1)

Vai ir runa par “nosūtīšanas” jēdzienu Direktīvas 2002/58/EK (1) 2. panta otrās daļas h) punkta izpratnē, ja elektronisko komunikāciju lietotājs nevis pārsūta ziņojumu citam lietotājam uz tā elektronisko “adresi”, izmantojot pakalpojumu sniedzēju uzņēmumu, bet reklāmas serveri to automatizēti parāda noteiktos šim nolūkam paredzētos laukumos pēc nejaušības principa izvēlēta lietotāja e-pasta iesūtnē (iesūtnes reklāma) pēc tam, kad ir atvērta e-pasta konta internetvietne, kas ir aizsargāta ar paroli?

2)

Vai ziņojums tiek saņemts Direktīvas 2002/58 2. panta otrās daļas teikuma h) punkta izpratnē, ja saņēmējs, uzzinājis par ziņojuma esamību, ar saņemšanas pieprasījumu pēc savas gribas izraisa tehniski ieprogrammētu ziņojuma datu pārraidīšanu, vai arī pietiek ar to, ka ziņojuma parādīšanos e-pasta konta iesūtnē izraisa tas, ka lietotājs atver sava e-pasta konta internetvietni, kas ir aizsargāta ar paroli?

3)

Vai par elektronisko pastu Direktīvas 2002/58 13. panta 1. punkta izpratnē runa ir arī tad, ja ziņojums nevis tiek nosūtīts jau pirms pārraidīšanas konkrēti noteiktam individuālam saņēmējam, bet gan tiek parādīts pēc nejaušības principa izvēlēta lietotāja iesūtnē?

4)

Vai elektroniskais pasts tiek izmantots tiešas tirdzniecības nolūkā Direktīvas 2002/58 13. panta 1. punkta izpratnē tikai tad, ja tiek konstatēts tāds lietotāja apgrūtinājums, kas ir nopietnāks par traucējumu?

5)

Vai par individuālu reklāmu, kas atbilst “nākšanas klajā ar piedāvājumu” kritērijiem Direktīvas 2005/29/EK (2) I pielikuma 26. punkta pirmā teikuma izpratnē, ir runa tikai tad, ja saziņai ar klientu tiek izmantots individuālai komunikācijai starp nosūtītāju un saņēmēju tradicionāli paredzēts saziņas līdzeklis, vai arī pietiek ar to, ka individuāla saikne tiek izveidota, parādot reklāmu privāta e-pasta konta iesūtnē un tādējādi sadaļā, kur klients sagaida tam individuāli adresētus ziņojumus, kā tas ir šajā lietā aplūkotās reklāmas gadījumā?