31992L0012

Padomes Direktīva 92/12/EEK

(1992. gada 25. februāris)

par vispārēju režīmu akcīzes precēm un par šādu preču glabāšanu, apriti un uzraudzību

EIROPAS KOPIENU PADOME,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līgumu un jo īpaši tā 99. pantu,

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu [1],

ņemot vērā Eiropas Parlamenta atzinumu [2],

ņemot vērā Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu [3],

tā kā iekšējā tirgus izveidei un darbībai ir nepieciešama preču, tostarp akcīzes preču, brīva aprite;

tā kā būtu jānosaka teritorija, kurā piemērojama šī direktīva, kā arī Direktīva par nodokļa likmēm un struktūrām attiecībā uz akcīzes precēm;

tā kā būtu jādefinē jēdziens "akcīzes preces"; tā kā Kopienas noteikumus var piemērot vienīgi tām precēm, kas par apliekamām ar akcīzes nodokli tiek uzskatītas visās dalībvalstīs; tā kā šādām precēm īpašos nolūkos var uzlikt arī citus netiešos nodokļus; tā kā citu netiešo nodokļu saglabāšana vai ieviešana nedrīkst radīt robežšķērsošanas formalitātes;

tā kā, lai nodrošinātu iekšējā tirgus izveidi un darbību, akcīzes nodokļa iekasēšanai visās dalībvalstīs būtu jābūt identai;

tā kā jebkura preču piegāde, glabāšana nolūkā tās piegādāt vai nodot tirgotājam, kas veic patstāvīgu saimniecisku darbību, vai publisko tiesību subjektam, kura notiek dalībvalstī, kas nav tā, kurā šīs preces laistas apgrozībā, ir pamats akcīzes nodokļa iekasēšanai šajā otrā dalībvalstī;

tā kā nodoklis par akcīzes precēm, kuras savām vajadzībām iegādājušās un ved privātpersonas, jāiekasē tajā valstī, kurā tās iegādājas;

tā kā, lai konstatētu, ka akcīzes preces tiek glabātas nevis privātām, bet gan komerciālām vajadzībām, dalībvalstīm jāņem vērā vairāki kritēriji;

tā kā akcīzes nodoklis par tādām ar šo nodokli apliekamām precēm, ko iegādājušās personas, kuras nav ne apstiprināti noliktavu saimnieki, ne reģistrēti vai nereģistrēti tirgotāji, un ko tieši vai netieši nosūta vai ved pārdevējs vai kāds cits viņa uzdevumā, jāiekasē galamērķa dalībvalstī;

tā kā, lai nodrošinātu nodokļu parāda iekasēšanu, būtu jābūt iespējai veikt pārbaudes ražošanas un glabāšanas vietās; tā kā šādas pārbaudes varētu nodrošināt, ieviešot noliktavu sistēmu, kuras darbotos ar kompetentu iestāžu atļauju;

tā kā preču vešana no vienas dalībvalsts teritorijas uz otras dalībvalsts teritoriju nedrīkst būt pamats pārbaudēm, kas varētu traucēt preču brīvu apriti Kopienā; tā kā nodokļu iekasēšanas vajadzībām tomēr ir jābūt ziņām par akcīzes preču pārvadāšanu; tā kā tāpēc ir jāpieņem noteikumi par šādu preču pavaddokumentiem;

tā kā būtu jānosaka prasības, kas jāizpilda apstiprinātiem noliktavas saimniekiem un tirgotājiem, kam nav apstiprināta noliktavas saimnieka statusa;

tā kā, lai nodrošinātu, ka nodokļus iekasē pēc dalībvalstu noteiktajām likmēm, ir jāpieņem noteikumi par šādu preču pārvadāšanu nodokļu atlikšanas režīmā;

tā kā šai sakarā vispirms jāpieņem tādi noteikumi, lai viegli varētu pazīt katru preču sūtījumu; tā kā būtu jāpieņem noteikumi, lai uzreiz varētu noteikt preču sūtījuma nodokļu statusu; tā kā šim nolūkam ir jāievieš attiecīgs pavaddokuments, kas to nodrošinātu un kas var būt gan administratīvs, gan komerciāls; tā kā, izmantojot komercdokumentu, tajā jābūt svarīgākajiem administratīvā dokumenta datiem;

tā kā jāizskaidro procedūra, kā tirgotāji ar šā pavaddokumenta palīdzību informē dalībvalstu nodokļu iestādes par nosūtītajām vai saņemtajām preču piegādēm;

tā kā pavaddokuments nav nepieciešams, ja akcīzes preces ved saskaņā ar tādu Kopienas muitas procedūru, kas nav to laišana brīvā apgrozībā vai ievietošana brīvajā zonā vai šīs zonas noliktavā;

tā kā dalībvalstu likumos būtu jābūt noteiktam, ka pārkāpuma vai nelikumības gadījumā akcīzes nodoklis principā jāiekasē dalībvalstij, kuras teritorijā pārkāpums vai nelikumība notikusi, vai dalībvalstij, kuras teritorijā pārkāpums vai nelikumība atklāta, vai, ja galamērķa dalībvalstī preces nav uzrādītas, sākumpunkta dalībvalstij;

tā kā dalībvalstis var noteikt, ka apgrozībā laistām precēm jābūt ar nodokļa marku vai valsts pazīšanas zīmi un tā kā šādu zīmju izmantošana nedrīkst būt kavēklis Kopienas iekšējai tirdzniecībai;

tā kā akcīzes nodokļa samaksai dalībvalstī, kurā preces laistas apgrozībā, jābūt par pamatu šā nodokļa atmaksai, ja šīs preces nav paredzētas patēriņam šajā dalībvalstī;

tā kā būtu jāparedz, ka dalībvalstis var ar citām valstīm vai starptautiskām organizācijām vienoties par atbrīvošanu no nodokļiem;

tā kā, atceļot principu par nodokļu uzlikšanu importam attiecībās starp dalībvalstīm, vairs nav piemērojami arī noteikumi par importa atbrīvošanu no nodokļiem un nodokļu atvieglojumiem; tā kā tāpēc šie noteikumi būtu jāatceļ un attiecīgajās direktīvās būtu jāizdara atbilstoši labojumi;

tā kā būtu jāizveido Akcīzes nodokļa komiteja, kas pārbaudītu Kopienas pasākumus, kas nepieciešami, lai ieviestu noteikumus par akcīzes nodokli;

tā kā 1. panta 2. punkts regulā par kontroļu un formalitāšu atcelšanu attiecībā uz personu rokas bagāžu un nododamo bagāžu Kopienas iekšējos lidojumos vai Kopienas iekšējos jūras braucienos nosaka, ka tā izpilde nav pretrunā kontrolēm, kas saistītas ar dalībvalstu noteiktiem aizliegumiem un ierobežojumiem, ja vien tie ir saderīgi ar Eiropas Kopienas trim dibināšanas līgumiem; tā kā šajā sakarā pārbaudes, kas vajadzīgas, lai ievērotu minētās regulas 26. pantā norādītos daudzuma ierobežojumus, ir jāuzskata par tādām kontrolēm un tādēļ saderīgām ar Kopienas tiesību aktiem;

tā kā būs vajadzīgs noteikts laiks nepieciešamo pasākumu veikšanai, lai mazinātu sociālās sekas attiecīgajās nozarēs, kā arī reģionālas grūtības, jo īpaši pierobežas apvidos, kas varētu rasties, tirdzniecībā starp dalībvalstīm atceļot nodokļus importam un atbrīvojumus no nodokļiem eksportam; tā kā dalībvalstīm šim nolūkam līdz 1999. gada 30. jūnijam jāļauj noteiktajās robežās no nodokļiem atbrīvot preces, ko beznodokļu veikali piegādā sakarā ar pasažieru gaisa vai jūras satiksmi starp dalībvalstīm;

tā kā saskaņā ar vispārīgajiem noteikumiem par akcīzes nodokli no dažām prasībām var atbrīvot vīna sīkražotājus;

tā kā, visbeidzot, Padomes 1977. gada 19. decembra Direktīva 77/799/EEK par dalībvalstu kompetentu iestāžu savstarpējo palīdzību tiešo nodokļu un pievienotās vērtības nodokļa jomā [4] būtu jāgroza tā, lai tās noteikumi attiektos arī uz akcīzes nodokļiem,

IR PIEŅĒMUSI ŠO DIREKTĪVU.

I SADAĻA

Vispārīgi noteikumi

1. pants

1. Šī direktīva nosaka režīmu precēm, kam uzliek akcīzes nodokli un citus netiešos nodokļus, kurus tieši vai netieši uzliek to patēriņam, izņemot pievienotās vērtības nodokli un Kopienas noteiktus nodokļus.

2. Īpašus noteikumus par nodokļa struktūrām un likmēm attiecībā uz akcīzes precēm nosaka īpašās direktīvās.

2. pants

1. Šo direktīvu un 1. panta 2. punktā minētās direktīvas piemēro Kopienas teritorijā, kā tā katrai dalībvalstij noteikta Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līgumā, konkrēti, tā 227. pantā, izņemot šādas valstu teritorijas:

- Vācijas Federatīvajai Republikai — Helgolandes sala un Bīzingenas teritorija,

- Itālijas Republikai — Livinjo, Kampione d'Italia un Lugano ezera Itālijas teritoriālie ūdeņi,

- Spānijas Karalistei — Seūta un Melilja.

2. Neraugoties uz 1. punktu, šo direktīvu un 1. panta 2. punktā norādītās direktīvas nepiemēro Kanāriju salās. Spānijas Karaliste tomēr var ar paziņojumu darīt zināmu, ka attiecībā uz visām vai dažām 3. panta 1. punktā norādītajām precēm minētās direktīvas šajās teritorijās piemēros no otrā mēneša pirmās dienas pēc šā paziņojuma iesniegšanas.

3. Atkāpjoties no 1. punkta, ne šo direktīvu, ne 1. panta 2. punktā norādītās direktīvas nepiemēro Francijas Republikas aizjūras departamentiem.

Francijas Republika tomēr var ar oficiālu paziņojumu darīt zināmu, ka no otrā mēneša pirmās dienas pēc šā paziņojuma iesniegšanas minētās direktīvas šajās teritorijās piemēro ar noteiktiem pielāgojumiem, ņemot vērā ārkārtīgi lielo attālumu līdz šīm teritorijām.

4. Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka darījumus, kuri uzsākti vai paredzēti:

- Monako Firstistei, uzskata par darījumiem, kuri uzsākti vai paredzēti Francijas Republikai,

- Jungholcai un Mitelbergai (Mazajā Valsertālē), uzskata par darījumiem, kuri uzsākti vai paredzēti Vācijas Federatīvajaiā Republikai,

- Menas salai, uzskata par darījumiem, kuri uzsākti vai paredzēti Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajai Karalistei,

- Sanmarīno, uzskata par darījumiem, kuri uzsākti vai paredzēti Itālijas Republikai.

5. Šīs direktīvas noteikumi neliedz Grieķijai paturēt spēkā Atosa kalnam piešķirto īpašo statusu, ko garantē Grieķijas Konstitūcijas 105. pants.

6. Ja Komisija uzskata, ka 1., 2., 3. un 4. punktā paredzētiem izņēmumiem vairs nav pamata, it īpaši no godīgas konkurences viedokļa, tā Padomei iesniedz attiecīgus priekšlikumus.

3. pants

1. Šo direktīvu Kopienas līmenī piemēro šādām precēm, kā tās definētas attiecīgās direktīvās:

- minerāleļļām,

- alkoholam un alkoholiskajiem dzērieniem,

- tabakas izstrādājumiem.

2. Pirmajā punktā uzskaitītajām precēm īpašos nolūkos var uzlikt citus netiešos nodokļus, ja vien šie nodokļi atbilst nodokļu noteikumiem, ko piemēro akcīzes nodoklim un PVN saistībā ar nodokļu bāzes noteikšanu, nodokļa aprēķināšanu, iekasējamību un pārraudzību.

3. Dalībvalstis patur tiesības ieviest vai paturēt spēkā nodokļus, kurus uzliek tādām precēm, kas nav minētas 1. punktā, tomēr ar nosacījumu, ka šie nodokļi tirdzniecībā starp dalībvalstīm nerada robežšķērsošanas formalitātes.

Ievērojot šo pašu nosacījumu, dalībvalstis patur arī tiesības uzlikt nodokļus pakalpojumu sniegšanai, ieskaitot to, kas saistīti ar akcīzes precēm, ja vien šos nodokļus nevar raksturot kā apgrozījuma nodokļus.

4. pants

Šajā direktīvā lietotas šādas definīcijas:

a) "apstiprināts noliktavas saimnieks" — fiziska vai juridiska persona, kurai dalībvalsts kompetentās iestādes devušas atļauju, veicot savu darbību, ražot, apstrādāt, glabāt, saņemt un nosūtīt akcīzes preces, akcīzes nodokli atliekot saskaņā ar akcīzes preču glabāšanas noteikumiem;

b) "akcīzes preču noliktava" — vieta, kur apstiprināts noliktavas saimnieks, veicot savu darbību, ražo, apstrādā, glabā, saņem vai nosūta akcīzes preces nodokļu atlikšanas režīmā, ievērojot īpašus noteikumus, ko noteikušas tās dalībvalsts kompetentās iestādes, kurā atrodas attiecīgā akcīzes preču noliktava;

c) "atlikšanas režīms" — nodokļu režīms, ko piemēro preču ražošanai, apstrādei, glabāšanai un pārvadāšanai, atliekot akcīzes nodokli;

d) "reģistrēts tirgotājs" — fiziska vai juridiska persona bez apstiprināta noliktavas saimnieka statusa, kam dalībvalsts kompetentās iestādes devušas atļauju, veicot savu darbību, saņemt akcīzes preces no citas dalībvalsts saskaņā ar nodokļu atlikšanas režīmu. Akcīzes nodokļa atlikšanas režīms šādam tirgotājam nedod tiesības ne glabāt, ne nosūtīt šādas preces;

e) "nereģistrēts tirgotājs" — fiziska vai juridiska persona bez apstiprināta noliktavas saimnieka statusa, kam piešķirtas tiesības, veicot savu darbību, no citas dalībvalsts laiku pa laikam saņemt akcīzes preces saskaņā ar nodokļu atlikšanas režīmu. Akcīzes nodokļa atlikšanas režīms šādam tirgotājam nedod tiesības ne glabāt, ne nosūtīt šādas preces. Nereģistrētam tirgotājam pirms preču nosūtīšanas jāgarantē akcīzes nodokļa samaksa galamērķa dalībvalstu nodokļu iestādēm.

5. pants

1. Direktīvas 3. panta 1. punktā minētajām precēm Kopienas teritorijā, kā tā definēta 2. pantā, uzliek akcīzes nodokli to saražošanas vai importa brīdī.

"Akcīzes preces imports" nozīmē šīs preces ievešanu Kopienas teritorijā, ieskaitot šādas preces ievešanu no kādas 2. panta 1., 2. un 3. punktā norādītās teritorijas vai no Normandijas salām.

Ja uz preci, ievedot to Kopienas teritorijā, attiecina kādu Kopienas muitas procedūru, tad tomēr uzskatāms, ka imports notiek tad, kad preces izgājušas Kopienas muitas procedūru.

2. Ja, akcīzes preces ievedot no trešās valsts vai izvedot uz to, uz tām attiecina citu Kopienas muitas procedūru, nevis laišanu brīvā apgrozībā, vai ja šīs preces ievieto beznodokļu zonā vai šīs zonas noliktavā, tad, neskarot valstu un Kopienas muitas noteikumus, uzskata, ka akcīzes nodoklis par tām ir atlikts.

6. pants

1. Akcīzes nodoklis kļūst iekasējams brīdī, kad preces laiž apgrozībā vai kad konstatē iztrūkumus, kam saskaņā ar 14. panta 3. punktu ir uzliekams akcīzes nodoklis.

Akcīzes preču laišana apgrozībā nozīmē:

a) novirzi, tajā skaitā nelikumīgu novirzi, no atlikšanas režīma;

b) tādu preču izgatavošanu, tajā skaitā nelikumīgu izgatavošanu, uz ko neattiecas atlikšanas režīms;

c) šādu preču importu, tajā skaitā nelikumīgu importu, ja uz šīm precēm nav attiecināts nodokļa atlikšanas režīms.

2. Ir jāpieņem tādi akcīzes nodokļa iekasējamības nosacījumi un likme, kādi dienā, kad nodoklis kļūst iekasējams vai kad konstatē iztrūkumus, ir spēkā dalībvalstī, kurā preces laiž apgrozībā. Akcīzes nodokli uzliek un iekasē saskaņā ar katras dalībvalsts noteikto kārtību, ņemot vērā, ka dalībvalstis piemēro vienu un to pašu uzlikšanas un iekasēšanas procedūru gan savā valstī ražotām, gan no citām dalībvalstīm ievestām precēm.

7. pants

1. Ja akcīzes preces, kas jau laistas apgrozībā vienā dalībvalstī, komerciāliem nolūkiem tiek glabātas citā dalībvalstī, akcīzes nodokli uzliek tajā dalībvalstī, kur šīs preces glabā.

2. Tādēļ, neskarot 6. pantu, gadījumos, ja preces, kas vienā dalībvalstī jau ir laistas apgrozībā, kā definēts 6. pantā, tiek otrā dalībvalstī piegādātas, glabātas piegādei vai izmantotas tirgotāja, kas veic patstāvīgu saimniecisku darbību, vai publisko tiesību subjekta vajadzībām, akcīzes nodoklis kļūst iekasējams šajā otrā dalībvalstī.

3. Atkarībā no visiem apstākļiem nodoklis jāmaksā personai, kas veic piegādi vai glabā piegādei paredzētās preces, vai personai, kas saņem preces lietošanai dalībvalstī, kas nav tā, kurā preces jau laistas apgrozībā, vai attiecīgajam tirgotājam vai publisko tiesību subjektam.

4. Vedot 1. punktā minētās preces no vienas dalībvalsts teritorijas uz otras dalībvalsts teritoriju, tām jābūt pievienotam pavaddokumentam, kurā sniegti visi galvenie dati no 18. panta 1. punktā norādītā dokumenta. Šā dokumenta formu un saturu nosaka saskaņā ar šās direktīvas 24. pantā izklāstīto procedūru.

5. Personai, tirgotājam vai subjektam, kas minēti 3. punktā, jāizpilda šādas prasības:

a) pirms preču nosūtīšanas jāiesniedz galamērķa dalībvalsts nodokļu iestādēm deklarācija un jāgarantē akcīzes nodokļa samaksa;

b) šīs dalībvalsts noteiktajā kārtībā jāsamaksā galamērķa dalībvalsts akcīzes nodoklis;

c) jāpiekrīt visām pārbaudēm, ļaujot galamērķa dalībvalsts pārvaldes iestādēm pārliecināties, ka preces patiešām saņemtas un par tām uzliktais akcīzes nodoklis samaksāts.

6. Akcīzes nodokli, kas samaksāts pirmajā dalībvalstī, kas norādīta 1. punktā, atmaksā saskaņā ar 22. panta 3. punktu.

8. pants

Par precēm, ko savām vajadzībām iegādājušās un ved privātpersonas, saskaņā ar iekšējā tirgus principu akcīzes nodokli iekasē dalībvalstī, kur preces iegādājas.

9. pants

1. Neskarot 6., 7. un 8. pantu, akcīzes nodoklis kļūst iekasējams, ja preces, kas paredzētas patēriņam vienā dalībvalstī, komerciālām vajadzībām glabā citā dalībvalstī.

Šādā gadījumā nodoklis jāmaksā šo preču glabātājam dalībvalstī, kuras teritorijā šīs preces atrodas.

2. Lai konstatētu, ka 8. pantā minētās preces ir paredzētas komerciālām vajadzībām, dalībvalstīm, cita starpā, jāpievērš uzmanība:

- preču glabātāja komerciālajam statusam un šo preču glabāšanas iemesliem,

- vietai, kur preces atrodas vai, attiecīgā gadījumā, izmantotajam pārvadāšanas veidam,

- visiem dokumentiem, kas attiecas uz šīm precēm,

- preču īpašībām,

- preču daudzumam.

Lai piemērotu pirmās daļas piekto ievilkumu, dalībvalstis var noteikt orientējošus lielumus, bet tikai kā pieturas punktu. Šie orientējošie lielumi nedrīkst būt mazāki par:

a) tabakas izstrādājumiem:

cigaretes | 800 gab. |

cigarillas (cigāri, kas katrs sver ne vairāk par 3 g) | 400 gab. |

cigāri | 200 gab. |

smēķējamā tabaka | 1,0 kg; |

b) alkoholiskajiem dzērieniem:

stiprie dzērieni | 10 l |

vidēji stiprie dzērieni | 20 l |

vīns (tai skaitā ne vairāk par 60 l dzirkstošā vīna) | 90 l |

alus | 110 l. |

Līdz 1977. gada 30. jūnijam Īrijai ir atļauts piemērot orientējošus lielumus, kas nedrīkst būt mazāki par 45 litriem vīnam (tai skaitā ne vairāk par 30 l dzirkstošā vīna) un 55 litriem alum.

3. Dalībvalstis var arī noteikt, ka akcīzes nodoklis kļūst iekasējams arī par tādu minerāleļļu iegādi patēriņa dalībvalstī, kas jau laistas apgrozībā citā dalībvalstī, ja šīs preces netipiskā veidā ved privātpersonas vai privātpersonu uzdevumā. Vest netipiskā veidā nozīmē vest degvielu citādi nekā transportlīdzekļu degvielas tvertnēs vai piemērotās rezerves degvielas kannās un šķidro kurināmo vest citādi nekā cisternās, ko izmanto profesionāli tirgotāji.

10. pants

1. Galamērķa dalībvalstī akcīzes nodokli maksā par akcīzes precēm, ko iegādājas personas, kuras nav ne apstiprināti noliktavas saimnieki, ne reģistrēti vai nereģistrēti tirgotāji, un ko tieši vai netieši nosūta vai ved pārdevējs vai kāds viņa uzdevumā. Šajā pantā "galamērķa dalībvalsts" nozīmē dalībvalsti, kurā sūtījumu vai kravu nogādā.

2. Šim nolūkam tādu akcīzes preču piegāde, kas jau laistas apgrozībā kādā dalībvalstī, kurai seko to nosūtīšana vai vešana kādai 1. punktā minētai citā dalībvalstī reģistrētai personai, un kuras tieši vai netieši nosūta vai ved pārdevējs vai kāds viņa uzdevumā, ir pamats akcīzes nodokli par šīm precēm iekasēt galamērķa dalībvalstī.

3. Galamērķa dalībvalsts iekasē no pārdevēja nodokli preču piegādes brīdī. Dalībvalstis tomēr var pieņemt noteikumus, paredzot, ka akcīzes nodokli maksā nodokļu pārstāvis, kas nav preču saņēmējs. Šādam nodokļu pārstāvim jābūt galamērķa dalībvalstī reģistrētam un šīs dalībvalsts nodokļu iestāžu apstiprinātam.

Dalībvalstij, kurā pārdevējs reģistrēts, jānodrošina, ka viņš izpilda šādas prasības:

- garantē akcīzes nodokļa samaksu pirms preču nosūtīšanas, ievērojot galamērķa dalībvalstī pieņemtos nosacījumus, un nodrošina, ka akcīzes nodokli samaksā pēc preču nogādāšanas,

- veic preču piegādes uzskaiti.

4. Šā panta 2. punktā minētajā gadījumā akcīzes nodokli, kas samaksāts pirmajā dalībvalstī, atmaksā saskaņā ar 22. panta 4. punktu.

5. Saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem dalībvalstis var pieņemt īpašas normas, lai piemērotu šos noteikumus tādām akcīzes precēm, kuru izplatīšanai valstis ir noteikušas kārtību, kas ir saderīga ar Līgumu.

II SADAĻA

Ražošana, apstrāde un glabāšana

11. pants

1. Katra dalībvalsts, vadoties pēc šīs direktīvas noteikumiem, pieņem savus noteikumus par akcīzes preču ražošanu, apstrādi un glabāšanu.

2. Gadījumos, kad akcīzes nodoklis nav samaksāts, akcīzes preču ražošana, apstrāde un glabāšana notiek akcīzes preču noliktavā.

12. pants

Lai ierīkotu un apsaimniekotu akcīzes preču noliktavas, vajadzīga dalībvalstu kompetento iestāžu atļauja.

13. pants

Apstiprināta noliktavas saimnieka pienākums ir:

a) sniegt garantijas, ja vajadzīgs, par preču ražošanu, apstrādi un glabāšanu un obligātu garantiju par preču pārvadāšanu saskaņā ar noteikumiem, ko nosaka tās dalībvalsts nodokļu iestādes, kurā izsniedz atļauju akcīzes preču noliktavas darbībai;

b) izpildīt tās dalībvalsts noteiktās prasības, kuras teritorijā akcīzes preču noliktava atrodas;

c) katrai noliktavai veikt krājumu un preču pārvadāšanas uzskaiti;

d) uz pieprasījumu preces uzrādīt;

e) piekrist visiem pārraudzības un krājumu kontroles pasākumiem.

Šīm prasībām jārespektē princips valsts un Kopienas iekšējos darījumus nešķirot.

14. pants

1. Apstiprinātus noliktavas saimniekus atbrīvo no nodokļa tādu zaudējumu gadījumā, kas radušies nodokļu atlikšanas režīmā un uzskatāmi par negadījuma vai nepārvaramas varas izraisītiem un ko konstatējušas attiecīgās dalībvalsts apstiprinātas iestādes. Nodokļa atlikšanas režīmā tos arī atbrīvo no nodokļa attiecībā uz zaudējumiem, kas ir iespējami šo preču īpatnību dēļ, tās ražojot un apstrādājot, glabājot un pārvadājot. Katra dalībvalsts pieņem nosacījumus, saskaņā ar kādiem piešķir šos nodokļa atbrīvojumus. Šie atbrīvojumi tāpat attiecas uz 16. pantā minētajiem tirgotājiem, kad tie ved preces saskaņā ar akcīzes nodokļa atlikšanas režīmu.

2. Šā panta 1. punktā minētie zaudējumi, kas rodas, pārvadājot preces akcīzes nodokļa atlikšanas režīmā Kopienas iekšienē, konstatējami atbilstīgi galamērķa dalībvalsts noteikumiem.

3. Neskarot 20. pantu, iztrūkumam, kas nav 1. punktā minētie zaudējumi un zaudējumi, uz kuriem 1. punktā minētie atbrīvojumi neattiecas, uzliek nodokli, pamatojoties uz likmēm, kuras piemēro attiecīgajās dalībvalstīs brīdī, kad radušies zaudējumi, ko pienācīgi konstatējušas kompetentas iestādes, vai — vajadzības gadījumā — brīdī, kad reģistrēts iztrūkums.

III SADAĻA

Preču aprite

15. pants

1. Neskarot 5. panta 2. punkta, 16. panta un 19. panta 4. punkta noteikumus, akcīzes preču pārvadāšanai nodokļa atlikšanas režīmā jānotiek starp akcīzes preču noliktavām.

2. Noliktavu saimnieki, kurus saskaņā ar 13. pantu apstiprinājušas kādas dalībvalsts kompetentās iestādes, uzskatāmi par apstiprinātiem pārvadāšanai gan valstī, gan Kopienā.

3. Risku, kas saistīts ar preču pārvadāšanu Kopienas iekšienē, sedz garantija, ko saskaņā ar 13. pantu sniedz apstiprinātais noliktavas saimnieks, kurš preces sūta, vai, vajadzības gadījumā, garantija, kas solidāri uzliek saistības sūtītājam un pārvadātājam. Vajadzības gadījumā dalībvalstis var garantiju prasīt no preču saņēmēja.

Dalībvalstis izstrādā detalizētus noteikumus par garantiju. Garantijai jābūt spēkā visā Kopienā.

4. Neskarot 20. panta noteikumus, apstiprinātu noliktavas saimnieku, kurš sūta preces, vai, attiecīgā gadījumā, preču pārvadātāju var atbrīvot no saistībām tikai ar pierādījumiem, ka preču saņēmējs ir saņēmis preču piegādi, konkrēti, ar 18. pantā minēto pavaddokumentu atbilstīgi 19. pantā izklāstītajiem noteikumiem.

16. pants

1. Atkāpjoties no 15. panta 1. punkta, preču saņēmējs var būt profesionāls tirgotājs bez apstiprināta noliktavas saimnieka statusa. Šis tirgotājs, veicot savu darbību, var no citām dalībvalstīm saņemt akcīzes preces saskaņā ar nodokļu atlikšanas režīmu. Nodokļa atlikšanas režīms tomēr nedod viņam tiesības ne glabāt, ne arī nosūtīt šīs preces.

Saskaņā ar Kopienas tiesībām, dalībvalstis var pieņemt īpašas normas, lai piemērotu šo noteikumu tādām akcīzes precēm, kuru izplatīšanai valstis ir noteikušas kārtību, kas ir saderīga ar Līgumu.

2. Iepriekš minētais tirgotājs pirms preču saņemšanas var lūgt, lai viņu reģistrē viņa dalībvalsts nodokļu iestādes.

Reģistrētam tirgotājam jāizpilda šādas prasības:

a) garantēt akcīzes nodokļa samaksu, ievērojot viņa dalībvalsts nodokļu iestāžu pieņemtos nosacījumus, neskarot 15. panta 4. punktu, kas nosaka apstiprināta noliktavas saimnieka saistības, kurš nosūta preces, vai, attiecīgā gadījumā, preču pārvadātāja saistības;

b) veikt preču piegāžu uzskaiti;

c) uz pieprasījumu preces uzrādīt;

d) piekrist visiem pārraudzības un krājumu kontroles pasākumiem.

Šādam tirgotājam akcīzes nodoklis jāmaksā preču saņemšanas brīdī, un tas jāmaksā katras dalībvalsts noteiktajā kārtībā.

3. Ja 1. punktā minētais tirgotājs nav reģistrēts viņa dalībvalsts nodokļu iestādēs, viņam jāizpilda šādas prasības:

a) pirms preču nosūtīšanas iesniegt oficiālu paziņojumu galamērķa dalībvalstu nodokļu iestādēm un garantēt akcīzes nodokļa samaksu, neskarot 15. panta 4. punktu, kas nosaka apstiprināta noliktavas saimnieka saistības, kurš nosūta preces, vai, attiecīgā gadījumā, preču pārvadātāja saistības;

b) preču saņemšanas brīdī samaksāt galamērķa dalībvalsts akcīzes nodokli šīs dalībvalsts noteiktajā kārtībā;

c) piekrist visām pārbaudēm, kas galamērķa dalībvalsts pārvaldes iestādēm ļauj pārliecināties, ka preces patiešām saņemtas un par tām maksājamais akcīzes nodoklis samaksāts.

4. Vadoties pēc 2. un 3. punkta noteikumiem, piemēro šīs direktīvas noteikumus, kas attiecas uz akcīzes preču pārvadāšanu nodokļa atlikšanas režīmā.

17. pants

Nodokļu pārstāvi var norīkot apstiprināts noliktavas saimnieks, kas sūta preces. Šim nodokļu pārstāvim jābūt reģistrētam galamērķa dalībvalstī un šīs valsts nodokļu iestāžu apstiprinātam. Viņam jāizpilda turpmāk norādītās prasības preču saņēmēja vietā, kuram nav apstiprināta noliktavas saimnieka statusa:

a) garantēt akcīzes nodokļa samaksu saskaņā ar galamērķa dalībvalsts nodokļu iestāžu pieņemtajiem nosacījumiem, neskarot 15. panta 4. punktu, kas nosaka apstiprināta noliktavas saimnieka saistības, kurš nosūta preces, vai, attiecīgā gadījumā, preču pārvadātāja saistības;

b) preču saņemšanas brīdī samaksāt galamērķa dalībvalsts akcīzes nodokli galamērķa dalībvalsts noteiktajā kārtībā;

c) veikt preču piegādes uzskaiti un paziņot galamērķa dalībvalsts nodokļu iestādēm preču nogādes vietu.

18. pants

1. Neatkarīgi no iespējas izmantot datorizētas procedūras, visām akcīzes precēm, kuras ved no vienas dalībvalsts uz otru saskaņā ar nodokļa atlikšanas režīmu, jāpievieno nosūtītāja sagatavots dokuments. Šis dokuments var būt administratīvs dokuments vai komercdokuments. Šā dokumenta formu un saturu nosaka saskaņā ar šīs direktīvas 24. pantā minēto procedūru.

2. Lai varētu pazīt preces un veikt pārbaudes, iepakojumiem ir jābūt numurētiem un precēm aprakstītām, izmantojot 1. punktā minēto dokumentu. Vajadzības gadījumā preču nosūtītājs aizplombē katru konteineru, ja sākumpunkta dalībvalsts atzīst attiecīgo pārvadāšanas veidu par plombēšanai piemērotu, vai arī aizplombē iepakojumus.

3. Gadījumos, kad preču saņēmējs nav ne apstiprināts noliktavas saimnieks, ne arī reģistrēts tirgotājs, neatkarīgi no 17. panta 1. punktā minētajam dokumentam jāpievieno dokuments, kas apliecina, ka akcīzes nodoklis ir samaksāts galamērķa dalībvalstī vai saskaņā ar galamērķa dalībvalsts kompetentu iestāžu pieņemtajiem noteikumiem ir izpildīta kāda cita nodokļu iekasēšanas procedūra.

Šajā dokumentā jābūt:

- galamērķa dalībvalsts nodokļu iestādes attiecīgā biroja adresei,

- datumam un norādei, ka šis birojs saņēmis maksājumu vai maksājuma garantiju.

4. Pirmo punktu nepiemēro, ja akcīzes preces ved saskaņā ar 5. panta 2. punkta nosacījumiem.

5. Neskarot 3. panta 1. punktu, dalībvalstis var paturēt spēkā savus noteikumus attiecībā uz tādu izejvielu pārvadāšanu un glabāšanu, ko izmanto akcīzes preču ražošanā vai apstrādē.

19. pants

1. Tirgotāji paziņo dalībvalstu nodokļu iestādēm par nosūtītajiem vai saņemtajiem preču sūtījumiem, izmantojot 18. pantā norādīto dokumentu vai atsauci uz šādu dokumentu. Šo dokumentu sagatavo četros eksemplāros:

- viens eksemplārs paliek pie preču nosūtītāja,

- viens eksemplārs preču saņēmējam,

- viens eksemplārs, kas nosūtāms atpakaļ preču nosūtītājam, lai noslēgtu procedūru,

- viens eksemplārs galamērķa dalībvalsts kompetentām iestādēm.

Katras sākumpunkta dalībvalsts kompetentās iestādes var paredzēt vēl vienu dokumenta eksemplāru sākumpunkta dalībvalsts kompetentām iestādēm.

Galamērķa dalībvalsts var noteikt, ka eksemplārs, kas nosūtāms atpakaļ preču nosūtītājam, lai noslēgtu procedūru, jāapstiprina vai jāvizē šīs valsts iestādēm. Dalībvalstīm, kas piemēro šo noteikumu, jāinformē Komisija, un tā savukārt par to informē pārējās dalībvalstis.

Procedūru, kas jāievēro attiecībā uz galamērķa dalībvalsts kompetentajām iestādēm paredzēto eksemplāru, pieņem saskaņā ar 24. pantā paredzēto procedūru.

2. Nodokļa atlikšanas režīmā pārvedot akcīzes preces pie apstiprināta noliktavas saimnieka vai reģistrēta vai nereģistrēta tirgotāja, preču saņēmējam ne vēlāk kā piecpadsmit dienu laikā pēc mēneša, kurā viņš saņēmis preces, jānosūta atpakaļ preču sūtītājam administratīvā pavaddokumenta eksemplārs vai pienācīgi apstiprināts komercdokumenta eksemplārs, lai varētu noslēgt procedūru.

Atpakaļ nosūtāmajā eksemplārā jābūt šādām ziņām, kas vajadzīgas, lai noslēgtu procedūru:

a) preču saņēmēja nodokļu iestādes attiecīgā biroja adrese;

b) preču saņemšanas datums un vieta;

c) saņemto preču raksturojums, lai varētu pārbaudīt, vai preču sūtījums atbilst dokumentā sniegtajām ziņām. Ja atbilst, pievieno uzrakstu "Sūtījums pārbaudīts";

d) norādes vai reģistrācijas numurs, kuru vajadzības gadījumā piešķir galamērķa dalībvalsts kompetentās iestādes, kas izmanto šādu numerācijas sistēmu, un/vai galamērķa dalībvalsts vīza, ja šī dalībvalsts noteikusi, ka atpakaļ nosūtāmais eksemplārs jāapstiprina vai jāvizē tās iestādēm;

e) preču saņēmēja apstiprināts paraksts.

3. Nodokļa atlikšanas režīmu, kā tas definēts 4. panta c) punktā, noslēdz, piemērojot akcīzes precēm vienu no 5. panta 2. punktā minētajiem režīmiem un vadoties pēc tajā minētajiem nosacījumiem, pēc tam kad preču sūtītājs ir saņēmis atpakaļ nosūtāmo pavaddokumenta eksemplāru vai pienācīgi apstiprinātu komercdokumenta eksemplāru, kurā jābūt norādei par to, ka šīm precēm ir piemērots šāds režīms.

4. Eksportējot akcīzes preces, ko pārvadā saskaņā ar nodokļa atlikšanas režīmu, kā tas definēts 4. panta c) punktā, šis režīms būtu jānoslēdz ar apliecinājumu, ko sagatavo muitas iestāde vietā, kur preces izved no Kopienas, apstiprinot, ka preces patiešām ir izvestas no Kopienas. Šai muitas iestādei jānosūta atpakaļ preču nosūtītājam pienācīgi apstiprināts pavaddokumenta eksemplārs, kas viņam paredzēts.

5. Ja procedūra netiek noslēgta, preču nosūtītājs par to ziņo savas valsts nodokļu iestādēm termiņā, ko nosaka šīs nodokļu iestādes. Šis termiņš tomēr nedrīkst pārsniegt trīs mēnešus no preču nosūtīšanas dienas.

6. Dalībvalstis sadarbojas, lai ieviestu pēkšņās pārbaudes uz vietas, ko vajadzības gadījumā var veikt datorizēti.

20. pants

1. Ja, vedot preces, notikusi nelikumība vai pārkāpums, kas attiecas uz akcīzes nodokļa piedziņu, tad akcīzes nodokli tajā dalībvalstī, kurā nelikumība vai pārkāpums izdarīts, maksā fiziskā vai juridiskā persona, kura saskaņā ar 15. panta 3. punktu garantējusi akcīzes nodokļa samaksu, neizslēdzot krimināllietas ierosināšanu.

Ja akcīzes nodokli iekasē dalībvalstī, kas nav sākumpunkta dalībvalsts, tad dalībvalsts, kura iekasē nodokli, par to informē sākumpunkta dalībvalsts kompetentās iestādes.

2. Ja, vedot preces, tiek atklāta nelikumība vai pārkāpums, bet nav iespējams konstatēt, kur tas izdarīts, uzskata, ka tas noticis tajā dalībvalstī, kur tas atklāts.

3. Neskarot 6. panta 2. punktu, ja akcīzes preces nenonāk paredzētajā galamērķa vietā un nav iespējams konstatēt, kur nelikumība vai pārkāpums izdarīts, uzskata, ka tas noticis sākumpunkta dalībvalstī, un šī valsts iekasē akcīzes nodokli atbilstīgi likmei, kura bijusi spēkā preču nosūtīšanas dienā, ja vien četru mēnešu laikā pēc preču nosūtīšanas kompetentām iestādēm nav sniegti pierādījumi par darījuma likumību vai vietu, kur nelikumība vai pārkāpums izdarīts.

4. Ja dalībvalsti, kur izdarīta nelikumība vai pārkāpums, noskaidro trīs gadu laikā pēc pavaddokumenta sagatavošanas, šī dalībvalsts iekasē akcīzes nodokli saskaņā ar likmi, kas bijusi spēkā preču nosūtīšanas dienā. Šādā gadījumā, tiklīdz ir sniegti pierādījumi, ka nodoklis ir iekasēts, atmaksā iepriekš iekasēto akcīzes nodokli.

21. pants

1. Neskarot 6. panta 1. punktu, dalībvalstis var pieprasīt, lai uz precēm, kuras laiž apgrozībā to teritorijā, būtu fiskālos nolūkos lietotas nodokļu markas vai valsts pazīšanas zīmes.

2. Visām dalībvalstīm, kas liek izmantot 1. punktā minētās nodokļu markas vai valsts pazīšanas zīmes, jādara tās pieejamas pārējo dalībvalstu apstiprinātajiem noliktavu saimniekiem. Katra dalībvalsts tomēr var arī paredzēt, ka nodokļu markas jādara pieejamas nodokļu pārstāvim, ko apstiprinājusi šīs valsts nodokļu iestāde.

Dalībvalstīm jānodrošina, lai procedūra, kas saistīta ar šiem marķējumiem, neradītu šķēršļus akcīzes preču brīvai apritei.

3. Nodokļu markas vai pazīšanas zīmes 1. punkta izpratnē ir derīgas dalībvalstī, kura tās izdevusi.

Dalībvalstis tomēr var šos marķējumus savstarpēji atzīt.

4. Īrijā minerāleļļas var glabāt, pārvadāt vai izmantot tvertnēs, kas nav tādu transportlīdzekļu degvielas tvertnes, kuri drīkst izmantot degvielu ar nodokļu atlaidi, vienīgi tad, ja šī minerāleļļa atbilst šīs valsts prasībām attiecībā uz kontroli un marķēšanu.

5. Ja uz precēm ir dalībvalsts nodokļu vai valsts pazīšanas zīmes, kas minētas 1. punktā, un tās ir paredzētas pārdošanai šajā dalībvalstī, šādu preču Kopienas iekšējie pārvadājumi citas dalībvalsts teritorijā notiek, izmantojot pavaddokumentu saskaņā ar 18. panta 1. un 3. punktu, vai, vajadzības gadījumā, saskaņā ar 5. panta 2. punktu.

IV SADAĻA

Atmaksāšana

22. pants

1. Attiecīgos gadījumos par akcīzes precēm, kas laistas apgrozībā, pēc tirgotāja pieprasījuma akcīzes nodokli var atmaksāt tās dalībvalsts nodokļu iestādes, kurā preces laistas apgrozībā, ja vien šīs preces nav paredzētas patēriņam šajā dalībvalstī.

Dalībvalstis tomēr var noraidīt atmaksāšanas pieprasījumu, ja tas neatbilst to pieņemtiem pareizības kritērijiem.

2. Piemērojot 1. punktu, jāievēro šādi noteikumi:

a) pirms preču nosūtīšanas sūtītājam savas dalībvalsts kompetentajām iestādēm jāiesniedz pieprasījums par atmaksāšanu un jāsniedz pierādījumi, ka akcīzes nodoklis ir samaksāts. Kompetentās iestādes tomēr nedrīkst atteikt atmaksāšanu tikai tā iemesla dēļ, ka nav iesniegts šo pašu iestāžu izsniegts dokuments, kas apliecina, ka iepriekšējā samaksa tikusi izdarīta;

b) šā punkta a) apakšpunktā minētā preču pārvadāšana notiek, izmantojot 18. panta 1. punktā minēto dokumentu;

c) preču sūtītājs savas dalībvalsts kompetentajām iestādēm iesniedz atpakaļ atsūtīto b) punktā minētā dokumenta eksemplāru, ko pienācīgi apstiprinājis preču saņēmējs; tam jāpievieno dokuments, kas apliecina, ka akcīzes nodokļa samaksa ir nodrošināta dalībvalstī, kur šīs preces patērē, vai arī tajā jāuzrāda šādas ziņas:

- galamērķa dalībvalsts nodokļu iestādes attiecīgā biroja adrese,

- datums, kurā šis birojs saņēmis deklarāciju, kā arī šās deklarācijas norādes vai reģistrācijas numurs;

d) par akcīzes precēm, kas laistas apgrozībā kādā dalībvalstī un uz kurām tāpēc ir tās dalībvalsts nodokļu marka vai valsts pazīšanas zīme, var pieprasīt tāda akcīzes nodokļa atmaksāšanu, kas samaksāts tās dalībvalsts nodokļu iestādēm, kura izdevusi šīs nodokļu markas vai pazīšanas zīmes, ja vien tās dalībvalsts nodokļu iestādes, kura šīs zīmes izdevusi, pārliecinās, ka tās ir iznīcinātas.

3. Gadījumos, kas minēti 7. pantā, sākumpunkta dalībvalstij ir jāatmaksā samaksātais akcīzes nodoklis tikai tad, ja akcīzes nodoklis jau iepriekš samaksāts galamērķa dalībvalstī saskaņā ar 7. panta 5. punktā noteikto procedūru.

Dalībvalstis tomēr var noraidīt atmaksāšanas pieprasījumu, ja tas neatbilst to pieņemtiem pareizības kritērijiem.

4. Gadījumos, kas minēti 8.b pantā, sākumpunkta dalībvalstij pēc pārdevēja pieprasījuma ir jāatmaksā samaksātais akcīzes nodoklis, ja pārdevējs ir ievērojis 10. panta 3. punktā noteikto procedūru.

Dalībvalstis tomēr var noraidīt atmaksāšanas pieprasījumu, ja tas neatbilst to pieņemtiem pareizības kritērijiem.

Ja pārdevējs ir noliktavas saimnieks, dalībvalstis var paredzēt vienkāršotu atmaksāšanas procedūru.

5. Katras dalībvalsts nodokļu iestādes nosaka procedūru un pārraudzības kārtību, kas piemērojama tās teritorijā veiktai atmaksāšanai. Dalībvalstis rūpējas, lai akcīzes nodokļa atmaksāšana nepārsniegtu faktiski samaksāto summu.

V SADAĻA

Atbrīvojumi

23. pants

1. Akcīzes preces atbrīvo no akcīzes nodokļa, ja tās paredzētas:

- piegādēm saistībā ar diplomātiskām vai konsulārām attiecībām,

- starptautiskām organizācijām, kuras par tādām atzinušas to valstu iestādes, kurās šīs organizācijas atrodas, kā arī šo organizāciju biedriem tādās robežās un ar tādiem nosacījumiem, kādi noteikti starptautiskās šo organizāciju dibināšanas konvencijās vai to mītnes nolīgumos,

- jebkuras Ziemeļatlantijas Līguma organizācijas dalībvalsts bruņotajiem spēkiem, izņemot to dalībvalsti, kurā iekasē akcīzes nodokli, kā arī bruņotajiem spēkiem, kas minēti Lēmuma 90/640/EEK [5] 1. pantā, patēriņam šajos spēkos, civilpersonālam, kas tos pavada, vai to virtuves vai ēdnīcu apgādei,

- patēriņam saskaņā ar līgumiem, kas noslēgti ar ārpuskopienas valstīm vai starptautiskām organizācijām, ja vien attiecībā uz atbrīvojumu no PVN šāds līgums ir atļauts vai apstiprināts.

Līdz nodokļa vienotu noteikumu pieņemšanai uz šiem atbrīvojumiem attiecas nosacījumi un ierobežojumi, ko noteikusi uzņēmēja dalībvalsts. Atbrīvojumu var piešķirt saskaņā ar procedūru akcīzes nodokļa atmaksāšanai.

2. Vienprātīgi lemjot par Komisijas priekšlikumu, Padome var atļaut jebkurai dalībvalstij noslēgt ar kādu ārpuskopienas valsti vai starptautisku organizāciju līgumu, kurā var būt ietverti atbrīvojumi no akcīzes nodokļa.

Valsts, kas vēlas noslēgt šādu līgumu, paziņo par to Komisijai un sniedz visas nepieciešamās ziņas. Mēneša laikā Komisija par to informē pārējās dalībvalstis. Padomes lēmumu uzskata par pieņemtu, ja divu mēnešu laikā pēc tam, kad informētas pārējās dalībvalstis, šis jautājums nav iesniegts izskatīšanai Padomē.

3. Noteikumi par akcīzes nodokli, kas ietverti šeit nosauktajās direktīvās, zaudē spēku no 1992. gada 31. decembra:

- Direktīva 74/651/EEK [6],

- Direktīva 83/183/EEK [7],

- Direktīva 68/297/EEK [8].

4. Noteikumi par akcīzes nodokli, kas ietverti Direktīvā 69/169/EEK [9], attiecībās starp dalībvalstīm zaudē spēku no 1992. gada 31. decembra.

5. Katra dalībvalsts var paturēt spēkā savus noteikumus attiecībā uz krājumiem kuģiem un lidmašīnām līdz brīdim, kamēr Padome, vienprātīgi lemjot par Komisijas priekšlikumu, nav pieņēmusi Kopienas noteikumus.

VI SADAĻA

Akcīzes nodokļa komiteja

24. pants

1. Komisijai palīdz Akcīzes nodokļa komiteja, turpmāk saukta "Komiteja". Komitejā ietilpst dalībvalstu pārstāvji un tās priekšsēdētājs ir Komisijas pārstāvis. Komiteja pieņem savu reglamentu.

2. Pasākumus, kas vajadzīgi, lai piemērotu 7., 18. un 19. pantu, pieņem saskaņā ar 3. un 4. punktā noteikto procedūru.

3. Komisijas pārstāvis iesniedz Komitejai veicamo pasākumu projektu. Komiteja sniedz savu atzinumu par šo projektu laikā, kuru tās priekšsēdētājs nosaka atkarībā no jautājuma steidzamības. Komiteja pieņem lēmumu ar balsu vairākumu, kas noteikts Līguma 148. panta 2. punktā. Priekšsēdētājs nebalso.

4. a) Komisija apstiprina paredzētos pasākumus, ja tie saskan ar Komitejas atzinumu.

b) Ja paredzētie pasākumi nesaskan ar Komitejas atzinumu vai ja tā atzinumu nesniedz, Komisija tūlīt iesniedz Padomei priekšlikumu par veicamajiem pasākumiem. Padome lemj ar kvalificētu balsu vairākumu.

Ja Padome triju mēnešu laikā pēc dienas, kad tā šo jautājumu saņēmusi, nav veikusi nekādus pasākumus, ierosinātos pasākumus pieņem Komisija, izņemot gadījumus, kad Padome ar vienkāršu balsu vairākumu pieņēmusi lēmumu pret minētajiem pasākumiem.

5. Papildus 2. punktā minētajiem pasākumiem, Komiteja pārbauda jautājumus, ko vai nu pats pēc savas ierosmes vai pēc dalībvalsts pārstāvja lūguma ierosinājis tās priekšsēdētājs attiecībā uz Kopienas akcīzes nodokļa noteikumu piemērošanu, izņemot šīs direktīvas 30. pantā minētos.

25. pants

Dalībvalstis un Komisija pārbauda un novērtē, kā tiek piemēroti Kopienas noteikumi par akcīzes nodokli.

VII SADAĻA

Nobeiguma noteikumi

26. pants

1. Neskarot 8. pantu, Dānijai līdz 1996. gada 31. decembrim atbilstīgi pārbaudes kārtībai, kas līdzinās tai, kura noteikta Direktīvas 77/388/EEK [10] 28. panta 2. punktā, saskaņā ar vispārējo akcīzes nodokļa likmju tuvināšanas kārtību ir atļauts piemērot 2. un 3. punktā noteikto īpašo režīmu attiecībā uz alkoholiskajiem dzērieniem un tabakas precēm.

2. Dānijai ir atļauts piemērot šādus kvantitātes ierobežojumus:

- ceļotāji, kas iebrauc Dānijā privāti, var izmantot 1992. gada 31. decembrī spēkā esošās normas attiecībā uz cigaretēm, cigarillām vai smēķējamo tabaku, kā arī alkoholiskajiem dzērieniem,

- ceļotāji, kas pastāvīgi dzīvo Dānijā un ir uzturējušies ārpus tās īsāku laiku nekā 1992. gada 31. decembrī spēkā esošais termiņš, var izmantot 1992. gada 31. decembrī Dānijā spēkā esošās normas attiecībā uz cigaretēm un alkoholiskajiem dzērieniem.

3. Dānijai ir tiesības iekasēt akcīzes nodokli un veikt vajadzīgās pārbaudes attiecībā uz alkoholiskajiem dzērieniem, cigaretēm, cigarillām un smēķējamo tabaku.

4. Padome vispārējās akcīzes nodokļa likmju tuvināšanas nolūkos, ņemot vērā konkurences traucējumu draudus, pēc Komisijas priekšlikuma ar vienprātīgu lēmumu groza šā panta noteikumus vai attiecīgi ierobežo šo noteikumu darbības ilgumu.

27. pants

Līdz 1997. gada 1. janvārim Padome, pamatojoties uz Komisijas ziņojumu, atkārtoti pārbauda 7., 8., 9. un 10. panta noteikumus un, pamatojoties uz Komisijas priekšlikumu un uzklausījusi Eiropas Parlamentu, ar vienprātīgu lēmumu pieņem vajadzīgos grozījumus.

28. pants

Līdz 1999. gada 30. jūnijam ir piemērojami šādi noteikumi:

1. Dalībvalstis var paredzēt nodokļa atbrīvojumu precēm, kas pārdotas beznodokļu veikalos un ko personiskajā bagāžā ved ceļotāji, kas Kopienas iekšienē ceļo no dalībvalsts uz dalībvalsti pa gaisu vai jūru.

Šā noteikuma izpratnē:

a) "beznodokļu veikals" ir jebkura organizācija, kas atrodas lidostā vai ostā un atbilst nosacījumiem, ko pieņēmušas kompetentās varas iestādes, īpaši vadoties pēc šā panta 3. punkta noteikumiem;

b) "ceļotājs, kas dodas uz citu dalībvalsti" ir jebkurš pasažieris, kam ir lidmašīnas vai kuģa biļete, kurā par pirmo pieturvietu uzrādīta lidosta vai osta citā dalībvalstī;

c) "Kopienas iekšējais lidojums vai jūras brauciens" ir jebkurš gaisa vai jūras satiksmes pārvadājums, kura sākumpunkts ir vienā dalībvalstī un galapunkts ir otrā dalībvalstī.

Preces, ko pārdod uz kuģa vai lidmašīnā pasažieru pārvadājuma laikā Kopienas iekšienē, uzskata par beznodokļu veikalos pārdotām precēm.

Šis atbrīvojums attiecas arī uz precēm, ko beznodokļu veikalos, kuri atrodas vienā no divām stacijām iebraukšanai Lamanša tunelī, pārdod pasažieriem, kam ir biļetes, kas derīgas braucienam starp šīm divām stacijām.

2. Šā panta 1. punktā paredzētais atbrīvojums attiecas tikai uz precēm tādos daudzumos, kas nepārsniedz ierobežojumus vienam ceļotājam un vienam braucienam, kas noteikti spēkā esošajos Kopienas noteikumos par ceļotāju pārvietošanos starp trešajām valstīm un Kopienu.

3. Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka šajā pantā paredzēto atbrīvojumu piemēro pareizi un tieši, nepieļaujot nodokļu nemaksāšanu, apiešanu vai ļaunprātīgu izmantošanu.

29. pants

1. Dalībvalstis var atbrīvot vīna sīkražotājus no II un III sadaļas prasībām, kā arī no citām prasībām attiecībā uz apriti un pārraudzību. Ja šie sīkražotāji paši veic piegādes uz citām dalībvalstīm, tie par to informē savas dalībvalsts attiecīgās iestādes un izpilda 1989. gada 10. aprīļa Komisijas Regulā (EEK) 986/89 [11] noteiktos pienākumus, īpaši attiecībā uz nosūtāmo preču sarakstu un pavaddokumentu.

Ar "vīna sīkražotājiem" jāsaprot personas, kas caurmērā ražo mazāk par 1000 hl vīna gadā.

2. Preču saņēmējs informē galamērķa dalībvalsts nodokļu iestādes par saņemtajiem vīna sūtījumiem, izmantojot 1. punktā minēto dokumentu vai atsaucoties uz to.

3. Dalībvalstis, divpusēji vienojoties, veic vajadzīgos pasākumus, lai ieviestu pēkšņas pārbaudes uz vietas, ko vajadzības gadījumā var veikt datorizēti.

30. pants

Direktīvu 77/799/EEK groza šādi.

1. Nosaukumu aizstāj ar šādu:

"Padomes 1977. gada 19. decembra Direktīva par dalībvalstu kompetentu iestāžu savstarpēju palīdzību tiešo un netiešo nodokļu jomā".

2. Grozījumi 1. pantā:

a) 1. punktu aizstāj ar šādu:

"1. Saskaņā ar šo direktīvu dalībvalstu kompetentās iestādes apmainās ar ziņām, kas var palīdzēt pareizi novērtēt ienākuma un kapitāla nodokļus, kā arī ziņām, kas attiecas uz šādu netiešo nodokļu novērtējumu:

- pievienotās vērtības nodokļa,

- akcīzes nodokļa minerāleļļām,

- akcīzes nodokļa alkoholam un alkoholiskajiem dzērieniem,

- akcīzes nodokļa tabakas izstrādājumiem.";

b) attiecībā uz Dāniju, Grieķiju, Apvienoto Karalisti un Portugāli 5. punktu aizstāj ar šādu:

“Dānijā:

- Skatteministeren vai pilnvarots pārstāvis;

Grieķijā:

Υπουργός Οικονομικών vai pilnvarots pārstāvis;

Apvienotajā Karalistē:

- The Commissioners of Customs and Excise vai pilnvarots pārstāvis jautājumos par informāciju pievienotās vērtības nodokļa un akcīzes nodokļa sakarā,

- The Commissioners of Irland Revenue vai pilnvarots pārstāvis jautājumos par visu citu informāciju;

Portugālē:

- O Ministro das Finanças vai pilnvarots pārstāvis.”

31. pants

1. Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai 1993. gada 1. janvārī šī direktīva būtu izpildīta.

Attiecībā uz 9. panta 3. punktu Dānijas Karalistei tomēr ir atļauts normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu šos noteikumus, ieviest ne vēlāk kā līdz 1993. gada 1. janvārim.

Pieņemot šos noteikumus, dalībvalstis tajos iekļauj atsauci uz šo direktīvu vai arī pievieno šādu atsauci to oficiālai publikācijai. Dalībvalstis nosaka, kādā veidā izdarāma šāda atsauce.

2. Dalībvalstis informē Komisiju par saviem galvenajiem tiesību aktiem, ko tās pieņem, lai izpildītu šo direktīvu.

32. pants

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm.

Briselē, 1992. gada 25. februārī

Padomes vārdā —

priekšsēdētājs

Vitor Martins

[1] OV C 322, 21.12.1990., 1. lpp. un OV C 45, 20.8.1992., 10. lpp.

[2] OV C 183, 15.7.1991., 131. lpp.

[3] OV C 169, 18.3.1991., 25. lpp.

[4] OV L 336, 27.12.1977., 15. lpp., kurā jaunākie grozījumi veikti ar Direktīvu 79/1070/EEK (OV L 331, 27.12.1979., 8. lpp.).

[5] OV L 349, 13.12.1990., 19. lpp.

[6] OV L 354, 30.12.1974., 6. lpp., kurā jaunākie grozījumi veikti ar Direktīvu 88/663/EEK (OV L 382, 31.12.1988., 40. lpp.).

[7] OV L 105, 23.4.1983., 64. lpp., kurā grozījumi veikti ar Direktīvu 89/604/EEK (OV L 348, 29.11.1989., 28. lpp.).

[8] OV L 175, 25.7.1968., 15. lpp., kurā jaunākie grozījumi veikti ar Direktīvu 85/347/EEK (OV L 183, 16.7.1985., 22. lpp.).

[9] OV L 135, 4.6.1969., 6. lpp., kurā jaunākie grozījumi veikti ar Direktīvu 91/191/EEK (OV L 94, 16.4.1991., 24. lpp.).

[10] OV L 349, 13.12.1990., 19. lpp.

[11] OV L 106, 18.4.1989., 1. lpp., kurā jaunākie grozījumi veikti ar Regulu (EEK) Nr. 592/91 (OV L 66, 13.3.1991., 13. lpp.)

--------------------------------------------------