1)

Vai LESD 14. pantam (agrāk EK līguma 7.d pants, tad EKL 16. pants) un LESD 106. panta 2. punktam (agrāk EK līguma 90. pants, tad EKL 86. panta 2. punkts) un klasificēšanai vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojuma (VTNP) sistēmā ir pretrunā tāda tiesību norma, kāda ir paredzēta Leģislatīvā dekrēta Nr. 504/1992 10. panta 3. punktā, lasot to kopsakarā ar Likuma Nr. 662/1996 2. panta 18.-20. punktu, un atbilstīgi kurai arī pēc Poste Italiane s.p.a. sniegto pasta bankas pakalpojumu privatizācijas tiek izveidota un uzturēta Poste Italiane s.p.a. rezervēta darbība (monopola režīms) attiecībā uz pasta norēķinu konta, kas paredzēts vietējā ICI nodokļa iekasēšanai, pakalpojuma pārvaldību, ņemot vērā jaunāko valsts tiesisko regulējumu nodokļu iekasēšanas jomā, kas vismaz no 1997. gada ļauj nodokļu maksātājiem un arī vietējām nodokļu iestādēm izmantot maksāšanas procedūras un iekasēšanu ar banku sistēmas starpniecību?

2)

Ja, atbildot uz pirmo jautājumu, likumīgā monopola izveide tiktu atzīta par atbilstošu VTNP īpašībām, vai LESD 106. panta 2. punktam (agrāk EK līguma 90. pants, tad EKL 86. panta 2. punkts) un LESD 107. panta 1. punktam (agrāk EK līguma 92. pants, tad EKL 87. pants), atbilstīgi tam, kā Tiesa interpretējusi šīs tiesību normas saistībā ar kritērijiem, kas ļauj nošķirt likumīgu subsīdiju (kā kompensāciju par sabiedriskā pakalpojuma pienākumiem) no nelikumīga valsts atbalsta (Tiesas spriedums, 2003. gada 24. jūlijs, lieta C-280/00, Altmark Trans GmbH un Regierungsprăsidium Magdeburg/Nahverkehrsgesellschaft Altmark GmbH), ir pretrunā tāda tiesību norma, kāda izriet no Leģislatīvā dekrēta Nr. 504/1992 10. panta 3. punkta, lasot to kopsakarā ar Likuma Nr. 662/1996 2. panta 18.-20. punktu un Republikas prezidenta Dekrēta Nr. 144/2001 3. panta 1. punktu, un kas piešķir Poste Italiane s.p.a. pilnvaras vienpusēji noteikt “komisijas maksas” apmēru, kas ir jāmaksā par ICI iekasēšanu atbildīgajam koncesionāram (aģentam) un ko piemēro katram pārvaldības darījumam, kas veikts pasta norēķinu kontā, kura turētājs ir koncesionārs, ņemot vērā, ka Poste Italiane s.p.a. ar valdes lēmumu Nr. 57/1996 ir noteikusi minēto komisijas maksu 100 liru apmērā par laikposmu no 1997. gada 1. aprīļa līdz 2001. gada 31. maijam un 0,23 euro apmērā par laikposmu no 2001. gada 1. jūnija?

3)

Vai LESD 102. panta pirmajai daļai (agrāk EK līguma 86. pants, tad EKL 82. panta 1. punkts), kā to interpretējusi Tiesa (skat. Tiesas spriedumus, 1991. gada 13. decembris, lieta C-18/88, GB Inno BM; 1998. gada 25. jūnijs, lieta C-203/96, Chemische Afvaistoffen Dussseldorp BV; 2001. gada 17. maijs, lieta C-340/99, TNT TRACO s.p.a.), ir pretrunā tāds tiesiskais regulējums, ko veido Likuma Nr. 662/1996 2. panta 18.-20. punkts, Republikas prezidenta Dekrēta Nr. 144/2001 3. panta 1. punkts un Leģislatīvā dekrēta Nr. 504/1992 10. panta 3. punkts, un saskaņā ar kuru koncesionāram (aģentam) ir pienākums maksāt Poste Italiane s.p.a vienpusēji noteiktu un/vai grozītu “komisijas maksu” un viņš nevar izbeigt līgumu par pasta norēķinu kontu, nepārkāpjot Leģislatīvā dekrēta Nr. 504/1992 10. panta 3. punktā paredzēto pienākumu un attiecīgi – ICI iekasēšanas saistības, ko tas uzņēmies attiecībā pret vietējo nodokļu iestādi?