30.4.2009

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 100/22

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu “Krāpšanas un bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļu viltošanas apkarošana”

2009/C 100/04

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu 2008. gada 17. janvārī nolēma izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par tematu

“Krāpšanas un bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļu viltošanas apkarošana”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2008. gada 1. oktobrī. Ziņotājs – IOZIA kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 448. plenārajā sesijā, kas notika 2008. gada 21., 22. un 23. oktobrī (23. oktobra sēdē), vienbalsīgi pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi.

1.1.   Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja pauž nožēlu, ka līdz šim pieņemtās iniciatīvas, kas vērstas uz krāpšanas un bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļu viltošanas novēršanu un apkarošanu, nav bijušas pietiekamas, lai ierobežotu minētās parādības izplatību. Saskaņā ar Komisijas rīcības plānā 2004.–2007. gadam uzsvērto, neraugoties uz to, ka Kopienas tiesiskais regulējums ir uzlabots un nostiprināts, informācijas apmaiņa starp valsts un privātajiem dalībniekiem vēl nav pilnībā izvērsta, tāpat kā efektīva sadarbība attiecīgo dalībvalstu iestāžu starpā.

1.2.   Komisija ir identificējusi, ka galvenais šķērslis krāpšanas novēršanas sistēmas efektīvai ieviešanai ir nespēja apmainīties ar datiem par krāpniekiem vai riska personām ES. Lai nodrošinātu efektīvus novēršanas pasākumus, jāsekmē informācijas apmaiņas veidi par krāpšanā iesaistītām personām, uzlabojot sadarbību starp dalībvalstu kompetentajām iestādēm.

1.3.   Cits šķērslis efektīvai krāpšanas apkarošanai ir nesaskaņoti dalībvalstu tiesību akti, kas nosaka valstu iestāžu tiesības veikt izmeklēšanu, kā arī atšķirīgas sodu bardzības pakāpes. Tāpēc reāla valstu tiesību aktu tuvināšana ir galvenā prasība, kas jāīsteno, lai efektīvi ierobežotu šo tipiski starpvalstisko noziedzību.

1.4.   Līdz ar to Eiropas Savienībai jāuzlabo stratēģija ar norēķiniem saistītās krāpšanas un viltošanas apkarošanā, izmantojot dažādus pasākumus. Šajā nolūkā:

—	jāveicina informācijas apmaiņa starp privātā un publiskā sektora dalībniekiem;

—	jāpastiprina dalībvalstu kompetento iestāžu sadarbība;

—	preventīvos un apkarošanas nolūkos jāsaskaņo valstu tiesību akti, sevišķu uzmanību pievēršot noteikumiem par ES datu aizsardzību, lai būtu iespējama datu pārrobežu apmaiņa;

—	katrā kompetentajā valsts iestādē jāizveido digitāla datu bāze, kurā būtu atrodama informācija par krāpšanas risku raksturīgiem elementiem;

—	jāpiešķir Eiropolam preventīvo pasākumu pārraudzības, krāpšanas apkarošanas, kā arī pieejamo datu bāzu koordinēšanas funkcijas;

—

ar patērētāju apvienību starpniecību jārīko mērķtiecīgas informatīvas kampaņas, lai vērstu lietotāju uzmanību uz iespējamiem risku veidiem, kas saistīti ar bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļu izmantošanu, ar mērķi panākt sabiedrības apzinātu līdzdalību efektīvākos un savlaicīgos krāpšanas apkarošanas pasākumos.

2.   Bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļu un ar tiem saistītās krāpšanas izplatība.

2.1.   Viena no globālās ekonomikas šā brīža īpatnībām ir ievērojama bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļu (piemēram, kredītkaršu, debetkaršu un norēķinu tiešsaistē) izplatība. Ar elektronisko norēķinu sistēmu veiktie maksājumi veido aizvien lielāku procentuālo daļu no iekšzemes un starptautisko norēķinu apjoma un vērtības. Šī tendence vēl pieaugs, jo turpinās tirgu un elektronisko norēķinu tehnoloģiju attīstība.

2.2.   Nepieciešamība nodrošināt bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļu attīstību Eiropas Savienībā ir saistīta ar kapitāla kustības liberalizāciju un Ekonomikas un monetārās savienības ieviešanu. Mūsdienu ekonomika, kas balstīta uz tehnoloģijām, nevar iztikt bez efektīvas norēķinu sistēmas, jo tā sniedz tiešu atbalstu finanšu sektora konkurētspējai un uzlabo vispārējo ekonomisko efektivitāti. Ir pierādīts, ka elektronisko norēķinu sistēmas stimulē patērētāju tēriņus un ekonomisko izaugsmi, jo tās sekmē preču un pakalpojumu iegādi. Ir aprēķināts, ka katru gadu Eiropas Savienībā tiek veikts 231 miljards darījumu (skaidrā naudā un ar bezskaidras naudas līdzekļiem) par kopējo vērtību 52 000 miljardi euro.

2.2.1.   Pēdējos gados visā pasaulē vērojama bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļu izplatība. Tā 2004. gadā bezskaidras naudas darījumu skaits uz vienu cilvēku 25 valstu ES sasniedza 142 darījumus (tostarp 32,3 darījumos tika izmantota norēķinu karte), dalībvalstu euro zonā – 150 (28,3 – ar norēķinu karti) un ASV – 298 darījumus (no kuriem 47,5 – ar norēķinu karti). 2006. gadā šie paši rādītāji 25 valstu ES bija 158 (tostarp 55,2 darījumos tika izmantota norēķinu karte), dalībvalstu euro zonā – 166 (50,5 – ar norēķinu karti) un ASV – 300 (145,1 – ar norēķinu karti). Eiropas Savienībā valstis, kurās 2006. gadā tika reģis-trēts lielākais bezskaidras naudas darījumu skaits uz vienu cilvēku, bija Somija ar 294 darījumiem (no tiem 153,9 veikti ar norēķinu karti), tai seko Nīderlande ar 257 darījumiem (no kuriem 103,2 veikti ar norēķinu karti) un Apvienotā Karaliste ar 239 darījumiem, no kuriem 111,4 veikti ar norēķinu karti. (1)

2.2.2.   Spānijā 2006. gadā bija lielākais POS terminālu skaits – 1 291 000; par katru terminālu ir reģistrēti vidēji 1 276 darījumi par vidējo summu 52 euro. Seko Francija ar 1 142 000 termināliem, par katru terminālu ir reģistrēti 4 938 darījumi, katrs par vidējo summu 51 euro, un Itālija ar 1 117 000 termināliem, katrā – 690 darījumu par vidēji 93 euro katrs. No ES valstīm vislielākais darījumu skaits uz vienu terminālu bija Somijā – 7 799 darījumi, katrs vidēji par 35 euro, kaut arī Somijā ir 105 000 terminālu. Savukārt Īrijā ir visaugstākā vidējā summa individuālajiem kredītkaršu un debetkaršu darījumiem (94 euro), kaut gan tajā ir 53 000 POS terminālu. (2)

2.2.3.   Saskaņots ES tiesiskais regulējums ļaus pakalpojumu sniedzējiem racionalizēt norēķinu infrastruktūras un pakalpojumus, un lietotāji varēs izmantot lielākas izvēles un augsta aizsardzības līmeņa priekšrocības.

2.3.   Ja ir iespējams izmantot šos maksāšanas līdzekļus jebkurā pasaules vietā, tiem jābūt efektīviem, vienkārši lietojamiem, plaši pieņemtiem, uzticamiem un par pieņemamu samaksu. Tā kā efektivitāte ir atkarīga no drošības, jānodrošina augstākais, no ekonomiskā aspekta izdevīgākais tehniskās drošības līmenis. Drošības līmeņa uzlabojums jāpārbauda, salīdzinot ar krāpšanas statistiku un nosakot īpašus drošības kritērijus.

2.3.1.   Krāpšanas izplatība var samazināt patērētāju uzticību šīm norēķinu sistēmām, un tā tiek uzskatīta par vienu no galvenajiem šķēršļiem e-komercijas attīstībai. Krāpšanas izplatība var arī kaitēt tirgotāju reputācijai un patērētāju attieksmei pret šādu sistēmu drošības līmeni.

2.4.   Starpvalstu krāpšana notiek biežāk nekā krāpšana vienā konkrētā valstī, sevišķi saistībā ar tālmaksājumiem, bet jo īpaši maksājumiem internetā. Saskaņā ar Komisijas datiem (3), ar norēķinu kartēm saistītā krāpšana 2000. gadā sasniedza 600 miljonus euro vai aptuveni 0,07 % no attiecīgā gada apgrozījuma norēķinu karšu sektorā, un lielākais pieaugums tika novērots tālmaksājumos (pa tālruni, pa pastu vai internetā). Jaunākie pētījumi liecina, ka ES valstīs 2006. gadā ir notikuši 500 000 krāpnieciski komercdarījumi, izmantojot dažādus bezskaidras naudas norēķinu līdzekļus, kas ir daļa no 10 miljoniem krāpniecisku darījumu, kas radījuši zaudējumus aptuveni viena miljarda euro apmērā, t. i., gandrīz divreiz vairāk nekā 2005. gadā. Šīs krāpšanas dēļ visvairāk cieta Apvienotā Karaliste, Francija, Itālija, Spānija un Vācija.

2.5.   Ņemot vērā krāpšanas izplatību un tās starpvalstu raksturu, ir vajadzīga saskaņota Eiropas mēroga novēršanas stratēģija, jo dalībvalstu jau uzsāktie individuālie pasākumi var būt efektīvi, bet nav pietiekami, lai likvidētu ar maksāšanas līdzekļiem saistītās krāpšanas draudus.

2.6.   Turklāt, lai atbilstu tirgus prasībām un nodrošinātu uzticību jauno tehnoloģiju izmantošanā, Eiropas Parlamenta un Padomes 1999. gada 13. decembra Direktīvā 99/93/EK uzsākto iniciatīvu ietvaros jāintensificē darbs, lai izveidotu drošu elektronisko parakstu. Elektroniskais paraksts ir arī vajadzīgs, lai attīstītu “e-pārvaldības” projektu. Projekta STORK, ko atbalsta ES, uzdevums ir atrisināt problēmas saistībā ar sistēmu sadarbspēju.

2.7.   Komisija ir norādījusi, ka krāpšanu ar zagtiem vai viltotiem bezskaidras naudas norēķinu līdzekļiem pārsvarā veic kriminālas organizācijas, kam bieži ir sarežģīta personāla, aprīkojuma un loģistikas atbalsta struktūra un kuras darbojas vairākās valstīs un izmanto sarežģītus paņēmienus, lai veiktu krāpšanu ar interneta maksājumu vai norēķinu karšu viltošanas starpniecību. Šādas organizācijas spēj strauji mainīt darbības veidu, lai izvairītos no pretpasākumiem.

2.7.1.   Izmeklēšanā ir atklāts, ka sarežģītākos krāpšanas veidos kriminālās organizācijas parasti izmanto standartizētas un pārbaudītas metodes atbilstoši šādai darbības shēmai:

—	mērķa uzņēmuma izvēle, kur grupas loceklis ielaužas naktī vai paslēpjas pēc tā slēgšanas, uzstāda pie kases pieslēgtā POS sistēmā profesionālu elektronisko ierīci, lai saglabātu norēķinu karšu magnētisko joslu kodus un attiecīgos PIN ciparus;

—	pēc tam šajās elektroniskajās ierīcēs saglabātie dati tiek iegūti fiziski vai elektroniski, izmantojot GSM vai Bluetooth tehnoloģiju, lai tos vēlāk izmantotu kodētajās norēķinu karšu plastikāta kopijās kopā ar PIN cipariem;

—	tad nelikumīgi izveidotās kredītkartes un debetkartes izmanto preču iegādei vai skaidras naudas izņemšanai arī citās valstīs, kur kodi netika kopēti.

3.   Kopienas tiesiskais regulējums.

3.1.   Ņemot vērā, ka viens no ES galvenajiem mērķiem ir nodrošināt pilnībā funkcionējošu iekšējo tirgu, kura būtisku daļu veido norēķinu sistēmas, jau pirms ilgāka laika ir ieviesti īpaši pasākumi vispārējās stratēģijas izveidei, lai novērstu ar norēķinu kartēm saistīto krāpšanu, saskaņā ar divām galvenajām pamatnostādnēm:

—	līguma noteikumu, ar ko nosaka attiecības starp kartes turētāju un izdevēju, kā arī noteikumu, ar kuriem nosaka norēķinu veikšanas kārtību, saskaņošana;

—	visu dalībvalstu pasākumi, lai noteiktu ar norēķinu kartēm saistītu krāpšanu par kriminālu pārkāpumu, paredzot efektīvus un preventīvus sodus.

3.2.   Pirmā pamatnostādne ietver:

—	Komisijas 1987. gada Ieteikumu 87/598/EEK “Attiecības starp finanšu iestādēm, tirgotājiem, pakalpojumu uzņēmumiem un klientiem”, saskaņā ar kuru tika izveidots Eiropas Rīcības kodekss elektroniskajiem maksājumiem ar mērķi nodrošināt patērētāju aizsardzības sistēmu ieviešanu;

—

Komisijas 1988. gada 17. novembra Ieteikumu 88/590/EEK par “Attiecībām starp kartes turētāju un kartes emitentu”, ar kura starpniecību norēķinu karšu izdevēji tika aicināti pieņemt kopējus līgumu noteikumus par maksāšanas līdzekļa un saistīto datu drošību un kartes turētāja pienākumiem gadījumos, kad maksāšanas līdzeklis ir pazaudēts, nozagts vai nelikumīgi nokopēts;

—

Komisijas 1997. gada 30. jūlija Ieteikumu 97/489/EK, kura mērķis bija nodrošināt augsta līmeņa patērētāju aizsardzību elektronisko norēķinu sistēmas jomā. Minētajā ieteikumā ir noteikts minimālās informācijas apjoms, kas jānorāda elektroniskā maksāšanas līdzekļa izdošanas un izmantošanas kārtībā un noteikumos;

—

Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 26. oktobra Direktīvu 2005/60/EK par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai un teroristu finansēšanai, kas nosaka jaunus pasākumus naudas atmazgāšanas novēršanai, paredzot noteikumus skaidras naudas izmantošanas ierobežošanai;

—

Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 13. novembra Direktīvu 2007/64/EK par maksājumu pakalpojumiem iekšējā tirgū, kuras mērķis ir nodrošināt valstu noteikumu par piesardzības prasībām koordināciju, jaunu norēķinu pakalpojumu sniedzēju piekļuvi tirgum, informācijas, prasības par informācijas sniegšanu, kā arī lietotāju un norēķinu pakalpojumu sniedzēju tiesības un pienākumus.

3.3.   Attiecībā uz otro pamatnostādni, ņemot vērā krāpšanas pieaugumu un to, ka preventīvā darbība galvenokārt ir īstenota valsts līmenī, ir ieviesti šādi pasākumi:

—	Komisijas paziņojums COM(1998) 395 par “Rīcības pamatprincipiem krāpšanas un viltošanas apkarošanai attiecībā uz bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļiem”, kurā Komisija ierosina pasākumu kopumu, lai veicinātu pietiekami drošu vidi maksāšanas līdzekļiem un atbilstošajiem atbalsta instrumentiem;

—	Padomes 2000. gada 17. oktobra Lēmums 2000/642/JHA par sadarbības pasākumiem starp dalībvalstu finanšu ziņu vākšanas vienībām, kurā noteikti minimāli standarti sadarbībai starp Kopienas valstu finanšu izlūkošanas vienībām;

—

Komisijas 2001. gada 9. februāra Paziņojums COM(2001) 11 par “Krāpšanas un viltošanas novēršanu bezskaidras naudas norēķinos”, kurā Komisija uzsāk ES krāpšanas novēršanas rīcības plānu 2001.–2003. gadam. Plānā ir noteikts, ka novēršana ir atkarīga no attiecīgo valsts iestāžu un norēķinu sistēmu nozares sadarbības. Tas arī norāda, ka vissvarīgākie uzlabojumi jāveic tehniskajā ziņā, kas paaugstinātu norēķinu drošību, piemēram, čipkaršu ieviešana, mehānismi tūlītējai ziņošanai par norēķinu līdzekļa nozaudēšanu vai zādzību un ierīces (piemēram, PIN vai citi kodi) krāpšanas iespēju novēršanai vai iespējami lielai samazināšanai;

—

saskaņā ar plānu, būtisks efektīvas krāpšanas novēršanas stratēģijas elements ir informācijas apmaiņa, īpaši starp bankām un valsts iestādēm dalībvalstīs un starp dalībvalstīm. Šim nolūkam plānā ir pausta cerība, ka tiks ieviests mehānisms, lai izveidotu pastāvīgu dialogu starp visām pusēm, kas iesaistītas krāpšanas apkarošanā (kredītkaršu izdevēji, banku asociācijas, tīklu operatori, Eiropols, valstu policijas spēki utt.). Komisija ierosina arī organizēt starptautiskas konferences, kurās piedalītos augsta ranga policijas amatpersonas un tiesneši, lai palielinātu viņu zināšanas par krāpšanas problēmu norēķinos un tās ietekmi uz finanšu sistēmām;

—

Padomes 2001. gada 28. maija Pamatlēmums 2001/413/TI par “Krāpšanas un viltošanas apkarošanu attiecībā uz bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļiem”. Šajā pamatlēmumā visas dalībvalstis tiek aicinātas noteikt efektīvus, proporcionālus un preventīvus kriminālsodus, tostarp brīvības atņemšanu, noziedznieku izdošanu ar norēķinu kartēm saistītas krāpšanas gadījumā, kad ir izmantota IT vai elektronisks aprīkojums, vai arī citas atbilstoši pielāgotas ierīces, tostarp: — norēķinu līdzekļa zādzība vai cita veida nelikumīga piesavināšanās, — norēķinu līdzekļa viltošana vai falsificēšana krāpnieciskām darbībām, — nelikumīgi piesavināta, viltota vai falsificēta norēķinu līdzekļa saņemšana, iegūšana, transportēšana, pārdošana vai nodošana citai personai, turēšana un krāpnieciska izmantošana, — neatļauta datu ievadīšana, izmainīšana vai kontrole datoros un neatļauta iejaukšanās datorprogrammu vai sistēmu darbībā, — krāpnieciska līdzekļu, datorprogrammu vai jebkādu citu šādai krāpšanai pielāgotu līdzekļu izgatavošana, saņemšana, pārdošana vai plānošana.

—

Lēmumā ir arī noteikti īpaši starptautiskas sadarbības principi, saskaņā ar kuriem dalībvalstīm jānodrošina savstarpēja palīdzība izmeklēšanā saistībā ar minētajā pamatlēmumā paredzēto pārkāpumu tiesvedību. Šim nolūkam dalībvalstīm jānorāda operatīvie kontaktpunkti vai arī tās var izmantot esošās operatīvās struktūras informācijas apmaiņai un citai saziņai dalībvalstu starpā;

—

Komisijas 2004. gada 20. oktobra Paziņojums COM(2004) 679 “Jauns ES 2004.–2007. gada rīcības plāns krāpšanas novēršanai bezskaidras naudas norēķinos”. Ar šo rīcības plānu Komisija plāno turpmāku esošo krāpšanas novēršanas iniciatīvu pastiprināšanu, lai palīdzētu uzturēt un palielināt uzticību norēķiniem, ņemot vērā tīkla vietņu uzlaušanas un personas datu zādzības gadījumu palielināšanos. Komisijas prioritārais mērķis ir norēķinu produktu un sistēmu drošība un izteiktāka valsts iestāžu un privātā sektora sadarbība, kas jāpanāk ar šādiem pasākumiem: — ES Krāpšanas novēršanas ekspertu grupas darba stiprināšana un pārstrukturēšana, — norēķinu sistēmu izgatavotāju, norēķinu pakalpojumu sniedzēju un attiecīgo iestāžu saskaņotas pieejas ieviešana, lai nodrošinātu patērētājiem augstāko ekonomiski pieejamo drošības līmeni elektroniskajiem norēķiniem, — informācijas apmaiņa starp ieinteresētajām pusēm, lai iespējami agri konstatētu krāpšanas mēģinājumus un paziņotu par tiem, — izteiktāka sadarbība starp ES administratīvajām iestādēm, lai novērstu ar norēķiniem saistītu krāpšanu un uzlabotu valstu tiesībsargājošo iestāžu spējas krāpšanas izmeklēšanā, — jaunas kārtības paredzēšana, lai paziņotu par nozaudētajām un nozagtajām kartēm ES.

4.   Piezīmes un priekšlikumi.

4.1.   Kaut arī Kopienas tiesiskais regulējums ir uzlabots un nostiprināts, informācijas apmaiņa starp valsts un privātajiem dalībniekiem vēl nav pilnībā izvērsta, tāpat kā efektīva sadarbība attiecīgo dalībvalstu iestāžu starpā. Šim nolūkam un daļēji arī ņemot vērā jaunu dalībvalstu neseno pievienošanos ES, pamatlēmuma noteikumi un ieteikumi ir jāievieš visu ES valstu likumdošanā.

4.1.1.   Komisija ir identificējusi, ka galvenais šķērslis krāpšanas novēršanas sistēmas efektīvai ieviešanai ir nespēja apmainīties ar datiem par krāpniekiem vai riska personām ES. Tādēļ rīcības plānā 2004.-2007. gadam ir uzsvērts, ka ES datu aizsardzības noteikumi jāsaskaņo tā, lai ļautu pārrobežu datu apmaiņu, paredzot spēkā esošo Eiropas Savienības datu aizsardzības noteikumu tuvināšanu.

4.2.   Lai nodrošinātu efektīvu novēršanas darbību, jāizvērtē iespēja izveidot katrā kompetentā valsts iestādē digitālu datubāzi, uz kuru norēķinu karšu uzņēmumi varētu nosūtīt informāciju par tirdzniecības vietām un darījumiem, kas pakļauti iespējamiem krāpšanas riskiem, tirdzniecības vietām un uzņēmumu juridiskajiem pārstāvjiem, kuru līgumi par norēķinu karšu darījumu pieņemšanu ir izbeigti drošības apsvērumu vai krāpniecisku darbību dēļ, par kurām ziņots policijai, darījumiem, ko kartes turētājs neatpazīst vai par kuriem ir ziņots policijai, informāciju par bankomātiem, kuros bija veiktas manipulācijas krāpšanas nolūkos. Respektējot valstu tiesību aktus, šo arhīvu varēs arī izmantot, lai analizētu noziedzīgo darbību un atvieglotu policijas sadarbību, tostarp starptautiskā līmenī, ar mērķi novērst un apkarot noziegumus, kas veikti ar kredītkaršu vai citu norēķinu līdzekļu starpniecību.

4.3.   Papildus informācijas apmaiņai par krāpniekiem ir jāveicina arī dalībvalstu kompetento iestāžu sadarbība, uzsākot jaunas iniciatīvas, lai izvērstu datu apkopošanu un apmaiņu starp krāpšanas novēršanā iesaistītajām pusēm.

4.3.1.   Šim nolūkam varētu racionalizēt jau esošās sadarbības struktūras euro viltošanas apkarošanai, paredzot, ka kompetentās valsts iestādes ir tieši iesaistītas ar bezskaidras naudas norēķiniem saistītas krāpšanas novēršanā.

4.3.2.   Šajā ziņā jāapsver iespēja piešķirt īpašus uzdevumus Eiropolam, kura kompetencē kopš 1999. gada 29. aprīļa Padomes lēmuma ir iekļauta skaidras naudas un citu maksāšanas līdzekļu viltošanas apkarošana, tostarp arī ar bezskaidras naudas norēķiniem saistītas krāpšanas novēršanas un apkarošanas pasākumu pārraudzība ar šādiem mērķiem:

—	koordinēt visu dalībvalstu to datubāzu pārvaldību, kurās saglabāta informācija par norēķinu karšu viltošanas gadījumiem, atļaujot piekļuvi kompetentajām citu dalībvalstu iestādēm tikai izmeklēšanas mērķiem,

—	nodrošināt reāllaika paziņojumus norēķinu karšu uzņēmumiem un izdevējiem par citās dalībvalstīs konstatētajiem krāpšanas gadījumiem,

—	veicināt informācijas apmaiņu, kas paredzēta 2001. gada 28. maija Pamat lēmumā 2001/413/TI, starp dalībvalstu policiju un tiesas varas iestādēm.

4.4.   Šajā sakarā jāizvērtē iespēja apvienot tīklā policijas spēkus un dalībvalstu izmeklēšanas iestādes, kas ir iesaistītas krāpšanas un bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļu viltošanas apkarošanā, nolūkā veikt tiešu informācijas apmaiņu ar sertificētas elektroniskā pasta sistēmas starpniecību un savstarpēji izmantot specifiskās datu bankas.

4.4.1.   Šāda iniciatīva, kuras īstenošanai – saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 13. novembra Direktīvas 2007/64/EK 79. pantu – ir vajadzīga iepriekšēja vienošanās par specifisku datu iekļaušanu šajos arhīvos, kā arī tiem jāatbilst valstu tiesību aktiem par privātās dzīves aizsardzību, būtu ievērojams sasniegums bezskaidras naudas norēķinu krāpšanas apkarošanas uzlabošanā, jo sniegtu izmeklēšanas iestādēm tām nepieciešamo informāciju reāllaikā un bez pārmērīga birokrātiskā sloga. Šajā sakarā būtu vēlams Eiropas līmenī noteikt minimālus standartus tiem datu veidiem, ar kuriem varētu apmainīties, ar mērķi nodrošināt kopīgu informācijas platformu krāpšanas apkarošanai, ievērojot Direktīvā 1995/45/EK ietvertos noteikumus par personas datu aizsardzību.

4.5.   Dalībvalstu tiesību aktu, ar ko nosaka valstu iestāžu tiesības veikt izmeklēšanu, nesaskaņotība, kā arī atšķirīgas sodu bardzības pakāpes ir lielākie šķēršļi krāpšanas ierobežošanai ES. No tā izriet, ka nodokļu nemaksāšana notiek valstīs, kur par kontroli atbildīgo iestāžu izmeklēšanas pilnvaras nav plašas vai kur piemērojamie sodi ir nepietiekami, lai īstenotu profilakses funkciju. Prasība pēc reālas valstu tiesību aktu tuvināšanas šķiet vienīgā stratēģija, kas jāīsteno, lai efektīvi apkarotu krāpšanu šajā nozarē, ņemot vērā jau Rīcības plānā 2004.–2007. gadam uzsvērto, ka iepriekšējās iniciatīvas izrādījušās nepietiekamas to draudu novēršanai, kurus rada krāpšana bezskaidras naudas norēķinos.

4.5.1.   Šajā sakarā (4) jāpārbauda, vai dalībvalstis savos krimināllikumos ir efektīvi transponējušas pārkāpumus, kas minēti 2001. gada 28. maija Padomes Pamatlēmuma 2001/413/TI 2., 3. un 4. pantā un attiecas uz pārkāpumiem, kuri saistīti ar norēķinu līdzekļiem, datoriem un īpaši pielāgotām ierīcēm. Ievērojot dalībvalstu suverenitāti, jāpārbauda, vai par šādiem pārkāpumiem uzliktie sodi tiešām ir preventīvi, tostarp saistībā ar kriminālsankciju apmēru. Vienlaikus ES līmenī jāsaskaņo sankcijas vienāda smaguma krāpšanas gadījumiem, kā tas ir jau paredzēts, piemēram, tiesību aktos par naudas atmazgāšanu.

4.6.   Ierosināto iniciatīvu pieņemšana ļautu efektīvāk apkarot krāpšanu un atvieglotu SEPA (Single Euro Payment Area – vienotas euro maksājumu zonas) izveidi, kurā bezskaidras naudas norēķinus varētu veikt visā euro zonā no viena konta un ar vienotiem pamatnosacījumiem neatkarīgi no lietotāju dzīvesvietas, tādējādi likvidējot pašreizējo atšķirību starp iekšzemes un pārrobežu norēķiniem.

4.7.   ES jāuzlabo stratēģija ar norēķiniem saistītās krāpšanas un viltošanas apkarošanā, paredzot dažādus pasākumus. Būtiski svarīga ir sabiedrības informēšana, lai uzlabotu kredītkaršu un debetkaršu lietotāju informētību, lai viņi labāk apzinātos iespējamos riskus, kas saistīti ar bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļu izmantošanu. Piemēram, patērētāji, kuri nav brīdināti, var kļūt par upuri pikšķerēšanai. ES iestādēm jāpalīdz izplatīt informāciju, rīkojot Eiropas mēroga kampaņas, ko koordinē Komisija.

4.8.   Šajā sakarā patērētāju un tirgotāju asociācijām ir galvenā nozīme. To savstarpējā sadarbība var palīdzēt izveidot iepriekšējas brīdināšanas sistēmu, palielināt izpratni un sniegt informāciju par biežāk sastopamajiem un nesen atklātajiem paņēmieniem. Lai sasniegtu iepriekš minēto, jāveicina mērķtiecīgas patērētāju informēšanas kampaņas, kuru laikā tiktu sniegti praktiski un viegli pieejami padomi ar mērķi palielināt zināšanas par maksājuma karšu darbību un tūlītējiem piesardzības pasākumiem gadījumos, ja kartes turētājam ir aizdomas, ka viņš kļuvis par krāpšanas upuri.

4.9.   Dalībvalstu saistībām jāatspoguļojas arī stingrākos sodos par krāpšanu un šo pārkāpumu reālā apkarošanā. Attiecībā uz pārkāpumiem, kas izdarīti citās ES valstīs un – dažu, īpaši smagu pārkāpumu gadījumos – arī trešās valstīs, krimināltiesības ir jāpielāgo tā, lai tās būtu universāli piemērojamas, tādējādi paplašinot Eiropas tiesiskuma telpu. Šī prakse kļūst aizvien izplatītāka un biežāki kļūst ierosinājumi sākt šādu pārkāpumu kriminālvajāšanu un piemērot sodus. Ņemot vērā to, ka krāpšanu saistībā ar maksāšanas līdzekļiem galvenokārt veic organizētas grupas un tā skar vairākas valstis, ANO Konvencija un Protokoli cīņai ar starpvalstu organizēto noziedzību, ko Ģenerālā Asambleja pieņēma 2000. gada 15. novembrī un 2001. gada 31. maijā, ir efektīvs novēršanas instruments, kurā paredzētas sankcijas starpvalstu pārkāpumu gadījumā.

---

(1)  Avots: Eiropas Komisija, COM(2005) 603 galīgā redakcija, “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai par maksājumu pakalpojumiem iekšējā tirgū”, SEC(2005) 1535.

(2)  Avots: Itālijas Bankas 2007. gada ziņojuma pielikums. Informācija iegūta, apstrādājot BCE, BRI, Poste Italiane S.p.A. un Itālijas Bankas datus.

(3)  Eiropas Komisija, COM(2004) 679 galīgā redakcija, 20.10.2004, “Komisijas paziņojums Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, Eiropas Centrālajai bankai un Eiropolam “Jaunais ES rīcības plāns 2004–2007 ar bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļiem saistītas krāpšanas novēršanai””, SEC(2004) 1264.

(4)  Šajā sakarā Eiropas Komisijas dienestu darba dokumentā (SEC(2008) 511, 22.4.2008) “Ziņojums par krāpšanu saistībā ar bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļiem Eiropas Savienībā: Rīcības plāna 2004–2007 ieviešana” ir uzsvērta nepieciešamība pēc efektīvām sankcijām, pieņemot, ka dažās dalībvalstīs piemērotie sodi ir pārāk viegli un līdz ar to nav preventīvi, kas ir secināts no diviem (2004. gada aprīļa COM(2004) 356 un 2006. gada februāra COM(2006) 65) Komisijas ziņojumiem par dalībvalstu veiktajiem pasākumiem 2001. gada 28. maija Padomes Pamatlēmuma 2001/413/TI ieviešanai.

---