31.3.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 77/73

1.1.

Klimata pārmaiņas ir viena no lielākajām pasaules problēmām 21. gadsimtā. Lai izvairītos no katastrofālām pārmaiņām, kopējā pasaules siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas apjoms ir būtiski jāsamazina, un rūpnieciski attīstītām valstīm līdz gadsimta vidum emisija ir jāsamazina par 60–80 %, salīdzinot ar 1990. gada līmeni.

1.2.

Starptautiskās sarunas par klimata pārmaiņām, ko uzsāka 2007. gada decembrī Bali, ir ļoti svarīgas, jo tās izšķiroši ietekmēs rīcību pasaulē līdz 2020. gadam. Ir ļoti svarīgi turpināt šīs sarunas līdz to veiksmīgam noslēgumam Kopenhāgenā 2009. gadā.

1.3.

ES ir uzņēmusies saistības līdz 2020. gadam samazināt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu daudzumu par 20 %, salīdzinot ar līmeni 1990. gadā, un sarunu gaitā izteica priekšlikumu samazināt emisiju pat par 30 %, ja pārējās valstis uzņemtos līdzīgas saistības. Tam atbilstoši 2008. gada 23. janvāra enerģētikas paketē Komisija izvirzīja ierosinājumus, kādā veidā varētu nodrošināt samazinājumu par 20 līdz 30 %.

1.4.

Komiteja pārliecinoši atbalsta iniciatīvu, ko ES ir uzņēmusies šajās pārrunās un jo īpaši tās vienpusējo apņemšanos sasniegt mērķi, proti, līdz 2020. gadam panākt 20 % samazinājumu, lai sarunas varētu virzīt tālāk.

1.5.

Uzskatām, ka klimata pārmaiņu izraisītās problēmas ir tik nopietnas, ka jāpieliek visas pūles, lai tās risinātu. ES vajadzētu sasniegt 30 % samazinājumu, ko tā apņēmusies panākt līdz 2020. gadam ar nosacījumu, ka citas rūpnieciski attīstītas valstis uzņemsies līdzīgas saistības un ka sarunu ceļā tiks gūts drošs garants par minēto saistību uzņemšanos, savukārt jaunās tirgus ekonomikas valstis, kurās emisija strauji pieaug, arī uzņemsies nozīmīgas saistības.

1.6.

Lai savu ietekmi sarunās maksimāli palielinātu, ES jābūt spējīgai demonstrēt uzticamību, izpildot savas saistības. Pasākumu paketei par mērķa, proti, 20 % samazinājuma sasniegšanu, ir jābūt izstrādātai līdz 2008. gada beigām.

1.7.

Lai līdz 2020. gadam sasniegtu 30 % samazinājumu, ko uzskatām par reālu gala mērķi, ir nepieciešams turpmāku pasākumu kopums Eiropas un atsevišķu valstu līmenī. Mēs uzstājam, ka pēc iespējas drīzāk jāizstrādā arī otrs pasākumu kopums, kas ļautu sasniegt 30 % samazinājumu.

1.8.

Mēs cerīgi lūkojamies uz turpmākiem Komisijas priekšlikumiem par pielāgošanos klimata pārmaiņām un uzskatām, ka tos būtu jāpapildina ar katras dalībvalsts nacionālās adaptācijas stratēģiju.

1.9.

Iesakām izstrādāt jaunas ierosmes, lai atbalstītu veiktspējas uzlabošanu un tehnoloģiju nodošanu jomā, kas skar klimata pārmaiņu izraisītā riska mazināšanu un pielāgošanos pārmaiņām.

1.10.

Adekvāta cīņa ar klimata pārmaiņām prasīs lielas pārmaiņas pasaules ekonomikā, kā arī investīcijas. Iesakām izstrādāt turpmāku nepieciešamo resursu apjoma analīzi un piemērotu mehānismu, ar kuru pārzināt un vadīt šīs plūsmas publiski un privāti. Domājam, ka nepieciešamo pūliņu un vadības ziņā šo pasākumu var pielīdzināt Maršala plānam, ko pēc otrā pasaules kara izstrādāja atjaunošanas darbu veikšanai Eiropā. Šajā gadījumā ES vajadzētu būt šāda plāna lielākajam iniciatoram.

1.11.

Jo īpaši līdzekļi būs nepieciešami pielāgošanās un riska mazināšanas pasākumu izstrādei attīstības valstīs. CDM mehānisma paplašināšana ir viens no finansējuma avotiem, taču ir jānosaka stingrāki kritēriji un īstenošanas prasības. Eiropā kā papildresursus varētu izmantot ieņēmumus no oglekļa tirdzniecības atļauju izsolēm.

1.12.

Nepieciešama gan visa veida un līmeņu valsts iestāžu, gan patērētāju un plašas sabiedrības rīcība.

1.13.

Pašai ES ir jāuzņemas būtiska šīs lielās pārveides vadītāja un rīkotāja loma. Mēs uzstājīgi iesakām visām ES iestādēm ar pilnu atdevi iesaistīties ES mērķa sasniegšanā klimata jomā. Komiteja darīs visu iespējamo, lai palīdzētu mobilizēt sabiedrību šā vērienīgā pasākuma atbalstam.

1.14.

Iespējami ātrāk ir jānosaka kritēriji globālajam nolīgumam, par kuru nākamo 18 mēnešu laikā jāvienojas starptautiskajās sarunās, lai politiskajos centienos galveno uzmanību tad var pievērst informācijas izplatīšanai par šo problēmjautājumu un visas pasaules sabiedrības slāņu atbalsta un uzticības veidošanai, kā arī saistību noteikšanai. Tas nav darījums, par kuru var vienoties aiz slēgtām durvīm: ir jāiesaista visi sabiedrības slāņi. Emisijas samazināšanas pasākumiem ir jābūt praktiski iespējamiem, ekonomiski un sociāli stabiliem un īstenojamiem ierosinātajā laika posmā.

2.1.

Klimata pārmaiņas ir viena no pasaules lielākajām problēmām 21. gadsimtā. Ceturtajā Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) novērtējuma ziņojumā, ko publicēja 2007. gadā, apzinātas izmaiņas, kas pēdējos divos gadsimtos notikušas cilvēka darbības rezultātā, kad milzīgos apjomos pieaugusi siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisija, un paredzamas turpmākas pārmaiņas, kas var kļūt draudīgas, ja vien tuvākajā laikā netiks veikti steidzami pasākumi globālās emisijas ierobežošanai. IPCC visai pasaulei ieteica izvirzīt mērķi — nepieļaut, ka vidējā temperatūra pasaulē vairāk nekā par 2 °C pārsniedz to līmeni, kāds bija pirms rūpniecības attīstības, tādējādi nepieļaujot katastrofālas pārmaiņas. Lai to panāktu, kopējā pasaules siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisija ir būtiski jāsamazina, turklāt rūpnieciski attīstītām valstīm līdz gadsimta vidum emisija ir jāsamazina par 60–80 %, salīdzinot ar 1990. gada līmeni.

2.2.

Starptautiskā sabiedrība pēdējos 20 gados ir pielikusi pūliņus, lai vienotos par siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas ierobežojumiem. Par vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām vienojās 1992. gadā Rio, to vēlāk nostiprināja Kioto protokolā 1997. gadā, ar kuru parakstītājas valstis uzņēmās saistības samazināt emisiju līdz 2012. gadam. Vispārēji tiek atzīts, ka šie līgumi un pasākumi ir tikai sākums un ka turpmākajos gados ir vajadzīgi daudz enerģiskāki un aptverošāki pasākumi, lai sasniegtu gadsimta vidus mērķi. Starptautiskas sarunas par klimata pārmaiņām, ko uzsāka 2007. gada decembrī Bali, ir ļoti būtiskas, jo tās izšķiroši ietekmēs rīcību pasaulē līdz 2020. gadam. Ir ļoti svarīgi turpināt šīs sarunas līdz to veiksmīgam noslēgumam Kopenhāgenā 2009. gadā.

2.3.

2020. gada mērķi. Bali ceļvedis ietver atsauci uz ceturtā IPCC novērtējuma ziņojuma nodaļu, kurā ir noteikts, ka līdz 2020. gadam rūpnieciski attīstītajās valstīs emisijas daudzums ir jāsamazina par 25–40 %, salīdzinot ar 1990. gada līmeni, lai ilgtermiņā globālo sasilšanu samazinātu līdz diviem grādiem virs līmeņa, kāds bija pirms rūpniecības attīstības.

2.4.

Protams, ka tieši rūpnieciski attīstītās valstīs ievērojami jāsamazina emisija, jo tās ir bijušas un arī šobrīd ir klimata pārmaiņu lielākās izraisītājas per capita. Eiropai jāveic savi uzdevumi. Starptautiskajā stratēģijā atkal ir jāiekļauj ASV, un tai ir jāuzņemas konkrētas saistības emisijas samazināšanas jomā. Krievijai arī jādod ieguldījums, pieņemot reālistiskākus mērķus nekā Kioto sarunās izvirzītos.

2.5.

Eiropas Savienībai šajās sarunās ir galvenā loma. Padome ilgākā termiņā ir paredzējusi rūpnieciski attīstītajās valstīs līdz 2050. gadam emisiju samazināt par 60–80 %. ES ir uzņēmusies saistības līdz 2020. gadam samazināt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu daudzumu par 20 %, salīdzinot ar 1990. gada līmeni, un sarunu gaitā izteica priekšlikumu samazināt emisiju pat par 30 %, ja pārējās valstis uzņemtos līdzīgas saistības. Tam atbilstoši 2008. gada 23. janvāra enerģētikas paketē Komisija izvirzīja ierosinājumus, kādā veidā varētu nodrošināt samazinājumu par 20 līdz 30 %.

2.6.

Kļūst arvien svarīgāk, lai attīstības valstis pašas uzņemtos nozīmīgas saistības klimata pārmaiņu ierobežošanas sekmēšanai. Lielākās jaunās tirgus ekonomikas valstis — Ķīna, Indija, Brazīlija un dažas citas — jau ir kļuvušas vai drīzumā kļūs par siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas avotiem, tāpēc būs svarīgi, lai šo valstu tautsaimniecības procesu pārvaldes ietvaros emisijas līmeņa pieaugumu ierobežotu vairāk nekā tradicionālā uzņēmējdarbības modelī.

2.7.

Sarunu partneri cenšas panākt, lai šajā globālajā darījumā rūpnieciski attīstītās valstis uzņemtos tālejošus mērķus un pasākumus emisijas samazināšanai un piedāvātu finansiālu un tehnoloģisku atbalstu attīstības valstīm apmaiņā pret to apņemšanos īstenot savu izaugsmi un attīstību tā, lai pēc iespējas ierobežotu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas pieaugumu.

3.1.

EESK no paša sākuma ir sekojusi gan sarunu vispārīgai attīstībai, gan Komisijas ieteikto pasākumu kopumam, kas ļautu ES pildīt savas saistības. Lai sekotu sarunām nepastarpināti, Komiteja Eiropas delegācijas sastāvā ir iekļāvusi nelielas Eiropas pilsoniskās sabiedrības pārstāvju delegācijas, kas piedalījās konvencijas līgumslēdzēju pušu konferencē Bali un turpmākajās starpsesiju sanāksmēs Bonnā. No savas puses EESK izmantos kontaktus ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām un grupām citās vadošās valstīs, lai turpinātu pētīt to nostāju un pilsoniskās sabiedrības iespējamo nozīmi līguma un tā īstenošanas veicināšanā.

3.2.

Komisijas enerģijas paketes atsevišķus jautājumus Komiteja pārspriež vairākos atzinumos, kuru saturs apkopots un atsauces uz kuriem ir ietvertas šajā atzinumā. Savā pašiniciatīvas atzinumā Komiteja pārskata sarunu vispārīgu attīstību, mērķus un Eiropas nozīmi tajās. Pēc Komitejas atzinuma pieņemšanas paralēli plānotajām sarunu sanāksmēm, kas notiks 2008. gada decembrī Poznaņā un 2009. gada decembrī Kopenhāgenā, paredzēts organizēt pasākumus, kas palīdzēs pilsoniskajai sabiedrībai izprast notiekošās sarunas un reaģēt uz tām.

3.3.

Bali sarunu ceļvedī noteikti četri galvenie sarunās ietverto jautājumu loki:

3.4.

Atzinumā savas piezīmes mēs strukturējam atbilstoši minētajiem četriem jautājumu lokiem.

4.1.

Mērķi. Komiteja piekrīt IPCC novērtējumam, ka emisijas samazināšana rūpnieciski attīstītajās valstīs par 25–40 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni ir atbilstošs uzdevums, lai sasniegtu 2020. gada mērķi. Līdz 2020. gadam panākt lielāku samazinājumu, šķiet, nebūtu iespējams.

4.2.

Komiteja pārliecinoši atbalsta Eiropas Savienības vadošo lomu šajās sarunās. Mēs atzinīgi vērtējam ES iniciatīvu, vienpusēji apņemoties samazinājuma mērķi, proti, līdz 2020. gadam panākt 20 % samazinājumu, lai sarunas attīstītos tālāk. ES vajadzētu sasniegt 30 % samazinājumu, ko tā apņēmusies panākt līdz 2020. gadam ar nosacījumu, ka citas rūpnieciski attīstītas valstis uzņemsies līdzīgas saistības un ka sarunu ceļā tiks gūts drošs garants par minēto saistību uzņemšanos, savukārt jaunās tirgus ekonomikas valstis, kurās emisija strauji pieaug, arī uzņemsies nozīmīgas saistības.

4.3.

Ja sarunu rezultātā ES emisijas samazinājums būs tikai 20 %, jo nesekos citu valstu līdzvērtīgas apņemšanās, mūsuprāt, tā būtu liela neveiksme.

4.4.

Īstenošana. Komisijas klimata un enerģijas paketē ierosinātie pasākumi ir pozitīvs un konstruktīvs īstenošanas plāns, kas ļauj Eiropai izpildīt saistības, t.i., līdz 2020. gadam panākt samazinājumu par 20 %. Komiteja ir sagatavojusi atsevišķus atzinumus par katru no šā plāna sastāvdaļām. Kopumā mēs atbalstām visas plāna sastāvdaļas, tomēr izsakām turpmāk minētās piezīmes.

4.5.

Eiropas Savienība ir ieguldījusi lielu uzņēmību un politisko kapitālu, lai izveidotu emisijas robežvērtību un tirdzniecības sistēmu par galveno līdzekli nepieciešamajai emisijas samazināšanai. ES ETS jau ir kļuvusi par lielāko emisijas tirdzniecības sistēmu, un ir paredzēts to paplašināt pēc 2012. gada. Sākotnēji sistēmai bija tikai ierobežota ietekme uz emisiju Eiropā, jo lielās sākuma robežvērtības un kvotas noveda pie ļoti zemas oglekļa cenas. Tā kā ar laiku robežvērtības noteica stingrākas, oglekļa cena pieauga, un tas līdztekus citiem faktoriem palielināja fosilā kurināmā cenu, un tam ir paredzama ievērojama ietekme uz Eiropas enerģijas ražošanu un citām rūpniecības nozarēm.

4.6.

Kopumā mēs uzskatām, ka oglekļa tirdzniecības nostiprināšana pozitīvi ietekmēs uzņēmējdarbību un nodarbinātību Eiropā, sekmējot energoefektīvāka zema oglekļa procesa un tādu produktu ātrāku izstrādi, kas nākotnē ieņems vadošu vietu tirgū. Tas ne tikai nodrošinās nodarbinātību, bet arī samazinās mūsu atkarību no importa un tādējādi palielinās mūsu energoapgādes drošību.

4.7.

Lai gan ES līdz šim ir bijusi pirmā šajā jomā, tagad par galveno mērķi ir jāizvirza emisiju tirdzniecības sistēmu izstrādes sekmēšana ASV un citās valstīs un visu sistēmu apvienošana kopīgā pasaules oglekļa tirgū. Pasaules oglekļa tirgus izveidošanai varētu būt liela nozīme oglekļa emisijas efektīvā un rentablā samazināšanā visa pasaulē. Mēs noteikti atbalstām ICAP (Starptautiskā partnerība oglekļa pasākumu jomā) ierosmes, kas vērstas uz to, lai dažādās pasaules vietās izveidotās atšķirīgās tirdzniecības sistēmas harmoniski attīstītos par vienotu pasaules tirgu. Tā kā starptautiskais oglekļa tirgus attīstās kopīgas pasaules emisijas robežvērtību sistēmas ietvaros, vajadzētu samazināt iespējamo risku, ka atsevišķi pastāvoša Eiropas tirdzniecības sistēma varētu mazināt Eiropas konkurētspēju.

4.8.

Būtu lietderīgi izstrādāt arī starptautiskus nozares līgumus, ar kuriem noteiktu daudz sīkāk izstrādātus plānus un stratēģijas galveno nozaru un to produktu radītās emisijas drošai, progresējošai samazināšanai. Bet šis būtu vienīgi veids, kā atbalstīt striktu starptautiski apspriestu mērķu sasniegšanu, bet ne alternatīva saistošiem valstu mērķiem, jo pēdējo 20 gadu pieredze liecina, ka brīvprātīgi nozaru līgumi šajā jomā tiek slēgti pārāk reti, pārāk vēlu un tos ir grūti īstenot.

4.9.

Attiecībā uz transportu mēs no jauna apliecinām, ka ilgtspējīgai stratēģijai transporta jomā jāsākas, nopietni pārvērtējot transporta pieprasījuma virzītājfaktorus, kā arī iespējas ar politikas, fiziskās plānošanas, infrastruktūras un sabiedriskā transporta palīdzību samazināt ne tikai pieprasījuma pieaugumu, bet ar laiku arī pašu pieprasījumu. Plānošana nedrīkstētu notikt, pamatojoties uz pieņēmumu, ka pārvadājumu pieaugums ir neizbēgams un ka vienīgā iespēja ierobežot emisiju pārvadājumu nozarē ir iespējamais degvielas un dzinēju uzbūves tehnisks uzlabojums, kaut gan arī tas, protams, ir nozīmīgi.

4.10.

Attiecībā uz tehniskiem paņēmieniem mēs uzskatām — mērķis samazināt emisiju no automašīnām būtu jānosaka ne tikai īsā termiņā (120g CO2 uz vienu kilometru 2012./2015. g.), bet arī vidējā termiņā tā, lai būtiski samazinātu emisiju pēc 2020. gada (6). Tajā pašā laikā papildu atbalsts jāsniedz no oglekļa brīvu transportlīdzekļu, kas darbosies ar elektrisko vai ūdeņraža dzinēju, izstrādei un agrai ieviešanai.

4.11.

Jautājumā par 10 % biodegvielas izmantošanu transportam mēs neesam noskaņoti tik optimistiski kā Komisija. Ņemot vērā problēmas, kas saistītas ar vairuma biodegvielu ražošanas procesu, tā siltumnīcas efektu izraisošas gāzes emisijas samazināšanas iespējam, kā arī ietekmi uz vidi un sociālajiem jautājumiem, ir jāievieš stingrāki ilgtspējas kritēriji nekā Komisijas ieteiktie, lai nodrošinātu biodegvielas ieviešanu tikai tajos gadījumos, kad tā nodrošina nozīmīgu oglekļa emisijas samazināšanu, nevis jāuzliek nepieņemams slogs lauksaimniecības zemes apsaimniekošanai un pārtikas ražošanai. Turklāt ekonomiskie apsvērumi pašreiz skaidri norāda, ka biomasas izmantošana elektrības vai siltuma ražošanai ir (vismaz pašlaik ir un arī tuvākajā nākotnē būs) daudz rezultatīvāka nekā biodegvielas izmantošana.

4.12.

Turpmāki pasākumi, lai sasniegtu 30 % samazinājuma mērķi. Uzskatām, ka pieņemot paketi līdz 2008. gada beigām, ES tiks nodrošinātas stabilas iespējas līdz 2020. gadam panākt 20 % samazinājumu.

4.13.

Tomēr mēs šaubāmies par to, ka ir iespējams līdz 2020. gadam panākt 30 % samazinājumu, vienkārši stingri nosakot atsevišķu paketes elementu mērķus un palielinot tīras attīstības mehānisma kredītu izmantošanu, kā to ir ierosinājusi Komisija. Uzskatām, ka šā augstākā mērķa sasniegšanai būtu vajadzīgi visaptveroši un plašāki pasākumi gan Eiropas, gan dalībvalstu līmenī.

4.14.

Eiropas līmenī mēs iesakām apsvērt šādu jautājumu iekļaušanu otrajā paketē:

4.15.

Komiteja uzskata, ka nolūkā sasniegt minētajos līgumos noteiktos mērķus Eiropas vadītājiem būtu jādara vairāk, lai iesaistītu sabiedrību, uzņēmējus, arodbiedrības un citas organizācijas partnerībās un kopīgā darbā.

4.16.

Lai stiprinātu uzticību Eiropas Savienībai starptautiskā līmenī, ir būtiski panākt, lai ikviena dalībvalsts veiktu visus iespējamos pasākumus, kas nodrošinātu ne tikai ES-15 Kioto mērķa sasniegšanu, bet arī katras atsevišķas valsts 2012. gadam noteikto mērķu sasniegšanu. Jaunākajā Komisijas ziņojumā par progresu Kioto mērķu sasniegšanā (7) teikts, ka tikai trijās no ES-15 dalībvalstīm notiek virzība uz mērķa sasniegšanu ar pašreizējās iekšpolitikas palīdzību un ka saskaņā ar prognozēm astoņas tikai plāno sasniegt šo mērķi ja “ņem vērā arī Kioto mehānismu, oglekli absorbējošo ekosistēmu un patlaban apspriesto papildu valsts politikas virzienu un pasākumu ietekmi”. Trim valstīm Kioto mērķu sasniegšana nešķiet iespējama. Turklāt Kioto brīva mehānisma kredītu, īpaši TAM, plašais izmantojums rāda, ka virzībā uz sabiedrību, kur zems oglekļa saturs, daudzās valstīs ir jāveic liels darbs.

5.1.

Pat ja nākotnē īstenos veiksmīgus pasākumus globālās emisijas samazināšanai, globālā sasilšana tuvākajās desmitgadēs, domājams, pieaugs jau notikušās emisijas dēļ. Atbildot uz Komisijas zaļo grāmatu par pielāgošanos klimata pārmaiņām, Komiteja jau ir pieņēmusi atzinumu (8). Kopumā Komiteja uzskata, ka ES jāizstrādā aptveroša stratēģija, ar kuras starpniecību varētu pārvaldīt piemērošanos klimata pārmaiņām ES un noteikt sīkāk izstrādātu plānu katrai dalībvalstij. Šim jautājumam jāpiešķir lielāka prioritāte pētījumos un analīzēs, budžeta un investīciju programmās, ka arī citos pasākumos. Mēs ceram, ka 2008. gada rudenī gaidāmajā baltajā grāmata par pielāgošanos Komisija ieteiks sīki izstrādātus pasākumus šā mērķa sasniegšanai.

5.2.

Ārpus ES pasaulē ir daudz attīstības valstu, kurās jau tagad jūtama ievērojama klimata pārmaiņu ietekme, bet kurām ir mazāk resursu, lai ar to cīnītos. Tādēļ par nozīmīgu ES un ESAO valstu prioritāti ir jāizvirza finansiālā un cita veida atbalsta palielināšana īpaši neaizsargātām pasaules valstīm, lai palīdzētu tām risināt ar klimata pārmaiņām saistītās problēmas. Apsvērumiem par klimata pārmaiņām jābūt prioritāriem visā attīstības jomā īstenotajā politikā.

5.3.

Jācenšas arī maksimāli atbalstīt mežu ilgtspējīgu pārvaldību attīstības valstīs un ierobežot komerciālo spiedienu, kas nepārtraukti veicina plaša mēroga atmežošanu daudzās pasaules klimata sistēmas daļās. EESK gatavo atsevišķu atzinumu par klimata pārmaiņām un mežsaimniecības politiku.

6.1.

Lai pāreja uz zemāka oglekļa patēriņa ekonomiku būtu veiksmīga, pasaulē ir jānotiek jaunai industriālai revolūcijai. Būs nepieciešama pāreja uz tīrākām enerģijas ražošanas formām, jauna tehnoloģija, kas savāktu oglekļa un citu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju, un jāturpina pāriet uz produktu un patēriņa veidiem, kas prasa pēc iespējas mazāku enerģijas patēriņu. Tā īstenošanai būs vajadzīga attiecīgu pētījumu programmu palielināšana gan privātajā, gan publiskajā sektorā un lielas investīciju programmas, lai varētu no jauna aprīkot rūpniecību un pārveidot produktus un pakalpojumus. Liela daļa nepieciešamās tehnoloģijas jau eksistē, bet tā būtu jāpielieto daudz plašāk nekā šobrīd.

6.2.

Rezultātā ES būs vajadzīgas radikālas pārmaiņas Eiropas Savienības izdevumu programmās un valdības atbalsts atbilstīgiem pētījumiem, izstrādei un investīcijām. Būs nepieciešami arī nodokļu un cita veida pamudinājumi, lai iegūtu vajadzīgās investīcijas.

6.3.

Jāapzina tehnoloģijas un pakalpojumu veidi, kas vislabāk palīdzētu jaunajām tirgus ekonomikas valstīm un attīstības valstīm nodrošināt nepārtrauktu attīstību visilgtspējīgākajā veidā ar vismazāko iespējamo oglekļa patēriņu, kā arī atbalstītu to pāreju uz šo ekonomiku ar atbilstīgiem noteikumiem. Atklājot jaunu tehnoloģiju, kas varētu būt īpaši noderīga attīstības valstīm, lai tās pielāgotos klimata pārmaiņām vai mazinātu oglekļa ietekmi uz to turpmāko attīstību, ir jārod iespējas šo tehnoloģiju ātrai, plašai ieviešanai ar pieņemamiem nosacījumiem. Jāņem vērā tas, ka arī jaunās tirgus ekonomikas valstis pašas izstrādā un attīstīta sev noderīgas jaunas tehnoloģijas. Tehnoloģijas nodošanu nevar uzlūkot par vienvirziena ceļu no ziemeļiem uz dienvidiem, bet gan kā veidu, kā atvieglot ātru svarīgākās tehnoloģijas izplatīšanu visā pasaulē neatkarīgi no tās izcelsmes vietas.

6.4.

Komiteja aicina ES kopā ar partneriem nekavējoties izpētīt iespējas, kā nodrošināt, lai attīstības valstīm būtu pieejama visjaunākā maz oglekļa radošā tehnoloģija uz izdevīgiem un pieņemamiem noteikumiem, jo īpaši enerģētikas nozarē, energoietilpīgajās rūpniecības nozarēs, transporta nozarē un, kad tāda tehnoloģija būs pieejama, oglekļa sekvestrācijā. Valstīm, kas enerģijas ražošanas jomā, visticamāk, arī turpmāk būs atkarīgas no akmeņoglēm, jāsaņem palīdzība “tīro ogļu” tehnoloģijas izmantošanā un oglekļa uztveršanas tehnoloģijas iespējami drīzā ieviešanā.

6.5.

Sniedzot šādu palīdzību, būtu jārada iespēja attiecīgajām attīstības valstīm nodrošināt attīstību, bet vienlaikus radot mazāku oglekļa daudzumu nekā tas būtu citā gadījumā, un minēto palīdzību varētu sniegt, izvirzot attīstības valstīm prasību pašām veikt pasākumus, lai ierobežotu emisijas potenciālo pieaugumu.

6.6.

Paralēli sarunām par klimata pārmaiņām ES un ASV vajadzētu īstenot jaunas ierosmes, lai PTO ietvaros panāktu liberalizāciju precēm un pakalpojumiem, kas ir klimatam nekaitīgi. Šo ierosmi jāveido tā, lai rūpnieciski attīstītās valstis, attīstības valstis un tāpat jaunās tirgus ekonomikas valstis varētu gūt priekšrocības no liberalizācijas, piemēram, veicinot vides tehnoloģijas (tālāku) izstrādi un pakalpojumus attīstības valstīs.

7.1.

Attīstības valstīm būs vajadzīgs plašs attīstītās pasaules atbalsts, lai tās varētu veikt savus uzdevumus klimata pārmaiņu radīto problēmu risināšanā, neapdraudot šo valstu attīstības mērķu sasniegšanu. Īpaši svarīgi būtu nodrošināt, lai turpmākā attīstība jaunattīstības pasaulē notiktu ar iespējami zemāku oglekļa intensitāti, un tā nebalstītos uz pārmērīgi liela oglekļa daudzuma radīšanu, kas bija raksturīga attīstībai ziemeļos (un to izkropļoja).

7.2.

Papildu palīdzība ir vajadzīga arī attīstības valstīm, kuras klimata pārmaiņas ietekmē visļaunāk un kurām ir vismazāk resursu, lai tām pielāgotos. Tām ir vajadzīgas pastiprinātas programmas krasta aizsardzībai, plūdu novēršanai, sausuma atvieglošanai, lauksaimniecības pārplānošanai, jaunām sabiedrības veselības vajadzībām un citiem jautājumiem.

7.3.

Komiteja atzinīgi vērtē to, ka visas valstis Bali atzina, ka šās pārejas īstenošanai būs nepieciešami papildu resursi un investīciju nodošanas ceļi un mehānismi. Turklāt attīstītās valstis ar dažiem cienījamiem izņēmumiem nav īpaši veiksmīgi pildījušas pagātnē dotos solījumus nodrošināt papildu resursus ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanai. Šajā gadījumā visai pasaulei ir svarīgi, lai papildu resursus patiešām varētu mobilizēt un piešķirt.

7.4.

Komiteja atzīmēja UNFCC un citu izteiktās aplēses, kurās norādīts, ka tad, kad programmas būs pilnībā pielāgotas, katru gadu varētu būt vajadzīgi simtiem miljardu dolāru publiskā un privātā finansējuma. Tā iesaka UNFCC, Komisijai un/vai ESAO un starptautiskajām finanšu institūcijām veikt steidzamus pasākumus, vēl precīzāk noteikt vajadzības un nodrošināt nepieciešamās apņemšanās un saistības, lai varētu panākt pienācīgu finansējumu un īstenoto programmu būtisku ietekmi uz klimata pārmaiņu globālajām problēmām. Viens no jauna finansējuma avotiem varētu būt ieņēmumi no kvotu izsoles, kas paredzami nākamajā oglekļa tirdzniecības shēmas fāzē, taču tie nebūs pietiekami, lai segtu visas vajadzības.

7.5.

TAM ir izdevies atrast jaunus resursus, lai atbalstītu attiecīgas investīcijas I pielikumā neuzskaitītajās valstīs. Projektu izplatīšana noritējusi par labu Ķīnai un citām jaunām tirgus ekonomikas valstīm, un pastāv nopietnas šaubas par daudzu projektu papildināmību un kvalitāti. Lai mehānisms pildītu savu funkciju — nodrošinātu reālu oglekļa samazinājumu visefektīvākajā veidā —, ir svarīgi nodrošināt stingru un efektīvu kritēriju ievērošanu un uzraudzību.

7.6.

Komiteja iesaka Eiropai un citām valstīm, uz kurām tas attiecas, nekavējoties izpētīt, kā nākamajā periodā izvairīties no shēmas nepilnībām un it visā paātrināt programmas izpildi. Nākotnē TAM vietā prioritāte būtu jāpiešķir projektiem, kas ne tikai sekmē emisijas samazināšanu, bet arī sekmēt zema oglekļa līmeņa ekonomikas stāšanos vecās ekonomikas vietā. Jo īpaši jaunajās tirgus ekonomikas valstīs nešķiet lietderīgi turpināt tūlītēju energoefektivitātes projektu finansēšanu (“viegli noplūcami augļi”), kurus valsts īstenotu jebkurā gadījumā. Šajās valstīs “nozares TAM” — iespējamā kombinācijā ar mērķi bez zaudējuma (9) — varētu būt iespējams risinājums.

7.7.

Visās pasaules daļās būs ļoti svarīgas plaša mēroga privātā sektora investīcijas ražošanā, kas rada mazāku oglekļa daudzumu. Par ES un valstu valdības īstenoto pasākumu mērķi jāizvirza privātā sektora stimulēšana veikt šādas investīcijas.

7.8.

Nepieciešamie maksājumi un ieguldījumi tuvāko 50 gadu laikā sasniegs triljonus dolāru. Tā ir liela summa. Tomēr ieguldījumi ir absolūti nepieciešami, jo apgāde ar fosilās degvielas krājumiem kļūst arvien ierobežotāka, un cenas ceļas. Neatkarīgi no klimata pārmaiņām arvien nozīmīgāka no ekonomiskās perspektīvas viedokļa ir dažādot izmantojamo degvielu, samazināt fosilā kurināmā patēriņu un atlikušos resursus izmantot efektīvi. Šī perspektīva ir svarīga, runājot par drošību pasaulē, jo gan fosilais kurināmais, gan klimata pārmaiņas, kā redzam, jau ir potenciāls nestabilitātes un konfliktu avots daudzās pasaules valstīs.

7.9.

No šā viedokļa nepieciešamība nekavējoties reaģēt uz draudiem, ko var izraisīt klimata pārmaiņas, nav papildu nasta pasaules ekonomikai, bet gan vienkārši ļoti nopietns papildu iemesls, lai ātri veiktu ekonomikas un rūpniecības pārveidi, kas ir vajadzīga jebkurā gadījumā. Kad naftas cena bija 60$ par barelu, Stern pārskatā noteica, ka pasākumi, kas jāveic saistībā ar klimata pārmaiņām tuvāko 50 gadu laikā, būs 1 % no pasaules IKP. Pašlaik, kad nafta maksā vairāk nekā $100 barelā, ieguldīt visa veida atjaunojamos un efektīvos pasākumos, biznesa terminos izsakoties, šķiet daudz interesantāk. Līdzīgā veidā neto papildu izmaksas pasākumiem, kas saistīti ar klimata pārmaiņu problēmu risināšanu, šķiet daudz zemākas, un dažos gadījumos varētu būt izteikta pat ar negatīvu skaitli, un tas norāda, ka aktīva rīcība klimata pārmaiņu jomā īstenībā attēlo neto ieguvumu pasaules ekonomikai uz vairākiem gadiem.

7.10.

Pienācīgu reaģēšanu uz klimata problēmām nevajadzētu uzskatīt par milzīgi nomācošu un apgrūtinošu pienākumu, kas kavēs ekonomikas izaugsmi, bet gan par iespēju būt nākamās ekonomiskās un industriālās revolūcijas priekšējās līnijās. ES virza politiskās debates par klimata pārmaiņām. Bet ir jādara vēl vairāk, lai uz nākotni vērsto politisko nostāju pārvērstu vienlīdz aktīvā un enerģiskā biznesa vidē, kas veicinātu mūsu uzņēmējus un sabiedrības veikt nepieciešamos ieguldījumus, lai nākotnē, ko raksturos zemas emisijas apstākļi, kļūtu par līderiem pasaulē un konkurētspējīgiem uzvarētājiem.

7.11.

Daži komentētāji ir minējuši, ka ir vajadzīgs jauns Maršala plāns, un mēs atbalstām šo salīdzinājumu, ar kuru uzsvērts problēmas un tās risināšanai nepieciešamā darba apjoms un nozīmīgums. Mums ir vajadzīga Maršala plāna mēroga redzējums par to, kā kopīgu globālo briesmu priekšā pasaules valstis varētu apvienoties, bet spēcīgākās un pārtikušākās valstis rādītu ceļu, palīdzot citiem, cik dāsni vien iespējams.

7.12.

Nepieciešama gan visa veida un līmeņu valsts iestāžu, gan patērētāju un plašas sabiedrības rīcība.

8.1.

Klimata pārmaiņas jau notiek, un tās jau nopietni ietekmē visu pasauli. Paredzams, ka minētās problēmas nākamajos gados saasināsies, jo siltumnīcefekta gāzu koncentrācija palielināsies un temperatūra paaugstināsies straujāk. Pasaulē ir vajadzīga steidzama rīcība, nosakot un īstenojot visaptverošus mērķus emisijas samazināšanai līdz 2020. gadam, lai tās vēl vairāk samazinātu turpmākajos gados. Jo agrāk tiks panākta emisijas samazināšana, jo vairāk tiks palēnināts temperatūras paaugstināšanās temps.

8.2.

Attīstītajās valstīs ir daudz augstāks emisijas apjoms uz vienu iedzīvotāju nekā citās pasaules valstīs, un ir jāpastiprina valstu centieni un pasākumi emisijas samazināšanas jomā. Eiropai jānodrošina esošo saistību ievērošana attiecībā uz 2012. gadu un pēc tam jāuzņemas jaunas saistības, proti, līdz 2020. gadam samazināt kopējo emisijas apjomu par 30 %, kas ir augstākais mērķis. Lai minētie centieni būtu ticami, ir jāizstrādā turpmāku stabilu un praktiski īstenojamu pasākumu pakete, lai nodrošinātu šo mērķu sasniegšanu, kā arī jāplāno turpmāks emisijas samazinājums, kas būs vajadzīgs pēc 2020. gada.

8.3.

Jāiesaista arī jaunattīstības valstis, un īpaši centieni jāveltī tam, lai nodrošinātu to, ka šajās valstīs nozarēs, kuras patērē visvairāk enerģijas, izmanto enerģijas ziņā visefektīvākos ražošanas veidus, kas vienlaikus rada vismazākos oglekļa emisijas apjomus. Minētajām valstīm būs nepieciešama palīdzība no attīstīto valstu puses.

8.4.

Globālās vienošanās parametri, par kuriem jāvienojas starptautiskajās sarunās nākamo astoņpadsmit mēnešu laikā, ir jānosaka pēc iespējas ātrāk, lai politiskos centienus vērstu uz to, lai informētu par šo mērķi un pasaulē panāktu visu sabiedrības grupu atbalstu, uzticēšanos un līdzdalību nepieciešamajās nozīmīgajās pārmaiņās. Šo vienošanos nevar noslēgt “aiz aizslēgtām durvīm”, ir jāiesaista visas sabiedrības grupas. Ierobežojošajiem pasākumiem jābūt reālistiskiem, ekonomiski un sociāli pārdomātiem un īstenojamiem ierosinātajā laika posmā.

8.5.

Nepieciešamās globālās transformācijas apjoms ir salīdzināms ar pēdējo divu gadsimtu industriālās revolūcijas apjomu, kas izmantoja fosilā kurināmā enerģiju, lai ievērojami paaugstinātu ražošanas jaudu un sabiedrības saražotās produkcijas apjomu. Pasaulē tagad ir nepieciešama otra industriālā revolūcija, lai fosilos kurināmos aizstātu ar citiem enerģijas veidiem un maksimāli palielinātu energoefektivitāti, tādējādi dodot iespēju sasniegt salīdzināmus ražošanas un izaugsmes apjomus, vienlaikus dažādā apjomā nepiesārņojot atmosfēru ar siltumnīcas efektu izraisošajām gāzēm.. Ir nepieciešamas nozīmīgas investīcijas, piemērotas un mērķtiecīgas izmaiņas tiesību aktos, nodokļu sistēmā un citos ekonomikas instrumentos, kā arī ievērojami jāmaina ekonomikas jomas dalībnieku attieksme un individuālu personu dzīvesveids. Ikvienam jāizprot problēmas un jāiesaistās nepieciešamo pārmaiņu procesā.