3.2.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 28/5

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

1.1

Mūsdienu dzīvesveida un kultūras pamatā ir apgāde ar elektroenerģiju. Tās plaša pieejamība ļauj nodrošināt pašreizējo dzīves standartu. Lisabonas stratēģijas, kā arī Eiropas Komisijas Gēteborgas un Barselonas lēmumu iedzīvināšanas absolūts priekšnosacījums ir droša, ekonomiski izdevīga, videi draudzīga un ilgstoša energoapgāde.

1.2

Eiropas un pasaules energoapgāde pašlaik pamatojas uz fosilajiem kurināmajiem — oglēm (2), naftu un dabasgāzi. Šie kurināmie nākamajos gadu desmitos būs tikpat nozīmīgi un nepieciešami.

1.3

To ieguve un izmantošana, protams, ir saistīta ar dažāda veida ietekmi uz vidi, tai skaitā siltumnīcefekta gāzu — oglekļa dioksīda un metāna emisijām un ar no tām izrietošajām sekām cilvēkam un videi. Tas nozīmē neatjaunojamo resursu patēriņu.

1.4

Šīs vitāli svarīgās izejvielas dēļ Eiropa ir lielā mērā atkarīga no importa, un šī atkarība nākotnē varētu palielināties, jo īpaši attiecībā uz naftu un dabasgāzi.

1.5

Paredzamie ogļu, naftas un dabasgāzes resursi un krājumi (3) ir atkarīgi no vairākiem faktoriem (ekonomiskās izaugsmes, izpētes, tehnoloģiju attīstības). Resursu pietiek vēl vairākām desmitgadēm (ogļu — varbūt pat gadsimtiem), bet naftas krājumu samazināšanās ir gaidāma jau šī gadsimta vidū, līdz ar to samazinoties piedāvājumam. Pašlaik vērojamā attīstība naftas tirgos pierāda, ka jau tuvākajā laikā iespējami neprognozējami cenas kāpumi, kam ir nozīmīga ietekme uz tautsaimniecību (4).

1.6

ES energoapgādes politikā ir jāveic visi pasākumi, lai šo atkarību ilgākā laika posmā mazinātu, jo īpaši, veicot taupīšanas pasākumus un nodrošinot efektīvu visu enerģijas avotu patēriņu, kā arī izmantojot alternatīvas energosistēmas, piemēram, atjaunojamo enerģiju un kodolenerģiju. Līdz ar to īpaša nozīme ir alternatīvo energosistēmu attīstīšanai.

1.7

ES energoapgādes politikai, no vienas puses, jānodrošina energoapgāde un fosilo kurināmo pietiekamība. Īpaša problēma tādēļ ir jautājums par galveno piegādātāju politisko stabilitāti. Līdz ar to īpaši nozīmīga ir sadarbība ar Krievijas Federāciju, Neatkarīgo valstu savienības valstīm un Tuvo un Vidējo austrumu valstīm, kā arī ES kaimiņu reģioniem (piemēram, Alžīriju un Lībiju).

1.8

Šo atkarību var mazināt arī intensīvāka Eiropas ogļu ieguves vietu izmantošana.

1.9

Funkcionējošā Eiropas iekšējā tirgū, un īstenojot atbilstošus klimata aizsardzības pasākumus, fosilos kurināmos izmantotu jomās, kas atbilst to specifiskajām īpašībām un ir atkarīgas no to cenu un izmaksu līmeņa. Līdz ar to šos kurināmos automātiski efektīvi izmanto arī no ekonomikas un enerģētikas viedokļa.

1.10

Ogles plaši izmanto tērauda rūpniecībā un termoelektrocentrālēs, kamēr naftu un gāzi izmanto siltuma ražošanai un ar enerģētiku nesaistītās jomās. Transporta jomā dominē produkcija, ko iegūst no naftas.

1.11

Kas attiecas uz enerģijas avotiem, naftas un dabasgāzes izmantošana, kuru daudzums ir ierobežots, bet kuras ērtāk izmantot, būtu jākoncentrē, piemēram, uz tādiem pielietošanas veidiem kā transporta degviela, ķīmijas izejvielas, kur ogles iespējams izmantot tikai ar papildu izmaksām, papildu enerģijas patēriņu un oglekļa dioksīda emisijām.

1.12

Oglekļa dioksīda (CO2) emisijas uz produkta vienību (piemēram, kg CO2/kWh, t CO2 uz t tērauda, g CO2 uz vieglā automobiļa kilometru) ir turpmāk jāsamazina sakarā ar tehnisko progresu. Līdz ar to uzlabotos energoefektivitāte visās enerģijas pārveides un pielietošanas jomās.

1.13

Enerģētikas un ekonomikas politikai saprātīgos mērogos nepieciešamas investīcijas, lai varētu uzlabot tehniku rūpniecībā, tirdzniecībā un privātu iegāžu gadījumā.

1.14

Turpmāko desmit gadu laikā Eiropā tiks uzstādītas apmēram 400 jaunas centrāles ar 400 GWel jaudu (5). Lai ierobežotu un samazinātu CO2 emisijas un kurināmā patēriņu, šīm centrālēm jābūt aprīkotām ar labāko pieejamo tehniku.

1.15

Transporta jomā jāpieliek visas pūles, lai samazinātu atsevišķo degvielas patēriņu (patēriņu par automobiļa kilometru) un nepieļautu kopējā patēriņa tālāku pieaugšanu. Līdz ar to ir nepieciešams tehniskais progress daudzās transportlīdzekļu un degvielas attīstības jomās, kā arī pasākumi sastrēgumu mazināšanai (ceļu un tuneļu izbūve, satiksmes vadības sistēmas) un satiksmes samazināšana (6). Intensīvāka transportlīdzekļu ar elektrisko piedziņu, piemēram, elektriskā dzelzceļa izmantošana mazina atkarību no naftas, un pastāv iespēja dažādot primāro enerģijas veidu (ogļu, gāzes, atjaunojamo enerģijas veidu, kodolenerģijas) izmantošanu.

1.16

Priekšnosacījums efektivitātes kāpināšanai energoapgādes jomā ir intensīvāka pētniecība un attīstība, jo īpaši attiecībā uz termoelektrocentrālēm, kas izmanto fosilos kurināmos, gan no rūpniecības viedokļa, gan no finansēšanas viedokļa.

1.17

Komiteja attiecīgi atzinīgi vērtē ierosinājumu iekļaut “Enerģijas” tematisko prioritāti 7. Pētniecības un attīstības (P&A)ietvara programmā. Tam būtu jāparedz attiecīgi līdzekļi un visas iespējamās enerģētikas tehnikas. Jāveic jo īpaši visi pasākumi, kas palielina fosilo kurināmo izmantošanas lietderības koeficientu, jo tādā veidā var palielināt kopējo sabiedrības ieguvumu.

1.18.

Elektroenerģijas ražošana no fosilajiem enerģijas avotiem ir atkarīga no iespējas ilgā laikā būtiski samazināt CO2 emisijas no enerģijas vienības, tieši veicot CO2 uztveršanas un CO2 uzkrāšanas pasākumus (Clean Coal Technology — Tīra ogļu tehnoloģija). Tādēļ īpaša nozīme ir metožu attīstībai un pārbaudei 7. P&A ietvara programmā.

2.1

Mūsdienu dzīvesveida un kultūras pamatā ir lietderīga enerģijas izmantošana (7). Tās plaša pieejamība ļauj nodrošināt pašreizējo dzīves standartu. Vajadzība pēc drošas, ekonomiskas, videi draudzīgas un nākotnē pieejamas enerģijas ir prioritārs jautājums Eiropas Komisijas lēmumos Lisabonā, Gēteborgā un Barselonā.

2.2

Komiteja ir vairākkārt uzsvērusi, ka enerģijas iegūšana un izmantošana ir saistīta ar vides apdraudējumu, risku, kā arī ārpolitisku atkarību un neprognozējamību. Neviena metode vai tehnoloģija enerģijas nodrošināšanai nākotnē nav tehniski pilnīga, bez kaitīgas ietekmes uz vidi, atbilstoša visām prasībām, kā arī pēc cenu augšanas un pieejamības pietiekami prognozējama ilgākam laika periodam. Te ir jārunā par krājumu un resursu samazināšanos ar visām no tās izrietošajām sekām. Problēmu saasina globāla iedzīvotāju skaita pieaugšana, vajadzība pēc elektroenerģijas jaunattīstības valstīs un, jo īpaši, strauji augošais enerģijas patēriņš lielajās rūpniecības valstīs Ķīnā, Indijā un Brasīlijā.

2.3

Ilgstošā laika periodā pieejamai, videi draudzīgai un konkurētspējīgai enerģijas apgādei ir jābūt arī Eiropas nākotnes enerģētikas politikas galvenajam mērķim. Šo motīvu dēļ nevar aprobežoties tikai ar dažu enerģijas avotu izmantošanu. Drīzāk enerģētikas krīzes situācijas un cita veida risks ir jānovērš tikai ar izcelsmes ziņā dažādiem enerģijas avotiem, izmantojot un turpinot attīstīt visus pieejamos enerģijas avotus un tehnoloģijas, lai rezultātā iekļautos vispārējās konkurences mainīgajos nosacījumos atbilstoši pieņemtajām ekoloģiskajām prasībām.

3.1

Pašlaik apmēram četras piektdaļas pasaules energoapgādes, kā arī energoapgāde ES 25 dalībvalstīs pamatojas uz fosilajiem enerģijas avotiem — naftu, dabasgāzi un oglēm.

3.2

Vispārējos vilcienos visas prognozes par attīstību nākotnē ir atkarīgas no hipotēzēm par demogrāfisko un ekonomisko attīstību nākotnē, par jaunāko tehnoloģiju un iegūšanas metožu attīstību un par valdošo politisko situāciju katrā valstī, arī no atšķirīgiem viedokļiem un interesēm. Tas jo īpaši attiecas uz kodolenerģiju, kā arī atbalsta pasākumiem atjaunojamiem enerģijas avotiem.

3.2.1

Pēc Starptautiskās Enerģētikas aģentūras (IEA), kas atrodas Parīzē, un ASV Enerģijas departamenta Enerģijas informācijas administrācijas (Energy Information Administration, EIA) 2004. gada atsauces prognozēm (8) minētās fosilās enerģijas 25 gados nosegs vairāk nekā 80 % no globālā enerģijas patēriņa.

3.2.2

Atjaunojamo enerģijas avotu patēriņš pieaugs, bet pēc IEA un EIA vērtējuma, ne vairāk par kopējo enerģijas patēriņu. Atjaunojamo enerģijas avotu daļa paliks nemainīga. Attiecībā uz kodolenerģiju, absolūtos lielumos paredzams neliels piegādes pieaugums, kas tomēr būs mazāks par kopējo patēriņa attīstību, jo politiskie nosacījumi Eiropā nav būtiski mainījušies. IEA un EIA attiecīgi paredz kodolenerģijas daļas samazināšanos globālajā enerģijas patēriņā.

3.2.3

Pēc Eiropas Komisijas paziņojuma 2004. gada septembrī par ES 25 dalībvalstīm (9) galvenais scenārijs parāda, izejot no vispārējām pasaules tendencēm, ko apraksta IEA un EIA, atjaunojamo enerģiju daļas pieaugumu kopējā ES 25 dalībvalstu patēriņā no 6 % šobrīd līdz 9 % 2030. gadā. No otras puses, kodolenerģijas patēriņš ES 25 dalībvalstīs pēc šī novērtējuma samazināsies, un Eiropas Komisijas galvenais scenārijs nonāk pie secinājuma, ka fosilie enerģijas avoti ES valstīs 2003. gadā nosegs vēl vairāk nekā 80 % no kopējā enerģijas patēriņa.

3.3

Fosilie enerģijas avoti ir izsīkstošas izejvielas. Lai novērtētu, cik ilgi nafta, dabazgāze un ogles saglabās savu vadošo nozīmi, ir lietderīgi analizēt fosilo enerģijas avotu potenciālu.

3.4

Šim nolūkam ir vajadzīgas definīcijas un mērvienības. Tiek lietoti jēdzieni “krājumi, resursi un potenciāli”. Kā enerģijas avotu mērvienības parasti izmanto dažādas mērvienības (10), piemēram, tonnas vai barelus naftai, metriskās tonnas vai akmeņogļu ekvivalenta tonnas (aet) oglēm, kubikmetrus vai kubikpēdas dabasgāzei. Salīdzināšanai izmanto to enerģijas saturu džoulos (J) vai vatsekundēs (Ws).

3.5

Kopējais potenciāls (Estimated Ultimate Recovery, saīsināti EUR) ietver enerģijas avota izmantojamo daļu zemes garozā pirms ieguves un apstrādes. Šādu novērtējumu izmanto dažādi eksperti, tomēr šādi iegūtie rezultāti ir atšķirīgi. Labāk izpētot zemes garozu un izmantojot precīzākas analīzes metodes, arī prognozes labāk konverģē.

3.6

Kopējais potenciāls ietver tikai atradnes izmantojamo daļu. Šī daļa ir atkarīga no izmantotajām tehnoloģijām un lietderības, un šo daļu, pilnveidojot tehnoloģijas, ir iespējams palielināt. Ja no kopējā potenciāla atņem jau izmantoto daudzumu, tad iegūst atliekušo potenciālu.

3.7

Atliekošais potenciāls sastāv no krājumiem un resursiem. Ar krājumiem saprot tāda enerģijas avota daudzumus, par kuru skaidri zināms, ka tas samazinās un kuru ar pašreizējām tehniskajām iespējām ekonomiski izmanto. Ar resursiem saprot tāda enerģijas avota daudzumus, par kuriem zināms, ka tie pastāv, bet kurus ekonomisku apsvērumu un/vai tehnisku iespēju dēļ pašlaik neizmanto, par kuru daudzumiem nav drošu ziņu, bet kuru eksistence sagaidāma no ģeoloģiskiem rādījumiem.

3.8

Priekšplānā paliek atklāts jautājums par krājumiem, no kuriem plaši iegūst enerģijas avotus. Ziņojumā par krājumiem un pašreizējo ikgadējo ieguvi ir minēta tā sauktā “statiskā autonomija”. Šādā veidā aprēķina globālo krājumu statisko autonomiju, kas ir apmēram 40 gadu naftai, 60 gadu gāzei un apmēram 200 gadu oglēm.

3.9

Tomēr krājumi un to statiskā autonomija nav fiksēti lielumi. Plašāk un līdz ar tehnikas progresu izmantojot statiskās autonomijas krājumus, resursi kļūst par krājumiem. (Piemēram, 20. gadsimta septiņdesmitajos gados naftas statisko autonomiju rēķināja uz 30 gadiem.)

3.10

Naftas gadījumā no statistikas redzamie resursi ir apmēram divreiz lielāki par krājumiem, un dabasgāzes un fosilo ogļu gadījumā šie resursi ir pat desmitreiz lielāki par krājumiem.

3.11

Cits rādītājs fosilo enerģijas avotu pieejamībai nākotnē ir jau iegūtā daļa no kopējā potenciāla. Ja šis daudzums pārsniedz 50 % un ir sasniegts “sarukšanas viduspunkts” (Depletion Mid Point), tad ir grūti palielināt ieguvi vai to uzturēt iepriekšējā līmenī.

3.12

Nafta: Ir izlietots jau vairāk par trešo daļu no “konvencionālā” naftas kopējā potenciāla, kas atbilst apmēram 380 miljardiem tonnu naftas ekvivalenta (tne). Puse no konvencionālajiem potenciāliem tiktu izlietoti apmēram desmit gados, ja ieguves apjomi paliktu nemainīgi. Palielinot ieguvi, turpmāk būtu jāizmanto nekonvencionālie krājumi (smagā nafta, darvas smiltis, slānekļa nafta). Šādā veidā varētu uz laiku attālināt “sarukšanas viduspunktu”. Savādāk jau pirms šī gadsimta vidus var sagaidīt krājumu izsīkumu un strauju piedāvājumu samazināšanos (11).

3.13

Dabasgāze un ogles: Situācija ar dabasgāzi ir līdzīga, jo atliekošais kopējais potenciāls palielinās, ja izmanto nekonvencionālus krājumus, piemēram, gāzes hidrātus. Attiecībā uz oglēm līdz šim ir izmantoti apmēram 3 % no kopējā potenciāla, kas atbilst apmēram 3400 miljardiem tonnu naftas vienību.

3.14

Tomēr gāzes hidrātu (metāna hidrāta) izpēte un iegūšanas tehnoloģijas vēl joprojām ir pētniecības stadijā, un šobrīd nav iespējams sniegt ticamu informāciju par to iespējamo ieguldījumu energoapgādē. No vienas puses pastāv pieņēmumi, ka iespējamo krājumu energoietilpība varētu pārsniegt visu pašlaik zināmo fosilo enerģijas avotu energoietilpību, bet no otras puses nav nekādas skaidrības par to izmantošanu (principu, tehnoloģijām, izmaksām). Turklāt gāzes hidrātu izdalīšanās klimata vai antropogēnu izmaiņu rezultātā ir neskaidra, pat riskanta, jo atmosfērā varētu īpaši bīstamā koncentrācijā uzkrāties metāns, kas ir viena no galvenajām siltumnīcefekta gāzēm.

3.15

Fosilo enerģijas avotu ieguves izmaksas ir ļoti atšķirīgas. Naftas izmaksas nepārtraukti mainās atkarībā no atradnēm starp 2 un 20 ASV dolāriem par barelu. Ir tendence arvien vairāk izmantot nelielas naftas atradnes ģeoloģiski un ģeogrāfiski nelabvēlīgos apstākļos. Ekspluatācijas izdevumu pieaugumu var kompensēt ar ražīguma kāpinājumu sakarā ar tehniskiem jauninājumiem. Ieguves izmaksas atkarībā no apstākļiem svārstās arī dabasgāzei. Attiecībā uz oglēm izmaksas ir atkarīgas no atradņu dziļuma, slāņa biezuma un no iespējas izmantot atradni zem klajas debess vai tikai zem zemes. Cenu svārstības ir milzīgas. Tās svārstās no dažiem ASV dolāriem par tonnu Pauderriveras (Powder River) baseinā ASV līdz 200 dolāriem par akmeņogļu tonnu atsevišķos Eiropas rajonos.

3.16

Arī reģionālo fosilo krājumu sadalījums ir nevienmērīgs. Tas jo īpaši attiecas uz naftu. Tuvajos austrumos atrodas 65 % no naftas krājumiem. Arī dabasgāze ir sadalīta nevienmērīgi, jo gāzes krājumi koncentrējas divos reģionos — Tuvajos austrumos (34 %) un kādreizējās PSRS valstīs (39 %). Savukārt ogļu resursi ir sadalīti vienmērīgi. Lielākie ogļu krājumi atrodas Ziemeļamerikā. Lielas atradnes atrodas arī Ķīnā, Indijā, Austrālijā, Dienvidāfrikā un Eiropā.

3.17

Energoapgādes drošība ir atkarīga no stratēģiski nozīmīgo fosilo enerģijas avotu, galvenokārt naftas, bet arī no dabasgāzes koncentrācijas ģeopolitiskā riska reģionos — Tuvajos un Vidējos austrumos.

4.1

Primārās enerģijas patēriņš ES 25 dalībvalstīs 2004. gadā pieauga līdz apmēram 2,5 miljardiem aet jeb 75 eksadžouliem (75 × 1018 džouliem). Tas atbilst 16 % no pasaules enerģijas patēriņa, kas ir 15,3 miljardi aet. Enerģijas patēriņš uz vienu iedzīvotāju ES 25 dalībvalstīs ir 5,5 aet, kas ir apmēram divreiz vairāk nekā vidēji pasaulē, bet puse no patēriņa Ziemeļamerikā. Attiecībā uz ekonomiku enerģijas patēriņš Eiropā ir tikai apmēram puse no vidējā patēriņa reģionos ārpus Eiropas, pie nosacījuma, ka enerģiju izlieto efektīvāk nekā citās pasaules daļās.

4.2

Galvenais primāro enerģijas avotu patēriņš 2004. gadā ES 25 dalībvalstīs bija nafta (39 %), dabasgāze (24 %) un ogles (17 %). Starp citiem svarīgiem ES energoapgādes avotiem var minēt kodolenerģiju (14 %), kā arī atjaunojamo un citu enerģiju (6 %). Dažādu fosilo enerģijas avotu daļa ES 25 dalībvalstīs ir ļoti atšķirīga. Dabasgāzei tas ir 1 % Zviedrijā līdz 50 % Nīderlandē, naftai — no 30 % Ungārijā līdz divām trešdaļām Portugālē un oglēm — no 5 % Francijā līdz 60 % Polijā. Šo sadalījumu izskaidro nevienāds fosilo enerģijas avotu krājumu sadalījums atšķirīgās dalībvalstīs.

4.3

Kopējie enerģijas avotu krājumi ES 25 dalībvalstīs ir niecīgi. Šie krājumi sniedzas līdz apmēram 38 miljardiem aet. Tas ir apmēram 3 % no pasaules krājumiem, ieskaitot nekonvencionālos ogļūdeņražus. Lielāko daļu veido ogļu (brūnogļu un akmeņogļu) atradnes ar apmēram 31 miljardu aet. Brūnogļu un akmeņogļu daudzumi ir apmēram vienādi. Dabasgāzes krājumi ir 4 miljardi aet, naftas krājumi — 2 miljardi aet. ES 25 dalībvalstis tuvākajā laikā joprojām paliks pasaules lielākās neto importētājas. Pēc Eiropas Komisijas novērtējuma šī atkarība līdz 2030. gadam pieaugs vairāk par divām trešdaļām.

4.4

Fosilo enerģijas avotu krājumu sadalījums atsevišķās ES 25 dalībvalstīs ir ļoti atšķirīgs. Naftas ieguve koncentrējas Ziemeļjūrā pie Lielbritānijas un Dānijas krastiem. Šie krājumi ir izsmelti tādā nozīmē, ka tur ieguve samazināsies. Galvenie gāzes krājumi atrodas Nīderlandē un Lielbritānijā. Ogļu krājumi atrodas Vācijā, Polijā, Čehijā, Ungārijā, Grieķijā un Lielbritānijā. Svarīga nozīme ir naftas un gāzes krājumiem Norvēģijā, jo Norvēģija nav ES dalībvalsts, bet ir Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) locekle.

4.5

Ņemot vērā, ka ES 25 dalībvalstu fosilo enerģijas avotu krājumi ir ierobežoti, Savienībai jau šodien puse no vajadzīgajiem energoresursiem jānodrošina importējot. Pēc Eiropas Komisijas Zaļās grāmatas aplēsēm, šis procentuālais lielums līdz 2030. gadam pieaugs līdz 70 %. ES ir ļoti atkarīga arī no naftas importa. Gandrīz trīs ceturtdaļas no šiem enerģijas avotiem ieved no trešajām valstīm. Importa kvota dabasgāzei ir apmēram 55 %. Oglēm importa kvota ir viena trešdaļa.

4.6

Šīs vitāli svarīgās enerģijas izejvielas dēļ Eiropa ir lielā mērā atkarīga no importa, un šī atkarība nākotnē varētu palielināties, jo īpaši attiecībā uz naftu un dabasgāzi. ES pat ir lielākais enerģijas avotu neto importētājs pasaulē.

4.7

ES energoapgādes politikai no vienas puses jānodrošina energoapgāde un fosilo kurināmo pietiekamība. Īpaša problēma tādēļ ir jautājums par galveno piegādātāju politisko stabilitāti. Līdz ar to īpaši nozīmīga ir sadarbība ar Krievijas Federāciju, Neatkarīgo valstu savienības valstīm un Tuvo un Vidējo austrumu reģiona valstīm, kā arī ES kaimiņu reģioniem (piemēram, Alžīriju un Lībiju).

4.8

ES energoapgādes politikā ir jāveic visi pasākumi, lai šo atkarību ilgākā laika posmā mazinātu, jo īpaši, nodrošinot efektīvu visu enerģijas avotu patēriņu, kā arī intensīvāk izmantojot alternatīvas energosistēmas, piemēram, attīstot un padarot par tirgus preci atjaunojamo enerģiju, kā arī kodolenerģiju. Līdz ar to īpaša nozīme ir alternatīvo energosistēmu attīstīšanai.

4.9

Pamatojoties uz to, šo atkarību var mazināt arī intensīvāka Eiropas ogļu ieguves vietu izmantošana, jo vairāk tādēļ, ka Eiropas ogļu ieguves rūpniecībā jau šobrīd pastāv stingrāki noteikumi attiecībā uz vidi nekā citos pasaules reģionos.

5.1

Elektroenerģijas patēriņa attīstībai ES 25 dalībvalstīs būtu jānotiek pēc scenārija, kas aprakstīts Eiropas Komisijas publicētajā “Eiropas enerģija un transports: hipotēzes un tendences” (European Energy and Transport Scenarios on Key Drivers  (13)), kurā aplūkotas tendences un pašreizējā politika. Prognozes ir šādas:

5.2

Primārās enerģijas patēriņš līdz 2040. gadam pieaugs par 2,9 miljardiem aet, t. i., tikai par 0,6 % gadā. Savukārt, iekšzemes kopprodukts līdz 2030. gadam caurmērā pieaugs par 2,4 % gadā. Tātad jāsamazina energoapgādes intensitāte (enerģijas patēriņa attiecība pret iekšzemes kopproduktu) par vairāk nekā 1,7 % gadā, veicot strukturālas izmaiņas, paaugstinot energoefektivitāti un ieviešot modernas tehnoloģijas.

5.3

Fosilo enerģijas avotu daļa primārās enerģijas patēriņā līdz 2030. gadam pieaugs par diviem procentu punktiem, tātad, līdz 82 %.

5.4

Ogles: Pēc nelielas lejupslīdes ogļu patēriņa kāpums sagaidāms apmēram, sākot ar 2015. gadu sakarā ar labāku konkurētspēju enerģijas avotu tirgū. Šīs attīstības pamatā ir pieaugošās dabasgāzes cenas un gaidāmā tehnoloģiju izstrāde ogļu pārvēršanai elektroenerģijā. Pēc šī novērtējuma ogļu patēriņš 2030. gada sasniegs 2000. gada līmeni. Ogļu daļai primārās enerģijas patēriņā ES 25 dalībvalstīs būtu jābūt apmēram tādai kā 2005. gada, t. i., 15 %. Laikā no 2005. līdz 2030. gadam ogļu ieguvei Eiropas Savienībā vajadzētu samazināties par apmēram 40 %, bet ogļu importam būtu jāpieaug par 125 %, tātad, importa daļai ogļu patēriņā ES 25 dalībvalstīs būtu jāpieaug no vienas trešdaļas 2005. gadā līdz divām trešdaļām 2030. gadā.

5.5

Nafta: pieņemot, ka naftas pieauguma ātrums būs apgriezti proporcionāls 0,2 % līknei gadā, paredzams, ka naftas daļai primārās enerģijas patēriņā būtu jāsamazinās, nokrītoties līdz 34 %, t. i., par 5 procentu punktiem zemāk neka šobrīd.

5.6

Gāze: Gāzes patēriņš līdz 2015. gadam pieaugs eksponenciāli par 2,7 % gadā. Pēc tam šī tendence mazināsies. Pamatā tam būs gāzes konkurētspējas samazināšanās elektroenerģijas ražošanā attiecībā pret oglēm. Tomēr dabasgāzei no visiem fosilajiem enerģijas avotiem laikā līdz 2030. gadam būtu jāpieredz nozīmīgākais patēriņa pieaugums. Dabasgāzes daļa primāro enerģiju patēriņā ES 25 dalībvalstīs pieaugs no 26 % 2005. gadā līdz 32 % 2030. gadā. Sašķidrināta dabasgāze (SDG) ļauj dažādot gāzes piegādi, jo tad to ir iespējams pārvadāt pa jūrām. Pašlaik SDG aptver 25 % no pasaules gāzes tirdzniecības. Lielākās SDG eksportētājas ir Indonēzija, tai seko Alžīrija, Malaizija un Katara.

5.7

Fosilo enerģijas avotu ieguve ES 25 dalībvalstīs līdz 2030. gadam samazināsies par apmēram 2 % gadā. Tas līdz 2030. gadam palielina visiem fosilajiem enerģijas avotiem atkarību no importa par vairāk nekā divām trešdaļām. Tā ogļu imports 2030. gadā būs, kā jau minēts, divas trešdaļas, gāzes imports — virs 80 %, naftas imports — gandrīz 90 %. Attiecībā uz gāzes importu problemātiska ir pieaugošā atkarība no ierobežotā piegādātāju skaita.

5.8

Elektroenerģijas patēriņš līdz 2030. gadam pieaugs caurmērā par 1,4 % gadā. Tādēļ termoelektrocentrāļu jaudu vajadzēs paaugstināt no apmēram 700 GW (maksimālā jauda) par 400 GW, t. i., līdz apmēram 1100 GW 2030. gadā. Turklāt visās termoelektrocentrālēs būs jānomaina iekārtas. Eiropas Komisija savā galvenajā scenārijā uzskata, ka ražošanas jaudām vajadzētu pieaugt par gandrīz 300 GW fosilo enerģijas avotu nozarē un par gandrīz 130 GW, izmantojot vēja, ūdens un saules enerģiju, kamēr kodolcentrālēm laikā no 2005. līdz 2030. gadam vajadzētu samazināt jaudu par 30 GW, ja vien nemainīsies politika attiecībā uz kodolcentrālēm.

5.9

Turpmākos 25 gadus energoapgāde ir svarīgs uzdevums, kas tomēr ir arī saistīts ar ekonomiskām iespējām. Problēma ir tieši piegādes drošība, kurā ietverta atkarības samazināšana no importa, joprojām pieaugošo prasību ievērošana attiecībā uz vidi, elektroenerģijas cenu konkurētspējas garantija un ieguldījumu nepieciešamība.

6.1

Ogles, nafta un dabasgāze ir dabīgi ogļūdeņraži, kas veidojušies miljoniem gadu laikā biomasas pārveides procesā (no organiskam vielām), tātad šeit ir domāta uzkrāta saules enerģija. Šīs vielas atšķiras pēc ģeoloģiskajiem nosacījumiem (piemēram, spiediena, temperatūras, nogulu vecuma). Viens no faktoriem, ar ko šīs vielas atšķiras, ir ūdeņraža saturs kurināmajā. Ūdeņraža attiecība pret oglekli ir maksimāli 4: 1 dabasgāzē, 1,8: 1 naftā un 0,7:1 oglēs. Šī attiecība nosaka šo fosilo enerģijas avotu izmantošanu dažādās pielietošanas jomās.

6.2

Līdz šim ogles, nafta un gāze ir neaizvietojami kā enerģijas avoti, kā izejvielas daudzu vielu (sākot ar medikamentiem un beidzot ar rūpnieciski ražotām plastmasām) un kā oglekli saturoši reducējoši aģenti dzelzs un tērauda ražošanā. Tomēr tiem raksturīgās fizikālās un ķīmiskās īpašības (agregātstāvoklis, ūdeņraža saturs, oglekļa saturs, pelnu saturs) nosaka, ka tie vairāk der vienā, mazāk kādā citā pielietošanas jomā. Izvēle, kā izmantot ogļūdeņražus, notiek atkarībā no ekonomiskiem, tehniskiem un vides kritērijiem.

6.3

Gandrīz 7 % no ES izmantotajiem fosilajiem enerģijas avotiem izmanto ar enerģētiku nesaistītiem mērķiem, t. i., galvenokārt ķīmisko savienojumu ražošanai. Iepriekšējā gadsimta sākumā galvenais attīstības virziens bija ķīmisko savienojumu iegūšana no oglēm. Vēlāk tos praktiski nomainīja savienojumi, ko ieguva no dabasgāzes un naftas. Ciktāl tas šķiet iespējams no piegādes viedokļa, šajā nozarē arī turpmāk dominēs nafta un gāze. Naftas un dabasgāzes krājumu pietiks ilgākam laika periodam, ja tos mazāk izmantos enerģijas un siltuma ražošanai.

6.4

Skābekļa tērauda ražošanai izmanto domnas konvertora metodi uz oglekļa bāzes. Domnas process paredz akmeņogļu koksa kā reducējoša aģenta ievadīšanu kausēšanas laikā, kas reizē darbojas kā atbalsts un veicina augšupkāpjošo gāzu cirkulāciju. Reducējošā aģenta patēriņš modernā Eiropas uzņēmumā ir vidēji 475 kg uz tonnu čuguna, kas ir tuvu tehniskajos noteikumos noteiktajam minimumam.

6.5

Strauji paplašinās transporta nozare. Apmēram 25 % enerģijas patēriņa attiecas uz šo nozari, jo autotransports ir pilnībā atkarīgs no naftas rūpniecības. Šķidrajām degvielām ir lielāks enerģijas saturs uz tilpuma vai masas vienību. Šī nosacījuma dēļ šīs degvielas ir ekonomiski un efektīvi izmantot transporta nozarē. Šķidrās degvielas un to infrastruktūras tādēļ attiecas uz transporta nozari. Transportlīdzekļu ar elektrisko piedziņu pieaugoša izmantošana, piemēram, elektriskajā dzelzceļā, ļauj dažādot primāros enerģijas avotus (ogles, gāzi, atjaunojamos enerģijas avotus, kodolenerģiju) un mazināt atkarību no naftas.

6.6

Tieša dabasgāzes un sašķidrinātas dabasgāzes (SDG) izmantošana tieši konkurē ar šķidrajām degvielām uz naftas bāzes. Sagaidāms, ka šī produktu līnija ieņems nozīmīgāku tirgus daļu (14).

6.7

Mājturība un mazie patērētāji patērē apmēram 30 % enerģijas. Enerģijas avotu izvēle ir atkarīga no ekonomiskiem kritērijiem, un to arvien vairāk nosaka prasības pēc komforta un vides prasības. Šajā nozarē patērē mazutu, dabasgāzi, elektroenerģiju un rajonos ar lielu iedzīvotāju blīvumu — konkurējošās koģenerācijas iekārtas.

6.8

No visa Eiropas Savienības enerģijas patēriņa 40 % termoelektrocentrālēs pārvērš elektroenerģijā un siltumā. Ogles, nafta un dabasgāze, kā arī kodolenerģija ir tehniski pielāgotas pārveidei elektroenerģijā. No tehnikas viedokļa efektīvās centrālēs sasniegtais dabasgāzes lietderības koeficients (pārvēršot no primārās enerģijas elektroenerģijā) ir gandrīz 60 %. Izmantojot akmeņogles, modernu iekārtu lietderības koeficients ir starp 45 % un 50 %, brūnogļu gadījumā — 43 %.

6.9

Pasaules mērogā apmēram 40 % elektroenerģijas patēriņa nodrošina ar oglēm, Eiropas Savienībā — apmēram 30 %. Apmēram 63 % no pasaulē saražotajām oglēm izmanto elektroenerģijas ražošanai, jo ogles ir rentablākas par naftu un dabasgāzi un tās ir droši pieejamas atšķirīgos pasaules reģionos.

6.10

Ogļu izmantošanas koncentrēšanās uz tērauda un elektroenerģijas ražošanu var veicināt kombinētu fosilo enerģijas avotu izmantošanu, kas ļautu izmantot priekšrocības ekonomikas, vides aizsardzības, piegādes drošības un dabīgo resursu saglabāšanas jomā. Pasaules ogļu krājumi ir lielāki par naftas un dabasgāzes krājumiem.

6.11

Būtu jāfiksē politiskie nosacījumi, lai retāk pieejamās un ērtāk izmantojamās izejvielas naftu un dabasgāzi vairāk izmantotu transporta vajadzībām un ķīmiskajā rūpniecībā, kur ogļu (kā arī kodolenerģijas un tagad arī atjaunojamo enerģijas avotu) izmantošana prasa papildu izmaksas, tehniku un enerģiju, kā arī nevajadzīgas oglekļa dioksīda emisijas. Šādā veidā varētu aizkavēt krājumu sarukšanu par labu nākamajām paaudzēm.

6.12

Tas tomēr nozīmē, ka jāturpina ogļu izmantošana (kā arī atjaunojamo enerģijas avotu un kodolenerģijas izmantošana) termoelektrocentrālēs elektrības ražošanai, lai pietaupītu naftu un dabasgāzi (skatīt 8.12. punktu). Eiropas centrālajā un austrumu daļā ir akmeņogļu un brūnogļu krājumi. Šo krājumu izmantošana ļautu izvairīties no pieaugošas atkarības no enerģijas importa.

7.1

Fosilo enerģijas avotu vides analīzei un salīdzinājumiem jāietver ražošanas un izmantošanas ķēde: izejvielu ieguve, transportēšana, pārveidošana enerģijā un enerģijas izmantošana. Katrs posms ir saistīts ar lielāku vai mazāku ietekmi uz vidi un enerģijas zudumiem. Attiecībā uz enerģijas importu jāņem vērā arī ietekme uz vidi ārpus Kopienas robežām.

7.2

Iegūstot un ražojot ogles, naftu un dabasgāzi, jāaplūko dažādas ietekmes uz vidi. Iegūstot ogles, būtu jāierobežo lauksaimniecības zemju izmantošana un putekļu emisijas. Naftas urbumos un ieguvē jāierobežo naftas un gāzes, kā arī blakusproduktu noplūde. Tas līdzīgi attiecas uz dabasgāzes ieguvi, kā arī uz naftas un gāzes transportu pa cauruļvadiem vai ar kuģiem. Īpaša piesardzība jāievēro, iegūstot naftu no platformas atklātā jūrā. Metānu, kas veidojas naftas ieguves laikā, nevajadzētu sadedzināt, bet rūpnieciski izmantot. Tas pats attiecas uz raktuvju gāzi ogļraktuvēs, kura var saturēt lielu daļu metāna.

7.3

Eiropas Direktīva par lielām sadedzināšanas iekārtām nosaka vides standartus termoelektrocentrāļu ar jaudu līdz 50 MWth celtniecībai un ekspluatācijai. Kaitīgo vielu koncentrācija dūmgāzēs no gāzes, naftas un ogļu termoelektrocentrālēm ir jāierobežo atkarībā no tehnoloģijas iespējām, kā noteikts šajā direktīvā. Novecojušas iekārtas ir jāmodernizē. Direktīva paredz, ka putekļu emisijas (ieskaitot smalkās daļiņas, skatīt 7.6. punktu), sēra dioksīds, slāpekļa oksīdi un īpaši kaitīgi smagie metāli, kā arī toksiskas organiskās un kancerogēnās vielas jāsamazina līdz no dabas un cilvēku viedokļa pieņemamam līmenim. Jāsamazina arī akustiskās emisijas, lai pēc iespējas izvairītos no trokšņiem.

7.4

Ogles satur nedegošas vielas, kuras sadedzinot elektrocentrālē nosēstas kā pelni (elektrofiltros vai auduma filtros). Pelnu saturs akmeņoglēs parasti ir līdz 10 % (atsevišķos gadījumos līdz 15 %). Pēc to sastāva pelnus izmanto kā pildvielu cementa rūpniecībā, ceļu būvniecībā vai raktuvēs un izrakumos.

7.5

Arī nafta satur pelnus, tikai mazāku daudzumu. Pēc naftas pārstrādes rafinēšanas procesā paliek pelni, kas satur vanādiju un niķeli cietā atlikumā, ko sauc par naftas koksu. Enerģijas pilnīgai izmantošanai tas kalpo kā kurināmais termoelektrocentralēs un sadedzināšanas iekārtās, kurām ir attīrīšanas iekārtas kaitīgo vielu uztveršanai.

7.6

Pēdējos gados izvēršas pastiprinātas debates par tā sauktajām smalko putekļu emisijām (15). Runa ir par suspendētām daļiņām, kas mazākas par 10 μm, kuras var iekļūt plaušās un izraisīt elpošanas ceļu saslimšanas. Šādas daļiņas var izdalīties arī sadedzinot naftu un ogles, ja tās nav iespējams uztvert ar filtriem. Tomēr galvenais smalko putekļu emisijas avots ir transportlīdzekļi ar dīzeļa piedziņu, jo tie nav aprīkoti ar daļiņu filtriem. Ogļu un naftas termoelektrocentrālēm Eiropas direktīva par lielām sadedzināšanas iekārtām nosaka pieļaujamo putekļu emisiju robežu 20 mg/m3. Lielās termoelektrocentrālēs smalko putekļu emisijas samazina, papildus reducējot mitrās desulfurizācijas procesā. Lai vēl vairāk samazinātu smalko daļiņu emisijas un visā Eiropas teritorijā ievērotu emisiju robežvērtības, ES ir pieņēmusi transportlīdzekļiem ar dīzeļa piedziņu stingrākus noteikumus, kuri paredz, ka automašīnām līdz 2008. gadam jāuzstāda daļiņu filtri.

7.7

Dažas Eiropas valstis kopš 20. gadsimta 80. gadiem noteica, ka lielās ogļu termoelektrocentrālēs un rūpnieciskās sadedzināšanas iekārtās jāveic dūmgāzu desulfurizācija. Šādā veidā varētu apturēt toreiz konstatēto augsnes un jūru acidifikāciju. Pēdējais Eiropas direktīvas variants par lielām sadedzināšanas iekārtām paredz SO2 dūmgāzu robežvērtību 200 mg/m3 iekārtam, kas lielākas par 300 MW. Atkarībā no pieejamās tehnikas, šodien ir iespējams uztvert vairāk nekā 90 % sēra savienojumu. Izstrādājumi, ko iegūst no sēra, jo īpaši ģipsis, ir iekarojuši jaunus tirgus un samazinājuši dabīgo resursu izmantošanu.

7.8

Sadedzinot fosilos kurināmos, paaugstinātā temperatūrā izdalās slāpekļa oksīdi, kas veidojas no slāpekļa, kas ietilpst paša kurināmā sastāvā, un skābekļa, kuru satur apkārtējais un sadedzināšanai izmantotais gaiss. Šie slāpekļa oksīdi paaugstinātā koncentrācijā var izraisīt elpošanas ceļu saslimšanas, un no šiem slāpekļa oksīdiem veidojas ozons, kas piesārņo vidi. Eiropas direktīva par lielām sadedzināšanas iekārtām nosaka, ka maksimālās slāpekļa oksīda emisijas termoelektrocentrālēm, kas lielākas par 300 MW, ir 200 mg/m3.

7.9

Zinātnieki izvirza hipotēzi, ka pastāv sakarība starp antropogēnām oglekļa dioksīda emisijām un tā sauktajām siltumnīcefekta emisijām, kā arī zemes virsmas temperatūras paaugstināšanos (siltumnīcefektu). Siltumnīcefekta apmēri pagaidām ir neskaidri. Katru gadu no ogļu, naftas un dabasgāzes sadedzināšanas izdalās apmēram 20 miljardi tonnu CO2. Tas ir galvenais antropogēno oglekļa dioksīda emisiju avots. Bez procesu efektivitātes paaugstināšanas un enerģijas taupīšanas pasākumiem ir jāattīsta metodes CO2 uztveršanai, kas ļautu attiecīgi samazināt emisijas.

7.10

Lai izvairītos no klimata pārmaiņām, ir jāpaaugstina enerģijas pārveides un izmantošanas procesu efektivitāte. Ir stingri jāpieturas pie šī mērķa un jāveic attiecīgie pasākumi. Kurināmo aizvietošanas stratēģija īpaši neatbilst šim mērķim, jo tā vienpusēji attiecas uz atsevišķu enerģijas avotu, piemēram, gāzes izmantošanu, kuras rezultātā varētu samazināties izmaksu lietderība un aktualizēties jautājums par energoapgādes drošību Eiropas Savienībā. Gāze turklāt ir nozīmīga ķīmijas un transporta nozares izejviela, un to nevajadzētu izmantot elektroenerģijas ražošanai.

7.11

Salīdzinot ar oglēm, pēc enerģijas vienībām dabasgāzes sadedzināšana rada tikai 50 — 60 % oglekļa dioksīda, kas nosaka klimata pārmaiņas, jo bez oglekļa, kas ir dabasgāzē, enerģijas ražošanai tiek izmantots (sadedzināts) arī gāzes sastāvā ietilpstošais ūdeņradis. Tomēr metāns, kas ir dabasgāzes galvenā sastāvdaļa, izraisa siltumnīcefektu un visvairāk ietekmē klimatu (apmēram 30 reizes vairāk) nekā oglekļa dioksīds. Ražojot un izmantojot fosilos enerģijas avotus, jāveic viss iespējamais, lai izvairītos no metāna emisijām. Metāns, kas izdalās, iegūstot naftu un akmeņogles, būtu jāuztver un jāizmanto. Tāpat būtu jāizvairās no metāna noplūdēm dabasgāzes transportēšanas laikā. Pat nelieli zudumi cauruļvados runā par sliktu priekšrocībām, salīdzinot ar oglēm.

7.12

Labie rezultāti, kas iegūti cīnoties ar klimata pārmaiņām un veicot vides aizsardzības pasākumus, izmantojot ogles, naftu un gāzi, pamatojas galvenokārt, kā to parāda pieredze, uz iekārtu nomaiņu un uz faktu, ka elektrocentralēs izmanto modernāku tehniku ar augstāku efektivitāti. Lai panāktu labākus rezultātus vides aizsardzības jomā, te ir īpaši izcelti politiskie nosacījumi, kas veicina ieguldījumus jaunās tehnoloģijās.

7.13

ES likumdošana vides aizsardzības jomā ir ļāvusi pēdējo 20 gadu laikā saskaņot vides standartus Eiropas Kopienas valstīs. To ir veicinājušas divas Eiropas direktīvas par lielām sadedzināšanas iekārtām un gaisa kvalitāti, kā arī politikas un pasākumi enerfgoefektivitātes palielināšanai un siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanai.

8.1

ES 25 dalībvalstīs 60 % no visām termoelektrocentrālēm ir ogļu, naftas un gāzes termoelektrocentrāles, un tās veido mugurkaulu elektroenerģijas ražošanai Eiropā. Sakarā ar nepieciešamību aizstāt nolietotās termoelektrocentrāles un apmierināt papildus pieprasījumu pēc elektroenerģijas ražošanas jaudām (skatīt 5.8 punktu), turpmākajos 25 gados būs jāceļ daudzas jaunas termoelektrocentrāles. Pat pastiprinātas atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanas un turpmāku kodolspēkstaciju celtniecības gadījumā nozīmīgu trūkstošās enerģijas daļu nosegs ogļu un gāzes termoelektrocentrāles. Jo augstāks būs šo termoelektrocentrāļu lietderības koeficients un labākas kaitīgo vielu uztveršanas sistēmas, jo vieglāk būs izpildīt prasības sakarā ar cīņu pret klimata pārmaiņām, kā arī vides prasības.

8.2

Šī iemesla dēļ būtu jāpieliek visas pūles fosilo kurināmo termoelektrocentrāļu attīstības jomā. Pagājušā gadsimta 90. gados šo nozari mazliet ignorēja, būtiski samazinot valsts atbalstu pētniecībai praktiski visās dalībvalstīs.

8.3

Komiteja atzinīgi vērtē, ka 7. P&A ietvara programma ir ņēmusi vērā tās ieteikumu, kuru tā vairākkārt formulēja “enerģijas” prioritātes izveidei. Tomēr būtu jāveic izmaiņas arī attiecīgajās dalībvalstu pētniecības programmās. Līdz ar to varētu notikt ievērojama tendenču nomaiņa. Tas attiecas arī uz tehnoloģiju tālāku attīstību termoelektrocentrālēs, kas izmanto fosilos enerģijas avotus, kas ļautu Eiropas iekārtām konkurēt pasaules termoelektrocentrāļu tirgū, kurš paplašinās.

8.4

Modernās ogļu termoelektrocentrālēs lietderības koeficients šodien ir 45 % no akmeņoglēm, 43 % — no brūnoglēm. Ir jau zināmi nākamie soļi tehnoloģiju uzlabošanai, lai līdz 2020. gadam palielinātu lietderības koeficientu līdz 50 % ogļu termoelektrocentrālēs. Tālāks mērķis ir paaugstināt elektrocentrālēs tvaika ciklā temperatūru līdz 700 C un spiedienu līdz 350 bar, bet priekš tā vēl jāizstrādā nepieciešamie materiāli. Jaunai brūnogļu termoelektrocentrāļu paaudzei jāizmēģina brūnogļu žāvēšanas iekārtas pirms sadedzināšanas. Šie attīstības mērķi prasa starptautisku sadarbību, kāda jau pastāv, piemēram, ES projektos AD 700 un Comtes 700, lai izstrādātu termoelektrocentrāli, kas darbotos 700oC temperatūrā. Jauna parauga elektrostaciju demonstrēšanai ir nepieciešami ieguldījumi līdz 1 miljardam eiro. Tā kā neviens uzņēmums viens pats nevar tikt galā ar šī projekta izmaksām un riskiem, Eiropas uzņēmumiem ir jāsadarbojas.

8.5

Pēdējo desmitgažu laikā sakarā ar augstas efektivitātes gāzes turbīnu izstrādi ir jūtami uzlabojusies gāzes termoelektrocentrāļu efektivitāte. Lietderības koeficients jaunajās dabasgāzes centrālēs sasniedz gandrīz 60 %. Tomēr strauja cenu celšanās gāzes tirgū rada nedrošību attiecībā uz gāzes termoelektrocentrāļu konkurētspēju, kā arī attiecībā uz jaunu dabasgāzes termoelektrocentrāļu celtniecību.

8.6

Lai gāzes turbīnu tehnoloģiju varētu izmantot arī ogļu pārvēršanā par elektroenerģiju, būtu vēlams ogles iepriekš pārvērst par gāzi. Eiropas Savienība 20. gadsimta 80. un 90. gados ieguldīja lielus līdzekļus gazifikācijas tehnoloģiju attīstībā un divu demonstrācijas termoelektrocentrāļu celtniecībai ar integrētu gazifikāciju (IGCC). Šie tehnoloģiju attīstītības centieni nedrīkst turpināties, tikai cenšoties palielināt ogļu termoelektrocentrāļu efektivitāti, bet tiem ir jābūt par tehnisku pamatu tā saukto “tīro” ogļu termoelektrocentrāļu (bez oglekļa dioksīda emisijām) tālākai attīstībai.

8.7

Efektivitātes paaugstināšana un CO2 samazināšana nedrīkst aprobežoties ar rūpniecības jomu un elektroenerģijas ražošanu. Enerģijas taupīšanas potenciāli izmantošanai mājsaimniecības un rūpnieciskā līmenī ir šodien vēl ļoti augsti, jo līdz šim bieži nav ekonomiska stimula (ietaupījumu no patēriņa/izmaksām jaunu iekārtu iegādei vai esošo iekārtu pārbūvei).

8.8

Transporta nozare vēl joprojām ir joma, kurā visvairāk pieaug vajadzība pēc enerģijas, un viens no izaugsmes cēloņiem ir pieaugošā mobilitāte pēc ES paplašināšanās. Veselībai kaitīgo vielu piesārņojuma un siltumnīcefekta gāzu pieaugums ir vispirms jāierobežo, attīstot efektīvākus un mazāk piesārņojošus motorus un transportlīdzekļus, vēlāk jāaptur pavisam. Dūmgāzu attīrīšanas tehnoloģijas ir nepārtraukti jāattīsta tālāk. Šo mērķi, protams, ir iespējams sasniegt tikai, plašā teritorijā attīstot un izmantojot vairākas modernākās tehnoloģijas. Te jāmin iekšdedzes dzinēju, dīzeļu tehnoloģiju, motoru ar hibrīdo piedziņu, degvielu, automobiļu dzinēju lietderības koeficientu uzlabošana, kurināmā elementu izstrāde, kā arī, iespējams, ūdeņraža tehnoloģija.

8.9

Kurināmā elementi principā ļautu gan transportlīdzekļos, gan stacionāri lietojot mājsaimniecībā, tirdzniecībā un rūpniecībā paaugstināt efektivitāti par apmēram 20 %, kombinēti izmantojot elektroenerģiju un siltumu. Te jāmin gāzveida degvielas — dabasgāzes, sintētiski iegūtās gāzes vai tīrs ūdeņradis, ko var iegūt, piemēram, no metanola ar pie elementa pievienotu riforminga ierīci. Jāatzīmē, ka kurināmā elementi ir pazīstami jau apmēram 150 gadu, tomēr tie nav piedzīvojuši ekonomisku vai tehnoloģisku augšupeju (konkurētspējīgas) transportlīdzekļu piedziņas jomā vai decentralizētu elektroenerģijas un siltuma ģeneratoru veidā. Pētniecību un attīstību tomēr vajadzētu turpināt ar valsts atbalstu, lai celtu potenciālu un to pēc iespējas izmantotu.

8.10

Neviena cita enerģētiska iespēja pēdējos gados nav izpelnījusies tādu uzmanību kā “ūdeņradis”, mēdz runāt pat par nākotnes “ūdeņraža sabiedrību”. Vairums cilvēku tomēr kaut ko pārprot un uzskata ūdeņradi tāpat kā naftu vai gāzi par primāru enerģijas avotu. Tas tā tomēr nav. Ūdeņradi iegūst no fosiliem ogļūdeņražiem vai no ūdens, pievadot elektroenerģiju. Līdzīgi kā oglekļa dioksīds (CO2) ir sadedzināts ogleklis, ūdens (H2O) ir sadedzināts ūdeņradis.

8.11

Jāpiebilst, ka ūdeņraža pārvadāšana no tehnisko, enerģētisko un ekonomisko iespēju viedokļa nav tik ērta kā elektroenerģijas vai šķidro ogļūdeņražu pārvadāšana. Tas nozīmē, ka ūdeņradi vajadzētu izmantot tikai tur, kur nav iespējama vai iedomājama elektroenerģijas izmantošana. Būtu jāveic šīs koncepcijas objektīva analīze, lai koncentrētu pētniecību uz reālu mērķi.

8.12

Kaut arī ogļūdeņraži (degvielas) ir ērti pārvadājami no transporta nozares viedokļa, krājumi un resursi būtu pēc iespējas jāsaglabā, t. i., naftu nevajadzētu lietot gadījumā, ja iespējams izmantot ogles, kodoldegvielu vai atjaunojamos enerģijas avotus.

9.1

Būtisku visas pasaules siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanu, kas pēc saviem apmēriem pārsniegtu Kioto protokola prasības, kā to par mērķi izvirzījusi ES, var panākt tikai gadījumā, ja dažos gadu desmitos termoelektrocentrāles un citas lielās rūpnieciskās iekārtas būtu izstrādātas, būvētas un aprīkotas ražošanai bez CO2 emisijām vai tikai nelielām emisijām. Ne kodolenerģija, ne atjaunojamie enerģijas avoti pat intensīvas attīstības gadījumā vieni paši nevar nodrošināt ražošanu un dažu gadu desmitu laikā aizstāt fosilos kurināmos.

9.2

Ir piedāvātas vairākas metodes, kā darbināt ogļu termoelektrocentrāles bez CO2 emisijām. Šīs metodes ar attiecīgām modifikācijām var izmantot naftas un gāzes sadedzināšanai. Ir aplūkotas trīs teorētiskas iespējas: i) CO2 uztveršana no termoelektrocentrāles dūmvada, ii) sadedzināšanas ar skābekli izstrāde un iii) centrāles ar integrētu gazifikāciju (IGCC) CO2 uztveršanai no sadegšanas gāzes; Ar pēdējo metodi saistās vismodernākie pētījumi.

9.3

Atdalot CO2 no sadegšanas gāzes ogļu gazifikācijas laikā, rodas tīrs ūdeņradis, kuru var izmantot ūdeņraža turbīnās elektroenerģijas ražošanai. Kā dūmgāze paliek nekaitīgs ūdens tvaiks. Ja šī tehnoloģija izrādīsies veiksmīga, sagaidāma tās sinerģija ar ūdeņraža tehnoloģiju citās jomās.

9.4

Jau vairāk nekā 20 gadus notiek termoelektrocentrāļu koncepcijas ar integrētu gazifikāciju (Integrated Gasification Combined Cycle — IGCC) izpēte un attīstīšana. Gāzu attīrīšanas procesi ir principā zināmi, tie vēl ir jāadaptē ogļu sadedzināšanas tehnoloģijām. Tomēr elektroenerģijas ražošanas izmaksas šāda tipa termoelektrocentrālē ir gandrīz divreiz lielākas nekā tradicionālā centrālē, kur nenotiek CO2 uztveršana, un resursu patēriņš ir apmēram par vienu trešdaļu lielāks. Kaut arī pastāv šie trūkumi, šī tehnoloģija noteiktās pasaules vietās būs ekonomiski izdevīgāka par citām tehnoloģijām, kurās nenotiek oglekļa dioksīda emisijas, piemēram, par vēja enerģiju, saules enerģiju vai elektroenerģijas ražošanu no biomasas.

9.5

Pagājušā gadsimta 80. gados Eiropā attīstīja dažādas IGCC koncepcijas, protams, vēl bez CO2 uztveršanas, kuras daļēji atbalstīja ES. Spānijā un Nīderlandē uzbūvēja un darbināja 300 MW demonstrācijas centrāles, kurās izmanto akmeņogles. Ar ES atbalstu izstrādāja, uzbūvēja un ekspluatēja arī demonstrācijas termoelektrocentrāli brūnoglēm, kurā ražoja sintēzes gāzi metanola sintēzei. Eiropa ir radījusi tehniskos priekšnosacījumus ogļu termoelektrocentrāļu bez CO2 emisijām izstrādei un pārbaudei demonstrācijas iekārtās.

9.6

Oglekļa dioksīda uztveršanas iespējas būtu jāpēta ne tikai termoelektrocentrālēs, bet arī citos rūpnieciskos procesos, kuros lielos daudzumos izdalās oglekļa dioksīds, te jāmin ūdeņraža ražošana, dažādi ķīmiskie procesi un minerāleļļu pārstrāde, kā arī cementa un tērauda ražošana. Šajos procesos CO2 uztveršana var būt ekonomiski izdevīgāka un no tehnikas viedokļa vieglāk realizējama nekā termoelektrocentrālēs.

9.7

Pētniecība ir ļoti vajadzīga attiecībā uz drošu, videi nekaitīgu un ekonomiski izdevīgu oglekļa dioksīda uzglabāšanu. Runa ir par oglekļa dioksīda uzkrāšanu izmantotajās naftas un gāzes atradnēs, ģeoloģiskajos ūdens nesējslāņos, ogļu atradnēs, kā arī okeānā. Tā kā uzglabāšana izmantotajās naftas un gāzes atradnēs, ja tādas ir pieejamas, būtu lētākā alternatīva, lielu daudzumu uzglabāšana ģeoloģiskajos pazemes ūdens nesējslāņos ir vēlama arī tādēļ, ka šādi ģeoloģiskie nosacījumi ir pieejami visā pasaulē. Galvenais jautājums ir, vai šādās glabātuvēs var ilgstoši un bez nelabvēlīgas ietekmes uz vidi uzglabāt oglekļa dioksīdu. ES šī mērķa sasniegšanai atbalsta vairākas pētniecības programmas. Līdz šim iegūtie rezultāti šķiet visnotaļ cerīgi, taču pastāv bažas, ka okeānā uzglabātais oglekļa dioksīds var atkal izdalīties, paaugstinoties ūdens temperatūrai (skatīt arī 3.14 punktu).

9.8

Tehnoloģijas CO2 uztveršanai un uzkrāšanai pilnībā varēs izmantot tikai pēc 2020. gada un arī tikai tādā gadījumā, ja P&A pētniecības darbs iekļaujas laika grafikā un ir veiksmīgs. Pētījumi paredz izmaksas no 30 līdz 60 eiro/t par katru uztverto, pārvadāto un uzglabāto tonnu oglekļa dioksīda, kas ir izdevīgāk nekā elektroenerģijas ražošana no atjaunojamiem enerģijas avotiem.