28.6.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 157/155

1.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzskata par nepieciešamu izstrādāt un pieņemt ilglaicīgus, tiesiski drošus un praktiskus noteikumus par ģenētiski modificētu kultūraugu audzēšanas un tradicionālo ekoloģisko kultūraugu audzēšanas un vides aizsardzības koeksistenci visā pārtikas nozarē kopumā un lauksaimniecības, zvejniecības un mežkopības nozarēs, ieskaitot kultivēšanu farmaceitiskajā un nepārtikas produktu ražošanā un pētniecībā.

1.2

Sakarā ar to, ka, pirmkārt, Komisija vēlas atstāt būtiskus koeksistences jautājumus nacionālo normatīvu ziņā un, otrkārt, turpmākās koeksistences nodrošināšanas centrālo jautājumu par gadījuma rakstura vai tehniski neizbēgamu ĢMO klātbūtni sēklās bez ĢMO ir paredzēts risināt komitoloģijas procedūras ietvaros saskaņā ar RL 2001/18, kā arī vadoties pēc normatīviem par sēklām, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja ar šiem jautājumiem nenodarbosies. Tādēļ ir mērķtiecīgi pievērsties šīm diskusijām iniciatīvas atzinuma ietvaros, lai tādējādi atbilstošā formā izgaismotu galvenokārt ar to saistītos ekonomiskos un sociālos jautājumus un šai sakarā ieņemtu noteiktu nostāju attiecībā pret Padomi, Komisiju un Parlamentu.

1.3

Šim iniciatīvas atzinumam jāiekļauj gan svarīgākie koeksistences saturiskie aspekti, gan priekšlikumi par to, kuri no šiem aspektiem, pēc Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas domām, būtu jāregulē ar nacionālās likumdošanas starpniecību un kādi praktiski noteikumi un instrukcijas attiecīgajiem ekonomikas uzņēmumiem būtu vajadzīgi.

1.4

Sakarā ar to, ka Komisija šī gada maijā izbeidza kopš 1998. gada spēkā bijušo ĢMO kā pārtikas produktu ieviešanas apritē pieļaušanas moratoriju un ir nolēmusi drīzumā izlemt arī par labu ĢMO kultivēšanas atļaušanai ĢMO (1), koeksistences praktiskajai organizēšanai ir steidzamības nozīme.

2.1

Sakarā ar to, ka tiek pieļauta ģenētiski modificētu organismu (ĢMO) ieviešanas apritē

rodas nepieciešamība noteikt praktiskus nosacījumus šāda veida izplatīšanas pasākumiem un darbībām ar attiecīgajiem produktiem, kas tādējādi nokļuvuši pārtikas produktos un barībā, kā arī vidē.

2.2

Eiropas līmenī likumdošana jau regulē sekojošas jomas:

2.3

Eiropas līmenī regulētas netiek sekojošas jomas:

2.4

Jau pieņemtajos ES likumdošanas aktos ir noteikts, ka ĢMO ir nepieciešama īpaša risku pārbaude un novērtēšana, riska menedžments un vispārēja marķēšana un pārbaudes iespējas. Par pamatnosacījumu tiek pieņemta iespēja atteikties gan no aktīvās, gan pasīvās ĢMO lietošanas un izvirzīta obligāta prasība nelietot ĢMO bioloģiskajā lauksaimniecībā un ekoloģiskajā pārtikā (ar dažu veterinārmedicīnisku produktu izņēmumu). Tāpat, tajos ir paredzēta iespēja ĢMO izplatīšanu noteiktos reģionos pakļaut obligātai pārbaudei katrā konkrētā gadījumā vai pat aizliegt pavisam.

2.5

ĢMO ir dzīvas būtnes, kas var izplatīties un vairoties dabiskos apstākļos. Bioloģiskās sistēmas, kuru ietvaros tās tiek ieviestas un no kurām tos bez īpašiem pasākumiem nav iespējams atdalīt, nav iespējams ne hermētiski nodalīt, ne līdzīgā veidā kontrolēt un vadīt, pretēji tam, kā to var darīt noslēgtās zinātniskās, rūpnieciskās un amatnieciskās iekārtās. Biosfēra principā ir globāli sazarota, vaļēja sistēma, kuras likumsakarības un uzvedība līdz šim ir izzināta un padarīta vadāma tikai ļoti ierobežotā mērā.

2.6

Šo iemeslu dēļ Eiropas likumdevējs par mērauklu darbībām ar ĢMO ir noteicis profilakses principu un katra konkrētā gadījuma novērtēšanu un regulēšanu. Vienlaikus, viņš saistībā ar ĢMO izmantošanu ir piešķīris prioritāru nozīmi caurredzamībai un izvēles brīvībai.

2.7

Tas tiek veikts situācijā, kad vairums Eiropas Kopienas pilsoņu attiecas pret ĢMO izmantošanu gan lauksaimniecībā un mežkopībā, gan pārtikas produktu un barības ražošanā skeptiski vai pilnībā noliedzoši.

2.8

Tādēļ apsaimniekošanas un lauksaimnieciskās izmantošanas formu ar un bez ģenētiskiem modificētiem organismiem koeksistence attiecas uz:

katrā konkrētajā gadījumā — atbilstošajās telpas un laika robežās.

2.9

Eiropas Komisija juridiski nesaistošos atzinumos līdz šim ir reducējusi koeksistenci līdz tīri ekonomiskiem dažādu lauksaimniecības formu līdzāspastāvēšanas aspektiem. Tā ierosina šo aspektu regulēšanas būtiskāko daļu atstāt atsevišķu dalībvalstu ziņā. Taču Ministru Padomē šāda nostāja tiek apstrīdēta un izpelnās Eiropas Parlamenta kritiku (8).

3.1.1

Priekšnoteikums koeksistences regulēšanai ir pietiekama zinātniskā bāze, lai varētu novērtēt dažādu augu sugu ĢMO krustošanos un izplatīšanos (kā arī eventuālo mikroorganismu un dzīvnieku izplatīšanos) laikā un telpā, kā arī iegūt drošu, praksei atbilstošu pieredzi un novērtēt iespējamos izplatīšanās ceļus ražošanā, uzglabāšanā, transportēšanā un pārstrādē.

3.1.2

Komisija šai sakarā ir savākusi dažādus slēdzienus un atzinumus (9), kas tomēr vēl nesniedz viendabīgu atspoguļojumu. Ir dots uzdevums veikt tālākus pētījumus. Pirmajā zinātniskajā konferencē par koeksistences jautājumiem, kas notika 2003. gada novembrī (10), kopā sanākušie zinātnieki konstatēja, ka pastāv ievērojama nepieciešamība pēc pētījumiem, un uzskatīja, ka tikai daļēji spēj sniegt kritiku izturošus izteikumus par koeksistences iespējām. Kāds ES Zinātniskās Komitejas 2001. gada atzinums (11) norāda uz lielo nedrošību un neieņem viennozīmīgu nostāju sakarā ar Komisijas ierosinātajiem pārtikas produktu, barības un sēklu robežvērtībām.

3.1.3

Esošais zināšanu attīstības līmenis par ģenētiski modificētu augu krustošanos, izplatīšanos un noturību līdz šim nav ļāvis izdarīt drošas prognozes par koeksistences iespējām.

3.1.4

Tas īpaši attiecas uz ilgtermiņa prognozēm, kā arī visdažādākajām ekosistēmu vidēm un kultivēšanas apstākļiem.

3.1.5

Noteiktu ĢMO koeksistences iespējas jānovērtē un jāaplēš katrai augu sugai atsevišķi, ņemot vērā reģionālos apstākļus, un dažādu produktu sistēmu ietvaros. Šeit jāņem vērā arī ar to saistītās kultivēšanas metožu izmaiņas (piemēram, totālo herbicīdu izmantošana, kas kļūst iespējama, pateicoties atbilstošai izturībai).

3.1.6

Īpašas grūtības prognozēšanā un kontrolē galvenokārt rodas tādām augu sugām, kas atrodas ģenētiskās apmaiņas procesā ar radniecīgajām sugām, kas ir sastopamas dabā un netiek kultivētas. Rapsim, kura ģenētiskā izcelsme ir Eiropā, Eiropā ir daudzi tieši un netieši krustošanās partneri savvaļas un kultūras formās. Kāposts, ripsis, sinepes (rukola), pērkones, savvaļas spināti, tīrumu sinepes, zaķkāposti, pelēkās sinepes Tas pats attiecas, piemēram, uz bietēm.

3.2.1

ĢMO identifikācija un marķēšana ir materiālais priekšnoteikums Direktīvā 2001/18 paredzētās ĢMO kultivēšanas reģistrācijas un uzraudzības īstenošanai. Bez tam, tas ir arī priekšnoteikums noteiktu ĢMO izņemšanai no aprites, ja tas ir nepieciešams sakarā ar jauniem zinātniskiem atklājumiem vai piešķirtās atļaujas termiņa izbeigšanos. Reproduktīvo ĢMO marķēšanai šai ziņā ir izšķiroša nozīme efektīva riska menedžmenta īstenošanā, sevišķi, eventuāli nepieciešamā avārijas situāciju novēršanā. Tādēļ to nevar orientēt tikai uz jautājumu, vai rezultātā tiks vai netiks pārsniegtas robežvērtības, kas noteikti sakarā ar obligāto pārtikas produktu un barības marķēšanu; īpaši tādēļ, ka atļaujas neesamības gadījumā pieļaujamo robežvērtību ievērošana patērētājiem sniegtajā informācijā atkrīt automātiski.

3.2.2

No ĢMO izrietošo risku novērtēšana jāveic saskaņā ar Direktīvu 2001/18 un citu, tai pielīdzināmu Kopienas noteikumu un direktīvu nosacījumiem, un tā ir priekšnoteikums, lai to izmantošana tiktu atļauta. Tomēr tieši praktiskā kultivēšanas norise izšķiroši ietekmē to, vai Direktīvā paredzēto efektīvo kultivēšanas ierobežošanas, tās seku ierobežošanas un novērošanas, kā arī atļaujas anulēšanas pasākumu veikšana ir iespējama. Šajā ziņā koeksistences jautājums nav ierobežojams tikai ar kultivēšanas ekonomiskajiem aspektiem, bet veido likumā noteiktā riska menedžmenta un profilakses integrālu sastāvdaļu.

3.3.1

ĢMO identificēšanas un marķēšanas pasākumus visā pārtikas produktu ražošanas ķēdē pieprasa Direktīva par ĢMO marķēšanu un pārbaudes iespējām (integrēta vispārējos ar pārtikas produktiem saistīto tiesību pamatprincipos un prasībās (12)). Tie skar ne tikai ĢMO identificēšanu galaproduktos, jo patlaban marķēšana ir obligāta arī tādiem produktiem, kuros ĢMO klātbūtnes pazīmes galaproduktā vairs nav konstatējamas.

3.3.2

ĢMO identificēšanai nepieciešamā informācija tiek apkopota centralizētā reģistrā un publicēta (13).

3.3.3

ES kopīgā pētniecības institūcija patlaban cenšas standartizēt un izvērtēt šai sakarā nepieciešamo paraugu analīžu un testu metodes.

3.3.4

Specifisku DNS vai specifiska proteīna identificēšana ĢMO pie patreizējā analītiskas attīstības līmeņa ir tehniski iespējama robežās no 0,001 līdz 0,05 procentiem no analizēto paraugu kopuma. Nespecifisku, kvalitatīvu testu izmaksas ĢMO klātbūtnes konstatēšanai patlaban svārstās no 100 līdz 150 € par katru analīzi. Specifisko un kvantitatīvo testu izmaksas atrodas robežās starp 250 un 500 € par katru analīzi.

3.3.5

Kas attiecas uz konstatēšanas metožu drošumu un vispārēju pieejamību un to pielietošanas tehniskajām jaudām, Kopienā joprojām pastāv ievērojamas atšķirības. Tikai nedaudzās dalībvalstīs tās līdz šim ir bijušas pieejamas pietiekošā apjomā, turpretī, dažās dalībvalstīs to nav vispār.

3.3.6

Patlaban galvenokārt kvantitatīvās un specifiskās ĢMO klātbūtnes analīzes vēl arvien ir saistītas ar ievērojamām grūtībām, īpaši, tur, kur ražotājuzņēmumu rīcībā netiek nodotas atbilstošas pārbaudes metodes vai pietiekošs atsauces materiāls. Tas sevišķi attiecas uz tādiem ĢMO, kuri Kopienā nav atļauti, taču nav iespējams izslēgt, ka tie var būt sastopami importētās sēklās un izejvielās.

3.4.1

Pozitīva profesionālā prakse ir jāievēro visā pārtikas produktu ražošanas ķēdē:

3.4.2

Lielākajā daļā jomu pozitīva profesionālā prakse jau tiek regulēta ar daudzveidīgos aspektos. Tās papildināšana ar specifiskiem nosacījumiem par ĢMO izmantošanu ir izšķirošais priekšnoteikums, lai praktiski realizētu likumdošanas priekšrakstus par ĢMO riska menedžmentu, pārbaudīšanas iespējām un marķēšanu. Vislielākā nepieciešamība pēc atbilstošas rīcības šeit pastāv sēklu produkcijas un lauksamniecības produkcijas ražošanas jomās, bet ne mazāka tā ir arī attiecībā uz lauksaimniecības produktu iepirkšanu, uzglabāšanu un transportēšanu.

3.4.3

Ne tikai pozitīvas profesionālās prakses veiksme, bet arī tās prasības, būtiskā mērā ir atkarīgas no tā, cik veiksmīgi šī pozitīvā profesionālā prakse tiks realizēta iepriekšējos produkcijas ražošanas etapos.

3.4.4

Lai mazinātu nevēlamu ĢMO krustošanos un vispārēju izplatīšanos kultūraugu platībās un dabā, kā arī izvairītos no ĢMO saturošās ražas produkcijas sajaukšanās ar nesaturošo (ņemot vērā konkrēto kultūru un reģionālos nosacījumus), nepieciešams veikt dažādus pasākumus. Komisija tos ir daļēji uzskaitījusi savās Vadlīnijās par koeksistenci (14) un uzaicinājusi dalībvalstis izdot attiecīgus noteikumus. Tie attiecas gan uz tiem lauksaimniekiem, kas kultivē ĢMO, kā arī uz tiem, kas vēlas no to klātbūtnes savā produkcijā izvairīties. Bez tam, tie attiecas uz lauksaimniecības produktu pārstrādes uzņēmumiem un tirdzniecības sabiedrībām, ieskaitot uzglabāšanas un transporta jomu, kā arī uz kompetentajām lauksamniecības prakses regulēšanas iestādēm un institūcijām, kas darbojas ainavu saglabāšanas un dabas aizsardzības jomā.

3.5.1

Sēklas atrodas ražošanas ķēdes pašā sākumā. Tās atkarībā no šķirnes pavairojas 40 līdz 1000 reizes un daļēji var palikt augsnē ļoti ilgu laiku. No ĢMO sēklām ārēji apputekšņotāji apaugļo citus tuvumā audzētos kultūraugus un savvaļā augošus radniecīgos augus. Sēklas un ziedputekšņi var tikt pārnēsāti lielos attālumos. Sakarā ar šīm laika un telpas dimensijām sēklās esoši ĢMO, kā vienprātīgi uzskata zinātnieki, spēlē izšķirošu lomu saistībā ar koeksistenci.

3.5.2

Direktīva 2001/18 saskata iespēju noteiktām produktu grupām noteikt robežvērtības, kuras nesasniedzot, ĢMO marķēšana pie zināmiem nosacījumiem nav nepieciešama. Pārtikas produktiem un barībai (15), un pārbaudīšanas iespējām (16) Direktīvā tiek noteikta robeža 0,9 %.

3.5.3

Komisija ir ierosinājusi augu un sēklu jautājumus regulējošās direktīvas ietvaros noteikt arī marķēšanas robežas ĢMO saturošajām sēklām, kam būtu jābūt no 0,3 līdz 0,7 procentiem. Sakarā ar juridiskām šaubām Komisija tomēr šos ierosinājumus 2003. gada oktobrī paņēma atpakaļ un izstrādāja jaunus. Tie ietvēra tikai robežvērtības rapša sēklām un kukurūzas sēklām 0,3 % līmenī. Tomēr arī šo priekšlikumu Komisija 2004. gada septembrī paņēma atpakaļ. Tagad ir paredzētas tālākas seku izvērtēšanas, lai izšķiršanos nostādītu uz pamatīga zinātniskā pamata un īpaši noteiktu ekonomisko ietekmi. Ir skaidrs, ka tīrības prasības noteikšanai ģenētiski nepārveidotām sēklām būs izšķiroša nozīme uz to, vai noteiktām augu sugām un produkcijas formām koeksistence vispār būs iespējama un to, kādas ir eventuālās ar to saistītās izmaksas.

3.5.4

Par jautājumu, vai un, ja jā, tad kādas robežas ir jānosaka ĢMO nejaušai un tehniskā ziņā neizbēgamai klātbūtnei sēklās, gan dalībvalstu valdībās, gan iesaistītajās organizācijās un uzņēmumos valda dažādi priekšstati.

3.5.5

Sēklu marķēšana nav tikai galapatērētāju informēšana, lai nodrošinātu izvēles brīvību, kā tas ir pārtikas produktu un barības gadījumā. Tā ir arī būtiska informācija tiem, kas ĢMO saskaņā ar likumdošanas nosacījumiem izplata vidē, un iestādēm, kas ir atbildīgas par Izplatīšanas direktīvas īstenošanu. Ja trūkst informācijas par ĢMO klātbūtni noteiktās sēklās, likumdošanā noteiktā reģistrācija, novēroša (Post-Market Monitoring) un vēlākas aizliegšanas gadījumā — paņemšana atpakaļ — kļūst praktiski neiespējama.

3.5.6

Piemēram, ja vēlāk izrādītos, ka kāds ĢMO izraisa alerģijas, vai ka tā īpašību pārnešana uz radniecīgiem savvaļas augiem izraisa ar konkurenci saistītas priekšrocības un tādējādi noved pie nevēlamas ekoloģiskā līdzsvara nobīdes, attiecīgais ĢMO būtu jāaizliedz un jāizņem no apgrozības. Šim nolūkam robežvērtību noteikšana ES Komisijas ierosinātajās jomās būtu absolūti nepieņemama. Jo tādā gadījumā būtu pieņem, ka visas attiecīgās augu sugas sēklas ir piesārņotas ar šo ĢMO līdz 0,5 procentu robežai, paņemšana atpakaļ un avārijas gadījuma pasākumi būtu jāpiemēro attiecībā uz visām šīs augu sugas sēklām.

3.5.7

Praktiska pieredze ar atpakaļpaņemšanas akciju ASV parāda gan grūtības, gan arī iespējamās izmaksas. Pēc tam, kad ASV vides institūcija US EPA 2000. gadā aizliedza ģenētiski modificēto kukurūzas šķirni “Starlink” tās iespējamās alergēnās ietekmes dēļ, visā produkcijas ķēdē radās izmaksas vesela miljarda ASV $ apjomā. Piesārņotās sēklas un ražas lielā apjomā tika uzpirktas un izņemtas no tirgus. Tomēr piesārņojums līdz šodienai nevarēja tikt pilnībā izslēgts. ASV 2003. gadā vēl vairāk kā 1 % izmeklēto provju varēja tikt atrastas “Starlink” paliekas.

3.5.8

Bez tam, ĢMO klātbūtne ģenētiski nemodificētās sēklās izšķiroši iespaido vēlākās lauksaimniecības un pārstrādes jomas izmaksas. Ja sakarā ar likumdošanas normatīvos pieļauto ĢMO klātbūtni tās apjoms rutīnas dēļ tomēr jāpārbauda arī visos ģenētiski nemodificētajos produktos, lai pārliecinātos, ka netiek pārsniegtas likumdošanā noteiktās robežvērtības, kas pārtikas produktiem un barībai ir 0,9 %, bet izejvielām — attiecīgi zemākas, rodas nepieciešamība pēc milzīga dārgu testu un kontroles pasākumu apjoma.

3.5.9

Tradicionālo un bioloģisko sēklu piesārņojums ar ĢMO bez tam spēlēs svarīgu lomu, konstatējot finansiālo zaudējumu izraisītājus, kā rezultātā pārsniegtas marķēšanas robežvērtības pārtikas produktiem un barībai, kā arī no tām atvasinātās, tirdzniecības un pārstrādes uzņēmumu pieprasītās, vēl zemākās robežvērtības. Pats par sevi saprotams, ka izraisītājiem vispirms būs nepieciešams pierādījums tam, ka šie zaudējumi vismaz daļēji nav radušies sakarā ar sēklu īpašībām, nevis dēļ ĢMO izplatīšanās uz lauka.

3.5.10

Visbeidzot, ĢMO klātbūtne tradicionālajās un bioloģiskajās sēklās negatīvi iespaido lauksaimnieku iespējas izmantot vēlākai kultivēšanai un audzēšanai pašiem savu sēklu materiālu. Sēklu piesārņojums ar ĢMO nākamajās paaudzēs var akumulēties, protams, sevišķi, tad, ja tam pievienojas papildus piesārņojums no kaimiņu laukiem. Tas ne tikai var izraisīt ievērojamus finansiālos zaudējumus minētajiem lauksaimniekiem, bet arī negatīvi ietekmēt sēklu daudzveidību un lokālās pielāgošanās iespējas.

3.6.1

Saskaņā ar Direktīvu (85/374/EEC) par atbildību par nekvalitatīviem produktiem ĢMO ražotāji un izplatītāji ir atbildīgi par apzinātas vai nolaidīgas darbības izraisītiem kaitējumiem, kas nodarīti veselībai, dzīvībai vai īpašumam (17). Taču šī atbildība aprobežojas tikai ar galaproduktiem, kas ir paredzēti privātai lietošanai vai patēriņam, un tāpēc neietver ne sēklas, ne finansiālos zaudējumus, kas var rasties sakarā ražas vai putnkopības produkcijas vērtības samazināšanos.

3.6.2

Šis Kopienas noteiktais un izsmeļošais atbildības par produkciju ierobežojums apgrūtina nacionālo noteikumu izdošanu sakarā ar ĢMO izplatītāju (ieviesēju apritē) tiešo atbildību arī par civiltiesiska rakstura zaudējumiem un novirza visu civiltiesisko atbildību uz izmantotājiem (lauksaimniekiem) kā tiešajiem galaprodukta ražotājiem.

3.6.3

“Jebkāda apzināta ģenētiski modificētu organismu izplatīšana apkārtējā vidē, kā arī šo organismu transportēšana un ieviešana apritē saskaņā ar Direktīvas 2001/18/EC definīciju” ir iekļaujama jaunās Direktīvas 2004/35/EK par ekoloģisko atbildību piemērošanas jomā, kas piešķir tiesības dalībvalstīm (bet ne atsevišķiem pilsoņiem) veikt videi nodarītā kaitējuma novēršanu un sanāciju uzlikt par pienākumu šī kaitējuma izraisītājiem, ja viņi ir rīkojušies apzināti vai nolaidīgi un ja ir iespējams konstatēt cēlonisku sakarību starp kaitējumu un atsevišķu apsaimniekotāju darbībām (18). Šī Direktīva dalībvalstīm jāievieš līdz 2007. gada 30. aprīlim. Fakts, ka ĢMO Kopienas teritorijā ir atļauts atbrīvošanai, pamatā izslēdz nolaidības vai nodoma faktu, ja nav ticis pārkāpts specifisks atbrīvošanas pamats. Savā atzinumā par vides atbildības direktīvu (19) EESK jau ir prasījusi, lai bioloģiskās daudzveidības definīcijā arī tiktu ņemta vērā īslaicīgā un ilglaicīgā ĢMO pielietošanas ietekme.

3.7.1

Nevēlama ĢMO klātbūtne produktos, ražošanas iekārtās un platībās lauksaimniekiem, pārtikas produktu un barības apstrādātājiem un tirgotājiem var izraisīt ievērojamus finansiālus zaudējumus, ja tādējādi tiek apgrūtināta, kavēta vai padarīta neiespējama ģenētiski nemodificēto produktu ražošana un pārdošana vai kļūst nepieciešami īpaši kontroles un attīrīšanas pasākumi. Bez tam, tas var radīt arī nepieciešamību pēc sākotnējā stāvokļa atjaunošanas reģionos, kur ĢMO izplatīšana nav atļauta un nav paredzēta (piemēram, ekoloģiski jūtīgos reģionos), kas rada papildus izmaksas.

3.7.2

Apdrošināšanas sabiedrības patlaban izslēdz šāda veida civiltiesisko pretenziju apdrošināšanu.

3.7.3

Civiltiesisko atbildību par šādām izmaksām, saskaņā ar ES Komisijas priekšstatiem, vajadzētu regulēt pašām dalībvalstīm. Ir acīmredzami, ka tas ietekmēs konkurences situāciju visā Kopienā. Dažādi nacionālie priekšraksti šai jomā var novest pie ievērojamiem konkurences izkropļojumiem kopējā tirgū, kā arī pie tiesiskās nedrošības, kur cēloņi un iedarbība šķērso Kopienas iekšējās robežas.

3.7.4

Individuālā atbildība par izmaksām, kas citām personām rodas sakarā ar izvairīšanos no zaudējumiem (testi, kontroles un citi pasākumi, kas paredzēti, lai novērstu krustošanos un piesārņošanos ar ĢMO), no juridiskā viedokļa tikpat kā nav realizējama. Atšķirībā no faktiski radušos zaudējumu regulēšanas, šīs gluži ievērojamās izmaksas, kas radīsies visos reģionos, kuros tiek kultivēti ĢMO, nav iespējams atlīdzināt ar civiltiesisku atbildību nosakošu normatīvu starpniecību. Jebkurā gadījumā, cietušajiem lauksaimniekiem, uzņēmumiem un iestādēm šīs izmaksas varētu kompensēt no iemaksu sadales fondiem, ko finansētu piesārņojuma izraisīšanā vainojamie uzņēmumi un lauksaimnieki.

3.8.1

Nevēlamas ĢMO klātbūtnes kontroles un novēršanas pasākumi ir nepieciešams sakarā ar ĢMO kultivēšanu visā pārtikas produktu un barības ražošanas jomā. Bez tam, šai kultivēšanai var būt sekas, kas ietekmē tirgus situāciju noteiktos reģionos un noteiktas ražošanas formas un produktu veidus (piemēram, reģionālās kvalitātes markas un bioloģisko lauksaimniecību un ražošanu). Līdzās tirgus dalībniekiem, tas skar arī dažādas dalībvalstu un Kopienas iestādes un institūcijas.

3.8.2

Koeksistencei nepieciešamo kontroles un novēršanas pasākumu nodrošināšana pa daļai ir saistīta ar radikālām pārmaiņām lauksaimniecības, amatniecības un rūpniecības praksē un tradīcijās. Attiecīgās sekas kas skars ekonomisko, sociālo un kultūras jomu un kuras sajutīs galvenokārt lauksaimnieki un nerūpnieciski pārtikas produktu uzņēmumi, līdz šim nav sistemātiski pētītas un aprakstītas. Taču tas ir steidzami nepieciešams, lai novērstu nevēlamu ietekmi uz izdzīvošanas un konkurences spējām, kā arī uz tirgus un cenu struktūru.

3.8.3

Lai novērtētu piemērotākos un efektīvākos koeksistences pasākumus un priekšrakstus, ir nepieciešams visaptverošs priekšstats par šīm izmaksām. Taču līdz šim pieejama tikai neliela un sadrumstalota informācija un vērtējumi (20).

3.8.4

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzskata, ka pārskats un novērtējums par izmaksām, kas dēļ koeksistences pasākumiem radīsies atsevišķiem tirgus dalībniekiem sakarā ar noteiktām ražošanas formām un noteiktos reģionos, kā arī visai sabiedrībai, ir obligāts priekšnoteikums, lai nodrošinātu prognozējamu un ilgspējīgu koeksistences regulēšanu. Ir vajadzīgi skaidri, saistoši un droši noteikumi par to, kam šīs izmaksas ir jāsedz vai, gluži otrādi, jānovērš.

3.8.5

Jāpiekrīt Komisijai, kad tā savās Vadlīnijās par koeksistenci raksta: “Ieviešot kādā reģionā jaunu ražošanas formu, atbildība par to, lai jauno ražošanas formu ieviešošajos uzņēmumos vadības pasākumi tiktu īstenoti tā, lai nodrošinātu nepieciešamo gēnu plūsmas ierobežošanu, principiāli būtu jāuzņemas tiem tirgus dalībniekiem (lauksaimniekiem), kuri šo jauno ražošanas formu ievieš. Lauksaimniekiem ir jānodrošina iespēja pašiem izvēlēties sev vēlamo audzēšanas formu, vienlaikus neuzspiežot kaimiņu uzņēmumiem atteikšanos no jau ieviestajām ražošanas struktūrām.”

3.8.6

Nepieciešamo koeksistences pasākumu izraisīta ražošanas izmaksu paaugstināšanās nedrīkst tikt novirzīta uz patēriņa cenām. Tas novestu pie izvēles brīvības ierobežojumiem — īpaši, vājāku patērētāju vidū. Lauksaimniecisko un amatniecisko pārtikas produktu ražošanu bez gēnu tehnoloģijas izmaksu un cenu paaugstināšanās nedrīkst apdraudēt un iespiest nišas produkcijas statusā.

4.1.1

Koeksistences noteikumiem jāvadās pēc profilakses un dabīgās un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas, izmaksu samazināšanas, ekonomisko un sociālo iespēju palielināšanas, reģionālās attīstības veicināšanas un izraisītāja konstatācijas principiem un jābūt ilgspējīgiem, robustiem, praksei atbilstošiem un ar labvēlīgu attieksmi pret kļūdīšanos.

4.1.2

Nepieciešamie pasākumi un ar tiem saistītie izdevumi principā jāsedz uz to tirgus dalībnieku rēķina, kas šo nepieciešamību rada, laizdami apritē un izmantodami ĢMO. Tie pēc iespējas maz drīkst apgrūtināt tos tirgus dalībniekus, kas vēlas ražošanu un patēriņu bez ĢMO, un nedrīkst novest pie ražošanas izmaksu un cenu paaugstināšanās. Tie nedrīkst apgrūtināt arī nodokļu maksātājus.

4.1.3

Pasākumi, kas vērsti uz izvairīšanos no ĢMO parādīšanās un izplatīšanās, principiāli jāīsteno tajā līmenī, kādā tie prasa vismazākās pūles un vismazākās izmaksas un nodrošina optimālo efektu.

4.1.4

Tur, kur sakarā ar kāda ĢMO kultivēšanu, augu no tām pašām vai radniecīgām kultūrām ražošana bez gēnu tehnoloģijas izmantošanas vairs nav iespējama vai tiek ievērojami apgrūtināta, tā ir jāaizliedz.

4.2.1

Kamēr zinātniskā bāze ir nepilnīga vai nepastāv vispār, koeksistences noteikumi ir jāveido pēc profilakses principa, ar tādu mērķi izvairīties no neatgriezeniskām vai tikai ļoti grūti atjaunojamām izmaiņām, kuru sekas nav iespējams pietiekami novērtēt. Šāda piesardzība jāattiecina arī uz koeksistences ekonomiskajiem, sociālajiem un kultūras aspektiem.

4.2.2

Komisija tiek uzaicināta izdot vienotu, starpdisciplināru un uz praksi orientētu izpētes programmu, kas novērstu milzīgās zināšanu nepilnības koeksistences jomā.

4.2.3

Augu zinātniskās komisijas atzinums (21), uz kuru Komisija atsaucas diskusijās par ĢMO robežvērtībām, nav apmierinošs. Tas neatbild uz jautājumu, kādas robežvērtības marķēšanai ir nepieciešamas, lai ievērotu Direktīvas 2001/18 nosacījumus. Tas arī nesniedz pietiekamu atbildi par to, kādi sēklu piesārņojumi praksē novedīs pie kādiem ražas un galaprodukta piesārņojumiem. Tādēļ Komisijai šai sakarā vajadzētu Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Zinātniskajai komisijai no jauna uzdot precīzus jautājumus.

4.2.4

Bez tam, Eiropas Pārtikas produktu drošības pārvaldei, Eiropas Vides aģentūrai un Kopējai Pētniecības iestādei jāapkopo un jāpadara pieejami dalībvalstīm nacionālā un reģionālā līmenī eksistējošie zinātniskie un praktiskie pētījumi.

4.2.5

Komisijai tiek rekomendēts kopīgi ar dažādiem Eiropas reģioniem veikt praktiskus koeksistences izmēģinājumus plašā mērogā un pie dažādiem nosacījumiem. To ietvaros jāizmēģina un jāizpēta krustošanās novēršana, drošības atstatumi, iekārtu tīrīšana, atdalīšana transportēšanas laikā, uzglabāšana un pārstrāde, kā arī citi koeksistences pasākumi, ko praksē veic visi iesaistītie, ģenētiski nemodificētām, taču viennozīmīgi no citām šķirnēm atšķirīgām kukurūzas, rapša, kartupeļu, biešu un tomātu šķirnēm.

4.3.1

Marķēšana un pozitīva profesionālā prakse jāorientē uz to, lai nodrošinātu iespēju maksimāli precīzi izsekot ĢMO izplatībai un ietekmei. Bez tam, tai jānodrošina pēc iespējas pilnīgi attīrīt vidi, sēklas un produktus no ĢMO.

4.3.2

Nosakot marķēšanas robežvērtības vai nosacījumus par pozitīvu profesionālo praksi, nekādā gadījumā nedrīkst tikt kavēta vai padarīta neiespējama Direktīvā 2001/18 un Noteikumos 1830/2003 un 1829/2003 izvirzīto nosacījumu izpilde un mērķu sasniegšana.

4.3.3

Tādēļ ir principiāli jāveicina, lai ĢMO kultivēšanas, transportēšanas, pārstrādes un importa un eksporta regulēšanā tiktu pielietotas vislabākās rīcībā esošās tehnoloģijas un vislabākā pieejamā prakse.

4.3.4

Šai sakarā jāievēro īpašas prasības par Eiropas dabas aizsardzību un ekosistēmu daudzveidības saglabāšanu.

4.4.1

Identificējot ĢMO un nosakot to marķēšanu dažādos ražošanas etapos, ir principiāli jāpieprasa, lai tie pēc iespējas precīzi tiktu noteikti ražošanas ķēdes pašā sākumā un maksimāli pilnīgi nodoti tālāk nākamajiem ķēdes posmiem.

4.4.2

Informācijas zaudējums ir jāizslēdz principā. Vienreiz iegūta informācija jādokumentē un jānodod tālāk neatkarīgi no eventuālajām robežvērtībām.

4.4.3

Testēšanas metožu un atsauces materiālu sagatavošana un izvērtēšana jānodrošina, jāuztur atbilstoši aktuālajam tehnikas attīstības līmenim un par iespējami nelielu maksu jānodod visu ieinteresēto personu rīcībā tiem uzņēmumiem un tām institūcijām, kas laiž apritē vai izplata zinātniskām vajadzībām (Kopienas teritorijā vai ārpus tās) kādu noteiktu ĢMO.

4.4.4

Paraugu analīžu metodes, sevišķi, ražošanas ķēdes sākumā, ir jāizvēlas tā, lai tās nodrošinātu pēc iespējas augstu ticamības līmeni un maksimālu informāciju. Tādēļ tām jābūt orientētām uz tādu tehnikas attīstības līmeni, kādu ir iespējams droši garantēt, un nevis tikai uz noteikto robežvērtību ievērošanu.

4.5.1

Tie ir jānosaka tā, lai tie nodrošinātu ilgspējīgu koeksistences un profilakses mērķu izpildi un būtu pieskaņojami progresējošajam zinātnes un tehnikas attīstības līmenim.

4.5.2

Lai novērstu negatīvu ietekmi uz kopējo pārtikas produktu un barības tirgu, Kopienas agrāro kārtību un izvairītos no konkurences izkropļojumiem, visā Kopienā jāharmonizē vai jāpieņem augsta līmeņa pozitīvas profesionālās prakses nosacījumi, elastīgi ņemot vērā atšķirīgos kultivēšanas un izplatīšanas apstākļus.

4.6.1

Tādēļ, nosakot robežvērtības ĢMO klātbūtnes marķēšanai sēklās, principiāli jātiecas pēc tehniski un praktiski sasniedzamā maksimālā precizitātes un caurredzamības līmeņa. Kamēr tehniski pieļaujamā pierādīšanas robeža provē patreiz ir jau 0,01 %, no praktiski saprātīgākā ņemamo provju lieluma un skaita rodas realistisks 0,1 % līmenis saistībā ar visu sēklas daļu.

4.6.2

ĢMO marķēšanas robežvērtība ģenētiski nemodificētās sēklās ir jānosaka pie praktiskās konstatācijas iespēju robežas.

4.6.3

Bez tam, attiecīgajās Direktīvās par sēklām ir jāiekļauj stingri noteikumi par tīrību (maksimālās robežas), lai varētu pārdot tirgū ģenētiski nemodificētas sēklas.

4.7.1

ĢMO vairošanās spēja un fakts, ka to nevēlama uzrašanās var radīt finansiālus zaudējumus, rada nepieciešamību pieskaņot civiltiesiskās atbildības nosacījumus dalībvalstīs, lai nodrošinātu šādu zaudējumu segšanu.

4.7.2

Civiltiesiskās atbildības nosacījumiem jānodrošina, ka cietušo atbildība ir tikai tik liela, cik lielā mērā viņi spēja novērst iespējamos zaudējumus. Par pozitīvas profesionālās prakses saglabāšanu un eventuālu citu ĢMO izplatītāja nosacījumu izpildi, būtu jāuzņemas atbildība ĢMO izmantotājiem. Turpretī, par zaudējumiem, kas iestājas, neskatoties uz pozitīvas profesionālās prakses ievērošanu, atbildība būtu jāuzņemas tam, kurš laidis ĢMO apritē. Vajadzības gadījumā šeit jāpiemēro Kopienas atbildības tiesību nosacījumi.

4.7.3

Finansiāliem zaudējumiem, kas var rasties sakarā ar ĢMO laišanu apritē vai izmantošanu, principiāli nepieciešams seguma apliecinājums, ko nodrošina apdrošināšana, vai tam pielīdzināmas atbildības uzņemšanās spējas.

4.8.1

Komisija tiek uzaicināta iesniegt plašu un sistemātisku novērtējumu par koeksistences radītajām izmaksām, tirgus nosacījumu izmaiņām un ietekmi uz dažādiem lauksaimniecības un pārtikas rūpniecības atzariem, sevišķi, uz mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, tradicionālo lauksaimniecību, ieskaitot lauksaimniecības blakusprodukcijas ražotājus, tradicionālo pārtikas produktu amatniecību, bioloģisko lauksaimniecību un sēklu ražošanas un pavairošanas uzņēmumiem. Tam īpaši jāietver arī sekas nodarbinātības jomā.

4.8.2

Papildus tam, Komisijai jāizklāsta, kā nepieciešamie koeksistences pasākumi un ražošanas līdzekļu un preču plūsmu atdalīšana ietekmēs kopējās agrārās politikas un tās reformas mērķu sasniegšanu. Šeit īpaši jāņem vērā uzņēmumu struktūras, kā arī lokālās un reģionālās audzēšanas, pārstrādes, izcelsmes un kvalitātes nodrošināšanas programmas un ar tām saistītā marķēšana.

4.8.3

Bez tam, Komisija tiek uzaicināta izklāstīt, kā koeksistences radītās papildus izmaksas jākompensē un jāsadala pēc izraisītāja principa un kādi pasākumi ir nepieciešams, lai droši izvairītos no negatīvas ietekmes uz bez gēnu tehnoloģijas pielietojuma ražoto pārtikas produktu cenām kopējā iekšējā tirgū.

4.8.4

Nosakot attiecīgo pasākumu piemērotību, jāņem vērā to ietekme uz visu ražošanas ķēdi.

4.9.1

Sekojošiem koeksistences aspektiem nepieciešama regulēšana Eiropas līmenī:

4.9.2

Sekojoši koeksistences aspekti ir jāregulē nacionālā un reģionālā līmenī:

5.1

2004. gada jūlijā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja lūdza praktiķus no visas skartās produkcijas ķēdes uz noklausīšanos, lai gūtu konkrētu priekšstatu par patreizējo un nākotnē sagaidāmo situāciju. Šeit radās, cita starpā, sekojoši rezultāti:

5.2

Testi un ģenētiski modificētu organismu izsekošanu visas produkcijas ķēdes garumā visādā ziņā radīs papildu izmaksas. Vienkārši, kvalitatīvi testi pašreiz maksā starp €100 un €150, kamēr izmaksas diferencētiem un kvalificētiem testiem ir apmēram starp €250 un €400. Šeit prove tiek vienmēr izmeklēta tikai uz vienu noteiktu gēna sekvenci. Attiecīgi ar iespējami esošo dažādo ģenētiski modificētu organismu skaitu aug arī testu izdevumi.

5.3

Pirmais gadījums, kurā ĢMO veselības ietekmes dēļ atkal bija jāizņem no apgrozības (“Starlink” kukurūza ASV) līdz šim ir radījusi izmaksas kas pārsniedz vienu miljardu ASV dolāru. Tomēr divus gadus pēc sāktās apakaļņemšanas akcijas, vēl nav izdevies ĢMO pilnībā izņemt no apgrozības.

5.4

Gan testu, gan izsekošanas izmaksu lielums un sadalījums ir atkarīgs no tā, vai noteiktu produktu ģenētiski tehniska brīvība ir vispārēji pieņemtais un ievērotais standarts tirgū, no kura tikai izņēmumam gadījumos ir novēršanās, vai arī ģenētiski tehniskās brīvības pierādījumu ražotājiem, pārstrādātājiem un tirgotājiem ir jāsniedz katrā atsevišķā gadījumā.

5.5

Pēc ĢMO tirgus ieviešanas, pamatos vairs nav iespējams garantēt šī ĢMO neesamību citās sortēs. Tomēr ir iespējams turēt gadījumu rakstura un tehniski nenovēršamo sajaukumu ar attiecīgo ĢMO zem praktiski skaidri realizējamās pierādamās robežas 0,1 % līmenī.

5.6

Sēklu uzturēšana tīru no nenodomātas sajaukšanās ar ĢMO sēklām rada sēklu produkcijai ievērojamu papildizaicinājumu. Jo zemāks ir noteiktais līmenis, jo lielākas ir novēršanas un kontroles izmaksas sēklu ražošanā un vairošanā.

5.7

Atkarīgi no attiecīgo augu veidu pavairošanas formas, sēklu ģenētiski tehniskās brīvības nodrošināšana būs iespējama tikai ievērojot lielas teritorijas distances ražošanā un pilnīgu nošķirtību tālākajos sagatavošanas, iepakošanas un izplatīšanas procesos. ISO standarti un HACCP protokoli, kas daļēji vēl atrodas attīstībā, šeit ir tāpat jāievēro ka ārējas pārbaudes.

5.8

To, ka tīrības garantijas ievērošana zem pierādāmās robežas 0,1 % līmenī ir nepieciešama arī ASV, kur tiek ražots liels apjoms ĢMO, un uzņēmējiem, kuri tajās pašās iekārtās uztur arī ĢMO sēklas, izteiksmīgi pierādīja vadošs starptautisks seklu ražotājs.

5.9

Patreiz ne ES, ne arī starptautiski nav saistošu praktisku robežu un standartu ģenētiski tehniskiem piejaukumiem sēklu produkcijā. Sēklu kontrole ES dalībvalstīs līdz šim ir regulēta dažādi. Arī institucionālā apiešanās ar piejaukumiem (akceptēšana starp zem 0,1 % un 0,5 %) ir ļoti atšķirīga.

5.10

Kamēr pagaidām sēklu ražotāji izteiksmīgi izvairās garantēt pilnīgu savu produktu ģenētiski tehnisko brīvību Itālijā ar tiešām sarunām starp Itālijas zemnieku apvienību Coldiretti un vadošajiem sēklu ražotājiem ir izdevies vienoties par atbilstošām, no trešajiem kontrolētam garantijām. Austrijā kopš 2002. gada ar regulu ir aizliegta jebkura tādas sēklas apgrozībā laišana, kas satur ĢMO (pēc atkārtotām provēm virs 0,1 %). Neskatoties uz intensīvām kontrolēm, kopš tā laika nav tikuši konstatēti šīs regulas pārkāpumi.

5.11

Papildus izmaksas sēklu ražošanā un vairošanā, pēc industrijas datiem ir starp 10 un 50 procentiem.

5.12

Sēklu pavairošanā bez gēnu tehnikas komerciāla ĢMO izmantošanas gadījumā vienā reģionā, ir jāuzrāda plašas, aizsargātas ražošanas teritorijas, kā tas jau šodien dažādās valstīs notiek dažādu kultūru gadījumos. Īpaši tāli attālumi ir nepieciešami sevišķi rapsim.

5.13

Daudzi tirgus dalībnieki, izņemot sēklu ražotājus, saskata stingro sēklu tīrības priekšrakstu ievērošanā (apzīmējums pie pierādāmās robežas 0,1 % līmenī) izšķirošo nosacījumu nākotnes nodrošinājumu ģenētiski tehniski brīviem produktiem.

5.14

Kukurūzas uzpirkšanā un apstrādē jau tagad ģenētiski tehniskās tīrības garantēšanai zem 0,1 % līmeņa, kā tas prasīts no pārtikas, cietes un mājdzīvnieku barības ražotājiem, rodas papildus izmaksas €3 apmērā uz tonnu. Šīs izmaksas ĢMO lauksaimnieciski plašākā izmantošanā ievērojami pieaugtu. Bez tam ir risks, atkarībā no Lot–lieluma, uz 150 000 līdz 7,5 miljoniem eiro nenovēršama piejaukuma gadījumā virs garantētās tolerances.

5.15

Paralēla ĢMO un ĢMO brīvu izejvielu iepirkšana vienā vietā šķiet neiespējama. Nepieciešama ir pilnīga ieprikšanas, uzglabāšanas, žāvēšanas un transportēšanas atdalīšana.

5.16

Uzņēmumi un kooperatīvi, kas nodarbojas ar iepirkšanu, jau tagad nodrošina savu produktu ģenētiski tehnisko brīvību, slēdzot līgumiskas vienošanās ar lauksaimniekiem, kuriem tie produkciju piegādā. Tur, cita starpā, tiek akceptētas darbības positiv–saraksts un noteikti pārbaudītie seklu veidi, kā arī totālā kontroles sistēma no ražošanas līdz piegādei un pieņemšanas kontroles.

5.17

Uzņēmumi, kuri nodarbojas ar iepirkšanu, uzskata, ka sistēmas, kas nodrošina ģenētiski tehnisko brīvību zem patreiz no klientiem akceptētās robežas līmeņa, darbība ir iespējama tikai tad, ja pastāv reģionālā dalīšana starp ĢMO un ģenētiski brīvo ražošanu. Izmaksas šādai ražošanas veidošanai ir apmēram €150 līdz €250 par hektāru. Papildus izmaksas dalītam transportam un uzglabāšanai tiek lēstas uz €10 līdz €20 par tonnu.

5.18

Attiecīgi IP (identity preservation) un kvalitātes nodrošināšanas sistēmas eksistē arī pie pārstrādātajiem, kā piemēram, dzirnavām. To klienti sagaida tīrības garantijas starp 0,1 un maksimāli 0,5 %. Šeit notiek standarta PCR–proves un visu piegāžu proves. Bez tam notiek piegādātāju auditēšana, no kuriem vispārēji tiek prasīts pierādījums, ka tie iepērk un pārstrādā tikai ģenētiski tehniski brīvu produkciju. Transportā pēc iespējas notiek izvairīšanās no kritiskiem iespējamās sajaukšanās un netīrības punktiem, kā piemēram, pārvadāšanā un uzglabāšanā ostās, kur atrodas arī ĢMO produkcija.

5.19

Tīrības uzturēšanas izmaksas no dzirnavu puses kukurūzas gadījumā patreiz ir €2,50 papildus no piegādātāju radītājām izmaksām (skat. augšā). Tā kā šīs izmaksas varētu tikt uzliktas tikai uz tās produkcijas daļu, kurai tiek prasīta attiecīga garantija, tomēr ir visam pārstrādātajam daudzumam, tas ir ģenētiski tehniski brīviem gala produktiem, daļēji ievērojami augstākas (kukurūzas manna sastāda, piemēram, 50 % pārstrādātas produkcijas, tas ir papildu izmaksas 2,50 + 3,00 = €5,50) ir €11 uz kukurūzas mannas tonnu. Risks nenovēršama piejaukuma gadījumam un klientam piegādātas preces ar virs garantētās tīrības robežas, var būt, atkarībā no Lot–lieluma un šīs izejvielas tālākas apstrādes, divciparu miljona jomā. Šī riska apdrošināšana patreiz nav iespējam.

5.20

Pārstrādātāju rūpīgās iepirkšanas politikas sekas ir, ka veselas teritorijas, kurās ĢMO ražošanas dēļ pastāv lielāks piejaukumu risks, tiek izslēgtas no iepirkšanas, neskatoties uz patieso šī reģiona atsevišķo partiju piejaukuma līmeni. Tikai ģenētiski modificētu kviešu testa veida ražošana vienā Vācijas zemē noveda pie tā, ka lielākā vācu dzirnavu grupa neņem vairs kviešus no šīs teritorijas.

5.21

Vairuma ES mazumtirdzniecības uzņēmumu un preču zīmju ražotāju politika, garantēt savai produkcijai ĢMO brīvību, pēdējos gados ir novedusi pie ievērojamām kvalitātes nodrošināšanas sistēmām, kurās atsevišķi uzņēmumi ir investējuši gadā summas, kas ir divciparu miljonu līmenī. Tās sastāv no vispārējas piegādātāju dokumentācijas un auditēšanas sistēmas, kā ari regulārām piegādāto produktu provēm. Papildu izmaksas līdz šim, pamatā, netika dotas tālāk klientam. Sistemātiska kvalificēšana saistībā ar atsevišķiem produktiem un produktu grupām līdz šim nav notikusi.

5.22

No reģionālā viedokļa, priekšnoteikumi ĢMO un ĢMO brīvu sēklu ražošanai ir ļoti dažādi. Īpaši reģionos ar mazdaļīgu lauksaimniecību paralēla ražošana vienā reģionā nešķiet veicama. Pierādot ražošanas dalījumu, piemēram, Toskānā 90 % lauksaimniecības zemju nav “koeksistences iespējas”. Tas attiecas arī uz daudziem citiem Eiropas reģioniem. Bez tam šeit ir jāņem vērā, ka tehniski sarežģīti pasākumi dalīšanai, kontrolei un ražošanas plānojumam pastāvīgi apgrūtinās tieši mazos un blakus profesijas lauksaimniekus. Tas attiecas arī uz lauksaimniecības produkcijas amatniecisko reģionālo pārstrādāšanu.

5.23

Reģionālas kvalitātes zīmes un izcelsmes garantijas, kurām ir arvien lielāka nozīme augstu cenu kvalitātes produktu pārdošanā, līdz šim principā atsakās no ĢMO izmantošanas. Gan priekš īstajām ražošanas izmaksām, gan arī šo produktu imidžam ĢMO izmantošana attiecīgajā izcelsmes reģionā radītu lielus nevēlamus efektus. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ daudzi Eiropas reģioni sevi ir pasludinājuši par ģenētiski brīvu zonu, kaut arī likumiskais pamats tam līdz šim nav skaidrs un ir nepieciešams tiesiskais skaidrojums ar Eiropas un nacionālo likumdošanu. Iespēja, ka atsevišķi lauksaimnieki ar Eiropas tiesībās garantēto ĢMO ražošanu rada daudziem reģiona kaimiņiem un uzņēmējiem milzīgas papildu izmaksas un risku, šķiet kā īpaši nospiedoša un sociālajam mieram kaitīga.

5.24

īpašas rūpes gan reģionālajām iestādēm, gan arī lauksaimniecības apvienībām un pārstrādātājiem rada iespēja, ka nākotnes ĢMO sortes, pretstatā patreizējām, būs hermētiski jāšķir arī veselības iemeslu dēļ (piemēram, tā sauktās farmaceitiskās sorte) no pārtikas un dzīvnieku barības ražošanas, kas ASV jau ir novedis pie lielām papildus problēmām un nedrošības.

5.25

Dažās ES dalībvalstīs ir pieņemta likumdošana, kas regulē koeksistenci vai arī likumdošanas process ir gandrīz noslēgts. Jau tagad valstīs parādās ļoti atšķirīgas tiesību un procesu konstrukcijas. Atšķirības nav izskaidrojamas ar reģionālajām īpatnībām. Paredzama ir jau nepieciešama harmonizācija koeksistences nodrošināšanai.

5.26

ĢMO un ĢMO brīva ražošana un iespēja uz ĢMO brīvu pārtiku ir ES pasludinātā politiskā griba. Ja parādās, ka šis mērķis nav sasniedzams ar patreizējām tiesībām, patērētāju, lauksaimnieku un citu piedalošos ekonomisko aktieru interesēs ir laicīgi jāuzlabo skartās Regulas un direktīvas.