt personām, kuru apgādībā ir ģimene, labāk saskaņot darba, ģimenes un privāto dzīvi; taču tas nedrīkst vājināt sieviešu pozīciju darba tirgū un dzīvē, īpaši, ja sievietes uztur ģimeni, ne arī mazināt vīriešu motivāciju iesaistīties ģimenes pienākumu veikšanā. Abiem vecākiem jādod iespēja audzināt bērnus.

4.2.6.2

Laiks ir jāvelta arī citiem ģimenes locekļiem: personām mūža nogalē, slimniekiem un vecākiem. Šobrīd, kad visās pensiju sistēmās tiek veiktas reformas, ir jāpārvar priekšstats par mūža sadalījumu trīs posmos: mācības, darbs un pensija. Ikvienam ir jādod iespēja izglītoties visa mūža garumā un izmantot pietiekami ilgu “laika” kredītu, lai veltītu laiku ģimenei, sabiedriskai, apvienību, politiskai vai pilsoniskai darbībai. Tiem, kas vēlas izmantot šo laiku (finansējot to kā pensiju) aktīvās darba dzīves periodā, būtu jādod iespēja aiziet vēlāk pensijā.

4.2.7.1

Sieviešu pārstāvība visos vadošajos amatos, politikā, augstos administratīvos amatos un lielo uzņēmumu vadībā ir nepietiekama, lai gan vislabākie finanšu rādītāji ir uzņēmumiem, kuru vadības komitejā pārsvarā ir sievietes. Sievietes retāk dibina un vada uzņēmumus. Vīrieši savukārt retāk iesaistās ģimenes pienākumos un retāk izmanto bērna kopšanas atvaļinājumu.

4.2.7.2

Sievietes, kuras sevi ir apliecinājušas darbā vīriešu vidē, varētu palīdzēt (ar padomiem) citām sievietēm, kas iecerējušas līdzīgu karjeru. Iespējams, būs vajadzīgi obligāti noteikumi: lielajām valsts iestādēm un lielajiem privātajiem uzņēmumiem vajadzētu nodrošināt lielāku sieviešu pārstāvību vadošajos amatos.

—

24.03.2009, “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par to, kā piemērot vienlīdzības principu attieksmē pret vīriešiem un sievietēm, kuri darbojas pašnodarbinātas personas statusā, un ar ko atceļ Direktīvu 86/613/EEK”, ziņotāja: Sharma kdze, (OV C 228., 22.09.2009).

—

13.05.2009, “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Padomes Direktīvu 92/85/EEK par pasākumu ieviešanu, lai veicinātu drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti”, ziņotāja: Herczog kdze, CESE 882/2009 (OV C 277, 17.11.2009).

—

22.04.2008, “Komisijas paziņojums Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai – Sieviešu un vīriešu atalgojuma atšķirību novēršana”, ziņotāja: Kössler kdze (OV C 211, 19.08.2008)

—

11.07.2007, “Nodarbinātības iespējas un uzņēmējdarbība — pilsoniskās sabiedrības, sociālo partneru, vietējo un reģionālo iestāžu loma dzimumu līdztiesības aspektā”, ziņotājs: Pariza Castaños kgs (OV C 256, 27.10.2007)

—

11.07.2007, “Sociālo partneru loma darba, ģimenes un privātās dzīves saskaņošanā”, ziņotājs: Clever kgs (OV C 256, 27.10.2007)

—

12.07.2007, “Prioritāru iedzīvotāju grupu nodarbinātība (Lisabonas stratēģija)”, ziņotājs: Greif kgs (OV C 256, 27.10.2007)

—

13.09.2006, “Komisijas paziņojums Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai – Ceļvedis sieviešu un vīriešu līdztiesībā 2006-2010”, ziņotāja: Attard kdze (OV C 318, 23.12.2006)

—

14.02.2006, “Sieviešu pārstāvība Eiropas Savienības ekonomisko un sociālo interešu grupu lēmējinstancēs”, ziņotājs: Etty kgs (OV C 88, 11.04.2006)

—

14.12.2005, “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Eiropas gadu par iespēju vienlīdzību visiem (2007) – ceļā uz taisnīgu sabiedrību”, ziņotāja: Herczog kdze (OV C 65, 17.03.2006)

—

29.09.2005, “Nabadzība sieviešu vidū Eiropā”, ziņotāja: King kdze (OV C 28, 31.01.2006)

—

28.09.2005, “Priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta izveidi”, ziņotāja: Techová kdze (OV C 24, 31.01.2006)

—

15.12.2004, “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par to, kā piemērot vienlīdzības principu attieksmē pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības jomā”, ziņotāja: Sharma kdze (OV C 157, 28.06.2005)

—

03.06.2004, “Priekšlikums Padomes direktīvai par vienlīdzīgas attieksmes principa starp sievietēm un vīriešiem ieviešanu attiecībā uz pieeju precēm un pakalpojumiem un preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu”, ziņotāja: Caroll kdze (OV C 241, 28.09.2004)

—

15.01.2001, “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Padomes Direktīvu 76/207/EEK par to, kā piemērot vienlīdzības principu attieksmē pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības, arodapmācības, karjeras virzības un darba apstākļu jomā”, ziņotāja: Wahrolin kdze (OV C 123, 25.04.2001).