31.3.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 77/148

1.1

Šajā globalizācijas laikmetā Eiropas un Āfrikas valstu attiecības, ņemot vērā pagātnes pieredzi, būtiski jāattīsta, proti, jāorientē uz vienlīdzīgām partnerattiecībām tiesību un pienākumu jomā. Neskatoties uz gadu desmitiem ilgušu sadarbību un atbalstu attīstībai, Āfrikas valstis slīgst arvien lielākā nabadzībā: izaugsmes radītie līdzekļi netiek taisnīgi sadalīti un nenodrošina pietiekamu darbavietu skaitu, līdz ar to padziļinot nevienlīdzību; vairāk nekā 55 % Subsahāras Āfrikas iedzīvotāju ir jāiztiek ar mazāk nekā 1 dolāru dienā; gandrīz 70 % darbavietu ir neoficiālas, saistītas ar iztikas līdzekļu nodrošināšanu, un 57 % no tām ir lauksaimniecībā. Tas liecina par pienācīgu un produktīvu darbavietu kritisku trūkumu.

1.2

Šī ir būtiska problēma ne tikai Āfrikas kontinenta izaugsmei un stabilitātei, bet arī Eiropas drošības un tās ilgtspējīgas izaugsmes nodrošināšanas aspektā.

1.3

Eiropas Savienībā līdz šim īstenotā attīstības politika, piemērojot dažādus nolīgumus (Lomē, Jaundē, Kotonū nolīgumi), nav devusi vēlamos rezultātus, jo īpaši attiecībā uz pienācīgu darbavietu radīšanu. Ir jārīkojas, jo šāda situācija nedrīkst turpināties, un tādēļ Komiteja pauž gandarījumu par Lisabonā 2007. gada 8. un 9. decembrī notikušā ES un Āfrikas valstu sammita pozitīvajiem rezultātiem.

1.3.1

Komiteja īpaši atzinīgi vērtē transversālo pieeju nodarbinātības jautājumam.

1.4

EESK uzskata, ka pienācīga nodarbinātība ir priekšnoteikums, lai mazinātu nevienlīdzību, nabadzību, sekmētu sociālo integrāciju un veidotu cieņpilnu dzīvi, tādējādi novēršot ekstrēmismu, konfliktus un nodrošinot valstu stabilitāti.

1.5

Komiteja uzskata, ka pienācīgu nodarbinātību var panākt, izvirzot to par darbības galveno mērķi, īstenojot turpmākajos punktos minētos pasākumus, kas, neskatoties uz to dažādību, ir savstarpēji cieši saistīti, atrodas mijiedarbībā un veido politiku.

1.5.1

Izaugsme, kas lielā mērā balstās uz dabas bagātību izmantošanu, nenodrošina pietiekamu darbavietu skaitu. Tā jāorientē uz pirmapstrādes produktiem vai gatavām precēm. Šis mērķis ir jāpatur prātā, veicot ieguldījumus, un jāizvēlas nozares, kuras sniedz augstu pievienoto vērtību.

1.5.2

Privātajam sektoram un līdz ar to arī MVU ir izšķiroša nozīme. MVU attīstībai ir jākļūst par vienu no ES sadarbības politikas sastāvdaļām.

1.5.3

Pašreizējais izejvielu cenu kāpums ir vēl viens faktors, kādēļ lauksaimniecības nozares attīstībai piešķirama stratēģiska prioritāte. Lauksaimniecībai, kas aizņem ievērojamu daļu teritorijas un nodarbina lielāko daļu lauku iedzīvotāju, ir jāsekmē pārtikas apgādes autonomija, pārstrādes rūpniecības attīstība, tādējādi ierobežojot iedzīvotāju aizplūšanu no laukiem.

Lauksaimniecības politika ir jāplāno īstermiņā, vidējā un ilgtermiņā, piešķirot tai finansējumu prioritārā kārtībā. Šīs politikas izstrādē jāiesaista lauksaimniecības organizācijas.

1.5.4

Cilvēkresursu attīstība ir ikvienas attīstības stratēģijas noteicošais faktors. Tādēļ ir jāizvērtē vajadzīgo darbavietu skaits, jāveic nodarbinātības tirgus analīze, kā arī jāplāno un savlaicīgi jārisina problēmas saistībā ar nodarbinātības iespēju atbilstību izglītībai.

1.5.5

Neskatoties uz to, ka ekonomikas integrācija reģionālajā un vietējā līmenī ir ievērojami uzlabojusies, tirdzniecības potenciāls vēl netiek pilnībā izmantots. Īpaši jākoordinē pasākumi muitas procedūru saskaņošanas jomā, jāveido infrastruktūras un jānodrošina personu brīva pārvietošanās. Šajā sakarā Komiteja pauž nožēlu, ka līdz šim vēl nav pabeigtas reģionālās sarunas par Ekonomisko partnerattiecību nolīgumiem, kurās viens no tematiem ir reģionālā integrācija.

1.5.6

Attīstības politikas īstenošana jāpapildina un jāveicina ar sociālo dialogu, tai skaitā ar sarunām par darba koplīgumu slēgšanu. Lai to panāktu, ir jāveido stipras un neatkarīgas darba devēju un darba ņēmēju organizācijas.

1.5.7

Nodarbinātības attīstība nav iedomājama bez nevalstisko organizāciju līdzdalības, tādēļ tai jāpiešķir īpaša nozīme ES un Āfrikas valstu kopīgajā stratēģijā. NVO ir jāiesaista nacionālo un reģionālo indikatīvo programmu izstrādē un īstenošanā.

1.5.8

“Laba pārvaldība” veicina ieguldītāju uzticēšanos. Šajā aspektā tā ir būtiska arī nodarbinātībai. Laba pārvaldība jāīsteno visās jomās, jo īpaši attiecībā uz cilvēktiesību un darba ņēmēju tiesību, tostarp arodbiedrību brīvību, ievērošanu, darba standartu ievērošanu un korupcijas apkarošanu. ES un dalībvalstīm finansiālais atbalsts ir jāpiešķir ar nosacījumu, ka šī atbalsta izlietojums būs izsekojams.

2.1

Eiropas attīstības un humānās palīdzības komisārs Louis Michel2007. gada 11. jūlija vēstulē lūdza Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai izstrādāt izpētes atzinumu “par dažādiem jautājumiem, kas radušies saistībā ar paziņojumu “No Kairas līdz Lisabonai — ES un Āfrikas valstu partnerattiecības”, jo īpaši par jautājumu, kā veicināt nodarbinātību Āfrikas valstīs”.

2.2

EESK atzinīgi vērtē šo pieprasījumu, kas pilnībā atbilst attīstības politikai, kas Āfrikā īstenota jau gadu desmitiem, ar mērķi izvērtēt nākotnes perspektīvas, jo īpaši saistībā ar ES un Āfrikas valstu sammitā pieņemtajiem lēmumiem, kas iekļauti deklarācijā “Stratēģiskās partnerattiecības”, ko papildina “Pirmais rīcības plāns” (2008–2010), kas paredzēts šo partnerattiecību īstenošanai.

2.3

Pieprasot Komitejai izstrādāt atzinumu par nodarbinātības tematiku, Komisija norāda, ka tā būs attīstības politikas galvenais mērķis un ka ekonomikas un sociālās jomas dalībnieki var veicināt nabadzības izskaušanu, radot pienācīgas darbavietas. EESK to vērtē atzinīgi.

Šā atzinuma mērķis ir apkopot iepriekš īstenotās politikas un to rezultātus, ņemot vērā pašreizējo situāciju Āfrikā, kā arī turpmākās politikas, un noteikt galvenās darbības, ko Komiteja uzskata par lietderīgām, lai veicinātu pienācīgu darbavietu radīšanu. Izpētes atzinums izstrādāts atbilstoši 2007. gada 8. un 9. decembrī Lisabonā notikušajā ES un Āfrikas valstu sammitā pieņemtajām pamatnostādnēm un rīcības plānam. Pētījums balstīsies arī uz iepriekšējiem EESK atzinumiem par Āfrikas attīstības tematiku (1).

3.1

Āfrikas kontinentam raksturīga liela dažādība. To veido valstis ar atšķirīgu vēsturi, kultūru, etnisko sastāvu, dabas resursiem (minerāli, nafta, dimanti ...), klimatu, kā arī demokrātijas, labas pārvaldības un cilvēktiesību ievērošanas līmeni. Tas rada atšķirības ekonomiskajā un sociālajā attīstībā. Tādēļ to ir ļoti grūti aplūkot kopumā, kā vienu veselumu. Pastāv, protams, arī virkne kopīgu iezīmju, pirmkārt, attiecībās ar Eiropu pagātnē un nākotnē, vai arī kopīga vēsture, kas rada iespējas veidot kopīgu nākotni, kurai raksturīga pārmaiņu dinamika.

3.2

Šajā globalizācijas laikmetā, ņemot vērā pagātnes pieredzi, būtu ievērojami jāsekmē Eiropas un Āfrikas attiecības. Tās ir jāveido, apzināti orientējoties uz kopīgu nākotni, balstoties ne tikai uz kopīgu vēsturi, līdzjūtību vai uzticību, riskējot tādējādi saglabāt pretrunas, kas pastāv starp partneriem abos kontinentos, bet galvenokārt uz kopīgām problēmām un riskiem, kā arī savstarpēju interešu loģiku.

3.3

Šis ir svarīgs uzdevums. Āfrikas teritorijā, kas atrodas piecpadsmit kilometru attālumā no Eiropas, koncentrējas visi mūsdienu pasaules “lielākie riska faktori”: nekontrolēta migrācija, plašas epidēmijas, klimata un vides katastrofas, terorisma draudi... Bet šim kontinentam ir arī liels potenciāls, jo tajā ir bagātīgi dabas resursi un liels patēriņa un investīciju pieprasījums.

3.4

Eiropas Savienība joprojām ir Āfrikas valstu galvenais ekonomiskais partneris un galvenais atbalsta sniedzējs. Bet šo vēsturisko monopolu mazina “jauni līdzekļu piešķīrēji”, pirmkārt, Ķīna, kā arī Indija, Latīņamerikas lielās valsis un Persijas līča monarhijas, tai skaitā Irāna, kā arī Amerikas Savienotās Valstis, kas vienlaikus vēlas nodrošināt enerģijas piegāžu drošumu, mazināt terorisma draudus, paplašināt teritoriju kristietības vērtību un veicināt demokrātiju, kā arī neitralizēt ķīniešu “iefiltrēšanos”, kas viņus uztrauc (2).

3.5

Eiropas kontinenta drošība, tā spēja nodrošināt ilgtspējīgu izaugsmi neapšaubāmi būs cieši un tūlītēji atkarīga no Āfrikas kontinenta valstu attīstības un stabilitātes. Vidējā un ilgtermiņā Eiropa nevar būt pārticības sala tikai piecpadsmit kilometrus no kontinenta, ko raksturo nabadzība. Lai nodrošinātu Eiropas Savienības ilgtspējīgu attīstību, tai jāapzinās, ka Āfrika ir “ES robeža”.

3.6

“Eiropas stratēģiju attiecībā uz Āfriku ilgu laiku raksturoja asimetriskas atbalsta sniedzēja un atbalsta saņēmēja attiecības, ko papildināja viltus ideoloģiska tīra sirdsapziņa, kā arī mūsu interešu vienpusējs redzējums. Šai arhaiskajai, nereālajai koncepcijai bija smagas sekas. Ir jāizstrādā jauna partnerattiecību koncepcija, kurā partneri ir līdzvērtīgi tiesībās un pienākumos un tos vieno kopīgas intereses, un kura balstās uz tādiem kritērijiem kā ilgtspējīga attīstība, efektīva ekonomiskā, nodokļu un sociālā pārvaldība, tehnoloģiju pārneses u.c.” (3).

3.6.1

Ņemot vērā pašreizējo ekonomisko un sociālo situāciju Āfrikā, jāsecina, ka šī stratēģija, kuras pamatā ir asimetriskas “atbalsta sniedzēja un saņēmēja” vai “līdzekļu piešķīrēja un saņēmēja” attiecības, kas atspoguļojas dažādos ES un Āfrikas valstu noslēgtajos līgumos, ir bijusi “neveiksmīga” (4). Tādēļ ir jārod jauns spēku samērs.

Šīs stratēģijas rezultātā Āfrikas valstis nonāca atkarībā, jo īpaši finansiālā atkarībā, kavējot izaugsmi, kas nepieciešama, lai efektīvi iekļautos pasaules ekonomikā.

3.6.1.1

Neraugoties uz to, ka Eiropas Savienība, vairākas dalībvalstis (bieži vien bijušie kolonizatori) un starptautiskas iestādes, piemēram, Pasaules Banka, gadu desmitiem ir palīdzējušas Āfrikas valstu attīstībai, tās tomēr slīgst arvien lielākā nabadzībā.

3.6.1.2

Laikā, kad jaunās attīstības valstis vai reģioni, piemēram, Ķīna, Indija, Dienvidaustrumāzijas valstis un Brazīlija kļūst par ekonomikas lielvalstīm un iekļaujas starptautiskajā tirdzniecībā, Āfrikas valstīs, ar dažiem izņēmumiem, ekonomikas izaugsme nav novērojama.

3.6.1.3

Kādēļ ne Āfrika, bet Dienvidkoreja, kas vēl pirms dažiem gadiem “audzēja un pārtika no rīsiem vien”, ir kļuvusi par vienu no pasaules vadošajām valstīm elektronisko un jūrniecības iekārtu ražošanas, informātikas pakalpojumu un autobūves nozarē?

3.6.1.4

Eiropa vēl arvien ir lielākā Āfrikas preču importētāja. Neskatoties uz 25 gadus spēkā esošajiem asimetriskajiem muitas nodokļiem, Āfrikas valstu eksports uz ES pasaules tirdzniecības kopapjomā ir samazinājies vairāk nekā uz pusi, t.i., no 8 % 1975. gadā līdz 2,8 % 2000. gadā. Muitas nodokļu atlaides nav bijis pietiekams līdzeklis. Āfrikas produktu konkurētspējas trūkums ievērojami samazināja Āfrikas valstu eksportu uz Eiropu.

3.6.1.5

Izaugsmes rezultātā, galvenokārt, pateicoties dabas resursu izmantošanai, iegūtie līdzekļi tiek sadalīti nevienlīdzīgi, vēl vairāk pastiprinot nevienlīdzību, jo nabadzīgie kļūst vēl nabadzīgāki, bet bagātie — vēl bagātāki. Tas nebūt neliecina par labu ekonomikas pārvaldību un liek domāt par ētisko pusi. Daudzi afrikāņi ir neapmierināti ar šādu situāciju.

4.1

Līdz šim īstenotā politika un tai piešķirtais finansējums ne vienmēr ir snieguši vēlamo rezultātu, īpaši pienācīgu darba vietu radīšanas jomā. Šāda situācija nedrīkst turpināties, tādēļ Komiteja pauž gandarījumu par 2007. gada 8. un 9. decembrī Lisabonā notikušā sammita rezultātiem. Komiteja atzinīgi vērtē politisko gribu, kas ir ļāvusi paplašināt un pārorientēt sadarbību, kā arī abu kontinentu attiecības tirdzniecības un politikas jomā.

4.2

Lisabonas sammits, kas notika septiņus gadus pēc Kairas sammita, iezīmēja pamatus jaunām “līdzvērtīgām” Āfrikas valstu un Eiropas Savienības stratēģiskām partnerattiecībām, kas balstās uz kopīgām vērtībām, principiem un interesēm, lai kopīgi risinātu vispārējas problēmas starptautiskajā līmenī: miers un drošība, pārvaldība un cilvēktiesības, migrācija, enerģētika un klimata pārmaiņas, tirdzniecība, infrastruktūras un izaugsme.

4.3

Šīs stratēģijas savdabība un novatoriskums izpaužas ne tikai tās saturā, bet faktā, ka papildus deklarācijai ir paredzēts īstenot astoņus prioritāros rīcības plānus (skat. šā atzinuma I pielikumu), kas līdzinās ceļvežiem vai darba plāniem konkrētu pasākumu īstenošanai abu kontinentu valstu noteiktās stratēģiskās izvēles un prioritāšu jomā. Šo astoņu tālejošo plānu veiksmīga īstenošana saskaņā ar Kotonū nolīgumu tiks novērtēta nākamajā sammitā 2012. gadā.

4.4

Komiteja atzinīgi vērtē, ka līdzās svarīgām principiālām deklarācijām tika izstrādāta arī struktūra konkrētai un operatīvai darbībai, kas savukārt ļaus novērtēt to īstenošanu, sākot ar 2010. gadu.

4.5

EESK uzsver, ka katra no rīcības plānā paredzētajām partnerattiecībām var veicināt pienācīgu darbavietu radīšanu ar nosacījumu, ka pastāv šāda politiska izvēle un tiek īstenota atbilstīga nodarbinātības politika (sk. 7. punktu).

4.6

Tomēr šie dokumenti un sammitā apliecinātā abu pušu labā griba nenovērš dažus sarežģījumus un problēmas, par kurām ziņoja Āfrikas valstu atbildīgās personas. Viņi uzskata, ka jaunā, novatoriskā stratēģija, ar kuru izveido līdzsvarotas partnerattiecības, nespēs strauji uzlabot attiecības, kuras vēl joprojām izpaužas kā valdošā un pārvaldāmā attiecības:

Lai abas puses panāktu iecerēto savstarpējas uzticamības gaisotnē, šķiet, vēl tāls ceļš ejams un daudzi šķēršļi pārvarami.

4.6.1

Šajā sakarā EESK uzskata, ka līdzsvarotu partnerattiecību ietvaros, pirmkārt, Āfrikas valstu valdībām būtu jāuzņemas atbildība par labu pārvaldību, cīņu pret korupciju un par tiešo vai ārvalstu investīciju orientēšanu uz nabadzības mazināšanu attiecīgajā valstī. Šī atbildība, kas stiprina valstu suverenitāti, ir jauno partnerattiecību obligāts priekšnoteikums. Tādēļ ir būtiski svarīgi sniegt atbalstu Eiropas Savienības un Āfrikas valstu līdzsvarotām partnerattiecībām, lai sekmētu pienācīgu darbavietu radīšanu.

4.7

EESK pauž gandarījumu par pilsoniskās sabiedrības nozīmi gan institucionālajā aspektā (ES EESK un ĀS ECOSOC attiecības) (7), gan attiecībā uz nevalstisko organizāciju (NVO) dalībniekiem, kas veido organizētu pilsonisko sabiedrību (8). Lai šo apņemšanos īstenotu praksē, būs jāņem vērā grūtības, kas radās saistībā ar Kotonū nolīguma īstenošanu, kā arī iespēja, ka šīs grūtības var būt arī nepārvaramas.

Kopumā Komiteja atbalsta ES un Āfrikas valstu stratēģijā noteikto virzību uz Āfrikas kontinenta progresu.

5.1

ES un Āfrikas valstu stratēģijas 55. pantā noteikts: “Nodarbinātības jautājumi, jo īpaši sociālais nodrošinājums, nepietiekamas nodarbinātības iespējas un pienācīgu darbavietu veicināšana Āfrikā, tiks risināti kopīgi, prioritāti piešķirot valsts ekonomikai noderīgu darbavietu radīšanai, dzīves un darba apstākļu uzlabšanai saskaņā ar Apvienoto Nāciju programmu par pienācīgu nodarbinātību, un ēnu ekonomikas integrēšanai valsts ekonomikā (…)”.

5.2

Komiteja atzinīgi vērtē to, ka ES un Āfrikas valstu stratēģijā ir ņemts vērā jautājums par pienācīgu nodarbinātību, jo tā uzskata, ka pienācīga nodarbinātība gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi ir galvenais nosacījums, lai mazinātu nevienlīdzību, nabadzību un lai sekmētu sociālo integrāciju, kas savukārt mazinātu ekstrēmismu un konfliktus, un nodrošinātu valstu stabilitāti.

7.1.1

Āfrikas valstu ekonomikas izaugsme 2006. gadā bija veiksmīga: kaut gan izaugsmes līmenis dažādās valstīs bija atšķirīgs, Ziemeļāfrikas valstīs izaugsme bija 6,3 % un Subsahāras Āfrikas valstīs — 4,8 %.

7.1.2

Šie rādītāji salīdzinājumā ar Eiropas Savienības rādītājiem ir augsti, bet tā kā ražīguma līmenis nepaaugstinās vai pat samazinās, ieguldījumi nav pareizi orientēti, svarīgākajiem rūpniecības un lauksaimniecības produktiem ir zema pievienotā vērtība, kā arī demogrāfiskā sprādziena un pienācīgu darba vietu kritiska trūkuma dēļ izaugsmes rādītājam būtu jābūt divciparu skaitlim, lai tādā veidā gan kvalitatīvi, gan kvantitatīvi uzlabotu nodarbinātības līmeni. Saskaņā ar aplēsēm, izaugsmei jābūt vismaz 9 % apmērā, lai sāktu veiksmīgi īstenot Tūkstošgades attīstības mērķus, kuros, diemžēl, nav iekļauts nodarbinātības mērķis.

7.1.3

Izaugsmes rezultātā netiek radīts pietiekami daudz darbavietu, jo tā ir nepareizi orientēta. Izaugsmes pamatā bieži vien ir dabas resursu intensīva izmantošana, ko nereti raksturo nepieņemami darba apstākļi; sakarā ar jēlnaftas barela cenas straujo kāpumu dabas resursu rentabilitāte ir strauji cēlusies, īpaši naftas ieguves valstīs. Turklāt šī situācija ir pārejoša, jo to nosaka naftas cenas svārstības, un tā nenodrošina jaunas darbavietas. Tas attiecināms arī uz citiem dabas resursiem, ko parasti eksportē neapstrādātā veidā. Turklāt iedzīvotāju vidējie slāņi izaugsmes rezultātā gūtos ienākumus parasti izmanto ievesto preču iegādei. Arī šis patēriņš nekādi neveicina nodarbinātību vietējā līmenī.

7.1.4

No jēlnaftas ieguves gūtā peļņa, kuras izlietojums mums ne vienmēr ir zināms, ir jāiegulda pārstrādes produktu ražošanā ar lielu pievienoto vērtību, kas nodrošinātu izaugsmi, radot ievērojamu darbavietu skaitu. Tas attiecas arī uz citiem dabas vai lauksaimniecības resursiem, kas var veicināt pārtikas rūpniecības attīstību strukturētas, finansētas un prioritāras lauksaimniecības politikas ietvaros (skat. šā atzinuma IV pielikumu un 7.4. punktu).

7.1.5

Izaugsmi, kuras rezultātā tiktu radīts optimāls darbavietu skaits, nevar panākt, izmantojot dabas resursus vai audzējot tradicionālos lauksaimniecības produktus vai masu produkciju (cukurniedres, kokvilnu, banānus, zemesriekstus, kakao pupiņas u.c.). Tā būs atkarīga arī no pārstrādes rūpniecības, kas ražo produkciju ar augstu pievienoto vērtību un kas ilgtermiņā ir labākais veids, kā izvairīties no tirdzniecības apjoma samazināšanās un piedalīties vietējā, reģionālā un pasaules līmeņa ekonomikā, lai gūtu no tās peļņu un varētu pāriet uz jaunu attīstības posmu.

7.2.1.1

Pirmkārt, jāveic ieguldījumi nozarēs ar lielu pievienoto vērtību un/vai nozarēs ar spēcīgu ražošanas jaudu, kurām ir liels darbavietu radīšanas potenciāls: infrastruktūras, lauksaimniecība, ilgtspējīga attīstība, vides aizsardzība, kultūra, transports, zivsaimniecība, mežsaimniecība, IKT, rūpniecība (pirmapstrāde un gala produkti). Otrkārt, jāveic ieguldījumi tādos segmentos, kas veicina labvēlīgus apstākļus tiešo ārvalstu ieguldījumu piesaistei. Treškārt, ir jānodrošina pozitīva mijiedarbība starp vietējā līmeņa ieguldījumiem, ražošanu, tirdzniecību un peļņu.

7.2.1.2

Vietējā līmeņa ieguldījumi, kā arī Āfrikas valstu iekšējo finanšu mobilizācija, atšķirībā no tiešajiem ārvalstu ieguldījumiem, ļaus Āfrikas valstīm pašām noteikt attīstības prioritātes.

7.2.1.3

Vietējā līmeņa ieguldījumus var nodrošināt šādi:

Visi minētie uzlabojumi varētu sekmēt valsts politiku izstrādi un to kvalitāti.

Šādā perspektīvā un, veicot vajadzīgās reformas, īpaši finanšu un budžeta nozarē, Āfrikas valstis varētu mobilizēt vairāk iekšējo resursu, lai finansētu produktīvus ieguldījumus pēc savas izvēles.

7.2.2.1

Lai gan gada vidējais TĀI apjoms Āfrikas valstīs astoņdesmitajos gados divreiz pārsniedza septiņdesmito gadu apjomu, sasniedzot 2,2 miljardus ASV dolāru, to apjoms deviņdesmitajos gados jau sasniedza 6,2 miljardus ASV dolāru, bet no 2000. līdz 2003. gadam — 13,8 miljardu ASV dolāru. Tomēr TĀI Āfrikā ir tikai 2 līdz 3 % no pasaules TĀI kopapjoma; septiņdesmito gadu vidū tas sasniedza 6 %, t.i., nepilnus 9 % no jaunattīstības valstīm paredzētā finansējuma, kaut gan 1976. gadā šis rādītājs bija 28 %.

7.2.2.2

Viens no faktoriem, kas raksturo TĀI piesaisti Āfrikas valstīm, ir dabas resursi. Tas izskaidro TĀI nevienmērīgo sadalījumu starp valstīm. Divdesmit četras Āfrikas valstis, kuras ir atkarīgas no naftas un minerālu ieguves, pēdējo divdesmit gadu laikā ir saņēmušas vidēji trīs ceturtdaļas no TĀI.

7.2.2.3

TĀI ir jāpārorientē, īpaši uz ražošanas nozarēm, kas nodrošina plašu konkurētspējīgu produktu klāstu, ko sekmē tehnoloģiju pārnese. Lai piesaistītu dažādus TĀI un lai tie būtu efektīvi, Āfrikas valstīm ir jāturpina darbs, lai radītu šiem ieguldījumiem pievilcīgu un labvēlīgu vidi. Patiesībā TĀI veicinās attīstību tikai tad, ja tiks īstenoti šādi priekšnosacījumi: kvalitatīvas tautsaimniecības struktūras un infrastruktūras, attiecīgā tirgus apjoms, kur svarīga nozīme ir reģionālajai integrācijai, darbaspēka sagatavošana (skat. “Cilvēkresursi”), valsts varas un labas pārvaldības stiprināšana un stabilitāte. Lai nodrošinātu TĀI efektivitāti, tiem jāiekļaujas valsts ekonomikas nākotnes perspektīvā un jāņem vērā valsts ekonomikas integrācija vietējās, reģionālās un pasaules ekonomikas norisēs. Lai to panāktu, ir jāizstrādā efektīva valsts attīstības stratēģija, kā tas tika darīts Dienvidaustrumāzijas valstīs 70. un 80. gados.

7.2.2.4

Tomēr ar TĀI nevarēs atrisināt visas problēmas, īpaši labas pārvaldības, demokrātijas, tiesiskas valsts, cilvēktiesību ievērošanas, korupcijas apkarošanas un kapitāla aizplūšanas problēmas. Šajā sakarā jāatzīmē, ka Ķīnas veikto TĀI apjoms pēdējos gados ir ievērojami pieaudzis, jo īpaši pateicoties ievērojamiem diplomātiskiem centieniem, kuru rezultātā notika Ķīnas un Āfrikas valstu sammits. Ķīnas TĀI galvenokārt koncentrējas uz ieguves rūpniecību, lai nodrošinātu Ķīnas ekonomikas attīstībai nepieciešamās izejvielas.

7.2.2.5

Desmit gados Ķīnas un Āfrikas tirdzniecības apjoms palielinājies divdesmit reizes, no 3 miljardiem ASV dolāru 1998. gadā līdz 55 miljardiem ASV dolāru 2006. gadā. Bet no Āfrikas interešu viedokļa ķīniešu metode rada daudzus jautājumus. Ar šiem ieguldījumiem bieži vien tiek sniegts atbalsts valdībām, kuru politiskā orientācija nav vērsta uz demokrātiju, tiesisku valsti un nabadzības mazināšanu (13). To apstiprina Darfūras konflikts un Ķīnas attiecības ar Zimbabvi. Turklāt attīstības aspektā Ķīnas metode ir apšaubāma (skat. šā atzinuma III pielikumu).

7.2.2.6

ES dalībvalstu ieguldījumi Āfrikas valstīs ir nozīmīgi. Lielāku ieguldījumu apjomu var panākt,

—

padziļināt reģionu integrāciju (skat. 7.8. punktu), lai palielinātu vietējo tirgu apmērus,

—

mazināt birokrātiju, palielināt tiesu varas uzticamību, pielāgot MVU vajadzībām infrastruktūras, tai skaitā nemateriālās (komunikācijas infrastruktūras),

—

nodrošināt plašākas finanšu iespējas (sk. 7.2.1. punktu par vietējiem ieguldījumiem) MVU izveidei un finansēšanai. Lai to panāktu, ir jāuzlabo uzņēmējdarbības vide, piemēram, piešķirot atbalstu tirgum un tirdzniecībai, jāpalīdz tiem ievērot oficiālo finanšu prasības un jāpaplašina finansējuma piedāvājums, iesaistot tajā privātā sektora uzņēmumus, kuru darbība nav saistīta ar finanšu nozari,

—

MVU attīstībai ir jākļūst par vienu no Eiropas Savienības sadarbības politikas sastāvdaļām Āfrikā. ES ar dalībvalstu un uzņēmumu starpniecību jāveicina un jāsekmē MVU veidošana, jo īpaši — ar nodokļu atvieglojumiem veicinot ieguldījumus (nodokļu atlaides, subsidēti aizdevumi, EIB nozīme u.c.),

—

sistemātiski pārnest tehnoloģijas (prasmes un zināšanas) un tā rezultātā izstrādāt pētniecības un izstrādes programmas. Jebkuram Eiropas uzņēmumam, parakstot līgumu par iekārtu, rūpniecības ražojumu u.c. piegādi, būtu jāuzņemas tehnoloģijas pārneses saistības (ja tas tiek darīts ar Ķīnu kodolenerģijas un aeronautikas nozarē, kāpēc to nedarīt ar Āfrikas valstīm attiecībā uz vienkāršāku produkciju, pat ja finansiāli tas ir mazāk izdevīgi?),

—

iekļaujot apmācības programmās uzņēmējdarbības veicināšanas aspektu, sekmēt uzņēmumu atbalsta centru izveidi un izplatīšanu,

—

dibināt Āfrikas un Eiropas valstu kopuzņēmumus (kapitāls, darbaspēks, vadība u.c.).