6.3.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 67/16

1.1

EESK norāda, ka pēdējos desmit gados ES ir sperti ļoti nozīmīgi soļi, lai panāktu vienlīdzīgas tiesības, brīvības un garantijas Eiropas pilsonības jomā, stiprinot uzturēšanās kritēriju attiecībā pret valstspiederības kritēriju. Eiropas pilsonība virzās uz uzturēšanās pilsonību, kas saistīta ar Pamattiesību hartu un Līguma (LESD) vērtībām un principiem.

1.2

Komiteja uzskata, ka pašreiz ir jāizvērtē un jāanalizē, kuri uzdevumi nav paveikti un kādi šķēršļi joprojām pastāv, lai iekļaujošāka, līdzdalību un pilsoniskumu veicinoša Eiropas pilsonība būtu pieejama visiem, kas pastāvīgi uzturas Savienībā.

1.3

Eiropas iedzīvotājiem 21. gadsimtā ir liels izaicinājums: paplašināt Eiropas demokrātijas pamatus, iekļaujot jaunus pilsoņus ar vienlīdzīgām tiesībām un pienākumiem; lai to panāktu, tiesības uz dalībvalsts un Eiropas pilsonību jāattiecina uz visām imigrējušām personām, kuras veido plašu nacionālo, etnisko, reliģisko un kultūru daudzveidību. Komiteja uzskata, ka Eiropas demokrātiskā sabiedrība ir brīva un atvērta un ka tās pamatā jābūt visu iedzīvotāju integrācijai neatkarīgi no viņu izcelsmes un identitātes pazīmēm.

1.4

EESK ierosina padomāt par to, vai pašreizējie normatīvie un politiskie pamati, uz kuriem balstās Eiropas imigrācijas, pilsonības un integrācijas politika, ir pietiekami mūsdienu Eiropas sabiedrībai, kas kļūst arvien plurālistiskāka un daudzveidīgāka.

1.5

Ekonomikas krīzes laikā no politiskās dienaskārtības ir svītrota pamattiesību aizsardzība, integrācija un cīņa pret diskrimināciju. EESK brīdina, ka var palielināties neiecietība, rasisms un ksenofobija pret imigrantiem un minoritātēm. Politiķiem, sabiedrībā ietekmīgām personām un plašsaziņas līdzekļiem jārīkojas īpaši atbildīgi un jārāda nepārprotams politisks un sabiedrisks piemērs, lai novērstu šādu attieksmi; savukārt ES iestādēm jārīkojas izlēmīgi, lai aizsargātu pamattiesības.

1.6

Komiteja vēlas paust skaidru nostāju tiem, kas no atstumjoša nacionālisma pozīcijām definē valsts un Eiropas identitāti tā, ka miljoniem personu viņu valstiskās piederības dēļ nav tiesību iegūt pilsonību un viņiem nav stabila juridiskā statusa. Ir jāuzlabo Eiropas demokrātijas kvalitāte, paplašinot piekļuvi pilsonībai gan valstu, gan Eiropas līmenī.

1.7

Tā kā daudzām dalībvalstīm ir ierobežojoši tiesību akti attiecībā uz valsts pilsonības iegūšanu, EESK iesaka pieņemt elastīgākus tiesību aktus un administratīvās procedūras, lai trešo valstu pilsoņi, kuriem ir pastāvīgā iedzīvotāja statuss (1), varētu iegūt valsts pilsonību.

1.8

Komiteja aicina dalībvalstis slēgt nolīgumus ar imigrantu izcelsmes valstīm, lai tiem varētu būt dubultpilsonība.

1.9

Dalībvalstīm jāparaksta un jāratificē 1997. gada Eiropas Konvencija par pilsonību un 1992. gada Konvencija par ārvalstnieku dalību vietējā līmeņa sabiedriskajā dzīvē, kā arī pilsonības iegūšanas un zaudēšanas politikā jāievēro proporcionalitātes princips, tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību un nediskriminācijas princips.

1.10

EESK ņem vērā, ka atsevišķas dalībvalstis liek šķēršļus politisko tiesību jomā (balsstiesības, biedrošanās tiesības, politiskās līdzdalības tiesības), un iesaka grozīt valstu tiesību aktus, lai trešo valstu pilsoņiem, kuri pastāvīgi uzturas ES, būtu nodrošinātas politiskās tiesības.

1.11

Komiteja iesaka Eiropas Savienībai nākotnē, kad tiks uzsākts jauns Līguma (LESD) reformas process, grozīt 20. pantu, lai trešo valstu pilsoņi, kuri pastāvīgi uzturas ES un kuriem ir pastāvīgā iedzīvotāja statuss, tiktu atzīti par Eiropas Savienības pilsoņiem.

1.12

Pastāvīgās dzīvesvietas kritērijs jāizmanto, lai iegūtu Savienības pilsonību. Kā EESK jau norādījusi iepriekš izstrādātā atzinumā (2), Eiropas tiesībās pastāvīgā dzīvesvieta jau tiek izmantota kā kritērijs, lai trešo valstu pilsoņiem piešķirtu dažādas ekonomiskās, sociālās, kultūras un pilsoniskās tiesības un brīvības. Vairums šo tiesību ir līdzīgas Eiropas pilsoņu tiesībām. Taču patlaban tajās neietilpst dažas politiskās tiesības, piemēram, balsstiesības. EESK vēlas uzsvērt, ka “likumīga pastāvīga uzturēšanās jānosaka par kritēriju Eiropas Savienības pilsonības iegūšanai” (3).

1.13

ES Pamattiesību hartai ir saistošs raksturs, un tā rada jaunu Eiropas imigrācijas, integrācijas un pilsonības politikas sistēmu. Komisijai būtu jāanalizē, kā harta ietekmē trešo valstu pilsoņu statusu un tiesības, lai sāktu jaunas iniciatīvas, kas pielāgotu imigrācijas tiesības aktus hartas garantijām.

1.14

Hartā noteikti galvenie principi jaunai trešo valstu pilsoņu civilpilsonības koncepcijai (vienotu pamattiesību un pamatpienākumu kopums). Komiteja iesaka šīs civilpilsonības izstrādi noteikt par vienu no prioritātēm jaunajā politikas programmā, kas sekos Stokholmas programmai pēc 2014. gada.

1.15

ES būtu jāpieņem Imigrācijas kodekss, kas nodrošinātu lielāku pārredzamību un juridisko noteiktību attiecībā uz trešo valstu pilsoņu, kuri uzturas ES, tiesībām un brīvībām. Komiteja uzskata, ka ar Eiropas imigrācijas tiesību aktiem jānodrošina vienlīdzīga attieksme un diskriminācijas aizliegums.

1.16

Komisijai būtu jāizvērtē problēmas, kas dalībvalstīs joprojām vērojamas trešo valstu pilsoņu pamattiesību aizsardzības jomā, it īpaši attiecībā uz sociālajām tiesībām, mobilitāti un piekļuvi efektīvai tiesiskajai aizsardzībai.

1.17

Komisijai būtu jāizpēta dažu dalībvalstu liktie šķēršļi pastāvīgās uzturēšanās statusa un Zilās kartes (4) īstenošanai un būtu efektīvi jāpabeidz pienākumu neizpildes procedūras pret tām dalībvalstīm, kuras neievēro Kopienas tiesību aktus.

1.18

Saskaņā ar integrācijas programmu Komisijai būtu jāizvērtē dalībvalstu procedūras un šķēršļi pilsonības iegūšanai un zaudēšanai un to ietekme uz Savienības pilsonību.

1.19

Komiteja aicina Eiropas Komisiju sagatavot ziņojumu par panākto progresu Eiropas Savienības debatēs par Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par visu migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību (5). Komisijai būtu jāsagatavo nosacījumi tās ratifikācijai.

2.1

2013. gads ir pasludināts par “Eiropas Pilsoņu gadu”. Eiropas pilsonība ir viens no efektīvākajiem instrumentiem, ar ko stiprināt visu eiropiešu kopējo identitāti. Komiteja uzskata, ka joprojām ir aktuāla tā politiskā ideja, kas pastāvēja ES pirmsākumos, kad Žans Monē paziņoja: “Mēs neapvienojam valstis, mēs apvienojam cilvēkus”.

2.2

Eiropas pilsonība nav jēdziens bez satura, tas ir konkrēts juridisks un politisks statuss, ko veido tiesības un brīvības. Demokrātija, brīvība, tiesiskums, vienlīdzība un cilvēktiesības ir Savienības pamatvērtības, kas nostiprinātas Līguma par Eiropas Savienību 2. pantā.

2.3

EESK uzskata, ka tādos grūtos apstākļos, kādi ir patlaban, kad Eiropā ir smaga ekonomikas, sociālā un politiskā krīze, ir vajadzīgas inovatīvas stratēģijas, lai veicinātu pieejamāku un iekļaujošāku pilsonību un stiprinātu visu Eiropas Savienībā dzīvojošo personu uzticēšanos.

2.4

Eiropas Komisija publiskojusi otro ziņojumu par Eiropas pilsonību “Eiropas pilsoņi – jūsu tiesības, jūsu nākotne”, kurā analizēti daži pašreizējie šķēršļi un problēmas. EESK atzinīgi vērtē Komisijas ziņojumu, bet norāda uz politikas pasākumu trūkumu attiecībā uz trešo valstu pilsoņiem, kuru tiesības un brīvības līdzinās ES pilsoņu tiesībām un brīvībām, tomēr tās nav pilnīgas.

2.5

Komiteja uzsāk vairākas iniciatīvas, lai veicinātu aktīvāku Eiropas pilsoniskumu, bet vērš uzmanību uz nopietnu problēmu — daudzi jaunieši, kuri ir imigrantu pēcteči otrajā vai trešajā paaudzē, saskaras ar nopietnu diskrimināciju un atstumtību, kas būtiski mazina piederības sajūtu sabiedrībai, kura tos uzskata par “otrās šķiras pilsoņiem”.

3.1

Jau pirms 10 gadiem EESK ieteica, lai integrācija būtu kopējās migrācijas politikas būtiska daļa, un aicināja izstrādāt Eiropas programmu. Padome 2004. gadā apstiprināja kopējus integrācijas politikas pamatprincipus, tostarp šādus: “Labākas imigrantu integrācijas faktoru vidū izšķirošs ir nosacījums, ka ieceļotājus nediskriminē un viņi ir līdztiesīgi pamatiedzīvotājiem attiecībā uz piekļuvi iestādēm, kā arī sabiedriskiem un privātiem labumiem un pakalpojumiem” un “Imigrantu dalība demokrātiskajā procesā un integrācijas politikas un instrumentu formulēšanā, jo īpaši vietējā līmenī, veicina imigrantu integrāciju”.

3.2

Eiropas Komisija sadarbībā ar EESK pašlaik izstrādā Eiropas integrācijas programmu un veicina daudzus dalībvalstu atbalsta pasākumus. EESK un Komisija ir izveidojušas Eiropas Integrācijas forumu (6) ar mērķi veicināt imigrantu un pilsoniskās sabiedrības organizāciju līdzdalību.

3.3

Komiteja ir devusi savu ieguldījumu integrācijas programmas izstrādē, sagatavojot vairākus atzinumus (7).

3.4

Forumā izvērtēts, cik nozīmīga integrācijai ir imigrantu līdzdalība demokrātijas procesā, un secināts, ka dalībvalstis, kuras sekmē imigrantu tiesības iegūt pilsonību, uzlabo integrāciju. Tāpēc Komiteja iesaka dalībvalstīm pieņemt valsts tiesībās elastīgākus tiesību aktus, lai trešo valstu pilsoņi, kuriem ir pastāvīgā iedzīvotāja statuss, var iegūt pilsonību.

3.5

Komiteja pauž gandarījumu, ka arodbiedrības, darba devēju organizācijas un NVO īsteno integrācijai labvēlīgu pieeju un veicina imigrantu līdzdalību attiecīgo organizāciju demokrātiskajā dzīvē. Pilsoniskā sabiedrība mudina trešo valstu pilsoņus kļūt par aktīviem šo organizāciju dalībniekiem.

3.6

Integrācija ir divpusējs sabiedrisks savstarpējas pielāgošanās process starp imigrantiem un uzņemošās valsts sabiedrību, kas ar labu pārvaldību jāatbalsta Eiropas Savienības, valstu, reģionālajā un vietējā līmenī. Eiropas līmenī vienotai pieejai ir būtiska pievienotā vērtība, jo tā saista integrāciju ar Līgumā ietvertām vērtībām un principiem, vienlīdzīgu attieksmi un diskriminācijas aizliegumu, kā arī ar Pamattiesību hartu, Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un stratēģiju “Eiropa 2020”.

3.7

Ar Eiropas imigrācijas tiesību aktiem jānodrošina vienlīdzīga attieksme un diskriminācijas aizliegums. Šajā sakarā būtu jāpiemin jautājums par tiesībām un iespējām valodu un reliģijas jomā. Komiteja ļoti pozitīvi vērtē Eiropas Komisijas iniciatīvu ierosināt direktīvu (8), lai veicinātu Eiropas darba ņēmēju tiesību īstenošanu pārvietošanās brīvības jomā.

3.8

Tomēr EESK ir ierosinājusi, lai visām personām, kuras uzturas ES, būtu nodrošināta vienlīdzīga attieksme neatkarīgi no viņu migrācijas statusa vai pilsonības; lai to panāktu, ir jānovērš daži pašreizējie Savienības pilsonības statusa ierobežojumi.

4.1

Komiteja vēlas rosināt pārdomas par Eiropas pilsonību attiecībā uz personām, kuras ir trešo valstu pilsoņi, kas likumīgi un pastāvīgi uzturas ES. Ir jāatgriežas pie Eiropadomes Tamperes sanāksmes secinājumos (9) sākotnēji noteiktās pieejas. Viena no pašreizējām politikas prioritātēm joprojām ir taisnīga un vienlīdzīga attieksme pret Eiropas pilsoņiem un trešo valstu pilsoņiem, kā tika noteikts Tamperē (10), jo kopējās migrācijas politikas īstenošanas četrpadsmit gados šie mērķi nav sasniegti.

4.2

Dalībvalstu uzdevums ir piešķirt pilsonību, pamatojoties uz valsts tiesību aktiem, jo Līgumā pagaidām nav paredzēta ES kompetence saskaņot tiesību aktus šajā jomā, kas ir valstu kompetencē.

4.3

Visās dalībvalstīs imigrantu organizācijas, arodbiedrības un NVO izstrādā iniciatīvas un rīko debates, lai samazinātu termiņus un padarītu imigrantu naturalizācijas un pilsonības iegūšanas procedūras elastīgākas, kā arī lai veicinātu integrāciju, ņemot vērā, ka integrāciju neveicina ne tāda sabiedrība, ne arī valsts, kas liedz vienlīdzīgu attieksmi un līdzdalības tiesības personām, kuras pastāvīgi uzturas attiecīgajā dalībvalstī.

4.4

Eiropas pilsonības jēdziens ir nostiprināts Līgumos, Savienības tiesībās un Pamattiesību hartā. Līguma (LESD) 20. pantā noteikts, ka “ikviena persona, kam ir kādas dalībvalsts pilsonība, ir Savienības pilsonis. Savienības pilsonība papildina, nevis aizstāj valsts pilsonību”. Tādējādi valsts pilsonība, atbilstoši katras valsts tiesību aktos noteiktajam par tās iegūšanu vai zaudēšanu, ir galvenais kritērijs Eiropas Savienības pilsonības iegūšanai (11).

4.5

Kopš 1992. gada, kad ar Māstrihtas līgumu ieviesta Eiropas pilsonība, Eiropas pilsonības statusa un dalībvalstu pilsonības ciešā saikne ir raisījusi neskaitāmas debates un kritiku. Minētā saikne būtībā nozīmē trešo valstu pilsoņu, kuri likumīgi uzturas ES, formālu izslēgšanu no Savienības pilsonības; tādēļ šīs personas “nav manāmas” ne Eiropas debatēs par pilsonību, ne arī dalībā politikā un demokrātiskajā dzīvē.

4.6

Viens no galvenajiem apsvērumiem, uz kuriem balstīts ierobežots skatījums uz Savienības pilsonību, ir šāds: pastāv viendabīga un skaidri nosakāma personu grupa, ko dēvē par “Eiropas pilsoņiem”, un otra — “trešo valstu pilsoņu” grupa, kas netiek uzskatīti par Eiropas pilsoņiem.

4.7

Bet kas ir šie Eiropas pilsoņi? Vai ir korekti Savienības pilsonību attiecināt tikai uz tām personām, kurām ir kādas dalībvalsts pilsonība? Vai trešo valstu pilsoņiem jau nav tiesības un brīvības, kuras pielīdzināmas un salīdzināmas ar Eiropas pilsoņu tiesībām un brīvībām? Kādi ir Eiropas pilsonības pašreizējie ierobežojumi un problēmas? Kāda šajā ziņā ir politiskās līdzdalības un balsstiesību nozīme? Kāpēc daudzi jaunieši — imigrantu pēcteči — joprojām tiek uzskatīti par “otrās šķiras pilsoņiem”? Ja imigrantu līdzdalība demokrātiskajā procesā veicina viņu integrāciju, kāpēc viņi no tā ir atstumti?

4.8

Līdz šim dalībvalstis netieši izlēma, kuri ir un kuri nav Savienības pilsoņi. Tam jāmainās, lai Savienības pilsonība kļūtu par Eiropas integrācijas kodolu.

5.1

Pamattiesību hartā noteikti galvenie principi jaunas, iekļaujošas un uz līdzdalību orientētas civilpilsonības jēdziena izstrādei, un Komiteja uzskata, ka tā ir jāatbalsta.

5.2

Komisija ir norādījusi, ka Pamattiesību harta ir atsauce trešo valstu pilsoņu “civilpilsonības” jēdziena izstrādei (ar vienotu pamattiesību un pamatpienākumu kopumu).

5.3

ES Pamattiesību harta ir saistoša, tās juridiskais spēks līdzinās Līgumu juridiskajam spēkam. Harta ir pārveidojusi un konsolidējusi Savienības pilsonības statusa sastāvdaļas. Tā attiecas gan uz Eiropas, gan uz trešo valstu pilsoņiem. Hartas V sadaļā apskatītas pilsoņu tiesības, bet pat tās 41. pants (tiesības uz labu pārvaldību) un 45. panta 2. punkts (tiesības uz pārvietošanās un uzturēšanās brīvību) attiecas arī uz trešo valstu pilsoņiem.

5.4

EESK uzsver, ka pārējie hartas nosacījumi tiek piemēroti visām personām neatkarīgi no to pilsonības. Harta ierobežo dalībvalstu rīcības brīvību jautājumos, kas saistīti ar uzturēšanās drošību, ģimenes atkalapvienošanos, izraidīšanu un arī pilsonības iegūšanu un zaudēšanu. Viens no galvenajiem aspektiem ir VI sadaļa par tiesiskumu, kas ietver tiesības uz efektīvu tiesiskumu un uz efektīvu tiesību aizsardzību gadījumā, ja ir pārkāptas kādas no pamattiesībām un pilsoņu tiesībām.

5.5

EESK uzskata, ka Savienības pilsonības un hartas apvienojums varētu būtiski paplašināt Eiropas pilsoņu statusa darbības jomu attiecībā uz personām. Viens no būtiskākajiem uzdevumiem šobrīd ir nodrošināt efektīvu tiesisko aizsardzību trešo valstu pilsoņiem, ja dalībvalstis vai to iestādes ierobežo vai pārkāpj viņu pamattiesības un pamatbrīvības, kas noteiktas Eiropas tiesībās (12).

5.6

Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas sagatavošanas laikā EESK pieņēma rezolūciju, kurā ieteica: “Ir nepieciešams uzlabot imigrantu integrācijas politiku. Komiteja aicina konvencijā apsvērt iespēju piešķirt Savienības pilsonību tiem trešo valstu pilsoņiem, kuriem ir pastāvīgā iedzīvotāja statuss” (13).

5.7

Paziņojumā par Kopienas migrācijas politiku (14) Komisija izvirzīja mērķi izveidot Eiropas tiesisko regulējumu attiecībā uz trešo valstu pilsoņu uzņemšanu un uzturēšanos un vienota juridiskā statusa noteikšanu, kura pamatā ir princips nodrošināt viņiem tādas pašas tiesības un pienākumus kā ES pilsoņiem, bet kas tomēr atšķirtos atbilstoši uzturēšanās ilgumam.

5.8

Ļaujot imigrantiem iegūt pilsonību pēc pieciem gadiem, varētu gūt pietiekamu garantiju, ka daudzi imigranti veiksmīgi iedzīvojas sabiedrībā; tas varētu būt arī pirmais solis ceļā uz dalībvalsts pilsonības iegūšanu.

5.9

EESK atzinumā par tematu “Eiropas Savienības pilsonības pieejamība” norāda, ka plašāks Eiropas pilsonības jēdziens atbilstu Eiropas Komisijas pieņemtajam “civilpilsonības” jēdzienam.

5.10

EESK uzsvērusi, ka Eiropas līmenī “civilpilsonība” jāsaprot kā “līdzdalības un iekļaujoša pilsonība” visām personām, kas pastāvīgi uzturas Savienības teritorijā, un ka visu personu vienlīdzība likuma priekšā būtu viens no tās galvenajiem aspektiem. Atzinumā par tematu “Eiropas Savienības pilsonības pieejamība” EESK jau norādīja, ka tādā veidā tiktu sasniegts “vienlīdzīgas attieksmes kompromiss, lai veicinātu un atvieglotu trešo valstu pilsoņu, kas pastāvīgi un regulāri uzturas kādā no Eiropas Savienības dalībvalstīm, pilsonisku integrāciju (vienlīdzība likuma priekšā)” un tiktu mazināta diskriminācija, ar ko saskaras trešo valstu pilsoņi.

6.1

Pēdējos desmit gados Eiropa ir sākusi īstenot politikas nostādnes, pieņēmusi tiesību aktus un izveidojusi judikatūru, kas attiecas gan uz Savienības pilsonību, gan trešo valstu pilsoņu statusu. Šie procesi ir veicinājuši pakāpenisku Savienības pilsonības tiesību, brīvību un garantiju paplašināšanos, pamatojoties uz uzturēšanos. Tomēr EESK uzskata, ka minētā paplašināšana nav pilnīga un ka tai ir pārāk daudz ierobežojumu.

6.2

Viens no būtiskākajiem veikumiem likumdošanas jomā ir Direktīvas 2004/38/EK par pilsonību pieņemšana, kas vienā juridiskā instrumentā saskaņo iepriekš izkliedēto un sadrumstaloto tiesisko regulējumu par pārvietošanās un uzturēšanās brīvību. ES ir bijusi īpaši aktīva, nosakot tiesības un diskriminācijas novēršanas noteikumus trešo valstu pilsoņiem, kas ir Eiropas pilsoņu ģimenes locekļi. Direktīva šiem ģimenes locekļiem, kuri ir trešo valstu pilsoņi, skaidri atzīst dažādas tiesības un brīvības, kas ir līdzīgas tām, kuras piešķir Eiropas pilsoņiem.

6.2.1

EESK piekrīt Komisijas viedoklim, ka viens no būtiskākajiem uzdevumiem ir direktīvā paredzētās tiesības darīt pieejamas visām personām ikdienas dzīvē, izskaužot dažas neatbilstošas valstu prakses, kā arī nodrošināt efektīvu tiesisko aizsardzību tiem, kuru pilsoniskās brīvības ir pārkāptas.

6.2.2

Lai gan šīs pilsoņu tiesības ir tieši saistītas ar radniecīgām attiecībām, piekļuve tām tiek nodrošināta tikai tad, kad Eiropas pilsoņi un to ģimenes locekļi brīvi pārvietojas vai emigrē uz citu dalībvalsti. Mobilitāte ES teritorijā joprojām ir viens no nosacījumiem, lai ģimenes locekļiem tiktu nodrošināta aizsardzība, ko paredz Eiropas pilsonība (15). Direktīvā minētajiem ģimenes locekļiem paredzētas pastāvīgas uzturēšanās tiesības, ja piecus gadus viņu pastāvīgā dzīvesvieta bijusi ES.

6.2.3

Tomēr EESK uzskata, ka valstu iestādes joprojām īsteno tādus tiesību aktus un praksi, kas Eiropas pilsoņu ģimenes locekļiem liedz brīvu pārvietošanos un uzturēšanos. Tāpat ir jārisina pašreizējās atgriezeniskās diskriminācijas situācijas attiecībā uz Eiropas pilsoņu ģimenes locekļiem ārvalstniekiem (16).

6.3

Aktīvi ir darbojusies Eiropas Savienības Tiesa; tai ir bijusi pozitīva loma proaktīvā tiesību aktu interpretēšanā un ar Eiropas pilsonību saistīto individuālo tiesību aizsargāšanā (17). Eiropas Savienības Tiesa ir apstiprinājusi, ka Savienības pilsonības mērķis ir Eiropas pilsoņu pamata statuss (18).

6.3.1

EESK atzinīgi vērtē Luksemburgas Tiesas judikatūru attiecībā uz pilsonību un norāda, ka pēc direktīvas pieņemšanas tajā iekļauta lielākā daļa Eiropas Savienības Tiesas judikatūras, apkopojot būtiskākos spriedumus līdz 2004. gadam izskatītajās lietās, kas saistītas ar pārvietošanās brīvību un Eiropas pilsonību.

6.3.2

Eiropas Savienības Tiesa ir izstrādājusi plašu judikatūru par Eiropas tiesību galvenajiem principiem (19), piemēram, attiecībā uz samērīgumu un diskriminācijas aizliegumu, kas jāpiemēro visām personām, uz kurām attiecas Savienības darbības vai tiesības, neatkarīgi no to pilsonības vai migrācijas statusa. Judikatūra aptver arī dalībvalstu pilnvaras pilsonības iegūšanas un zaudēšanas jautājumos, to ietekmi uz Eiropas pilsonību un ar Eiropas pilsonību saistītās tiesības.

6.3.3

Tiesa vairākkārt ir norādījusi, ka dalībvalstīm, īstenojot pilnvaras pilsonības jautājumos, īpaša uzmanība jāvērš uz savu tiesību aktu un lēmumu sekām Eiropas pilsonības tiesību un pārvietošanās brīvības tiesību jomā, it īpaši pilnībā izmantojot tiesības un brīvības, ko paredz Savienības pilsonība (20).

6.4

No 2003. gada ir spēkā Eiropas imigrācijas tiesību aktu kopums, kurā ietverti juridiski instrumenti attiecībā uz trešo valstu pilsoņu ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem, kas nodrošina viņu tiesības un garantijas; daži no tiem ir līdzīgi Savienības pilsonības paredzētajiem nosacījumiem. Direktīva 2003/109/EK  (21) par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji, nosaka vienotu juridisko statusu trešo valstu pilsoņiem, kas kādā dalībvalstī likumīgi un nepārtraukti dzīvo vismaz piecus gadus.

6.4.1

EESK uzsver, ka direktīvas pamatdoma bija tuvināt Eiropas pilsoņu un trešo valstu pilsoņu, kuri pastāvīgi dzīvo Savienībā, statusus, kā arī aizsargāt viņu uzturēšanās drošību Savienībā. Tomēr vienotais statuss šīm personām neparedz pilnīgu vienlīdzību un pilsonību, tā ir nepilnīga vienlīdzība vai nepilnīga trešā līmeņa pilsonība, kas pakļauta vairākiem nosacījumiem (22). Kā Eiropas Komisija norāda ziņojumā par direktīvas piemērošanu (23), kamēr direktīvas 11. pants paredzēs nepilnīgu vienlīdzīgu attieksmi pret pastāvīgajiem iedzīvotājiem un pilsoņiem, pastāvēs nopietns informācijas trūkums attiecībā uz tās īstenošanas veidu, kas rada problēmas tās efektīvai īstenošanai.

6.4.2

No otras puses, ir jānorāda, ka direktīva kā vienu no pievienotās vērtības aspektiem paredz iespēju īstenot tiesības attiecībā uz brīvu pārvietošanos vai mobilitāti uz citu dalībvalsti un iegūt “gandrīz līdzvērtīgu attieksmi”. Eiropas mobilitātes jeb pārvietošanās brīvības dimensijas iekļaušana atgādina Eiropas pilsonības tiesībās ietverto Eiropas pilsonības modeli, lai veicinātu mobilitāti Eiropas Savienībā.

6.5

Arī citas Eiropas migrācijas tiesību direktīvas ietver Eiropas mobilitātes nostādnes un dimensiju, kas ir līdzīga pastāvīgās uzturēšanās statusam, lai uzlabotu Eiropas darba tirgu pievilcību, piemēram, Direktīva 2009/50/EK par Zilo karti augsti kvalificētu darba ņēmēju piesaistei.

6.6

Tomēr EESK uzskata, ka direktīvas nekvalitatīvas īstenošanas dēļ dažās dalībvalstīs trešo valstu pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem piemērojamie nosacījumi un kritēriji, lai uzturētos un strādātu citā dalībvalstī, ne tajā, kura viņiem piešķīrusi Eiropas atļauju, ir attāli no Eiropas pilsoņu pārrobežu pārvietošanās brīvības.

6.7

Turklāt likumīgas imigrācijas tiesiskā regulējuma sadrumstalotība un orientācija uz atsevišķām jomām neveicina vienlīdzīgu attieksmi un vienotu tiesību sistēmu trešo valstu pilsoņiem, kas pastāvīgi dzīvo ES un vēlas brīvi pārvietoties Eiropas Savienībā (24).

7.1

Komiteja citos atzinumos ir ieteikusi uzlabot politisko un sociālo dialogu ar Eiropā iebraukušo imigrantu izcelsmes valstīm. EESK atzinīgi vērtē to, ka ir parakstīti vairāki nolīgumi.

7.2

Dialogā jāietver arī pilsonības tiesības. Komiteja uzskata, ka nolīgumi starp valstīm, kuras pieļauj dubultpilsonību, ir vērtējami atzinīgi, lai trešo valstu pilsoņiem būtu pilsoniskās, sociālās un politiskās tiesības.

7.3

Dažas dalībvalstis politiskajām tiesībām piemēro savstarpējības nosacījumu. Komiteja norāda, ka tas ir atzinīgi vērtējams instruments, tomēr atsevišķos gadījumos, kad izcelsmes valstis nepiekrīt savstarpējības kritērijam, tiek ierobežotas personu tiesības.

7.4

EESK vēlas, lai ES ārpolitikas veidotāji apņemtos veicināt starptautiskās migrācijas pasaules līmeņa pārvaldību Apvienoto Nāciju Organizācijā, līdztekus citiem starptautiskiem juridiskiem īstenošanas instrumentiem pamatojoties uz Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, ANO Starptautisko konvenciju par migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību (Komiteja ierosina to ratificēt ES (25)), Paktu par pilsoņu un politiskajām tiesībām, Paktu par ekonomiskām, sociālām un kultūras tiesībām un Starptautiskās darba organizācijas konvencijām.