Prasība, kas celta 2010. gada 27. janvārī — AC-Treuhand/Komisija

(Lieta T-27/10)

2010/C 100/70

Tiesvedības valoda — vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: AC-Treuhand AG (Cīrihe, Šveice) (pārstāvji — C. Steinle un I. Hermeneit, advokāti)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasītājas prasījumi:

Pamati un galvenie argumenti

Prasītāja vēršas pret Komisijas 2009. gada 11. novembra lēmumu C(2009) 8682, galīgā redakcija, lietā COMP/38589 — siltuma stabilizatori. Apstrīdētajā lēmumā prasītājai un citiem uzņēmumiem tika uzlikti naudas sodi par EKL 81. panta un — kopš 1994. gada 1. janvāra — par EEZ līguma 53. panta pārkāpumiem. Prasītāja, pēc Komisijas uzskata, esot bijusi vairāku vienošanos un/vai saskaņotu darbību alvas stabilizatoru jomā un ESBO/Ester jomā EEZ dalībniece, kurās tika noteiktas cenas, sadalīts tirgus, piešķirtas piegādes kvotas, sadalīti un piešķirti klienti, kā arī notika apmaiņa ar slepenu komercinformāciju, it īpaši par klientiem, ražošanu un piegādēm.

Savas prasības pamatojumam prasītāja izvirza deviņus prasības pamatus.

Prasītāja, pirmkārt, apgalvo, ka Komisija esot nepamatoti pieņēmusi, ka aizliegtas vienošanās attiecībā uz alvas stabilizatoriem ir pastāvējušas līdz 2000. gada 21. martam un attiecībā uz ESBO/Ester — līdz 2000. gada 26. septembrim. Šajā sakarā tā apgalvo, ka aizliegtā vienošanās esot izbeigta jau 1999. gada vidū.

Kā otro prasības pamatu prasītāja norāda, ka Komisijas tiesības uzlikt naudas sodu ir noilgušas. Tā apgalvo, ka 1999. gada vidū ir iestājies absolūtais noilguma termiņš 10 gadi. Turklāt noilguma termiņš nav ticis pārtraukts tiesvedības apvienotajās lietās T-125/03 un T-253/03 Akzo Nobel Chemicals un Akcros Chemicals/Komisija laikā.

Treškārt, tiek apgalvots EKL 81. panta un tiesiskuma principa pārkāpums, jo prasītāja kā konsultāciju uzņēmums nevar tikt sodīta atbilstoši EKL 81. pantam. Par minēto prasītāja apgalvo, ka [panta] teksts neattiecas uz tās rīcību un ka katrā ziņā tāda interpretācija nodarījuma izdarīšanas laikā nebija paredzama.

Pakārtoti, ceturtajā, piektajā un sestajā prasības pamatā prasītāja norāda uz Komisijas kļūdu, nosakot naudas sodu. Konkrētāk, tiek apgalvots, ka prasītājai esot drīkstēts uzlikt tikai simbolisku naudas sodu, jo interpretācija, ka EKL 81. pants attiecas arī uz konsultāciju uzņēmumiem, nodarījuma izdarīšanas laikā neesot bijusi paredzama. Tālāk esot arī pārkāptas Pamatnostādnes naudas soda aprēķināšanai (1), jo naudas sodu nedrīkstēja noteikt pēc vienotas likmes, bet gan esot bijis jāaprēķina, pamatojoties uz honorāru, ko prasītāja ir saņēmusi par sniegtajiem pakalpojumiem. Turklāt, tā kā ir izdarīts tikai viens pārkāpums, Komisija esot pārkāpusi Regulas (EK) Nr. 1/2003 (2) 23. panta 2. punkta otrajā teikumā noteikto desmit procentu robežu. Prasītāja šajā sakarā apgalvo arī, ka uzliktais naudas sods apdraudot tās eksistenci un neesot savienojams ar šīs maksimālās robežas jēgu un mērķi.

Pēdējos trīs prasības pamatos prasītāja apgalvo procesuālu kļūdu. Tiek apgalvots atbilstoša procedūras ilguma principa pārkāpums (septītais prasības pamats), nokavēta prasītājas informēšana par pret to notiekošo izmeklēšanas procedūru (astotais prasības pamats) un tas, ka apstrīdētais lēmumus neesot likumīgi paziņots prasītājai (devītais prasības pamats).

(1)  Pamatnostādnes naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu (OV 2006, C 210, 2. lpp.).

(2)  Padomes 2002. gada 16. decembra Regula (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā, (OV L 1, 1. lpp.).