(1)

Komisija 2014. gada 15. aprīlī pieņēma ziņojumu par Padomes Regulas (EK) Nr. 2201/2003 (3) piemērošanu. Ziņojumā secināja, ka Regula (EK) Nr. 2201/2003 ir labi funkcionējošs instruments, kas ir sniedzis ievērojamus ieguvumus iedzīvotājiem, bet ka esošos noteikumus varētu uzlabot. Minētajā regulā ir jāveic vairāki grozījumi tādēļ skaidrības labad minētā regula būtu jāpārstrādā.

(2)

Šajā regulā paredzēti vienoti noteikumi par jurisdikciju attiecībā uz laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu un laulības atzīšanu par neesošu, kā arī tādiem strīdiem par vecāku atbildību, kuros ir starptautisks elements. Šī regula atvieglo lēmumu, kā arī publisko aktu un atsevišķu vienošanos apriti Savienībā, paredzot noteikumus par to atzīšanu un izpildi citās dalībvalstīs. Turklāt šajā regulā ir precizētas bērna tiesības uz iespēju paust savu viedokli tiesvedībā, kurā viņš ir subjekts, un ietverti arī noteikumi, kas papildina 1980. gada 25. oktobra Hāgas Konvenciju par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem (“1980. gada Hāgas konvencija”) attiecībās starp dalībvalstīm. Tādēļ šai regulai būtu jāpalīdz nostiprināt juridisko noteiktību un palielināt elastību, nodrošināt tiesvedības pieejamības uzlabojumus, kā arī nodrošināt, ka šāda tiesvedība ir efektīvāka.

(3)

Savienībai ir ļoti svarīga tās tiesiskuma telpas netraucēta un pareiza darbība, ievērojot dalībvalstu atšķirīgās tiesību sistēmas un tradīcijas. Šajā sakarā būtu jāturpina palielināt savstarpējo uzticēšanos pārējo dalībvalstu tieslietu sistēmām. Savienība ir noteikusi sev mērķi izveidot, uzturēt un pilnveidot brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kurā tiek nodrošināta personu brīva pārvietošanās un tiesas pieejamība. Lai īstenotu šo mērķi, juridiskajās procedūrās būtu jāstiprina personu tiesības, īpaši bērnu tiesības, lai atvieglotu tiesu un administratīvo iestāžu sadarbību un lēmumu izpildi ģimenes tiesību lietās, kurām ir pārrobežu ietekme. Būtu jāsekmē lēmumu civillietās savstarpēja atzīšana, jāvienkāršo tiesas pieejamība un jāuzlabo informācijas apmaiņa starp dalībvalstu iestādēm.

(4)

Tālab Savienībai cita starpā ir jāpieņem pasākumi attiecībā uz tiesu iestāžu sadarbību civillietās, kurām ir pārrobežu ietekme, jo īpaši tad, kad tas nepieciešams iekšējā tirgus pienācīgai darbībai. Jēdziens “civillietas” būtu jāinterpretē autonomi – saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas (“Tiesa”) iedibināto judikatūru. Tas būtu jāuzskata par neatkarīgu jēdzienu, kas jāinterpretē, atsaucoties, pirmkārt, uz šīs regulas mērķiem un sistēmu un, otrkārt, uz vispārējiem principiem, kas izriet no valstu tiesību sistēmu kopuma. Tāpēc jēdziens “civillietas” būtu jāinterpretē tādējādi, ka ar to var saprast arī pasākumus, kuri saskaņā ar dalībvalsts tiesību sistēmu varētu attiekties uz publiskajām tiesībām. Tam jo īpaši būtu jāattiecas uz visiem pieteikumiem, pasākumiem vai lēmumiem lietās par “vecāku atbildību” šīs regulas nozīmē un saskaņā ar tās mērķiem.

(5)

Šī regula attiecas uz “civillietām”, kas ietver tiesvedības civillietās un no tām izrietošos lēmumus, kā arī publiskus aktus un atsevišķas ārpustiesas vienošanās laulības lietās un lietās par vecāku atbildību. Turklāt jēdzienam “civillietas” būtu jāaptver pieteikumi, pasākumi vai lēmumi, kā arī publiski akti un atsevišķas ārpustiesas vienošanās par bērna atpakaļatdošanu saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvenciju, kas atbilstoši Tiesas judikatūrai un saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvencijas 19. pantu nav tiesvedības par vecāku atbildību pēc būtības, bet ar to cieši ir saistīti, un tiem pievēršas daži šīs regulas noteikumi.

(6)

Lai atvieglotu lēmumu, kā arī publisko aktu un atsevišķu vienošanos apriti laulības lietās un lietās par vecāku atbildību, ir vajadzīgi un lietderīgi, ka normas, kas nosaka jurisdikciju un lēmumu atzīšanu un izpildi, reglamentē kāds Savienības juridiskais akts, kas ir saistošs un tieši piemērojams.

(7)

Lai nodrošinātu vienlīdzību attiecībā uz visiem bērniem, šai regulai būtu jāattiecas uz visiem lēmumiem par vecāku atbildību, tostarp uz bērna aizsardzības pasākumiem, neatkarīgi no saiknes ar laulības lietām vai citām lietām.

(8)

Tomēr, tā kā noteikumi par vecāku atbildību bieži tiek piemēroti laulības lietu sakarā, lietderīgāks būtu viens akts attiecībā uz šķiršanās lietām un vecāku atbildību.

(9)

Attiecībā uz lēmumiem par laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu šī regula būtu jāpiemēro tikai attiecībā uz laulības šķiršanu. Šī regula nebūtu jāattiecina uz tādiem jautājumiem kā laulības šķiršanas pamatojums, laulāto mantas piederība vai jebkuriem citiem saistītiem pasākumiem. Šīs regulas noteikumiem par atzīšanu nebūtu jāattiecas uz lēmumiem, ar ko atsaka laulības šķiršanu.

(10)

Attiecībā uz bērna īpašumu šī regula būtu jāpiemēro tikai bērna aizsardzības pasākumiem, proti, tās personas vai tās iestādes iecelšanai un funkcijām, kas ir atbildīga par bērna īpašumu un kas pārstāv bērnu vai palīdz viņam, un bērna īpašuma pārvaldīšanai, saglabāšanai vai atsavināšanai. Šajā ziņā šī regula būtu jāpiemēro, piemēram, gadījumos, kad lietas priekšmets ir tās personas vai struktūras iecelšana, kas pārvalda bērna īpašumu. Pasākumus, kas saistīti ar bērna īpašumu un kas neattiecas uz bērna aizsardzību, arī turpmāk reglamentē Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1215/2012 (4). Tomēr šādos gadījumos vajadzētu būt iespējamam piemērot šīs regulas noteikumus par jurisdikciju attiecībā uz saistītiem jautājumiem.

(11)

Jebkura veida bērna ievietošanai audžuģimenes aprūpē – proti, pie vienas vai vairākām personām saskaņā ar valsts tiesību aktiem un procedūru – vai aprūpes iestādē, piemēram, bāreņu namā vai bērnunamā, citā dalībvalstī vajadzētu būt šīs regulas darbības jomā, ja vien tā nav nepārprotami izslēgta, kā tas piemēram ir gadījumā, kad ievietošana tiek veikta adopcijas nolūkā, kad ievietošana tiek veikta pie kāda no vecākiem vai – attiecīgā gadījumā – jebkura cita tuva radinieka, kā to deklarējusi saņēmēja dalībvalsts. Līdz ar to būtu jāiekļauj arī “ievietošana audzināšanas nolūkā”, ko norīkojusi tiesa vai organizējusi kompetenta iestāde ar vecāku vai bērna piekrišanu vai pēc viņu lūguma bērna neatbilstīgas uzvedības dēļ. Būtu jāizslēdz vienīgi ievietošana – audzināšanas vai sodīšanas nolūkā –, kas norīkota vai organizēta pēc tādas bērna rīcības, kuru varētu uzskatīt par sodāmu rīcību saskaņā ar valsts krimināltiesībām, ja to būtu izdarījis pieaugušais, neatkarīgi no tā, vai konkrētajā gadījumā tas varētu novest pie notiesāšanas.

(12)

Šī regula nebūtu jāpiemēro vecāku stāvokļa konstatēšanai, jo šis jautājums atšķiras no vecāku atbildības iegūšanas, kā arī tā nebūtu jāpiemēro citiem jautājumiem, kas saistīti ar personu statusu.

(13)

Uzturēšanas pienākumi ir izslēgti no šīs regulas darbības jomas, jo uz tiem jau attiecas Padomes Regula (EK) Nr. 4/2009 (5). Papildus atbildētāja vai kreditora pastāvīgās dzīvesvietas tiesām – tiesām, kurām saskaņā ar šo regulu ir jurisdikcija laulības lietās, parasti vajadzētu būt jurisdikcijai lemt par papildu uzturēšanas pienākumiem laulības laikā vai pēc laulības, piemērojot minētās regulas 3. panta c) punktu. Tiesas, kurām saskaņā ar šo regulu ir jurisdikcija lietās par vecāku atbildību, parasti ir jurisdikcija lemt par bērna papildu uzturēšanas pienākumiem, piemērojot minētās regulas 3. panta d) punktu.

(14)

Saskaņā ar Tiesas judikatūru jēdzienam “tiesa” būtu jāpiešķir plaša nozīme tādējādi, lai aptvertu arī administratīvās iestādes vai citas iestādes, piemēram, notārus, kas dažās laulības lietās vai lietās par vecāku atbildību īsteno jurisdikciju kā tiesas. Jebkura vienošanās, ko tiesa apstiprinājusi pēc pārbaudes pēc būtības saskaņā ar valsts tiesību aktiem un procedūrām, būtu jāatzīst par “lēmumu” vai jāizpilda kā “lēmums”. Citām vienošanām, kuru saistoša juridiska spēka iegūšanai izcelsmes dalībvalstī ir vajadzīga formāla publiskas iestādes vai citas iestādes, ko dalībvalsts paziņojusi Komisijai minētajā nolūkā, iesaistīšanās, spēks citās dalībvalstīs būtu jāiegūst saskaņā ar šīs regulas īpašajiem noteikumiem par publiskajiem aktiem un vienošanām. Šai regulai nebūtu jāpieļauj tīri privātu vienošanos brīva aprite. Tomēr būtu jānotiek tādu vienošanos apritei, kuri nav ne lēmums, ne publisks akts, bet kurus ir reģistrējusi kompetenta publiskā iestāde. Šādas publiskās iestādes varētu ietvert notārus, kas reģistrē vienošanās, pat ja tie darbojas brīvā profesijā.

(15)

Saistībā ar “publisku aktu” termins “pilnvarojums” šajā regulā jāinterpretē autonomi un saskaņā ar “publiskā akta” definīciju, ko horizontāli izmanto citos Savienības instrumentos, un ņemot vērā šīs regulas mērķus.

(16)

Lai arī atpakaļatdošanas lietu izskatīšana, kas notiek saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvenciju, nav lietu par vecāku atbildību izskatīšana pēc būtības, lēmumi par bērna atpakaļatdošanu, ievērojot 1980. gada Hāgas konvenciju, būtu jāatzīst un jāizpilda saskaņā ar šīs regulas IV nodaļu gadījumos, kad tie jāizpilda citā dalībvalstī tāpēc, ka bērns atkal ir nolaupīts pēc atpakaļatdošanas norīkošanas. Tas neskar iespēju sākt izskatīt jaunu lietu par bērna atpakaļatdošanu saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvenciju attiecībā uz turpmāko nolaupīšanu. Turklāt šī regula būtu jāturpina piemērot attiecībā uz citiem aspektiem bērna nelikumīgas aizvešanas vai aizturēšanas gadījumos, kā piemēram, attiecībā uz noteikumiem par jurisdikciju, kas attiecas uz pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts tiesu, un uz noteikumiem par atzīšanu un izpildi, kas attiecas uz visiem minētās tiesas izdotiem rīkojumiem.

(17)

Šī regula – tāpat kā 1996. gada 19. oktobra Hāgas Konvencija par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, atzīšanu, izpildi un sadarbību attiecībā uz vecāku atbildību un bērnu aizsardzības pasākumiem (“1996. gada Hāgas konvencija”) – būtu jāpiemēro visiem bērniem vecumā līdz 18 gadiem pat gadījumos, kad pirms minētā vecuma sasniegšanas viņi ir ieguvuši rīcībspēju saskaņā ar tiesībām, kas reglamentē viņu statusu, piemēram, sasniedzot pilngadību pirms termiņa laulības rezultātā. Tādējādi būtu iespējams izvairīties no darbības jomas pārklāšanās ar 2000. gada 13. janvāra Hāgas Konvenciju par pieaugušo starptautisko aizsardzību, kas attiecas uz personām vecumā no 18 gadiem, un vienlaikus nepieļaut to, ka ir gadījumi, kas nav iekļauti nevienā no abiem minētajiem instrumentiem. Attiecībā uz bērniem vecumā līdz 16 gadiem būtu jāturpina piemērot 1980. gada Hāgas konvenciju un līdz ar to arī šīs regulas III nodaļu, kas papildina uz 1980. gada Hāgas konvencijas piemērošanu dalībvalstu attiecībās.

(18)

Šajā regulā būtu jāuzskata, ka personai ir “aizgādības tiesības”, ja, ievērojot lēmumu, saskaņā ar likumu vai ar vienošanos, kurai ir juridisks spēks saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā ir bērna pastāvīgā dzīvesvieta, persona, kam ir vecāku atbildība, nevar lemt par bērna dzīvesvietu bez minētās personas piekrišanas – neatkarīgi no valsts tiesību aktos izmantotajiem terminiem. Dažās tiesību sistēmās, kurās lieto terminus “aizgādība” un “saskarsme”, vecāks, kas neīsteno aizgādību, faktiski var saglabāt svarīgus pienākumus attiecībā uz lēmumiem par bērnu, kuri ir plašāki par vienkāršām saskarsmes tiesībām.

(19)

Jurisdikcijas pamats lietās par vecāku atbildību ir izveidots, ņemot vērā bērna intereses, un tas būtu jāpiemēro, ievērojot minētās intereses. Atsauces uz bērna interesēm būtu jāinterpretē, ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (“Harta”) 24. pantu un 1989. gada 20. novembra Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par bērna tiesībām (“ANO Konvencija par bērna tiesībām”), kā tā ir īstenota ar valsts tiesību aktiem un procedūru.

(20)

Lai aizsargātu bērna intereses, jurisdikcija, pirmkārt, būtu jānosaka saskaņā ar tuvuma kritēriju. Līdz ar to jurisdikcijai vajadzētu būt bērna pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalstij, izņemot dažas šajā regulā izklāstītas situācijas, piemēram, ja bērna pastāvīgā dzīvesvieta mainīta saskaņā ar vienošanos starp personām, kam ir vecāku atbildība.

(21)

Ja vēl nenoris tiesvedība lietās par vecāku atbildību un likumīgas pārcelšanās rezultātā mainās bērna pastāvīgā dzīvesvieta, jurisdikcija būtu jāmaina, lai ievērotu tuvuma kritēriju. Attiecībā uz tiesvedību, kas jau norisinās, juridiskā noteiktība un tiesas spriešanas efektivitāte attaisno šīs jurisdikcijas saglabāšanu, līdz šīs tiesvedības rezultātā ir pieņemts galīgs lēmums vai tā ir kā citādi beigusies. Tiesai, kurā notiek tiesvedība, tomēr vajadzētu būt tiesīgai noteiktos apstākļos nodot jurisdikciju dalībvalstij, kurā bērns dzīvo likumīgas pārcelšanās rezultātā.

(22)

Bērna nelikumīgas aizvešanas vai aizturēšanas gadījumos, neskarot iespēju izvēlēties tiesu saskaņā ar šo regulu, bērna pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts tiesām būtu jāsaglabā jurisdikcija līdz brīdim, kad ir iedibināta jauna pastāvīgā dzīvesvieta citā dalībvalstī un ir izpildīti daži īpaši nosacījumi. Dalībvalstīm, kurās ir koncentrēta jurisdikcija, būtu jāapsver iespēja ļaut tiesai, kurā iesniegts pieteikums par atpakaļatdošanu saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvenciju, īstenot arī jurisdikciju, par kuru puses vienojušās vai kuru tās akceptējušas saskaņā ar šo regulu, lietās par vecāku atbildību, ja pušu vienošanās ir panākta šo atpakaļatdošanas lietu izskatīšanas laikā. Ar šādām vienošanām būtu jāaptver gan vienošanās par bērna atpakaļatdošanu, gan vienošanās par atpakaļneatdošanu. Ja tiek panākta vienošanās par atpakaļneatdošanu, bērnam būtu jāpaliek jaunās pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalstī un jurisdikcija attiecībā uz jebkādu turpmāku aizgādības lietu izskatīšanu tajā būtu jānosaka, pamatojoties uz bērna jauno pastāvīgo dzīvesvietu.

(23)

Konkrētos apstākļos, kas noteikti šajā regulā, vajadzētu būt iespējamam jurisdikciju lietās par vecāku atbildību noteikt arī dalībvalstī, kurā starp vecākiem norisinās tiesvedība laulības šķiršanas, laulāto atšķiršanas vai laulības atzīšanas par neesošu lietās, vai citā dalībvalstī, ar ko bērnam ir būtiska saikne un par ko puses vai nu ir vienojušās iepriekš – ne vēlāk kā brīdī, kad tiesā ir celta prasība, – vai arī kas ir skaidri akceptēta minētās tiesvedības laikā, pat ja bērna pastāvīgā dzīvesvieta nav konkrētajā dalībvalstī, ar noteikumu, ka šādas jurisdikcijas īstenošana ir bērna interesēs. Saskaņā ar Tiesas judikatūru jebkura cita persona, izņemot vecākus, kura saskaņā ar valsts tiesību aktiem var būt puse vecāku uzsāktā tiesvedībā, šajā regulā būtu jāuzskata par tiesvedības pusi, un tāpēc minētās puses iebildumiem pret konkrētā bērna vecāku jurisdikcijas izvēli pēc datuma, kad tiesā ir celta prasība, būtu jāizslēdz visu tiesvedības pušu akcepts par jurisdikciju minētajā datumā. Pirms jurisdikcijas īstenošanas, pamatojoties uz vienošanos par tiesas izvēli vai akceptēšanu, tiesai būtu jāpārbauda, vai šī vienošanās vai akceptēšana tika balstīta uz apzinātu un brīvu izvēli, nevis izrietēja no tā, ka viena puse izmantoja otras puses stāvokli vai nelabvēlīgāko situāciju. Tiesai būtu saskaņā ar valsts tiesību aktiem un procedūru jāreģistrē jurisdikcijas akceptēšana tiesvedības laikā.

(24)

Jebkura jurisdikcija, par ko vienojas vai ko akceptē, būtu jāizbeidz, ja vien puses nav vienojušās citādi, tiklīdz lēmumu minētajā tiesvedībā lietās par vecāku atbildību vairs nevar pārsūdzēt parastajā kārtībā vai tiesvedība ir izbeigta kāda cita iemesla dēļ, lai ievērotu tuvuma prasību attiecībā uz jebkuru turpmāku jaunu tiesvedību.

(25)

Ja nevar noskaidrot bērna pastāvīgo dzīvesvietu un jurisdikciju nevar noteikt, pamatojoties uz vienošanos par tiesas izvēli, jurisdikcijai vajadzētu būt tās dalībvalsts tiesām, kurā bērns atrodas. Šis atrašanās vietas noteikums būtu jāpiemēro arī bērniem bēgļiem un bērniem, kas starptautiski pārvietoti viņu pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalstī notiekošu nemieru dēļ. Tomēr, ņemot vērā šo regulu saistībā ar 1996. gada Hāgas konvencijas 52. panta 2. punktu, šis jurisdikcijas noteikums būtu jāpiemēro tikai tiem bērniem, kuru pastāvīgā dzīvesvieta pirms pārvietošanas bija kādā dalībvalstī. Ja bērna pastāvīgā dzīvesvieta pirms pārvietošanas bija trešā valstī, būtu jāpiemēro 1996. gada Hāgas konvencijas jurisdikcijas noteikumi attiecībā uz bērniem bēgļiem un starptautiski pārvietotiem bērniem.

(26)

Izņēmuma apstākļos tās dalībvalsts tiesa, kurā ir bērna pastāvīgā dzīvesvieta, varētu nebūt atbilstošākā tiesa lietas izskatīšanai. Izņēmuma kārtā un noteiktos apstākļos tiesai, kurai ir jurisdikcija, vajadzētu būt iespējai – bet tai nav pienākuma – nodot jurisdikciju konkrētā lietā citas dalībvalsts tiesai, ja šī tiesa ir piemērotāka konkrētajā lietā izvērtēt bērna intereses. Saskaņā ar Tiesas judikatūru dalībvalsts tiesai vajadzētu būt iespējai nodot jurisdikciju lietās par vecāku atbildību tikai tādas citas dalībvalsts tiesai, ar ko konkrētajam bērnam ir “īpaša saikne”. Šajā regulā būtu izsmeļoši jāuzskaita šādas “īpašas saiknes” būtiskie elementi. Tiesai, kurai ir jurisdikcija, būtu jāvēršas ar pieprasījumu citas dalībvalsts tiesā tikai tad, ja tās iepriekšējais lēmums apturēt tiesvedību un iesniegt lūgumu par jurisdikcijas nodošanu ir kļuvis galīgs gadījumos, kad minēto lēmumu saskaņā ar valsts tiesību aktiem var pārsūdzēt.

(27)

Izņēmuma apstākļos un ievērojot bērna intereses konkrētajā gadījumā, tās dalībvalsts, kurai saskaņā ar šo regulu nav jurisdikcijas, tiesai, bet ir īpaša saikne ar bērnu saskaņā ar šo regulu, vajadzētu būt iespējai lūgt, lai bērna pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts kompetentā tiesa tai nodotu jurisdikciju. Tomēr tas nebūtu pieļaujams lietās par bērna nelikumīgu aizvešanu vai aizturēšanu. Šī konkrētā kompetentā tiesa būtu jānosaka saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurai izteikts lūgums.

(28)

Jurisdikcijas nodošanai vajadzētu būt spēkā tikai attiecībā uz konkrēto lietu – neatkarīgi no tā, vai to lūdz tiesa, kura vēlas nodot savu jurisdikciju, vai tiesa, kura vēlas to iegūt. Ja tiesvedība, attiecībā uz kuru ir lūgts nodot jurisdikciju un šis lūgums ir apmierināts, ir beigusies, nodošanai nebūtu jārada nekādas sekas turpmākajai tiesvedībai.

(29)

Ja nevienai dalībvalsts tiesai nav jurisdikcijas saskaņā ar šo regulu, jurisdikcija katrā dalībvalstī būtu jānosaka ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem. Jēdzienam “attiecīgās dalībvalsts tiesību akti” būtu jāietver konkrētajā valstī spēkā esošos starptautiskos instrumentus.

(30)

Šai regulai nebūtu jāliedz dalībvalsts tiesām, kurām nav jurisdikcijas izspriest lietu pēc būtības, pieņemt pagaidu pasākumus, tostarp aizsardzības pasākumus, steidzamos gadījumos attiecībā uz bērna, kas atrodas šajā dalībvalstī, personu vai īpašumu. Minētie pasākumi saskaņā ar šo regulu nebūtu jāatzīst un jāizpilda nevienā citā dalībvalstī, izņemot pasākumus, kuri veikti, lai aizsargātu bērnu no nopietna riska, kas minēts 1980. gada Hāgas konvencijas 13. panta pirmās daļas b) punktā. Pasākumiem, kas veikti, lai aizsargātu bērnu no šāda riska, būtu jāpaliek spēkā, līdz bērna pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts tiesa ir veikusi pasākumus, kurus tā uzskata par atbilstīgiem. Ciktāl tas nepieciešams, lai aizsargātu bērna intereses, tiesai tieši vai ar centrālo iestāžu starpniecību par veiktajiem pasākumiem būtu jāpaziņo tās dalībvalsts tiesai, kurai saskaņā ar šo regulu ir jurisdikcija izskatīt lietu pēc būtības. Šādas informācijas nesniegšana pati par sevi tomēr nebūtu uzskatāma par pamatojumu pasākuma neatzīšanai.

(31)

Tiesai, kurai ir jurisdikcija tikai attiecībā uz pagaidu pasākumiem, tostarp aizsardzības pasākumiem, ja tajā celta prasība, iesniedzot pieteikumu par lietas būtību, pēc savas iniciatīvas būtu jāpaziņo, ka tai nav jurisdikcijas, ja saskaņā ar šo regulu jurisdikcija izskatīt lietu pēc būtības ir citas dalībvalsts tiesai.

(32)

Ja lietas izskatīšanas rezultāts dalībvalsts tiesā, kurai nav jurisdikcijas saskaņā ar šo regulu, ir atkarīgs no lēmuma par saistītu jautājumu, uz ko attiecas šīs regulas darbības joma, ar šo regulu nebūtu jāliedz minētās dalībvalsts tiesām lemt par minēto jautājumu. Tādējādi, ja tiesvedības priekšmets ir, piemēram, strīds par mantojumu, kurā ir iesaistīts bērns un kurā ir jāieceļ aizbildnis ad litem, kurš pārstāvētu bērnu minētajā tiesvedībā, dalībvalstij, kurai ir jurisdikcija strīdā par mantojumu, būtu jāļauj iecelt aizbildni lietā, kas tiek izskatīta, neatkarīgi no tā, vai tiesai saskaņā ar šo regulu ir jurisdikcija lietās par vecāku atbildību. Jebkādam šādam pieņemtam lēmumam vajadzētu radīt sekas tikai tajā tiesvedībā, attiecībā uz kuru tas tika pieņemts.

(33)

Ja mantošanas lietās dalībvalsts tiesā bērna vārdā veiktas vai veicamas juridiskas darbības spēkā esamība ir jāatļauj vai jāapstiprina tiesai, tiesai minētajā dalībvalstī vajadzētu būt iespējamam lemt par to, vai atļaut vai apstiprināt šādu juridisku darbību pat tad, ja attiecīgajai tiesai nav jurisdikcijas saskaņā ar šo regulu. Jēdzienam “juridiska darbība” būtu jāaptver, piemēram, mantojuma pieņemšana vai atteikšanās no tā vai pušu vienošanās par mantojuma dalīšanu vai izdalīšanu.

(34)

Šai regulai nebūtu jāskar starptautisko publisko tiesību piemērošana attiecībā uz diplomātisko neaizskaramību. Ja šajā regulā paredzētā jurisdikcija nevar tikt realizēta, jo saskaņā ar starptautiskajām tiesībām pastāv diplomātiskā neaizskaramība, jurisdikcija būtu jārealizē atbilstoši tās dalībvalsts valsts tiesību aktiem, kurā attiecīgajai personai nav šādas neaizskaramības.

(35)

Šajā regulā nosaka brīdi, kad uzskatāms, ka ir celta prasība tiesā šīs regulas izpratnē. Ņemot vērā dalībvalstīs pastāvošās divas atšķirīgās sistēmas, kuras vai nu nosaka, ka pieteikums par lietas ierosināšanu vispirms jāizsniedz atbildētājam, vai arī to, ka tas vispirms jāiesniedz tiesā, būtu jāpietiek ar pirmā posma īstenošanu saskaņā ar valsts tiesību aktiem, ar noteikumu, ka prasītājs pēc tam ir veicis visus pasākumus, kas viņam saskaņā ar valsts tiesību aktiem bija jāveic, lai tiktu īstenots otrais posms. Ņemot vērā to, ka aizvien svarīgāka kļūst mediācija un citas strīdu alternatīvas izšķiršanas metodes, arī tiesvedības laikā, saskaņā ar Tiesas judikatūru būtu jāuzskata, ka prasība ir celta tiesā arī brīdī, kad pieteikums par lietas ierosināšanu vai līdzvērtīgs dokuments ir iesniegts tiesā gadījumos, kad tiesvedība pa šo laiku ir apturēta pēc tiesvedību uzsākušās puses lūguma, lai panāktu izlīgumu, un ja pieteikums par lietas ierosināšanu vēl nav izsniegts atbildētājam un ja atbildētājs nav zinājis par tiesvedību vai nav tajā nekādā veidā piedalījies, ar noteikumu, ka tiesvedību uzsākusī puse pēc tam ir veikusi visus pasākumus, kas viņai bija jāveic, lai pieteikums par lietas ierosināšanu tiktu izsniegts atbildētājam. Saskaņā ar Tiesas judikatūru lis pendens gadījumā datums, kad valsts samierināšanas iestādē ir ierosināta obligāta samierināšanas procedūra, būtu jāuzskata par datumu, kurā ir celta prasība “tiesā”.

(36)

Uz dokumentu izsniegšanu tiesvedībā, kas sākta atbilstīgi šai regulai, būtu jāattiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1393/2007 (6).

(37)

Dalībvalsts tiesai būtu pēc savas iniciatīvas jāpaziņo, ka tai nav jurisdikcijas, ja šajā tiesā ir celta prasība lietā, kurā saskaņā ar šo regulu tai nav jurisdikcijas pēc būtības un kurā saskaņā ar šo regulu jurisdikcija pēc būtības ir citas dalībvalsts tiesai. Tomēr dalībvalsts tiesai, kurai ir īpaša saikne ar bērnu saskaņā ar šo regulu, vajadzētu būt rīcības brīvībai, bet ne pienākumam lūgt nodot jurisdikciju saskaņā ar šo regulu.

(38)

Saskaņotas tiesas spriešanas interesēs jāsamazina paralēlu tiesvedību iespēja un jānodrošina, ka dažādās dalībvalstīs nepieņems pretrunīgus lēmumus. Vajadzētu būt skaidram un iedarbīgam mehānismam, lai izšķirtu lis pendens lietas un saistītas darbības un novērstu problēmas, ko izraisa valstu atšķirības attiecībā uz tā laika noteikšanu, kad lieta tiek uzskatīta par izskatīšanā esošu. Šīs regulas nolūkos minētais laiks būtu jānosaka patstāvīgi. Tomēr, lai uzlabotu vienošanos par izņēmuma tiesas izvēli efektivitāti, šīs regulas noteikumiem par lis pendens nevajadzētu būt par šķērsli, ja vecāki piešķir izņēmuma jurisdikciju kādas dalībvalsts tiesām.

(39)

Tiesvedībā lietās par vecāku atbildību saskaņā ar šo regulu, kā arī par atpakaļatdošanu saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvenciju – kā pamatprincips - būtu jānodrošina bērnam, kurš ir šīs tiesvedības subjekts un kurš ir spējīgs formulēt savu viedokli saskaņā ar Tiesas judikatūru, patiesa un reāla iespēja paust savu viedokli un, izvērtējot bērna intereses, šis viedoklis būtu pienācīgi jāņem vērā. Bērna iespējai brīvi paust savu viedokli saskaņā ar Hartas 24. panta 1. punktu un ņemot vērā 12. pantu ANO Konvencijā par bērna tiesībām ir būtiska loma, piemērojot šo regulu. Regulā būtu tomēr jāparedz, ka to, kas bērnu uzklausīs un kā bērns tiek uzklausīts, nosaka dalībvalstis savos valsts tiesību aktos un procedūrā. Attiecīgi šīs regulas mērķim nevajadzētu būt noteikt, vai bērns būtu jāuzklausa tiesnesim personiski vai īpaši apmācītam ekspertam, kurš pēc tam ziņo tiesai, kā arī to, vai bērns būtu jāuzklausa tiesas zālē vai citā vietā, vai izmantojot citus līdzekļus. Turklāt, lai arī tikt uzklausītam paliek bērna tiesības, bērna uzklausīšana nevar būt absolūts pienākums, bet tā ir jāizvērtē, ņemot vērā bērna intereses, piemēram, lietās, kur ir pušu vienošanās.

Lai arī saskaņā ar Tiesas judikatūru Hartas 24. pantā un Regulā (EK) Nr. 2201/2003 netiek prasīts, lai izcelsmes dalībvalsts tiesa noskaidrotu bērna viedokli katrā lietā, rīkojot uzklausīšanu, un tādējādi minētā tiesa saglabā zināmu rīcības brīvību, tomēr judikatūra arī paredz to, ka, ja minētā tiesa nolemj nodrošināt iespēju bērnam tikt uzklausītam, tiesai ir pienākums veikt visus pasākumus, kas ir piemēroti šādas uzklausīšanas rīkošanai, ņemot vērā bērna intereses un katra atsevišķa gadījuma apstākļus, lai nodrošinātu minēto noteikumu efektivitāti un piedāvātu bērnam patiesu un reālu iespēju paust savu viedokli. Izcelsmes dalībvalsts tiesai būtu, ciktāl iespējams un vienmēr ņemot vērā bērna intereses, jāizmanto visi līdzekļi, kas tai ir pieejami saskaņā ar valsts tiesību aktiem, kā arī konkrētie starptautiskas tiesu iestāžu sadarbības instrumenti, tostarp attiecīgā gadījumā tie, kas paredzēti Padomes Regulā (EK) Nr. 1206/2001 (7).

(40)

Ja bērns ir nelikumīgi aizvests vai aizturēts, nekavējoties būtu jāpanāk bērna atpakaļatdošana, un šai nolūkā būtu jāturpina piemērot 1980. gada Hāgas konvenciju, kuru papildina šī regula, jo īpaši tās III nodaļa.

(41)

Lai pēc iespējas ātrāk pabeigtu atpakaļatdošanas lietu izskatīšanu saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvenciju, dalībvalstīm atbilstoši savai valsts tiesu struktūrai būtu jāapsver, vai jurisdikciju saistībā ar minētajām lietām koncentrēt pēc iespējas ierobežotā skaitā tiesu. Jurisdikciju bērna nolaupīšanas lietās varētu koncentrēt vienā tiesā visai valstij vai ierobežotā skaitā tiesu, par atskaites punktu izmantojot, piemēram, apelācijas tiesu skaitu un koncentrējot jurisdikciju bērna starptautiskās nolaupīšanas lietās vienā pirmās instances tiesā katrā apelācijas tiesas apgabalā.

(42)

Izskatot atpakaļatdošanas lietas saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvenciju, tiesām katrā instancē lēmums būtu jāpieņem sešu nedēļu laikā, izņemot, ja ārkārtas apstākļu dēļ tas nav iespējams. Tas, ka tiek izmantoti alternatīvas strīdu izšķiršanas līdzekļi, pats par sevi nebūtu jāuzskata par ārkārtas apstākli, kura dēļ ir ļauts pārsniegt termiņu. Tomēr ārkārtas apstākļi varētu rasties šādu līdzekļu izmantošanas laikā vai to rezultātā. Pirmās instances tiesai termiņam būtu jāsākas brīdī, kad tiesā tiek celta prasība. Augstākas instances tiesai termiņam būtu jāsākas brīdī, kad ir veikti visi vajadzīgie procedūras pasākumi. Šādi pasākumi atkarībā no attiecīgās tiesību sistēmas cita starpā varētu būt pārsūdzības izsniegšana atbildētājam vai nu dalībvalstī, kur atrodas tiesa, vai arī citā dalībvalstī, lietas nodošana un pārsūdzības iesniegšana apelācijas tiesā dalībvalstīs, kur pārsūdzība ir jāiesniedz tiesā, kuras lēmums tiek pārsūdzēts, vai puses pieteikums sasaukt tiesas sēdi, ja šāds pieteikums ir nepieciešams saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Dalībvalstīm būtu arī jāapsver iespēja samazināt tādu pārsūdzību skaitu, kuras var iesniegt pret lēmumu, ar ko piekrīt bērna atpakaļatdošanai vai noraida to saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvenciju, līdz vienai pārsūdzībai.

(43)

Visās lietās attiecībā uz bērniem, jo īpaši starptautiskās bērnu nolaupīšanas lietās, tiesām būtu jāapsver iespēja panākt risinājumus, izmantojot mediāciju un citus piemērotus līdzekļus un attiecīgā gadījumā ņemot palīgā esošos tīklus un atbalsta struktūras, kas paredzēti mediācijai pārrobežu strīdos par vecāku atbildību. Tomēr šiem centieniem nevajadzētu pārmērīgi pagarināt atpakaļatdošanas lietas saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvenciju. Turklāt mediācija ne vienmēr varētu būt piemērots līdzeklis, jo īpaši lietās par vardarbību ģimenē. Ja laikā, kad notiek atpakaļatdošanas lietas izskatīšana saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvenciju, vecāki vienojas par bērna atpakaļatdošanu vai atpakaļneatdošanu, un arī par vecāku atbildības jautājumiem, šai regulai noteiktos apstākļos būtu jādod viņiem iespēja vienoties par to, ka tiesai, kurā iesniegts pieteikums saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvenciju, - attiecībā uz viņu vienošanos - vajadzētu būt jurisdikcijai piešķirt tai saistošu juridisku spēku, vai nu iekļaujot to lēmumā, apstiprinot to, vai arī izmantojot jebkādu citu veidu, kas paredzēts valsts tiesību aktos un procedūrā. Tāpēc dalībvalstīm, kas ir koncentrējušas jurisdikciju, būtu jāapsver iespēja ļaut tiesai, kurā iesniegts pieteikums par atpakaļatdošanu saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvenciju, īstenot jurisdikciju, par ko puses ir vienojušās vai ko tās ir akceptējušas, ievērojot šo regulu, arī vecāku atbildības jautājumos, ja pušu vienošanās tika panākta minētās atpakaļatdošanas lietas izskatīšanas laikā.

(44)

Tiesai dalībvalstī, uz kuru bērns ir nelikumīgi aizvests vai kurā bērns ir nelikumīgi aizturēts, vajadzētu būt iespējamam noraidīt viņa atpakaļatdošanu konkrētos attiecīgi pamatotos gadījumos, kā tas atļauts saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvenciju. Pirms noraidīt bērna atpakaļatdošanu, tiesai būtu jāapsver, vai ir ieviesti vai var tikt veikti atbilstoši aizsardzības pasākumi, lai aizsargātu bērnu no nopietnā riska, kas minēts 1980. gada Hāgas konvencijas 13. panta pirmās daļas b) apakšpunktā.

(45)

Ja tiesa apsver iespēju noraidīt bērna atpakaļatdošanu, pamatojoties tikai uz 1980. gada Hāgas konvencijas 13. panta pirmās daļas b) apakšpunktu, tai nebūtu jānoraida bērna atpakaļatdošana, ja puse, kas iesniegusi prasību par bērna atpakaļatdošanu, pārliecina tiesu vai tiesa tiek citādi pārliecināta par to, ka ir veikti atbilstoši pasākumi, lai pēc bērna atpakaļatdošanas nodrošinātu viņa aizsardzību. Šādi pasākumi cita starpā varētu būt, piemēram, minētās dalībvalsts tiesas nolēmums, ar ko prasītājam aizliedz tuvoties bērnam, minētās dalībvalsts pagaidu pasākums, tostarp aizsardzības pasākums, saskaņā ar kuru bērns var palikt pie vecāka, kas viņu ir nolaupījis un kas ir primārais bērna aprūpētājs, līdz minētajā dalībvalstī pēc atpakaļatdošanas ir pieņemts lēmums par aizgādības tiesībām pēc būtības, vai apliecinājums, ka bērnam, kam nepieciešama ārstēšana, ir pieejamas medicīniskās iestādes. Tam, kurš pasākumu veids konkrētajā lietā ir piemērots, vajadzētu būt atkarīgam no konkrētā nopietnā riska, kam bērns, iespējams, būs pakļauts atpakaļatdošanas gadījumā, ja šādu pasākumu nebūs. Tiesai, kas cenšas noskaidrot, vai ir veikti piemēroti pasākumi, galvenokārt būtu jāpaļaujas uz pusēm un, ja vajadzīgs un ja tas ir piemēroti, jālūdz palīdzība centrālajām iestādēm vai tīkla tiesnešiem, jo īpaši Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklā civillietās un komerclietās, kas izveidots ar Padomes Lēmumu 2001/470/EK (8), un Starptautiskajā Hāgas Tiesnešu tīklā.

(46)

Attiecīgos gadījumos, kad tiesa norīko bērnu atdot atpakaļ, tiesai vajadzētu būt iespējai, ievērojot šo regulu, norīkot pagaidu pasākumus, tostarp aizsardzības pasākumus, ko tā uzskata par vajadzīgiem, lai aizsargātu bērnu no nopietnā riska, ka atpakaļatdošanas gadījumā bērnam varētu tikt nodarīts fizisks vai psiholoģisks kaitējums, kura dēļ citādi atpakaļatdošana tiktu noraidīta. Šādiem pagaidu pasākumiem un to apritei nevajadzētu kavēt atpakaļatdošanas lietas izskatīšanu saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvenciju vai kaitēt jurisdikcijas noteikšanai starp tiesu, kurā iesniegts pieteikums par atpakaļatdošanu saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvenciju, un tiesu, kurai ir jurisdikcija par vecāku atbildību pēc būtības saskaņā ar šo regulu. Vajadzības gadījumā tiesai, kurā iesniegts pieteikums par atpakaļatdošanu saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvenciju, ņemot palīgā centrālās iestādes vai tīkla tiesnešus, jo īpaši Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklā civillietās un komerclietās un Starptautiskajā Hāgas Tiesnešu tīklā, būtu jāapspriežas ar tās dalībvalsts, kurā ir bērna pastāvīgā dzīvesvieta, tiesu vai kompetentajām iestādēm. Minētie pasākumi būtu jāatzīst un jāizpilda visās pārējās dalībvalstīs, tostarp dalībvalstīs, kurām ir jurisdikcija saskaņā ar šo regulu, līdz šādas dalībvalsts tiesa ir veikusi pasākumus, kurus tā uzskata par atbilstošiem. Šādi pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumi varētu ietvert, piemēram, to, ka bērnam arī turpmāk būtu pastāvīgi jādzīvo pie primārā aprūpētāja, vai to, kādā veidā pēc atpakaļatdošanas būtu jākontaktējas ar bērnu, līdz bērna pastāvīgās dzīvesvietas tiesa ir veikusi pasākumus, kurus tā uzskata par atbilstošiem. Tam nebūtu jāskar neviens pastāvīgās dzīvesvietas tiesas pasākums vai lēmums, kas pieņemts pēc bērna atpakaļatdošanas.

(47)

Vajadzētu būt iespējai lēmumu, ar ko norīko bērnu atdot atpakaļ, paziņot par provizoriski izpildāmu neatkarīgi no pārsūdzībām, ja bērna atpakaļatdošana pirms pārsūdzības lēmuma ir nepieciešama bērna interešu dēļ. Valsts tiesību aktos var precizēt, kura tiesa var paziņot, ka lēmums ir izpildāms provizoriski.

(48)

Ja tiesa dalībvalstī, uz kuru bērns ir nelikumīgi aizvests vai kurā viņš ir nelikumīgi aizturēts, nolemj atteikt bērna atpakaļatdošanu saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvenciju, tiesai savā lēmumā būtu jāizdara nepārprotamas atsauces uz attiecīgajiem 1980. gada Hāgas konvencijas pantiem, kuri ir atteikuma pamatā. Tomēr, neraugoties uz to, vai šāds lēmums par noraidīšanu ir galīgs vai joprojām pārsūdzams, to var aizstāt ar turpmāku lēmumu, ko aizgādības lietas izskatīšanā pieņem tās dalībvalsts tiesa, kurā bijusi bērna pastāvīgā dzīvesvieta pirms nelikumīgās aizvešanas vai aizturēšanas. Šīs izskatīšanas laikā būtu rūpīgi jāpārbauda visi apstākļi, tostarp – bet ne tikai – vecāku rīcība, ņemot vērā bērna intereses. Ja no tā izrietošais lēmums par aizgādības tiesībām pēc būtības nosaka, ka bērns ir jāatdod atpakaļ, atpakaļatdošanai būtu jānotiek, nepieprasot nekādu speciālu minētā lēmuma atzīšanas un izpildes procedūru nevienā citā dalībvalstī.

(49)

Tiesai, kas bērna atpakaļatdošanu noraida, pamatojoties tikai uz 1980. gada Hāgas konvencijas 13. panta pirmās daļas b) apakšpunktu vai 13. panta otro daļu vai šīm abām normām, pēc savas ierosmes būtu jāizdod apliecība, izmantojot atbilstīgo veidlapu, kura norādīta šajā regulā. Šī apliecība ir paredzēta, lai informētu puses par iespēju triju mēnešu laikā pēc tam, kad paziņots lēmums, ar ko noraida bērna atpakaļatdošanu, ar pieteikumiem, kas attiecas uz aizgādības tiesībām pēc būtības, celt prasību tiesā dalībvalstī, kurā bijusi bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms nelikumīgās aizvešanas vai aizturēšanas, vai, ja minētajā tiesā jau ir celta prasība, – lai darītu tiesai zināmus attiecīgos dokumentus, kuri attiecas uz atpakaļatdošanas lietas izskatīšanu.

(50)

Ja dalībvalstī, kurā bijusi bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms nelikumīgās aizvešanas vai aizturēšanas, brīdī, kad tiesa, kurā ir iesniegts pieteikums par atpakaļatdošanu, saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvenciju, noraida bērna atpakaļatdošanu, pamatojoties tikai uz 1980. gada Hāgas konvencijas 13. panta pirmās daļas b) apakšpunktu vai 13. panta otro daļu vai šīm abām normām, jau tiek izskatīta lieta par aizgādības tiesībām pēc būtības, tiesai, kas bērna atpakaļatdošanu ir noraidījusi, būtu, ja tā ir informēta par minēto lietu, mēneša laikā no tās lēmuma datuma jānosūta tiesai, kurā celta prasība par aizgādības tiesībām pēc būtības, minētā lēmuma kopija, attiecīgā apliecība un – attiecīgā gadījumā – sēdes stenogramma, kopsavilkums vai protokols, kā arī visi citi dokumenti, kuri, pēc tās domām, ir svarīgi. Frāzei “visi citi dokumenti, kuri, pēc tās domām, ir svarīgi” būtu jāattiecas uz visiem dokumentiem, kuros ir informācija, kas varētu ietekmēt minētās tiesvedības aizgādības lietā iznākumu, ja šāda informācija jau nav ietverta lēmumā, ar ko noraida atpakaļatdošanu.

(51)

Ja dalībvalstī, kurā bijusi bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms nelikumīgās aizvešanas vai aizturēšanas, vēl netiek izskatīta lieta par aizgādības tiesībām pēc būtības un puse ceļ prasību minētās dalībvalsts tiesā trīs mēnešu laikā pēc dienas, kad paziņots lēmums par bērna atpakaļneatdošanu, minētajai pusei būtu jāiesniedz tiesai, kurā celta prasība, iesniedzot pieteikumu par aizgādības tiesībām pēc būtības, kopija no lēmuma par bērna atpakaļneatdošanu saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvenciju, attiecīgā apliecība un – attiecīgā gadījumā – sēdes stenogramma, kopsavilkums vai protokols. Tas neliedz tiesai, kurā celta prasība, lūgt visus papildu dokumentus, kuri, pēc tās domām, ir svarīgi un kuros ir informācija, kas varētu ietekmēt minētās tiesvedības aizgādības lietā iznākumu, ja šāda informācija jau nav ietverta pašā lēmumā, ar ko noraida atpakaļatdošanu.

(52)

Ja tiesā, kurai ir jurisdikcija attiecībā uz aizgādības tiesībām pēc būtības, kāda puse ceļ prasību trīs mēnešu laikā no lēmuma, ar ko noraida bērna atpakaļatdošanu saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvenciju, paziņošanas vai ja aizgādības tiesvedība minētajā tiesā jau noritēja brīdī, kad tā saņēma minēto lēmumu no tiesas, kura noraidījusi bērna atpakaļatdošanu, visiem lēmumiem, kas izriet no minētās tiesvedības attiecībā uz aizgādības tiesībām pēc būtības un kas ietver bērna atpakaļatdošanu uz minēto dalībvalsti, vajadzētu būt izpildāmiem jebkurā citā dalībvalstī saskaņā ar šīs regulas IV nodaļas 2. iedaļu un tam nav vajadzīga nekāda īpaša procedūra un nav paredzēta iespēja iebilst pret lēmumu atzīšanu. Minētais būtu jāpiemēro, izņemot gadījumus, kad un ciktāl ir konstatēts, ka pastāv nesavienojamība ar vēlāku lēmumu par vecāku atbildību, kas attiecas uz to pašu bērnu, ar noteikumu, ka lēmumam par aizgādības tiesībām pēc būtības, kas ietver bērna atpakaļatdošanu, ir izdota apliecība “privileģētiem lēmumiem”. Ja tiesā, kurai ir jurisdikcija attiecībā uz aizgādības tiesībām pēc būtības, tiek celta prasība pēc tam, kad ir pagājuši trīs mēneši, vai nav izpildīti nosacījumi apliecības izdošanai šādiem privileģētiem lēmumiem, izrietošais lēmums par aizgādības tiesībām pēc būtības citās dalībvalstīs būtu jāatzīst un jāizpilda saskaņā ar šīs regulas IV nodaļas 1. iedaļu.

(53)

Neskarot citus Savienības instrumentus, ja nav iespējams uzklausīt pusi vai bērnu personīgi un ja ir pieejami tehniskie līdzekļi, tiesa varētu apsvērt iespēju rīkot uzklausīšanu, izmantojot videokonferenci vai kādas citas sakaru tehnoloģijas, ja vien, ņemot vērā konkrētās lietas īpašos apstākļus, šādu tehnoloģiju izmantošana nebūtu nepiemērota taisnīgai lietas izskatīšanai.

(54)

Savstarpēja uzticēšanās tiesas spriešanai Savienībā pamato principu, ka citā dalībvalstī pieņemti lēmumi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību būtu jāatzīst visās dalībvalstīs, nepiemērojot nekāda veida atzīšanas procedūru. Jo īpaši, ja tām iesniegts tāds citā dalībvalstī pieņemts lēmums par laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu, kas vairs nav pārsūdzams izcelsmes dalībvalstī, kompetentajām iestādēm dalībvalstī, kurai izteikts lūgums, saskaņā ar likumu būtu jāatzīst šis lēmums, nepieprasot nekādu īpašu procedūru, un attiecīgi jāveic civilstāvokļa aktu atjaunošana. Valsts tiesību aktu ziņā ir noteikt to, vai atteikuma pamatojumus var izvirzīt kāda no pusēm vai ex officio, kā paredzēts valsts tiesību aktos. Tas neliedz nevienai ieinteresētajai pusei saskaņā ar šo regulu iesniegt pieteikumu attiecībā uz lēmumu par to, ka nav pamata atteikt atzīšanu, kā minēts šajā regulā. Tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā šāds pieteikums ir iesniegts, būtu jānosaka, ko var uzskatīt par ieinteresēto pusi, kas ir tiesīga iesniegt šādu pieteikumu.

(55)

Kādā dalībvalstī pieņemtu lēmumu, publisko aktu un vienošanos atzīšanas un izpildes pamatā vajadzētu būt savstarpējas uzticēšanās principam. Tāpēc neatzīšanas iemesli būtu jāierobežo līdz minimumam, ņemot vērā šīs regulas pamata mērķi, proti, atvieglot atzīšanu un izpildi un efektīvi aizsargāt bērna intereses.

(56)

Lēmuma atzīšanu vajadzētu atteikt tikai tad, ja pastāv viens vai vairāki šajā regulā noteiktie atzīšanas atteikuma pamatojumi. Atzīšanas atteikuma pamatojumu uzskaitījums šajā regulā ir izsmeļošs. Nevajadzētu būt iespējamam izmantot atteikumam tādus pamatojumus, kas nav uzskaitīti šajā regulā, kā, piemēram, lis pendens noteikuma pārkāpums. Lietās par vecāku atbildību vēlāks lēmums vienmēr aizstāj agrāku lēmumu ar iedarbību nākotnē tiktāl, ciktāl tie ir nesavienojami.

(57)

Kas attiecas uz bērnam doto iespēju paust savu viedokli, izcelsmes tiesai būtu jālemj par piemēroto metodi bērna uzklausīšanai. Tādēļ nevajadzētu būt iespējamam atteikt lēmuma atzīšanu tikai tādēļ, ka izcelsmes tiesa izmantoja tādu metodi bērna uzklausīšanai, kas atšķiras no tās, ko izmantotu tiesa atzīšanas dalībvalstī. Dalībvalstij, kurā tiek prasīta atzīšana, nebūtu jāatsaka atzīšana, ja ir piemērojams viens no izņēmumiem no šā konkrētā atteikuma pamatojuma, kas atļauts ar šo regulu. Minēto izņēmumu sekas ir tas, ka izpildes dalībvalsts tiesai nevajadzētu būt iespējai atteikties izpildīt lēmumu, pamatojoties tikai uz to, ka bērnam nav tikusi dota iespēja paust savu viedokli, ņemot vērā viņa intereses, ja tiesvedības priekšmets bija tikai bērna īpašums, un ar noteikumu, ka šādas iespējas sniegšana netika prasīta, ņemot vērā tiesvedības lietas priekšmetu, vai, ja pastāv nopietni iemesli, ņemot vērā jo īpaši lietas steidzamību. Šādi nopietni iemesli varētu būt, piemēram, bērna fiziskās un psiholoģiskās neaizskaramības vai dzīvības tūlītējs apdraudējums un tas, ka jebkāda turpmāka kavēšanās varētu nozīmēt, ka šis apdraudējums tiešām materializējas.

(58)

Turklāt mērķis padarīt pārrobežu tiesvedību attiecībā uz bērniem mazāk laikietilpīgu un lētāku attaisno to, ka attiecībā uz visiem lēmumiem lietās par vecāku atbildību izpildes dalībvalstī tiek atcelta izpildāmības pasludināšana vai attiecīgā gadījumā reģistrācija izpildei pirms lēmuma izpildes. Lai arī ar Regulu (EK) Nr. 2201/2003 šo prasību atcēla tikai attiecībā uz konkrētiem lēmumiem par saskarsmes tiesību piešķiršanu un konkrētiem lēmumiem par bērna atpakaļatdošanu, šajā regulā tā būtu jāatceļ attiecībā uz visu lēmumu par vecāku atbildību pārrobežu izpildi, vienlaikus joprojām saglabājot vēl labvēlīgāku attieksmi pret konkrētiem lēmumiem par saskarsmes tiesību piešķiršanu un konkrētiem lēmumiem par bērna atpakaļatdošanu. Tādējādi, ievērojot šo regulu, jebkuras citas dalībvalsts tiesas pieņemts lēmums būtu jāuzskata par tādu, it kā tas būtu pieņemts izpildes dalībvalstī.

(59)

Ja pagaidu pasākumus, tai skaitā aizsardzības pasākumus, norīko tiesa, kurai ir jurisdikcija izskatīt lietu pēc būtības, šajā regulā būtu jānodrošina minēto pasākumu aprite. Tomēr saskaņā ar šo regulu nevajadzētu atzīt un izpildīt tādus pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumus, kurus šāda tiesa norīkojusi, neuzaicinot ierasties atbildētāju, ja vien lēmums, kurā noteikts pasākums, atbildētājam nav izsniegts pirms izpildes. Tam nebūtu jāliedz šādu pasākumu atzīšana un izpilde saskaņā ar valstu tiesību aktiem. Ja pagaidu pasākumus, tai skaitā aizsardzības pasākumus, norīko tās dalībvalsts tiesa, kurai nav jurisdikcijas izskatīt lietu pēc būtības, šādu pasākumu apritei saskaņā ar šo regulu būtu jāaprobežojas ar pasākumiem, kuri veikti bērnu starptautiskās nolaupīšanas lietās un kuru mērķis ir aizsargāt bērnu no nopietnā riska, kas minēts 1980. gada Hāgas konvencijas 13. panta pirmās daļas b) apakšpunktā. Minētie pasākumi būtu jāpiemēro, līdz tās dalībvalsts tiesa, kurai ir jurisdikcija izskatīt lietu pēc būtības saskaņā ar šo regulu, ir veikusi pasākumus, kurus tā uzskata par atbilstošiem.

(60)

Izpildes procedūras varētu būt tiesas vai ārpustiesas procedūras atkarībā no tā, kā noteikts valsts tiesību aktos, starp “iestādēm, kuru kompetencē ir izpilde” varētu būt tiesas, tiesu izpildītāji un jebkuras citas iestādes, kā noteikts valsts tiesību aktos. Ja papildus iestādēm, kuru kompetencē ir izpilde, šajā regulā ir minētas arī tiesas, tam būtu jāaptver gadījumi, kad saskaņā ar valsts tiesību aktiem kāda struktūra, kas nav tiesa, ir iestāde, kuras kompetencē ir izpilde, taču daži lēmumi tiek atstāti tikai tiesu ziņā – vai nu no paša sākuma, vai arī kā iestādes, kuras kompetencē ir izpilde, aktu pārbaude. Iestādes, kuras kompetencē ir izpilde, vai izpildes dalībvalsts tiesas ziņā vajadzētu būt norīkot, veikt vai organizēt konkrētus pasākumus, kas jāveic izpildes posmā, piemēram, jebkādus pasākumus, kas nav piespiedu pasākumi un kas varētu būt pieejami saskaņā ar minētās dalībvalsts tiesību aktiem, vai jebkādus piespiedu pasākumus, kas varētu būt pieejami saskaņā ar minētajiem tiesību aktiem, tostarp naudas sodus, ieslodzījumu vai to, ka tiesu izpildītājs nodod bērnu atpakaļ.

(61)

Lai atvieglotu izpildi citā dalībvalstī pieņemtiem lēmumiem par saskarsmes tiesību īstenošanu, iestādēm, kuru kompetencē ir izpilde, vai tiesām izpildes dalībvalstī vajadzētu būt tiesīgām norādīt sīkāku informāciju attiecībā uz praktiskajiem apstākļiem vai juridiskajiem nosacījumiem, kā tas prasīts saskaņā ar izpildes dalībvalsts tiesību aktiem. Šajā regulā paredzētajai kārtībai būtu jāatvieglo lēmuma izpilde izpildes dalībvalstī, kas pretējā gadījumā varētu būt neizpildāms savas neskaidrības dēļ, tā, lai iestāde, kuras kompetencē ir izpilde, vai izpildes tiesa var lēmumu padarīt konkrētāku un precīzāku. Tādā pašā veidā būtu jānosaka arī jebkura cita kārtība, lai panāktu atbilstību juridiskajām prasībām saskaņā ar izpildes dalībvalsts tiesību aktiem izpildes jomā, piemēram, bērnu aizsardzības iestādes vai psihologa piedalīšanās izpildes posmā. Tomēr jebkurai šādai kārtībai nebūtu nedz jāiejaucas lēmuma par saskarsmes tiesībām pamatelementos, nedz tie jāpaplašina. Turklāt saskaņā ar šo regulu noteiktajām pilnvarām pielāgot pasākumus nebūtu jāļauj izpildes tiesai pasākumus, kas nav pazīstami izpildes dalībvalsts tiesību aktos, aizvietot ar citiem pasākumiem.

(62)

Dalībvalstī veiktai citā dalībvalstī pieņemta lēmuma izpildei bez izpildāmības pasludināšanas nebūtu jāapdraud aizstāvības tiesību ievērošana. Tādēļ personai, pret kuru prasīta izpilde, vajadzētu būt iespējai prasīt atteikt lēmuma atzīšanu vai izpildi, ja tā uzskata, ka pastāv viens no lēmuma atzīšanas vai izpildes atteikuma pamatojumiem, kas minēti šajā regulā. To, vai šajā regulā izklāstītos atzīšanas atteikuma pamatojumus ir jāpārbauda ex officio vai pēc pieteikuma, nosaka valsts tiesību aktos. Tāpēc tādai pašai pārbaudei vajadzētu būt iespējamai arī izpildes atteikuma kontekstā. Jebkāda valsts atteikuma iemesla piemērošanas rezultātā nedrīkstētu tikt paplašināti saskaņā ar šo regulu paredzēto iemeslu nosacījumi un kārtība.

(63)

Pusei, kas apstrīd citā dalībvalstī pieņemta lēmuma izpildi, cik vien iespējams un saskaņā ar izpildes dalībvalsts tiesību sistēmu, būtu jāvar to izdarīt izpildes procedūrā un vienas procedūras ietvaros papildus šajā regulā paredzētajiem atteikuma iemesliem izvirzīt atteikuma iemeslus, kas paredzēti saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā ir prasīta izpilde, un kas joprojām būtu piemērojami tāpēc, ka tie nav pretrunā šajā regulā paredzētajiem iemesliem. Minētie iemesli varētu ietvert, piemēram, apstrīdēšanu, pamatojoties uz formālām kļūdām izpildes aktā saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai uz apgalvojumu, ka lēmumā pieprasītā darbība jau ir veikta vai tās veikšana ir kļuvusi neiespējama, piemēram, force majeure gadījumā, personas, kurai bērns ir jānodod, nopietnas slimības gadījumā, minētās personas nonākšanas ieslodzījumā vai nāves gadījumā, gadījumā, ja dalībvalstī, uz kuru bērns ir jānosūta atpakaļ, pēc lēmuma pieņemšanas ir uzsākta karadarbība, vai gadījumā, ja ir atteikta tāda lēmuma izpilde, kurš saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā tiek prasīta izpilde, pēc būtības nav izpildāms un to šajā nolūkā nevar pielāgot.

(64)

Lai informētu personu, pret kuru ir vērsta citā dalībvalstī pieņemta lēmuma izpilde, tai saprātīgā termiņā pirms pirmā izpildes pasākuma būtu jāizsniedz apliecība, kas izdota saskaņā ar šo regulu, vajadzības gadījumā pievienojot lēmumu. Šajā gadījumā pirmajam izpildes pasākumam vajadzētu nozīmēt pirmo izpildes pasākumu pēc šādas izsniegšanas. Saskaņā ar Tiesas judikatūru pusei, pret kuru tiek prasīta izpilde, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, kas ietver iespēju uzsākt tiesvedību, lai apstrīdētu lēmuma izpildāmību, pirms faktiskā izpildes sākuma.

(65)

Lietās par vecāku atbildību izpilde vienmēr attieksies uz bērnu un daudzos gadījumos – uz bērna nodošanu personai, kas nav persona, ar kuru bērns dzīvo tajā brīdī, un/vai uz bērna pārcelšanu uz citu dalībvalsti. Tādējādi galvenajam mērķim vajadzētu būt panākt pareizo līdzsvaru starp pieteikuma iesniedzēja tiesībām principā panākt pēc iespējas ātrāku lēmuma īstenošanu arī pārrobežu lietās Savienībā, vajadzības gadījumā piemērojot arī piespiedu pasākumus, un nepieciešamību pēc iespējas ierobežot bērna pakļaušanu šādiem, iespējams, traumējošiem piespiedu izpildes pasākumiem, to pieļaujot tikai gadījumos, kad no tā nevar izvairīties. Šis novērtējums būtu jāveic iestādēm, kuru kompetencē ir izpilde, un tiesām katrā dalībvalstī, ņemot vērā katru atsevišķu gadījumu.

(66)

Ar šo regulu tiecas starp dalībvalstīm izveidot vienlīdzīgus apstākļus attiecībā uz lēmumu pārrobežu izpildi lietās par vecāku atbildību. Vairākās dalībvalstīs šie lēmumi jau ir izpildāmi, pat ja tos vēl var pārsūdzēt vai par tiem jau ir iesniegta pārsūdzība. Citās dalībvalstīs izpildāms ir tikai galīgs lēmums, ko vairs nevar pārsūdzēt parastajā kārtībā. Lai regulētu steidzamības situācijas, šajā regulā tāpēc ir paredzēts, ka izcelsmes dalībvalsts tiesa konkrētus lēmumus lietās par vecāku atbildību varētu pasludināt par provizoriski izpildāmiem, pat ja tos vēl var pārsūdzēt, proti, lēmumus, ar ko norīko bērna atpakaļatdošanu saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvenciju, un lēmumus par saskarsmes tiesību piešķiršanu.

(67)

Tomēr izpildes procedūrās, kas attiecas uz bērniem, ir svarīgi, lai iestādes, kuru kompetencē ir izpilde, vai tiesas spētu ātri reaģēt uz attiecīgo apstākļu maiņu, tostarp izcelsmes dalībvalsts lēmuma apstrīdēšanu, lēmuma izpildāmības zaudēšanu un šķēršļiem vai ārkārtas situācijām, ar ko tās saskaras izpildes posmā. Tādēļ, ja lēmuma izpildāmība ir apturēta izcelsmes dalībvalstī, izpildes process būtu jāaptur pēc pieteikuma vai pēc iestādes vai tiesas pašas iniciatīvas. Iestādei vai tiesai, kuras kompetencē ir izpilde, tomēr nevajadzētu būt pienākumam aktīvi izpētīt, vai pa šo laiku izpildāmība izcelsmes dalībvalstī ir tikusi apturēta pēc pārsūdzības vai kā citādi, ja nekas neliecina par to, ka tas tā varētu būt. Turklāt izpilde izpildes dalībvalstī būtu jāaptur vai jāatsaka pēc pieteikuma un pat, ja tiek konstatēts, ka pastāv viens vai vairāki šajā regulā ietvertie vai atļautie pamatojumi, izpildes apturēšana vai atteikums izpildes dalībvalstī būtu jāatstāj iestādes, kuras kompetencē ir izpilde, vai tiesas kompetencē

(68)

Ja lēmums vēl ir pārsūdzams izcelsmes dalībvalstī un termiņš pārsūdzības iesniegšanai parastajā kārtībā vēl nav beidzies, iestādei, kuras kompetencē ir izpilde, vai izpildes dalībvalsts tiesai vajadzētu būt rīcības brīvībai pēc pieteikuma apturēt izpildes procesu. Minētajos gadījumos tā var noteikt termiņu jebkādas pārsūdzības iesniegšanai izcelsmes dalībvalstī nolūkā panākt vai saglabāt izpildes procesa apturēšanu. Termiņa noteikšanai vajadzētu būt saistošai tikai attiecībā uz izpildes procesa apturēšanu, un tai nebūtu jāietekmē termiņš pārsūdzības iesniegšanai saskaņā ar izcelsmes dalībvalsts procesuālajiem noteikumiem.

(69)

Izņēmuma gadījumos iestādei, kuras kompetencē ir izpilde, vai tiesai vajadzētu būt iespējai apturēt izpildes procesu, ja izpilde pakļautu bērnu nopietnam fiziska vai psiholoģiska kaitējuma riskam sakarā ar īslaicīgiem šķēršļiem, kas radušies pēc lēmuma pieņemšanas, vai ja notikusi jebkāda cita būtiska apstākļu maiņa. Izpilde būtu jāatsāk, tiklīdz beidz pastāvēt nopietnais fiziska vai psiholoģiska kaitējuma risks. Ja tas tomēr turpina pastāvēt, pirms izpildes atteikšanas būtu jāveic jebkādi attiecīgi pasākumi saskaņā ar valsts tiesību aktiem un procedūru, tostarp – attiecīgā gadījumā – izmantojot citu attiecīgo profesionāļu, piemēram, sociālo darbinieku vai bērnu psihologu, palīdzību, lai censtos nodrošināt lēmuma īstenošanu. Iestādei, kuras kompetencē ir izpilde, vai tiesai jo īpaši būtu jācenšas saskaņā ar valsts tiesību aktiem un procedūru pārvarēt jebkādus šķēršļus, ko radījusi apstākļu maiņa, piemēram, bērna skaidri iebildumi, kurus viņš paudis tikai pēc lēmuma pieņemšanas, bet kuri ir tik būtiski, ka, ja tos ignorētu, bērnam rastos nopietns fiziska vai psiholoģiska kaitējuma risks.

(70)

Publiskie akti un pušu vienošanās saistībā ar laulāto atšķiršanu un laulības šķiršanu, kuriem ir saistošs juridisks spēks vienā dalībvalstī, atzīšanas noteikumu piemērošanas nolūkā būtu jāuzskata par tādiem, kas ir līdzvērtīgi “lēmumiem”. Publiskie akti un pušu vienošanās lietās par vecāku atbildību, kuri ir izpildāmi vienā dalībvalstī, atzīšanas un izpildes noteikumu piemērošanas nolūkā būtu jāuzskata par tādiem, kas ir līdzvērtīgi “lēmumiem”.

(71)

Kaut gan pienākumam nodrošināt bērnam iespēju paust savu viedokli saskaņā ar šo regulu nebūtu jāattiecas uz publiskajiem aktiem un vienošanām, bērna tiesības paust savu viedokli būtu jāturpina piemērot, ievērojot Hartas 24. pantu un ņemot vērā valsts tiesību aktos un procedūrā īstenotās ANO Konvencijas par bērna tiesībām 12. pantu. Tam, ka bērnam nav tikusi dota iespēja paust viedokli, nevajadzētu automātiski būt pamatojumam atteikt publisko instrumentu un vienošanos atzīšanu un izpildi lietās par vecāku atbildību.

(72)

Lietās par vecāku atbildību visās dalībvalstīs būtu jāizraugās centrālās iestādes. Dalībvalstīm būtu jāapsver iespēja šīs regulas vajadzībām izraudzīties to pašu centrālo iestādi, kas izraudzīta 1980. gada un 1996. gada Hāgas konvenciju. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka centrālo iestāžu rīcībā ir pienācīgi finanšu resursi un cilvēkresursi, lai tās varētu pildīt uzdevumus, kuri tām uzticēti saskaņā ar šo regulu.

(73)

Šīs regulas noteikumi par sadarbību lietās par vecāku atbildību nebūtu jāpiemēro tad, ja tiek apstrādāti atpakaļatdošanas pieteikumi saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvenciju, ar kuriem saistītās procedūras saskaņā ar minētās konvencijas 19. pantu un iedibināto Tiesas judikatūru nav procedūras par vecāku atbildību pēc būtības. Tomēr 1980. gada Hāgas konvencijas piemērošana būtu jāpapildina ar šīs regulas noteikumiem par bērna starptautisko nolaupīšanu un ar šīs regulas nodaļu par atzīšanu un izpildi un nodaļu par vispārīgajiem noteikumiem.

(74)

Centrālajām iestādēm būtu jāpalīdz tiesām un kompetentajām iestādēm, un dažos gadījumos arī personām, kam ir vecāku atbildība, pārrobežu procedūrās un jāsadarbojas gan vispārējos jautājumos, gan konkrētos gadījumos, tajā skaitā, lai sekmētu ģimeņu strīdu atrisināšanu draudzīgā ceļā.

(75)

Izņemot steidzamus gadījumus un neskarot tiešu sadarbību un saziņu starp tiesām, kas ir atļauta saskaņā ar šo regulu, lūgumus, ievērojot šo regulu, par sadarbību lietās par vecāku atbildību varētu izteikt tiesas un kompetentās iestādes, un tie būtu jāiesniedz tās dalībvalsts centrālajai iestādei, kuras tiesa vai kompetentā iestāde izsaka lūgumu. Atsevišķus lūgumus varētu izteikt arī personas, kam ir vecāku atbildība, un tie būtu jāiesniedz pieteikuma iesniedzēja pastāvīgās dzīvesvietas centrālajai iestādei. Šādiem lūgumiem būtu jāietver lūgumi sniegt informāciju un palīdzību personām, kam ir vecāku atbildība un kas prasa lēmumu atzīšanu un izpildi centrālās iestādes, kurai izteikts lūgums, teritorijā, jo īpaši attiecībā uz saskarsmes tiesībām un bērna atpakaļatdošanu, tostarp vajadzības gadījumā informāciju par to, kā saņemt juridisko palīdzību; lūgumi palīdzēt panākt vienošanos starp personām, kam ir vecāku atbildība, izmantojot mediāciju vai citus alternatīvas strīdu izšķiršanas līdzekļus, un lūgumi tiesai vai kompetentajai iestādei apsvērt vajadzību veikt pasākumus paša bērna vai viņa īpašuma aizsardzībai.

(76)

Tāda steidzama gadījuma piemērs, kad ir atļaujams tiešs sākotnējais kontakts ar tiesu vai kompetento iestādi dalībvalstī, kurai izteikts lūgums, ir tiešs lūgums citas dalībvalsts kompetentajai iestādei apsvērt vajadzību veikt pasākumus bērna aizsardzībai, ja tiek uzskatīts, ka bērns ir pakļauts nenovēršamam riskam. Pienākumam vērsties centrālajā iestādē vajadzētu būt obligātam tikai attiecībā uz sākotnējiem lūgumiem; jebkādu turpmāku saziņu ar tiesu, kompetento iestādi vai pieteikuma iesniedzēju varētu veikt arī tieši.

(77)

Centrālajām iestādēm vai kompetentajām iestādēm nebūtu jāliedz slēgt vai saglabāt tādus esošos līgumus vai vienošanās ar centrālajām iestādēm vai kompetentajām iestādēm vienā vai vairākās citās dalībvalstīs, kas nodrošina tiešu saziņu to savstarpējās attiecībās. Kompetentajām iestādēm šādi līgumi un vienošanās būtu jādara zināmi savām centrālajām iestādēm.

(78)

Konkrētās lietās par vecāku atbildību, kuras ir šīs regulas darbības jomā, centrālajām iestādēm būtu savstarpēji jāsadarbojas, sniedzot palīdzību tiesām un kompetentajām iestādēm, kā arī personām, kam ir vecāku atbildība. Centrālās iestādes, kurai izteikts lūgums, sniegtai palīdzībai vajadzētu jo īpaši ietvert bērna atrašanās vietas noteikšanu tieši vai ar tiesu, kompetento iestāžu vai citu struktūru palīdzību, ja tas ir nepieciešams, lai izpildītu lūgumu saskaņā ar šo regulu, un jebkādas citas tādas informācijas sniegšanu, kas ir būtiska lietu par vecāku atbildību procedūrās.

(79)

Centrālajām iestādēm, kurām izteikts lūgums, būtu arī jāveic visi attiecīgie pasākumi, lai vajadzības gadījumā atvieglotu saziņu starp tiesām, jo īpaši par noteikumu piemērošanu attiecībā uz jurisdikcijas nodošanu, attiecībā uz pagaidu pasākumiem, tostarp aizsardzības pasākumiem, steidzamos gadījumos, jo īpaši, ja tie ir saistīti ar starptautisko bērna nolaupīšanu un vērsti uz to, lai aizsargātu bērnu no nopietnā riska, kas minēts 1980. gada Hāgas konvencijas 13. panta pirmās daļas b) apakšpunktā, un attiecībā uz lis pendens un saistītām prasībām. Šajā nolūkā ir iespējams, ka informācijas sniegšana turpmākai tiešai saziņai dažos gadījumos ir pietiekama, piemēram, sniedzot bērnu labklājības iestāžu, tīkla tiesnešu vai kompetentās tiesas kontaktinformāciju.

(80)

Lai sasniegtu šīs regulas mērķus un neskarot savas valsts procesuālo tiesību aktu prasības, tiesai, kura izsaka lūgumu, vai kompetentajai iestādei vajadzētu būt tiesībām pēc saviem ieskatiem brīvi izvēlēties starp dažādiem tai pieejamajiem nepieciešamās informācijas iegūšanas veidiem.

(81)

Ja iesniegts pamatots lūgums sniegt ziņojumu vai jebkādu citu informāciju, kas ir svarīga procedūrās lietās par vecāku atbildību dalībvalstī, kura izteikusi lūgumu, dalībvalsts, kurai izteikts lūgums, centrālajām iestādēm tieši vai ar tiesu starpniecību, kompetentajām iestādēm vai citām struktūrām būtu jāizpilda šāds lūgums. Lūgumā jo īpaši būtu jāiekļauj to procedūru apraksts, par kurām informācija ir nepieciešama, un faktiskās situācijas apraksts, kas bija minēto procedūru pamatā.

(82)

Ja kāda dalībvalsts tiesa jau ir pieņēmusi lēmumu lietā par vecāku atbildību vai apsver šādu lēmumu un šā lēmuma īstenošanai jānotiek citā dalībvalstī, šai tiesai vajadzēt būt iespējai lūgt attiecīgās citas dalībvalsts tiesu vai kompetento iestāžu palīdzību īstenot lēmumu. Tam, piemēram, būtu jāattiecas uz lēmumiem par tādu uzraudzītas saskarsmes tiesību piešķiršanu, kas īstenojamas dalībvalstī, kura nav tā dalībvalsts, kurā atrodas tiesa, kas piešķir saskarsmes tiesības, vai uz lēmumiem saistībā ar jebkādu citu tiesu vai kompetento iestāžu papildu pasākumu tajā dalībvalstī, kurā īstenojams lēmums.

(83)

Ja kāda dalībvalsts tiesa vai kompetentā iestāde apsver bērna ievietošanu citā dalībvalstī, pirms ievietošanas būtu jāīsteno konsultāciju procedūra, lai saņemtu piekrišanu. Tiesai vai kompetentajai iestādei, kas apsver ievietošanu, pirms ievietošanas norīkošanas vai organizēšanas būtu jāsaņem kompetentās iestādes piekrišana dalībvalstī, kurā bērns tiktu ievietots. Turklāt saskaņā ar Tiesas judikatūru dalībvalstīm būtu jāparedz skaidri noteikumi un procedūras piekrišanas saņemšanai saskaņā ar šo regulu, lai tiktu nodrošināta juridiskā noteiktība un ātrums. Ar procedūrām cita starpā būtu jānodrošina, ka kompetentā iestāde spēj sniegt vai atteikt savu piekrišanu īsā termiņā. Atbildes nesniegšana trīs mēnešu laikā nebūtu jāuzskata par piekrišanu, un bez piekrišanas ievietošanai nebūtu jānotiek. Lūgumam sniegt piekrišanu būtu jāietver vismaz ziņojums par bērnu un jānorāda ierosinātās ievietošanas vai aprūpes sniegšanas iemesli, ievietošanas paredzamais ilgums, informācija par jebkādu iecerēto finansējumu, ko papildina ar jebkādu citu informāciju, kuru dalībvalsts, kam izteikts lūgums, varētu uzskatīt par vajadzīgu, piemēram, attiecībā uz jebkādu iecerētā pasākuma uzraudzību, kārtību kontaktiem ar vecākiem, citiem radiniekiem vai citām personām, ar kurām bērnam ir tuvas attiecības, vai iemesliem, kāpēc šādi kontakti nav paredzēti, ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. pantu. Ņemot vērā Tiesas judikatūru, gadījumos, kad piekrišana ievietošanai tikusi dota konkrēti noteiktam laikposmam, šāda piekrišana nebūtu jāattiecina uz lēmumiem vai pasākumiem, kuru termiņš pārsniedz ievietošanas ilgumu. Šādos apstākļos būtu jāiesniedz jauns lūgums sniegt piekrišanu.

(84)

Ja bērna pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalstī tiek apsvērts lēmums par bērna ievietošanu aprūpes iestādē vai audžuģimenes aprūpē, tiesai tiesvedības sākotnējā posmā būtu jāapsver atbilstoši pasākumi nolūkā nodrošināt bērna tiesību ievērošanu, jo īpaši tiesības saglabāt bērna identitāti un kontaktus ar vecākiem vai, vajadzības gadījumā, ar citiem radiniekiem, ņemot vērā ANO Konvencijas par bērna tiesībām 8., 9. un 20. pantu. Ja tiesai ir zināms par bērna ciešu saikni ar citu dalībvalsti, atbilstoši pasākumi jo īpaši varētu ietvert paziņojumu minētās dalībvalsts konsulārajai iestādei, ja ir piemērojams Vīnes Konvencijas par konsulārajiem sakariem 37. panta b) punkts. Šādas zināšanas varētu arī būt radušās no informācijas, ko sniegusi minētās citas dalībvalsts centrālā iestāde. Atbilstoši pasākumi varētu arī ietvert lūgumu minētajai dalībvalstij, ievērojot šo regulu, sniegt informāciju par kādu no vecākiem, radiniekiem vai citām personām, kuras var būt piemērotas tam, lai rūpētos par bērnu. Turklāt atkarībā no apstākļiem tiesa var arī pieprasīt informāciju par procedūrām un lēmumiem attiecībā uz kādu no vecākiem vai brāļiem un māsām. Bērna interesēm joprojām vajadzētu būt vissvarīgākajam apsvērumam. Jo īpaši, nevienam no šiem noteikumiem nebūtu jāskar valsts tiesību akti vai procedūra, ko piemēro jebkādam lēmumam par ievietošanu, kuru tiesa vai kompetentā iestāde pieņēmusi dalībvalstī, kas apsver ievietošanu. Jo īpaši, šiem noteikumiem nebūtu jārada nekāds pienākums dalībvalsts iestādēm, kam ir jurisdikcija, ievietot bērnu citā dalībvalstī vai šo dalībvalsti turpmāk iesaistīt lēmuma par ievietošanu pieņemšanā vai ar ievietošanu saistītā procesā.

(85)

Tā kā lietās par vecāku atbildību svarīgs ir laika faktors, tās dalībvalsts, kurai izteikts lūgums, centrālajai iestādei ne vēlāk kā trīs mēnešu laikā pēc lūguma saņemšanas būtu jāpārsūta dalībvalstij, kura izteikusi lūgumu, informācija, kas pieprasīta saskaņā ar šīs regulas noteikumiem par sadarbību, tostarp par sadarbību tādas informācijas vākšanā un apmaiņā, kas ir būtiska procedūrās lietās par vecāku atbildību, un lēmums, ar ko piešķir vai atsaka piekrišanu bērna ievietošanai citā dalībvalstī, izņemot gadījumus, kad ārkārtas apstākļu dēļ tas nav iespējams. Tam būtu jāietver kompetentās valsts iestādes pienākums sniegt informāciju centrālajai iestādei, kurai izteikts lūgums, tik savlaicīgi, lai tā varētu ievērot šo termiņu, vai pienākums paskaidrot, kāpēc to nevar sniegt. Tomēr visām iesaistītajām kompetentajām iestādēm būtu jācenšas sniegt atbildi pat ātrāk nekā šajā maksimālajā termiņā.

(86)

Tam, ka centrālo iestāžu sanāksmes jo īpaši ir jāsasauc Komisijai Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla civillietās un komerclietās ietvaros saskaņā ar Lēmumu 2001/470/EK, nebūtu jāizslēdz iespēja rīkot citas centrālo iestāžu sanāksmes.

(87)

Ja vien šajā regulā nav noteikts citādi, personas datu apstrādei, ko veic dalībvalstis, piemērojot šo regulu, būtu jāpiemēro Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/679 (9). Jo īpaši, lai neapdraudētu šajā regulā paredzēta lūguma izpildi, piemēram, lūguma par bērna atpakaļatdošanu saskaņā ar 1980. gada Hāgas Konvenciju vai lūguma tiesai apsvērt vajadzību veikt pasākumus paša bērna vai viņa īpašuma aizsardzībai, Regulas (ES) 2016/679 14. panta 1.–4. punktā paredzēto datu subjekta informēšanu, piemēram, par datiem, kas pieprasīti bērna atrašanās vietas noteikšanai, var atlikt līdz brīdim, kad ir izpildīts lūgums, saistībā ar kuru šī informācija ir nepieciešama. Šo izņēmumu piemēro saskaņā ar Regulas (ES) 2016/679 14. panta 5. punktu, kā arī 23. panta 1. punkta f), g), i) un j) apakšpunktu. Tam nevajadzētu liegt starpniekam, tiesai vai kompetentajai iestādei, kurai ir nosūtīta informācija, veikt pasākumus bērna aizsardzībai vai rosināt šādu pasākumu veikšanu, ja bērns ir pakļauts kaitējuma riskam vai ja ir pazīmes, kas liecina par šādu risku.

(88)

Gadījumos, kad attiecīgās informācijas izpaušana vai apstiprināšana varētu apdraudēt bērna vai citas personas veselību, drošību vai brīvību, piemēram, ja ir notikusi vardarbība ģimenē un tiesa norīkojusi bērna jauno adresi pieteikuma iesniedzējam neizpaust, ar šo regulu cenšas panākt delikātu līdzsvaru. Lai gan šajā regulā būtu jāparedz, ka centrālajai iestādei, tiesai vai kompetentajai iestādei nebūtu jāizpauž vai jāapstiprina pieteikuma iesniedzējam vai trešai personai nekāda informācija, kas savākta vai nosūtīta šīs regulas piemērošanas nolūkos, ja tā konstatē, ka, šāda rīcība varētu apdraudēt bērna vai citas personas veselību, drošību vai brīvību, tai tomēr būtu jāuzsver, ka tam nebūtu jākavē informācijas vākšana vai nosūtīšana, ko dara centrālās iestādes, tiesas vai kompetentās iestādes vai kas notiek starp tām, ciktāl tas ir nepieciešams, lai izpildītu pienākumus saskaņā ar šo regulu. Tas nozīmē, ka – kad vien iespējams un ja tas ir lietderīgi –pieteikumu vajadzētu būt iespējamam apstrādāt saskaņā ar šo regulu, nesniedzot pieteikuma iesniedzējam visu pieteikuma apstrādei nepieciešamo informāciju. Piemēram, ja tas paredzēts valsts tiesību aktos, centrālā iestāde varētu uzsākt procesu pieteikuma iesniedzēja vārdā, nenododot pieteikuma iesniedzējam informāciju par bērna atrašanās vietu. Tomēr gadījumos, kad pati lūguma iesniegšana vien jau varētu apdraudēt bērna vai citas personas veselību, drošību vai brīvību, šajā regulā nebūtu jāparedz pienākums iesniegt šādu lūgumu.

(89)

Lai nodrošinātu to, ka apliecības, kas izmantojamas saistībā ar šīs regulas III un IV nodaļas piemērošanu, tiek pastāvīgi atjauninātas, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 290. pantu attiecībā uz šīs regulas I–IX pielikuma grozījumiem. Sevišķi svarīgi ir Komisijai sagatavošanas darba gaitā pienācīgi apspriesties, tostarp ar ekspertiem, un šo apspriešanos īstenot saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (10). Jo īpaši, lai deleģēto aktu sagatavošanā nodrošinātu vienlīdzīgu dalību, Padome visus dokumentus saņem vienlaicīgi ar dalībvalstu ekspertiem, un šiem ekspertiem ir sistemātiska piekļuve to Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, kuras nodarbojas ar deleģēto aktu sagatavošanu.

(90)

Nepārtrauktība starp 1998. gada Konvenciju, kas izstrādāta, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienību K.3. pantu, par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildīšanu laulības lietās (“Briseles II konvencija”) (11), Regulu (EK) Nr. 1347/2000, Regulu (EK) Nr. 2201/2003 un šo regulu būtu jānodrošina tiktāl, ciktāl noteikumi ir palikuši nemainīgi, un šajā nolūkā būtu jāparedz pārejas noteikumi. Šī pati nepārtrauktības vajadzība attiecas uz Briseles II konvencijas un Regulu (EK) Nr. 1347/2000 un (EK) Nr. 2201/2003 interpretāciju, tostarp Tiesā.

(91)

Jāatgādina, ka nolīgumiem ar vienu vai vairākām trešām valstīm, kurus kāda dalībvalsts noslēgusi pirms dienas, kad tā pievienojusies Savienībai, piemēro LESD 351. pantu.

(92)

Lietām par vecāku atbildību piemērojamie tiesību akti būtu jānosaka saskaņā ar 1996. gada Hāgas konvencijas III nodaļas noteikumiem. Ja minēto konvenciju piemēro lietas izskatīšanā kādas dalībvalsts, kurā šo regulu piemēro, tiesā, norāde minētās konvencijas 15. panta 1. punktā uz tās “II nodaļas noteikumiem” būtu jāsaprot kā norāde uz “šīs regulas noteikumiem”.

(93)

Lai šī regula pienācīgi darbotos, Komisijai būtu jānovērtē tās piemērošana un jāiesaka grozījumi, kurus uzskata par nepieciešamiem.

(94)

Komisijai būtu jādara publiski pieejama un jāatjaunina informācija, ko paziņojušas dalībvalstis.

(95)

Saskaņā ar 3. pantu un 4.a panta 1. punktu Protokolā Nr. 21 par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību (LES) un LESD, minētās dalībvalstis ir paziņojušas, ka tās vēlas piedalīties šīs regulas pieņemšanā un piemērošanā.

(96)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 22 par Dānijas nostāju, kas pievienots LES un LESD, Dānija nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, un Dānijai šī regula nav saistoša un nav jāpiemēro.

(97)

Ar Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju apspriedās saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 45/2001 (12) 41. panta 2. punkta otro daļu un 46. panta d) punktu, un tas 2018. gada 15. februārī sniedza atzinumu (13).

(98)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķus nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, jo valstu noteikumi, kas nosaka jurisdikciju un lēmumu atzīšanu un izpildi, ir atšķirīgi, bet šīs regulas tiešas piemērojamības un saistoša rakstura dēļ, to var vieglāk izdarīt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar LES 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai.