Prasība, kas celta 2010. gada 27. janvārī — Akzo Nobel u.c./Komisija

(Lieta T-47/10)

2010/C 100/80

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītājasi: Akzo Nobel NV (Amsterdama, Nīderlande), Akzo Nobel Chemicals GmbH (Düren, Vācija), Akzo Nobel Chemicals B.V. (Amersfoort, Nīderlande), Akcros Chemicals Ltd (Stratford-upon-Avon, Apvienotā Karaliste) (pārstāvji — C. Swaak un Marc van der Woude, advokāti)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasītāju prasījumi:

Pamati un galvenie argumenti

Prasītājas lūdz atcelt Komisijas 2009. gada 11. novembra Lēmumu C(2009) 8682, galīgā redakcija, par EK līguma 81. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru (lieta COMP/38.589 — Siltuma stabilizatori) tiktāl, ciktāl Komisija ir atzinusi prasītāju atbildību par EKL 81. panta (tagad — LESD 101. panta) un EEZ līguma 53. panta pārkāpumiem saistībā ar cenu noteikšanu, tirgu sadali ar piegādes kvotām, klientu sadali un konfidenciālas komercinformācijas apmaiņu it īpaši par klientiem, ražošanu un tirdzniecību alvas stabilizatoru nozarē. Pakārtoti, prasītājas lūdz būtiski samazināt tām uzlikto naudas sodu.

Prasītājas apgalvo, ka, atzīstot viņu atbildību, Komisija ir pieļāvusi vairākas kļūdas tiesību piemērošanā un faktos, un savu prasījumu pamatošanai tās izvirza trīs pamatus.

Pirmajā pamatā prasītājas apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi administratīvās rūpības un samērīga termiņa principus, kā arī tiesības uz aizstāvību, veicot izmeklēšanu par iespējamajiem pārkāpumiem alvas stabilizatoru un ESBO/esteru nozarē. Kavēšanās Komisijas izmeklēšanā nav pārtraukums Regulas Nr. 1/2003 (1) 25. panta 6. punkta nozīmē. Turklāt prasītājas apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi to tiesības uz aizstāvību, nesniedzot piekļuvi visiem lietas materiālos ietvertajiem attaisnojošiem un inkriminējošiem dokumentiem.

Otrajā pamatā prasītājas norāda, ka Komisija nav pierādījusi pārkāpumu esamību un prasītāju atbildību par visu apgalvoto periodu. Pakārtoti, prasītājas apgalvo, ka Komisija nav pierādījusi pārkāpuma esamību attiecībā uz vienu no apgalvotā perioda daļu, kā rezultātā vajadzēja aprēķināt mazāku naudas sodu. Komisija ir pārkāpusi desmit gadu noilguma normu, kas ir noteikts Regulas Nr. 1/2003 25. pantā, un noilgums tai liedz uzlikt prasītājām jebkādu naudas sodu.

Prasītāju trešais pamats ir pakārtots un tam ir nozīme tikai tad, ja Vispārējā tiesa uzskatīs, ka Komisijai nav piemērojams noilgums, lai vērstos pret prasītājām, un/vai ja pirmajā pamatā izklāstītie pārkāpumi neizraisīs visa lēmuma atcelšanu. Pirmkārt, Komisija ir nepareizi atzinusi Pure Chemicals Ltd un Akzo Nobel N.V. atbildību par Akcros J.V. darbībām, jo tikai pēdējā ir pati atbildīga par konkurenci ierobežojošo darbību. Otrkārt, Komisija noilguma dēļ nevar vērsties pret Akzo Nobel Chemicals GmbH un Akzo Nobel Chemicals B.V. par periodu pirms kopuzņēmuma (J.V.). Prasītājas apgalvo, ka Komisijai atbildība bija jānosaka atsevišķi attiecībā uz prasītājām un Elementis grupu (grupas uzņēmumiem) par kopuzņēmuma periodu. Turklāt Komisija naudas soda aprēķinos ir nepamatoti divkārši ieskaitījusi kopuzņēmuma apgrozījumu.

(1)  Padomes 2002. gada 16. decembra Regula (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā (OV L 1, 1. lpp.).