(1)

Komisija 1999. gada 6. augustā nolēma sākt Līguma par Eiropas Savienības darbību (“LESD”) 108. panta 2. punktā noteikto procedūru attiecībā uz atbalstu, kas izmaksāts, pamatojoties uz sākotnējiem sabiedrisko pakalpojumu līgumiem (“sākotnējās konvencijas”), sešiem uzņēmumiem, kuri tolaik veidoja Tirrenia grupu (2).

(2)

Izmeklēšanas laikā Itālijas iestādes lūdza Tirrenia grupas lietas izskatīšanu sadalīt daļās, lai prioritārā kārtā tiktu pieņemts galīgais lēmums tikai par uzņēmumu Tirrenia di Navigazione (“Tirrenia”). Šis lūgums tika pamatots ar Itālijas iestāžu plānu privatizēt grupu, sākot ar Tirrenia, un nodomu paātrināt procesu attiecībā uz minēto uzņēmumu.

(3)

Komisija izpildīja Itālijas iestāžu lūgumu un ar Komisijas Lēmumu 2001/851/EK (3) slēdza procedūru, kas bija uzsākta saistībā ar atbalsta piešķiršanu Tirrenia. Atbalsts tika atzīts par saderīgu, ja tiek ievērotas noteiktas Itālijas iestāžu saistības.

(4)

Ar Komisijas Lēmumu 2005/163/EK (4) (“2004. gada lēmums”) Komisija pasludināja kompensāciju, ko Itālija bija piešķīrusi Tirrenia grupas uzņēmumiem, izņemot Tirrenia (5), par daļēji saderīgu ar iekšējo tirgu, par daļēji saderīgu, ja Itālijas iestādes ievēro noteiktas saistības, un par daļēji nesaderīgu ar iekšējo tirgu. 2004. gada lēmuma pamatā bija uzskaites dati par 1992.–2001. gadu, un tas ietvēra nosacījumus, lai nodrošinātu kompensācijas saderību visā sākotnējo konvenciju darbības periodā (proti, līdz 2008. gadam).

(5)

Ar 2009. gada 4. marta spriedumu lietās T-265/04, T-292/04 un T-504/04 (6) Vispārējā tiesa atcēla 2004. gada lēmumu.

(6)

Ar Komisijas Lēmumu C(2011) 6961 (“2011. gada lēmums”) (7) Komisija 2011. gada 5. oktobrī sāka formālu izmeklēšanas procedūru par dažādiem pasākumiem, ko Itālija noteikusi par labu bijušās Tirrenia grupas uzņēmumiem. Izmeklēšana cita starpā attiecās uz uzņēmumam Saremar – Sardegna Regionale Marittima (“Saremar”) piešķirto kompensāciju par vairāku jūras maršrutu darbības nodrošināšanu no 2009. gada 1. janvāra un uz vairākiem citiem šim uzņēmumam noteiktiem pasākumiem.

(7)

2011. gada lēmumu publicēja Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī. Komisija aicināja ieinteresētās personas iesniegt piezīmes par pasākumiem, uz kuriem attiecas izmeklēšana.

(8)

Komisija 2012. gada 7. novembrī pagarināja izmeklēšanas procedūru cita starpā attiecībā uz noteiktiem atbalsta pasākumiem, ko Sardīnijas reģions piešķīris Saremar. Komisija 2012. gada 19. decembrī pieņēma grozītu šā lēmuma versiju (8) (Komisijas Lēmums C(2012) 9452, “2012. gada lēmums”).

(9)

2012. gada lēmumu publicēja Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (9). Komisija aicināja ieinteresētās personas iesniegt piezīmes par pasākumiem, uz kuriem attiecas izmeklēšana.

(10)

Sardīnijas reģions 2013. gada 14. maija vēstulē lūdza Komisijai atdalīt attiecībā uz Saremar īstenotos pasākumus no saskaņā ar 2011. un 2012. gada lēmumiem uzsāktās formālās izmeklēšanas procedūras un piešķirt šiem pasākumiem prioritāti, jo īpaši ņemot vērā neizbēgamo uzņēmuma privatizāciju.

(11)

Komisija izpildīja Sardīnijas iestāžu lūgumu un ar Komisijas Lēmumu (ES) 2018/261 (10) (“2014. gada lēmums”) slēdza formālo izmeklēšanas procedūru attiecībā uz noteiktiem Sardīnijas reģiona pasākumiem par labu Saremar. No pieciem pasākumiem, ko Sardīnijas reģions pieņēma par labu Saremar, 2014. gada lēmumā tika novērtēti četri pasākumi, izņemot Bonus Sardo – Vacanza projektu (sk. šā lēmuma 29. apsvērumu.).

(12)

Saremar un Sardīnijas reģions uzsāka tiesvedību, lai Vispārējā tiesā anulētu 2014. gada lēmumu. Ar 2017. gada 6. aprīļa spriedumiem lietās T-219/14 (11) un T-220/14 (12) Vispārējā tiesa šīs prasības noraidīja. Ne Saremar, ne Sardīnijas reģions šos spriedumus nepārsūdzēja, un pašlaik tie ir galīgi.

(13)

Ar Komisijas Lēmumu (ES) 2020/1411 (13) Komisija izbeidza izmeklēšanu, kas attiecās uz Tirrenia grupas uzņēmumiem, izņemot Tirrenia, un aptvēra laika periodu no 1992. līdz 2008. gadam. Komisija secināja, ka jūras kabotāžas transporta pakalpojumu sniegšanai piešķirtais atbalsts ir uzskatāms par spēkā esošu atbalstu, bet starptautisko jūras transporta pakalpojumu sniegšanai piešķirtais atbalsts ir saderīgs ar 2011. gada pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi nostādnēm (“2011. gada PVTN nostādnes”) (14).

(14)

Ar Komisijas Lēmumu (ES) 2020/1412 (15) Komisija izbeidza formālo izmeklēšanas procedūru attiecībā uz pasākumiem, kas Tirrenia un tās pircējam CIN piešķirti laika periodā no 2009. līdz 2020. gadam.

(15)

Ar Komisijas Lēmumu (ES) 2021/4268 (16) un Komisijas Lēmumu (ES) 2021/4271 (17) Komisija izbeidza formālo izmeklēšanas procedūru attiecībā uz pasākumiem, kas Siremar un Toremar un to pircējiem piešķirti laika periodā no 2009. gada.

(16)

Šis lēmums attiecas tikai uz pasākumiem, kuri veikti par labu Saremar un kuri konstatēti 2011. gada lēmumā un 2012. gada lēmumā, un uz kuriem neattiecas 2014. gada lēmums, kā skaidrots 28. un 29. apsvērumā. Visus atlikušos pasākumus, uz kuriem attiecas 2011. gada lēmums un 2012. gada lēmums un kuru lietas numuri ir SA.32014, SA.32015 un SA.32016, Komisija novērtēs atsevišķos lēmumos. Visi atlikušie pasākumi attiecas uz citiem bijušās Tirrenia grupas uzņēmumiem (proti, Caremar un Laziomar).

(17)

Tirrenia grupa sākotnēji piederēja Itālijas valstij ar uzņēmuma Finanziaria per i Settori Industriale e dei Servizi S.p.A (“Fintecna”) (18) starpniecību, un tajā bija iekļauti seši uzņēmumi, proti, Tirrenia, Adriatica, Caremar, Saremar, Siremar un Toremar. Minētie uzņēmumi sniedza jūras transporta pakalpojumus saskaņā ar atsevišķiem sabiedrisko pakalpojumu līgumiem, kurus 1991. gadā noslēdza ar Itālijas valsti un kuri bija spēkā divdesmit gadu laikposmā no 1989. gada janvāra līdz 2008. gada decembrim. Uzņēmumam Fintecna piederēja 100 % Tirrenia akciju kapitāla. Uzņēmumam Tirrenia pilnīgi piederēja uzņēmumi Adriatica, Caremar, Siremar, Saremar un Toremar (kopā “reģionālie uzņēmumi”). Uzņēmums Adriatica, kas darbojās vairākos maršrutos starp Itāliju un Albāniju, Horvātiju, Grieķiju un Melnkalni, 2004. gadā tika apvienots ar uzņēmumu Tirrenia.

(18)

Sākotnējo konvenciju mērķis bija garantēt liela skaita tādu jūras transporta pakalpojumu regularitāti un uzticamību, kas galvenokārt savienoja Itālijas kontinentālo daļu ar Sicīliju, Sardīniju un citām mazākām Itālijas salām. Šajā nolūkā Itālijas valsts piešķīra finansiālu atbalstu subsīdiju veidā, kuras izmaksāja tieši katram no Tirrenia grupas uzņēmumiem.

(19)

Atbilstīgi sākotnējai konvencijai ar valsti Saremar uzturēja tikai noteiktus vietējus kabotāžas savienojumus starp Sardīniju un salām tās ziemeļaustrumos un dienvidrietumos, kā arī starptautisku savienojumu ar Korsiku.

(20)

Sākotnējās konvencijas, tostarp Saremar piemērojamā konvencija, tika pagarinātas trīs reizes.

(21)

Pirmkārt, 26. pantā 2008. gada 30. decembra Dekrētlikumā Nr. 207, kas pārveidots par 2009. gada 27. februāra Likumu Nr. 14, tika noteikts sākotnējo konvenciju sākotnējā termiņa, kas bija 2008. gada 31. decembrī, pagarinājums līdz 2009. gada 31. decembrim.

(22)

Otrkārt, 19.ter pantā 2009. gada 25. septembra Dekrētlikumā Nr. 135 (“Dekrētlikums 135/2009”), kas pārveidots par 2009. gada 20. novembra Likumu Nr. 166 (“2009. gada likums”), tika noteikts, ka, ņemot vērā Tirrenia grupas uzņēmumu privatizāciju, reģionālo uzņēmumu, izņemot Siremar, kapitāla daļas no mātesuzņēmuma Tirrenia tiek nodotas šādi:

(23)

2009. gada likumā tika arī noteikts, ka Itālijas valstij, Tirrenia un Siremar līdz 2009. gada 31. decembrim jāvienojas par jaunām konvencijām. Līdzīgi reģionālos pakalpojumus iekļautu jaunajos sabiedrisko pakalpojumu līgumos, par kuriem Saremar, Toremar un Caremar jāvienojas ar attiecīgajām reģionālajām iestādēm līdz 2009. gada 31. decembrim (ar Sardīniju un Toskānu) un 2010. gada 28. februārim (ar Kampāniju un Lacio). Par jaunajām konvencijām vai sabiedrisko pakalpojumu līgumiem kopā ar uzņēmumiem izsludinātu konkursu. Tad katra šā uzņēmuma jaunie īpašnieki parakstītu attiecīgo konvenciju vai sabiedrisko pakalpojumu līgumu (20).

(24)

Šajā nolūkā ar 2009. gada likumu sākotnējās konvencijas, tostarp konvencija, kas attiecas uz Saremar, tika vēl pagarinātas no 2010. gada 1. janvāra līdz 2010. gada 30. septembrim.

(25)

Visbeidzot, ar 2010. gada 1. oktobra Likumu Nr. 163, ar ko pārveidoja 2010. gada 5. augusta Dekrētlikumu Nr. 125 (“2010. gada likums”), tika noteikts sākotnējo konvenciju, tostarp konvencijas, kas attiecas uz Saremar, turpmāks pagarinājums no 2010. gada 1. oktobra līdz Tirrenia un Siremar privatizācijas procesa pabeigšanai.

(26)

Komisija ar 2014. gada lēmumu paziņoja, ka divi Saremar piešķirtie atbalsta pasākumi ir nesaderīgi ar iekšējo tirgu, bet par diviem citiem pasākumiem tika konstatēts, ka tie nav uzskatāmi par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta nozīmē. Šajā kontekstā Komisija pieprasīja atgūt:

(27)

Itālija ir īstenojusi 2014. gada lēmumu, lai gan noteiktas procedūras vēl nebija pabeigtas šā lēmuma pieņemšanas laikā. Konkrētāk:

(28)

Formālajā izmeklēšanas procedūrā, kas sākta saskaņā ar 2011. un 2012. gada lēmumiem, tika novērtēti šādi pasākumi:

(29)

Komisija ar 2014. gada lēmumu slēdza formālo izmeklēšanas procedūru attiecībā uz četriem no pieciem pasākumiem, ko noteicis Sardīnijas reģions par labu Saremar un kas minēti iepriekš kā 7. pasākums. Tomēr tā neslēdza izmeklēšanu par piekto pasākumu: Bonus Sardo – Vacanza projektu (23). Tādējādi saistībā ar Saremar Komisija vēl nav pieņēmusi galīgo lēmumu par 1., 3., 4., 5. un 6. pasākuma un Bonus Sardo – Vacanza projekta saderību ar iekšējo tirgu.

(30)

Komisija atgādina, ka LESD 108. panta 3. punktā paredzētā jaunu atbalsta pasākumu ex ante Komisijas izpētes sistēma ir izstrādāta, lai izvairītos no tāda atbalsta piešķiršanas, kas nav saderīgs ar iekšējo tirgu (24). Saistībā ar nesaderīga atbalsta atmaksu Tiesa konsekventi ir lēmusi, ka Komisijas pilnvaras pieprasīt dalībvalstīm atgūt tādu atbalstu, ko Komisija uzskata par nesaderīgu ar iekšējo tirgu, ir paredzētas tādu konkurences kropļojumu novēršanai, ko izraisa atbalsta saņēmēja iegūtā konkurences priekšrocība, tādējādi atjaunojot situāciju, kāda pastāvēja pirms šā atbalsta sniegšanas (25). Ja uzņēmums nevar atmaksāt atbalstu, attiecīgajai dalībvalstij atmaksas saņemšanas nolūkā jāsāk minētā uzņēmuma likvidēšana (26), proti, tā darbības izbeigšana un aktīvu pārdošana atbilstoši tirgus apstākļiem.

(31)

Citiem vārdiem, galvenais valsts atbalsta kontroles sistēmas mērķis ir novērst ar iekšējo tirgu nesaderīga atbalsta piešķiršanu. Attiecīgi, ja konkurenci iekšējā tirgū kropļo nelikumīga un nesaderīga valsts atbalsta piešķiršana, ir jānodrošina, ka tiek atjaunota situācija, kas pastāvēja pirms šāda izkropļojuma, ja vajadzīgs, likvidējot maksājuma saņēmēju.

(32)

Šajā kontekstā Komisija norāda, ka nenoslēgtie 28. un 29. apsvērumā minētie pasākumi attiecas uz Saremar, kas pašlaik tiek likvidēts (1. pasākums un Bonus Sardo Vacanza), vai uz tā tiesībpārņēmējiem pēc Saremar privatizācijas (3. un 4. pasākums), vai gan uz Saremar, gan uz tā tiesībpārņēmējiem (5. un 6. pasākums). Tomēr Saremar privatizācija nenoritēja tā, kā aprakstīts un sākotnēji novērtēts 2012. gada lēmuma 149., 150., 238.–246., 305. un 306. apsvērumā. Tā vietā uzņēmumu Saremar likvidēja, bet tā aktīvu pārdošanai un sabiedrisko pakalpojumu līguma slēgšanas tiesību piešķiršanai tika rīkoti atsevišķi konkursi.

(33)

Saskaņā ar Itālijas tiesību aktiem (27), kad uzņēmumam uzsāk likvidēšanas procesu, tā aktīvus pārdod un iegūtos līdzekļus pārskaita kreditoriem atbilstoši to prasību prioritārajai kārtībai saistību sarakstā. Šajā kontekstā Komisijai vispirms jānosaka, vai turpmākai izmeklēšanai attiecībā uz Saremar būtu kāda jēga. Ja izmeklēšanu nebūtu vērts turpināt, Komisijai jānosaka, vai starp Saremar un jebkādu citu uzņēmumu varētu pastāvēt saimnieciskā pēctecība, pamatojoties uz Tiesas judikatūru.

(34)

Saistībā ar Saremar Komisija visupirms norāda, ka 2015. gada 15. janvārī, ievērojot 2014. gada lēmumu, attiecībā uz uzņēmumu Saremar tika sākta concordato preventivo procedūra un tika iecelts likvidators. Saskaņā ar Itālijas tiesību aktiem concordato preventivo ir procedūra, kuras mērķis parasti ir nodrošināt saimnieciskās darbības turpināšanu. Tomēr Komisija norāda, ka šajā gadījumā uzņēmumam sāka concordato preventivo con cessione dei beni procedūru, proti, likvidācijas procedūru, par ko vienojās ar kreditoriem, lai pārdotu uzņēmuma aktīvus un izbeigtu tā saimniecisko darbību, turpinot to tikai pagaidu kārtā. Šo procedūru uzrauga tiesnesis, kam jāapstiprina kreditoru vienošanās. Šajā gadījumā Komisija norāda, ka 2015. gada 22. jūlijāTribunale di Cagliari apstiprināja Saremar kreditoru vienošanos, paredzot darbības turpināšanu līdz 2015. gada 31. decembrim (skatīt 27. apsvērumu). Tāpēc Komisija uzskata, ka izvēlētā procedūra paredz, ka tās noslēgumā Saremar pametīs tirgu.

(35)

Komisija norāda, ka Saremar pārtrauca jebkādu saimniecisko darbību 2016. gada 31. martā (skatīt 27. apsvērumu) – tas attiecas arī uz tā prāmju pakalpojumiem maršrutos, kas tika nodrošināti, pamatojoties uz sabiedrisko pakalpojumu līgumu. No šā datuma sabiedrisko pakalpojumu līguma izpilde tika uzticēta uzņēmumam Delcomar. Paralēli visi Saremar kuģi tika pārdoti uzņēmumam Delcoservizi. Pēc Saremar aktīvu pārdošanas Sardīnijas reģionālā padome ar 2016. gada 22. aprīļa Lēmumu No. 24/23 lēma par Saremar likvidēšanu.

(36)

Itālija pareizi īstenoja 2014. gada lēmumu, lai gan tas notika ar kavēšanos. Prasība par valsts atbalstu 10 824 309,69 EUR apmērā un atgūšanas procentiem tika pienācīgi iegrāmatota uzņēmuma saistību sadaļā. No šīs summas pēc Saremar aktīvu pārdošanas Itālijai varēja samaksāt tikai aptuveni 4,4 miljonus EUR. Tomēr, tā kā Saremar maksātnespējas procesa rezultātā šis uzņēmums tika likvidēts un tas vairs neveic saimniecisko darbību (28), Komisija 2017. gada 13. septembra vēstulē Itālijai provizoriski izbeidza atgūšanas procedūru.

(37)

Pamatojoties uz iepriekš izklāstīto, Komisija norāda, ka Saremar nav veicis saimniecisku darbību jau vairāk nekā piecus gadus, tā aktīvi ir pārdoti, darba attiecības ar darbiniekiem ir pārtrauktas un tas tiks izslēgts no uzņēmumu reģistra, tiklīdz tiks pabeigta likvidēšanas procedūra. Tiklīdz Saremar izbeidza savu darbību, tika pārtraukta jebkāda iespējamā konkurences kropļošana vai 28. un 29. apsvērumā norādīto pasākumu ietekme uz tirgu. Turklāt jau 2014. gada lēmumā norādītā atgūšanas prasība tika izpildīta tikai daļēji (par aptuveni 40 % no parāda summas, skatīt 27. un 36. apsvērumu).

(38)

Šajā kontekstā Komisija norāda, ka valsts atbalsta kontroles un iepriekš norādītās atgūšanas abi mērķi – novērst nesaderīga valsts atbalsta piešķiršanu un nodrošināt, ka tiek atjaunota situācija, kāda pastāvēja pirms ar iekšējo tirgu nesaderīga valsts atbalsta radītajiem konkurences kropļojumiem, – jau ir sasniegti. Patiešām, Saremar vairs nav tirgū aktīvs saimnieciskās darbības veicējs, un jau ir sākta tā likvidēšanas procedūra; un nepietiekamu līdzekļu dēļ pēc Saremar aktīvu pārdošanas valsts atbalsta prasības var apmierināt tikai daļēji. Tāpēc turpināt izmeklēšanu par Saremar nav jēgas.

(39)

Jautājumā par Saremar un tā tiesībpārņēmēju iespējamo saimniecisko pēctecību saskaņā ar judikatūru varētu ņemt vērā šādus faktorus: īpašuma tiesību pārejas priekšmets (aktīvi un pasīvi, darbaspēka saglabāšana, grupētie aktīvi), īpašuma tiesību pārejas cena, uzņēmuma, kas pārņem, un uzņēmuma, kas nodod īpašuma tiesības, akcionāru vai īpašnieku identiskums, brīdis, kad notiek īpašuma tiesību nodošana (pēc izmeklēšanas uzsākšanas, procedūras uzsākšanas vai pēc galīgā lēmuma), vai arī darījuma ekonomiskā loģika (29).

(40)

Šajā kontekstā Komisija norāda, ka atgūšanas procedūras laikā 2014. gada lēmuma īstenošanas nolūkā tā jau ir novērtējusi, vai pienākums atmaksāt uzņēmumam Saremar piešķirto atbalstu būtu jāattiecina arī uz citiem uzņēmumiem, kam varētu būt nodoti maksājumu saņēmēja aktīvi vai uzņēmējdarbība. Šajā atgūšanas procedūrā Komisija tiešām piekrita, ka atgūšanas pienākums būtu attiecināms tikai uz Saremar, izslēdzot saimnieciskās pēctecības iespēju ar Delcomar vai Delcoservizi (kopā “tiesībpārņēmēji”) šādu iemeslu dēļ:

(41)

Kopš atgūšanas lietas provizoriskas slēgšanas Komisija nav saņēmusi informāciju, kas varētu likt tai mainīt viedokli par šo jautājumu. Tāpēc, pamatojoties uz pieejamo informāciju, var izslēgt saimnieciskās pēctecības iespēju starp Saremar un Delcomar vai Delcoservizi, vai abiem šiem uzņēmumiem. Komisija turpinās sekot līdzi Saremar likvidācijai līdz šā uzņēmuma izslēgšanai no tirdzniecības reģistra. Tikai tad varēs galīgi slēgt 2014. gada lēmumā (31) noteikto atgūšanas procedūru.

(42)

Šajā kontekstā, ņemot vērā Saremar likvidēšanu un tā tiesībpārņēmēju saimnieciskās pēctecības neesamību, formālajai izmeklēšanas procedūrai, kas tika sākta saskaņā ar LESD 108. panta 2. punktu par joprojām esošajiem pasākumiem, kas noteikti par labu Saremar vai tā tiesībpārņēmējiem, vairs nav jēgas.

(43)

Šis lēmums neattiecas uz citiem jautājumiem un neskar citus jautājumus, kuri ietverti 2011. un 2012. gada lēmumos (32) vai uz kuriem ieinteresētās personas vērsušas Komisijas uzmanību atbilstīgi šiem lēmumiem sāktās izmeklēšanas gaitā.