30.4.2009

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 100/84

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Eiropas finanšu iestāžu ētiskā un sociālā dimensija”

2009/C 100/14

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu 2007. gada 25. septembrī nolēma izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par tematu

“Eiropas finanšu iestāžu ētiskā un sociālā dimensija”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Ekonomiskās un monetārās savienības, ekonomiskās un sociālās kohēzijas specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2008. gada 2. oktobrī. Ziņotājs – IOZIA kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 448. plenārajā sesijā, kas notika 2008. gada 22. un 23. oktobrī (23. oktobra sēdē), ar 122 balsi par, 23 balsīm pret un 45 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi.

1.1.   Ņemot vērā pēdējos neparedzamos un negaidītos ar finanšu krīzi saistītos notikumus zaudējumu milzīgā apjoma, kā arī tirgus aizsardzībai un tātad arī noguldītāju, uzņēmumu un investoru aizsardzībai paredzēto regulatīvo līdzekļu acīmredzamās neefektivitātes kontekstā, ir radusies vajadzība vēlreiz apspriest atzinuma saturu. Visā pasaulē vērojamie bankrota gadījumi un šķietami stabilu banku un apdrošināšanas uzņēmumu glābšanas pasākumi liek izjust bažas un nedrošību miljoniem iedzīvotāju.

1.1.1.   Eiropadomes 15. un 16. oktobra sanāksmes galvenais temats bija finanšu krīze, un Eiropadome pauda apņēmību rīkoties saskaņoti globālā līmenī, lai aizsargātu Eiropas finanšu sistēmu un noguldītājus. Pēc eirozonas valstīm arī visa Padome kopumā apstiprināja 12. oktobrī Parīzē pieņemtos pamatprincipus, lai tādējādi saglabātu finanšu sistēmas stabilitāti, pastiprinātu Eiropas finanšu sektora, īpaši – daudznacionālu uzņēmumu, uzraudzību un Eiropas līmenī uzlabotu uzraudzības saskaņotību, kā arī atbalstītu svarīgākās finanšu iestādes, novērstu bankrotus un garantētu ieguldījumu drošību.

1.1.2.   Padome arī aicināja paātrināt ar reitinga aģentūru darbības regulējumu un noguldījumu garantijām saistīto darbu, kā arī mudināja dalībvalstis ar piemērotiem pasākumiem nodrošināt, lai tiesības saņemt akcijas un vadītāju atalgojums, īpaši finanšu nozarē, neveicinātu vēlmi uzņemties pārmērīgu risku vai pastiprināti pievērsties tikai īstermiņa peļņai.

1.1.3.   Eiropadome uzsvēra vajadzību veikt nodarbinātības un izaugsmes atbalsta pasākumus, kā arī censties īstenot patiesu un apjomīgu starptautiskās finanšu sistēmas reformu tā, lai tās pamatā būtu pārredzamība, banku stabilitāte, atbildība, integritāte un globāla regulatīvā politika un lai varētu izvairīties no interešu konfliktiem.

1.1.4.   EESK jau ilgu laiku ir neveiksmīgi aicinājusi veikt pasākumus regulatīvu instrumentu stiprināšanai, uzraudzības iestāžu sadarbībai, kā arī uzraudzības pasākumu koordinēšanai un saskaņošanai; Komiteja nosodīja Eiropas un starptautiskās banku sistēmas pārāk lielo vēlmi uzņemties nesamērīgu risku, ko veicina pārmērīgs un no īstermiņa rezultātiem atkarīgs atalgojums, tādējādi vedinot šajā nozarē nodarbinātos īstenot nekontrolēti izvēlētu un īpaši riskantu produktu pārdošanas kampaņas.

1.1.5.   Neraugoties uz finanšu skandāliem arī Eiropā, netika veikti nekādi konkrēti pasākumi, un tikai tagad, kad krīzes apjoms dramatiski apdraud visu tautsaimniecību, kļūst skaidrs, ka bezatbildīga un neierobežota kapitālisma un bezgalīgas un neapstādināmas izaugsmes solījumi bija nepārdomāti un noveda dziļā krīzē.

1.1.6.   Šāds modelis vairs nevar pastāvēt. EESK cer, ka politisko lēmumu pieņēmēji beidzot uzņemsies atbildību un:

—	stiprinās uzraudzības iestādēm noteiktos mērķus un darbības jomas,

—	aizliegs turēt ārpusbudžeta līdzekļus, aizdevumus un vērtspapīrus,

—	paplašinās un saskaņos valstu regulatīvo iestāžu veiktos pasākumus,

—

ieviesīs piemērotus un pārredzamus darbības standartus riska fondiem, investīciju bankām, finanšu darījumiem paredzētiem strukturētiem ārzonu instrumentiem, valstu fondiem un akciju fondiem, noteiks tiem kompetento iestāžu uzraudzību, kā arī saskaņā ar Eiropas Parlamenta prasību noteiks, ka minēto organizāciju struktūrai un kvalitātei jāatbilst “uzņēmuma” jēdzienam, lai tām varētu piemērot attiecīgās spēkā esošās tiesību normas,

—	mainīs nodokļu sistēmu, atsakoties no stimuliem vai atvieglojumiem liela riska vai pārmērīgu parādsaistību gadījumā,

—	izveidos Eiropas reitinga aģentūru,

—	atbilstoši Padomes izteiktajai prasībai regulēs vadītāju atalgojuma sistēmu un iniciatīvas, kas stimulē nepiemērotu finanšu produktu pārdošanu finanšu tirgus dalībniekiem,

—	uzraudzīs neregulētus tirgus un

—	attiecīgi pielāgos sarežģītiem un atvasinātiem finanšu produktiem noteiktās kapitāla prasības.

1.1.7.   EESK uzskata, ka, ņemot vērā patiešām smago finanšu krīzi un atzinīgi vērtējamo “kazino” kapitālisma galīgo sagrāvi, ir jāīsteno lietderīgāki pasākumi, lai nākotnē pasargātu finanšu sistēmu un vienlaicīgi stimulētu tautsaimniecību. Jāpieliek visas iedomājamās pūles, lai novērstu draudus, ka finanšu nozari inficējušais “vīruss” apdraud visu tautsaimniecību. Pieprasījuma pieaugumu var sekmēt investīcijas infrastruktūrā, “zaļās investīcijas”, piemēram, energoefektivitātē, atjaunojamos enerģijas avotos, jauninājumos un pētniecībā. Izmantojot jaunu, dalībvalstu finansētu un EIB pārvaldītu Eiropas fondu, finanšu krīzes radītās problēmas tautsaimniecībā varētu atrisināt, īpaši tas sakāms par tādiem uzņēmējdarbības projektiem, kam vajadzīgas vidēja un ilgtermiņa investīcijas.

1.1.8.   EESK atzinīgi vērtē dalībvalstu, Eiropas Centrālās bankas un Padomes līdzšinējos pasākumus un aicina visas Eiropas iestādes šajā iedzīvotājiem, darba ņēmējiem un uzņēmumiem tik dramatiskajā situācijā rīkoties ātri un vienoti, lai pēc iespējas drīzāk atjaunotu Eiropas un visas pasaules finanšu sistēmas pienācīgu darbību.

1.1.9.   Līdzās vajadzīgajiem finanšu pasākumiem minētā svarīgā mērķa sasniegšanai EESK arī aicina pielikt visas iespējamās pūles, lai neļautu izplatīties ar finanšu krīzi saistītajai ekonomiskajai krīzei.

1.1.10.   Banku glābšanai ir piešķirti vairāki simti miljardu euro. EESK iestājas par to, lai tikpat enerģiski un izlēmīgi tiktu īstenoti arī uzņēmumu, īpaši MVU, glābšanas pasākumi un lai pieprasījums tiktu veicināts arī ar augstāku algu un pensiju palīdzību, tādējādi novēršot recesijas drīzu pārtapšanu depresijā.

1.2.   Finanšu pakalpojumu piedāvājuma pārpilnība un daudzveidība ir salīdzināma ar dabas pārpilnību. Cilvēku apziņā ir jau nostiprinājusies vajadzība aizsargāt dabas bioloģisko daudzveidību. Arī finanšu pakalpojumu sniedzēju daudzveidība ir Eiropas kultūras un sociālā mantojuma daļa, ko nedrīkst pazaudēt un kura jāatbalsta tās lielās sabiedriskās nozīmes dēļ. Jānostiprina un jāsaglabā Eiropas finanšu sistēmas ētiskā un sociālā dimensija.

1.3.   Lisabonas līguma 2. panta 3. punktā ir noteikts: “. [Eiropas Savienības] darbība ir vērsta uz to, lai panāktu stabilu Eiropas attīstību, kuras pamatā ir līdzsvarota ekonomiskā izaugsme un cenu stabilitāte, sociālā tirgus ekonomika ar augstu konkurētspēju, kuras mērķis ir panākt pilnīgu nodarbinātību un sociālo attīstību, kā arī vides augsta līmeņa aizsardzību un tās kvalitātes uzlabošanu. (..) Tā veicina zinātnes un tehnikas attīstību. Tā respektē savu kultūru un valodu daudzveidību un nodrošina Eiropas kultūras mantojuma aizsardzību un sekmēšanu.”

1.4.   Eiropas iestādēm un dalībvalstīm jāveicina un jāatbalsta ne tikai konkurētspēja, bet arī finanšu tirgus ētiskā un sociāla dimensija. “Sociāla tirgus ekonomika nozīmē arī sociāli taisnīgu tirgus ekonomiku,” (1) un tālāk: “Sociāla tirgus ekonomika ļauj ekonomikai sasniegt tās galveno mērķi – visas tautas labklājību un laimi, pasargājot no nabadzības.” (2).

1.5.   Iepazīstinot ar savu priekšlikumu izveidot augsta līmeņa Eiropas komiteju finanšu tirgus krīzes novēršanai, izstrādāt jaunus priekšlikumus un cīnīties pret “trakajām finansēm, kuras nedrīkst valdīt pār mums,”Jacques Delors kgs paziņoja, ka pašreizējā krīze nozīmē “gandrīz neregulētu vai slikti regulētu tirgu neveiksmi, un nākamā reize pierādīs, ka paši tie noregulēties nespēj”.

1.6.   Nesenā krīze liecina, ka Eiropas finanšu sistēmas plurālisms un daudzveidība ir ne tikai Eiropas kultūras un sociālā mantojuma daļa, bet tā ir vajadzīga arī ētiska un sociāla rakstura iniciatīvām, un tā ir būtisks faktors konkurētspējas palielināšanai un finanšu sistēmu krīžu rašanās sistemātiskai samazināšanai.

1.7.   Ekonomikas izaugsme, kas pārsniedz noteiktas robežas, nespējot apmierināt citas vajadzības, nepalielinās cilvēku laimi. Spekulatīvo finanšu dominēšana pār reālo ekonomiku jāierobežo, un atkal jāatjauno saprātīga, sociāli ilgtspējīga un ētiski pieņemama attieksme.

1.8.   Jāpalielina ētisku un uz sabiedrības labklājību vērstu finanšu nozīme. Komiteja uzskata, ka regulatīva pieeja šajā jomā ir nepareiza. Pieredze rāda, ka iniciatīvas ar spēcīgu sociālu un ētisku virzību vislabāk rodas spontāni.

1.9.   Ētiskā dimensija nav raksturīga tikai kādam specifiskam darbības veidam. Īpaša uzmanība jāpievērš dažādo kooperatīvo kustību un krājbanku atzītajai un svarīgajai nozīmei, lai veicinātu ētiskas vai sociālas iniciatīvas un vietējās sistēmas. Lai gan ētiskā dimensija ir atzīta Eiropas Kopienas dibināšanas līgumā, dažās dalībvalstīs tā aizvien vēl netiek nepārprotami atzīta un aizsargāta. Jāveicina šā uzņēmumu pārvaldības modeļa sistemātiskāka un plašāka atzīšana. Nesenās sūdzības pret kooperatīvu kustību, kas, ņemot vērā atbilstošu Eiropas tiesību aktu trūkumu, Eiropas Komisijai tika iesniegtas Itālijā, Spānijā, Francijā un Norvēģijā, apliecina šādu vajadzību.

1.10.   EESK uzskata, ka tiesību akti nekad nav neitrāli attiecībā uz juridisku un fizisku personu rīcību. Pamatojoties uz minēto apsvērumu, Komiteja uzskata, ka sistēmā, kas jau veicina noteiktus izturēšanās veidus, princips, saskaņā ar kuru ētiskajām un sociālajām iniciatīvām jānodrošina kompensāciju sistēma uz sistematizēta un vispārēja pamata, atbilst valsts pasākumu taisnīguma un lietderīguma kritērijiem ekonomikā un sabiedrībā.

1.11.   Ja var pierādīt, ka organizācija vismaz daļēji, taču konstruktīvi un pastāvīgi atsakās no peļņas palielināšanas principa, lai veicinātu ētiska vai sociāla rakstura iniciatīvas, uz to jāattiecina nodokļu un tiesību aktu noteikumi, kas vismaz daļēji atšķiras no vispārējā režīma, izņemot uzraudzības pamatnoteikumus. Dažās dalībvalstīs investori, kas rīkojas saskaņā ar ētikas principiem, jau izmanto atbrīvojumu no Banku direktīvas. Jācenšas panākt, lai minētais princips darbotos visās valstīs.

1.12.   Komitejai rodas jautājums, vai ētiskām/sociālām iniciatīvām, ko īsteno organizācijas, kuras viennozīmīgi orientējas uz peļņas gūšanu, jāsaņem normatīvas vai nodokļu priekšrocības. Ja uz peļņas gūšanu orientēta organizācija uzsāk iniciatīvu, kas strukturāli ir nodalīta no tās parastās saimnieciskās darbības, tad šaubām par iespēju piešķirt kompensāciju, salīdzinot ar parasto procedūru, nevajadzētu rasties. No otras puses, ja iniciatīvas nav strukturāli nodalītas no organizāciju parastās saimnieciskās darbības, ir jāpadziļina debates, lai izvērtētu, vai ir lietderīgi ieviest kompensāciju sistēmu.

1.13.   Daudzos tirgus segmentos sociālajai dimensijai netiek pievērsta īpaša uzmanība. Uzņēmumu sociālā atbildība (USA) dod priekšroku noturīgai, saskaņotai izaugsmei, kas respektē cilvēka cieņu un vidi. Savukārt prēmiju sistēmas, kas saistītas tikai ar pārdoto preču apjomu, nevis pakalpojuma kvalitāti, pašreiz rada lielu neapmierinātību klientu un darba ņēmēju vidū, kurus ietekmē peļņas gūšanas mērķa radītais stress, proti, pastāvīgs komerciālais spiediens.

1.14.   EESK uzskata, ka sistemātiski un mērķtiecīgi jāpiemēro tā saucamais “proporcionalitātes princips”. Saskaņā ar to uz mazu starpnieku, kas veic vienkāršu komercdarbību, noteikumus nevar attiecināt tādā pašā mērā kā uz sarežģītu daudznacionālu koncernu, protams, saglabājot tās pašas tirgus garantijas. Noteikumi ir pieņemti, lai aizsargātu tirgu.

1.15.   Eiropas Komisija var veicināt finanšu, banku un apdrošināšanas pakalpojumu daudzveidības aizsardzību, nepieļaujot dalībvalstu pasākumus, kas rada konkurences traucējumus. Šie aspekti jāņem vērā noteikumos par valsts atbalstu.

1.16.   “Kazino kapitālisms” un “turbokapitālisms” izvēlējās svarīgus rūpniecības un finanšu uzņēmumus, sadalīja tos un pārdeva, tādējādi ievērojami mazinot šo uzņēmumu vērtību un ar šādiem “iznīcināšanas” darījumiem īpaši nelabvēlīgi ietekmējot tūkstošiem darba ņēmēju, viņu ģimeņu, uzņēmumu akcionāru un visu ekonomiku kopumā.

1.17.   Minētajā atzinumā EESK vēlreiz uzsver, ka ekonomika atkal jāievirza tā, lai tā kalpotu cilvēkam, kā to apgalvoja kāds pazīstams ekonomikas zinātnieks (3): “Lielākās briesmas ir prāta pakļaušana modernās rūpniecības sistēmas vajadzībām. Tās mērķus un vērtības veido tas, ka tehnoloģijas vienmēr ir labas, ka ekonomikas izaugsme vienmēr ir laba, ka uzņēmumiem visu laiku jāattīstās, ka mantas patēriņš ir galvenais laimes avots, ka slinkot ir slikti, ka nevar apšaubīt prioritāti, ko mēs piešķiram tehnikai, izaugsmei un patēriņa palielināšanai.”

2.   Ievads.

2.1.   Ētiskā un sociālā dimensija.

2.1.1.   Lai vispirms definētu jēdzienus “ētika” un “sociāls”, jāizmanto sengrieķu kultūras idejas, kas ir stabils Rietumeiropas kultūras pamats.

2.1.2.   Aristotelis ir uzskatījis, ka ētikas priekšmets ir cilvēka labums, turklāt šis labums nav abstrakts, bet gan ir augstākais labums, ko var iegūt un īstenot rīkojoties. Augstākais labums, pēc kā tiecas katrs cilvēks, ir laime; laimes augstākā forma ir tikumīga rīcība.

2.1.3.   “Laime ir vislabākais, visskaistākais un vispatīkamākais vienlaicīgi, un šīs īpašības nav atdalāmas”, vēstī uzraksts Dēlas salā:

“a)	Visskaistākais ir taisnība,

b)	vislabākais – veselība,

c)	bet vispatīkamākais ir sasniegt to, ko katrs vēlas.

d)	Bet mēs domājam, ka laime arī ir šīs darbības vai viena vislabākā no tām.”(Aristotelis, Nikomaha ētika, 1. sējums, 9. nodaļa, E. Rolfes tulkojums).

2.1.4.   Filosofija palīdz mums saprast, ka līdzās absolūtai ētikas īstenībai pastāv arī relatīvā īstenība, kas atbilst mazām vai lielām sabiedrības grupām, kuru izpratne par laimi ir līdzīga un kas apvienojas, lai to sasniegtu.

2.1.5.   Ētika un vērtību plurālisms eksistē līdzās; tās raksturo daudzveidīgo cilvēces attīstību tās dažādajās izpausmes formās, ieskaitot fenomenu, kas nesen ir nosaukts par “laimes ekonomiku” – empīriskā veidā sistemātiski tiek pētītas laimes īpašības un iespējamie veidi, kā to sasniegt.

2.1.6.   Ir pierādīts, ka ekonomikas izaugsme bez atbilstīgas citu apmierinātības faktoru izaugsmes neveicina cilvēku laimes pieaugumu. Gluži pretēji: “Ekonomikas izaugsme noteiktā brīdī vairs nedod laimes sajūtu. Neierobežots patēriņa pieaugums veicina neierobežotu papildu slodzi darbā, lai sevi finansētu, un darbā jāpavada pārāk daudz laika, kura vairs nepietiek cilvēku attiecībām. Taču tieši tās ir galvenais laimes avots.” (4)

2.1.7.   No dažādiem Eurostat pētījumiem izriet, ka pēdējos 25 gados ienākumi uz vienu iedzīvotāju Eiropā gan ir pieauguši, taču laimes sajūta būtībā ir palikusi nemainīga. Līdzīgi rezultāti raksturo arī situāciju ASV.

2.2.   2007.–2008. gada finanšu krīze un tās sekas.

2.2.1.   Nestabilitātes periods, kas kopš 2007. gada februāra satricina finanšu tirgus un skar arī augstākā līmeņa finanšu iestādes un bankas, aizvien vairāk kļūst par starptautisku politisko diskusiju tematu.

2.2.2.   Amerikas Savienoto Valstu kredītu krīzes sekas izplatījās un saasinājās tādēļ, ka daudzi paaugstināta riska kredītu parādi, t. i., kuru atmaksa ir maz iespējama, pārvēršot tos vērtspapīros, tika iekļauti plašākās parādu “paketēs”. Tas tika izdarīts ar pilnīgu pārskatāmības trūkumu attiecībā uz problēmas apjomu, kā rezultātā finansēs iesaistītajām personām tagad pieder nedroši un devalvēti vērtspapīri.

2.2.3.   Šī nedrošība ir izraisījusi turpmāku uzticības zudumu finanšu sistēmai ar izteiktu negatīvu ietekmi uz visām saimnieciskajām aktivitātēm, kas ir atkarīgas no nepārtrauktas izdevīgu kredītu plūsmas.

2.2.4.   Riska ieguldījumu fondi vai spekulāciju fondi, tostarp arī lielās komercbankas, bija pirmie finanšu krīzes upuri. Daudzas Eiropas bankas konstatēja, ka to portfeļos atrodas liela daļa ASV paaugstināta riska kredītu. Bija ļoti cietušas dažas Vācijas bankas, kas ir pazīstamas ar savu piesardzību. Tomēr krīze aptvēra arī netieši iesaistītas finanšu iestādes, jo nesamērīgi pieauga kredītu izmaksas. Tas bija iemesls, kāpēc Northern Rock Bank gandrīz bankrotēja.

2.2.5.   Société Générale (SocGen) gadījums daļēji ir saistīts ar pagājušajā vasarā uzliesmojušo finanšu krīzi, daļēji – ar zināmu tendenci rosināt finanšu tirgus operatorus uzņemties pārmērīgi lielu risku, kura rezultātā var gūt ļoti lielu peļņu vai arī, ja netiek ievērota piesardzība, ciest zaudējumus lielos apmēros. Šis gadījums liecina par nepietiekamām iekšējām kontroles procedūrām šajā iestādē un vieš neuzticību visas banku sistēmas praksei šajā jomā.

2.2.6.   Tas ir “kazino kapitālisms”, kad par bankrotējušu banku diemžēl jāmaksā noguldītājiem, sevišķi visvājākajiem, kas tādā vai citādā veidā spiesti apmaksāt rēķinus, par kuriem nav atbildīgi, darbiniekiem (līdz šim finanšu nozarē jau ir atlaisti vairāk nekā 100 000 darbinieku, un tas vēl turpināsies (5), kā arī pilsoņiem, kuri redz savas drošības samazināšanos un jautā, vai finanšu sistēmai vēl var uzticēties.

2.2.7.   Līdz šim deklarētie zaudējumi ir 400 miljardi ASV dolāru, un saskaņā ar ticamiem aprēķiniem tie var sasniegt 1 200 miljardus ASV dolāru (6). To neapšaubāmi izjūt lielie institucionālie investori, pensiju fondi, bet arī visa ekonomikas sistēma, kas izjūt smagas sekas, jo palielinās izmaksas un samazinās naudas līdzekļu pieejamība, tādējādi palielinoties cenām un inflācijai, kura izraisa ekonomikas palēnināšanos. Apburtais loks, kas aptver ekonomisko darbību kopumu. Dažās dalībvalstīs jau runā par recesiju.

2.2.8.   Ir skaidrs, ka Eiropas finanšu sistēma, neņemot vērā atsevišķus, ierobežotus gadījumus, drīzāk jāuzskata par upuri, nevis vaininieci. Skaidrs ir arī tas, ka ekonomikas “finansializēšana”, aizvien sarežģītāku līdzekļu un veidu meklēšana, lai palielinātu peļņas iespējas, agresīvāku spekulācijas līdzekļu darbība un valsts kontrolētu investīciju fondu ar milzīgiem līdzekļiem izveide aizvien vairāk nobīda malā reālo ekonomiku. Šādi var redzēt arī valsts kontroles sistēmu trūkumu, dažādu iestāžu sadarbības neefektivitāti un satraucošo nozīmi, kāda ir reitinga aģentūrām, tostarp tām, kuras veido tā sauktos ētiskos reitingus un ir pozitīvi novērtējušas tādu uzņēmumu kā Parmalat.

2.2.9.   Krīze ir skārusi visus tirgus dalībniekus neatkarīgi no tā, vai to spekulāciju profils ir augsts, zems vai tā pavisam nav. Tirgu integrācija ir sasniegusi stadiju, kad neviens vairs nav pasargāts no negatīvas ietekmes. Problēma ir apstāklī, ka ar citiem tiek dalīti tikai zaudējumi, turpretī peļņa nepārprotami paliek spekulantu rokās.

3.   Eiropas finanšu sistēma.

3.1.   Bankas.

3.1.1.   Finanšu starpnieku vidū galvenā nozīme ir bankām. Dažās valstīs tās ievērojami kontrolē reālo ekonomiku, un tām ir ne tikai ekonomiskā vara, bet tās ietekmē arī reģionu un uzņēmumu attīstību un daudzkāršo savas peļņas iespējas.

3.1.2.   Kaut arī visas kredītiestādes darbojas tirgus apstākļos, un būtībā visas piedāvā vienus un tos pašus pakalpojumus – no parastajiem pakalpojumiem līdz šauras specializācijas piedāvājumiem, tomēr tām ir ļoti atšķirīga izcelsme, kas ir saglabājusies laika gaitā.

3.1.3.   Līdzās komercbankām un investīciju bankām, kas tirgū ieņem līderpozīcijas, jāmin krājbankas, kas ir izveidotas, lai krīzes gadījumā sniegtu atbalstu vietējai sabiedrībai un jo īpaši nabadzīgākajiem iedzīvotāju slāņiem. Arī citās valstīs šis nosaukums ir cēlies no pirmajām krājkasēm, kuras tika nodibinātas Vācijā 19. gadsimta sākumā. Taču bieži vien tie bija veci lombardi, kas saglabājušies no 15. gadsimta un vienkārši nomainījuši nosaukumu. Ar 160 miljoniem klientu un 980 000 nodarbināto šīs bankas pašlaik apkalpo vairāk nekā trešdaļu no visiem privātajiem klientiem. Piemēri krājbanku sociāli iekļaujošiem pasākumiem ir “Zweite Sparkasse” Austrijā un “Parcours confiance” Francijā.

3.1.4.   Dažos attālos un lauku reģionos attīstījās lauku un amatnieku krājkasu kustība. To dibinātājs bija Friedrich Wilhelm Raiffaisen, kurš, lai cīnītos pret augļošanu, 1864. gadā nodibināja pirmo aizdevumu kasu apvienību (Darlehenskassenverein). Tautas bankas (Volksbanken), kas arī piederēja kooperatīvajām bankām, ir cēlušās no Franz Hermann Schulze-Delitzsch idejas, kurš 1850. gadā nodibināja pirmo Vorschussverein (tautas banka). Balstoties uz šo pieredzi, attīstījās liela kooperatīvo kredītu un tautas banku kustība, kas ar 140 miljoniem klientu, 47 miljoniem locekļu un 730 000 darba ņēmēju kontrolē vairāk 20 % no ES tirgus.

3.1.5.   Šis vēstures apraksts liecina, ka pilsoniskā sabiedrība vienmēr ir atvēlējusi bankām tādu lomu ekonomikas sistēmā, kas vismaz daļēji atšķīrās no citiem uzņēmumiem. No tām vienmēr tika sagaidīts, ka līdzās centieniem gūt peļņu tām būs arī ētiski un sociāli mērķi.

3.1.6.   Nozīmīgs aspekts, kam jāpievēršas finanšu nozarei, ir pēc iespējas plaša finanšu pakalpojumu pieejamība. Lai gan jaunattīstības valstīs kredīti ir pieejami tikai 20 % iedzīvotāju, Eiropā šis skaits ir sasniedzis iedrošinošo 90 % līmeni. Tomēr tas nav pietiekami, jo 10 %, kas tajā nav ietverti, faktiski var būt ievērojami diskriminēti.

3.2.   Apdrošināšanas sabiedrības.

3.2.1.   Ja pirmās modernās bankas radās 15. gadsimta sākumā Itālijā (Banco di San Giorgio, 1406. g.), no kurām dažas darbojas vēl joprojām (Monte dei Paschi di Siena, 1472. g.), apdrošināšanas sabiedrības ir daudz senākas. Pirmie apdrošināšanas veidi radās 3. un 2. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras Ķīnā un Babilonijā. Grieķi un romieši pirmie ieviesa dzīvības un veselības apdrošināšanu “labdarības apvienībās”, kas apmaksāja izdevumus par medicīnisko palīdzību, atbalstu ģimenei un pat par apbedīšanu. Viduslaiku cunftēm bija tāds pats mērķis. Turpretī 14. gadsimtā (1347. g.) Dženovā tika izgudrots no ieguldījuma neatkarīgs apdrošināšanas līgums, kas bija Edward Lloyd panākumu pamatā. Londonā 1688. gadā Tower Street viņš atvēra kafejnīcu, ko apmeklēja kuģu īpašnieki, tirgotāji un kuģu kapteiņi; tā bija ideāla vieta, lai satiktos cilvēki, kas gribēja apdrošināt kuģi un kravu, un cilvēki, kuri vēlējās finansiāli piedalīties riskā. Tajos pašos gados pēc liela ugunsgrēka Londonā 1666. gadā, kad nodega 13 200 mājas, Nicholas Barbon nodibināja pirmo apdrošināšanas sabiedrību “The Fire Office”, kas apdrošināja ugunsgrēka izcelšanās risku.

3.2.2.   Ņemot vērā Lloyds (kas tehniskā nozīmē nav apdrošināšanas sabiedrība) pieredzi, šis apdrošināšanas modelis izplatījās visā Eiropā, un apdrošināšanas sabiedrības sāka strādāt. Modernu apdrošināšanas sabiedrību attīstība ir saistīta ar moderno varbūtības teoriju, kuras priekšteči bija Paskāls, Fermā, kā arī Galilejs. Cits modelis šajā jomā ir uz abpusēju interešu pamata izveidotas apdrošināšanas sabiedrības, kas pieder nevis investoriem, bet gan apdrošinājuma ņēmējiem – tātad tieši pašiem klientiem. Pagājušajā gadsimtā radās apdrošināšanas kooperatīvi. Dažās valstīs kooperatīvi iesakņojās visā tirgū, pateicoties to spējai piedāvāt kvalitatīvus produktus. Tāpat kā kooperatīvās bankas, arī savstarpējās apdrošināšanas sabiedrības ir cieši saistītas ar vietējām ekonomikas sistēmām un dod būtisku ieguldījumu to attīstībā, tostarp reinvestējot ievērojamu daļu no to radītās pievienotās vērtības.

3.3.   Ētiskās bankas un apdrošināšanas sabiedrības.

3.3.1.   Pirms vairākiem gadiem darbību ir uzsākušas ētiskās bankas un apdrošināšanas sabiedrības. Tās sniedz finansiālu atbalstu tikai tiem projektiem un uzņēmumiem, kas atbilst stingriem priekšnoteikumiem attiecībā uz vērtībām, kuras atbalsta kopiena, kas ir izveidojusi šīs bankas un apdrošināšanas sabiedrības. Vides ilgtspējas prasības, bezkompromisa attieksme pret darījumiem ar ieročiem, pastāvīga iesaistīšanās pret jebkuru diskriminācijas formu – tie ir tikai daži “vērtību” piemēri, kas raksturo šo jomu.

3.3.2.   Ētiskas finanses un mikrofinanses.

3.3.2.1.   “Ētiskas finanses” nozīmē finanšu darbību, lai veicinātu cilvēciskās, sociālās un ekoloģiskās iniciatīvas, ņemot vērā to ietekmes uz vidi un sabiedrību ētisku un ekonomisku novērtējumu, ar galveno mērķi finansiāli atbalstīt attiecīgus pasākumus vai arī piešķirt mikrokredītus atsevišķām personām.

3.3.2.2.   Mikrofinanses balstās uz specializētām bankām, kas strādā ar mazām summām un ir paredzētas nabadzīgākajai iedzīvotāju daļai, kurai nav pieejas tradicionālajai banku sistēmai. Mikrofinanses pārsvarā ir izplatītas trešās pasaules valstīs. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka arī rietumvalstīs ir nozīmīgas mikrouzkrājumu tradīcijas (kad mikrokredītiem bija margināla nozīme, agrāk bija, piemēram, lombardi). Mikrouzkrājumi ir, piemēram, ilgtermiņa ieguldījumi ar maziem izdevumiem.

3.3.2.3.   Ētiska finanšu darbība tiek veikta saskaņā ar šādiem principiem (7):

a)	kredītņēmēju nediskriminēšana ne dzimuma, etniskās izcelsmes vai reliģiskās piederības dēļ, ne viņu mantiskā stāvokļa dēļ, uzskatot kredītu visos tā veidos par cilvēka tiesībām;

b)	pieejamības nodrošināšana vistrūcīgākajiem iedzīvotājiem, kas balstīta uz personisku, noteiktiem slāņiem specifisku vai kopienas garantijas veidu derīgumu, kura ir līdzvērtīga materiālām garantijām;

c)	efektivitāte, pamatojoties uz kuru ētiskās finanses netiek uzskatītas par labdarību, bet gan par svarīgu un sabiedriski lietderīgu saimniecisko darbību;

d)	noguldītāja līdzdalība uzņēmuma izvēlē, kas apkopo uzkrājumus, gan norādot līdzekļu izmantošanas prioritātes, gan demokrātiskā procesā piedaloties lēmumu pieņemšanā;

e)	pilnīga informācijas pārskatāmība un pieejamība visiem. Tāpēc jābūt zināmai ieguldītāju identitātei, kā arī klientam ir tiesības zināt finanšu iestādes darbības principus un tās lēmumus par līdzekļu izlietošanu un ieguldījumiem;

f)	atteikšanās no iedzīvošanās, kas pamatojas tikai uz īpašumu un naudas maiņu. Tādēļ procentu likmei, kas aprēķināta, pamatojoties ne tikai uz ekonomiskiem, bet arī sociāliem un ētikas apvērumiem, jābūt maksimāli taisnīgai;

g)

nekādas finansiālās attiecības ar tādiem tirgus dalībniekiem un saimniecisko darbību, kas traucē cilvēku attīstību, veicina cilvēku pamattiesību pārkāpšanu, piemēram, ieroču ražošana un tirdzniecība, veselībai un videi kaitīgu produktu ražošana un tirdzniecība, kā arī darbību, kas balstās uz nepilngadīgo ekspluatāciju vai pilsonisko brīvību apspiešanu.

3.3.2.4.   “Ētiska apdrošināšana” ir apdrošināšanas uzņēmējdarbība, kas veikta saskaņā ar šādiem principiem (8):

a)	savstarpēja apdrošināšana, ar ko saprot apdrošināšanu sākotnējā nozīmē kā solidaritātes līdzekli starp personām, kam netiek nodarīts kaitējums, un personām, kurām nodarīts kaitējums un nepieciešama atlīdzība;

b)	apdrošināšanas spēja, ar ko saprot apdrošināšanas aizsardzības garantiju katram indivīdam, lai novērstu iespējamo problēmu, neņemot vērā vecumu, iespējamo invaliditāti vai citas sociālās grūtības;

c)	pārredzamība, ar ko saprot līgumu skaidrību un kritēriju pārbaudes iespēju, lai aprēķinātu apdrošināšanas prēmiju;

d)	labuma radīšana attiecīgajā reģionā;

e)	vienādu tiesību nodrošināšana līgumslēdzējām pusēm.

3.3.3.   Ētiski ieguldījumi.

3.3.3.1.   Ētiski ieguldījumi ir paredzēti, lai finansētu iniciatīvas vides aizsardzības, ilgtspējīgas attīstības, sociālo pakalpojumu, kultūras un starptautiskās sadarbības jomā. Vērtspapīru izvēle nenotiek vienīgi saskaņā ar tradicionālajiem finanšu kritērijiem, bet balstās arī uz sociālās atbildības kritērijiem, piemēram, darba attiecību kvalitāti, draudzīgumu pret vidi, pārredzamību.

4.   Uzņēmumu sociālā atbildība.

4.1.   Komisijas Uzņēmējdarbības ģenerāldirektorāts un Sociālo lietu ģenerāldirektorāts dažās tematiskās jomās sadarbojas ar uzņēmumu apvienībām. Viena no šīm jomām ir noguldītāju atbilstoša informēšana, lai viņi varētu labāk saprast finanšu tirgu darbības mehānismus un pieejamos produktus. Izglītošanas iniciatīvas finanšu jautājumos ir efektīvs sociālas atbildības līdzeklis, lai izvairītos no noguldītāju ieguldījumiem produktos, kas neatbilst viņu vēlmēm un riska profiliem.

4.2.   Ieinteresēto personu dalība USA iniciatīvās aprobežojas ar nedaudziem uzņēmumiem un daļēji arī ar darbībām, kas paredzētas ieinteresēto personu kopumam. Darāmā vēl ir ļoti daudz, taču dažas jomas, piemēram, tautas bankas, kooperatīvi, krājbankas, kooperatīvās apdrošināšanas sabiedrības un savstarpējās apdrošināšanas sabiedrības vēlas veicināt un optimizēt attīstību.

4.3.   Nesen radusies problēma attiecas uz augstākā līmeņa vadītāju un investīciju banku atbildīgo darbinieku atalgojuma veidiem. Tie jāpārskata, jāpielāgo atbilstošam līmenim un jāsaista ar uzņēmumu ienākumiem un darbības rezultātiem. Pašlaik darbinieki un patērētāji, kurus skar finanšu krīze, neatbalsta augstākā līmeņa vadītāju pārspīlēto atalgojumu, kas tikai padziļina darbinieku un patērētāju finanšu problēmas. Minētais atalgojums, neatkarīgi no darba panākumiem vai neveiksmēm, bieži vien ir pārāk augsts.

4.4.   Jaunie finanšu uzņēmumu pārvaldības modeļi, kas ir orientēti uz ļoti īsa termiņa peļņas maksimālu palielināšanu galvenokārt sakarā ar darbības rezultātu ceturkšņa novērtējumu, dažreiz izraisa bezatbildīgu rīcību, ko pierāda pēdējie finanšu skandāli dažās ES valstīs. Turpretī sociālās atbildības mērķis ir iespēja padarīt peļņu stabilu un ilglaicīgu, palielinot uzņēmuma materiālā un nemateriālā kapitāla vērtību, ko finanšu uzņēmumu gadījumā veido darbinieki un uz uzticēšanos balstītas attiecības ar klientiem.

4.5.   EESK vēlas, lai tiktu plaši pieņemti uz USA balstīti rīcības kodeksi. Minētajiem rīcības kodeksiem jābūt pārbaudāmiem un pārbaudītiem. Tas ir izšķiroši svarīgi, lai neatkārtotos tādi gadījumi, kad izcilus rīcības kodeksus izstrādā un publisko vadītāji, kas piekrāpj simtiem tūkstošu noguldītāju, kā tas ir noticis pēdējo gadu visnopietnākajos finanšu skandālos (9).

5.   Vietējās bankas un vietējās ekonomikas un MVU attīstība.

5.1.   Vienā un tajā pašā tirgū konkurē dažādu veidu bankas, piedāvājot pārsvarā vienāda veida pakalpojumus. Vienota prasība visām bankām ir to ekonomiskā efektivitāte. Akciju sabiedrības un privātbankas ir vairāk orientētas uz akcionāru peļņas gūšanu; citi uzņēmumi vairāk tiecas uz attiecīgā reģiona ekonomikas un sociālo attīstību, īpašu uzmanību pievēršot kredītu pieejamības problēmai trūcīgākiem klientiem, MVU attīstībai un sociāli trūcīgāko sabiedrības slāņu atbalstīšanai, kā arī attāliem un vistālākajiem reģioniem.

5.2.   Jāatzīmē, ka reģionos ar vairāk attīstītu vietējo banku sistēmu vietējās ekonomikas izaugsmes rādītājs ir ievērojami lielāks. Turklāt jāuzsver, ka daudzās valstīs vietējās bankas darbojas galvenokārt kā kooperatīvās sabiedrības un krājbankas, kas lielu peļņas daļu reinvestē reģionā.

5.3.   “Banku sistēmai ir dubulta atbildība: uzņēmumu līmenī – uzlabot kredītiestāžu pārvaldības efektivitāti, ko izsaka ne vien ar rentabilitāti (“peļņas gūšanu”), bet arī ar inovācijas spēju un iesaistītā cilvēkkapitāla kvalitāti; teritoriālā līmenī – atbildība dot ieguldījumu vietējā attīstībā (“attīstības veicināšanā”), ko lēš ne tikai pēc kredītu izsniegšanas apjoma, bet arī pēc spējas ieguldīt, izvēloties projektus, kā arī novērtējot uzņēmēju un uzņēmumu iespējas, ko var definēt kā reģionālo efektivitāti. Darbības efektivitātei jāsekmē reģiona efektivitāte. Nav nozīmes efektīvām bankām, ja tās neveicina vietējo attīstību.” (10).

5.4.   Pateicoties nodrošinājuma un garantijas uzņēmumiem, kas ir dibināti arī Eiropas līmenī, MVU ir atraduši noderīgu instrumentu, lai atvieglotu piekļuvi kredītam. Minētie uzņēmumi veicina investīciju kredītu pieejamību maziem un vidējiem uzņēmumiem, kas neizmanto personīgās garantijas, kuras pieprasa kreditori, lai radītu stabilas banku attiecības.

6.   Politikas veidotāju nozīme.

6.1.   Šajā sakarā EESK norāda, ka regulatīvā pieeja ir nepareiza, jo pieredze rāda, ka iniciatīvas ar spēcīgu sociālu un ētisku virzību vislabāk rodas spontāni. Katra “aktīva” iesaistīšanās ir saistīta ar risku negatīvi ietekmēt un novirzīt spontānumu, kas ekonomikas un finanšu sistēmā ir galvenais “daudzveidības” garants. Vienlaicīgi EESK uzskata, ka politikas veidotājiem jārīkojas tā, lai negatīvi neietekmētu jau esošās iniciatīvas vai jaunas iniciatīvas, kas rodas spontāni.

6.2.   Komitejai rodas jautājums, vai ētiskām/sociālām iniciatīvām, ko īsteno organizācijas, kuras viennozīmīgi orientējas uz peļņas gūšanu, jāsaņem nodokļu vai normatīvas priekšrocības. Šajā jautājumā ir lietderīgi nodalīt divas dažādas situācijas.

6.2.1.   Uz peļņas gūšanu orientēta organizācija uzsāk iniciatīvu, kas strukturāli ir nodalīta no tās parastās saimnieciskās darbības (skat., piemēram, operāciju “Point Passerelle” bankā Crédit Agricole). Šajā gadījumā nevarētu rasties šaubas par kompensācijas piešķiršanas lietderīgumu, salīdzinot ar parasto rīcību.

6.2.2.   Uz peļņas gūšanu orientēta organizācija uzsāk iniciatīvu, kas nav strukturāli nodalīta no tās parastās saimnieciskās darbības. Šajā gadījumā jautājums par to, vai jāparedz kompensācijas sistēma, ir strīdīgs. Nodokļu, finansiālas vai normatīvas kompensācijas atbalstītāji uzskata, ka to attaisno iniciatīvas panāktās ārējās priekšrocības. Tomēr ir arī pretēji uzskati, kas balstās uz diviem galvenajiem apsvērumiem. Ilgtermiņā var saglabāties tikai ekonomiski sevi atpelnošas iniciatīvas (citiem vārdiem sakot, tādas, kas spēj nodrošināt atbilstīgu peļņu). Turklāt patiešām ētiskai un sociālai rīcībai nav ekonomisku interešu un to nevar rosināt ar juridiskām, finansiālām vai nodokļu priekšrocībām. Ētiska/sociāla rīcība pati sevi atalgo. Vienkārši darīt labu – tas pilnībā apmierina tos, kas šādi rīkojas.

6.2.3.   EESK uzskata, ka pašlaik jau visās sistēmās ir praktiski atzīta kompensācija par ētiskām un sociālām iniciatīvām. Nodokļu tiesību aktos ir atļauts atvilkt izmaksas tikai tad, ja tās ir saistītas ar ienākumu gūšanu. Šis atkarības princips, kas ir apliekamo ienākumu aprēķināšanas pamatā, gan nav spēkā (protams, noteiktās robežās), ja runa ir par izdevumiem un ziedojumiem labdarības iestādēm vai sabiedriskā labuma organizācijām. Šajā gadījumā atvilkums no apliekamajiem ienākumiem ir iespējams arī tad, ja izdevumi nav tieši saistīti ar ienākumu gūšanu.

6.2.4.   EESK uzskata, ka tiesību akti nekad nav neitrāli attiecībā uz juridisku un fizisku personu rīcību. Pamatojoties uz šo apsvērumu, Komiteja uzskata, ka sistēmā, kas jau veicina noteiktus izturēšanās veidus, princips, saskaņā ar kuru ētiskajām un sociālajām iniciatīvām jānodrošina kompensāciju sistēma uz sistematizēta un vispārēja pamata, atbilst valsts pasākumu taisnīguma un lietderīguma kritērijiem ekonomikā un sabiedrībā.

6.2.5.   Princips, ko ierosina EESK, paredz, ka kompensāciju saņem nevis tieši iestādes, bet gan drīzāk to ētiskās/sociālās iniciatīvas. EESK neuzskata, ka minētais princips ir nepiemērots. Nevar piespiedu kārtā nodalīt ētiku un ekonomiku, nosakot, ka tikai tās aktivitātes, kas nedod nekādu ekonomisku labumu, ir uzskatāmas par patiesi ētiskām. Šādi rīkojoties, ētiskas iniciatīvas būtu jāpielīdzina tikai labdarībai vai devīgumam.

7.   Finansiāla kompensācija un nodokļi.

7.1.   Komiteja atzinīgi vērtē iniciatīvas, kas tiek īstenotas šajā virzienā. Tam ir arī ekonomisks pamatojums. Dažādu iemeslu dēļ saistībā ar politiskiem lēmumiem, budžeta ierobežojumiem vai saimnieciskās efektivitātes pamatnostādnēm pēdējos 10–20 gados bija konstatējams labklājības samazinājums. Lai izvairītos no iedzīvotāju labklājības pārmērīgas samazināšanās, uz ekonomikas izaugsmi nevar paļauties kā uz vienīgo līdzekli, no kā ir atkarīgs finansiālais un sociālais nodrošinājums. Tieši pretēji – jāsagatavo pamats augšupējām iniciatīvām.

7.2.   Piemērs tādam regulējumam, kas veicina publiskā un privātā sektora sadarbību, lai turpinātu nodrošināt augstus valsts labklājības standartus, ir veselības apdrošināšana Nīderlandē. No vienas puses, apdrošināšanas sabiedrībām ir pienākums visiem iedzīvotājiem sniegt apdrošināšanas aizsardzību, no otras puses, par lielākiem riskiem, kas tām jāuzņemas, tās var saņemt kompensācijas no valsts. Nīderlandes tirgū īstenotas arī veiksmīgas iniciatīvas, lai nodrošinātu dzīvības apdrošināšanu ar HIV inficētām personām.

7.3.   Beļģija sniedz interesantu finansiālās kompensācijas piemēru, lai veicinātu pieeju finanšu pamatpakalpojumiem. Šim nolūkam ir izveidots Starpbanku fonds kompensāciju izmaksām starpniekiem, kas piedāvā vieglāku pieeju pakalpojumiem. Šādā veidā starpnieki ar stingrākiem noteikumiem veic iemaksas fondā, bet tie, kam ir atvērtāka pieeja, saņem no tā līdzekļus.

7.4.   Attiecībā uz nodokļu atvieglojumiem jau pastāv plaša sistēma, lai atbalstītu kooperatīvās sabiedrības, kas darbojas kā savstarpējās apdrošināšanas sabiedrības.

7.5.   Piemērs tiesiskajam regulējumam kas piešķir nodokļu atvieglojumus organizācijām ar nepārprotami sociāliem mērķiem, ir Itālijas ONLUS (Organizzazioni Non Lucrative di Utilità Sociale – bezpeļņas sabiedriskā labuma organizāciju) paredzētie tiesību akti.

8.   Tiesiskais regulējums.

8.1.   Noteikumi ir saistīti ar izmaksām un ierobežojumiem, kas ir apgrūtinājums uzņēmumiem un starpniekiem. Pēdējo divdesmit gadu laikā pasākumi tika īstenoti saskaņā ar taisnīguma kritēriju. Padarot visus salīdzināmos iesaistītos dalībniekus par līdztiesīgiem (piemēram, bankas, apdrošināšanas sabiedrības utt.), noteikumi palīdzēja palielināt konkurenci un saimniecisko efektivitāti. Tomēr, ja šis princips tiek piemērots pārāk stingri un bez atbilstīgiem labojumiem, tas kļūst par nepārvaramu šķērsli, lai rastos un varētu pastāvēt ētiskas un sociālas iniciatīvas. Šo risku var ierobežot, sistemātiski un mērķtiecīgi piemērojot tā saukto “proporcionalitātes principu”. Saskaņā ar to uz mazu starpnieku ar vienkāršu komercdarbību noteikumi neattiecas tādā pašā mērā kā uz sarežģītu daudznacionālu koncernu.

8.2.   Ja var pierādīt, ka organizācija vismaz daļēji, taču konstruktīvi un pastāvīgi atsakās no peļņas palielināšanas principa, lai veicinātu ētiska vai sociāla rakstura iniciatīvas, uz to jāattiecina nodokļu un tiesību aktu noteikumi, kas vismaz daļēji atšķiras no vispārējā režīma. Dažās dalībvalstīs investori, kas rīkojas saskaņā ar ētikas principiem, jau izmanto atbrīvojumu no Banku direktīvas. Jāstrādā, lai minētais princips darbotos visās valstīs.

8.3.   Lai gan ētiskā un sociālā dimensija ir atzīta Eiropas Kopienas dibināšanas līgumā, dažās dalībvalstīs tā aizvien vēl netiek nepārprotami atzīta un aizsargāta. Jāveicina šā uzņēmumu pārvaldības modeļa sistemātiskāka un plašāka atzīšana.

8.4.   Eiropas Komisija var veicināt finanšu, banku un apdrošināšanas pakalpojumu daudzveidības aizsardzību, nepieļaujot dalībvalstu pasākumus, kas rada konkurences traucējumus. Minētie aspekti jāņem vērā valsts atbalsta noteikumos.

---

(1)  A.F. Utz, Ekonomikas ētika, Sanpaulu, Cinisello Balsamo, 1999.

(2)  Konrad Adenauer, Atmiņas (1945–1953), Mondadori Milano, 1966.

(3)  John Kenneth Galbraith, Liberty, Happiness … and the Economy, publicēts The Atlantic Monthly, 1967. g. jūnijā.

(4)  Luca de Biase, Laimes ekonomika, Feltrinelli, 2007.

(5)  Avots: UNI (United Network International), Ženēva, 2008. g.

(6)  Itālijas Bankas paziņojums Nr. 52, 2008. gada aprīlis.

(7)  Līdzdalības demokrātija: definīcijas no pētījuma, kas tika veikts pēc Lacijas reģiona (Itālija) Budžeta departamenta lūguma.

(8)  Idem.

(9)  Šiem cilvēkiem tika pat piešķirts goda grāds ar šādu pamatojumu: “(..) iesaistīts vietējā, valsts un starptautiskajā līmenī, lai vadītu uzņēmumu, izrādot drosmi, neatlaidību, izdomas spējas, augstu profesionālo līmeni, gaišredzību, ko papildina rīcības ētiskums, kas atraida tos, lai gan nedaudzus, kuri uzskata, ka ētika un ekonomika ir gandrīz nesavienojami jēdzieni.”

(10)  P. Alessandrini, “Bankas starp pārvaldības efektivitāti un teritoriālo efektivitāti. Dažas pārdomas” (2003).

---