15.5.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 120/22

(1)

Pārmērīga riska uzņemšanās finanšu pakalpojumu nozarē un jo īpaši bankās un ieguldījumu sabiedrībās ir izraisījusi finanšu uzņēmumu bankrotu un sistēmiskas problēmas dalībvalstīs un pasaulē. Šīs problēmas ir sasniegušas pārējo ekonomiku un radījušas lielas izmaksas sabiedrībai.

(2)

Lai gan neatbilstīga atlīdzības prakse nav galvenais cēlonis finanšu krīzei, kas attīstījās 2007. un 2008. gadā, pastāv plaša vienprātība par to, ka neatbilstīga atlīdzības prakse finanšu pakalpojumu nozarē arī izraisīja pārmērīgu risku un tādējādi radīja ievērojamus zaudējumus lielākajiem finanšu uzņēmumiem.

(3)

Atlīdzības prakse lielā finanšu pakalpojumu nozares daļā ir pretrunā efektīvai un pareizai riska pārvaldībai. Šī prakse nodrošināja īstermiņa peļņu un radīja stimulu darbiniekiem veikt nepienācīgi riskantas darbības, kas deva lielākus ienākumus īstermiņā, vienlaikus pakļaujot finanšu uzņēmumus lielākiem iespējamiem zaudējumiem ilgākā termiņā.

(4)

Principā, ja riska pārvaldības un kontroles sistēmas būtu stingras un ļoti efektīvas, atlīdzības prakses nodrošinātie riskēšanas stimuli būtu samērīgi ar finanšu uzņēmuma pieļaujamo risku. Tomēr visām riska pārvaldības un kontroles sistēmām ir ierobežojumi, un, kā ir parādījusi finanšu krīze, tās var nenovērst risku, ko radījuši neatbilstīgi stimuli, sakarā ar riska faktoru arvien lielāko komplicētību un dažādajiem veidiem, kā iespējams uzņemties risku. Rezultātā vienkārša funkcionāla nodalīšana starp uzņēmējdarbības vienībām un darbiniekiem, kas ir atbildīgi par riska pārvaldības un kontroles sistēmām, ir vajadzīga, bet ar to vairs nepietiek.

(5)

Atbilstīgu stimulu radīšanai pašā atlīdzības sistēmā būtu jāsamazina riska pārvaldības slogs un jāpalielina iespēja, ka šīs sistēmas kļūst efektīvas. Tāpēc ir jānosaka pareizas atlīdzības politikas principi.

(6)

Ņemot vērā konkurences spiedienu finanšu pakalpojumu nozarē un to, ka daudzi finanšu uzņēmumi darbojas pārrobežu mērogā, ir svarīgi nodrošināt, lai pareizas atlīdzības politikas principi tiktu konsekventi piemēroti visās dalībvalstīs. Tomēr tiek atzīts, ka, lai tie būtu efektīvāki, pareizas atlīdzības politikas principi būtu jāievieš globālā mērogā un konsekventā veidā.

(7)

Paziņojumā Eiropadomes pavasara sanāksmei “Impulsi Eiropas atveseļošanai” (1) Komisija iepazīstināja ar savu plānu atjaunot un saglabāt stabilu un uzticamu finanšu sistēmu. Paziņojumā jo īpaši noteikts, ka, lai uzlabotu riska pārvaldību finanšu sabiedrībās un saskaņotu atalgojuma stimulus ar ilgtspējīgu darbību, tiks iesniegts jauns ieteikums par atlīdzību finanšu pakalpojumu nozarē.

(8)

Šajā ieteikumā izklāstīti vispārīgi principi, kas ir piemērojami atlīdzības politikai finanšu pakalpojumu nozarē un kuri būtu jāpiemēro visiem finanšu uzņēmumiem, kas darbojas finanšu pakalpojumu nozarē.

(9)

Šie vispārīgie principi atsevišķu kategoriju finanšu uzņēmumiem var būt nozīmīgāki nekā citiem, ņemot vērā spēkā esošos noteikumus un izplatīto praksi finanšu pakalpojumu nozarē. Šie principi būtu jāpiemēro paralēli jebkurai normai vai noteikumam, kas reglamentē konkrētu finanšu nozari. Jo īpaši nebūtu jāpievēršas maksai un komisijas naudai, ko saņem starpnieki un ārējo pakalpojumu sniedzēji ārpakalpojumu gadījumā, jo kompensācijas praksei saistībā ar šo maksu un komisijas naudu jau daļēji piemēro īpašus režīmus, jo īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Direktīvu 2004/39/EK, kas attiecas uz finanšu instrumentu tirgiem (2), un Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 9. decembra Direktīvu 2002/92/EK par apdrošināšanas starpniecību (3). Turklāt šis ieteikums attiecīgā gadījumā neskar sociālo partneru tiesības koplīguma slēgšanā.

(10)

Attiecībā uz finanšu uzņēmumiem, kuru vērtspapīri tiek tirgoti regulētā tirgū Direktīvas 2004/39/EK nozīmē vienā vai vairākās dalībvalstīs, šo ieteikumu piemēro papildus un kopā ar Komisijas 2004. gada 14. decembra Ieteikumu 2004/913/EK, ar ko veicina atbilstošu režīmu biržas sarakstā iekļautu sabiedrību direktoru atlīdzībai (4), un Komisijas 2009. gada 30. aprīļa Ieteikumu 2009/385/EK, ar ko papildina Ieteikumus 2004/913/EK un 2005/162/EK attiecībā uz biržas sarakstā iekļautu sabiedrību direktoru atlīdzību (5).

(11)

Konkrēta finanšu uzņēmuma atlīdzības politika būtu jāsaista arī ar attiecīgā finanšu uzņēmuma lielumu, kā arī tā darbības veidu un komplicētību.

(12)

Būtu jāpieņem risku izslēdzoša atlīdzības politika, kas ir saderīga ar efektīvu riska pārvaldību un nerada pakļautību pārmērīgam riskam.

(13)

Atlīdzības politikai būtu jāattiecas uz to kategoriju darbiniekiem, kuru profesionālā darbība būtiski ietekmē finanšu uzņēmuma risku. Lai izvairītos no pārmērīga riska stimuliem, būtu jāpieņem īpaši pasākumi attiecībā uz atlīdzību šo kategoriju darbiniekiem.

(14)

Atlīdzības politikai būtu jābūt vērstai uz darbinieku personīgo mērķu saskaņošanu ar attiecīgā finanšu uzņēmuma ilgtermiņa interesēm. Uz izpildi balstīto atlīdzības komponentu novērtējums būtu jābalsta uz ilgāka termiņa darbību, un tajā jāņem vērā ar darbību saistītais ievērojamais risks. Darbības novērtējums būtu jāveic daudzu gadu garumā, piemēram, no trīs līdz pieciem gadiem, lai nodrošinātu, ka novērtēšanas process ir balstīts uz ilgāka termiņa darbību un ka uz darbību balstīto atlīdzības komponentu faktiskais maksājums ir sadalīts uzņēmuma uzņēmējdarbības cikla laikā.

(15)

Finanšu uzņēmumiem būtu jābūt iespējai pieprasīt atpakaļ atlīdzības mainīgos komponentus, kas tika piešķirti par darbību, balstoties uz datiem, kas pēc tam ir izrādījušies acīmredzami sagrozīti.

(16)

Vispārīgs princips ir tāds, ka tiem maksājumiem saistībā ar līguma pirmstermiņa izbeigšanu, kas piešķirti uz līguma pamata, nebūtu jābūt atalgojumam par neizpildi. Ieteikumā 2009/385/EK, izklāstītie īpašie noteikumi par līguma izbeigšanas maksājumiem būtu jāpiemēro biržas sarakstā iekļautu finanšu uzņēmumu direktoriem.

(17)

Lai atlīdzības politika atbilstu finanšu iestādes mērķiem, uzņēmējdarbības stratēģijai, vērtībām un ilgtermiņa interesēm, būtu jāapsver citi faktori papildus finanšu darbībai, piemēram, atbilstība finanšu iestādes sistēmām un kontrolei, kā arī atbilstība standartiem, kas reglamentē attiecības ar klientiem un ieguldītājiem.

(18)

Efektīva pārvaldība ir nepieciešams nosacījums tam, lai atlīdzības politika būtu pareiza. Lēmumu pieņemšanas procesam par finanšu uzņēmuma atlīdzības politiku būtu jābūt iekšēji pārredzamam un izveidotam tādā veidā, lai izvairītos no interešu konfliktiem un nodrošinātu iesaistīto personu neatkarību.

(19)

Finanšu uzņēmuma vadības institūcijai būtu jābūt galu galā atbildīgai par atlīdzības politikas izveidi visam finanšu uzņēmumam un tās īstenošanas uzraudzību. Lai nodrošinātu vajadzīgo kompetenci, procesā būtu jāiesaista kontroles funkcijas un attiecīgā gadījumā cilvēkresursu departamenti un eksperti. Kontroles funkcijas jo īpaši būtu jāiesaista arī atlīdzības politikas izveidē un īstenošanas pārbaudē un būtu atbilstīgi jāatalgo, lai piesaistītu kvalificētus cilvēkus un nodrošinātu viņu neatkarību no viņu kontrolētajām uzņēmējdarbības vienībām. Apstiprinātajam revidentam pašreizējo ziņojuma sniegšanas pienākumu robežās būtu jāziņo (uzraudzības) padomei vai revīzijas komitejai par būtiskiem trūkumiem atlīdzības politikas īstenošanas pārbaudē.

(20)

Vairāk iespējams, ka atlīdzības politikas izveides un īstenošanas kontrole būs efektīva, ja finanšu uzņēmuma ieinteresētās personas, tostarp attiecīgā gadījumā darbinieku pārstāvji ir pienācīgi informēti par atlīdzības politikas izveides un uzraudzības procesu un iesaistīti tajā. Šajā nolūkā finanšu uzņēmumiem būtu jāatklāj attiecīgā informācija savām ieinteresētajām personām.

(21)

Šajā ieteikumā noteikto principu īstenošana būtu jāpastiprina ar uzraudzības pārbaudi valsts līmenī. Tāpēc uzrauga vispārējā novērtējumā par finanšu uzņēmuma stabilitāti būtu jāietver novērtējums par finanšu uzņēmuma atlīdzības politikas atbilstību šajā ieteikumā noteiktajiem principiem.

(22)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai finanšu uzņēmumu filiālēm, kuru juridiskā adrese vai galvenā pārvalde ir trešā valstī un kas darbojas dalībvalsts teritorijā, tiktu piemēroti līdzīgi atlīdzības politikas principi, kādi tiek piemēroti finanšu uzņēmumiem, kuru juridiskā adrese vai galvenā pārvalde ir dalībvalsts teritorijā.

(23)

Šis ieteikums būtu jāpiemēro, neskarot pasākumus, kurus dalībvalstis varētu pieņemt attiecībā uz to finanšu uzņēmumu atlīdzības politiku, kuri saņem valsts atbalstu.

(24)

Dalībvalstu paziņojumā par pasākumiem saskaņā ar šo ieteikumu būtu jāietver skaidri noteikts termiņš finanšu uzņēmumiem, lai pieņemtu atlīdzības politiku, kas atbilst šajā ieteikumā izklāstītajiem principiem,

1.1.

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai II, III un IV iedaļā ietvertie principi tiktu piemēroti visiem finanšu uzņēmumiem, kuru juridiskā adrese vai galvenā pārvalde ir šo dalībvalstu teritorijā.

1.2.

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai II, III un IV iedaļā ietvertie principi tiktu piemēroti to kategoriju darbinieku atlīdzībai, kuru profesionālā darbība būtiski ietekmē finanšu uzņēmuma risku.

1.3.

Veicot pasākumus, lai nodrošinātu, ka finanšu uzņēmumi īsteno šos principus, dalībvalstīm būtu jāņem vērā attiecīgā finanšu uzņēmuma veids, lielums, kā arī konkrētā darbības joma.

1.4.

Dalībvalstīm būtu jāpiemēro II, III un IV iedaļā ietvertie principi finanšu uzņēmumiem atsevišķi un konsolidēti. Pareizas atlīdzības politikas principi būtu jāpiemēro grupas līmenī mātesuzņēmumam un tā meitasuzņēmumiem, tostarp tiem, kas izveidoti ārzonas finanšu centros.

1.5.

Šis ieteikums neattiecas uz maksu un komisijas naudu, ko saņem starpnieki un ārējo pakalpojumu sniedzēji ārpakalpojumu gadījumā.

2.1.

“Finanšu uzņēmums” ir jebkurš uzņēmums neatkarīgi no tā juridiskā statusa, regulēts vai neregulēts, kas profesionāli veic kādu no šādām darbībām:

Finanšu uzņēmums cita starpā ir kredītiestādes, ieguldījumu sabiedrības, apdrošināšanas un pārapdrošināšanas uzņēmumi, pensiju fondi un kolektīvo ieguldījumu shēmas.

2.2.

“Direktors” ir jebkurš finanšu uzņēmumu administratīvo, vadības vai uzraudzības institūciju loceklis.

2.3.

“Kontroles funkcijas” ir riska pārvaldības, iekšējās kontroles un līdzīgas funkcijas finanšu uzņēmumā.

2.4.

“Atlīdzības mainīgais komponents” ir atlīdzības komponents, kas tiek piešķirts, pamatojoties uz darbības kritērijiem, tostarp prēmijas.

3.1.

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai finanšu uzņēmumi izveidotu, īstenotu un saglabātu atlīdzības politiku, kas atbilst pareizai un efektīvai riska vadībai un veicina to, un kas nerada pārmērīgu risku.

3.2.

Atlīdzības politikai būtu jāatbilst finanšu uzņēmuma uzņēmējdarbības stratēģijai, mērķiem, vērtībām un ilgtermiņa interesēm, piemēram, ilgtspējīgas izaugsmes prognozēm, un jāatbilst principiem saistībā ar klientu un ieguldītāju aizsardzību sniegto pakalpojumu laikā.

4.1.

Ja atlīdzība ietver mainīgu komponentu vai prēmiju, atlīdzības politika būtu jāstrukturē ar atbilstīgu līdzsvaru starp nemainīgiem un mainīgiem atlīdzības komponentiem. Atlīdzības komponentu atbilstīgais līdzsvars var atšķirties starp darbiniekiem atbilstīgi tirgus apstākļiem un konkrētajam kontekstam, kurā finanšu uzņēmums darbojas. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai finanšu uzņēmuma atlīdzības politikā būtu noteikta mainīgā komponenta maksimālā robeža.

4.2.

Atlīdzības nemainīgajam komponentam būtu jābūt pietiekami lielai proporcijai no kopējās atlīdzības, ļaujot finanšu uzņēmumam īstenot pilnībā elastīgu prēmiju politiku. Finanšu uzņēmumam jo īpaši būtu jābūt iespējai ieturēt prēmijas pilnīgi vai daļēji, ja attiecīgā persona, attiecīgā uzņēmējdarbības vienība vai finanšu uzņēmums nav izpildījis darbības kritērijus. Finanšu uzņēmumam būtu jābūt iespējai arī ieturēt prēmijas, ja tā situācija būtiski pasliktinās, jo īpaši, ja vairs nevar uzskatīt, ka tas spēj vai joprojām spēs turpināt uzņēmējdarbību.

4.3.

Ja tiek piešķirta ievērojama prēmija, prēmijas lielākā daļa būtu jāatliek uz minimālu atlikšanas periodu. Prēmijas atliktās daļas summa būtu jānosaka attiecībā pret prēmijas kopsummu salīdzinājumā ar atlīdzības kopsummu.

4.4.

Attiecībā uz atlikto prēmijas elementu būtu jāņem vērā ievērojamie riski, kas ir saistīti ar darbību, uz ko attiecas prēmija, un var sastāvēt no pamatkapitāla, opcijām, naudas vai citiem līdzekļiem, kuru maksājums tiek atlikts uz atlikšanas perioda ilgumu. Turpmākās darbības pasākumi, ar ko ir saistīts atliktais elements, būtu jākoriģē atbilstīgi riskam, kā izklāstīts 5. punktā.

4.5.

Tie maksājumi saistībā ar līguma pirmstermiņa izbeigšanu, kuri piešķirti uz līguma pamata, būtu jāsaista ar darbības rezultātiem, kas sasniegti laika gaitā, un jāveido tā, lai neatalgotu neizpildi.

4.6.

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai finanšu uzņēmuma (uzraudzības) padome varētu pieprasīt darbiniekiem pilnīgi vai daļēji atmaksāt prēmijas, kas ir piešķirtas par darbību, pamatojoties uz datiem, kas pēc tam ir izrādījušies acīmredzami sagrozīti.

4.7.

Atlīdzības politikas struktūra būtu jāatjaunina laika gaitā, lai nodrošinātu, ka tā attīstās atbilstīgi attiecīgā finanšu uzņēmuma mainīgajai situācijai.

5.1.

Ja atlīdzība ir saistīta ar darbību, tās kopsumma būtu jābalsta uz personas un attiecīgās uzņēmējdarbības vienības darbības novērtējuma un finanšu uzņēmuma kopējo rezultātu apvienojumu.

5.2.

Darbības novērtējums būtu jāveic daudzu gadu garumā, lai nodrošinātu, ka novērtēšanas process ir balstīts uz ilgāka termiņa darbību un ka prēmiju faktiskais maksājums ir sadalīts uzņēmuma uzņēmējdarbības cikla laikā.

5.3.

Darbības novērtējumā kā prēmijas vai prēmiju fondu pamatā būtu jāietver pašreizējo un turpmāko risku korekcija saistībā ar pamatā esošo darbību un būtu jāņem vērā ieguldītā kapitāla vērtība un nepieciešamā likviditāte.

5.4.

Nosakot individuālu darbību, būtu jāņem vērā nefinansiāli kritēriji, piemēram, atbilstība iekšējiem noteikumiem un procedūrām, kā arī atbilstība standartiem, kas reglamentē attiecības ar klientiem un ieguldītājiem.

6.1.

Atlīdzības politikai būtu jāietver pasākumi, lai izvairītos no interešu konfliktiem. Atlīdzības noteikšanas procedūrām finanšu uzņēmumā būtu jābūt skaidrām un dokumentētām un būtu jābūt iekšēji pārredzamām.

6.2.

(Uzraudzības) padomei būtu jānosaka direktoru atlīdzība. Turklāt (uzraudzības) padomei būtu jānosaka finanšu uzņēmuma atlīdzības politikas vispārīgie principi un jābūt atbildīgai par tās īstenošanu.

6.3.

Atlīdzības politikas izveidē būtu jāiesaista arī kontroles funkcijas un attiecīgā gadījumā cilvēkresursu departamenti un ārējie eksperti.

6.4.

(Uzraudzības) padomes locekļiem, kas ir atbildīgi par atlīdzības politiku, un atlīdzības komiteju locekļiem un darbiniekiem, kas ir iesaistīti atlīdzības politikas izveidē un īstenošanā, būtu jābūt attiecīgajai kompetencei un funkcionālai neatkarībai no viņu kontrolētajām uzņēmējdarbības vienībām un tādējādi spējīgiem formulēt neatkarīgu vērtējumu par atlīdzības politikas ilgtspēju, tostarp ietekmi uz risku un riska pārvaldību.

6.5.

Neskarot (uzraudzības) padomes vispārīgo atbildību, kā izklāstīts 6.2. punktā, atlīdzības politikas īstenošana vismaz reizi gadā būtu jāpakļauj centrālai un neatkarīgai iekšējai pārbaudei, ko veic ar kontroles funkcijām, lai noteiktu atbilstību politikai un procedūrām, ko noteikusi (uzraudzības) padome. Ar kontroles funkcijām būtu jāziņo (uzraudzības) padomei par šīs pārbaudes rezultātu.

6.6.

Kontroles procesos iesaistītajiem darbiniekiem būtu jābūt neatkarīgiem no viņu pārraudzītajām uzņēmējdarbības vienībām, jābūt pienācīgi pilnvarotiem un jāsaņem atalgojums saskaņā ar to mērķu sasniegšanu, kas ir saistīti ar viņu funkcijām, neatkarīgi no viņu kontrolēto uzņēmējdarbības jomu darbības. Jo īpaši attiecībā uz apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas uzņēmumiem aktuāra funkcijai un atbildīgajam aktuāram būtu jāsaņem atlīdzība tādā veidā, kas atbilst viņa lomai apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas uzņēmumā, nevis saistībā ar attiecīgā uzņēmuma darbību.

6.7.

Atlīdzības politikas vispārīgajiem principiem būtu jābūt pieejamiem darbiniekiem, kuriem tos piemēro. Šie darbinieki būtu iepriekš jāinformē par kritērijiem, kas tiks lietoti, lai noteiktu viņu atlīdzību, un par novērtēšanas procesu. Novērtēšanas procesam un atlīdzības politikai būtu jābūt pienācīgi dokumentētiem un pārredzamiem attiecīgajiem atsevišķajiem darbiniekiem.

7.

Neskarot konfidencialitātes un datu aizsardzības noteikumus, attiecīgā informācija par atlīdzības politiku, kas minēta II iedaļā, un jebkuri atjauninājumi politikas izmaiņu gadījumā finanšu uzņēmumam būtu jāatklāj attiecīgajām ieinteresētajām personām skaidrā un viegli saprotamā veidā. Šāda informācijas atklāšana var notikt neatkarīga atlīdzības politikas izklāsta veidā, periodiskas informācijas atklāšanas veidā gada finanšu pārskatos vai jebkurā citā veidā.

8.

Būtu jāatklāj šāda informācija:

9.

Nosakot tās informācijas līmeni, kas būtu jāatklāj, dalībvalstīm būtu jāņem vērā attiecīgo finanšu uzņēmumu veids, lielums, kā arī konkrētā darbības joma.

10.

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai kompetentās iestādes ņemtu vērā finanšu uzņēmuma lielumu un tā darbības veidu un komplicētību, uzraugot, vai tiek ievēroti II un III iedaļā ietvertie principi.

11.

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai finanšu uzņēmumi varētu paziņot savām kompetentajām iestādēm atlīdzības politiku, uz ko attiecas šis ieteikums, tostarp norādi par atbilstību šajā ieteikumā izklāstītajiem principiem, atlīdzības politikas izklāsta veidā ar atbilstīgiem atjauninājumiem.

12.

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai kompetentās iestādes varētu pieprasīt visu informāciju un piekļūt visai informācijai, kas tām ir vajadzīga, lai novērtētu apmēru, kādā ievēroti II un III iedaļā ietvertie principi.

13.

Dalībvalstis tiek aicinātas līdz 2009. gada 31. decembrim veikt vajadzīgos pasākumus, lai veicinātu šā ieteikuma piemērošanu, un paziņot Komisijai par pasākumiem, kas veikti saskaņā ar šo ieteikumu, lai Komisija varētu stingri uzraudzīt situāciju un uz šā pamata novērtēt papildu pasākumu nepieciešamību.

14.

Šis ieteikums ir adresēts dalībvalstīm.