2.2.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 34/17

—

atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2014. gada 26. septembra spriedumu;

—

atcelt Komisijas 2013. gada 5. septembra Lēmumu 2013/448/ES (1) par valstu īstenošanas pasākumiem attiecībā uz bezmaksas siltumnīcefekta gāzu emisijas kvotu pagaidu piešķiršanu saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/87/EK (2) 11. panta 3. punktu, ciktāl tā 1. panta 1. punktā, lasot to kopā ar tā I pielikuma A punktu, ir atteikts iekļaut apelācijas sūdzības iesniedzēju atbilstoši Direktīvas 2003/87/EK 11. pantam iesniegtajā sarakstā un atteikts piešķirt provizorisku ikgadēju emisijas kvotu skaitu, ko bez maksas bija jāpiešķir apelācijas sūdzības iesniedzējas iekārtai ar identifikatoru DE 000000000000010;

—

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka esot pārkāptas tās procesuālās tiesības. It īpaši tā apgalvo, ka Vispārējā tiesa nevienā brīdī neesot analizējusi tās galveno iebildumu, kurš tika izvirzīts tiesas sēdē Vispārējā tiesā un saskaņā ar kuru Komisija nebija individuāli izvērtējusi gadījumus, kur bija runa par pārmērīgām grūtībām, kādam apelācijas sūdzības iesniedzēja bija pakļauta Vācijā.

2.

Ar otro pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot kļūdaini uzskatījusi, ka emisijas kvotu tirdzniecība Kopienas līmenī uzreiz izslēdz individuālu gadījumu, kuros ir runa par pārmērīgam grūtībām, ņemšanu vērā. Šādi rīkojoties, ar apstrīdēto lēmumu tiekot pārkāpts Direktīvas 2003/87/EK 11. panta 3. punkts un 10.a pants, kā arī Komisijas Lēmums 2011/278.

3.

Ar trešo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā neesot ņēmusi vērā Komisijas pienākumu interpretēt atbilstoši pamattiesībām un tādējādi esot pārkāpusi Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 51. panta 1. punktu.

4.

Ar ceturto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot pieļāvusi procesuālu kļūdu pierādījumu sagrozīšanas veidā, jo Vispārējā tiesa savā pamatojumā neesot iekļāvusi apelācijas sūdzības iesniedzējas sniegtos pierādījumus par gadījumu, kad ir runa par pārmērīgām grūtībām.

5.

Visbeidzot, Vispārējā tiesa esot pārkāpusi pamattiesības, kas ietvertas Hartas 16., 17. pantā un 52. panta 1. punktā, skatot šīs normas visas kopā. Tā kļūdaini esot uzskatījusi, ka Komisijas Lēmums 2011/278 ir saderīgs ar pamattiesībām un ir samērīgs.