(1)

Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (“konvencija”) ir pirmais starptautiskais instruments, kura mērķis ir izskaust pret sievietēm, tostarp meitenēm, kas jaunākas par 18 gadiem, vērsto vardarbību kā galveno iemeslu joprojām pastāvošajai nevienlīdzībai starp vīriešiem un sievietēm, izveidojot visaptverošu tiesisku un politisku pasākumu satvaru nolūkā novērst vardarbību pret sievietēm un aizsargāt no šādas vardarbības cietušas personas, un palīdzēt tām. Konvencija stājās spēkā 2014. gada 1. aprīlī. Saskaņā ar konvencijas 75. pantu Savienība var kļūt par konvencijas Pusi.

(2)

Saskaņā ar Padomes Lēmumiem (ES) 2017/865 (2) un (ES) 2017/866 (3) konvencija Savienības vārdā tika parakstīta 2017. gada 13. jūnijā attiecībā uz jautājumiem, kas saistīti ar tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās, patvērumu un neizraidīšanu, ņemot vērā tās noslēgšanu vēlāk.

(3)

Ar konvenciju tiek izveidots visaptverošs un daudzpusīgs tiesiskais regulējums nolūkā aizsargāt sievietes no visu veidu vardarbības. Ar to tiecas novērst un izskaust vardarbību pret sievietēm un meitenēm un vardarbību ģimenē un saukt par to pie atbildības. Tas aptver plašu pasākumu klāstu, sākot no datu vākšanas un izpratnes veidošanas līdz juridiskiem pasākumiem nolūkā noteikt kriminālatbildību par dažādiem pret sievietēm vērstās vardarbības veidiem. Tas ietver pasākumus cietušo personu aizsardzībai un atbalsta pakalpojumu sniegšanai un pievēršas ar dzimumu saistītas vardarbības aspektam patvēruma un migrācijas jautājumos. Ar konvenciju tiek izveidots īpašs uzraudzības mehānisms, lai nodrošinātu, ka Puses efektīvi īsteno tās noteikumus.

(4)

Konvencijas noslēgšana Savienības vārdā veicinās līdztiesības starp sievietēm un vīriešiem īstenošanu visās jomās, kas ir viens no Savienības galvenajiem mērķiem un vērtībām un kas saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. un 3. pantu, Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 8. pantu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 23. pantu ir īstenojams visās Eiropas Savienības darbībās. Vardarbība pret sievietēm ir ne vien noziedzīgs nodarījums, bet arī sieviešu cilvēktiesību pārkāpums un galēja diskriminācija, kas sakņojas dzimumu nevienlīdzības izpausmēs un veicina to saglabāšanu un stiprināšanu. Apņemoties īstenot konvenciju, Savienība apstiprina apņemšanos apkarot vardarbību pret sievietēm savā teritorijā un globālā līmenī un uzlabo pašreizējās politiskās darbības un pastāvošo apjomīgo tiesisko regulējumu kriminālprocesuālo tiesību jomā, kas ir īpaši nozīmīgi attiecībā uz sievietēm un meitenēm.

(5)

Konvencija attiecas uz jautājumiem, kuri ir Savienības ekskluzīvā kompetencē, un citiem jautājumiem, kas ir dalībvalstu kompetencē.

(6)

Savienībai būtu jāpievienojas konvencijai tikai attiecībā uz jautājumiem, kuri ir Savienības ekskluzīvā kompetencē, proti, tiktāl, ciktāl konvencijas attiecīgie noteikumi var ietekmēt kopīgos noteikumus vai mainīt to darbības jomu. Pašreizējā situācijā tas jo īpaši attiecas uz konkrētiem konvencijas noteikumiem saistībā ar tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās un uz konvencijas noteikumiem saistībā ar patvērumu un neizraidīšanu. Dalībvalstis patur savu kompetenci tiktāl, ciktāl konvencija neietekmē kopīgos noteikumus vai nemaina to darbības jomu. Savienības pievienošanās konvencijai attiecībā uz jautājumiem, kas ir tās ekskluzīvā kompetencē, neskar dalībvalstu kompetenci attiecībā uz konvencijas ratifikāciju jautājumos, kas ir to valsts kompetencē.

(7)

Konvencijas īstenošanas posmā Savienība būs atbildīga par to konvencijas noteikumu īstenošanu, kuri ir tās ekskluzīvā kompetencē, savukārt dalībvalstis, kuras ir ratificējušas konvenciju, būs vienīgās atbildīgās par to konvencijas noteikumu īstenošanu, kuri ir to valsts kompetencē.

(8)

Šajā lēmumā minētie juridiskie pamati ir pašreizējā situācijā attiecīga norāde uz Savienības kompetences tvērumu attiecībā uz šo konvenciju un uz kompetenču sadalījumu starp Savienību un dalībvalstīm.

(9)

Šis lēmums attiecas uz konvencijas noteikumiem par tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās un patvērumu un neizraidīšanu tikai tiktāl, ciktāl minētie noteikumi var ietekmēt kopīgos noteikumus vai mainīt to darbības jomu. Tas neattiecas uz Savienības iestādēm vai publisko pārvaldi, ko aplūko atsevišķā Padomes lēmumā, kurš jāpieņem paralēli šim lēmumam.

(10)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 21 par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas pievienots LES un LESD, un neskarot minētā protokola 4. pantu, Īrija nepiedalās šā lēmuma pieņemšanā, un šis lēmums tai nav saistošs un nav jāpiemēro.

(11)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 22 par Dānijas nostāju, kas pievienots LES un LESD, Dānija nepiedalās šā lēmuma pieņemšanā, un Dānijai šis lēmums nav saistošs un nav jāpiemēro.

(12)

Starp Padomi, dalībvalstīm, kuras ir konvencijas Puses, un Komisiju ir izstrādāts rīcības kodekss, kurā noteikta iekšējā kārtība attiecībā uz Savienības un dalībvalstu tiesību un pienākumu īstenošanu saskaņā ar konvenciju (“rīcības kodekss”). Šī kārtība cita starpā attiecas uz lomu, kāda Komisijai kā koordinējošai struktūrai konvencijas 10. panta nozīmē ir jautājumos, kas ir Savienības ekskluzīvā kompetencē, neskarot dalībvalstu attiecīgās kompetences un Savienības iestāžu autonomiju jautājumos, kas saistīti ar to attiecīgajām darbībām; uzraudzības mehānismu, tostarp ziņošanu Ekspertu grupai vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanai (GREVIO); Savienības dalību ar konvenciju izveidoto iestāžu sanāksmēs, jo īpaši konvencijas 67. pantā minētajā konvencijas Pušu komitejā; Savienības, kopēju vai koordinētu nostāju izstrādi šādām sanāksmēm; un ciešu sadarbību šādās sanāksmēs, jo īpaši attiecībā uz uzstāšanās un balsošanas kārtību. Tādējādi rīcības kodekss ir paredzēts kā praktisks un iekšējs rīks, kas ļauj Savienībai un tās dalībvalstīm panākt saskaņotu, visaptverošu un vienotu ārējo pārstāvību attiecībā uz konvenciju.

(13)

Konvencija būtu jāapstiprina,