19.8.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 211/17

1.1

Energoapgāde, enerģijas avotu dažādošana, neizsīkstošu energoavotu attīstība būs viens no būtiskajiem jautājumiem, kas jārisina, veidojot nākotnes Eiropu, tiecoties nodrošināt līdzsvaru pasaulē un ierobežot klimata pārmaiņas.

1.2

EESK uzskata, ka Eiropas Savienība ir atbilstīga struktūra, kam var būt ietekme vispārējā konfrontācijā, kuras cēlonis ir sacensība par enerģijas avotiem, un klimata pārmaiņu problēmas risināšanā, jo ES ir nepieciešamā kritiskā masa, lai gūtu reālu politisku ietekmi starptautiskajās sarunās.

1.3

EESK pauž gandarījumu par to, ka Lisabonas līguma projektā ir iekļauta XXVI, enerģētikai veltīta nodaļa, kas minētajā jomā nostiprinās Eiropas Savienības darbības juridisko pamatu.

1.4

EESK uzsver ilgtspējīgu energoresursu un vides jomā veiktās pētniecības un izstrādes izšķirīgo nozīmi un to, cik svarīgi ir veikt resursu labu sadali. Iespēja atbalstīt tādus enerģijas veidus un enerģijas un emisiju samazināšanas tehnoloģijas, par kurām var pamatoti uzskatīt, ka tās nevarēs nodrošināt ekonomisku līdzsvaru, jāpēta saprātīgi, lai neizšķērdētu sabiedrisko fondu līdzekļus, piešķirot subsīdijas tehnoloģijām, kurām nav nākotnes. Jāiegulda resursi tādu metožu pētniecībā, kuras zinātnieki uzskata par daudzsološām. Piemēram, jāveic pētījumi par siltumnīcefekta gāzu uzkrāšanas vai to emisiju novēršanas metodēm, energoefektivitāti, tīrajām oglēm, elektriskiem un cita veida alternatīviem dzinējiem vai arī kurināmā elementiem, saules enerģiju, atkritumu apsaimniekošanas energoefektivitāti, kodolsintēzi, kodolatkritumu daudzuma samazināšanu utt.

1.5

Komiteja arī uzsver ēku un iekārtu energoefektivitātes svarīgo nozīmi.

1.6

Komiteja uzskata, ka Eiropas līmenī jāīsteno patiesa iepirkuma politika, lai pārvarētu dažkārt ļoti labi organizēto ražotāju spiedienu, un ierosina koordinēt Eiropas enerģētikas rīcībpolitikas un nostāju starptautiskajās iestādēs, piemēram, PTO, ANO, NATO, ESAO.

1.7

Komiteja uzsver, ka ir būtiski dažādot piegādes avotus, un ierosina ieņemt konstruktīvu, taču piesardzīgu nostāju jautājumā par partnerattiecībām ar Krieviju un Kaukāza un Vidusāzijas republikām.

1.8

Komiteja uzsver, ka būtu lietderīgi apsvērt kodolenerģijas programmu atsākšanas iespēju valstīs, kurās ir panākta vienošanās šajā jautājumā, kā arī veicināt pētniecību atkritumu pārstrādes jomā. Tā arī atbalsta kodolsintēzes pētniecības attīstību, īstenojot Euratom Septīto pētniecības pamatprogrammu un ITER (Starptautiskais kodoltermiskais eksperimentālais reaktors) iniciatīvu.

1.9

Komiteja uzskata, ka jāstiprina dalībvalstu sadarbība un enerģētikas politikas koordinācija, pārstāvība un darbība starptautiskajās iestādēs, jāveido kaimiņattiecību politika enerģētikas jomā un laika gaitā jāparedz iespēja izstrādāt kopēju enerģētikas politiku, iespējams, balstoties uz Eiropas Savienības iestādēm. Neizsīkstošo enerģijas veidu ienākšana tirgū visās dalībvalstīs liecina par iedzīvotāju ieinteresētību; minētā situācija izveidojusies laikā, kad Lisabonas līgumā definēta jaunā Kopienas enerģētikas politika, un tā varētu būt stratēģiska iespēja, lai nodrošinātu šīs politikas pieņemšanu un attīstību.

2.1.1

Starptautiskā enerģētikas aģentūra lēš, ka līdz 2030. gadam enerģijas pieprasījums pasaulē pieaugs par 55 %.

2.1.2

Eiropas Savienība ir lielā mērā atkarīga no cietā fosilā kurināmā, naftas produktiem un dabas gāzes, turklāt nākamajos gados šī atkarība droši vien palielināsies. Tā kā 80 % Eiropas Savienībā izmantotās enerģijas ir fosilā enerģija, enerģētiskais imports līdz 2030. gadam pieaugs no 50 % līdz 70 %.

2.1.3

Sākot ar 2050. gadu, pārbaudīto naftas krājumu apjoms droši vien samazināsies, taču pašlaik neizmantotie resursi nākotnē kļūs ekonomiski izmantojami, jo pieaugs pieprasījums un tehniskais progress.

2.1.4

Pāreja uz citu enerģijas veidu izmantošanu ir neizbēgama, taču tā būs grūta. Pasaule tomēr jau ir piedzīvojusi šādas pārmaiņas, proti, 19. gadsimtā, kad no biomasas ražotā kurināmā (galvenokārt koksnes) vietā sāka izmantot ogles un vēlāk — naftu. Šobrīd mums tomēr nav pietiekamu līdzekļu, lai izmantotu neizsīkstošos enerģijas veidus un īstenotu līdzīgu pāreju tai, kas notika 19. gadsimtā.

2.1.5

Grūtību pamatā ir vairāki faktori: enerģijas blīvums, biodegvielas ražošanai nepieciešamās platības (nelabvēlīgi ietekmējot citu, galvenokārt lauksaimniecības darbību), neregulāras un grūti prognozējamas parādības (vējš, saules enerģija, paisumi un bēgumi), kas liek rūpīgi plānot uzglabāšanas jaudas, un neizsīkstošo energoresusrsu ģeogrāfiskais sadalījums. Pat ja pieņem, ka sāktu īstenot tālejošu kodolenerģijas centrāļu veidošanas un atjaunošanas politiku, pasaules kodolrūpniecība nespētu apmierināt pieprasījumu.

2.1.6

Eiropai ir raksturīga liela enerģētiskā atkarība. Lai apmierinātu savas enerģētiskās vajadzības, tā pašlaik importē 50 % nepieciešamās enerģijas, un 2030. gadā šī atkarība palielināsies līdz 70 %. Eiropas naftas imports pieaugs līdz 90 % un gāzes imports — līdz 70 %.

2.1.7

Eiropadomes 2006. gada martā sniegtais stāvokļa novērtējums ir satraucošs un to var raksturot šādi:

Šis satraucošais stāvokļa novērtējums ir jaunās enerģētikas paketes ieteikumu pamatā, sniedzot sava veida atbildi, kā risināt minētās problēmas.

2.1.8

Vadītājiem Eiropā jārisina divējāda problēma: pirmkārt, parasto primāro resursu samazināšanās problēma un, otrkārt, ar resursu ģeogrāfisko izvietojumu saistītie jautājumi, jo lielākā daļa resusrsu atrodas politiski nestabilās valstīs, kas varētu tos izmantot kā spiediena instrumentu uz atkarīgajām valstīm, kā tas jau ir noticis.

2.2.1

Skatāmā problēma skar visas Eiropas Savienības dalībvalstis, taču individuālie pasākumi to sadrumstalotības dēļ acīmredzami ir nepietiekami, ņemot vērā, ka ražotāji bieži vien ir organizēti.

2.2.2

Tādējādi dalībvalstu interesēs ir rīkoties kopīgi un izmantot Eiropas Savienību kā efektīvu instrumentu, lai veidotu kopēju enerģētikas politiku, kuras mērķis un pamats ir labāk pārvaldīts patēriņš un piegādes avotu dažādošana.

2.2.3

Eiropas Savienībai ir atbilstīga “kritiskā masa” un institucionāli instrumenti. Tā var īstenot arī starpvalstu politiku, koordinēt valstu politikas, veicināt lielāku kohēziju enerģētikas jomā Eiropas līmenī un visbeidzot realizēt enerģētikas politiku attiecībā uz trešām valstīm.

2.2.4

Visbeidzot jāpiebilst, ka pēc Līguma projekta par Konstitūciju Eiropai noraidīšanas un, pamatojoties uz Lisabonas līguma dinamiku, Eiropas enerģētikas politika varētu būt gan jauns vienojošs stimuls, gan sniegt pierādījumu Eiropas Savienības konkrētai lietderībai.

2.3.1

Pašlaik Eiropas Savienībai nav attiecīgu pilnvaru enerģētikas jomā. Šādu pilnvaru piešķiršana ir viens no svarīgākajiem Lisabonas līguma projektā ietvertajiem jauninājumiem.

2.3.2

Tiesa, dibinot Eiropas Ekonomikas kopienu, Euratom un EOTK, tika risināta liela daļa tā laika enerģētikas jautājumu.

2.3.3

Bet vai tas nozīmē, ka Eiropas Savienība nekad nav veikusi pasākumus enerģētikas jomā?

2.3.4

Tā tas noteikti nav, jo pamatojoties uz Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 308. pantu, ES ir, pirmkārt, izstrādājusi patiesu enerģētikas politiku un, otrkārt, pamatojoties uz Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 154. pantu, — Eiropas enerģētikas tīklu politiku (skat. Lēmumu Nr. 1364/2006/EK). Visbeidzot iekšējā tirgus un konkurences noteikumi ir tikuši piemēroti arī attiecībā uz enerģētikas tirgu (Direktīva 2003/55/EK par dabas gāzes iekšējo tirgu, Direktīva 2003/54/EK par elektroenerģijas iekšējo tirgu, Direktīva 90/377/EKK, kas ir grozīta ar Direktīvu 93/87/EKK par gāzes un elektrības cenu pārredzamību). Tirgu atvēršanas un valsts monopolu atcelšanas pirmās sekas dažkārt izraisījušas bažas par elektroenerģijas cenu līmeni, taču dažkārt konstatētā cenu pieauguma pamatā bija vispārējs pieprasījuma pieaugums pēc ierobežotiem resursiem, kuri var izzust.

2.3.5

Jāmin arī Komisijas dokumenti, kas nav tiesību aktu priekšlikumi tiešā nozīmē, bet gan “neobligāti tiesību akti”, piemēram, Zaļā grāmata par Eiropas energoapgādes drošības stratēģiju (2000. gada 28. novembrī), Paziņojums “Ceļā uz Eiropas energoapgādes drošības stratēģiju” (2002. gada 26. jūnijā), “Zaļā grāmata par energoefektivitāti: vai kā ar ierobežotiem resursiem sasniegt labāku rezultātu”, rīcības plāns 2007.–2012. gadam (2006. gada 19. oktobrī), Paziņojums par Pasaules energoefektivitātes un atjaunojamās enerģijas fondu (2006. gada 6. oktobrī).

2.3.6

Eiropas Savienība ir daudz pārdomājusi enerģētikas jautājumus, taču tās rīcība balstījās uz diezgan nestabilu juridisko pamatu, t.i., Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 308. pantu, tā saucamo elastīguma nosacījumu, kas paredz: “Ja izrādās, ka Kopienai, lai sasniegtu kādu tās mērķi kopējā tirgus darbībā, jārīkojas, bet šis Līgums nepiešķir vajadzīgās pilnvaras, Padome pēc Komisijas priekšlikuma, apspriedusies ar Eiropas Parlamentu, ar vienprātīgu lēmumu veic attiecīgus pasākumus”. Šo jautājumu ES ir risinājusi arī netieši, galvenokārt izmantojot noteikumus, kas attiecas uz iekšējo tirgu, konkurenci un vidi. Tās rīcībai vismaz šķietami ir bijis drīzāk tehnisks un juridisks, nevis politisks raksturs.

2.3.7

Minētā iemesla dēļ un, ņemot vērā enerģētikas jautājuma būtisko nozīmi gan Eiropas iedzīvotāju ikdienas dzīvē, gan tautsaimniecības attīstībā, gan arī vispārējās stabilitātes nodrošināšanā, Lisabonas līguma projektā ir iekļauts enerģētikai veltīts 176. pants, kurā ir noteikti Eiropas Savienības mērķi enerģētikas jomā “attiecībā uz vajadzību saglabāt un uzlabot vidi”, “dalībvalstīm savstarpēji solidarizējoties”.

2.3.8

Jaunajā līgumā ir noteikti šādi Eiropas enerģētikas politikas mērķi:

2.3.9

Enerģētikas politika būs dalītas kompetences joma un to vajadzētu īstenot ar kvalificētu balsu vairākumu, izņēmums ir nodokļu jautājumi, attiecībā uz kuriem piemēro vienprātības principu. Tomēr 176.a panta 2. punkta 2. daļā ir minēts, ka pasākumi, kas noteikti jaunā panta 1. daļā izvirzīto mērķu sasniegšanai, “neietekmē dalībvalstu tiesības paredzēt nosacījumus savu energoresursu izmantošanai, izvēlēties kādu no energoavotiem, kā arī noteikt savas enorgoapgādes struktūru”.

2.3.10

Eiropas Savienībai tātad būs pilnvaras, kas ir pirmais nepieciešamais instruments efektīvākai un konkrētākai darbībai. Vai minētais instruments būs pietiekams vai būs jāveic arī citi institucionāli pasākumi? Pirms instrumenta izveidošanas tomēr ir jāizstrādā politikas, un enerģētikas jomā tās var mainīties ārējo ierobežojumu un pakalpojumu un metožu attīstības mijiedarbības rezultātā.

3.1

Eiropas enerģētikas rīcībpolitikas līdz šim ir ietekmējis ekonomikas spiediens un/vai ilgtspējīgas attīstības prasības: vēlme liberalizēt enerģijas tirgu ar direktīvu palīdzību un tīklu nozaru politika, energoefektivitātes veicināšanas politika, neizsīkstošās enerģijas avotu izmantošanas veicināšanas un attīstības politika, cīņa par CO2 emisiju samazināšanu.

3.2

Tā kā Eiropas Savienībai nebija attiecīgu pilnvaru enerģētikas jomā, minēto jautājumu tā risināja netieši, galvenokārt izmantojot noteikumus, kas attiecas uz iekšējo tirgu, konkurenci un vidi. Tās rīcībai vismaz šķietami ir bijis drīzāk tehnisks un juridisks, nevis politisks raksturs.

3.3

Neraugoties uz iepriekš sacīto, ES ir veikusi svarīgus likumdošanas un ideoloģiskus enerģētikas pasākumus. Nesen (2007. gada 19. septembrī) tika publicēta virkne tiesību aktu priekšlikumu, ar ko groza spēkā esošos tiesību aktus (regulu par nosacījumiem attiecībā uz pieeju tīklam elektroenerģijas pārrobežu tirdzniecībā, regulu par Energoregulatoru sadarbības aģentūras izveidi, regulu par dabas gāzes pārvades tīklu piekļuves nosacījumiem, direktīvu par gāzes un elektroenerģijas iekšējā tirgus kopīgajiem noteikumiem).

3.4

Ja ratificēs Lisabonas līgumu pašreizējā versijā, Eiropas Savienība šo svarīgo politisko jautājumu varēs risināt daudz efektīvāk un tiešāk. Taču līdz ar juridiskās kompetences piešķiršanu netiks atrisinātas visas politiskās, ekonomiskās un sociālās problēmas. Vispārēji zināms, ka dalībvalstu stratēģijas ir ļoti dažādas, jo īpaši kodolenerģijas jautājumos. Pēc neformālā sammita Hemptonkortā Eiropadome ir noteikusi Eiropas enerģētikas politikas pamatus, kas ir formulēti jaunajā Enerģētikas ģenerāldirektorāta un Vides ģenerāldirektorāta izstrādātajā enerģētikas paketē.

3.5

Saskaņā ar iepriekš sacīto Eiropas Savienība vispirms ir gribējusi izmantot tirgus mehānismus, lai radītu šķietami efektīvāku konkurētspējīgu tirgu, un, pamatojoties uz Eiropas enerģētikas tīklu, izveidot savstarpēji savienotu tirgu.

3.6

Tā ir vēlējusies arī veicināt energoefektivitāti, galvenokārt nozarēs ar lielāku enerģijas patēriņu (ēku apkure un gaisa kondicionēšana, ražošanas nozares, transports).

3.7

Rīcības plānā 2007.–2012. gadam (2006. gada oktobris) ir izvirzīts tālejošs mērķis — līdz 2020. gadam ietaupīt 20 % ikgadējā enerģijas patēriņa jeb līdz 2020. gadam gadā ietaupīt aptuveni 1,5 % energointesitātes.

3.8

Komiteja ir arī vairākkārt uzsvērusi, ka ir vairāk jāizmanto neizsīkstošās enerģijas veidi. Arī šajā jomā Eiropas Savienības mērķis ir ļoti tālejošs, jo līdz 2020. gadam jāpanāk, lai tās daļa vispārējā enerģijas patēriņā būtu 20 %, turklāt ir jānosaka obligāts mērķis panākt vizmaz 10 % biodegvielas īpatsvara (2007. gada 10. janvāra ceļvedis par neizsīkstošajiem enerģijas veidiem).

3.9

Neizsīkstošajiem enerģijas veidiem salīdzinājumā ar fosilo enerģiju līdz šim piemīt daudzi trūkumi: mazāks enerģijas blīvums, nepieciešamība pēc lielākas platības (piemēram, fotoelementu lauki), ražošana ar pārtraukumiem un, neapšaubāmi, minēto tehnoloģiju augstās izmaksas. Tādēļ, lai gan izmaksu problēma arvien samazinās, tas nozīmē, ka pāreja uz šādu tehnoloģiju izmantošanu, ja tā netiks ievērojami vairāk politiski un finansiāli sekmēta, droši vien būs pakāpeniska un ilga, un ir jāveic nopietni ietekmes novērtējumi par visiem jaunajiem enerģijas avotiem (skat. OECD Observer, 2006. gada decembris Nr. 258/259, Vaclav Smil: “21st century energy: some sobering thoughts”).

3.10

Transportā izmantojamās enerģijas jomā Komisija īpašu uzmanību pievērš biodegvielas sekmēšanai, kurināmā elementiem un ūdeņradim. Paredzētais biodegvielas izplatības apjoms tomēr liek risināt dažas problēmas. Kurināmā elementi ir īpaši efektīvi enerģijas pārveidotāji, kas ļauj būtiski samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas un piesārņojumu. Taču maz ticams, ka minētās tehnoloģijas drīzumā būs komerciāli pieejamas.

3.11

Šī iemesla dēļ un saskaņā ar 7. pētniecības un tehnoloģiju attīstības pamatprogrammu, kuras mērķis ir valsts un privātā sektora partnerattiecību izveide, Komisija ir izstrādājusi regulas priekšlikumu par kopuzņēmuma kurināmā elementu un ūdeņraža jomā izveidi (COM(2007) 571 galīgā redakcija) nolūkā īstenot pētniecības, tehnoloģiju attīstības un demonstrējuma pasākumus kurināmā elementu un ūdeņraža jomā.

3.12

Lai nodrošinātu ar ūdeņradi darbināmu transportlīdzekļu tirgus attīstību, Komisija ir izstrādājusi regulas priekšlikumu par minēto transportlīdzekļu tipa apstiprinājumu (COM(2007) 593 galīgā redakcija), lai standarti visās dalībvalstīs nebūtu atšķirīgi, kas tikai kavētu minēto tehnoloģiju izplatīšanu.

4.1

Pieprasījums pēc fosilās enerģijas joprojām būs liels un būtisks. Tādēļ, pārdomājot enerģētikas jautājumus, bez šaubām, jāņem vērā šis neapstrīdamais fakts un attieksmei pret neizsīkstošajiem enerģijas veidiem jābūt reālistiskai.

4.2

Tādēļ Eiropas Savienības dalībvalstīm, saskaņā ar Lisabonas līgumu “savstarpēji solidarizējoties”, ir jāizstrādā kopīga politika attiecībā uz fosilā kurināmā ražotājvalstīm. Būtu lietderīgi izstrādāt arī iepirkuma politiku, taču to galvenokārt nosaka naftas nozares daudznacionālie uzņēmumi.

4.3

Naftas tirgu oficiāli organizē OPEC. Bez šaubām, šādā situācijā 27 dalībvalstīm kā grupai būtu lielāka ietekme nekā katrai dalībvalstij atsevišķi, vēl jo vairāk tādēļ, ka tās ir arī rūpnieciski attīstītāko valstu vidū un tātad ir lielas enerģijas patērētājas. Jāatceras, ka Eiropas Savienība ir integrēts tirgus ar aptuveni pusmiljardu patērētāju.

4.4

Šāda savienība iepirkuma jomā var reāli politiski ietekmēt naftas ražotāju karteli, taču atšķirīga ir situācija gāzes tirgū, kur karteļi nepastāv.

4.5

Dažādošana ir nepieciešama, ņemot vērā piegādes drošību. Šajā sakarā attiecības ar Eiropas lielvalsti Krieviju ir vismaz tikpat svarīgas kā attiecības ar OPEC. Tāpat būtu jāpārdomā piegādes politikas attiecībā uz Kaukāza un Vidusāzijas republikām.

4.6

Būtu arī ļoti vēlams radīt alternatīvas fosilās enerģijas veidu nozares, galvenokārt, izmantojot ogles. Pētījumi par “tīrajām oglēm” ir ievērojami attīstījušies un būs jāpastiprina, javēlas, lai ogļu jaunā izplatība nesaasinātu klimata sasilšanu. Šajā jomā būtu jāizstrādā Eiropas mēroga pētniecības un izstrādes plāns, galvenokārt tādēļ, ka Eiropas kontinentā ir lieli ogļu krājumi un minētie resursi pasaules tirgū ir lētāki nekā nafta. Jautājums par ogļu ieguves metodēm joprojām ir ļoti aktuāls. Ikviens zina, ka ogļraču darbs noris grūtos apstākļos un ir bīstams. Tādēļ minētajā nozarē īpaša uzmanība jāvelta darba apstākļiem, drošībai un veselības aizsardzībai darbā.

4.7

Nolietotās autoriepas arī varētu izmantot kā neizsīkstošu energoresursu, ja, tās sadedzinot, tiktu efektīvi uztvertas emisijas. Elektrocentrāles, kurās izmanto autoriepas, jau vairākus gadu desmitus darbojas daudzās valstīs.

4.8

CO2 uzkrāšanas metodes attīstās, taču vēl joprojām to izmaksas ir lielas, tās ir sarežģītas un pastāv noplūdes apdraudējums, piemēram, ja klintīs rodas plaisas vai notiek pazemes grūdieni, vai arī pastāv dziļo gruntsūdeņu piesārņošanas risks. Minētos jautājumus EESK sīki aplūkos atzinumos, pie kuriem tā pašlaik strādā.

4.9

Līdzās fosilajai enerģijai ir pieejams arī liels, pat pārāk liels vietējais resurss, proti, atkritumi. Eiropas Savienībā ir miljardiem tonnu atkritumu. Atkritumu pārstrādi un un otrreizējo izmantošanu parasti uzskata par labāko iespējamo to izmantošanas veidu, jo tas samazina dažādu izejvielu pierasījumu un ļauj novērst siltumnīcefekta gāzu rašanos atkritumu iznīcināšanas rezultātā. Ja tas tomēr nav iespējams, noteikti jāapsver atkritumu kā enerģijas avota izmantošana. Pētniecība un izstrāde minētajā jomā būtu jāatbalsta, lai nodrošinātu labāku energoefektivitāti, maksimāli samazinot siltumnīcefekta gāzu un citu piesārņojošo vielu emisijas.

4.10

Būtu jāizstrādā tiesību akti un tiesu prakse šajā jomā, jo enerģijas atgūšana no atkritumiem vēl nav patiesi atzīta. Tomēr līdz ar pamatdirektīvas par atkritumiem pārskatītajā priekšlikumā, kas tiek apspriests Eiropas Parlamentā, iezīmējas pozitīva attīstības tendence.

4.11

Visbeidzot būs noteikti jārisina kodolenerģijas jautājums. Siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājumu par 20 % līdz 2020. gadam būs grūti sasniegt, ja netiks risināts jautājums par jaunas paaudzes kodolenerģijas centrāļu programmu atsākšanu dalībvalstīs, kas nolēmušas izmanto šo enerģijas veidu. Pārējām dalībvalstīm jāuzlabo neizsīkstošās enerģijas veidu rīcībpolitikas.

4.12

Vispārēji zināms, ka minētās nozares attīstība rada lielas drošības, apdraudējuma novēršanas un atkritumu apsaimniekošanas problēmas. Bet vai mēs no tās patiešām varam atteikties?

4.13

Jautājums par enerģijas avotu izvēli izraisa polemiku, taču tā nav tik liela kā polemika “par” vai “pret” kodolenerģiju. Jāatzīst, ka kodolenerģijas jautājumā Eiropā pastāv patiesa plaisa, un, šķiet, būtu pareizi ļaut dalībvalstīm pašām lemt par minētā enerģijas avota izmantošanu vai atteikšanos no tā.

4.14

Eiropā pastāv efektīvs instruments, proti, Euratom. Tas ir jāizmanto, lai Eiropas Savienība varētu saglabāt vadošās tehniskās pozīcijas, nodrošināt konkurētspēju, samazināt enerģētisko atkarību, pielikt lielākas pūles un veicināt starptautisku sadarbību drošības, aizsardzības un kodolieroču neizplatīšanas jomā. Vienlaikus varētu izstrādāt arī jaunas Euratom pamatnostādnes.

4.15

Viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir kodolsintēzes pētniecība: Septītajā pētniecības pamatprogrammā Eurotam budžets ir 2,75 miljardi euro, divas trešdaļas minēto līdzekļu ir paredzēti kodolsintēzes enerģijas pētniecībai. Šī prioritāte ir jāatbalsta un jāsaglabā, jo minētās tehnoloģijas pārvaldīšana var ievērojami atvieglot atkritumu apsaimniekošanu un būtiski samazināt to noārdīšanās ilgumu. ITER projekta uzsākšana visā Eiropas Savienības teritorijā ir svarīgs pasākums.

4.16

Attiecībā uz transportlīdzekļu dzinējiem Eiropas Savienībai būtu jāpievēršas hibrīdautomobiļiem, saules enerģijai, kurināmā elementiem un piedziņai ar saspiestu gaisu. Arī šajā jomā pētniecība un izstrāde attīstās; kāds franču inženieris ir izgudrojis ļoti ekonomisku automobili, kas spēj sasniegt ātrumu 150 km/h, piedziņai izmantojot saspiestu gaisu, un kuru sāks ražot tuvākajos mēnešos. Pazīstamā indiešu firma Tata ir iegādājusies licenci šāda automobiļa ražošanai Indijā.

4.17

Šajā sakarā EESK norāda uz tiem agrākajiem ieteikumiem jautājumos par Eiropas Savienības energoresursiem, kas pamato un apstiprina šajā atzinumā pausto nostāju.

5.1

Būtiski svarīgi ir izstrādāt politikas un noteikt prioritātes, taču ir jāizveido arī politiski un juridiski instrumenti to īstenošanai. Ja Lisabonas līgums tiks ratificēts, vai tajā paredzētie noteikumi būs pietiekami, vai arī būs jāveic vēl citi pasākumi?

5.2

Bez šaubām, paziņojot par nepieciešamību nostiprināt dalībvalstu solidaritāti enerģētikas jomā, ir sperts solis uz priekšu; atzinīgi ir vērtējami arī politikas četri virzieni, kas ir jauninājums, pat ja tie nav īpaši novatoriski.

5.3

Ņemot vērā to, ka enerģētikas problēmas pasaulē ir ļoti nopietnas, būtu tomēr nepieciešama apņēmīgāka rīcība.

5.4

Vai Lisabonas līgums nav pārāk piesardzīgs, pat ja varbūt vēl nav pienācis laiks, lai izstrādātu kopēju enerģētikas politiku, kuru īstenotu īpaša iestāde pēc Eiropas Ogļu un tērauda kopienas un Euratom parauga?

5.5

Pasaules sacensībā par enerģiju dalībnieku vēriens ir kontinentāls. Kopienas ietvaram ir lielāka ietekme, taču ja tiktu izveidota īpaša iestāde, kuras uzdevums būtu galvenokārt veikt enerģētisko diplomātiju, īstenot iepirkuma politiku, noteikt un finansēt pētniecības un izstrādes pamatprogrammas, Eiropa, iespējams, kļūtu par nozīmīgāko dalībnieku lielajā pasaules enerģētikas tirgū — dalībvalstis katra atsevišķi to nevarētu panākt.

5.6

Šobrīža stāvokli raksturo ļoti dažādas valstu pieejas, kuras neapšaubāmi noteica pirmā, 1973. gada naftas krīze, kad katra valsts vēlējās nostiprināt savu energoapgādes drošību. Pastāv daudzi šādas sadrumstalotas rīcības un dažādu pieeju piemēri.

5.7

Lai šāda nesaskaņa nemazinātu Eiropas ietekmi, ir jāizstrādā plaša Eiropas enerģētikas politika, kas cieši saistīta ar klimata pārmaiņu politiku, kurā ES jau panākusi vadošo stāvokli starptautiskajās sarunās. Vispirms būtu jāveic spēcīga koordinācija starptautiskajās organizācijās, piemēram, PTO, ANO, NATO, ESAO vienmēr, kad tiek izskatīti enerģētikas jautājumi. Turklāt būtu jākoordinē enerģētikas politikas, jo īpaši būtu jāīsteno iepirkuma politika, kā arī mērķtiecīga un nevis tikai pragmatiska tīklu savstarpējās savienojamības politika. Visbeidzot ir pienācis laiks, lai koordinācijas, sadarbības un kopīgu projektu politika varētu balstīties uz īpašām iestādēm, palīdzot Eiropai risināt enerģētikas jautājumus. Vai mēs to uzdrošināsimies?