5.2.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 33/46

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Enerģētikas infrastruktūras prioritātes 2020. gadam un pēc tam — projekts integrētam Eiropas enerģētikas tīklam” (COM(2010)0677),

—

ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu par ietekmes novērtējumu attiecībā uz Enerģētikas infrastruktūras prioritātēm 2020. gadam un pēc tam — projektu integrētam Eiropas enerģētikas tīklam (SEC(2010)1395),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Eiropa 2020 — stratēģija konkurētspējīgai, ilgtspējīgai un drošai enerģētikai” COM(2010)0639,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Eiropa 2020 — stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Enerģija no atjaunojamiem energoresursiem — virzība uz 2020. gada mērķi” (COM(2011)0031),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīvu 2009/28/EK par atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanas veicināšanu un ar ko groza un attiecīgi atceļ Direktīvas 2001/77/EK un 2003/30/EK (1),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Dažādu iespēju analīze, kā panākt siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājumu par vairāk nekā 20 %, un oglekļa emisiju pārvirzes riska analīze” (COM(2010)0265),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Ceļvedis virzībai uz konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni 2050. g.” (COM(2011)0112),

—

ņemot vērā trešo tiesību aktu paketi par iekšējo tirgu enerģētikas jomā „Enerģija Eiropai — funkcionējošs tirgus un droša energoapgāde” (2),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 20. oktobra Regulu (ES) Nr. 994/2010 par gāzes piegādes drošības aizsardzības pasākumiem (3),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Stratēģijas „Eiropa 2020” pamatiniciatīva „Resursu ziņā efektīva Eiropa” (COM(2011)0021),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 6. septembra Lēmumu Nr. 1364/2006/EK, ar ko nosaka pamatnostādnes Eiropas enerģētikas tīkliem un atceļ Lēmumu 96/391/EK un Lēmumu Nr. 1229/2003/EK (4),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 13. jūlija Regulu (EK) Nr. 663/2009, ar ko izveido programmu ekonomikas atveseļošanas atbalstam, piešķirot Kopienas finansiālo palīdzību projektiem enerģētikas jomā (5),

—

ņemot vērā Komisijas ziņojumu par Eiropas enerģētikas tīklu programmas īstenošanu laikposmā no 2007. līdz 2009. gadam (COM(2010)0203),

—

ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 6. maija rezolūciju par informācijas un sakaru tehnoloģiju intensīvāku izmantošanu, lai sekmētu pāreju uz energoefektīvu ekonomiku, kas rada zemas oglekļa emisijas (6),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropadomei un Eiropas Parlamentam „Enerģētikas politika Eiropai” (COM(2007)0001),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam „Prioritāru savienojumu plāns” (COM(2006)0846),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 13. jūlija Direktīvu 2009/72/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu un par Direktīvas 2003/54/EK atcelšanu (7),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 13. jūlija Direktīvu 2009/73/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz dabasgāzes iekšējo tirgu un par Direktīvas 2003/55/EK atcelšanu (8),

—

ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 25. novembra rezolūciju par topošo jauno Eiropas enerģētikas stratēģiju 2011.–2020. gadam (9),

—

ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 15. decembra rezolūciju par energoefektivitātes rīcības plāna pārskatīšanu (10),

—

ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 17. februāra rezolūciju par stratēģiju „Eiropa 2020 (11)”,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 194. pantu,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 170. pantu, saskaņā ar kuru Savienība palīdz izveidot un attīstīt Eiropas komunikāciju tīklus transporta, telekomunikāciju un enerģētikas infrastruktūru jomā,

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu, kā arī Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas un Reģionālās attīstības komitejas atzinumus (A7-0226/2011),

A.

tā kā mūsu galvenie uzdevumi enerģētikas jomā ir stāties pretī klimata pārmaiņām un nostiprināt enerģijas piegādes drošību un autonomiju, vienlaikus samazinot kopējo enerģijas patēriņu, kā arī fosilā kurināmā importu un atkarību no tā, dažādojot enerģijas piegādātājus un avotus, izveidojot konkurētspējīgu iekšējo enerģijas tirgu un nodrošinot universālu piekļuvi ilgtspējīgai, cenu ziņā pieejamai, drošai un efektīvai enerģijai;

B.

tā kā kopējā enerģētikas politika ES līmenī ir veidota, pamatojoties uz kopīgo mērķi nepārtraukti nodrošināt enerģētikas produktu un pakalpojumu pieejamību tirgū par visiem patērētājiem (mājsaimniecībām un uzņēmumiem) pieņemamām cenām;

C.

tā kā situācijās, kad kādā dalībvalstī rodas enerģētikas krīze, ir jāgarantē piegādes drošība un jāsaliedē dalībvalstu vienotība;

D.

tā kā Lisabonas līgums paredz īpašu juridisko pamatu ES enerģētikas politikas izstrādei, ar ko valstu un reģionālā mērogā veicina dalībvalstu enerģētikas tīklu veiksmīgu savstarpējo savienošanu, kas vajadzīgs, lai sasniegtu pārējos ES enerģētikas politikas un solidaritātes mērķus (enerģijas tirgus funkcionēšana, energoefektivitāte un atjaunojamā enerģija, energoapgādes drošība un enerģijas avotu un piegādes veidu dažādošana);

E.

tā kā tas, ka Savienības enerģētikas infrastruktūra nav laikus modernizēta, atjaunināta, savstarpēji savienota un pielāgota ilgtspējīgākam un efektīvākam enerģijas ražošanas, pārvades un patērēšanas modelim, var apdraudēt tās spēju sasniegt 2020. gada mērķus enerģijas un klimata jomā, jo īpaši atjaunojamo enerģijas avotu integrācijas un īpatsvara palielināšanas mērķi, un iedragāt ES 2050. gada ilgtermiņa mērķi, proti, samazināt siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju par 80 līdz 95 %;

F.

tā kā infrastruktūras ieguldījumu plānošana un ar tiem saistīto lēmumu pieņemšana ir jāatbalsta ar ilgtermiņa scenārijiem, kuros ņemti vērā paredzamie sasniegumi un tehniskās attīstības papildu vajadzības;

G.

tā kā turpmākai atjaunojamo enerģijas avotu integrēšanai būs vajadzīgi atsevišķi Eiropas enerģētikas infrastruktūras pielāgojumi gan pārvades, gan sadales līmenī;

H.

tā kā ir vajadzīgs atvērts, pārredzams, integrēts un konkurētspējīgs ES enerģijas tirgus, lai sasniegtu konkurētspējīgas enerģijas cenas, piegādes drošību un ilgtspējību, kā arī efektīvu atjaunojamās enerģijas pārvadi lielā mērogā, un tā kā šāda tirgus pilnveidošana joprojām ir svarīgs visu dalībvalstu uzdevums;

I.

paturot prātā, cik būtiski ir laikus un pilnībā īstenot spēkā esošos tiesību aktus, tostarp regulējuma izstrādi, kā tas aicināts trešajā tiesību aktu paketē par iekšējo enerģijas tirgu, un, kamēr Tiesa nav pasludinājusi spriedumu (12), pienācīgi ziņot par ieguldījumiem enerģētikas infrastruktūrā, lai gūtu pārskatu par potenciālām pieprasījuma un piegādes neatbilstībām, kā arī šķēršļiem, kas kavē ieguldījumus;

J.

tā kā attiecībā uz Eiropadomes 2002. gadā izvirzīto mērķi nodrošināt starpsavienojumu līmeni 10 % apmērā ir konstatēts, ka starpsavienojumu jauda vai tās pieejamība starp dalībvalstīm joprojām ir nepietiekama trešdaļā Savienības teritorijas, un tā kā atsevišķas dalībvalstis un reģioni joprojām ir izolēti un atkarīgi no viena piegādātāja, kas kavē īsteni integrēt tirgus, likviditāti un enerģijas plūsmas;

K.

tā kā būtu jāņem vērā dabisko salu un attālāko reģionu, piemēram, Kanāriju salu, Madeiras, Azoru salu un Francijas īpaši nomaļo reģionu (ĪNR), konkrētās vajadzības enerģētikas infrastruktūras jomā;

L.

tā kā Dienvidaustrumeiropā enerģijas transporta tīkls nav tik blīvs kā pārējā kontinentā;

M.

tā kā alternatīvi piegādes un tranzīta tīkli un jauni starpsavienojumi ir svarīgi, lai nodrošinātu, ka solidaritāte starp dalībvalstīm kļūst funkcionāla;

N.

tā kā īpaša uzmanība būtu jāvelta projektiem, kuri vēl nav pabeigti, bet kurus ES ir atlasījusi kā prioritārus projektus saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 6. septembra Lēmumu Nr. 1364/2006/EK, ar ko nosaka pamatnostādnes Eiropas enerģētikas tīkliem un atceļ Lēmumu 96/391/EK un Lēmumu Nr. 1229/2003/EK;

O.

tā kā ar trešo enerģētikas tiesību aktu paketi ir izveidots tiesiskais regulējums, kam būtu jāuzlabo konkurētspēja enerģijas tirgū;

P.

tā kā pašlaik plānotām enerģētikas infrastruktūrām ir jāatbilst tirgus vajadzībām un ES ilgtermiņa mērķiem klimata un enerģijas jomā un to īstenošanai dažādās valstu enerģētikas politikas pamatnostādnēs, par prioritāriem atzīstot tādus enerģijas avotus, kas nerada sociālas un vides izmaksas;

Q.

tā kā attiecībā uz gāzi un elektroenerģiju ir jāpastiprina ieguldījumi pārvades jaudas palielināšanā, vienlaikus paturot prātā ES 20-20-20 mērķus enerģētikas jomā un jauno, pēc iespējas lielākā mērā no oglekļa brīvo enerģētikas vidi pēc 2020. gada;

R.

tā kā enerģētikas infrastruktūras veidošana ir stratēģiski svarīga, lai sasniegtu stratēģiskā energotehnoloģijas (SET) plāna mērķus;

S.

tā kā energoefektivitāte sniedz iedarbīgu un rentablu instrumentu, ar ko sasniegt ilgtspējīgu enerģijas nākotni, proti, samazinot enerģijas pieprasījumu, var mazināt arī atkarību no importa un atbilstīgi augošajām izmaksām pārvietot ražošanas uzņēmumus, kā arī, lietpratīgi ieguldot pašreizējās un jaunās infrastruktūrās, var samazināt vajadzību pēc valsts un privātā sektora ieguldījumiem enerģētikas infrastruktūrā;

T.

tā kā viedtīkli nodrošina būtisku izdevību izveidot efektīvas attiecības starp enerģijas ražošanu, enerģijas pārvadi, enerģijas sadali un galalietotājiem, nodrošinot racionālu enerģijas patēriņu un līdz ar to palielinot energoefektivitāti;

U.

tā kā, nostiprinot starpsavienojumu jaudu starp gāzes tīklu sistēmām gar dienvidu–rietumu asi ziemeļu–dienvidu koridorā, gan Ibērijas pussalas SDG importa jauda, gan pazemes krātuves jauda sniegs ieguldījumu ES piegādes drošības uzlabošanā, vienlaikus tuvinot īsteni integrēta iekšējā enerģijas tirgus izveidi;

V.

tā kā ilgas atļauju izsniegšanas procedūras un koordinācijas trūkums starp administratīvām iestādēm var izraisīt būtiskus nokavējumus un papildu izmaksas, jo īpaši pārrobežu projektu īstenošanā;

W.

tā kā pārrobežu enerģētikas infrastruktūras projektu izstrādi lielā mērā apgrūtina ilgas atļauju piešķiršanas procedūras un izmaksu sadales metodoloģijas un tādu instrumentu trūkums, ar kuriem varētu kopīgi izmantot šo projektu priekšrocības un segt to izmaksas;

X.

tā kā ir jānodrošina augstas kvalitātes sabiedriskā apspriešana un pienācīgi jāņem vērā Eiropas vides tiesību akti;

Y.

tā kā regulatoriem ir būtiska nozīme uz patērētājiem orientēta, integrēta un konkurētspējīga iekšējā enerģijas tirgus izveidē;

Z.

tā kā saskaņā ar Komisijas paziņojumu „Enerģētikas infrastruktūras prioritātes 2020. gadam un pēc tam — projekts integrētam Eiropas enerģētikas tīklam” enerģētikas infrastruktūras vajadzību finansēšanai turpmākajos desmit gados vajadzēs 200 miljardus euro un tā kā puse no šīs summas būs jāsedz dalībvalstīm;

AA.

tā kā uz tirgu balstītiem instrumentiem un principam “maksā patērētājs” arī turpmāk ir jābūt pamatā enerģijas infrastruktūras finansēšanai un, katru gadījumu izskatot atsevišķi, būs vajadzīgs valsts finansējums ierobežotā apmērā, ar ko finansēt atsevišķus Eiropas interešu projektus, kuri nav pilnībā saimnieciski patstāvīgi, vienlaikus nosargājot līdzvērtīgus konkurences apstākļus Eiropas iekšējā enerģijas tirgū, garantējot piegādes drošību, novēršot konkurences izkropļojumus un veicinot efektīvu atjaunojamās enerģijas integrāciju;

AB.

tā kā pēc iespējas drīzāk ir jāveic liela mēroga ieguldījumi;

AC.

tā kā reģionālajām iestādēm ir izšķirīga nozīme, ņemot vērā to svarīgo ietekmi enerģētikas lietās, jo to pārziņā ir daudzi jautājumi, kas attiecas uz vispārējo un reģionālo plānošanu, atļauju piešķiršanu, lielu infrastruktūras projektu apstiprināšanu, ieguldījumiem, publisko iepirkumu un ražošanu, turklāt tās ir pietuvinātas patērētājiem,

1.

uzsver, ka valsts iestādes ir vispārēji atbildīgas par valsts interešu aizstāvēšanu, īstenojot sociālos un vides mērķus, taču galvenā atbildība par enerģētikas infrastruktūras attīstību ir jāuzņemas pienācīgi regulētam tirgum;

2.

uzsver, cik būtiski ir laikus, pareizi un pilnībā īstenot spēkā esošos tiesību aktus, tostarp regulējuma izstrādi, kā tas aicināts trešajā tiesību aktu paketē par iekšējo enerģijas tirgu, lai ne vēlāk kā 2014. gadā izveidotu integrētu un konkurētspējīgu Eiropas iekšējo tirgu;

3.

uzsver vajadzību īstenot pašreizējās politikas nostādnes un noteikumus, lai uzlabotu pašreizējās enerģētikas infrastruktūras izmantošanu Eiropas patērētāju labā; aicina Komisiju un Energoregulatoru sadarbības aģentūru (ACER) stingrāk uzraudzīt to, kā valstis īsteno noteikumus, piemēram, attiecībā uz principu „izmanto vai zaudē”;

4.

uzskata — lai pilnībā izmantotu jaunas infrastruktūras priekšrocības, ir vajadzīga sadarbībā ar visām ieinteresētajām personām izstrādāta ES pieeja, un uzsver vajadzību atbilstīgi iekšējā tirgus noteikumiem izstrādāt saskaņotu papildu metodi, ar ko atlasīt infrastruktūras projektus; uzskata, ka šāda metode ir jāņem vērā Eiropas un reģionālajos plānos, lai novērstu atšķirības un optimizētu sociālekonomiskās sekas un ietekmi uz vidi;

5.

uzsver, ka enerģētikas infrastruktūras projektu plānošanā pilnībā ir jāievēro piesardzības princips; katrā gadījumā atsevišķi ir jāveic padziļināti rīcības plānu ietekmes uz vidi novērtējumi, ņemot vērā vietējos un reģionālos vides nosacījumus;

6.

uzsver, ka ir jānodrošina pienācīga līmeņa energoapgādes drošība Eiropas Savienībā un jāizveido labvēlīgas attiecības ar enerģijas piegādes un tranzīta valstīm ārpus ES, sadarbojoties reģionālu un globālu energoapgādes sistēmu jomā;

7.

uzsver, ka atsauces scenārijam, kas izmantots, izvērtējot enerģijas infrastruktūru 2020. gadam, ir jābūt pārredzamam un saskaņā ar vispārējiem enerģētikas politikas mērķiem, kas noteikti Līguma par Eiropas Savienību 194. pantā un ES 2050. gada plānā, tam jābūt saskaņā ar citām ES politikas pamatnostādnēm (tādām kā transports, ēkas un emisijas kvotu tirdzniecības sistēma (EKTS)) un ar energoefektivitātes politiku, kas paredz sasniegt 20 % energotaupības mērķi (jo īpaši ņemot vērā energoefektivitātes rīcības plānu), kā arī tajā jāņem vērā tehnoloģiskās attīstības iespējamā ietekme, īpaši attiecībā uz atjaunojamo enerģiju un elektromobiļu aizvien lielāko ietekmi, kā arī jāievēro viedtīklu un iniciatīvu „progresīvās pilsētas un reģioni” ieviešana;

8.

atbalsta inovāciju partnerības „Viedās pilsētas” drīzu uzsākšanu un aicina ilgtspējīgas pilsētu attīstības plānošanas procesos iesaistītos attiecīgos partnerus labāk veicināt iniciatīvas JESSICA un ELENA un izmantot iespējas, ko tās var sniegt ieguldījumiem ilgtspējīgā enerģijā vietējā līmenī, lai palīdzētu pilsētām un reģioniem īstenot dzīvotspējīgus ieguldījumu projektus energoefektivitātes, tīras sadegšanas, atjaunojamās enerģijas avotu un ilgtspējīga pilsētas transporta jomā; turklāt norāda uz iespēju kopīgi ar kaimiņvalstīm piedalīties pārrobežu finansējumā, ko paredz Eiropas kaimiņattiecību un partnerības instruments (EKPI);

9.

uzsver, ka atbilstīgi nozīmīguma hierarhijai un nolūkā panākt rentabilitāti ir jākonstatē, kuros gadījumos infrastruktūru var samazināt, īstenojot energoefektivitātes politiku, kuros gadījumos pašreizējo valsts un pārrobežu infrastruktūru var atjaunināt vai modernizēt un kuros gadījumos ir vajadzīga jauna infrastruktūra, ko var uzbūvēt līdzās pašreizējai enerģētikas vai transporta infrastruktūrai;

10.

uzskata, ka energopatēriņa un piesārņojošu vielu emisijas samazinājumu un energoefektivitātes uzlabojumus var panākt, īstenojot energoefektivitātes uzlabošanas programmas ēku un transporta sektorā;

11.

uzsver, ka ir svarīgi apzināt nākotnē iespējamās enerģijas pieprasījuma un piegādes nepilnības, kā arī turpmāk iespējamos ražošanas un pārvades infrastruktūras trūkumus;

12.

uzsver, ka ir svarīgi saskaņot ES tirgus struktūru un kopējas Eiropas infrastruktūras shēmu izstrādi, lai nodrošinātu Eiropas iekšējo starpsavienojumu un starpsavienojumu ar trešām valstīm pārvaldību;

13.

uzskata, ka elektroenerģijas infrastruktūras attīstīšana starp ES un trešām valstīm un dažos gadījumos pašreizējās infrastruktūras attīstīšana var izraisīt oglekļa emisiju pārvirzes risku vai šāda riska palielināšanos, ja tāds jau pastāv; aicina Komisiju izvērtēt šo iespēju un vajadzības gadījumā ierosināt pasākumus, ar kuriem ES varētu šo jautājumu efektīvi risināt, kā to prasa Direktīva 2009/28/EK par atjaunojamo enerģiju;

14.

aicina tīklu operatorus, regulatīvās iestādes, tostarp ACER, un Komisiju sadarbībā ar trešo valstu tīklu operatoriem un iestādēm radīt vajadzīgos apstākļus, lai nodrošinātu ES un teršo valstu elektroenerģijas infrastruktūras savietojamību un stabilitāti nolūkā sekmēt dalībvalstu energoapgādes drošību;

15.

uzsver, ka jākoncentrējas ne tikai uz pārrobežu projektiem, bet arī uz iekšējām pārvades sistēmām, kam ir izšķirīga nozīme enerģijas tirgu integrēšanā, atjaunojamās enerģijas ražošanas un sistēmu drošības integrēšanā, energoizolētības likvidēšanā un iekšējo sastrēgumu mazināšanā, kas ietekmē visu Eiropas energosistēmu; uzsver, cik svarīgi ir garantēt, lai pienācīgi ņemtu vērā attālākos reģionus un to vietējās vajadzības;

16.

uzsver vajadzību pēc jaunas infrastruktūras, kas izslēdz energoizolētības veidošanos un atkarību no viena piegādātāja, un uzlabo piegādes pasūtījumu drošumu;

17.

uzsver, ka neviens ES dalībvalstu reģions, tostarp arī salu reģioni, pēc 2015. gada nedrīkst būt izolēts no Eiropas gāzes un elektroenerģijas tīkliem, un pienācīgu savienojumu trūkums nekādi nedrīkst apdraudēt to energoapgādes drošību;

18.

atzinīgi vērtē Komisijas centienus veicināt reģionālo sadarbību un aicina sniegt turpmākus norādījumus par šādām reģionālām iniciatīvām;

19.

vērš uzmanību uz iespējām, ko pašreizējie ES reģionālās sadarbības noteikumi sniedz pārrobežu enerģētikas infrastruktūras projektu attīstības un straujākas īstenošanas ziņā, jo īpaši saistībā ar atjaunojamās enerģijas projektiem, un šim mērķim mudina izmantot reģionālās sadarbības instrumentus (EUREGIO, ETSG);

20.

uzskata, ka ir jāpaplašina un jāturpina attīstīt reģionālās iniciatīvas, jo tās ir visciešāk saistītas ar enerģētikas sistēmas darbību atsevišķos reģionos (piemēram, reģionālo enerģijas ražošanas avotu struktūru, vēja enerģijas izmantošanu, tīklu ierobežojumiem un enerģijas avotu pieejamību);

21.

uzsver, ka sadarbība starp pašvaldībām un reģioniem valsts un Eiropas līmenī veicina energoizolētības likvidēšanu, sniedz ieguldījumu iekšējā enerģijas tirgus izveides pabeigšanā un sekmē enerģētikas infrastruktūras projektu īstenošanu; uzskata, ka Eiropas kohēzijas politikas teritoriālās sadarbības mērķis, kā arī makroreģionālās stratēģijas var uzlabot pārrobežu projektu sadarbības iespējas nolūkā izveidot efektīvus un viedus starpsavienojumus ar netradicionāliem vietējiem un reģionāliem enerģijas avotiem un lieliem energotīkliem; uzsver, ka infrastruktūras projektu atbilstīga saskaņošana var garantēt vislabāko iespējamo izmaksu un ieguvumu attiecību un maksimāli palielināt ES līdzekļu efektivitāti; šajā sakarībā uzskata, ka ir jāuzlabo reģionālā sadarbība, jo īpaši nolūkā nodrošināt pienācīgu saikni starp izvirzītajām prioritātēm un Eiropas reģioniem;

22.

prasa Komisijai un dalībvalstīm ieviest pasākumus, lai nodrošinātu, ka pārvades sistēmu operatori (PSO) ir pienācīgi motivēti izvērtēt iespējamos starpsavienojumus reģionālā vai Eiropas mērogā un ka to ieguldījumu plānu pamatā ir nevis vienīgi projekta ekonomija, bet gan enerģētikas starpsavienojumu sociālekonomiskā ietekme, tādējādi nepieļaujot nepietiekamu ieguldīšanu pārvades jaudā;

23.

aicina Komisiju līdz 2011. gada beigām iesniegt priekšlikumus par risinājumiem attiecībā uz kompromisiem, kas minēti Eiropas koordinatora Georg Wilhelm Adamowitsch2010. gada 15. novembrī publicētajā trešajā gada pārskatā, piemēram, kompromisu starp neatliekamo vajadzību pēc jaunas infrastruktūras un stingriem vides aizsardzības noteikumiem;

24.

aicina veikt pasākumus, lai nodrošinātu atbilsmi starptautiskiem līgumiem, piemēram, Espo konvencijai, pirms tiek īstenoti vai turpmāk attīstīti pārrobežu projekti, un saistībā ar energotīklu paplašināšanos vērš uzmanību uz nepieciešamību veicināt ciešāku sadarbību, jo īpaši starp Krieviju un Baltkrieviju, un Baltijas valstīm, un šajā sakarībā uzsākt ES un Krievijas dialogu enerģētikas jomā, proti, lai sasniegtu enerģijas piegādes drošības mērķi ES dalībvalstīs un reģionos;

25.

atzinīgi vērtē Komisijas lēmumu ieviest Eiropas atomelektrostaciju „izturības testus”; uzskata, ka turpmākas likumdošanas iniciatīvas par kopīga tiesiskā regulējuma izveidi kodoldrošības jomā ir būtiskas, lai Eiropā pastāvīgi uzlabotu drošības standartus;

26.

norāda, ka ar enerģētikas infrastruktūru ir saistīti tādi būtiski riski kā darbības riski (piemēram, sastrēgumi un nepārtrauktu piegāžu nodrošināšana), dabas radīti riski (piemēram, zemestrīces un plūdi), vides riski (piemēram, piesārņojums, biotopu izzušana un bioloģiskās daudzveidības samazināšanās) un antropogēni/ politiski riski (piemēram, saistībā ar drošību un terorismu); tādēļ prasa īstenot lēmumus par viedtīklu attīstību, kā paredzēts Direktīvā 2008/114/EK par kritiskajām infrastruktūrām; iesaka dalībvalstīm izstrādāt riska karti, kas būtu palīglīdzeklis, pieņemot lēmumus un uzraugot viedtīklu ieviešanas rezultātus nolūkā uzlabot tīklu savienojamību;

27.

mudina Komisiju izvērtēt iespēju iekļaut enerģētikas infrastruktūrā prioritārus projektus, kas uzlabotu Eiropas pašreizējo svarīgāko infrastruktūru (gāzes un naftas cauruļvadu, elektrotīklu, atomelektrostaciju, SDG termināļu utt.) pareizu darbību un drošumu pret avārijām un dabas vai cilvēku izraisītām katastrofām;

28.

uzskata, ka Tīklu attīstības desmitgades plānā (TADP) ir norādīti būtiski elektroenerģijas un gāzes infrastruktūras projekti un šim plānam ir jāsekmē prioritāšu noteikšana, pēc kurām atlasīt tādus Eiropas interešu projektus, kas ir jāīsteno, lai sasniegtu ES mērķus enerģijas un klimata jomā, neiejaucoties iekšējā tirgus darbībā; šajā sakarībā uzskata, ka starpsavienojumu jauda ir jāapsver vienādā līmenī ar 20-20-20 mērķiem un ka TADP attiecīgi ir jāuzskata par instrumentu, ar ko uzraudzīt atbilstību 10 % starpsavienojuma mērķa izpildei;

29.

aicina Komisiju nolūkā nodrošināt labāku ES elektroenerģijas un gāzes infrastruktūras plānošanas pārvaldību, iesniegt konkrētu priekšlikumu, ar ko uzlabot pārredzamību un sabiedrības līdzdalību ES prioritāšu noteikšanā, plašāk iesaistot ieinteresētās personas (ietverot, piemēram, enerģētikas sektoru, neatkarīgos ekspertus, patērētāju organizācijas un NVO); uzskata, ka šo līdzdalību var nodrošināt, publicējot tehniskās plānošanas datus;

30.

uzskata, ka ir jāpievērš uzmanība ES enerģētikas infrastruktūrai, kas atrodas tādu ārvalstu uzņēmumu vai to meitasuzņēmumu īpašumā, kuru pārvaldības struktūra nav pārredzama un kuros ir pārmērīga ārvalstu valdību ietekme; aicina Komisiju iesniegt priekšlikumus, lai šajā ziņā ieviestu pietiekamas tiesiskas un institucionālas garantijas, jo īpaši attiecībā uz piekļuvi ES publiskajam finansējumam;

31.

uzskata, ka TADP sekmē caurviju programmu Eiropas gāzes transporta un elektroenerģijas pārvades infrastruktūras attīstībai Eiropas ilgtermiņa plānošanas perspektīvā, kas ir jāuzrauga ACER un Komisijai, pienācīgi ņemot vērā attiecīgos trešās iekšējā tirgus tiesību aktu paketes noteikumus;

32.

uzsver, ka šī augšupējā pieeja ir jāpapildina ar labi strukturētu lejupēju redzējumu ar Eiropas perspektīvu;

33.

uzsver — lai veiksmīgi sasniegtu vispārējos mērķus enerģijas jomā, ir būtiski veicināt pārvades un sadales infrastruktūras būvniecību ar mērķi efektīvi un progresīvi integrēt atjaunojamo enerģiju, kā arī jaunus elektrības izmantošanas veidus (tādus kā elektromobiļi vai akumulatoru hibrīdtransportlīdzekļi); atzinīgi vērtē to, ka par prioritāru ir noteikts Eiropas nākotnes supertīkls un Florences forumā apstiprinātie izmēģinājuma projekti; prasa Komisijai apspriesties ar visām ieinteresētajām personām, lai paātrinātu elektroenerģijas maģistrāļu noteikšanu, kas veidotu integrētu savienojumu mezglu infrastruktūru, nolūkā optimizēt savienojamību, sistēmas pretestību un operatīvo elastīgumu un samazināt izmaksas, neizslēdzot nevienu lielāku Eiropas ģeogrāfisko teritoriju, un aicina Komisiju līdz 2014. gada vidum iesniegt Parlamentam plānu, kurā pēc iespējas izsmeļošāk aplūkotas īpašās vajadzības, ko rada atjaunojamās enerģijas pārvade;

34.

norāda, ka salu un kalnu reģionu ģeogrāfiskie šķēršļi to novietojuma dēļ ļoti apgrūtina šo reģionu integrāciju ES enerģētikas tīklā; tādēļ aicina Komisiju ņemt vērā reģionālo apstākļu daudzveidību un īpašu uzmanību pievērst reģioniem ar raksturīgām ģeogrāfiskām un demogrāfiskām iezīmēm, piemēram, salām, kalnu reģioniem un reģioniem ar zemu iedzīvotāju blīvumu, nolūkā panākt lielāku enerģijas avotu daudzveidību un veicināt atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanu, tādējādi samazinot atkarību no importētas enerģijas; mudina Komisiju enerģētikas infrastruktūras prioritātēs 2020. gadam iekļaut salu enerģētikas sistēmu īpašo situāciju;

35.

uzsver, ka ir vajadzīga transversālas politikas saskaņotība attiecībā uz enerģētikas infrastruktūru un tās saistību ar jūras teritoriālās plānošanas sistēmu, kas varētu būt noderīga arī lielo jūras vēja enerģijas parku projektu iekļaušanai vispārējā stratēģijā;

36.

tomēr atgādina Komisijai, ka drošības un ekonomisku apsvērumu dēļ katrai dalībvalstij ir jāsniedz atbalsts, lai tā varētu būt gan ilgtspējīgas enerģijas ražotāja, gan patērētāja;

37.

norāda, ka elektroenerģijas ražošanas attīstīšana reģionos ir būtisks līdzeklis, ar ko nodrošināt dažādu Eiropas daļu pašpietiekamību ar enerģiju, jo īpaši Baltijas reģionā, kas joprojām ir izolēts un atkarīgs no viena piegādes avota; norāda, ka reģionu rīcībā ir plašs resursu klāsts, tostarp iespējas, ko sniedz dabas resursi, un ka nākotnes mērķim vajadzētu būt to pilnīgai izmantošanai, lai dažādotu enerģijas ražošanu;

38.

atzīst efektīvu gāzes infrastruktūru nozīmi piegādes dažādošanas un drošības veicināšanā, labākā iekšējā enerģijas tirgus funkcionēšanā un līdz ar to energoatkarības mazināšanā, vienlaikus atzīstot arī vajadzību līdz 2050. gadam krasi samazināt enerģētikas nozares radītās emisijas; uzsver, ka gāzes infrastruktūrai ir jānosaka papildu elestīguma prasības un tās pareizi jāīsteno, jo īpaši nolūkā nodrošināt reverso plūsmu un starpsavienojumus, un uzsver, ka gāzes infrastruktūra ir jāattīsta, pilnībā ņemot vērā ieguldījumu, ko nodrošina sašķidrinātas dabasgāzes/ saspiestas dabas gāzes termināli, transporta kuģi un uzglabāšanas iekārtas, kā arī gazificētas biomasas un biogāzes attīstība;

39.

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu, ka dabasgāzei būs svarīga nozīme kā rezerves kurināmajam; tomēr uzsver, ka citu veidu enerģijas avotiem un uzglabāšanas iekārtām arī būs svarīga nozīme, ja vēlamies nodrošināt apgādes drošību; uzsver, ka plašs energoavotu sadalījums arī turpmāk būs drošas un rentablas energoapgādes pamats;

40.

atzīmē, ka pretstatā visiem citiem ieguldījumiem infrastruktūrā, kurus ES plāno stimulēt, obligāta infrastruktūra ir gāzes tīklu starpsavienojumi un uzglabāšanas iekārtas, kas paredzētas 2009. gada regulā par gāzes piegādes drošību; prasa Komisijai izvērtēt, vai daļa no 2009. gada regulā infrastruktūras uzlabojumiem paredzētā ES finansējuma patiesi ir vajadzīga;

41.

mudina Komisiju izvērtēt netradicionālo gāzes avotu, ņemot vērā tiesiskos jautājumus, aprites cikla novērtējumu, pieejamos līdzekļus, ietekmi uz vidi un ekonomisko dzīvotspēju; prasa Komisijai, pamatojoties uz primāro enerģijas avotu līdzvērtīguma principu, rūpīgi izvērtēt potenciālos ieguvumus un riskus, ko rada netradicionālo gāzes avotu izmantošana ES;

42.

uzskata — lai gan ekonomikas dekarbonizācija palīdzēs pakāpeniski samazināt fosilās enerģijas izmantošanu, nafta vēl daudzus gadus būs nozīmīga ES energoapgādes daļa, un tādēļ pārejas periodā ir jāsaglabā konkurētspējīga Eiropas naftas transportēšanas un pārstrādes infrastruktūra, lai ES patērētājiem nodrošinātu drošu piegādi par pieņemamām cenām;

43.

uzsver, cik svarīgi ir plānot integrētu enerģētikas infrastruktūru, kurā ietvert lauksaimniecības un nelielus lauku enerģijas avotus, lai veicinātu decentralizētu enerģijas ražošanu, līdzdalību tirgū un lauku attīstību; uzsver, cik svarīga ir atjaunojamās enerģijas avotu prioritāra piekļuve tīklam, kā tas norādīts Direktīvā 2009/28/EK;

44.

norāda, ka, reformējot kopējo lauksaimniecības politiku, tīkli ir jāsagatavo un jāpielāgo tādu enerģijas veidu ražošanai kā elektroenerģija, kas iegūta no lauksaimniecības un mežu resursiem;

45.

uzskata, ka ir jāpievērš uzmanība jauniem tehnoloģiskiem risinājumiem, lai varētu izmantot rūpniecības atliekenerģiju, t. i, deggāzi, atkritumsiltumu u. c.;

46.

uzsver, cik svarīga ir sadales līmeņa infrastruktūra un profesionālo patērētāju un sadales sistēmas operatoru (SSO) nozīme, integrējot sistēmā decentralizētus enerģijas produktus un pieprasījuma efektivitātes pasākumus; uzsver, ka lielākas prioritātes piešķiršana pieprasījuma pārvaldībai un pieprasītās enerģijas ražošanai ievērojami nostiprinātu decentralizētu enerģijas avotu integrēšanu un palīdzētu sasniegt vispārējos enerģētikas politikas mērķus; uzskata, ka tas attiecas arī uz valsts infrastruktūras projektiem, kuri sniedz pozitīvus rezultātus arī ārpus valsts robežām attiecībā uz piegādi vai iekšējā enerģijas tirgus starpsavienojumiem;

47.

mudina Komisiju līdz 2012. gadam iesniegt konkrētas iniciatīvas, ar kurām palielināt enerģijas uzkrāšanas jaudu (ietverot daudzfunkcionālas gāzes/ ūdeņraža iekārtas, reversās plūsmas elektromobiļu viedakumulatorus, hidroenerģijas sūkņu stacijas, decentralizētas biogāzes uzglabāšanas iekārtas, augstas temperatūras solārās iekārtas, saspiesta gaisa uzglabāšanas iekārtas un citas inovatīvas tehnoloģijas); iesaka Komisijai izvērtēt turpmākās iniciatīvas par enerģijas uzglabāšanu, lai maksimāli sekmētu atjaunojamās enerģijas integrāciju;

48.

uzskata, ka pilsētu apkures un dzesēšanas tīklu modernizācijai un efektivitātes uzlabošanai ir jābūt ES prioritātei, un tā jāatspoguļo un jāatbalsta saistībā gan ar pašreizējās finanšu shēmas pārskatīšanu, gan ar nākotnes finanšu perspektīvu;

49.

atzinīgi vērtē līdz šim izstrādātos CO2 uztveršanas, transportēšanas un uzglabāšanas projektus; aicina Komisiju steidzami sagatavot termiņa vidusposma ziņojumu, ietverot tehniskos un ekonomiskos aspektus un novērtējot rezultātus, kas sasniegti, izmantojot ES finansētas eksperimentālas oglekļa uztveršanas un uzglabāšanas tehnoloģijas, kas paredzētas ogļu spēkstacijām;

50.

mudina Komisiju sadarbībā ar visām ieinteresētajām personām, tostarp ar attiecīgajiem tīkla un tirgus operatoriem, kritiski izvērtēt un vajadzības gadījumā pārskatīt nepieciešamo ieguldījumu apmērus, kas norādīti paziņojumā par enerģijas infrastruktūras prioritātēm, jo īpaši attiecībā uz pieprasījuma samazināšanu, īstenojot energoefektivitātes pasākumus, un prasa Komisijai ziņot Padomei un Parlamentam par ieguldījumiem, kas varētu būt vajadzīgi;

51.

norāda, ka bez kapitāla un darbības izmaksām ievērojamas vides aizsardzības izmaksas rada arī enerģētikas infrastruktūras būvniecība, darbība un ekspluatācijas pārtraukšana; uzsver, ka ir svarīgi šādas vides aizsardzības izmaksas ņemt vērā izmaksu un ieguvumu analīzē, izmantojot pilna cikla izmaksu aprēķināšanas pieeju;

52.

uzskata, ka pārvades sistēmas operatoriem (PSO) pilnībā ir jānodod tirgus rīcībā visas pārvades līnijas, tādējādi novēršot pārvades jaudas rezervēšanu pārrobežu līdzsvara nodrošināšanai utt., un šī prasība ir jāievieš saistošos tiesību aktos, pamatojoties uz Eiropas Elektroenerģijas un gāzes regulatoru grupas (ERGEG) pašreizējām labas prakses pamatnostādnēm;

53.

atbalsta pastiprinātu sadarbību starp dalībvalstīm nolūkā izveidot vairākām dalībvalstīm kopīgas reģionālās regulatoru iestādes; atzinīgi vērtē līdzīgas iniciatīvas, kas paredz vienota reģionālā PSO izveidi;

54.

aicina Komisiju un Energoregulatoru sadarbības aģentūru (ACER) līdz 2014. gadam izveidot vienotu Eiropas dienas tirgu, jo tas ļautu starp valstīm un/vai dažādu cenu zonām brīvi pārsūtīt elektroenerģiju pa visiem pārvades starpsavienojumiem;

55.

uzskata, ka enerģētikas infrastruktūrai ir jākļūst vairāk orientētai uz galalietotāju, lielāku uzmanību pievēršot sadales sistēmas jaudu un patēriņa mijiedarbībai, un jāuzsver vajadzība pēc enerģijas un informācijas divvirzienu plūsmām reālā laikā; norāda uz tādas jaunas elektroenerģijas sistēmas priekšrocībām, kas ietver efektīvas tehnoloģijas, iekārtas un pakalpojumus, kā, piemēram, viedtīklus, viedskaitītājus un sadarbspējīgus IKT atbalstītus slodzes un pieprasījuma energovadības pakalpojumus, izmantojot patērētājiem piemērotas inovatīvas un dinamiskas cenu aprēķina formulas un pieprasījuma–atbildes sistēmas;

56.

uzsver, ka ir jāveicina lietotājdraudzīgu tehnoloģiju attīstība un pieprasījuma pārvaldība, lai nodrošinātu viedtīklu tehnoloģiju un pieprasījuma–atbildes sistēmu ieviešanu un lai visas ieinteresētās personas gūtu maksimālu labumu no viedtīklu izmantošanas;

57.

uzsver — lai sasniegtu Eiropas Savienības enerģētikas un klimata mērķus, par vienu no enerģētikas infrastruktūras prioritātēm ir jānosaka viedtīklu uzstādīšana, jo tas palīdzēs integrēt decentralizētas atjaunojamās enerģijas ražotnes un elektromobiļus, samazināt energoatkarību, uzlabot energoefektivitāti un attīstīt elektrosistēmas elastīgumu un veiktspēju; uzskata, ka viedtīkli nodrošina unikālu iespēju paātrināt inovāciju, radīt darbvietas un palielināt Eiropas rūpniecības konkurētspēju, jo īpaši attiecībā uz MVU;

58.

prasa Komisijai atvieglināt lielu viedtīklu demonstrējumu projektu steidzamu īstenošanu, jo tā vislabāk varēs konstatēt Eiropas sabiedrībai radītās izmaksas un ieguvumus; norāda — lai kopīgi uzņemtos šiem projektiem vajadzīgā ieguldījuma risku, ir nepieciešams valsts finansējums, kas paredzēts publiskajā–privātajā partnerībā, ko efektīvi piedāvā Eiropas Elektrotīklu iniciatīva (EEGI);

59.

atzīmē, ka viedtīkli ir rezultāts, ko rada konverģence starp elektroenerģiju un informācijas un komunikāciju tehnoloģijām, un līdz ar to īpaša uzmanība ir jāpievērš abu šo nozaru sadarbībai, piemēram, attiecībā uz radiofrekvenču efektīvu izmantošanu visā Eiropā un viedās enerģijas funkciju izpratni, plānojot nākotnes lietisko internetu; prasa Komisijai izveidot plānu sadarbībai starp dažādām iesaistītajām struktūrvienībām (Pētniecības ĢD, Enerģētikas ĢD, Informācijas sabiedrības un saziņas līdzekļu ĢD u. c.), lai nodrošinātu vissaskaņotāko un vispārēji efektīvu veidu, kā veicināt viedtīklu ieviešanu un darbību, lai tie būtu stabils enerģētikas politikas pasākumu pamats;

60.

aicina Komisiju izvērtēt, vai saistībā ar trešo tiesību aktu paketi par iekšējo enerģijas tirgu ir vajadzīgas turpmākas iniciatīvas viedtīklu ieviešanai; uzskata, ka novērtējumā ir jāņem vērā šādi mērķi: i) atbilstīgas atvērtas piekļuves nodrošināšana un operatīvās informācijas apmaiņa starp dalībniekiem un fiziskajām saskarnēm; ii) pareizi funkcionējoša enerģijas pakalpojumu tirgus izveidošana; un iii) pietiekamu stimulu nodrošināšana tīklu operatoriem, lai mudinātu tos ieguldīt viedtīkliem paredzētās viedās tehnoloģijās;

61.

prasa lielāku uzmanību pievērst sadales sistēmas jaudas un patēriņa mijiedarbībai, izmantojot kopīgu Eiropas viedtīklu stratēģiju, un norāda, ka viedtīklu tehniskie standarti ir jāpieņem ne vēlāk kā 2012. gada beigās, kā tas uzsvērts Eiropadomes 2011. gada 4. februāra secinājumos;

62.

uzsver, ka tīkli ir jāpielāgo jaunu tirgus dalībnieku ienākšanai, lai atvieglotu jaunu neliela apjoma ražošanas avotu, piemēram, mājsaimniecību un MVU, izmantošanu;

63.

uzskata, ka 7. un 8. pētniecības un attīstības pamatprogrammās par prioritāru ir jānosaka viedtīklu tehnoloģija, ņemot vērā privātas elektromobiļu uzlādes infrastruktūras, lai šajā jomā drīzumā izveidotu decentralizētu, divvirzienu elektroenerģijas tīklu;

64.

norāda, ka ir jāizstrādā stabils tiesiskais regulējums, lai veicinātu viedtīklu izveidošanai Eiropā vajadzīgos milzīgos ieguldījumus;

65.

uzsver, ka viedtīklu standartizēšanai un savstarpējai izmantojamībai jābūt prioritātei; mudina dalībvalstis sadarbībā ar Eiropas un starptautiskajām standartizācijas iestādēm un nozares pārstāvjiem paātrināt darbu saistībā ar elektromobiļu, uzlādes infrastruktūras, viedtīklu un viedskaitītāju tehniskajiem standartiem, lai tos pabeigtu līdz 2012. gada beigām; uzsver, ka tehnoloģiju pamatā ir jābūt atklātiem starptautiskiem standartiem, lai nodrošinātu tehnoloģiju rentabilitāti, kas uzlabos sistēmas sadarbspēju un patērētājiem piedāvās plašāku risinājumu izvēli;

66.

atzinīgi vērtē to, ka viedskaitītāju standartizēšanas procesu saskaņā ar Komisijas izdoto standartizācijas mandātu Nr. M/441 veic Eiropas standartizācijas organizācijas (CEN, CENELEC un ETSI), un uzsver, ka viedskaitītāju tehniskajos standartos jāņem vērā CEN/CENELEC/ETSI viedskaitītāju koordinēšanas grupas (SM-CG) noslēguma ziņojumā izklāstītās papildu funkcijas:

67.

atzinīgi vērtē EEGI un Komisijas viedtīklu darba grupas veikumu; aicina Komisiju pilnībā ņemt vērā šo darba grupu secinājumus par īpašu tiesību aktu attiecībā uz viedtīkliem, ko paredzēts pieņemt 2011. gada pirmajā pusgadā;

68.

uzsver, ka viedskaitītāju mērķis ir sniegt patērētājiem iespēju efektīvi uzraudzīt un kontrolēt viņu izmantotās enerģijas patēriņu;

69.

uzsver, ka dalībvalstīm jau ir pienākums pēc apmierinoša novērtējuma veikšanas līdz 2020. gadam uzstādīt viedskaitītājus vismaz 80 % galalietotāju, un vērš uzmanību uz jaunajā Eiropas digitālajā programmā paredzēto starpposma mērķi, proti, līdz 2015. gadam 50 % mājsaimniecību uzstādīt viedskaitītājus;

70.

uzsver, ka dalībvalstīm ir jāatbalsta pietiekami daudzi izmēģinājuma projekti, kas attiecas uz dzīvojamo telpu lietotājiem, lai sabiedrībā veicinātu pozitīvu attieksmi un paātrinātu inovācijas procesu, kā tas noteikts trešajā enerģijas tirgus tiesību aktu paketē; aicina Komisiju, pamatojoties uz trešajā enerģijas tiesību paketē prasītajiem novērtējumiem, iesniegt turpmāko pasākumu priekšlikumus, lai līdz 2014. gadam viedskaitītāji būtu uzstādīti visiem patērētājiem nedzīvojamās ēkās, pagaidām izņemot mikrouzņēmumus; prasa ieviest skaidrus noteikumus par drošību, privātumu un datu aizsardzību atbilstīgi spēkā esošajiem ES tiesību aktiem;

71.

uzskata, ka enerģijas kotrolierīcēm, jo īpaši tad, ja viedskaitītājus uzstāda lietošanai mājsamniecībās, pirmkārt un galvenokārt nepārprotami ir jābūt izdevīgām galapatērētājiem; uzsver, ka patērētāji ir jāinformē par viņu patērēto enerģiju, lai viņus aktīvi iesaistītu energotaupības centienos, un īpaša uzmanība ir jāpievērš izpratnes veidošanas kampaņām, nodrošinot apmācību, skaidru rēķinu sagatavošanu, rentabilitāti un veicinot lietotājdraudzīgu tehnoloģiju attīstību;

72.

šajā saistībā uzsver, ka pētniecības un inovāciju veicināšanai ir būtiska nozīme, tāpēc jānodrošina aktīvas finanšu politikas atbalsts, tostarp, izmantojot inovatīvus instrumentus, kas vēl jāizstrādā, piemēram, Eiropas inovāciju finansēšanas fondu vai Eiropas patentu fondu;

73.

aicina Komisiju un dalībvalstis strādāt pie tā, lai izraudzītos viedskaitītājiem un viedtīkliem piemērotu standartizētu licencēto radiofrekvenču joslu;

74.

mudina Komisiju, cieši sadarbojoties ar Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju, izvērtēt vajadzību ieviest datu aizsardzības papildpasākumus, izvērtēt dažādu dalībnieku nozīmi un atbildību cita starpā attiecībā uz piekļuvi datiem, datu piederību, datu apstrādi un nolasīšanas un korekcijas tiesībām un, ja vajadzīgs, mudina pieņemt atbilstīgus regulatīvos priekšlikumus un/vai pamatnostādnes;

75.

atbalsta prioritāros koridorus, ko noteikusi Komisija, un piekrīt, ka ir jāoptimizē ierobežotie līdzekļi; atkārtoti norāda — lai gan atbildība par infrastruktūras plānošanas un attīstības projektiem galvenokārt ir tirgus ziņā, ES uzdevums ir veicināt atsevišķus projektus, piešķirot tiem Eiropas interešu projekta statusu un dažiem no tiem nodrošinot valsts finansējumu;

76.

prasa ieviest skaidru un pārredzamu metodoloģiju, ar ko varētu atlasīt prioritārus projektus, kas atbilst neatliekamām Eiropas vajadzībām; uzsver, ka Eiropas interešu projektu (EIP) atlase ir jāveic pēc objektīviem un pārredzamiem kritērijiem un iesaistot visas ieinteresētās personas;

77.

uzsver, ka visiem EIP ir jāveicina ES enerģētikas politikas mērķu sasniegšana — iekšējā tirgus izveides pabeigšana, energoefektivitātes un atjaunojamās enerģijas popularizēšana un piegādes drošības uzlabošana — un šiem projektiem ievērojami ir jāsekmē:

78.

uzskata — lai projektu noteiktu par prioritāru, ir jāņem vērā šādi kritēriji:

79.

uzskata — lai turpinātu projektu prioritizāciju, ir jāņem vērā šādi atbilstības kritēriji:

80.

uzsver, ka noteikto prioritāšu plānošanā, kā arī ieguldījumu plānu un īpašu projektu īstenošanā un uzraudzībā svarīga ir reģionālā sadarbība; uzskata, ka pašreizējās makroreģionālās stratēģijas (piemēram, Baltijas jūras reģiona un Donavas reģiona stratēģiju) var izmantot kā sadarbības platformu modeļus, izskatot un īstenojot enerģētikas projektus;

81.

norāda, ka ir jāturpina iekšējā enerģijas tirgus integrācija, jo īpaši veicinot projektus, ar kuriem nodrošina, ka kaimiņvalstīs ir labi līdzsvarots energoavotu sadalījums;

82.

uzsver, ka ir jānovērš šķēršļi attiecībā uz konkurenci un uz tirgu orientētu visu enerģijas infrastruktūru attīstību, ietverot centralizēto siltumapgādi un dzesēšanu;

83.

atkārtoti norāda, ka ģeogrāfiskie šķēršļi, kas raksturīgi salu teritorijām, ļoti sarežģī to iekļaušanu Savienības enerģētikas tīklā un ka tām ir jāparedz īpaši instrumenti, ar kuriem samazināt to enerģētisko atkarību, vai nu pilnveidojot to iekšējās iespējas attiecībā uz atjaunojamās enerģijas avotiem, vai arī veicinot energoefektivitāti un energotaupību;

84.

uzsver, ka ir jāveicina pārredzamība, skaidri informējot sabiedrību par katra projekta mērķi un tehniskās plānošanas datiem; prasa, lai atbilstību kritērijiem pārbaudītu sabiedriskās apspriešanas kontekstā;

85.

uzskata, ka ir jāatbalsta ne tikai lieli infrastruktūras projekti, bet arī mazāki projekti, kam varētu būt augsta pievienotā vērtība un ko varētu pabeigt daudz ātrāk;

86.

aicina Komisiju nodrošināt, lai projekti, kuriem piešķirts EIP statuss, arī pēc apstiprinājuma saņemšanas atbilst iepriekš minētajiem kritērijiem; uzskata, ka projekta jebkādu lielāku pārmaiņu gadījumā ir jāpārskata tā EIP statuss;

87.

piekrīt tam, ka ir jānodrošina EIP savlaicīga īstenošana, un atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu saskaņot, labāk koordinēt un paātrināt atļauju izsniegšanas procedūras, ar nosacījumu, ka tiek ievērots subsidiaritātes princips un valstu kompetence attiecībā uz atļauju piešķiršanas procedūru, lai nodrošinātu, ka pašreizējie termiņi šajās jomās nemazina privāto investoru vēlmi būt novatoriskiem;

88.

atzinīgi vērtē nacionālās kontaktiestādes (vienas pieturas aģentūras) izveidošanu katram Eiropas interešu projektam kā vienotu administratīvu saskarni starp izstrādātājiem un dažādajām atļaujas izsniegšanas procesā iesaistītajām iestādēm; uzskata, ka attiecībā uz pārrobežu projektiem ir jānodrošina turpmāka koordinēšana starp nacionālajām „vienas pieturas aģentūrām” un Komisijas pieaugošā nozīme šādā koordinēšanā; norāda, ka, pirms jaunu „vienas pieturas aģentūru” izveides, Komisijai un valstu iestādēm pilnībā jāizmanto pašreizējās institūcijas;

89.

uzsver, ka jebkurai valsts kontaktiestādei ir jābūt neatkarīgai un brīvai no jebkādas politiskās vai ekonomiskās ietekmes; uzskata, ka EIP ir jāizskata iesniegšanas secībā un gaidāmajā Komisijas priekšlikumā noteiktajā termiņā;

90.

uzsver, cik svarīgi ir laikus pabeigt projektus un uzturēt kvalitatīvu dialogu ar ieinteresētajām personām; mudina Komisiju ieviest dažādas stingrības brīdinājumu sistēmu, ko piemērot gadījumā, ja kāda dalībvalsts pieņemamā termiņā neapstrādā atļaujas pieteikumu, un mudina cieši uzraudzīt to, vai valstu administratīvās procedūras nodrošina pareizu un strauju EIP īstenošanu; attiecībā uz gadījumiem, kad rodas sarežģījumi, atzinīgi vērtē orientējošo laika termiņu ieviešanu, kādos attiecīgajām kompetentajām iestādēm ir jāpieņem galīgais lēmums; šāda lēmuma neesības gadījumā mudina Komisiju pārbaudīt, vai šāds kavējums jāsaprot kā dalībvalsts piemērots princips, kas kavē pareizi un strauji īstenot ES iekšējo enerģijas tirgu;

91.

aicina Komisiju, ņemot vērā dažādās projektu īpatnības un teritoriālās iezīmes, noteikt to, vai ir iespējams ieviest kopīgas vai saskaņotas procedūras, ar kurām ieviest konkrētus galvenos ad hoc pasākumus un labāko praksi (regulāra informācijas apmaiņa, savlaicīga lēmumu paziņošana, kopīgi problēmu risināšanas mehānismi u. c.), un izvērtēt, cik piemēroti būtu izmantot arbitrāžas procedūras kā instrumentu galīgā lēmuma pieņemšanai;

92.

uzsver, ka ir jāīsteno pieeja, kas lielākā mērā būtu orientēta uz līdzdalību, un atzīst, ka vietējo iedzīvotāju atbalsts enerģētikas infrastruktūras projektiem ir atkarīgs no atbilstīgas informācijas sniegšanas par projektu mērķiem un no iedzīvotāju iesaistīšanas projektu izstrādē pēc iespējas agrīnākā posmā; aicina pilsonisko sabiedrību — NVO, rūpniecības nozari, sociālos partnerus un patērētāju organizācijas — iesaistīt visos līmeņos Eiropas interešu projektu apspriešanā; aicina Komisiju izveidot apspriešanas un novērtēšanas sistēmu, lai noteiktu un izplatītu labāko praksi un zināšanas par infrastruktūras atzīšanu sabiedrībā;

93.

tā kā reģionu attīstībā ļoti nozīmīgas ir ilgtspējīgas enerģijas stratēģijas, uzsver vajadzību izveidot struktūru apmaiņai ar labāko praksi reģionos, ņemot vērā veiksmīgus piemērus pašvaldībās un reģionos, kas specializējas atjaunojamās enerģijas, energotaupības un energoefktivitātes jomā; šajā sakarībā aicina izveidot apspriešanās un novērtēšanas sistēmu, lai, kur vien iespējams, apzinātu, izplatītu un pārņemtu labāko praksi un zināšanas par sabiedrības atbalstu infrastruktūrai;

94.

uzsver, ka vislielākā problēma ir nodrošināt vietējo iedzīvotāju atbalstu enerģētikas infrastruktūras projektiem; ir pārliecināts, ka sabiedrības un lēmumu pieņēmēju atbalstu un uzticību var iegūt tikai tad, ja līdz lēmumu pieņemšanai notiek atklātas un pārredzamas debates par enerģētikas infrastruktūras projektiem;

95.

prasa Komisijai izvērtēt, vai attiecībā uz rentabilitāti un atzīšanu sabiedrībā par labāku ir atzīstama pašreizējo enerģijas koridoru modernizācija un atjaunināšana, nevis jaunu koridoru veidošana;

96.

piekrīt, ka jāsniedz vairāk informācijas par enerģētikas tīklu nozīmīgumu Eiropas Savienībā; prasa Komisijai apsvērt tādas ES enerģētikas tīklu informācijas un komunikācijas kampaņas veikšanu, kas pielāgota, lai derētu visām valsts un vietējām auditorijām;

97.

norāda, ka ieguldījumi tīklos ir cikliski un uz tiem jāraugās vēsturiskā perspektīvā; norāda, ka ir novecojušas daudzas no iepriekšējās desmitgadēs uzbūvētajām infrastruktūrām, kas savieno centralizētas spēkstacijas; norāda, ka sabiedrība gaida, lai tiktu optimizētas pašreizējās infrastruktūras darbības saglabāšanas un jaunas infrastruktūras izveidošanas izmaksas, izmantojot valsts un privātās partnerības un inovatīvus finansēšanas instrumentus; uzsver vajadzību precīzi noskaidrot infrastruktūras prasības un izvairīties no jaudas pārpalikuma bloķēšanas, pilnībā ņemot vērā rentablu energoefektivitātes potenciālu;

98.

uzsver, ka efektīvi funkcionējošam tirgum ir jāsedz liela daļa no infrastruktūrai nepieciešamo ieguldījumu izmaksām, pamatojoties uz pareizu izmaksu sadalījumu, pārredzamību, nediskrimināciju un rentabilitāti, ievērojot principu „maksā lietotājs”; prasa Komisijai izvērtēt, vai spēkā esošie regulatīvie stimuli ir pietiekami, lai tirgus saņemtu nepieciešamos signālus, un kādi papildu pasākumi ir vajadzīgi, ietverot tos, ar kuriem uzlabo izmaksu sadalīšanas noteikumus;

99.

uzskata, ka gadījumā, ja nav pieejamas reglamentējošas alternatīvas un tirgus viens pats nespēj segt vajadzīgos ieguldījumus, var būt vajadzīgs ES finansējums, ar ko finansēt atsevišķus, ierobežota skaita EIP, kuru īpatnības padara tos komerciāli nepatstāvīgus, taču to attīstība ir nepieciešama ES enerģētikas politikas mērķu sasniegšanai; uzskata, ka valsts finansējumu var izmantot, lai stimulētu privāto ieguldījumu, izveidojot finanšu instrumentu inovatīvu kombināciju, ar nosacījumu, ka tas neizkropļo konkurenci;

100.

norāda, ka Eiropas Reģionālās attīstības fonds sniedz milzīgu ieguldījumu enerģētikas un citu infrastruktūras projektu finansēšanā, un norāda uz kohēzijas politikas būtisko nozīmi vietējā un reģionālā līmenī, kas palīdz uzlabot energoefektivitāti un sasniegt Savienības mērķus atjaunojamās enerģijas jomā;

101.

uzsver, ka Kohēzijas fondam un struktūrfondiem arī turpmāk jābūt ES infrastruktūras projektu pamatam; uzskata par maldinošu ikvienu mēģinājumu no kohēzijas politikas fondiem izveidot jaunus nozaru fondus;

102.

aicina Komisiju nodrošināt, lai ieguldījumu finansēšana infrastruktūrā būtu orientēta uz tirgu nolūkā nepieļaut konkurences izkropļojumus un neattaisnotus stimulus ieguldījumiem, kā arī novērst nepamatotas atšķirības starp dalībvalstīm, tomēr nodrošinot, ka sabiedrības intereses — jo īpaši vietējā un reģionālā līmenī un teritorijās ar īpašām ģeogrāfiskām iezīmēm, piemēram, salās, kalnu reģionos un reģionos ar ļoti zemu iedzīvotāju blīvumu — arī tiek ņemtas vērā, izmantojot ierobežotu valsts finansējumu, ar kuru jāpanāk inovatīva finanšu instrumentu kombinācija, kas stimulē privātos ieguldījumus;

103.

uzskata, ka Eiropas Savienībai ir jāfinansē komerciāli nepievilcīgi projekti, kas nespēj piesaistīt privātos investorus, taču kam ir būtiska nozīme izolētu ES reģionu savienošanā ar Eiropas enerģētikas un gāzes tīkliem un kas ir nepieciešami nolūkā izveidot vienotu Eiropas Savienības enerģijas tirgu;

104.

aicina Komisiju atļaut valsts finansējumu tikai tajās dalībvalstīs, kas pilnībā ieviesušas un pareizi piemēro spēkā esošos ES tiesību aktus, tostarp reglamentējošos noteikumus, kuri paredzēti trešajā tiesību aktu paketē par iekšējo tirgu;

105.

aicina Komisiju pārskatīt valsts atbalsta noteikumus attiecībā uz enerģijas infrastruktūru un vajadzības gadījumā iesniegt priekšlikumus minēto noteikumu grozīšanai, lai valstis varētu veicināt infrastruktūras modernizāciju; vienlaikus aicina Komisiju izdot jaunu pamatnostādņu dokumentu par valsts finansējumu projektiem un spēkā esošo valsts atbalsta regulējumu, norādot skaidrus kritērijus par valsts finansējuma piešķiršanu enerģētikas infrastruktūrai; uzsver, ka šis dokuments kopīgi ir jāsagatavo Enerģētikas ĢD, Konkurences ĢD un Reģionālās attīstības ĢD, lai Komisijas noteikumos nepieļautu nekādas pretrunas;

106.

aicina, pamatojoties uz stratēģiskajiem mērķiem, saistībā ar turpmākajām subsīdijam enerģētikā infrastruktūras un pētniecības un attīstības jomā ņemt vērā ģeogrāfisko principu; turklāt prasa, lai attīstītie reģioni turpmākas subsīdijas pētniecībai un attīstībai saņemtu tikai tad, ja sudsidēto darbību veic saistībā ar mazāk attīstītiem reģioniem;

107.

uzsver — lai veicinātu ieguldījumus gan pārvadē, gan sadalē, izšķiroša nozīme ir stabilam, paredzamam un piemērotam tiesiskajam regulējumam, ietverot pienācīgas peļņas likmes un stimulus jaunu infrastruktūru izveidei; uzsver, ka regulatoriem ir jāsekmē jaunu tehnoloģiju ieviešana, izmantojot tirgus stimulus un izmēģinājuma projektus;

108.

uzskata, ka privātais finansējums var veicināt nepieciešamo enerģētikas infrastruktūru savlaicīgu būvniecību, un tā kā infrastruktūras uzdevumu apmērs ir milzīgs, pienācīgi ir jāpanāk privāto līdzekļu piesaiste; uzskata — tā kā privātie investori apņemas īstenot infrastruktūras uzdevumu, Komisijai ir jāievieš skaidras pamatnostādnes par tirgus dalībnieku un privāto investoru iesaisti tā dēvētajā darījumu sistēmā; uzskata, ka bažas par iespējamo ietekmi uz tirgus darbību var pārvarēt, ja darījumu sistēmai visa veiktspēja ir jādeleģē tirgum;

109.

uzsver — cik vien iespējams ir jāizmanto uz tirgus darbību balstīti instrumenti, ietverot uzlabojumus noteikumos par izmaksu sadalījumu, projektu obligācijas, apgrozības fondus, atjaunojamās enerģijas akciju fondus, aizdevumu garantijas, nekomerciālus riska dalīšanas mehānismus, stimulus veidot publiskā un privātā sektora partnerības, partnerības ar EIB — uzlabojot tās intervences spējas un pieejamos resursus — un EKTS izsoļu ieņēmumu izmantošanu projektiem, kas saistīti ar atjaunojamās enerģijas avotiem un energoefektivitāti, kā arī vajadzības gadījumā izmantojot citus inovatīvus finansēšanas instrumentus; aicina Komisiju ņemt vērā mazāk attīstītu dalībvalstu finanšu iespējas un tirgus apstākļus;

110.

uzsver, ka ir būtiski ciešāk un efektīvāk sadarboties ar privāto sektoru un finanšu iestādēm, sevišķi Eiropas Investīciju banku un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banku, lai veicinātu vajadzīgā finansējuma saņemšanu, jo īpaši prioritāriem pārrobežu projektiem; aicina Komisiju izpētīt citus inovatīvus finanšu instrumentus un palīdzēt veicināt publiskā un privātā sektora partnerības, kurām vietējās, reģionālās un valstu iestādes paredzētu stimulus un nodrošinātu vajadzīgo tiesisko regulējumu un politikas atbalstu; šajā sakarībā uzsver, ka ir jāattīsta tehniskais atbalsts un finanšu inženierija vietējo un reģionālo iestāžu līmenī, lai energoefektivitātes projektu izstrādē atbalstītu vietējos tirgus dalībniekus, šajā nolūkā, piemēram, izmantojot EIB tehniskās palīdzības instrumentu ELENA un ESCO pieredzi, ja šie projekti attiecas uz energoefektivitātes infrastruktūru;

111.

atbalsta nodomu izdot kopīgas Eiropas projektu obligācijas, ar kurām finansēt Eiropas nozīmīgās infrastruktūras vajadzības un strukturālos projektus saskaņā ar stratēģiju „Eiropa 2020”, ietverot jauno stratēģiju par enerģētikas infrastruktūras attīstību; uzskata, ka ES projektu obligācijas nodrošinātu nepieciešamās investīcijas un radītu pietiekamu uzticēšanos, lai lielākie investīciju projekti piesaistītu tiem vajadzīgo atbalstu un tādējādi kļūtu par svarīgu mehānismu maksimālai valsts atbalsta izlīdzināšanai; norāda — lai iegūtu pamatu Eiropas ilgtspējībai, šiem projektiem arī jāveicina ES tautsaimniecību ekoloģiska pārveide;

112.

jo īpaši uzskata, ka ES projektu obligācijas var kļūt par galveno finanšu instrumentu nepieciešamajiem enerģētikas infrastruktūras uzlabojumiem Eiropā, palīdzot privātiem projektu uzņēmumiem piesaistīt kapitāla tirgus finansējumu no investoriem; aicina Komisiju drīzumā izstrādāt tiesību akta priekšlikumu par ES projektu obligācijām;

113.

uzsver, cik svarīgi regulatoriem ir izstrādāt kopīgu metodoloģiju par izmaksu sadalījumu pārrobežu infrastruktūras projektos, jo šādiem tīkla infrastruktūras stimuliem ir raksturīgas daudzējādas tirgus nepilnības, galvenokārt saistībā ar dabisko monopolu un konkurences trūkumu;

114.

atgādina, cik nozīmīgi ir pārredzami, proporcionāli, taisnīgi un nediskriminējoši tarifi nolūkā nodrošināt atbilstīgu izmaksu sadalījumu ieguldījumiem pārrobežu un iekšējās pārvades infrastruktūrā, kuru pārrobežu ietekme būtiski sekmē ES politikas mērķu sasniegšanu, taisnīgas cenas patērētājiem un lielāku konkurētspēju; mudina dalībvalstis atturēties no pārmērīgi zemu regulēto tarifu noteikšanas; atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu par enerģijas tirgus integritāti un pārredzamību (REMIT);

115.

atgādina, ka trešā tiesību aktu pakete paredz pienākumu regulatoriem, nosakot tarifus, novērtēt ieguldījumus, pamatojoties nevis tikai uz ieguvumiem attiecīgajā dalībvalstī, bet arī uz ES mēroga ieguvumiem; mudina ACER nodrošināt, ka dalībvalstis pilda šo pienākumu; prasa Komisijai gadījumā, ja izmaksas un ieguvumus nevar taisnīgi sadalīt ar tarifu noteikšanu, izvērtēt to, vai attiecībā uz ES enerģētikas mērķu sasniegšanai nepieciešamo pārrobežu projektu vai būtisku iekšējo projektu apstiprināšanu varētu būt noderīgs pilnībā pārredzams kompensācijas mehānisms;

116.

uzsver, ka ir būtiski palielināt energotīklu starpsavienojumu jaudu pārrobežu līmenī, un norāda cik svarīgi ir nodrošināt vajadzīgo finansējumu, lai sasniegtu izvirzītos mērķus, tostarp teritoriālo kohēziju;

117.

aicina izveidot uzlabotus ES finanšu instrumentus, ar kuriem atbalstīt reģionālās un vietējās iestādes, kad tās mēģina investēt ilgtspējīgā enerģijas ražošanā;

118.

atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu 2011. gadā iesniegt priekšlikumu, ar ko risināt jautājumu par izmaksu sadalījumu saistībā ar tehnoloģiski sarežģītiem vai pārrobežu projektiem, jo šis jautājums ir viens no galvenajiem šķēršļiem pārrobežu infrastruktūras attīstībā, un jauno finanšu instrumentu, ar ko laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam atbalstīt prioritāros projektus;

119.

uzskata, ka ir svarīgi, lai nākotnē lielāka uzmanība tiktu pievērsta investīciju finansiālo garantiju risināšanai un lai paredzētais finanšu regulējums tiktu izveidots saistībā ar plānošanu budžeta periodam no 2014. līdz 2020. gadam;

120.

uzskata, ka visi ārējie cauruļvadi un citi energotīkli, kas šķērso Eiropas Savienības robežu, ir jāpārvalda ar pārredzamiem starpvaldību nolīgumiem un uz tiem jāattiecina iekšējā tirgus noteikumi, tostarp noteikumi par trešās puses piekļuves tiesībām, galamērķa klauzulas, līdzekļu sadales uzraudzība un sastrēgumu pārvaldība, līgumu termiņš un piegādes klauzulas, ar kurām paredz obligātu samaksu; aicina Komisiju nodrošināt, ka attiecībā uz pašreizējiem un turpmākajiem cauruļvadiem un tirdzniecības nolīgumiem tiek ievērots Eiropas enerģētikas acquis, un aicina vajadzības gadījumā veikt pasākumus;

121.

aicina Komisiju arī turpmāk ierobežot atbrīvojumu piešķiršanu attiecībā uz trešās puses tiesībām piekļūt enerģētikas infrastruktūrai un pārskatīt līdz šim piešķirtās tiesības, lai pārliecinātos, vai tās vēl aizvien ir nepieciešamas; norāda, ka valsts finansējuma vai atbalsta piešķiršana projektiem, izmantojot tādus instrumentus kā EIB atbalstītas projektu obligācijas u. c., samazinātu vai novērstu vajadzību noteikt izņēmumus attiecībā uz trešās puses piekļuves tiesībām;

122.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstīm.