22.9.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 228/107

1.1.1.

Atzinīgi jāvērtē Komisijas centieni panākt augstāku vienlīdzības līmeni sievietēm gan darba tirgū, gan lielāku iespēju radīšanā tām sievietēm, kuras vēlas būt nodarbinātas, pašnodarbinātas vai nodarboties ar uzņēmējdarbību. Tomēr pilsoniskajai sabiedrībai minētās pārstrādātās direktīvas (1) virsraksts ir maldinošs, jo dokumentā netiek apspriesta vīriešu un sieviešu vienlīdzība pašnodarbinātības jomā, bet ir pievērsta īpaša uzmanība sociālās nodrošināšanas pabalstiem saistībā ar maternitāti pašnodarbinātām sievietēm, sociālās apdrošināšanas iemaksām līdzstrādājošiem laulātajiem un atvaļinājumiem aprūpējamo dēļ. Vienlīdzība jāskata kā visaptveroša pieeja, ņemot vērā tās ietekmi uz citām jomām, piemēram, uz sociālajām tiesībām, iespēju vienlīdzību, bērna tiesībām un ģimenes tiesībām.

1.1.2.

Komisijai būtu jāpārskata katra no šajā direktīvā iekļautajām trijām jomām atsevišķi, lai nodrošinātu, ka tās patiešām tiek pienācīgi ņemtas vērā saistībā ar vienlīdzību. Lai gan Komiteja saprot, ka Nodarbinātības ĢD uzdevums ir sociālās aizsardzības jautājumu risināšana, Komiteja vēlētos uzsvērt, ka pašnodarbinātās personas statuss nebūtu jāapspriež tādā pašā kontekstā kā darba ņēmēja statuss.

1.1.3.

Lai patiešām risinātu tiesību jautājumu, visiem ierosinātajiem pasākumiem vai līdzekļiem jābūt praktiskiem un īstenojamiem. Ierosinātie direktīvas grozījumi neapšaubāmi nozīmē pašnodarbināto sieviešu un līdzstrādājošo laulāto stāvokļa maternitātes jomā uzlabošanu Eiropas līmenī. EESK uzskata, ka minētā direktīva ir jāpārstrādā.

1.1.4.

Spēkā esošo tiesību aktu labāka piemērošana dzimumu līdztiesības jomā būtu efektīvāka nevienlīdzības novēršanā, ja minētos tiesību aktus piemērotu biežāk. Tādēļ Komisijai būtu jānoskaidro tiesību aktu nepilnīgās piemērošanas iemesli.

1.1.5.

ES, cenšoties palielināt uzņēmēju, jo īpaši sieviešu-uzņēmēju skaitu, ir jāņem vērā vērtības, kas ir svarīgas tiem cilvēkiem, kuri vēlas uzsākt darbību pašnodarbinātas personas statusā. Gan iepriekš minētais, gan vispārēja attieksmes maiņa attiecībā pret uzņēmējdarbību Eiropā noteiktu jomas, kurām Komisijas ģenerāldirektorātiem būtu jāpievērš vislielākā uzmanība.

1.1.6.

Rūpīgi jāapsver jebkāda veida sociālās apdrošināšanas iemaksu un administratīvā sloga palielinājums ne tikai attiecībā uz valsti, bet arī uz uzņēmējiem.

1.1.7.

Jāvaicā, cik vērta Eiropai būs minētās direktīvas pārskatīšana. Komisijas sagatavotais ietekmes novērtējums skaidri liecina, ka dalībvalstu ieguvums ir neliels.

1.2.1.

Pašnodarbinātībai piemīt daudz unikālu īpašību, un nav iespējams vērtēt pašnodarbinātās personas tāpat kā darba ņēmējus, ne arī uzskatīt, ka visi uzņēmēji ir pašnodarbinātas personas.

1.2.2.

Komiteja saprot, ka ir sarežģīti izvērtēt, kāds varētu būt mehānisms maternitātes pabalstu piešķiršanai pašnodarbinātām sievietēm. Uzņēmējdarbība un atbildība saistībā ar pašnodarbinātību nozīmē to, ka garu atvaļinājumu var izmantot tikai tad, ja tiek veikta rūpīga plānošana, ir finansiāls nodrošinājums vai piesaistīti atbilstoši darbinieki. Jebkāda šāda veida prombūtne varētu radīt līgumu anulēšanu vai izbeigšanu, jo īpaši ļoti maziem uzņēmumiem, ja tie nav pareizi pārvaldīti.

1.2.3.

Visos ierosinātajos pasākumos ir jāņem vērā tādi apsvērumi kā laiks, kas vajadzīgs grūtniecībai, mātes fiziskai atlabšanai pēc dzemdībām, kā arī mātes un mazuļa saskarsmes veidošanai un mazuļa labklājības nodrošināšanai.

1.2.4.

Diemžēl Komisija nepiedāvā risinājumus nevienai no minētajām problēmām, lēmumu pieņemšanu atstājot katras dalībvalsts pārziņā. Lielākajai daļai pašnodarbināto sieviešu ir jāapmāca kāds darbinieks, kurš viņas var aizvietot, jāpārtrauc uzņēmējdarbība vai jāturpina darbs visa maternitātes perioda laikā, — tāds šobrīd ir visu pašnodarbināto sieviešu stāvoklis atbilstoši spēkā esošajiem tiesību aktiem.

1.3.1.

Direktīvā būtībā nav izskatīti tādi jautājumi kā līdzstrādājošo laulāto nepietiekamais novērtējums, viņu kvalitatīvais un kvantitatīvais ieguldījums uzņēmējdarbībā vai attiecīgās politikas pasākumi šādu sieviešu atbalstam. Minētajā direktīvā nav ierosināti nekādi pasākumi, kas uzlabos līdzstrādājošu laulāto sociālo vai finansiālo stāvokli vai sociālo aizsardzību.

1.3.2.

Jāņem vērā dalībvalstu kompetence minētajā jomā un jādod tām iespēja izstrādāt veidus, lai šādus “darbiniekus” iesaistītu esošajās nodarbinātības un apdrošināšanas shēmās un ar to starpniecību arī sociālās aizsardzības shēmās. ES minētajā gadījumā vislabāk var sniegt pievienoto vērtību, atbalstot informācijas un paraugprakses apmaiņu saskaņā ar atklāto koordinācijas metodi (2).

1.3.3.

Komisijai būtu jāveic pētījumi par to, kāpēc līdzstrādājoši laulātie neiesaistās oficiālā saimnieciskajā darbībā vai brīvprātīgas sociālās apdrošināšanas programmās, kā arī par grūtībām gadījumos, kad līdzstrādājoši laulātie dzīvo šķirti, bet viņi joprojām ir uzņēmējdarbības partneri.

2.1.

Sievietes aktīvi piedalās sabiedrības sociālajā un saimnieciskajā dzīvē, bet bieži vien netiek atzītas, atalgotas vai nesaņem juridisku statusu. ES īpaši jāpievērš uzmanība Lisabonas stratēģijā izvirzīto mērķu sasniegšanai, un viena no iespējām ir sieviešu līdzdalības palielināšana darba tirgū, kā arī uzņēmēju, sevišķi sieviešu uzņēmēju skaita palielināšana.

2.2.

Jaunajā direktīvā, ar kuru atceļ Direktīvu 86/613/EEK, paredzēts novērst trūkumus pašnodarbinātības jomā un atbalstīt līdzstrādājošus laulātos ģimenes uzņēmumos ar šādu pasākumu starpniecību:

3.1.

Atzinīgi jāvērtē Komisijas centieni panākt lielāku vienlīdzību sievietēm gan darba tirgū, gan iespēju radīšanā tām sievietēm, kuras vēlas būt nodarbinātas, pašnodarbinātas vai nodarboties ar uzņēmējdarbību. Tomēr gadījumos, kad tiek veiktas izmaiņas, ir jānovērtē ietekme saistībā ar finansēm, laiku un resursiem attiecībā uz visām ieinteresētājām pusēm.

3.2.

Lai patiešām risinātu jebkādu jautājumu saistībā ar tiesībām, ierosinātajiem pasākumiem jābūt skaidriem, praktiskiem un īstenojamiem. Diemžēl ierosinātie direktīvas grozījumi tomēr nenodrošina pietiekamus uzlabojumus, ko var piemērot vai realizēt, lai risinātu esošo nevienlīdzības problēmu. Turklāt priekšlikums ir neskaidrs, jo vienā dokumentā ir izskatīti trīs atsevišķi temati, kā arī valsts struktūras iespēju vienlīdzības veicināšanai.

3.3.

Eiropā ir tiesiskais regulējums, un dažādos tiesību aktos noteikts, ka diskriminācija, pamatojoties uz dzimumu, ir aizliegta. Tomēr visi statistikas dati Eiropā liecina, ka sievietes vēl aizvien saņem zemāku atalgojumu nekā vīrieši, ir nepietiekami pārstāvētas politikā, darbaspēka jomā, vadības līmenī un uzņēmējdarbībā. Ir vajadzīga spēkā esošo tiesību aktu labāka piemērošana visās minētajās jomās, un Komisijai vispirms būtu jāpārskata spēkā esošo tiesību aktu iespēju vienlīdzības jomā nepietiekamā piemērošana.

3.4.

ES, cenšoties palielināt uzņēmēju, jo īpaši sieviešu uzņēmēju, skaitu, ir jāņem vērā tās vērtības, kas ir svarīgas cilvēkiem, kuri vēlas uzsākt pašnodarbinātību (3). Maternitātes pabalsta iespēja varētu neietekmēt daudzas sievietes, kuras apsver iespēju iesaistīties uzņēmējdarbībā. Komisijas dati liecina, ka samazinās kā vīriešu, tā sieviešu izveidoto jauno uzņēmumu skaits, un tam par iemeslu ir negatīvā attieksme pret pašnodarbinātību Eiropā. Lai notiktu būtiskas pārmaiņas, ir jāmainās kultūrai. Piemēram, Eiropas Mazās uzņēmējdarbības aktā (4) varētu paredzēt plašākus pasākumus sieviešu uzņēmēju atbalstam.

3.5.

Sociālā aizsardzība ir dalībvalstu kompetencē. Minēto jauno direktīvu šobrīd neatbalsta visas dalībvalstis, un ir risks, ka Eiropas līmenī tā būs neefektīvs un nelietderīgs manevrs. Lai ierosinātā direktīva būtu patiešām efektīva, ir vajadzīgi būtiski uzlabojumi ar minimāliem aizsardzības standartiem, un direktīva ir jāīsteno visās dalībvalstīs. Kopumā Komisijas ierosinātie pasākumi ir izklāstīti priekšrakstu veidā, neņemot vērā dalībvalstu sociālās aizsardzības sistēmu atšķirības, kā arī labāka regulējuma principus.

3.6.

Kopumā mazajiem uzņēmumiem un pašnodarbinātajiem, jo īpaši lauksaimniecībā, amatniecībā un MVU nozarē ir sarežģīts finansiālais stāvoklis, un jebkuri papildus apgrūtinājumi var tikt uzskatīti par negatīviem pat gadījumā, ja sociālā aizsardzība varētu radīt drošības tīklu potenciālajām mātēm vai līdzstrādājošiem laulātajiem. Rūpīgi jāapsver jebkāda veida sociālās nodrošināšanas iemaksu palielinājums vai administratīvais slogs ne tikai valstij, bet arī uzņēmējiem.

3.7.

Jaunās direktīvas mērķis ir ierosinātajās izmaiņās iekļaut līdztiesības jautājumu, tomēr ir maz atsauču uz bērna kopšanas atvaļinājumu vai pašnodarbinātajiem vīriešiem saistībā ar paternitātes atvaļinājumu.

3.8.

Atbilstoši ANO konvencijai par Bērna tiesībām (5) Komisijai būtu jāīsteno paralēla procedūra, kurā ir ņemta vērā ierosināto pasākumu ietekme uz bērnu. Jāgarantē bērna atbilstošs uzturs un labklājība.

4.1.

Komisija ir veikusi visaptverošu ietekmes novērtējumu saistībā ar minēto direktīvu, konsultējoties ar daudzām ieinteresētajām pusēm. Pēc ietekmes novērtējuma pārskatīšanas EESK uzskata, ka ir pārāk daudz neatbildētu jautājumu, jo īpaši saistībā ar patiesu efektivitāti, skaidrību un pārstrādātās direktīvas īstenošanu.

4.2.

Pašnodarbinātās personas var iedalīt vairākās kategorijās: uzņēmēji, uzņēmumu īpašnieki, ārštata darbinieki, darbinieki, kas strādā mājās, un “šķietami pašnodarbinātie”, kuri ir noslēguši apakšlīgumus ar darba devējiem par turpmāku darbu pašnodarbinātā statusā. Tomēr ir svarīgi atstāt izvēli par maternitātes aizsardzību pašnodarbināto personu un līdzstrādājošu laulāto ziņā, jo tādējādi tiek ievērota autonomija un neatkarība, kas pēc būtības ir pašnodarbināto personu statusa raksturīga iezīme. Prasības par ilgāku atvaļinājumu pašnodarbinātām sievietēm noteikšana nebūs savienojama ar viņu uzņēmumu veiksmīgu darbību un bieži vien apdraudēs uzņēmumu dzīvotspēju. Tādējādi pašreizējā direktīvā būtu jāizvairās no jebkādas tiešas norādes uz Direktīvu 92/85/EK par grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu. Līdz ar to nebūtu lietderīgi mēģināt pielīdzināt pašnodarbināto un līdzstrādājošu laulāto grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu sistēmu tai sistēmai, kāda tiek piemērota nodarbinātajām personām.

4.3.

Jāprecizē, kā dalībvalstīs tiks piešķirts 7. panta 1. punktā minētais grūtniecības un dzemdību atvaļinājums sievietēm, kuras nestrādā algotu darbu. Šīs darba ņēmējas pašas nosaka darba režīmu un var izvēlēties brīvo laiku. Viņām nav vajadzīgas “tiesības uz atvaļinājumu”.

4.4.

Turklāt dalībvalstīm jāparedz ne tikai pabalsta izmaksa, bet arī atbalsta nodrošināšana, izmantojot aizstāšanu uz laiku. Pašnodarbinātām sievietēm un līdzstrādājošiem laulātajiem iespējas izmantot aizvietotāju dienestu ir tikpat svarīgas kā finansiālie pabalsti. Būtu jāizvairās direktīvā noteikt jebkādu prioritāti minētajiem atbalsta veidiem. Bez tam valsts līmenī jānosaka atbilstošs pabalsta līmenis, ņemot vērā objektīvās atšķirības starp pašnodarbinātajām personām un līdzstrādājošajiem laulātajiem.

4.5.

Attiecībā uz līdzstrādājošajiem laulātajiem jāņem vērā iespējamās sekas 7. panta 4. punktā paredzētajām tiesībām uz īpašu atbalstu, atrodot darbinieku-aizvietotāju grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma laikā. Attiecībā uz pilnu nodarbinātību uzņēmumā šāda prasība nav spēkā, un tās nodrošināšana līdzstrādājošajiem laulātajiem būtu administratīvi sarežģīts un dārgs slogs, kas visvairāk ietekmētu mazos uzņēmumus, kā arī valsts iestādes.

4.6.

Vajadzīgs skaidrojums saistībā ar 7. panta 2. punktu par beznosacījuma tiesībām uz grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu pretstatā 6. pantam, kurā noteikts, ka līdzstrādājošie laulātie saņem sociālās nodrošināšanas pabalstu saskaņā ar tādiem pašiem nosacījumiem, kā pašnodarbinātās personas, un par Direktīvas par strādājošām grūtniecēm 11. panta 4. punktu, ar ko dalībvalstīm dota atļauja pievienot īpašus nosacījumus par tiesībām saņemt maternitātes pabalstus.

4.7.

Pašnodarbināto personu nostrādāto stundu skaits parasti pārsniedz algotā darbā nostrādāto stundu skaitu, un jautājumi par bērna aprūpes iespējām pašnodarbinātām sievietēm rada papildus rūpes. Arī šajā gadījumā Komisija nesniedz ieteikumus par bērnu aprūpes nodrošināšanas noteikumiem vai pašnodarbināto personu atbildību par aprūpi. Visās dalībvalstīs ir jāuzlabo pieejami un kvalitatīvi bērnu aprūpes pakalpojumi par atbilstošu cenu, lai uzlabotu darba un ģimenes dzīves saskaņošanas iespējas pašnodarbinātajām personām un līdzstrādājošajiem laulātajiem tādā pašā veidā, kā tas tiek darīts attiecībā uz darba ņēmējiem.

4.8.

Direktīvas vispārējie mērķi ir dzimumu līdztiesības palielināšana pašnodarbinātajām personām un līdzstrādājošajiem laulātajiem. Turklāt Komisija izsaka cerību, ka minētā direktīva palielinās pašnodarbināto sieviešu skaitu, piešķirs atzītu statusu līdzstrādājošajiem laulātajiem, palielinās to līdzstrādājošo laulāto skaitu, uz kuriem attiecas sociālā nodrošināšana, un piešķirs pašnodarbinātajām personām un līdzstrādājošajiem laulātajiem efektīvus tiesiskās aizsardzības līdzekļus. Tomēr

4.9.

No 27 dalībvalstīm 18 valstīs līdzstrādājošajiem laulātajiem un pašnodarbinātajām personām jau tiek piedāvātas iespējas veikt brīvprātīgas iemaksas saistībā ar maternitātes pabalstiem. Šādām iespējām jābūt visās dalībvalstīs, garantējot tiesības uz sociālo nodrošināšanu, ja sieviete vēlas iesaistīties sociālās nodrošināšanas shēmā. Nav pieļaujams, ka jebkurā dalībvalstī var diskriminēt personu, kura veic iemaksas, lai saņemtu sociālo aizsardzību valsts programmas ietvaros, neatkarīgi no tā, vai minētā persona strādā algotu darbu vai ir pašnodarbināta, vai nav nodarbināta, kā tas ir attiecībā uz pašreizējo atzīto līdzstrādājošā laulātā statusu.

4.10.

Ierosinājums izveidot pilnīgi jaunu sociālās apdrošināšanas kategoriju (ne nodarbinātā persona, ne pašnodarbinātā persona ne arī brīvprātīgi apdrošināta persona) iekļauts 6. pantā. Komiteja tomēr uzskata, ka nav pamata veidot pilnīgi jaunu sociālās apdrošināšanas kategoriju vai noteikumus saistībā ar maternitātes pabalstiem.

4.11.

Līdzstrādājošie laulātie ir daļa no “neredzamās” ekonomikas, kas sniedz ieguldījumu Eiropas attīstībā un paliek apslēpta. Jāorganizē diskusija par viņu juridisko statusu kā pašnodarbinātajiem vai darba ņēmējiem. Spēkā esošajā direktīvā, kas nav pārskatīta kopš 1986. gada, noteikts, ka “dalībvalstis apņemas noskaidrot, kādā veidā iespējams uzlabot 2. panta b) apakšpunktā minēto līdzstrādājošo laulāto darba atzīšanu un, ņemot vērā izdarītos secinājumus, apsvērt atbilstošus pasākumus šādas atzīšanas veicināšanai”. Tikai dažas valstis (6) ņēmušas vērā minēto prasību apšaubāmā juridiskā statusa dēļ, un tādēļ direktīva nebūtu jāpārstrādā, līdz iespējams noteikt saskaņotu statusu. Kad tas tiks noteikts, ir jābūt informācijas izplatīšanas mehānismam, lai informētu līdzstrādājošos laulātos par viņu juridiskajām tiesībām.

4.12.

Komiteja saprot, ka vairākas dalībvalstis ir apšaubījušas tiesisko pamatu, jo īpaši EK līguma 141. panta darbības jomu un pietiekamību, sevišķi saistībā ar direktīvas 6. pantu. Pirms ierosinātās direktīvas īstenošanas Komiteja aicina Komisiju rūpīgi apsvērt Padomes Juridiskā dienesta viedokli.

4.13.

Ja tas netiks izdarīts, rezultāts būs tāds pats kā 1994. gadā, kad Komisija pieņēma ziņojumu (7) par Direktīvas 86/613/EEK īstenošanu, kurā tā secināja: “Stingri juridiskā nozīmē šķiet, ka Direktīva 86/613/EEK dalībvalstīs ir īstenota. Tomēr, vērtējot atbilstību direktīvas galvenajiem mērķiem, kas bija līdzstrādājošo laulāto vispārējā statusa uzlabošana, praktiskais rezultāts nav pilnībā apmierinošs.” Turklāt ziņojumā ir uzsvērts, ka nav vispārējas politikas, kas paredzēta līdzstrādājošo laulāto situācijas risināšanai, un norādīts, ka “vienīgais veids, kādā iespējams sasniegt šo mērķi, lai atzītu laulātā darbu (..), ir laulātajiem katram atsevišķi piešķirt tiesības uz sociālo nodrošinājumu”.

4.14.

Pārstrādātās direktīvas “2. pantā ir pārgrupētas tajā izmantoto terminu definīcijas. Izmantotas terminu “pašnodarbinātās personas” un “laulātie, kas piedalās pašnodarbinātas personas darbībās” definīcijas, kas ietvertas Direktīvas 86/613/EEK 2. pantā. Termina “laulātie, kas piedalās pašnodarbinātās personas darbībās” definīcija tiek grozīta: tiek pievienoti vārdi “kas palīdz” vai “dzīves partneri”. Grozījuma mērķis ir definīcijā iekļaut visas personas, kuras neatkarīgi no ģimenes stāvokļa ar valsts tiesību aktiem atzītas par “dzīves partneriem” un regulāri piedalās ģimenes uzņēmuma darbībās. Lai novērstu neskaidrību, vārds “kompanjons” tiek aizstāts ar terminu “biznesa partneris”” (8). Tomēr, ja līdzstrādājošajam laulātajam arī turpmāk nav juridiskā statusa, nosakot viņa tiesības, tad viņa līdzdalības apstrīdēšana uzņēmējdarbībā, iesniedzot prasību apelācijas tiesā, vēl aizvien ir neskaidra, un līdzstrādājošie laulātie netiks aizsargāti nāves, šķiršanās vai strīda gadījumā.

4.15.

Runājot par atvaļinājumu ģimenes locekļu aprūpei, pārstrādātajā direktīvā nav norādes par praktiskiem pasākumiem piemērošanai. Tas nav pieņemams Eiropā, kurā sabiedrība noveco. Jāizstrādā pasākumi, lai gan sievietēm, gan vīriešiem būtu iespēja izmantot aprūpes atvaļinājumu, lai rūpētos kā par vecāka gadagājuma radiniekiem, tā arī bērniem; tas jo īpaši attiecas uz ģimenēm, kurās ir bērni ar invaliditāti.

4.16.

Komisijai ir jāpārskata minētā diskusija, ņemot vērā Eiropas demogrāfiskā stāvokļa pieaugošo nozīmīgumu. Nodarbināto personu un pašnodarbināto nenostrādāto dienu skaits tautsaimniecībai radīs zaudējumus, un nākamo paaudžu laikā aizvien palielināsies, ja netiks uzsākta nopietna diskusija gan par vecāka gadagājuma ļaužu, gan bērnu aprūpi.

4.17.

Konsultējoties ar pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem Komitejā, tika apspriests “šķietamās pašnodarbinātības” jēdziens. Tā kā minētā parādība rada aizvien vairāk problēmu, attiecīgajām ES iestādēm tā jāpēta sīkāk. Komiteja izsaka vēlmi atbalstīt Komisijas darbību minētajā jomā.

—

EESK atzinums par tematu “Nodarbinātības iespējas un uzņēmējdarbība — pilsoniskās sabiedrības, sociālo partneru, vietējo un reģionālo iestāžu loma dzimumu līdztiesības aspektā”, ziņotājs — Pariza Castaños kgs (OV C 256, 27.10.2007.);

—

EESK atzinums par tematu “Uzņēmēju domāšanas veids un Lisabonas stratēģija”, ziņotāja — M. Sharma kdze, līdzziņotājs — J. Olsson kgs (OV C 44, 15.01.2008.);

—

EESK atzinums par tematu “Sieviešu uzņēmējdarbības veicināšana EUROMED reģionā”, ziņotāja — Attard kdze (OV C 256, 27.10.2007.);

—

EESK atzinums par tematu “Veicināt uzņēmējdarbības garu, izmantojot izglītību un apmācības”, ziņotāja — Jerneck kdze (OV C 309, 16.12.2006.).