—

SIA “Greencarrier Freight Services Latvia” vārdā – A. Brunavs, kam palīdz B. Cera, advokāte,

—

Latvijas valdības vārdā – I. Kucina, kā arī K. Freimanis un I. Kalniņš, pārstāvji,

—

Čehijas Republikas valdības vārdā – M. Smolek un J. Vláčil, pārstāvji,

—

Spānijas valdības vārdā – M. J. García‑Valdecasas Dorrego, pārstāve,

—

Eiropas Komisijas vārdā – L. Keppenne, kā arī A. Sauka un B.‑R. Killmann, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 1992. gada 12. oktobra Regulas (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (OV L 302, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Muitas kodekss”) 70. panta 1. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts strīdā starp SIA “Greencarrier Freight Services Latvia” (turpmāk tekstā – “GFSL”), Latvijā dibinātu sabiedrību ar ierobežotu atbildību, un Valsts ieņēmumu dienestu (turpmāk tekstā – “VID”) par ievedmuitas nodokļa iekasēšanu un naudas soda noteikšanu, veicot vairāku muitas deklarāciju pēcmuitošanas pārbaudi.

3

Muitas kodeksa preambulas piektais un sestais apsvērums ir formulēti šādi:

“tā kā, lai nodrošinātu līdzsvaru starp muitas dienestu vajadzībām attiecībā uz muitas tiesību aktu pareizu piemērošanu, no vienas puses, un tirgotāju tiesībām uz taisnīgu apiešanos, no otras puses, ir jāpiešķir minētajiem dienestiem, cita starpā, plašas kontroles pilnvaras un minētajiem tirgotājiem – pārsūdzības tiesības; tā kā, muitas pārsūdzības sistēmas īstenošana liks Apvienotajai Karalistei ieviest jaunas administratīvas procedūras, kuras nevar īstenot pirms 1995. gada 1. janvāra;

tā kā, ņemot vērā ārējās tirdzniecības sevišķi svarīgo nozīmi Kopienai, muitas formalitātes un kontrole ir jāatceļ vai vismaz jāsamazina līdz minimumam.”

4

Šī kodeksa 68. pantā ir paredzēts:

“Lai pārbaudītu pieņemtās muitas deklarācijas, muitas dienesti var:

5

Saskaņā ar minētā kodeksa 70. pantu:

“1.   Ja pārbauda tikai daļu no deklarācijā iekļautajām precēm, tad daļējās pārbaudes rezultātus attiecina uz visām deklarācijā iekļautajām precēm.

Deklarētājs tomēr var pieprasīt preču tālāku pārbaudi, ja uzskata, ka daļējās pārbaudes rezultāti neattiecas uz pārējo deklarēto preču daļu.

2.   Ja aizpildītā deklarācijas veidlapa aptver divu vai vairāku veidu preces, tad 1. punkta vajadzībām dati par katru preci uzskatāmi par atsevišķu deklarāciju.”

6

Šī paša kodeksa 71. panta redakcija ir šāda:

“1.   Deklarācijas pārbaudes rezultātus izmanto, piemērojot tās muitas procedūras noteikumus, kurā preces ir nodotas.

2.   Ja deklarāciju nepārbauda, tad 1. punktā minētos noteikumus piemēro, pamatojoties uz deklarācijā sniegtajiem datiem.”

7

Muitas kodeksa 78. pantā ir noteikts:

“1.   Pēc preču atlaišanas muitas dienesti var pēc sava ieskata vai pēc deklarētāja lūguma izdarīt deklarācijā labojumus.

2.   Pēc preču atlaišanas, lai pārliecinātos par deklarācijas datu pareizību, muitas dienesti var pārbaudīt tirdzniecības dokumentus un datus par attiecīgo preču ievešanu un izvešanu vai tālākām tirdznieciskām darbībām ar šīm precēm. Šādas pārbaudes var izdarīt deklarētāja vai jebkuras citas personas telpās, kas minētajās darbībās tieši vai netieši iesaistīta sakarā ar savu komercdarbību, vai pie jebkuras citas personas, kuras valdījumā komercdarbības vajadzībām atrodas minētie dokumenti un ziņas. Šie dienesti var arī pārbaudīt preces, ja tās joprojām ir iespējams tiem uzrādīt.

3.   Ja deklarācijas pārskatīšanas rezultātā vai pēcmuitas pārbaudē atklājas, ka attiecīgās muitas procedūras noteikumi ir piemēroti, pamatojoties uz nepatiesu vai nepilnīgu informāciju, muitas dienesti saskaņā ar pastāvošajiem noteikumiem veic pasākumus, kas nepieciešami lai stāvokli izlabotu, ņemot vērā tiem pieejamo jauno informāciju.”

8

Saskaņā ar šī kodeksa 221. panta 1. un 3. punktu:

“1.   Muitas nodokļa summu, tiklīdz tā iegrāmatota, dara zināmu parādniekam saskaņā ar attiecīgajām procedūrām.

[..]

3.   Paziņojumu debitoram nesniedz pēc tam, kad beidzies trīs gadu laika posms pēc dienas, kurā radies muitas parāds. [..]”

9

GFSL no Krievijas SIA “Hantas” vārdā importē cepumus un šokolādes batoniņus, lai tos laistu brīvā apgrozībā Eiropas Savienībā.

10

2007. gada aprīlī un maijā VID veica to muitas nodokļu auditu, ko SIA “Hantas” samaksājusi laikā no 2004. gada 1. maija līdz 2006. gada 31. decembrim, pamatojoties uz 35 muitas deklarācijām, kuras bija aizpildījusi GFSL, kas muitas parāda rašanās gadījumā bija jāuzskata par parādnieci.

11

Saistībā ar šo pārbaudi VID veica preču paraugu ņemšanu un testēšanu, kas attiecās uz sešām muitas deklarācijām, kuras bija iesniegtas 2005. gada oktobrī un novembrī (turpmāk tekstā – “pārbaudītās muitas deklarācijas”). Pamatojoties uz šīs pārbaudes rezultātiem, VID atzina, ka 29 muitas deklarācijās, kas iesniegtas laikposmā no 2004. gada 4. jūnija līdz 2005. gada 29. novembrim, ieskaitot sešas pārbaudītās muitas deklarācijas, GFSL brīvam apgrozījumam Savienībā importētās preces bija deklarējusi ar neatbilstošiem Kombinētās nomenklatūras kodiem, kuri paredzēti to klasificēšanai Eiropas Kopienu integrētajā muitas tarifā (TARIC), kas izveidots ar 2. pantu Padomes 1987. gada 23. jūlija Regulā (EEK) Nr. 2658/87 par tarifu un statistikas nomenklatūru un kopējo muitas tarifu (OV L 256, 1. lpp.), ar grozījumiem.

12

Ar 2007. gada 31. maija lēmumu VID informēja GFSL par muitas parāda rašanos, noteica ievedmuitas nodokļa un pievienotās vērtības nodokļa summas, kam pieskaitīti nokavējuma procenti, un tai noteica naudas sodu par nepareizu Kombinētās nomenklatūras kodu piemērošanu.

13

GFSL sūdzība par šo lēmumu ar VID 2007. gada 14. septembra lēmumu tika noraidīta.

14

Par šo noraidošo lēmumu Administratīvajā rajona tiesā tika iesniegta prasība to atcelt, kas to daļēji apmierināja ar 2009. gada 29. jūnija spriedumu, kuru pēc tam apstiprināja Administratīvā apgabaltiesa. Pēdējā minētā ar 2011. gada 8. decembra spriedumu atzina, ka, lai gan ievedmuitas nodoklis, pievienotās vērtības nodoklis un naudas sods attiecībā uz pārbaudītajās muitas deklarācijās paredzētajām precēm bija noteikti pamatoti, 2007. gada 14. septembra lēmums pārējā daļā tomēr bija jāatceļ, jo VID, pārkāpjot Muitas kodeksa 70. panta 1. punktu, pārbaudītajās muitas deklarācijās paredzēto preču pārbaudes rezultātus nepamatoti bija piemērojis attiecībā uz precēm, uz kurām attiecas 23 citas deklarācijas, kas iesniegtas laikposmā no 2004. gada 4. jūnija līdz 2005. gada 6. septembrim (turpmāk tekstā – “agrākās muitas deklarācijas”), proti, uz precēm, kas ievestas vairāk nekā gadu pirms pārbaudītajām precēm. Tā kā VID nevarēja pierādīt, ka attiecīgajām precēm bija piemēroti neatbilstoši kodi, GFSL nekādā ziņā nebija pienākuma sniegt pierādījumus saistībā ar šo preču objektīvajām īpašībām, jo tā vairs nevar likt veikt šo preču pārbaudi.

15

Gan VID, gan GFSL par šo spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību Augstākās tiesas Senātā.

16

Savas kasācijas sūdzības pamatojumam VID norādīja, ka preces, uz kurām attiecas agrākās muitas deklarācijas, ir identiskas ar tām, kas ir paredzētas pārbaudītajās muitas deklarācijās, jo tām ir vienāds sastāvs, nosaukums, izskats un viens un tas pats ražotājs, ko apliecina GFSL iesniegtajos sertifikātos ietvertā informācija. Tādējādi VID saskaņā ar procesuālās ekonomijas principu esot tiesīgs nepārbaudīt pārējās preces un identifikācijas atzinumu rezultātus attiecināt uz pārējām identiskajām precēm, bet GFSL savukārt ir pienākums iesniegt pierādījumus, kas apstiprina preču atšķirības.

17

Iesniedzējtiesa tomēr norāda, ka agrākās muitas deklarācijas tika iesniegtas vairāk nekā gadu pirms pārbaudītajām muitas deklarācijām, saistībā ar kurām tika ņemti paraugi. GFSL uzskata, ka objektīvi nav iespējas ne uzrādīt pēcmuitošanas pārbaudei preces, par kurām ir iesniegtas agrākās muitas deklarācijas, ne arī īstenot tiesības pieprasīt tālāku pārbaudi.

18

Šādos apstākļos Augstākās tiesas Senāts nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

19

Uzdodot savus jautājumus, kas ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Muitas kodeksa 70. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tas ļauj muitas dienestiem kādā muitas deklarācijā paredzēto preču daļējas pārbaudes, kas veikta attiecībā uz paraugiem, kuri ņemti no šīm precēm, rezultātus attiecināt uz precēm, kas ir paredzētas agrākās deklarācijās, kuras ir iesniedzis tas pats deklarētājs, par kurām nav veikta un vairs nevar tikt veikta šāda pārbaude, jo ir notikusi preču atlaišana, ja no šī deklarētāja sniegtajām rakstveida norādēm izriet, ka visas šīs preces ietilpst vienā un tajā pašā Kombinētās nomenklatūras kodā, ir saņemtas no viena ražotāja un tām ir identisks nosaukums un sastāvs.

20

Jāatgādina, ka saskaņā ar Muitas kodeksa 68. pantu muitas dienesti var pārbaudīt muitas deklarācijas, vai nu pārbaudot dokumentus, kas attiecas uz deklarāciju un kas tai ir pievienoti, vai arī pārbaudot preces un ņemot paraugus analīzei vai sīkai pārbaudei.

21

Pēdējā minētajā gadījumā šī kodeksa 70. panta 1. punktā ir paredzēts, ka, ja pārbauda tikai daļu no deklarācijā iekļautajām precēm, tad šīs pārbaudes rezultātus attiecina uz visām šajā deklarācijā iekļautajām precēm, ar noteikumu, ka deklarētājs var pieprasīt preču tālāku pārbaudi, ja uzskata, ka daļējās pārbaudes rezultāti neattiecas uz pārējo deklarēto preču daļu.

22

Tādējādi ar šo vispārējo tiesību normu ir ieviests vienādas kvalitātes pieņēmums, kas muitas dienestiem ļauj vienā deklarācijā iekļauto preču daļējas pārbaudes rezultātus attiecināt uz visām šajā deklarācijā iekļautajām precēm (šajā ziņā skat. 2006. gada 7. septembra spriedumu lietā C-353/04 Nowaco Germany, Krājums, I-7357. lpp., 54. un 55. punkts, kā arī 2011. gada 24. novembra spriedumu apvienotajās lietās no C-323/10 līdz C-326/10 Gebr. Stolle, Krājums, I-12177. lpp., 100. un 101. punkts).

23

Minētās tiesību normas mērķis šajā ziņā ir nodrošināt ātras un efektīvas procedūras preču laišanai brīvā apgrozībā, neuzliekot muitas dienestiem pienākumu veikt visu muitas deklarācijā iekļauto preču padziļinātu pārbaudi, kas neatbilstu ne komersantu interesēm, kas parasti vēlas lūgt preču atlaišanu, lai spētu ātri pārdot to deklarētās preces, ne minēto dienestu interesēm, kuriem deklarēto preču sistemātiska pārbaude radītu būtisku papildu darbu (šajā ziņā skat. 2004. gada 4. marta spriedumu lietā C-290/01 Derudder, Recueil, I-2041. lpp., 45. punkts).

24

Jākonstatē, ka gan no Muitas kodeksa 70. panta 1. punkta formulējuma, gan no šī kodeksa 68.–74. panta struktūras izriet, ka šī iespēja vienu preču daļējas pārbaudes rezultātus attiecināt uz citām precēm attiecas tikai uz tām precēm, kas ir ietvertas “vienā deklarācijā”, ja muitas dienesti šīs preces ir pārbaudījuši laikposmā, pirms tie ir veikuši minēto preču atlaišanu (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Derudder, 43. punkts).

25

Līdz ar to šī pati tiesību norma neļauj muitas dienestiem tādā lietā, kāda ir pamatlieta, vienā muitas deklarācijā ietvertu preču daļējas pārbaudes rezultātus attiecināt uz precēm, kas ir ietvertas agrākās muitas deklarācijās, attiecībā uz kurām šie dienesti jau ir veikuši preču atlaišanu.

26

No tā tomēr neizriet, ka šādas agrākas muitas deklarācijas muitas dienesti vairs nevar apšaubīt.

27

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka sadarbības starp valsts tiesām un Tiesu, ko iedibina LESD 267. pants, ietvaros Tiesai jāsniedz valsts tiesai noderīga atbilde, kas tai ļautu izšķirt tajā izskatāmo strīdu (skat. it īpaši 2007. gada 8. marta spriedumu lietā C-45/06 Campina, Krājums, I-2089. lpp., 30. punkts, un 2010. gada 14. oktobra spriedumu lietā C-243/09 Fuß, Krājums, I-9849. lpp., 39. punkts).

28

Kā to savos rakstveida apsvērumos ir norādījušas Čehijas Republikas un Spānijas valdības, pēc muitas deklarācijā ietverto preču atlaišanas veikšanas muitas dienesti attiecīgā gadījumā var pēc savas ierosmes veikt šādas deklarācijas pārskatīšanu saskaņā ar Muitas kodeksa 78. pantu (šajā ziņā skat. 2005. gada 20. oktobra spriedumu lietā C-468/03 Overland Footwear, Krājums, I-8937. lpp., 62., 64. un 66. punkts).

29

Saskaņā ar šī kodeksa 78. panta 2. punktu pēc preču atlaišanas muitas dienesti var pārbaudīt tirdzniecības dokumentus un datus par attiecīgo preču ievešanu vai izvešanu, kā arī tālākām tirdznieciskām darbībām ar šīm precēm un tie var arī pārbaudīt šīs preces, ja tās vēl var uzrādīt.

30

Tādējādi šī tiesību norma ļauj muitas iestādēm apšaubīt agrākas muitas deklarācijas, kas nav tikušas pārbaudītas saskaņā ar Muitas kodeksa 68. pantu un kas tādējādi saskaņā ar šī kodeksa 71. panta 2. punktu tikušas izskatītas atbilstoši tajā ietvertajiem datiem (šajā ziņā skat. 2011. gada 15. septembra spriedumu lietā C-138/10 DP grup, Krājums, I-8369. lpp., 37. punkts).

31

Nekas šajā nolūkā neliedz muitas dienestiem vienā muitas deklarācijā ietverto preču daļējas pārbaudes rezultātus attiecināt uz precēm, kas ir ietvertas agrākās muitas deklarācijās, attiecībā uz kurām šie paši dienesti jau ir veikuši preču atlaišanu, ja šīs preces ir identiskas, kas ir jāpārbauda tikai iesniedzējtiesai. Preču identiskuma konstatēšana var balstīties uz pārbaudi, ko veic attiecībā uz tirdzniecības dokumentiem un datiem par attiecīgo preču ievešanu un izvešanu vai tālākām tirdznieciskām darbībām ar šīm precēm, un it īpaši uz norādēm, kuras ir sniedzis deklarētājs un saskaņā ar kurām šīs preces ir saņemtas no viena ražotāja un to nosaukums, izskats, kā arī sastāvs ir identisks to preču nosaukumam, izskatam un sastāvam, par kurām ir iesniegtas šīs agrākās muitas deklarācijas.

32

Šādu attiecināšanas iespēju pamato pats Muitas kodeksa mērķis, kas saskaņā ar šī kodeksa preambulas piekto apsvērumu ir nodrošināt pareizu tajā paredzēto nodokļu piemērošanu, vienlaikus, kā tas izriet no šī sprieduma 23. punkta, garantējot ātras un efektīvas procedūras gan komersantu, gan muitas dienestu interesēs, atbrīvojot pēdējos minētos no pienākuma veikt sistemātiskas visu muitas deklarācijā ietverto preču pārbaudes, tādējādi saskaņā ar šī paša kodeksa preambulas sesto apsvērumu līdz minimumam samazinot muitas formalitātes un kontroli (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Derudder, 42. un 45. punkts).

33

Šī iespēja atbilst arī Muitas kodeksa 78. panta konkrētajai loģikai saskaņot muitas procedūru ar faktisko situāciju, labojot būtiskas kļūdas vai trūkumus, kā arī piemērojamo tiesību interpretācijas kļūdas (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Overland Footwear, 63. punkts; 2010. gada 14. janvāra spriedumu apvienotajās lietās C-430/08 un C-431/08 Terex Equipment u.c., Krājums, I-321. lpp., 56. punkts, kā arī 2012. gada 12. jūlija spriedumu apvienotajās lietās C‑608/10, C‑10/11 un C‑23/11 Südzucker u.c., Krājumā vēl nav publicēts, 47. punkts).

34

Šajā ziņā nav nozīmes tam, ka tādā lietā kā pamatlieta deklarētājs vairs nespēj pieprasīt veikt attiecīgo preču tālāku pārbaudi un attiecīgā gadījumā ņemt papildu paraugus.

35

Muitas kodeksa 78. pants principā pēc preču atlaišanas ir piemērojams brīdī, kad to uzrādīšana var izrādīties neiespējama (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Overland Footwear, 66. punkts).

36

Katrā ziņā, kā to ir norādījusi lielākā daļa ieinteresēto personu, kas ir iesniegušas rakstveida apsvērumus, no Muitas kodeksa 78. panta 2. punkta formulējuma izriet, ka muitas deklarāciju pēcmuitošanas pārbaudi var veikt, ņemot vērā rakstveida dokumentus un muitas dienestiem fiziski nepārbaudot preces, jo šāda pārbaude ir paredzēta tikai tad, ja preces “joprojām ir iespējams uzrādīt” (šajā ziņā skat. 2012. gada 22. novembra spriedumu apvienotajās lietās C‑320/11, C‑330/11, C‑382/11 un C‑383/11 Digitalnet u.c., Krājumā vēl nav publicēts, 66. un 67. punkts).

37

Šajos apstākļos, ja daļēji pārbaudītās preces un agrākajās muitas deklarācijās ietvertās preces ir identiskas, īpaši ņemot vērā faktu, ka tas izriet no tirdzniecības dokumentu un datu par attiecīgo preču ievešanu un izvešanu, un tālākām tirdznieciskām darbībām ar šīm precēm pārbaudes, un it īpaši faktu, ka saskaņā ar deklarētāja sniegtajām norādēm šīs preces ir saņemtas no viena ražotāja un tām ir identisks nosaukums, izskats, kā arī sastāvs, kas ir jāpārbauda tikai iesniedzējtiesai, muitas dienesti var šīs daļējās pārbaudes rezultātus attiecināt uz šīm pēdējām minētajām precēm.

38

Svarīgi tomēr ir, ka deklarētājam ir tiesības apstrīdēt šādu attiecināšanu, it īpaši, ja, kā tas ir pamatlietā, lai gan ir attiecīgas norādes, kas ir sniegtas tā muitas deklarācijās, tas uzskata, ka deklarācijā ietverto preču daļējas pārbaudes rezultāts nav attiecināms uz agrākajās deklarācijās ietvertajām precēm, iesniedzot visus pierādījumus, kas var apstiprināt šo apgalvojumu un kas pierāda, ka attiecīgās preces nav identiskas (pēc analoģijas skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Derudder, 42. punkts).

39

Šajā ziņā tomēr ir jāuzsver, ka tādam vispārīgam un abstraktam apgalvojumam, kādu savos rakstveida apsvērumos Tiesā ir paudusi GFSL un saskaņā ar kuru, runājot par tādiem pārtikas produktiem kā tie, kas ir aplūkoti pamatlietā, dažādi faktori varētu būt mainījuši to ķīmisko sastāvu, īpaši to cietes saturu, nevar būt nekādas nozīmes, jo šādi apstākļi, pieļaujot, ka tie ir pierādīti, nav likuši deklarētājam saistībā ar agrākajās muitas deklarācijās ietvertajām precēm sniegt norādes, kas atšķirtos no tām, kuras sniegtas attiecībā uz precēm, saistībā ar kurām ir veikta daļēja pārbaude, vai attiecīgā gadījumā pieprasīt šo deklarāciju pārskatīšanu, līdz ar to nav ne pierādīts, ne arī ir apgalvots, ka šādi faktori varētu ietekmēt šo preču klasifikāciju Kombinētajā nomenklatūrā. Tomēr iesniedzējtiesa ir tā, kurai ir jāveic visi šajā ziņā prasītie vērtējumi.

40

Visbeidzot ir jānorāda, ka, lai gan Muitas kodeksa 78. pantā nav noteikts nekāds konkrēts termiņš muitas deklarāciju pārskatīšanai, muitas dienesti saskaņā ar šī kodeksa 221. panta 3. punktu var paziņot par jaunu muitas parādu trīs gadu laikā no šī parāda rašanās dienas.

41

Šajā gadījumā, ņemot vērā pārbaudes, kas ir jāveic iesniedzējtiesai, no Tiesai sniegtās informācijas izriet, ka šis termiņš, kā GFSL to ir apstiprinājusi atbildē uz Tiesas uzdoto jautājumu tiesas sēdē, ir ticis ievērots, jo, kā izriet no šī sprieduma 11. un 12. punkta, pirmā pārskatītā muitas deklarācija ir sagatavota 2004. gada 4. jūnijā, bet jaunais muitas parāds tika paziņots 2007. gada 31. maijā.

42

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Muitas kodeksa 70. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka, tā kā tas ir piemērojams tikai precēm, kas ir ietvertas “vienā deklarācijā”, ja muitas dienesti šīs preces ir pārbaudījuši laikposmā, pirms tie veica minēto preču atlaišanu, šī tiesību norma neļauj šiem dienestiem tādā lietā, kāda ir pamatlieta, vienā muitas deklarācijā iekļauto preču daļējas pārbaudes rezultātus attiecināt uz precēm, kas ir ietvertas agrākās muitas deklarācijās, saistībā ar kurām šie paši dienesti jau ir veikuši preču atlaišanu.

43

Savukārt minētā kodeksa 78. pants ir interpretējams tādējādi, ka tas ļauj muitas dienestiem vienā muitas deklarācijā iekļauto preču daļējas pārbaudes, kas veikta attiecībā uz paraugiem, kuri ņemti no šīm precēm, rezultātus attiecināt uz precēm, kas ir iekļautas agrākās deklarācijās, kuras ir iesniedzis tas pats deklarētājs, par kurām nav veikta un vairs nevar tikt veikta šāda pārbaude, jo ir notikusi preču atlaišana, ja šī preces ir identiskas, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

44

Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

Padomes 1992. gada 12. oktobra Regulas (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi 70. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka, tā kā tas ir piemērojams tikai precēm, kas ir ietvertas “vienā deklarācijā”, ja muitas dienesti šīs preces ir pārbaudījuši laikposmā, pirms tie veica minēto preču atlaišanu, šī tiesību norma neļauj šiem dienestiem tādā lietā, kāda ir pamatlieta, vienā muitas deklarācijā iekļauto preču daļējas pārbaudes rezultātus attiecināt uz precēm, kas ir ietvertas agrākās muitas deklarācijās, saistībā ar kurām šie paši dienesti jau ir veikuši preču atlaišanu.

Savukārt minētās regulas 78. pants ir interpretējams tādējādi, ka tas ļauj muitas dienestiem vienā muitas deklarācijā iekļauto preču daļējas pārbaudes, kas veikta attiecībā uz paraugiem, kuri ņemti no šīm precēm, rezultātus attiecināt uz precēm, kas ir iekļautas agrākās deklarācijās, kuras ir iesniedzis tas pats deklarētājs, par kurām nav veikta un vairs nevar tikt veikta šāda pārbaude, jo ir notikusi preču atlaišana, ja šī preces ir identiskas, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.