1.4.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 87/23

A.

tā kā Parlaments ir vairākkārt norādījis, ka ES tiesību aktiem ir jēga tikai tad, ja dalībvalstīs tos ievēro, un tā kā tādēļ ir ciešāk jāuzrauga, kā dalībvalstis transponē un piemēro ES tiesību aktus; tā kā Parlaments ir ierosinājis, lai pēc transponēšanas termiņa beigām atbildīgais referents informē Parlamentu par esošo stāvokli;

B.

tā kā Parlaments un Padome 2006. gada 17. maijā pieņēma Direktīvu 2006/43/EK (turpmāk - “Direktīva”) un termiņš tās transponēšanai dalībvalstīs bija 2008. gada 29. jūnijs, un tā kā jākonstatē, vai transponēšana ir notikusi pareizi;

C.

tā kā Komisijas publicētajā rezultātu pārskatā — neskatoties uz to, ka tajā ir minēts, kurus pantus kurš ir īstenojis, — nav informācijas par to, kā īstenošana ir notikusi un vai dalībvalstu normas atbilst Direktīvā noteiktajam minimuma standartam;

D.

tā kā Direktīvas mērķis, pirmkārt, ir uzlabot gada pārskatu revīzijas visā ES, tādējādi palielinot uzticību šāda veida ziņojumiem un uzlabojot situāciju finanšu tirgos, un, otrkārt, tās mērķis ir revīzijas nozarē izveidot līdzvērtīgus konkurences apstākļus iekšējā tirgū;

E.

tā kā Direktīvas īstenošana dalībvalstīs ir jāpārbauda, ņemot vērā šo dubulto mērķi,

1.

norāda, ka Direktīvu pieņēma, reaģējot uz krīzi, ko izraisīja “Enron” sabrukums; uzsver, ka pašreizējā finanšu krīze spilgti liecina par kvalitatīvas grāmatvedības un revīzijas prakses nozīmi; pauž nožēlu, ka tikai 12 dalībvalstis ir pilnībā transponējušas Direktīvu; mudina Komisiju nodrošināt Direktīvas tūlītēju transponēšanu un piemērošanu;

2.

ar bažām konstatē, ka attiecībā uz būtisko jēdzienu “sabiedriskas nozīmes struktūra” (6) un “tīkls” (7) transponēšanu dalībvalstīs ir atšķirīgas interpretācijas; šajā sakarā uzsver, ka Direktīvā ir noteikti dažādi stingri pienākumi uzņēmumam, kas ir noteikts kā sabiedriskas nozīmes struktūra, kā arī grāmatvedim, kas veic šāda uzņēmuma revīziju; turklāt norāda, ka ar Direktīvu ir ieviesti arī dažādi papildu pienākumi revīzijas uzņēmumiem, uz kuriem attiecas “tīkla” definīcija; konstatē, ka ir vajadzīgs turpmāks izvērtējums par “tīkla” definīcijas ietekmi un juridiskās skaidrības trūkumu attiecībā uz uzņēmumu atbildību par citu, tam pašam tīklam piederošu uzņēmumu darbībām; kopumā pauž bažas, ka atšķirīgās definīcijas radīs juridisko nenoteiktību un lielas izmaksas, lai panāktu atbilstību, un tādējādi gala rezultātā negatīvi ietekmēs Direktīvas mērķa sasniegšanu; tādēļ aicina Komisiju visaptveroši pārskatīt definīciju īstenošanu un to ieviešanas jūtamo ietekmi, kā arī, konsultējoties ar dalībvalstīm, precizēt ES ilgtermiņa politikas prioritātes šajā jomā un to, kā šīs prioritātes var vislabāk īstenot;

3.

norāda, ka daudzas dalībvalstis vēl nav īstenojušas Direktīvas 41. pantu, ar kuru saskaņā dalībvalstīm ir jāprasa, lai sabiedriskas nozīmes struktūras izveidotu revīzijas komiteju vai tai pielīdzināmu struktūrvienību; uzskata, ka šāda prasība ir nozīmīgs veids, kā garantēt sabiedriskas nozīmes struktūru gada pārskatu obligāto revīziju neatkarību;

4.

uzsver, ka, ņemot vērā neseno pieredzi, ir nepieciešama bieža un kvalitatīva revīzijas komisiju, kā arī neatkarīgu direktoru, uzraudzības padomju un revidentu sadarbība un ka tiem valdes locekļiem, kuriem nav izpildpilnvaru, rūpīgi jāapsver iespēja organizēt sanāksmes bez to valdes locekļu klātbūtnes, kuriem šādas pilnvaras ir;

5.

secina, ka dažas dalībvalstis ir īstenojušas Direktīvas prasību par revidenta rotāciju, ilgākais, pēc septiņiem gadiem, nosakot ļoti īsu rotācijas periodu — pat divus vai trīs gadus; šaubās, ka tik īsi rotācijas periodi uzlabos sabiedriskas nozīmes struktūru obligāto revīziju kvalitāti un nepārtrauktību, un norāda, ka tie traucē revidentiem un revīzijas uzņēmumiem pareizi izprast revidējamo struktūru;

6.

pauž nožēlu, ka ne visas dalībvalstis ir ieviesušas Direktīvā prasīto publiskās pārraudzības sistēmu; turklāt norāda, ka dalībvalstīs, kurās ir ieviesta dažāda veida publiskā pārraudzība, tā ievērojami atšķiras; norāda, ka saskaņā ar Direktīvu publiskā pārraudzība ir jāorganizē tā, lai novērstu interešu konfliktus; vēlētos zināt, vai tiešām, ņemot vērā iepriekšminēto, pārraudzības iestādes, kas ir tieši saistītas ar dalībvalstu valdībām, atbilst minētajai prasībai;

7.

uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai Direktīvā noteiktā publiskās pārraudzības iestāžu sadarbība faktiski īstenotos, jo cieša pārraudzības iestāžu sadarbība veicina dalībvalstu konverģenci un var novērst papildu administratīvo slogu, kas rodas atšķirīgu dalībvalsts procedūru un prasību dēļ;

8.

uzsver, ka sarakstā iekļautajos meitasuzņēmumos jāveic obligātās revīzijas; iesaka valsts tiesību aktos iekļaut noteikumu par to, ka revidentiem, kuri apstiprināti saskaņā ar Direktīvu, ir jāveic obligātās revīzijas mātesuzņēmumos, kuriem ir šādi meitasuzņēmumi;

9.

uzskata, ka ļoti trūkst skaidrības par Direktīvas 47. panta īstenošanu, kurš attiecas uz revīzijas darba dokumentiem; norāda — lai gan dalībvalstis var atļaut nodot trešās valsts kompetentajām iestādēm revīzijas darba dokumentus vai citus dokumentus, kas ir to obligāto revidentu vai revīzijas uzņēmumu rīcībā, tomēr ir arī jāatrisina virkne juridisku un ar datu aizsardzību saistītu jautājumu, lai nodrošinātu, ka informācija, ko ES revidenti saņem no klientu uzņēmumiem, tiek saglabāta slepenībā un nenonāk publiskajā apritē trešās valstīs, kur šādi uzņēmumi ir iekļauti biržas sarakstā vai kur ir reģistrēts mātesuzņēmums;

10.

aicina Komisiju rūpīgi izvērtēt visus dalībvalstu tiesību aktus, ar kuriem Direktīva tiek transponēta, apņēmīgi risināt 1.–9. punktā minētās problēmas un divu gadu laikā par to ziņot Parlamentam; šaubās, vai izvēlētā minimālās saskaņošanas metode tiešām ir labākais veids, kā sasniegt šīs direktīvas un citu iekšējā tirgus direktīvu mērķus, jo daudzās Direktīvā noteiktās atkāpes radīs vēl lielāku revīzijas tirgus sadrumstalotību; aicina Komisiju, veicot saskaņošanu, izmantot skaidrus jēdzienus;

11.

norāda, ka nepamatota kavēšanās ar starptautisko revīzijas standartu (ISA) apstiprināšanu var negatīvi ietekmēt normatīvo vidi, radot vēl lielāku sadrumstalotību, kas ir pretrunā Direktīvas vispārējam mērķim; tādēļ pieprasa, lai Komisija izvairītos no nepamatotas kavēšanās, pieņemot ISA, un lai Komisija sāktu plašu sabiedrisku apspriešanu par ISA pieņemšanu;

12.

uzskata, ka ES tiesību aktu īstenošanas pārraudzība un pareizas un laicīgas īstenošanas pārbaude ir nozīmīgs veids, kā panākt ES tiesību normu labāku piemērošanu un izvairīties no Direktīvā neparedzētu papildu prasību izvirzīšanas, kas var notikt, piemēram, pamatojoties uz Direktīvas 40. pantu, kurā ir dots nepilnīgs prasību attiecībā uz atklātības ziņojumu;

13.

pauž atbalstu tam, ka Komisija dod norādījumus dalībvalstīm un cieši sadarbojas ar tām, lai nodrošinātu pareizu un laicīgu īstenošanu, piemēram, izmantojot transponēšanas seminārus kā forumus, kur panākt vienprātību par Kopienas tiesību aktu konkrētu noteikumu īstenošanu; atbalsta atbilstības tabulu izmantošanu īstenošanas gaitā, lai panāktu maksimālu konverģenci; tomēr uzskata, ka joprojām ir daudz jāpaveic, lai īstenošanas gaitā dalībvalstīm dotu skaidrus norādījumus un virzītu dalībvalstis uz Kopienas tiesību aktu nepārprotamu īstenošanu;

14.

stingri uzsver, ka kvazinormatīvus aktus, kas ietilpst Direktīvas darbības jomā, var pieņemt, tikai piemērojot regulatīvo kontroles procedūru un attiecīgā gadījumā tiem pievienojot ietekmes novērtējumu;

15.

atzinīgi vērtē Komisijas 2008. gada 6. maija Ieteikumu 2008/362/EK par revidentu un revīzijas uzņēmumu, kas veic revīziju sabiedriskas nozīmes struktūrās, ārēju kvalitātes nodrošināšanu (8); piekrīt vispārpieņemtajam uzskatam, ka neatkarīgiem ārējas kvalitātes nodrošināšanas pārskatiem ir liela nozīme, ņemot vērā Direktīvas mērķi uzlabot revīziju kvalitāti un publicētās finanšu informācijas ticamību; atbalsta arī vispārpieņemto uzskatu, ka pārbaužu un pārbaudītāju pilnīga neatkarība un objektivitāte ir ārkārtīgi svarīga;

16.

mudina Komisiju, cieši sadarbojoties ar dalībvalstīm, atbalstīt valsts kvalitātes nodrošināšanas struktūras, kas nodrošinātu neatkarīgu un ārēju kvalitātes nodrošināšanu revīzijas uzņēmumiem; uzsver, ka šajā sakarā Eiropas likumdevējai iestādei ir jāapņemas ievērot Direktīvā un ieteikumā izklāstītos vispārējos pamatnoteikumus un ka šo noteikumu īstenošana jāatstāj nozares ziņā;

17.

pieņem zināšanai Komisijas 2008. gada 29. jūlija Lēmumu 2008/627/EK par pārejas periodu dažu trešo valstu revidentu un revīzijas struktūru revīzijas darbībām (9); aicina Komisiju paziņot Parlamentam par pasākumiem, kas veikti saistībā ar jautājumu par trešo valstu revidentu reģistrāciju;

18.

norāda, ka dalībvalstu atbildības sistēmu atšķirības var izraisīt regulējuma arbitrāžu un ierobežot iekšējo tirgu, tomēr apzinās, ka ir dažādi riska līmeņi, kas saistīti ar revīzijas uzņēmumu lielumu un uzņēmumiem, kurus tās revidē; uzsver, ka prasījumus saistībā ar atbildību bieži vien iesniedz trešās valstis, kur šādas tiesas prāvas galvenokārt pamatojas uz iespēju saņemt līdzdalības honorāru; nevar atzinīgi vērtēt šādu tiesāšanās kultūru Eiropas Savienībā un prasa stingrāku rezolūciju, lai novērstu nevēlamas sekas, kuras rada šāda prakse, ko veicina iespēja saņemt honorāru;

19.

norāda uz Komisijas 2008. gada 5. jūnija Ieteikumu 2008/473/EK par pilnvaroto revidentu un revīzijas uzņēmumu civiltiesiskās atbildības ierobežošanu (10), kurā dalībvalstis tiek aicinātas ierobežot revidentu atbildību, pienācīgi ņemot vērā valsts tiesību aktus un konkrētos apstākļus; norāda arī uz ieteikuma mērķi — ar lielāku dalībvalstu konverģenci šajā jomā veicināt līdzvērtīgus konkurences apstākļus uzņēmumiem un revīzijas uzņēmumiem; uzsver, ka Komisijas ieteikumā ierosinātais mērķis — ierobežot revidentu un revīzijas uzņēmumu atbildību — nedrīkst pārkāpt tiesību principus, kas reglamentē civiltiesisko atbildību atsevišķās dalībvalstīs, piemēram, principu par cietušo tiesībām saņemt kompensāciju; uzsver, ka, ņemot vērā pašreizējo ekonomikas un finanšu krīzi, ieteikumā nevajadzētu apšaubīt ne obligātās revīzijas kvalitāti, ne arī uzticību obligātās revīzijas mērķim; aicina Komisiju ne vēlāk kā 2010. gadā informēt Parlamentu par ieteikuma ietekmi un pasākumiem, kas veikti saistībā ar minēto ieteikumu, jo šajā sakarā ir īpaši svarīgi, vai un cik lielā mērā ieteikums rada lielāku konverģenci dalībvalstu starpā saskaņā ar Direktīvas mērķi; uzsver, ka gadījumā, ja izrādītos nepieciešams veikt turpmākus pasākumus, Komisijai ir jāuzņemas veikt ietekmes pētījumu, novērtējot ierobežotas revidentu un revīzijas uzņēmumu civiltiesiskās atbildības iespējamo ietekmi uz revīzijas kvalitāti, finansiālo drošību un koncentrāciju revīzijas tirgū;

20.

atzinīgi vērtē apspriešanos, ko Komisija sāka par līdzdalības tiesībām revīzijas uzņēmumos, un ar interesi gaida ieinteresēto personu atbildes;

21.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.