—

Saskaņā ar Hartas 41. panta 1. punktu un 2. punkta a) apakšpunktu ikvienai (fiziskai un juridiskai) personai ir tiesības tikt uzklausītai, pirms tiek veikts kāds individuāls pasākums, kas to varētu nelabvēlīgi ietekmēt.

—

Komisija ir pārkāpusi šo būtisko formas prasību, jo tā nav nedz informējusi prasītāju, nedz arī ir kādā brīdī rakstiski vai mutiski uzklausījusi prasītāju vai devusi tai iespēju paust savu viedokli.

—

Atbildētāja esot pārkāpusi Regulas Nr. 2271/96 5. panta noteikumus un tvērumu, kā arī augstāka juridiskā spēka Savienības tiesības, jo tā ir piešķīrusi prasītājai strīdīgo atļauju apstrīdētā lēmuma formā ar atpakaļejošu spēku attiecībā uz laika ziņā jau noslēgušos situāciju.

—

Šāds atpakaļejošs spēks vai vēlāka piekrišana ir pretrunā Savienības tiesībām, tostarp, it īpaši ņemot vērā tiesiskuma un procesuālos principus, kas garantē pārskatāmību, tiesisko drošību un tiesiskās paļāvības aizsardzību.

—

Nedz regulā, nedz uz to balstītajā Īstenošanas regulā (ES) 2018/1101 šāds atpakaļejošs spēks nav paredzēts. Savienības tiesībās nav paredzēta vēlāka atļauja ar atpakaļejošu spēku.

—

Atbildētāja esot pārkāpusi savu pierādīšanas pienākumu, kā arī pārskatāmības un precizitātes prasību, kas izriet no procesuālajām un tiesiskuma pamattiesībām.

—

Īstenošanas lēmuma 1. panta piemērošanas joma esot absolūti nenoteikta gan laika, gan satura ziņā. Ņemot vērā minētā lēmuma formulējumu, tas varētu būt piemērojams ar atpakaļejošu spēku uz nenoteiktu laiku.

—

1. panta formulējums esot īpaši nenoteikts saistībā ar jēdzieniem “būtisks pamats aizdomām” un “pakalpojumi”. Attiecīgās personas ieskatā neesot skaidri redzams, kādos apstākļos pieteicējai ir atļauts veikt darbības pašai uz sava rēķina, nedz arī kādā laikposmā un kādā kontekstā tās var būt saistītas ar “pakalpojumiem”. Lēmumā neesot precizēts, kas ir saprotams ar jēdzienu “pakalpojumi” un vai tie var attiekties arī uz trešo personu darbībām.

—

Atbildētāja esot pieļāvusi kļūdu, īstenojot savu novērtējuma brīvību, jo vispār nav ņēmusi vērā prasītājas situāciju un lēmuma ietekmi uz prasītāju.

—

Prasītājai neesot bijusi iespēja paust savu viedokli par aizdomām un saskaņā ar lēmuma 1. pantu tā netiks arī uzklausīta nākotnē, tādējādi tai nav nekādu iespēju aizstāvēties pret atbildētājas lēmumiem.

—

To, ka prasītāja ir izmantojusi savas konstitucionālajās un Savienības tiesībās paredzētās procesuālās pamattiesības iesūdzēt atbildētāju valsts tiesās, nevarot ņemt vērā vērtējumā. Tādējādi atbildētāja esot pārsniegusi savu rīcības brīvību.

—

Atbildētāja savā vērtējumā neesot apsvērusi mazāk ierobežojošus līdzekļus un kompensācijas pasākumus, lai gan tas bija absolūti nepieciešams, lai nodrošinātu atbilstošu izsvēršanu un vērtējumu.