—

Corman‑Collins SA vārdā – P. Henry un F. Frederick, avocats,

—

La Maison du Whisky SA vārdā – B. Noels un C. Héry, avocats,

—

Beļģijas valdības vārdā – T. Materne un J.‑C. Halleux, kā arī C. Pochet, pārstāvji,

—

Šveices valdības vārdā – O. Kjelsen, pārstāvis,

—

Eiropas Komisijas vārdā – M. Wilderspin, pārstāvis,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “regula”) 2. pantu un 5. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktu.

2

Šis lūgums radās tiesvedībā starp Corman‑Collins SA (turpmāk tekstā – “Corman‑Collins”), Beļģija, un La Maison du Whisky SA (turpmāk tekstā – “La Maison du Whisky”), Francija, saistībā ar zaudējumu atlīdzību, kas radušies, beidzot starp sabiedrībām noslēgto līgumu par preču pārdošanas koncesiju.

3

Regulas Nr. 44/2001 2. pantā – kas ietverts minētās regulas II nodaļas attiecībā uz noteikumiem par jurisdikciju 1. iedaļā, kuras nosaukums ir “Vispārīgi noteikumi”, – ir paredzēts princips, saskaņā ar kuru “saskaņā ar šo regulu, personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, neatkarīgi no viņu pilsonības, var iesūdzēt attiecīgās dalībvalsts tiesā”.

4

Regulas 3. pantā, kas arī ir ietverts II nodaļas 1. iedaļā, ir precizēts:

“1.   Personas, kuru domicils ir kādā no dalībvalstīm, var iesūdzēt citas dalībvalsts tiesā, vienīgi izmantojot šīs nodaļas 2. līdz 7. iedaļā noteiktās normas.

2.   Jo īpaši pret tām nepiemēro I pielikumā izklāstītos valsts jurisdikcijas noteikumus.”

5

Atbilstoši regulas 5. pantam, kas iekļauts II nodaļas 2. iedaļā ar nosaukumu “Īpašā jurisdikcija”:

“Personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, citā dalībvalstī var iesūdzēt:

[..].”

6

1961. gada 27. jūlija Likuma par beztermiņa ekskluzīvas pārdošanas koncesiju vienpusēju beigšanu (1961. gada 5. oktobraMoniteur belge, 7518. lpp.), ar grozījumiem, kas izdarīti ar 1971. gada 13. aprīļa Likumu par pārdošanas koncesiju vienpusēju beigšanu (1971. gada 21. aprīļaMoniteur belge, 4996. lpp.; turpmāk tekstā – “Beļģijas 1961. gada 27. jūlija likums”), 1. panta 2. punktā “pārdošanas koncesija” ir definēta kā “jebkāda vienošanās, atbilstoši kurai koncesijas devējs rezervē vienam vai vairākiem koncesionāriem tiesības pašiem savā vārdā un uz sava rēķina pārdot preces, ko tas ražo vai izplata”.

7

Šī likuma 4. pantā ir paredzēts:

“Cietušais koncesionārs pārdošanas koncesijas līguma vienpusējas beigšanas gadījumā, ja šis līgums ir piemērojams visā vai daļā no Beļģijas teritorijas, katrā ziņā var koncesijas piešķīrēju sūdzēt tiesā Beļģijā vai nu pats sava domicila tiesā, vai arī tajā tiesā, [uz kuru attiecas] koncesijas piešķīrēja domicils vai juridiskā adrese.

Gadījumā, ja lietu izskata Beļģijas tiesā, piemēro tikai Beļģijas tiesības.”

8

Corman‑Collins un La Maison du Whisky apmēram desmit gadus uzturēja tirdzniecības attiecības, kurās pirmā minētā sabiedrība pirka no otras sabiedrības dažādu preču zīmju viskiju, kura piegādi tā saņēma Francijas sabiedrības noliktavās, atkārtotai pārdošanai Beļģijas teritorijā.

9

Visā šajā laika posmā Corman‑Collins izmantoja nosaukumu “Maison du Whisky Belgique” un interneta vietni, kuru sauc “www.whisky.be”; La Maison du Whisky uz to nekādi nereaģēja. Turklāt Corman‑Collins koordinātas bija minētas La Maison du Whisky meitasuzņēmuma izdotajā žurnālā Whisky Magazine.

10

2010. gada decembrī La Maison du Whisky aizliedza Corman‑Collins lietot nosaukumu “Maison du Whisky Belgique” un slēdza interneta vietni www.whisky.be. 2011. gada februārī tā informēja Corman‑Collins, ka attiecīgi no 2011. gada 1. aprīļa un 1. septembra uzticot divu savu preču zīmju preču ekskluzīvo izplatīšanu citai Beļģijas sabiedrībai, ar kuras starpniecību Corman‑Collins tika aicināta turpmāk pieteikt pasūtījumus.

11

Corman‑Collins iesūdzēja La Maison du Whisky tiesā Tribunal de commerce de Verviers, lai, galvenokārt, panāktu, ka [La Maison du Whisky], pamatojoties uz Beļģijas 1961. gada 27. jūlija likumu, tiktu piespriests samaksāt kompensāciju par uzteikumu un papildu atlīdzību.

12

La Maison du Whisky apstrīdēja tiesas, kurā celta prasība, teritoriālo jurisdikciju, jo saskaņā ar regulas 2. pantu jurisdikcija esot Francijas tiesām. Corman‑Collins par šo iebildumu iesniedza repliku, atsaukdamās uz minētā Beļģijas likuma 4. pantu.

13

Šajā ziņā lietas dalībnieces nav vienisprātis par to, kā ir kvalificējamas to tirdzniecības attiecības. Corman‑Collins uzskata, ka jautājums ir par līgumu par ekskluzīvas pārdošanas koncesiju, savukārt La Maison du Whisky norāda, ka jautājums esot par vienkāršiem pirkuma līgumiem, kas noslēgti, pamatojoties uz iknedēļas pasūtījumiem saskaņā ar Corman‑Collins paustajām vēlmēm.

14

Lēmumā lūgt prejudiciālu nolēmumu Tribunal de commerce de Verviers skaidri norāda, ka Corman‑Collins un La Maison du Whisky“saistīja mutvārdos noslēgts līgums” un ka “saskaņā ar Beļģijas [..] 1961. gada 27. jūlija likumu tiesiskās attiecības starp lietas dalībniecēm var atzīt par pārdošanas koncesijas līgumu, jo prasītājai bija dota atļauja atkārtoti pārdot Beļģijas teritorijā no atbildētājas nopirktās preces”.

15

Šī tiesa toties pauž šaubas par iespējamību pamatot savu jurisdikciju ar Beļģijas 1961. gada 27. jūlija likuma 4. pantā paredzēto noteikumu. Tā norāda, ka atbilstoši minētās regulas 2. pantam, kurš ir piemērojams šajā lietā, jurisdikcijai vajadzētu būt Francijas tiesām, bet ka varētu tikt piemērots arī tās pašas regulas 5. panta 1. punkts. Šajā ziņā tā, ievērojot Tiesas judikatūru, vēlas noskaidrot, vai pārdošanas koncesijas līgums ir jākvalificē kā preču pirkuma līgums un/vai kā pakalpojumu sniegšanas līgums Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē. Tā piebilst, ka vienīgi tad, ja šādam līgumam neder neviens no šiem kvalifikācijas veidiem, vajadzētu noteikt, kāda pamatlietā ir apstrīdētā saistība, kas ir prasības pamatā, regulas 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

16

Ņemot vērā šos apsvērumus, Tribunal de commerce de Verviers nolēma apturēt tiesvedību lietā un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

17

Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai regulas noteikumi – gadījumā, ja atbildētājs koncesionārs pamatlietā ir reģistrēts dalībvalsts teritorijā, kas nav valsts, kurā tiesa izskata lietu, un ja pārdošanas koncesija ir pilnīgi vai daļēji piemērojama šīs valsts teritorijā neatkarīgi no koncesijas piešķīrēja saimnieciskās darbības veikšanas vietas tad, ja tas ir atbildētājs, – nepieļauj piemērot tādu valsts tiesību normu par jurisdikciju kā Beļģijas 1961. gada 27. jūlija likuma 4. pants, kurā ir paredzēta valsts tiesu jurisdikcija izskatīt lietu par pārdošanas koncesijas beigšanu, ja koncesionārs ir reģistrēts valsts teritorijā.

18

Vispirms, runājot par regulas piemērojamību, no tās preambulas 2. apsvēruma izriet, ka tās mērķis tostarp ir vienādot jurisdikcijas kolīziju normas civillietās un komerclietās, un saskaņā ar iedibinātu Tiesas judikatūru minēto noteikumu piemērošana prasa pārrobežu elementa esamību (skat. tostarp 2011. gada 17. novembra spriedumu lietā C-327/10 Hypoteční banka, Krājums, I-11543. lpp., 29. punkts).

19

Saskaņā ar regulas preambulas astoto apsvērumu kopējas normas par jurisdikciju principā būtu jāpiemēro, ja atbildētāja domicils ir vienā no šīm dalībvalstīm.

20

Otrkārt, attiecībā uz regulā paredzētajiem noteikumiem par jurisdikciju galvenajā, ar tās 2. pantu ieviestajā normā ir paredzēts, ka, ja atbildētāja domicils ir kādā dalībvalstī, tādā gadījumā tās ir šīs valsts tiesas, kurām ir jurisdikcija.

21

Regulas 3. panta 1. punktā ir precizēts, ka vienīgie paredzētie izņēmumi no šīs normas ir tie, kas ir paredzēti I nodaļas 2.–7. iedaļā iekļautajos noteikumos. Tādējādi ar 3. panta 1. punktu netieši, bet noteikti ir izslēgta valsts normu par jurisdikciju piemērošana. Šo izslēgšanu apstiprina šī 3. panta 2. punktā minētais, kurā ir atsauce uz neizsmeļošu valsts normu par jurisdikciju, ko nevar piemērot, sarakstu.

22

No tā izriet, ka, tā kā šī lieta ar pārrobežu elementu ietilpst regulas materiālajā piemērošanas jomā, kas šajā gadījumā nav apstrīdēts, un atbildētājs ir reģistrēts dalībvalsts teritorijā, kas arī tā ir šajā gadījumā, regulā paredzētie noteikumi par jurisdikciju principā ir piemērojami un tie prevalē pār valsts tiesību normām par jurisdikciju.

23

Tādējādi uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka regulas 2. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja atbildētājs ir reģistrēts dalībvalsts teritorijā, kas nav valsts, kurā tiesa izskata lietu, tas nepieļauj piemērot tādu valsts normu par jurisdikciju kā Beļģijas 1961. gada 27. jūlija likuma 4. pants.

24

Ar šiem jautājumiem, kas jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai regulas 5. panta 1. punkta b) apakšpunkts, kurš attiecas uz līgumiem par preču pārdošanu un līgumiem par pakalpojumu sniegšanu, ir piemērojams līgumam par pārdošanas koncesiju vai arī šāda līguma veida gadījumā kompetentai tiesai ir jāizvērtē regulas 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta piemērojamību, lai atzītu ar šādu līgumu saistītu prasības pamatotību.

25

Lai atbildētu uz uzdotajiem jautājumiem, pirmkārt, ir jāprecizē koncesijas līguma jēdziens.

26

Kā to savu secinājumu 40. punktā norādījis ģenerāladvokāts, jēdziens “līgums par pārdošanas koncesiju”, ko iesniedzējtiesa izmantojusi prejudiciālajos jautājumos, nav jēdziens, kas būtu definēts Savienības tiesībās, un tas var norādīt uz atšķirīgu realitāti dalībvalstu tiesībās.

27

Tajā pašā laikā, lai kādi arī komercpraksē būtu koncesijas līgumu veidi, tajos paredzētie pienākumi ir saistīti ar šāda tipa līgumu mērķi, kas ir nodrošināt koncesijas devēja preču izplatīšanu. Tādējādi koncesijas devējs apņemas koncesionāram, ko pirmais minētais izvēlējies, pārdot preces, kuras otrais minētais pasūtina savu klientu pieprasījuma apmierināšanai, savukārt koncesionārs apņemas no koncesijas devēja pirkt vajadzīgās preces.

28

Saskaņā ar dalībvalstu tiesībās plaši atzītu analīzi koncesijas līgums ir kā ietvarlīgums, kurā minēti vispārīgie noteikumi līgumiskajās attiecībās starp koncesijas devēju un koncesionāru par piegādes un/vai pieprasījuma nodrošināšanas pienākumu un turpmāku pārdošanas līgumu sagatavošanu. Kā to savu secinājumu 41. punktā norāda ģenerāladvokāts, parasti līgumslēdzējas puses paredz īpašas līgumiskās saistības attiecībā uz koncesijas devēja pārdoto preču izplatīšanu, kuru veic koncesionārs.

29

Atbildes uz otro un trešo jautājumu – ciktāl tie attiecas uz regulas 5. panta 1. punkta piemērošanu koncesijas līgumam – pamatā ir standarta līgums, kurā ir iekļautas šāda veida saistības, turklāt ir jāizskaidro, ka tiesvedībā atbilstoši LESD 267. pantam, kas balstīta uz kompetenču sadali starp valsts tiesām un Tiesu, jebkāda faktu pārbaude ir valsts tiesas kompetencē (skat. tostarp 2013. gada 14. novembra spriedumu lietā C‑469/12 Krejci Lager & Umschlagbetrieb, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

30

Tālāk jautājumā par to, lai strīdā par koncesijas līgumu iepriekš minētajā izpratnē noteiktu kompetento tiesu, vispirms ir jāatgādina, ka regulā lietotie jēdzieni principā ir jāinterpretē autonomi, galvenokārt atsaucoties uz tās sistēmu un mērķiem, lai visās dalībvalstīs nodrošinātu vienveidīgu piemērošanu (skat. tostarp 2013. gada 14. marta spriedumu lietā C‑419/11 Česká spořitelna, 25. punkts).

31

Runājot par regulas 5. panta 1. punktā paredzēto normu par īpašo jurisdikciju lietās, kas saistītas ar līgumiem, kura papildina jurisdikcijas normu, kas ir balstīta uz principu, ka jurisdikcija ir atbildētāja domicila tiesai, Tiesa nosprieda, ka tā atbilst tuvumā esamības mērķim un to pamato ciešas sasaistes saikne starp līgumu un tiesu, kam tas ir jāizskata (2010. gada 11. marta spriedums lietā C-19/09 Wood Floor Solutions Andreas Domberger, Krājums, I-2121. lpp., 22. punkts un tajā minētā judikatūra).

32

Tiesa ir arī norādījusi, ka attiecībā uz tādu saistību izpildes vietu, kas izriet no preču tirdzniecības līgumiem, regulas 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta pirmajā ievilkumā šis sasaistes kritērijs ir definēts kā autonoms kritērijs, lai pastiprinātu mērķi vienādot noteikumus par jurisdikciju un paredzamību (iepriekš minētais spriedums lietā Wood Floor Solutions Andreas Domberger, 23. punkts un tajā minētā judikatūra). Šāds mērķis ir arī regulas 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta otrajam ievilkumam, jo tajā paredzētajiem noteikumiem par īpašo jurisdikciju preču pirkuma un pārdevuma un pakalpojumu sniegšanas līgumu jomā ir viens un tas pats avots, viens un tas pats mērķis un tiem ir viena un tā pati vieta šīs regulas izveidotajā sistēmā (iepriekš minētais spriedums lietā Wood Floor Solutions Andreas Domberger, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).

33

Ņemot vērā šo mērķi, ir jāpēta, vai koncesijas līgums ietilpst vienā no regulas 5. panta 1. punkta b) apakšpunktā minētajām līgumu kategorijām.

34

Šajā ziņā Tiesa ir norādījusi, ka līguma kvalificēšanai šīs tiesību normas izpratnē ir jābalstās uz aplūkojamā līguma raksturojošām saistībām (2010. gada 25. februāra spriedums lietā C-381/08 Car Trim, Krājums, I-1255. lpp., 31. un 32. punkts).

35

Tiesa arī uzskatīja, ka līgums, kura raksturojošās saistības ir preces piegāde, ir jākvalificē kā “preču tirgošana” regulas 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta pirmā ievilkuma izpratnē (iepriekš minētais spriedums lietā Car Trim, 32. punkts).

36

Šādi kvalificēt var ilgstošas tirdzniecības attiecības starp diviem uzņēmējiem, ja šīs attiecības izpaužas kā vienošanās, kas seko viena otrai, un to priekšmets ir preču piegāde un pārvietošana. Savukārt šāda kvalifikācija neatbilst tāda tipiska koncesijas līguma sistēmai, ko raksturo ietvarlīgums, kura priekšmets ir saistības starp diviem uzņēmējiem nākotnē par piegādes un pieprasījuma nodrošināšanas pienākumu, ietverot īpašus līgumiskus noteikumus par koncesionāra veiktu to preču izplatīšanu, ko pārdevis koncesijas devējs.

37

Saistībā ar jautājumu par to, vai koncesijas līgumu var kvalificēt kā “preču piegādi” regulas 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta otrā ievilkuma izpratnē, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas sniegtu definīciju jēdziens “pakalpojumu sniegšana” šīs tiesību normas izpratnē katrā ziņā nozīmē vismaz to, ka puse, kas sniedz šos pakalpojumus, veic konkrētu darbību, saņemot par to atlīdzību (2009. gada 23. aprīļa spriedums lietā C-533/07 Falco Privatstiftung un Rabitsch, Krājums, I-3327. lpp., 29. punkts).

38

Saistībā ar pirmo šajā definīcijā ietverto kritēriju, proti, darbības esamību, no Tiesas judikatūras izriet, ka tas prasa aktīvu darbību un izslēdz vienkāršu atturēšanos (skat. šajā ziņā iepriekš minēto spriedumu lietā Falco Privatstiftung un Rabitsch, 29.–31. punkts). Šis kritērijs koncesijas līguma kontekstā atbilst tipiskam koncesionāra sniegtam pakalpojumam, kurš, nodrošinādams koncesijas devēja preču izplatīšanu, piedalās to izplatīšanā. Pateicoties atlīdzības garantijai, ko viņš saņem atbilstoši koncesijas līgumam, un attiecīgā gadījumā līdzdalībai koncesijas devēja tirdzniecības stratēģijā, proti, pārdošanas veicināšanā, kas ir elementi, kuri jāizvērtē valsts tiesai, koncesionārs spēj klientiem piedāvāt pakalpojumus un priekšrocības, ko nespēj parasts pārdevējs, un tādējādi, labvēlīgi ietekmējot koncesijas devēja preces, iegūt lielāku vietējā tirgus daļu.

39

Runājot par otro kritēriju, proti, atlīdzību par darbību, ir jānorāda, ka ar to nav šaurā nozīmē jāsaprot naudas summas pārskaitījums. Šāds ierobežojums nav prasīts nedz ļoti plaši formulētajā regulas 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta otrā ievilkuma redakcijā, nedz arī saskaņā ar šī sprieduma 30.–32. punktā atgādinātajiem tuvināšanas un vienotības mērķiem, kam paredzēta šī tiesību norma.

40

Šajā ziņā ir jāņem vērā tas, ka koncesijas līgums ir balstīts uz koncesijas devēja izvēlētu koncesionāru. Šī atlase, kas ir šāda veida līgumam raksturīga iezīme, koncesionāram piešķir konkurences priekšrocību, jo viņš ir vienīgais, kam ir tiesības noteiktā teritorijā tirgot koncesijas devēja preces, vai vismaz šāda veida tiesības ir ierobežotam skaitam koncesionāru. Koncesijas līgumā koncesionāram bieži ir arī paredzēta palīdzība piekļūt reklāmas materiāliem, know-how nodošana ar atbilstošu apmācību vai pat atvieglota maksāšanas kārtība. Visām šīm priekšrocībām, kuru esamība tiesai ir jāizvērtē, no koncesionāra viedokļa ir ekonomiska vērtība, kas var tikt uzskatīta arī par daļu no atlīdzības.

41

No tā izriet, ka koncesijas līgums, kurā ietvertas šī sprieduma 27. un 28. punktā precizētās raksturīgās saistības, var tikt kvalificēts kā līgums par pakalpojumu sniegšanu regulas 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta otrā ievilkuma piemērošanas kontekstā.

42

Šāda kvalifikācija izslēdz iespēju koncesijas līgumam piemērot noteikumu par jurisdikciju, kas paredzēts regulas 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā. Faktiski, ņemot vērā ar šīs tiesību normas c) apakšpunktu iedibināto hierarhiju starp a) un b) apakšpunktu, regulas 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētais noteikums par jurisdikciju ir jāpiemēro alternatīvi un tikai tad, ja piemērojams nav tās 5. panta 1. punkta b) apakšpunkts.

43

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz otro un trešo jautājumu ir jāatbild, ka regulas 5. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šīs tiesību normas otrajā ievilkumā iekļautais noteikums par jurisdikciju lietās par pakalpojumu sniegšanu ir piemērojams prasībās, kurās vienā dalībvalstī reģistrēts prasītājs no citā dalībvalstī reģistrēta atbildētāja atsaucas uz tiesībām, kuras izriet no koncesijas līguma, kas nozīmē, ka līgumā, kas saista līgumslēdzējas puses, ir ietverti īpaši noteikumi par koncesijas devēja pārdotu preču koncesionāram izplatīšanu, ko veic otrais minētais. Valsts tiesai ir jāpārbauda, vai tās izskatāmajā lietā tas tā ir.

44

Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas uzzināt, kas lietā par pārdošanas koncesijas līguma beigšanu ir strīdīgās saistības, kuras ir pamats prasībai.

45

Šo jautājumu lasot lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu motīvu daļas kontekstā, tas attiecas uz regulas 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta interpretāciju.

46

Ņemot vērā uz otro un trešo jautājumu sniegto atbildi, uz šo jautājumu atbilde nav jāsniedz.

47

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: