30.4.2009

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 100/53

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Tālāk par IKP – ilgtspējīgas attīstības kritēriji”

2009/C 100/09

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 2008. gada 16 un 17. februārī saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu nolēma izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par tematu

“Tālāk par IKP – ilgtspējīgas attīstības kritēriji”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2008. gada 8. oktobrī. Ziņotājs – Martin SIECKER kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 448. plenārajā sesijā, kas notika 2008. gada 22 un 23. oktobrī (22. oktobra sēdē), ar 114 balsīm par, 2 pret un 8 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.   IKP ir svarīgs tautsaimnieciskās izaugsmes rādītājs, bet tas nav pietiekams, lai noteiktu politisko virzību 21. gadsimta problēmjautājumu risināšanā. Tam nepieciešami citi, papildu rādītāji. Tādi secinājumi tika izdarīti gan Briselē 2007. gada 19 un 20. novembrī notikušajā Eiropas Komisijas konferencē par tematu “Tālāk par IKP”, gan arī Tilburgā 2008. gada 10. janvārī notikušajā konferencē “Ērta patiesība”.

1.2.   IKP ir labs tautsaimniecības attīstības ritma rādītājs, kas liecina par kopīgajām pūlēm nopelnīt naudu, neatkarīgi no tā, vai tiek ražoti noderīgi produkti un pakalpojumi, vai arī tie ir videi un cilvēkiem kaitīgi. Mums visvairāk ir vajadzīgi novērtēšanas instrumenti, kas rāda, cik daudz mums vēl jāstrādā, lai izveidotu ilgtspējīgu un solidāru tautsaimniecību.

1.3.   Tā kā runa ir par diviem atšķirīgiem aspektiem – ilgtspēju un labklājību – patiesībā nepieciešami ir divi novērtēšanas instrumenti. Ilgtspēja ir saistīta ar veselīgu vidi gan šobrīd, gan nākotnē, un ar paaudžu solidaritāti, un ir priekšnosacījums, savukārt labklājība ir saistīta ar sociālo attīstību un ir mainīga vērtība. Ilgtspējas ziņā pietiek nodrošināt dzīvesveida ilgstošu uzturēšanu visā pasaulē. Ja minētais kritērijs ir izpildīts, ilgtspēju nostiprināt vairs nav nepieciešams. Citādi ir ar labklājību: lielāka labklājība vienmēr ir labāka par mazāku labklājību, tātad ir iemesls vienmēr tiekties pēc lielākas labklājības.

1.4.   Pastāv rādītājs ilgtspējas un tās tendenču novērtēšanai, proti, ekoloģiskā pēda, kas, neraugoties uz nepilnībām, ir labākais pieejamais ilgtspējīgas vides attīstības rādītājs.

1.5.   Ekoloģiskā pēda ir lielisks komunikācijas līdzeklis, turklāt viens no retajiem, ja ne vienīgais instruments, kurā ņemta vērā mūsu patēriņa un ražošanas modeļu (importa un eksporta) ietekme uz citu valstu vidi. Izmantojot minēto rādītāju, to var pilnveidot, vai arī nākotnē aizstāt ar citu, piemērotāku rādītāju.

1.6.   Uzdevums ir izstrādāt sociālās attīstības rādītāju, ar kura palīdzību varētu novērtēt dzīves kvalitātes dažādus aspektus, iegūstot patiesu priekšstatu par situāciju. Šajā atzinumā ņemts vērā vienīgi iepriekš minētais dzīves kvalitātes rādītājs, jo (vēl) nav izstrādāts efektīvs politikas instruments.

1.7.   Praktiski pielietojams un zinātniski uzticams dzīves kvalitātes rādītājs attiecas uz jomām, kuras uzskata par būtiskām dzīves kvalitātes ziņā, un tas atbilst šādiem kritērijiem:

—	tas ir tādu objektīvus faktoru apkopojums, kas nosaka personu iespējas,

—	tas ir jutīgs pret politikas ietekmi,

—	dati ir pieejami noteiktajos termiņos,

—	tas ir salīdzināms valstu starpā,

—	tas ir salīdzināms hronoloģiski,

—	tas ir saprotams plašai sabiedrībai.

1.8.   Par dzīves kvalitātei būtiskām parasti uzskata šādas sešas jomas:

—	fiziskā integritāte un veselība,

—	materiālā labklājība,

—	publisko pakalpojumu pieejamība,

—	sociālā līdzdalība un sveštautiešu integrācija,

—	brīvais laiks,

—	vides kvalitāte.

Turklāt ES dalībvalstīs ir pieejami pamatdati, kas nepieciešami, lai novērtētu attīstību minētajās jomās. Šo datu uzticamība tomēr vēl ir jāuzlabo (biežums, apkopošana, apstrāde).

1.9.   Šeit aprakstītais rādītājs nav pilnīgs. Mēs to neizvirzām kā plānu vai pamatstruktūru, bet gan uzskatām par ieguldījumu notiekošajās diskusijās par šo tematu. Novērtēšana ir dinamisks process, jo tiek vērtētas izmaiņas sabiedrībā. Šīs izmaiņas var izraisīt nepieciešamību pēc citiem vai padziļinātiem rādītājiem. Arī rādītāju noteikšana ir dinamisks process, kuru uzsāk pēc tam, kad ir notikusi publiska apspriešana un domu apmaiņa, kā tas pienākas demokrātiskā sabiedrībā.

1.10.   Pārejot uz politiku, kuras pamatā vairs nav tikai tautsaimnieciskā izaugsme, bet kuru ietekmē arī sabiedriski un vides faktori, var izveidot ilgtspējīgāku un solidārāku tautsaimniecību. Šis ir pārāk tālejošs projekts, lai to varētu īstenot īstermiņā. Lai tas būtu reāli īstenojams, bez šaubām, mērķis jānosaka ES dalībvalstu ietvaros, iespējams, iekļaujot kandidātvalstis Horvātiju un Turciju un valstis, kur ekonomiskā attīstība ir līdzīga, piemēram, ASV, Kanādu, Austrāliju, Jaunzēlandi un Japānu. Tautsaimnieciskās attīstības ievērojamās atšķirības neļauj izveidot vienotu un visaptverošu instrumentu, lai novērtētu attīstīto valstu un attīstības valstu attīstības tendences, piemērojot vienu skalu.

2.   IKP ierobežojumi

2.1.   Laime ir katra cilvēka galvenais mērķis. Valdības svarīgākais uzdevums ir radīt apstākļus, lai katram iedzīvotājam būtu vislabākās iespējas panākt savu laimi. Tas nozīmē, ka valdībai pastāvīgi jāmēra sabiedrības pulss, lai iegūtu informāciju par tās stāvokli. Novērtēt nozīmē zināt. Tikai zinot kādu izjūtu vai neapmierinātības iemeslu un cēloņus, var mēģināt rast risinājumu.

2.2.   Šobrīd iekšzemes kopprodukts (IKP) ir valdību visvairāk izmantotais novērtēšanas instruments, lai noteiktu sabiedrības stāvokli. IKP kā novērtēšanas instrumentu ieviesa pagājušajā gadsimtā pēc lielās depresijas un tai sekojošā Otrā pasaules kara. Lēmumu pieņēmējiem tas ir nozīmīgākais, pat ekskluzīvs līdzeklis, kas ļauj novērtēt tautsaimniecisko darbību un rezultātus. Tā pamatā ir starptautiski atzīta nacionālo kontu sistēma, kas izveidota saskaņā ar vienotu procedūru. Turklāt viss tiek pārvērsts vienā un kopīgā vienībā – naudā. Tas arī ir skaidrojums tam, kāpēc IKP ir labs dažādu valstu salīdzināšanas instruments.

2.3.   Tas tomēr nesniedz informāciju par cilvēku labklājību (laimi) vai par sabiedrības attīstības ilgtspēju. IKP uz vienu iedzīvotāju ASV ir viens no lielākajiem pasaulē, tomēr amerikāņi nav laimīgāki par citu valstu iedzīvotājiem, turklāt mēs nepieskaramies jautājumam par ASV sabiedrības ilgtspēju. Pasaules mērogā IKP uz vienu iedzīvotāju ir lielāks nekā pirms 60 gadiem, bet tas nav būtiski vairojis laimi. Papildus vispārējai nostaļģijai pēc “vecajiem, labajiem laikiem”, 2008. gadā sasniegts rekordskaitlis: 900 miljonu bada cietēju. Un bads noteikti nedara cilvēku laimīgu.

2.4.   Pašreizējās pārmaiņas sabiedrībā un pašreizējās ekonomiskās attiecības būtiski atšķiras no stāvokļa pagājušā gadsimta vidū. Jo īpaši attīstītajās valstīs pastiprinās nepieciešamība novērtēt arī tādus elementus, kas nav tirgus darījumu vai oficiālu tautsaimniecisku procesu rezultāts. Daudzi minētie aspekti un vajadzības IKP nav ņemti vērā, vai arī tiek ņemti vērā nepilnīgi. Aiz pieaugoša IKP var slēpties jūtams labklājības zudums.

2.5.   Ja, piemēram, kāda valsts izcērt un pārdod visus savus mežus un bērniem liek strādāt, nevis apmeklēt skolu, tā panāks ļoti labu IKP rādītāju, jo ekonomiskās izaugsmes statistika atspoguļos augošu materiālo labklājību. Tāda izaugsme nebūt nebūs ilgtspējīga un cilvēkus, jo īpaši bērnus, nepadarīs lamīg(āk)us.

2.6.   Arī dabas un politiskas katastrofas uz IKP var atsaukties pozitīvi. Viesuļvētra Katrīna Luiziānas štatam bija veiksme no IKP viedokļa, pateicoties ievērojamajiem pūliņiem un tautsaimnieciskajai aktivitātei, kas bija nepieciešama atjaunošanas darbā. Tas pats attiecas uz dažu Āzijas un Āfrikas valstu IKP pēc cunami un uz gandrīz visu Eiropas valstu IKP pēc otrā pasaules kara. Papildus tam, ka nebūt ne visi vienādi varēja baudīt augošo labklājību, šīs katastrofas noteikti nav palīdzējušas vairot cilvēku labklājību vai sabiedrības stabilitāti.

2.7.   Arī mazāk galēji piemēri apliecina, ka IKP kā novērtēšanas instruments nav pilnīgs. Materiāli lielākas labklājības apstākļos tiek pārdots vairāk automobiļu un tiek būvēts vairāk ceļu. Palielinās nelaimes gadījumu skaits un izdevumi (automobiļa nomaiņa vai labošana, izdevumi par cietušo un invalīdu aprūpi, lielāka apdrošināšanas maksa). Jāmin arī tādas ekscesīvas parādības kā tirdzniecība ar ieročiem un antidepresantu pārdošana bērniem. Tas viss ļauj palielināt IKP, bet netuvina cilvēku viņa galvenajam mērķim, pilnīgai laimei. Izņēmums varbūt ir tie daži, kas ar šādu darbību nopelna sev naudu.

2.8.   IKP rādītāja dominance visspilgtāk izpaužas, līdzko IKP rādītāji krītas, proti, rodas panika, kas ne vienmēr ir pamatota. IKP kritums var būt pozitīvas attīstības rezultāts. Piemēram, ja rītdien visi iedzīvotāji nomainītu tradicionālās spuldzes pret LED spuldzēm, būtu vērojams būtisks energopatēriņa un līdz ar to arī IKP samazinājums, jo atšķirībā no klasiskajām spuldzēm LED spuldzes patērē tikai daļu elektrības.

2.9.   Tātad IKP ir labs līdzeklis, kad jānovērtē tautsaimnieciskais sniegums, bet nepastāv tieša saikne starp tautsaimniecisko izaugsmi un progresīvu virzību citās sabiedrības dzīves jomās. Lai iegūtu pilnīgu priekšstatu, nepieciešami arī rādītāji, kas, cita starpā, atspoguļo attīstību sociālajā un vides jomā.

3.   Citi labklājības faktori

3.1.   Diskusija par citu, IKP papildinošu instrumentu nepieciešamību vienlaicīgi notiek dažādos forumos. Eiropas Komisija Briselē (1)2007. gada 19 un 20. novembrī organizēja konferenci par tematu “Tālāk par IKP”, un arī Tilburgas Universitātē (2) šā gada 10. janvārī notika konference ar nosaukumu “Ērta patiesība”. Abu konferenču secinājumos skaidri iezīmējās tā pati uzsvērtā nepieciešamība pēc citu faktoru, ne tikai tautsaimnieciskās attīstības rādītājiem. IKP ir labs tautsaimniecības attīstības ritma rādītājs, kas liecina par pūlēm nopelnīt naudu, neatkarīgi no tā, vai tiek ražoti noderīgi produkti un pakalpojumi, vai arī tie ir videi un cilvēkiem kaitīgi. Mums visvairāk ir vajadzīgi novērtēšanas instrumenti, kas rāda, cik daudz mums vēl jāstrādā, lai izveidotu ilgtspējīgu un solidāru tautsaimniecību. Neilgi pēc IKP izveides pazīstami ekonomisti, piemēram, Samuelsons (3), jau paredzēja, ka iekšzemes kopprodukta rādītājos būtu jāiekļauj tādi nemateriāli aspekti kā vide un ar dabu saistītas vērtības, lai IKP darbības jomā ietvertu arī citus, nevis tikai tīri ekonomiskus aspektus. Tomēr šie mēģinājumi nav bijuši sekmīgi, lai pieņemtu IKP pielāgotu versiju, līdz ar to šobrīd joprojām dominē IKP klasiskais modelis. Daži zinātnieki šo jautājumu ir pētījuši padziļināti, un šajā atzinumā sniegts viņu ideju īss apkopojums.

3.2.   Britu darba ekonomikas profesors Richard LAYARD savā grāmatā “Laime” (4) konstatē, ka Rietumu sabiedrībā cilvēki pēdējos 50 gados nav spējuši kļūt laimīgāki, lai gan viņu materiālā labklājība ir strauji augusi. Profesors uzskata, ka iemesls ir lielā savstarpējā konkurence, jo katrs vēlas nopelnīt vairāk nekā visi pārējie. Šī vienpusējā lielā vēlme novedusi pie vērtību, kas cilvēka laimei ir svarīgākas, degradācijas: stabila ģimene, gandarījums darbā un labas attiecības ar draugiem un sabiedrību. To visu apliecina statistika par šķirtajām laulībām, kuru skaits arvien pieaug, palielināto ar darbu saistīto stresu un augstajiem noziedzības rādītājiem. Lai atjaunotu līdzsvaru, vairāk jāuzsver vienlīdzīgas ienākumu pelnīšanas iespējas, nevis līdzvērtīgi ienākumi.

3.3.   Savā labklājības ekonomikas teorijā indiešu ekonomists Amartya SEN  (5) uzsver, ka labklājības būtība nav preces, bet darbība, kurai tās tiek iegādātas. Ienākumi cilvēkiem rada iespējas iesaistīties kādā darbībā un tādējādi sevi pilnveidot. Šīs iespējas, kuras Sen sauc par “spējām”, ir atkarīgas arī no tādiem faktoriem kā veselība un mūža ilgums. Jo īpaši jaunattīstības valstīs informācija par mirstības līmeni ir svarīga, jo tā labi raksturo tādus faktorus kā sociālā nevienlīdzība un dzīves kvalitāte.

3.4.   Savā pēdējā grāmatā “Nevienlīdzības robežas” amerikāņu filozofe Martha NUSSBAUM  (6) min desmit obligāti nepieciešamas sociālās tiesības, kas ir būtiskas cienīgai dzīvei. Pēc viņas uzskatiem sabiedrība, kas nevar nodrošināt saviem locekļiem kādu noteiktu minimālo tiesību un brīvību līmeni, nav spējusi izpildīt savu pienākumu un nav patiesi taisnīga. Viņas minētās īpašās “spējas” ir iespēja nodzīvot normālu mūža garumu, baudīt labu veselību, brīvi ceļot, izmantot savas prāta spējas, būt saistītam ar lietām un citiem cilvēkiem, veidot labā jēdzienu, dzīvot ar citiem cilvēkiem un viņu dēļ bez jebkādas diskriminācijas, dzīvot, atbilstīgi rūpējoties par dzīvniekiem un dabu, smieties un rotaļāties, veikt politisku izvēli un iegādāties īpašumu. Šis saraksts nav galīgs un to var paplašināt.

4.   Citi rādītāji

4.1.   Pastāv dažādas iniciatīvas, lai papildus IKP novērtētu citus mainīgus rādītājus, kuri ir svarīgi, lai saprastu sabiedrības stāvokli. Turpmāk tekstā sniedzam īsu raksturojošu pārskatu par šiem rādītājiem un četru šādu rādītāju apkopojošu aprakstu. Pastāv vēl citas iniciatīvas, piemēram, Ilgtspējīgas attīstības federālās padomes iniciatīva Beļģijā (7), Kanādas labklājības indekss (CIW  (8), Kopējais nacionālās laimes indekss Butānā (9), iniciatīva Quars Itālijā (10), Stiglitz komisija Francijā (11) un pasaules mēroga ESAO projekts (12) attīstības un Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda datu novērtēšanai. Attiecīgu informāciju var iegūt arī no Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda (Eurofound  (13). Šā atzinuma apjoms neļauj visas tās aprakstīt.

4.2.   Sabiedrības attīstības indekss (Human Development Index, HDI) (14) ir sabiedrības un sabiedrības grupu progresa rādītājs. Šo metodi kopš 1993. gada izmanto ANO Attīstības programma (UNDP), sagatavojot ikgadēju ziņojumu par stāvokli katrā valstī. Papildus ienākumiem tiek ņemts vērā paredzamais mūža ilgums, prasme lasīt un rakstīt un izglītības līmenis. Kopš 1977. gada tiek publicēts Sabiedrības nabadzības indekss (Human Poverty Index) (15), kuru nosakot, ņem vērā izglītības pieejamību, veselīgas pārtikas un ūdens pieejamību, kā arī veselības aprūpes pieejamību. HDI pamatā daļēji ir Sen teorijas. HDI labi piemērojams jaunattīstības valstīs, bet tas nav efektīvs, lai novērtētu attīstīto valstu progresu.

4.3.   Ekoloģiskās pēdas  (16) pamatā ir doma, ka patēriņu var pārrēķināt platībā, kas nepieciešama attiecīgajai ražošanai. Tas ļauj salīdzināt dažādas patērētāju uzvedības (dzīvesveida) un dažādu iedzīvotāju grupu (valstu) ietekmi uz vidi. Uz katru pasaules iedzīvotāju ir 1,8 hektāri produktīvas zemes, lai apmierinātu individuālo patēriņu. Pašlaik visā pasaulē tiek izmantoti 2,2 hektāri zemes, un tas nozīmē, ka cilvēce strauji izsmeļ Zemes rezerves. Tomēr savstarpējās atšķirības ir milzīgas: ASV vidējā ekoloģiskā pēda ir 9,6 hektāri uz cilvēku, bet Bangladešā – 0,5 hektāri. Nemainot politiku, minētās problēmas tikai pastiprināsies. Erozija un pārtuksnešošanās pastāvīgi samazina pieejamās ražīgās zemes platību, un pieaugošais iedzīvotāju skaits pasaulē nozīmē, ka arvien vairāk cilvēku ir atkarīgi no mazāka skaita hektāru, turklāt pieprasījums pieaug, jo labklājībai palielinoties, cilvēki patērē arvien vairāk. Ekoloģiskā pēda ir labs ilgtspējīgas attīstības rādītājs, tomēr tā nesniedz nekādu priekšstatu par cilvēku labklājību.

4.4.   Dzīves kvalitātes indekss ( Leefsituatie Index ) (17) sistemātiski atspoguļo un ļauj analizēt Nīderlandes iedzīvotāju dzīves apstākļus; to sauc arī par Nīderlandes Sociālo stāvokli (Sociale Staat van Nederland, jeb SSN). SSN atspoguļo dzīves apstākļu izmaiņas apmēram desmit gadu laikā. Tiek ņemti vērā ienākumi, nodarbinātība, izglītība, veselība, brīvā laika nodarbes, mobilitāte, noziedzība, mājoklis un dzīvojamā vide. Papildus nozarēm veltītām nodaļām, SNN ietver apkopojošu dzīves apstākļu indeksu. Tiek sniegti arī dati, kas attiecas uz sabiedrības viedokli par politiku un valdību. Pētījuma rezultātus katru otro gadu publicē Nīderlandes Sociālās plānošanas un kultūras plānošanas birojs (Nederlandse Sociaal Cultureel Planbureau). Dzīves kvalitātes indekss Nīderlandē nekad nav bijis plaši atzīts, jo tas būtībā ir daudzveidīgu elementu sajaukums un tādēļ nesniedz labu un konsekventu pārskatu par sociālo labklājību.

4.5.   Roterdamas Erasma Universitātes profesors Ruut Veenhoven jau trīsdesmit gadus visā pasaulē pēta laimes izjūtu. Savā darbā “Pasaules laimes datu bāze” ( World Database of Happiness ) (18) viņš secina, ka naudas un laimes savstarpējā saistība ir ļoti vāja. Cilvēki, kas saņem vairāk naudas, īslaicīgi izbauda lielāku laimi, bet šīs izjūtas izzūd pēc viena gada. Brīvība organizēt savu laiku un veikt izvēli parasti laimi ļauj izjust dziļāk. Tāpat kā Layard viņš šajā ziņā saskata skaidri izteiktu atšķirību starp attīstītajām valstīm un jaunattīstības valstīm. Jaunattīstības valstīs ienākumu palielināšanās cilvēkus padara laimīgākus lielākā mērā un ilgstošāk nekā saimnieciski attīstītajās valstīs. Minētā atšķirība izzūd, kad IKP uz vienu iedzīvotāju pārsniedz 20 000 līdz 25 000 dolārus. Pasaules laimes datu bāzes trūkums ir tāds, ka laimes izjūtas novērtējumu var ietekmēt atsevišķu indivīdu izvēle. Turklāt laimes izjūtu grūti ietekmēt ar valsts politikas palīdzību.

5.   Iespējamais pielietojums

5.1.   Vispārīgi pastāv divas iespējas sociālās ekonomikas politikā izskaust IKP lielo nozīmi. Pirmā iespēja ir izstrādāt vairākus citus rādītājus, kas papildina IKP attiecībā ilgtspēju un labklājību (to aspektiem) un kuriem politiku izstrādē būtu IKP līdzvērtīga nozīme. Otrā iespēja ir aizstāt IKP ar jaunu, aptverošu rādītāju, kas ietver visus attiecīgos ilgtspējas un labklājības elementus. Uz šo jauno rādītāju tad būtu jābalsta sociālā un ekonomikas politika.

5.2.   Pirmā iespēja, proti, vairāki rādītāji, kas papildina IKP, faktiski jau pastāv, bet tā nav sevi attaisnojusi. Dažādus ilgtspējas un labklājības aspektus var novērtēt ar daudziem rādītājiem. Tādi ir demokrātijas, laimes un apmierinātības ar dzīvi rādītājs, veselības, izglītības līmeņa, prasmes lasīt un rakstīt rādītājs, viedokļa paušanas brīvības, noziedzības rādītājs, vides, CO2 emisiju rādītājs, ekoloģiskā pēda u.c. Minētie rādītāji tomēr tiek ņemti vērā mazāk nekā IKP, kuru joprojām uzskata par visaptverošāko un vismazāk apstrīdamo labklājības rādītāju.

5.3.   Otrā iespēja – viens visaptverošs rādītājs, kas aizstāj IKP – ir problemātiska, jo jāņem vērā divi pavisam atšķirīgi faktori, proti, ilgtspēja un labklājība. Ilgtspēja ir nosacījums, savukārt labklājība ir mainīgs mērķis. Ilgtspējas ziņā pietiek nodrošināt dzīvesveida ilgstošu uzturēšanu visā pasaulē. Ja minētais kritērijs ir izpildīts, ilgtspēju nostiprināt vairs nav nepieciešams. Citādi tas ir ar labklājību: lielāka labklājība vienmēr ir labāka par mazāku labklājību, tātad ir iemesls vienmēr tiekties pēc lielākas labklājības.

5.4.   Tā kā ir grūti sakombinēt divus pilnīgi atšķirīgus aspektus, var apsvērt kādu trešo iespēju: divi rādītāji kā IKP papildinājums. Tie būtu ilgtspējas rādītājs un dzīves kvalitātes rādītājs. Pastāv rādītājs ilgtspējas un tās tendenču novērtēšanai, proti, ekoloģiskā pēda, kas, neraugoties uz nepilnībām, ir labākais pieejamais ilgtspējīgas vides attīstības rādītājs. Ekoloģiskā pēda ir lielisks komunikācijas līdzeklis, turklāt viens no retajiem, ja ne vienīgais instruments, kurā ņemta vērā mūsu patēriņa un ražošanas modeļu (importa un eksporta) ietekme uz citu valstu vidi. Izmantojot minēto rādītāju, to var pilnveidot, vai arī nākotnē aizstāt ar citu, piemērotāku rādītāju. Vēl nepastāv efektīvs sociālās attīstības rādītājs, ar kuru var novērtēt dažādus dzīves kvalitātes aspektus tā, lai iegūtu reālistisku vispārējo priekšstatu. Šajā atzinumā skatīts tikai minētā veida dzīves kvalitātes rādītājs.

6.   Dzīves kvalitātes rādītājs

6.1.   Praktiski pielietojamam un zinātniski uzticamam dzīves kvalitātes rādītājam jāattiecas uz jomām, kuras uzskata par būtiskām dzīves kvalitātes ziņā, un tam jāatbilst šādiem kritērijiem:

—	tas ir tādu objektīvus faktoru apkopojums, kas nosaka personu spējas,

—	tas ir jutīgs pret politikas ietekmi;

—	dati ir pieejami noteiktajos termiņos;

—	tas ir salīdzināms valstu starpā;

—	tas ir salīdzināms hronoloģiski;

—	tas ir saprotams plašai sabiedrībai.

6.2.   Jomas, kuras Eiropas Savienībā parasti uzskata par būtiskām dzīves kvalitātei, kas atbilst minētajiem kritērijiem, ir šādas.

—	Fiziskā integritāte un veselība. Ar šo rādītāju novērtē to iedzīvotāju procentuālo daudzumu, kurus ne “iekšējie” faktori (slimība, invaliditāte), ne “ārējie” faktori (noziedzība, ieslodzījums) fiziski neierobežo darboties atbilstoši vēlmēm.

—	Materiālā labklājība. Ar to saprot vidējos standartizētos pieejamos ienākumus attiecībā pret pirktspējas paritāti, kas ir labākā vispārējā parasta iedzīvotāja efektīvās pirktspējas mērvienība. Pirktspēju dažādās valstīs salīdzina, koriģējot cenu līmeņa atšķirības.

—	Publisko pakalpojumu pieejamība. IKP procentuāla daļa, kas piešķirta veselības aprūpei, izglītībai, sabiedriskajam transportam, mājokļa nodrošināšanai un kultūrai.

—

Sociālā līdzdalība. To iedzīvotāju vecumā no 20 līdz 65 gadiem procentuālais daudzums, kas strādā algotu darbu + to iedzīvotāju, kas vecāki par 20 gadiem un ir iesaistīti brīvprātīgā darbā, procentuālais daudzums. Algota darba veikšanu parasti uzskata par vienu no vissvarīgākajiem sociālās līdzdalības un integrācijas veidiem. Papildus algotam darbam dažādu sociālo struktūru uzturēšanai svarīgs ir brīvprātīgs darbs, kurš tādējādi ir izaicinājums saimnieciskās jomas dominējošajam stāvoklim. Ņemot vērā iedzīvotāju pieaugošo mobilitāti, ir ļoti svarīgi uzņemt sveštautiešus un atbalstīt viņu integrāciju vietējā kultūrā un sabiedrībā.

—

Brīvais laiks. Vidējais to 20 līdz 65 gadu veco iedzīvotāju brīvā laika stundu skaits, kas nav veltītas izglītībai un algotam darbam (tostarp ceļam uz darbu un no tā, mājas darbiem un aprūpei). Jāatskaita brīvais laiks, kas pavadīts bezdarbnieka statusā, kas nav bijusi brīvprātīga izvēle. Pietiekams brīvā laika ilgums papildus algotam darbam ir būtisks, lai cilvēki savu dzīvi varētu veidot pēc saviem ieskatiem.

—

Dzīves vides kvalitāte. Daba izteikta procentuālā daudzumā no visas zemes platības + to iedzīvotāju procentuālais daudzums, kuri nav pakļauti atmosfēras piesārņojumam. Šeit runa nav par dabas un vides ieguldījumu sociālajā un tautsaimnieciskajā attīstībā (uz kuru attiecas cits rādītājs, proti, ekoloģiskā pēda), bet gan par cilvēku dzīves kvalitāti. Tādēļ šis rādītājs aptver tikai divus aspektus – dabu un vidi, kurus iedzīvotāji tieši uztver pozitīvi vai negatīvi.

6.3.   Minētās sešas jomas novērtē, izmantojot atšķirīgas vienības. Lai tās apvienotu vienā visaptverošā rādītājā, vispirms jānodrošina to salīdzināmība. Visvieglākais un efektīvākais veids, kā to izdarīt, ir katram rādītājam aprēķināt standartizētu rezultātu (Z-score), izmantojot starptautiski pieņemtu un bieži izmantotu statistikas metodi. Z-score ir mainīgs lielums, kura vidējais aritmētiskais ir 0 un standarta novirze ir 1. Tas nozīmē, ka apmēram trešā daļa valstu iegūst rezultātu starp 0 un 1, viena trešā daļa rezultātu starp 0 un -1, viena sestā daļa rezultātu virs +1 un vien sestā daļa rezultātu zem -1. Tādējādi vispārējo rādītāju var aprēķināt kā vidējo standarta vērtību (Z-scores) sešām jomām.

6.4.   Lai novērtētu izmaiņas laika gaitā, vidējo standarta vērtību nevar pārrēķināt katru gadu, pamatojoties uz vidējo lielumu un standarta novirzi attiecīgajā gadā. Vidējā dzīves kvalitāte tad pēc definīcijas katru gadu būtu tāda pati. Tādēļ pirmajā gadā, kad rādītājs tiek izmantots, vidējo lielumu un standarta novirzi pielāgo arī vidējās standarta vērtības (Z-score) aprēķinam nākamajos gados. Ja vidējais lielums kādā gadā ir lielāks par to, kāds tas bijis iepriekšējā gadā, tad tas nozīmē, ka vidējā dzīves kvalitāte faktiski ir paaugstinājusies. Ja turpretī vidējais lielums kādā gadā ir mazāks par to, kāds tas bijis iepriekšējā gadā, tad tas nozīmē, ka vidējā dzīves kvalitāte faktiski ir pazeminājusies.

6.5.   Plašākai sabiedrībai, kas nepārzina statistikas zinātniskos pamatus, šā aprēķina rezultāti nozīmē visai maz. Lai ievērotu sesto kritēriju (saprotams plašai sabiedrībai), būtu ieteicams katru gadu sastādīt tabulu, kuras pamatā būtu visiem saprotami statistikas dati, lai katrs redzētu, cik labu vai sliktu vietu viņu valsts ieņem salīdzinājumā ar citām valstīm un cik labi vai slikti rezultāti tai ir salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu. Šādas tabulas parasti cilvēkiem patīk un tādēļ var sekmēt instrumenta popularitāti. Tādējādi tas var veicināt gribu panākt dzīves kvalitātes uzlabošanos.

7.   Virzībā uz līdzsvarotāku politiku

7.1.   Dati, kas nepieciešami, lai noteiktu progresu iepriekš minētajās sešās jomās, ES valstīs parasti ir pieejami, lai gan to biežums un kvalitāte (vēl) var būt atšķirīgi. Finanšu un ekonomikas pārskatu sniegšana ir ierasta prakse; attiecīgā informācija ir ikdienā pieejama biržas kursa rādītāju veidā. Pārskatu sniegšana par vidi un dzīves kvalitāti ir samērā jauna prakse, tādēļ attiecīgā pieejamā informācija nav tik plaša. Sociālās un vides statistikas dati bieži vien ir divus vai trīs gadus veci. Šo datu kvalitātes un pieejamības saskaņošana ir viens no svarīgākajiem priekšnoteikumiem, lai iegūtu atbilstošu un augstvērtīgu rādītāju. Tomēr pamati tam ir; principā ir iespējams sākt izmantot šo rādītāju diezgan drīz, ja šajā jautājumā tiks panākta politiska vienošanās. Viena no šāda rādītāja politiskajām priekšrocībām varētu būt tas, ka tā izaugsmes potenciāls – tuvākajā laikā ES noteikti – ir lielāks nekā IKP.

7.2.   Ar novērtēšanu vien nepietiek, rezultāti ir jāņem vērā, veidojot politiku. Šajā, 21. gadsimtā mēs sastopamies ar daudzām problēmām, kuru risinājumi mums nav zināmi un pārbaudīti, jo tās ir salīdzinošo jaunas. Mums jāspēj rīkoties ātri, jo planētu nogurdina strukturālu risinājumu trūkums. Pārejot uz politiku, kuras pamatā nav tikai saimnieciska izaugsme, bet tiek ņemta vērā arī ilgtspējīga attīstība ekonomikas jomā (saimnieciskās attīstības noturība), sociālajā jomā (radot cilvēkiem iespējas baudīt veselīgu dzīvesveidu, gūt ienākumus, bet tiem, kas to nevar, nodrošinot atbilstošu sociālo drošību), vides jomā (saglabājot bioloģisko daudzveidību, pārejot uz ilgtspējīgu ražošanu un patēriņu), ir iespējams kontrolēti risināt daudzas neatliekamas problēmas (nodarbinātība, nevienlīdzība, izglītība, nabadzība, migrācija, laime, klimata pārmaiņas, pasaules resursu izsmelšana).

7.3.   Šajā atzinumā aplūkotais rādītājs nav pilnīgs. Mēs to arī neizvirzām kā plānu vai pamatstruktūru, bet gan uzskatām par ieguldījumu pašreizējās debatēs par šo jautājumu. Varbūt būs jāpaplašina jomu skaits un jānosaka stingrāki kritēriji. Tāda veida rādītājs nekad nav līdz galam izstrādāts. Novērtēšana ir dinamisks process, jo tiek vērtētas izmaiņas sabiedrībā. Šīs izmaiņas var izraisīt nepieciešamību pēc citiem vai padziļinātiem rādītājiem. Arī rādītāju noteikšana ir dinamisks process, kuru uzsāk pēc tam, kad ir notikusi publiska apspriešana un domu apmaiņa, kā tas pienākas demokrātiskā sabiedrībā.

7.4.   Šis ir pārāk tālejošs projekts, lai to varētu īstenot īstermiņā. Ņemot vērā īstenošanas iespējas, ir skaidrs, ka mērķis jānosaka ES dalībvalstu ietvaros. Iespējams, procesu varētu paplašināt, iekļaujot kandidātvalstis Horvātiju un Turciju un valstis, kur politiskā un ekonomiskā sistēma ir līdzīga, piemēram, ASV, Kanādu, Austrāliju, Jaunzēlandi un Japānu. Ekonomiskās attīstības ievērojamās atšķirības neļauj izveidot vienotu un visaptverošu instrumentu, lai novērtētu attīstīto valstu un jaunattīstības valstu dzīves kvalitāti, piemērojot vienu skalu. Ņemot vērā minēto valstu politiskās sistēmas līdzīgās iezīmes, kā viens no dzīves kvalitātes svarīgākajiem rādītājiem nav ietverts demokrātiskās brīvības rādītājs, jo minēto valstu grupā tas uzskatāms par pašsaprotamu.

7.5.   Piemērojot politiku, kuras pamatā vairs nav tikai ekonomiskā izaugsme, bet kuru nosaka arī sabiedriski un vides faktori, var nodrošināt labākus un līdzsvarotākus politiskos risinājumus un arī ilgtspējīgāku un solidārāku tautsaimniecību. Komiteja izsaka cerību, ka Eiropas Komisija šajā sakarā paudīs skaidru nostāju progresa ziņojumā par ES ilgtspējīgas attīstības stratēģiju, ko tā publicēs 2009. gada jūnijā. Par mērķi var izvēlēties Eiropas sociālo modeli kā tas definēts vienā no iepriekšējiem Komitejas atzinumiem (19). Šā modeļa princips iespēja veidot demokrātisku, videi draudzīgu, konkurētspējīgu, solidāru un uz visu ES iedzīvotāju sociālo iekļaušanu pamatotu labklājības telpu.

---

(1)  www.beyond-GDP.eu

(2)  www.economischegroei.net

(3)  P.Samuelson “Evaluation of real national income”, Oxford Economic papers, 1950, 1.–29. lpp.

(4)  R. Layard “Le prix du bonheur. Leçons d'une science nouvelle”, Armand Colin, 2007.

(5)  A. Sen “Commodities and capabilities”, Amsterdam North Holland, 1985.

(6)  M. Nussbaum “Frontiers of justice”, Harvard University Press, 2005.

(7)  www.developpementdurable.be

(8)  www.statcan.ca

(9)  www.bhutanstudies.org.bt

(10)  www.sbilanciamoci.org

(11)  http://stiglitz-sen-fitoussi.fr/en/index.htm

(12)  http://www.oecd.org/statsportal

(13)  www.eurofound.europa.eu

(14)  www.eurofound.europa.eu

(15)  http://hdr.undp.org/en/statistics

(16)  www.footprintnetwork.org

(17)  http://hdr.undp.org/en/statistics/indices/hpi

(18)  http://worlddatabaseofhappiness.eur.nl

(19)  OV C 309, 16.12.2006., 119. lpp.

---