3.4.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 104/9

1)

Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīvas 93/13 par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 6. un 7. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds valsts pārejas noteikums kā 2013. gada 14. maija Ley 1/2013, de medidas para reforzar la protección a los deudores hipotecarios, reestructuración de deuda y alquiler social (Likums 1/2013 par ķīlas devēju aizsardzības stiprināšanas pasākumiem, parādu restrukturizāciju un sociālo īri) ceturtais pārejas noteikums, saskaņā ar kuru patērētāji, pret kuriem piedziņas vēršanas uz ķīlas priekšmetu procedūra tikusi uzsākta, bet nav tikusi pabeigta pirms šī likuma, kurā šī tiesību norma ietilpst, stāšanās spēkā, var īstenot savas tiesības iebildumu celšanai pret šo piespiedu izpildi, pamatojoties uz to, ka līguma noteikumi ir negodīgi, viena mēneša laikā, sākot no nākamās dienas pēc tās, kad publicēts šis likums;

2)

Direktīva 93/13 ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauta valsts tiesību norma, kas izriet no 207. panta 2000. gada 7. janvāra Ley 1/2000, de Enjuiciamiento Civil (Likums 1/2000 par Civilprocesa kodeksu), kurā grozījumi izdarīti ar 2013. gada 14. maija Ley 1/2013, de medidas para reforzar la protección a los deudores hipotecarios, reestructuración de deuda y alquiler social (Likums 1/2013 par ķīlas devēju aizsardzības stiprināšanas pasākumiem, parādu restrukturizāciju un sociālo īri), pēc tam ar 2013. gada 28. jūnija Real Decreto-ley 7/2013, de medidas urgentes de naturaleza tributaria, presupuestarias y de fomento de la investigación, el desarrollo y la innovación (Karaļa dekrētlikums 7/2013 par steidzamiem nodokļu un finanšu pasākumiem un pētījumu, attīstības un inovāciju veicināšanu), savukārt vēl pēc tam – ar 2014. gada 5. septembra Real Decreto-ley 11/2014, de medidas urgentes en materia concursal (Karaļa dekrētlikums 11/2014 par steidzamiem pasākumiem maksātnespējas gadījumā), ar kuru valsts tiesai tiek aizliegts pēc savas ierosmes atkārtoti izvērtēt līguma noteikumu ļaunprātīgo raksturu, ja tā jau ir lēmusi par visu līguma noteikumu likumību šīs direktīvas kontekstā lēmumā, kas ieguvis res judicata spēku;

Savukārt, ja ir viens vai vairāki līguma noteikumi, kuru iespējami ļaunprātīgais raksturs vēl nav ticis vērtēts iepriekšējās strīdīgā līguma pārbaudes tiesā laikā, kuras rezultātā ir ticis pieņemts lēmums ar res judicata spēku, Direktīva 93/13 ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesai, kurā patērētājs regulāri vēršas ar blakusprasību, pēc lietas dalībnieku pieprasījuma vai pēc savas ierosmes ir jāvērtē – tiklīdz šīs tiesas rīcībā ir šim nolūkam vajadzīgais juridiskais un faktiskais pamatojums – to iespējamais ļaunprātīgais raksturs;

3)

Direktīvas 93/13 3. panta 1. punkts un 4. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka:

4)

Direktīva 93/13 ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts tiesai interpretēt tādu valsts tiesību normu par kredītlīgumu pirmstermiņa izbeigšanu kā Likuma Nr. 1/2000 693. panta 2. punkts, kurā grozījumi izdarīti ar Likumu Nr. 7/2013, tāpēc ka valsts tiesai, kura konstatējusi šāda līguma noteikuma ļaunprātīgo raksturu, ir aizliegts to atzīt par spēkā neesošu un no tās atkāpties, ja faktiski komersants to nav piemērojis, bet ir ievērojis šajās valsts tiesību normās izvirzītos nosacījumus.