28.10.2004   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 325/4

(1)

Regula (EK) Nr. 994/98 pilnvaro Komisiju regulā noteikt limitu, kura nesasniegšanas gadījumā uzskata, ka atbalsta pasākumi neatbilst visiem Līguma 87. panta 1. punktā noteiktajiem kritērijiem un tāpēc uz tiem neattiecas Līguma 88. panta 3. punktā paredzētā paziņošanas procedūra.

(2)

Komisija ir piemērojusi Līguma 87. un 88. pantu un vairākos lēmumos jo īpaši izskaidrojusi jēdzienu “atbalsts” Līguma 87. panta 1. punkta nozīmē. Komisija arī ir izklāstījusi, un tās jaunākais izklāsts ir sniegts Regulā (EK) Nr. 69/2001 (3), savu politiku attiecībā uz de minimis maksimālo robežu, saskaņā ar ko var uzskatīt, ka Līguma 87. panta 1. punkts nav piemērojams. Ņemot vērā īpašos noteikumus, ko piemēro lauksaimniecības un zivsaimniecības nozarē, kā arī risku, ka šajās nozarēs pat maza apjoma atbalsts varētu atbilst Līguma 87. panta 1. punkta kritērijiem, šīm nozarēm nepiemēro Regulu (EK) Nr. 69/2001.

(3)

Ņemot vērā Komisijas uzkrāto pieredzi, jo īpaši pēc tam, kad stājās spēkā Padomes 1999. gada 17. maija Regula (EK) Nr. 1257/1999 par Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELVGF) atbalstu lauku attīstībai un dažu regulu grozīšanu un atcelšanu (4), kā arī Kopienas pamatnostādņu attiecībā uz valsts atbalstu lauksaimniecības nozarē (5) piemērošanu, var apgalvot, ka ļoti maza apjoma atbalsts, kas piešķirts lauksaimniecības nozarē, neatbilst Līguma 87. panta 1. punkta kritērijiem, ja ir izpildīti atsevišķi nosacījumi. Tā tas ir, ja gan individuālo ražotāju saņemtā atbalsta apjoms ir mazs, gan lauksaimniecības nozarei piešķirtā atbalsta kopējais apjoms nepārsniedz nelielu procentu no produkcijas vērtības. Kopienas lauksaimniecības produkcijai parasti ir raksturīgi, ka ikkatru preci ražo liels skaits ļoti mazu ražotāju, kuri tirgus kopīgo organizāciju ietvaros ražo lielākoties savstarpēji aizvietojamas preces. Šā iemesla dēļ individuāliem ražotājiem konkrētā laika posmā piešķirtā maza apjoma atbalsta ietekme ir jāsaista ar lauksaimniecības produkcijas vērtību nozares līmenī tajā pašā laika posmā. Maksimālā robeža apjoma veidā, kas katrai dalībvalstij ir noteikta, pamatojoties uz lauksaimniecības nozares jaudas lielumu, ļauj izmantot konsekventu pieeju visās dalībvalstīs, kas balstīta uz objektīvu ekonomisku robežlīmeņa vērtību.

(4)

Ņemot vērā Komisijas pieredzi valsts atbalsta izvērtēšanā zivsaimniecības nozarē, jo īpaši kopš Kopienas pamatnostādņu attiecībā uz valsts atbalsta izskatīšanu zivsaimniecībā un akvakultūrā (6) piemērošanas, kā arī Padomes 1999. gada 17. decembra Regulas (EK) Nr. 2792/1999, kas nosaka sīki izstrādātus Kopienas noteikumus un kārtību attiecībā uz struktūrpalīdzību zivsaimniecības nozarē (7), stāšanās spēkā, var apgalvot, ka ļoti maza apjoma atbalsts, kas piešķirts zivsaimniecības nozarē, neatbilst Līguma 87. panta 1. punkta kritērijiem, ja ir izpildīti atsevišķi nosacījumi. Ņemot vērā līdzības ražošanas modeļos zivsaimniecības nozarē un lauksaimniecības nozarē, šis ir tas gadījums, kad gan individuālo uzņēmumu saņemtā atbalsta apjoms ir mazs, gan zivsaimniecības nozarei piešķirtā atbalsta kopējais apjoms nepārsniedz nelielu procentu no produkcijas vērtības.

(5)

Lai uzlabotu pārredzamību un juridisko noteiktību, šķiet, ir lietderīgi de minimis atbalsta noteikumus lauksaimniecības un zivsaimniecības nozarei paredzēt regulā.

(6)

Ņemot vērā Pasaules tirdzniecības organizācijas (PTO) Nolīgumu par lauksaimniecību (8), šī regula neattiecina atbrīvojumu uz eksporta atbalstu vai atbalstu, ar ko vietējiem produktiem piešķir lielākas priekšrocības nekā importētiem produktiem. Dalībvalstu pienākums ir atturēties no tāda atbalsta piešķiršanas, kas ir pretrunā ar minētajā nolīgumā ietvertajām saistībām. Eksporta atbalsts parasti nav atbalsts, ko piešķir, lai segtu izdevumus saistībā ar dalību tirdzniecības izstādēs, maksu par izpētes vai konsultāciju pakalpojumiem, kas vajadzīgi jauna vai esoša produkta laišanai jaunā tirgū. Eiropas Kopienu Tiesa savā 2002. gada 19. septembra spriedumā noteica, ka tad, ja Kopiena ir izdevusi tiesību aktu par tirgus kopīgās organizācijas izveidi attiecīgā lauksaimniecības nozarē, dalībvalstu pienākums ir atturēties no tādu pasākumu veikšanas, kas varētu kaitēt šai organizācijai vai radīt izņēmumus no tās (9). Šis princips attiecas arī uz zivsaimniecības nozari. Šā iemesla dēļ šī regula nav jāpiemēro atbalstam, kura apjoms ir noteikts, pamatojoties uz tirgū laisto produktu cenu vai daudzumu.

(7)

Ņemot vērā Komisijas pieredzi, var apgalvot, ka atbalsts, kas nepārsniedz EUR 3 000 maksimālo robežu vienam saņēmējam trīs gadu laika posmā, ja šāda atbalsta kopējais apjoms, kas piešķirts visiem uzņēmumiem trīs gadu laikā, nepārsniedz maksimālo robežu, ko Komisija noteiks aptuveni 0,3 % apmērā no ikgadējās lauksaimniecības ražošanas jaudas vai zivsaimniecības ražošanas jaudas, neietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm un/vai neizkropļo konkurenci, vai nedraud izkropļot to, tādēļ uz to neattiecas Līguma 87. panta 1. punkts. Trīs gadu laika posmam jābūt mainīgam, tādējādi pirms katras jaunas de minimis atbalsta piešķiršanas jānosaka iepriekšējos trijos gados piešķirtā šāda atbalsta kopējais apjoms. De minimis atbalsts ir jāuzskata par piešķirtu brīdī, kad likumīgās tiesības saņemt atbalstu ir nodotas saņēmējam. De minimis noteikumi neskar iespēju, ka uzņēmumi var saņemt valsts atbalstu, ko atļāvusi Komisija vai uz ko attiecas grupālā atbrīvojuma regula, par to pašu projektu.

(8)

Pārredzamības, vienādas attieksmes un de minimis maksimālo robežu pareizas piemērošanas dēļ ir lietderīgi, ka dalībvalstis piemēro vienu un to pašu aprēķina metodi. Lai atvieglotu šo aprēķinu un saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 69/2001, ir lietderīgi atbalsta apjomus, kas nav subsīdija skaidrā naudā, konvertēt subsīdijas bruto ekvivalentā. Vairākās daļās maksājamās atbalsta subsīdijas ekvivalenta aprēķins un aprēķins atbalstam aizdevuma veidā ar atvieglotiem nosacījumiem prasa izmantot piešķiršanas laikā dominējošās tirgus procentu likmes. Lai vienveidīgi, pārredzami un vienkārši piemērotu noteikumus par valsts atbalstu, šajā regulā tirgus likmes ir jāuzskata par atsauces likmēm ar nosacījumu, ka aizdevumu ar atvieglotiem nosacījumiem gadījumā aizdevumu garantē standarta nodrošinājums un ka tas nav saistīts ar nesamērīgu risku. Atsaucēm likmēm ir jābūt tām, ko, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, Komisija periodiski nosaka un publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī un internetā.

(9)

Komisijai ir pienākums nodrošināt, lai valsts atbalsta noteikumi tiek ievēroti un, jo īpaši, lai saskaņā ar de minimis noteikumiem piešķirtais atbalsts stingri atbilstu šo noteikumu nosacījumiem. Saskaņā ar Līguma 10. pantā izklāstīto sadarbības principu dalībvalstīm ir jāatvieglo šā mērķa sasniegšana, izveidojot vajadzīgo sistēmu, lai nodrošinātu, ka kopējais atbalsta apjoms, kas piešķirts saskaņā ar de minimis noteikumiem, vienam saņēmējam nepārsniedz EUR 3 000 maksimālo robežu vai kopējās maksimālās robežas, kuras Komisija noteikusi, pamatojoties uz dalībvalsts lauksaimniecības vai zivsaimniecības ražošanas jaudas lielumu trīs gadu laikā. Šajā nolūkā ir lietderīgi, lai dalībvalstis, piešķirot de minimis atbalstu, informē attiecīgo uzņēmumu par de minimis atbalsta veidu, saņemtu pilnīgu informāciju par citu iepriekšējos trijos gados saņemto de minimis atbalstu un rūpīgi pārbaudītu, vai ar jauno de minimis atbalstu nav pārsniegtas de minimis atbalsta maksimālās robežas. Alternatīvi maksimālo robežu ievērošanu var nodrošināt arī, izmantojot centrālo reģistru.

(10)

Ņemot vērā Komisijas pieredzi un jo īpaši to, cik bieži parasti ir jāpārskata valsts atbalsta politika, ir lietderīgi ierobežot šīs regulas piemērošanas laika posmu. Ja šī regula zaudētu spēku, to nepagarinot, tad dalībvalstīm vajadzētu būt sešu mēnešu pielāgošanās laika posmam attiecībā uz de minimis atbalsta programmām, ko ietvēra šī regula. Juridiskās noteiktības labad ir lietderīgi precizēt šīs regulas ietekmi uz atbalstu, kas piešķirts pirms tās spēkā stāšanās,

a)

atbalstu, kura apjoms ir noteikts, pamatojoties uz tirgū laisto produktu cenu vai daudzumu;

b)

atbalstu darbībām, kas saistītas ar eksportu, proti, atbalstu, kas ir tieši saistīts ar eksportētajiem daudzumiem, ar izplatīšanas tīkla izveidošanu un darbību vai ar citiem kārtējiem izdevumiem, kas saistīti ar eksporta darbībām;

c)

atbalstu, ko nosaka tas, ka tiek izmantotas vietējās preces, nevis importētās preces.

1)

“uzņēmumi lauksaimniecības nozarē” ir uzņēmumi, kas nodarbojas ar lauksaimniecības produktu ražošanu, pārstrādi un tirdzniecību;

2)

“lauksaimniecības produkts” ir Līguma I pielikumā uzskaitītie produkti, izņemot šī panta 5. punktā definētos zivsaimniecības produktus;

3)

“lauksaimniecības produkta pārstrāde” ir tāda darbība, kurai pakļauj lauksaimniecības produktu, kuras iznākums arī ir lauksaimniecības produkts;

4)

“uzņēmumi zivsaimniecības nozarē” ir uzņēmumi, kas nodarbojas ar zvejniecības produktu ražošanu, pārstrādi un tirdzniecību;

5)

“zvejniecības produkti” ir jūras vai iekšzemes ūdeņos nozvejotie produkti, kā arī akvakultūras produkti, kas uzskaitīti Padomes Regulas (EK) Nr. 104/2000 (10) 1. pantā;

6)

“zvejniecības produkta pārstrāde un tirdzniecība” ir visas darbības, to skaitā apstrāde, pārstrāde, ražošana un izplatīšana, ko veic laika posmā no izkraušanas vai iegūšanas posma līdz galaprodukta posmam.