This document is an excerpt from the EUR-Lex website
Document 62010TN0043
Case T-43/10: Action brought on 29 January 2010 — Elementis e.a. v Commission
Lieta T-43/10: Prasība, kas celta 2010. gada 29. janvārī — Elementis u.c./Komisija
Lieta T-43/10: Prasība, kas celta 2010. gada 29. janvārī — Elementis u.c./Komisija
OV C 100, 17.4.2010, p. 51–52
(BG, ES, CS, DA, DE, ET, EL, EN, FR, IT, LV, LT, HU, MT, NL, PL, PT, RO, SK, SL, FI, SV)
|
17.4.2010 |
LV |
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis |
C 100/51 |
Prasība, kas celta 2010. gada 29. janvārī — Elementis u.c./Komisija
(Lieta T-43/10)
2010/C 100/77
Tiesvedības valoda — angļu
Lietas dalībnieki
Prasītājas: Elementis plc, Elementis Holdings Ltd, Elementis UK Ltd un Elementis Services Ltd (Londona, Apvienotā Karaliste) (pārstāvji — T. Wessely, A. de Brousse, E. Spinelli, lawyers un A. Woods, Solicitor)
Atbildētāja: Eiropas Komisija
Prasītāju prasījumi:
|
— |
atcelt Eiropas Komisijas 2009. gada 11. novembra lēmumu Nr. C(2009) 8682 lietā COMP/38589 — Siltuma stabilizatori tiktāl, ciktāl tas attiecas uz prasītājām; |
|
— |
pakārtoti — atcelt vai būtiski samazināt prasītājām saskaņā ar lēmumu noteikto naudas sodu; |
|
— |
piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ietverot prasītāju izdevumus saistībā ar pilnīgu vai daļēju naudas soda samaksu; |
|
— |
veikt jebkurus citus pasākumus, kurus Vispārējā tiesa uzskata par atbilstošiem. |
Pamati un galvenie argumenti
Ar savu prasību prasītājas lūdz atcelt saskaņā ar LESD 263. pantu Komisijas 2009. gada 11. novembra lēmumu Nr. C(2009) 8682 Lietā COMP/38589 — Siltuma stabilizatori, ar kuru vairāki uzņēmumi, ietverot prasītājas, tika atzīti par atbildīgiem par EKL 81. panta (tagad — LESD 101. pants) un EEZ līguma 53. panta pārkāpumiem, piedaloties divās aizliegtās vienošanās, kuras ietekmēja, attiecīgi, alvas stabilizatoru nozari un ESBO/esteru stabilizatoru nozari visā EEZ.
Prasītāju izvirzītie pamati un galvenie argumenti ir sekojoši:
|
|
Pirmkārt, prasītājas apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pieņemot lēmumu, ar kuru prasītājām ir noteikti naudas sodi, pārkāpjot Padomes Regulas (EK) 1/2003 (turpmāk tekstā — “Regula Nr. 1/2003”) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā (tagad — LESD 101. un 102. pants) (1), 25. panta 5. punktā un 25. panta 6. punktā ietvertās noilguma normas. Saskaņā ar Regulas 1/2003 25. panta 5. punktu galīgais noilguma termiņš, pēc kura Komisija nevar noteikt naudas sodu par konkurences noteikumu pārkāpumiem, ir 10. gadi no dienas, kad pārkāpums izbeigts. Tādējādi prasītājas norāda, ka lēmums, kas pieņemts vairāk kā 11 gadus pēc prasītāju pārkāpuma izbeigšanās (1998. gada 2. oktobris), ir pieņemts, pārkāpjot minēto normu. Turklāt prasītājas apgalvo, ka Komisijas nostāja par naudas soda likumību, neskatoties uz 10 gadu termiņa izbeigšanos, pamatojas uz Regulas Nr. 1/2003 25. panta 6. punktā paredzētā noilguma termiņa pārtraukšanas interpretāciju erga omnes, kas pēc prasītāju domām ir kļūdaina. |
|
|
Otrkārt, prasītājas apgalvo, ka Komisija esot pārkāpusi prasītāju tiesības uz aizstāvību, jo pārmērīgi ilga faktisko apstākļu izmeklēšanas stadija kavēja prasītājas efektīvi īstenot to tiesības uz aizstāvību šajā procesā. |
|
|
Treškārt, prasītājas apgalvo, ka Komisija esot pieļāvusi acīmredzamas kļūdas, aprēķinot prasītājām noteikto naudas sodu, nepareizi pamatojoties uz naudas sodiem, kas noteikti par i) periodu pirms kopuzņēmuma dibināšanas un par ii) naudas soda preventīvo iedarbību attiecībā uz kopuzņēmuma Akcros sasniegto apgrozījumu, nevis uz prasītāju sasniegto apgrozījumu. Pēc prasītāju domām naudas sodi būtu jāsamazina par 50 %. |
|
|
Ceturtkārt, prasītājas apgalvo, ka Komisija esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu tiesību piemērošanā un esot pārkāpusi tiesiskās paļāvības, personiskās atbildības un samērīguma principu, neprecizējot naudas soda apmēru, kurš (prasītājām noteikts solidāri un atsevišķi) prasītājām ir jāmaksā. |