31.3.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 77/109

—

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja konstatē, ka šis temats kļūst politiski un ekonomiski nozīmīgāks, tomēr pauž nožēlu, ka Komisija ir izvēlējusies iesniegt jaunu stratēģiju līdz savu pilnvaru termiņa beigām, nevis ierosināt konkrētu programmu, kas būtu turpinājums 2005. gadā pieņemtajai jaunajai daudzvalodības pamatstratēģijai.

—

Komiteja iesaka Komisijai un dalībvalstīm sekmēt debates par sasniedzamajiem mērķiem un tikai pēc tam pieņemt lēmumus par kultūras un izglītības pasākumu koordināciju.

—

Ja runa ir par pirmās mācītās un apgūtās modernās svešvalodas izvēli, Komiteja aicina dalībvalstis un Komisiju uzmanību pievērst ne tikai angļu-amerikāņu valodai, bet arī citām valodām un sekmēt Eiropas valodu mācīšanos un izmantošanu starptautiskajā komunikācijā.

—

Komiteja konstatē, ka starp eiropiešu vajadzībām pēc valodu apguves, Eiropas nodarbinātības stratēģiju, Eiropas struktūrfondu, jo īpaši Kohēzijas fonda, programmu konverģences mērķiem pastāv cieša saikne, un aicina izmantot Kohēzijas fondu, lai sekmētu dzimtās valodas un divu moderno valodu apguvi, un šā fonda izmantošanu izvirzīt pat par prioritāti. Minētajam mērķim būtu jāaptver divi kvalitatīvi mērķi: saglabāt Eiropas valodas un apgūt trešo valstu valodas, kas būtu noderīgas eiropiešu kultūras, sociālajos, politiskajos un saimnieciskajos sakaros, lai tādējādi veicinātu kultūru izpratni un mieru un draudzību starp tautām.

—

Komiteja konstatē, ka nekādas pozitīvas pārmaiņas nenotiek to iedzīvotāju gadījumā, kuriem nav pieejams pienācīgs darbs, t.i., deklarēts darbs ar sociālo aizsardzību, un kuri atrodas tālu no pilsētu vai tūrisma centriem. Tā aicina Komisiju un dalībvalstis neradīt diskrimināciju un nevienlīdzīgu attieksmi, kad tiks veikti paredzētie pasākumi, un nodrošināt, ka minētie pasākumi neveicina jaunu atstumtību un jaunu neapmierinātību. Tādēļ Komiteja iesaka pirmām kārtām apspriesties ar sociālajiem partneriem un attiecīgajās jomās aktīvajām pilsoniskās sabiedrības organizācijām.

—

Tā kā Komisija gatavojas veikt iekšējo dienestu apspriešanos, ierosinātajos pasākumos būtu jāņem vērā likumdošanas uzlabošana, t.i., lai netiktu mazināta MVU konkurētspēja.

—

Komisijai un dalībvalstīm Eiropas sertifikācijas sistēmas ietvaros būtu precīzi jāanalizē ne tikai formālās, bet arī neformālās izglītības piedāvājums, lai noteiktu tā vērtību un nodrošinātu iedzīvotāju un darba ņēmēju kvalifikācijas pārnešanu un atzīšanu neatkarīgi no viņu statusa.

—

Komiteja aicina dalībvalstis un Komisiju arī sabiedriskās apspriešanas sakarā sniegt atbalstu valodu speciālistiem, piemēram, skolotājiem, tulkotājiem un tulkiem, lai nodrošinātu institucionālo komunikāciju oficiālajās valodās, un tā atgādina, ka tulkošanas vajadzības nav pietiekami nodrošinātas ne institucionālajā komunikācijā, ne arī tautsaimniecībā.

—

izvērtēt Komisijas iepriekšējās stratēģijas īstenošanu un ieteikumus, ko tā toreiz bija sniegusi;

—

sagatavot pārskatu par Komisijas uzsāktajām darbībām;

—

savlaicīgi paust savu viedokli par plašu sabiedrisko apspriedi un uzklausīšanu, ko Komisija organizēja 2008. gada 15. aprīlī, tā, lai paziņojumā, ko Komisija vēlas sniegt 2008. gada septembrī, varētu ņemt vērā šos ieteikumus.

2.1

Komiteja konstatē, ka šis temats ar katru dienu kļūst arvien svarīgāks, nevis modes tendenču dēļ, bet gan pilnīgi reālā globalizācijas kontekstā, kurā parādās virkne arvien dažādāku dalībnieku. Jaunās situācijās jāatrod jauni risinājumi un atbildes. Pasaule mainās gan ekonomiskos un tehniskos aspektos, gan sociālos un politiskos, kā arī kultūras un sabiedriskās dzīves aspektos. Noteiktas parādības ir pastāvējušas jau vienmēr vai kopš seniem laikiem, tomēr mūsdienās tās iegūst jaunu intensitāti un redzamību un kļūst pat ļoti svarīgas.

2.2

Ļoti dažādās jomās — gan darbā, gan uzņēmējdarbībā, gan izklaidē un tūrismā — kultūras dimensija piedzīvo pārmaiņas, kuras EESK vajadzētu censties izprast visos aspektos, lai spētu atbildēt uz mūsu līdzpilsoņu bažām un spētu sniegt praktiskus un prātīgus ieteikumus dažādām iestādēm, jo īpaši piedaloties apspriešanās un sekmējot debates.

Viedokļu dažādība un bagātība liecina par Eiropas iedzīvotāju interesi par šo jautājumu, kas viņus kā sabiedrības pārstāvjus skar vienādā mērā.

2.3

Minētajā atzinumā Komiteja iesaka

2.4

Kopumā EESK norādīja uz nepieciešamību pēc iespējas vairāk pilsoņu iesaistīt šajās apmācības, prakses, valodu apguves stratēģijās, un atrast reālistiskus līdzekļus šā mērķa sasniegšanai. Tā norādīja uz jaunu sociālās diskriminācijas veidu radīšanas risku. Tā aicināja domāt globāli, ņemot vērā valodu skaitu Eiropas Savienībā, lai spētu pārvarēt savas valodu, kultūras un ekonomiskās robežas. Tā aicināja uz līdzsvarotu pieeju, kurā ir ņemti vērā ekonomikas, kultūras, sabiedriskās dzīves aspekti, un būtisku progresu panākt nodarbinātības un darba jomā.

2.5

Komiteja arī atgādināja, ka valodu un kultūru reģioni ir mainījušies tāpat kā pasaules politiskā un ekonomiskā struktūru un ka noteiktu valodu izmiršanas tendence diemžēl ir saistīta ar noteiktu sociālo un politisko grupu izzušanu. Eiropa saskaras ar tiem pašiem izaicinājumiem kā citas pasaules daļas, proti, pirmkārt, novērojama tendence, ka viena vienīgā valoda dominē starptautiskajās attiecībās, un, otrkārt, pastāv liela reģionālo valodu daudzveidība un risks, ka izzudīs noteikti dialekti. Tomēr atšķirīgs ir šo oficiālo valsts valodu statuss vienotā politiskajā un ekonomiskajā veidojumā (vai — atkarībā no viedokļa par ES integrācijas pakāpi — ceļā uz šādu veidojumu).

2.6

ES saskaras ar to pašu identitātes problēmu, kurai pakļauta jebkura kultūras un lingvistiskā koncepcija. Tomēr ir zināmas priekšrocības, kas ir radušās ES veidošanās gaitā, piemēram, sociālās un teritoriālās kohēzijas instrumenti, kopīgi reprezentatīvās un līdzdalības demokrātijas kritēriji, sociālie modeļi, kuru pamatā ir solidaritāte.

2.7

Ja demogrāfiskās problēmas ir saistītas ar kultūras interesēm, rodas vairāki svarīgi jautājumi, kurus būtu droši jāuzdod, piemēram, kāda ir eiropiešu interese par savām valodām, par to apgūšanu, saglabāšanu, iedzīvināšanu, glābšanu no iznīcības, proti, par to izmantošanu savā starpā un attiecībās ar citiem.

3.1

Komisija 2007. gada 14. septembrī uzsāka sabiedrisko apspriedi, kas beidzās 2008. gada 15. aprīlī ar konferenci, kuras laikā tā daudzām kultūras vai izglītības jomā aktīvām apvienībām un organizācijām sniedza informāciju par šādu darba grupu rezultātiem:

3.2

Debašu laikā tika minēti vairāki problēmjautājumi:

3.3.1

Dažādu valodu zināšana Eiropas Savienībā (“ar angļu valodu nepietiek”).

Nepārprotams ir Daudzvalodības komisāra Leonard Orban kga mērķis, ko viņš izklāstīja šīs uzklausīšanas ietvaros veiktajā uzrunā un citās reizēs,— mēģināt pretoties angļu valodas dominances tendencei.

3.3.2

Sociālajā jomā:

3.3.3

Ekonomikas jomā:

3.3.4

Daudzvalodība un ES ārpolitika

Komisija apstiprina “Barselonas mērķi”, proti, 1 dzimtā valoda + 2 modernās valodas katram iedzīvotājam, tomēr tas tiek izmainīts uz formulējumu: 1 dzimtā valoda + 1 starptautiskā valoda + 1 brīvi izvēlēta valoda (koncepcija, kuras pamatā ir Amin Maalouf kunga vadītās grupas ziņojums).

3.3.5

Līdzekļi un metodes

Komisija vēlas veicināt neformālo apmācību — komunikācijas prasmju sistēmu (business literacy system), kas paātrina izpratni un atvieglo piekļuvi, tomēr par šo tematu nav sniegta pietiekami detalizēta informācija. Komisija precizē, ka runa ir par Eiropas iedzīvotāju iespēju būt ar svešvalodu kontaktā, piemēram, autobusos vai citās publiskās vietās un ka mācīšanās notiks “pieraduma” ceļā.

3.3.6

Attiecībā uz nākotni

Komisija vēlas izmantot dalībvalstu strukturālo sadarbību vidēja termiņa stratēģijas ietvaros un nodrošināt Eiropas pievienoto vērtību šīs politikas izstrādē.

3.4.1

Uzņēmumu foruma grupas (priekšsēdētājs Davignon kgs) ziņojums (3)

2008. gada jūnija beigās publicētajā ziņojumā izklāstīts Uzņēmumu foruma grupas viedoklis, kāpēc ir svarīgi ieguldīt svešvalodu zināšanās. Tajā ir rezumēts, kas līdz šim ir veikts, lai veicinātu valodas uzņēmējdarbības vidē, un sniegti ieteikumi uzņēmumiem, kā uzlabot darījumu komunikāciju “daudzvalodības” ziņā: “(…) noskaidrot, kādas ir valodu zināšanas uzņēmumā, pārskatīt cilvēkresursu vadības darbāpieņemšanas politiku un stratēģisko attīstību, ieguldīt valodu apmācībā, pieņemt darbā darbiniekus ar dažādām dzimtajām valodām, izmantot lingvistiskās tehnoloģijas, strādāt ar tulkotājiem, tulkiem, komunikatoriem un mediatoriem, uzlabot personāla starptautisko mobilitāti”. Ziņojumā ir minēti ieteikumi arī Eiropai un tās institūcijām, un vietējai, reģionālajai un valsts pārvaldei. Sniegti argumenti par labu daudzvalodībai.

4.1

Komiteja uzskata, ka Komisijas izrādītā labā griba ir tikai lozungs, jo tā nesniedz pamatotu darbības plānu Eiropas Savienībā, bet gan dalībvalstīm izvirza prasību pielāgot izglītības sistēmas.

4.2

Komiteja iesaka dalībvalstīm turpināt pieeju, lai starptautiskajā saziņā izmantotu ne tikai angļu valodu.

4.3

Īpašu uzmanību pievēršos daudzveidības aspektam, dalībvalstīm ir jāturpina veicināt radnieciskās, kā arī lingvistiskās un ģeogrāfiskās saites, ja runa ir par Eiropas valodu piedāvājumu visos izglītības līmeņos (pirmsskolas izglītība, pamatizglītība, vidējā un augstākā izglītība, kā arī mūžizglītība).

4.4

Pieaugušo izglītībā, kā to ir paredzējusi (7) Komisija, jāņem vērā nepieciešamība veicināt to, ka vairāk iedzīvotāju cenšas apgūt dzimto valodu un divas modernās valodas. To var panākt, pielāgojot piedāvājumu un ar konkrētu un iedzīvotājiem tuvu pasākumu starpniecību veicinot interesi un motivāciju, izmantojot uz vietas aktīvo pilsoniskās sabiedrības organizāciju, kā arī publiskā un privātā sektora ekspertu īpašās zināšanas, veicinot sociālo un pilsonisko dialogu un nodrošinot, ka jaunās iniciatīvas nediskriminē iedzīvotājus, kuriem ir mazas iespējas piekļūt starpkultūru apmaiņai.

4.5

Demokratizācija un neformālā izglītība, ko veicina Komisija, precīzi jāizvērtē Eiropas sertifikācijas sistēmas ietvaros, lai

4.6

Vietējās un reģionālās pašvaldības jāiesaista konkrētos turpmākā izglītības piedāvājuma izstrādes pasākumos, ņemot vērā Komisijas noteiktos mērķus.

4.7

Tā kā Komisijas lēmumi par uzņēmumu saimnieciskajām vajadzībām pirmām kārtām skar uzņēmumus un darba ņēmējus, dalībvalstīm un Komisijai būtu jāaicina sociālie partneri izskatīt šo tematu sociālā dialoga ietvaros, lai kopā izskatītu problēmas un atrastu labākos risinājumus un piemērotākos īstenošanas veidus.

4.8

Visos līmeņos un visā sabiedrībā jāatļauj un jāveicina iespēja dzīvot valodas vidē, kas ir nepieciešama valodas praksei un ir neatņemama valodas pilnīgas apguves sastāvdaļa, tomēr šī vajadzība ir sevišķi svarīga sabiedrības grupām, kas ir mazāk iesaistītas starptautiskajā apmaiņā, proti, cilvēkiem, kuriem ir mazāk mobilitātes iespēju, un šim nolūkam jāatrod konkrēti pasākumi un līdzekļi. Nevienu nevar piespiest ceļot, taču dažiem cilvēkiem ir mazāk iespēju to darīt kā citiem. Ar angļu valodu nepietiek, arī ar televīziju ne.

4.9

Uzsvars jāliek uz to, ka migrantu valoda ir resurss. Pastāv vairāki viedokļi par šo jautājumu. Vieni domā, ka migrantiem ir pienākums mācīties uzņemošās valsts valodu, lai tajā integrētos vai pat varētu iebraukt ES teritorijā, savukārt citi uzskata, ka migrantiem ir tiesības zināt uzņemošās valsts valodu, lai varētu tur strādāt, dzīvot un aizstāvēt savas tiesības, un valsts iestādēm jāuzņemas atbildība par valodu apmācības organizēšanu. Lai kā tas būtu, no teorijas līdz praksei ir tāls ceļš. Pieredze liecina, ka ne visas labās iniciatīvas ir tikušas atbalstītas, tieši pretēji, vairākām organizācijām tika samazināts piešķīrums. Mūsdienās pedagoģiskais uzdevums ir sarežģīts, jo katrā vecumā cilvēks mācās savādākā veidā. Šajā sakarā Komiteja iesaka izpētīt starpkultūru apmaiņas ietekmi uz visiem valodu apguves veidiem  (8). Komiteja uzsver nepieciešamību konsultēties ar visiem izglītības speciālistiem un pedagogiem (sākot no pirmsskolas izglītības līdz mūžizglītībai, ieskaitot pieaugušo izglītību) un viņus iesaistīt. Galvenās iesaistītās puses ir apmācāmie un pedagogi, tas attiecas arī uz tā sauktajā neformālās izglītības procesā iegūto prasmju atzīšanu nākotnē (9).

4.10

Eiropā runātās valodas ietver reģionālās un valstu valodas, kā arī migrantu runātās valodas. Tās sniedz ievērojamu ieguldījumu, un Eiropas kultūras daudzveidības saglabāšanai ir svarīgi divi aspekti: Eiropas kultūras daudzveidības veicināšana un iecietība un cieņa pret migrantiem. ES sociālā un teritoriālā kohēzija vairs nav tikai ekonomikas vai politikas jautājums, nākotnē tā būs un jau šodien tā ir neatņemam kultūras dimensijas sastāvdaļa.

4.11

Arī migrantu valodas, tāpat kā eiropiešu dzimtās valodas, jānodod pēcnācējiem, un, tā kā neviena valoda nevar izdzīvot, ja tā netiek runāta, arī migranti ir jāuzskata par resursiem, kas ļauj nodot vai mācīt viņu dzimto valodu mērķgrupām, kuras vēlas daudzveidot savas komunikācijas iespējas.

4.12

Tas nozīmē, ka Eiropas pilsoniskai sabiedrībai pašlaik ir citi mērķi un vairs nepietiek, ka tai propagandē priekšrocības, ko dod daudzu valodu zināšana monolingvālā vidē. Sabiedrība mūsdienās vēlas, lai tās iniciatīvas un prasības tiktu atzītas apvienībās un lai tai būtu pieejami gan valsts, gan privātā sektora līdzekļi, ar kuriem šīs vēlmes varētu piepildīt.

4.13

Tas nozīmē arī to, ka sociālie partneri apņemas domāt perspektīvi un kopā definēt nepieciešamās kvalifikācijas, noteikt īstenojamos sākotnējās izglītības un mūžizglītības pasākumus, kā arī nepieciešamos gan valsts, gan privātos ieguldījumus, pievēršot uzmanību tam, lai uzlabotu uzņēmumu konkurētspēju.

4.14

Ja valodu apmācība tiek uzskatīta arī par konkurētspējas un Lisabonas stratēģijas mērķu īstenošanas priekšnosacījumu, tad augstāk minētie ieteikumi iegūst vēl lielāku nozīmi.

4.15

Pamattiesību hartas 20. un 21. pants paredz valodu daudzveidības veicināšanu un aizliedz diskrimināciju uz valodas pamata. Komisijai līdz ar to ir jānoskaidro, kurām dalībvalstīm ir tiesiskais regulējums šajā jomā. Attiecīgos gadījumos tā ziņo Pamattiesību aģentūrai un izskata, vai tas, ka dažādās dalībvalstīs atšķiras piemērošanas sistēma, nerada traucējumus un nevienlīdzību eiropiešu vidū, jo īpaši, ja runa ir par mobilitāti, pieņemšanu darbā utt. Šajā sakarā jāizšķir, piemēram, divi svarīgi aspekti: pirmkārt, attiecīgajā darba vietā uzdevumu veikšanai nepieciešamais valodas zināšanu līmenis (saskarsme ar sabiedrību vai ārzemju klientiem), un, otrkārt, norādījumu sniegšana valodā, kurā runā uzdevumu veicējs.

4.16

Saistībā ar šo konkrēto pasākumu īstenošanu Komiteja lielu uzmanību pievērsīs Komisijas stratēģijai, kas tiks iesniegta 2008. gada septembrī, un novērtēs progresu salīdzinājumā ar iepriekšējo stratēģiju.

4.17

Ja runa ir par eiropiešu tiesībām kultūras jomā, trešo valstu pilsoņiem, kas uzturas Eiropā, un ES ārējo sadarbību, Komisijai būtu jābalstās uz ANO Izglītības, Zinātnes un kultūras organizācijas ( UNESCO ) konvenciju par kultūras daudzveidību un sadarbībā ar kultūras jomā aktīvajām apvienībām un NVO jāpiedāvā pamatnostādnes, kurās ir ņemta vērā dalībvalstu veiktās ratifikācijas ietekme uz Eiropu.

4.18

Mobilitāti veicina sociālie partneri, un zināms skaits darba devēju, darba ņēmēju un varas iestāžu, tostarp arī Komisija, uzskata, ka mobilitāte varētu būt brīnumlīdzeklis pret bezdarbu un darbaspēka trūkumu. Valodu zināšanu trūkums kā šķērslis pagaidām vēl ir pārāk maz izskatīts jautājums. Piemēram, ir sarežģīti mūžizglītības ietvaros vienlaicīgi apmeklēt profesionālās apmācības un apgūt valodas, kā arī profesionālā ziņā mobiliem vecākiem, piemēram, romiem daudzās Eiropas valstīs un atsevišķām itāļu grupām Vācijā, nav iespēja sūtīt bērnus uz skolām pēc savas izvēles. Komisijai nevajadzētu atstāt šo jautājumu dalībvalstu ziņā, tai būtu jāpieprasa informācija par dažādu Eiropas tautību bērnu diskrimināciju (uz valodas pamata) skolās.

4.19

Tāpat jāmin grūtības, ar kurām sastopas dalībvalstu pārvaldes iestādes, kā arī sociālie partneri, piemērojot darba ņēmēju norīkošanas direktīvu, un kuru iemesls ir izpratnes trūkums vietējo iedzīvotāju vidū. Šos jautājumus Komisija nav atstājusi novārtā, tomēr, kā jau iepriekš teikts, tie pienācīgi jāsaskaņo starp iesaistītajām pusēm (Komisiju, dalībvalstīm, sociālajiem partneriem, pašvaldībām, valsts iestādēm, nodarbinātības dienestiem utt.) (10).

4.20

Visbeidzot, jāapsver iespējas, kādas sniedz iestādēs noteiktā valodu lietošanas kārtība, ja runa ir ne tikai par iestāžu oficiālo saziņu. Komiteja norāda, ka šis jautājums joprojām ir sarežģīts, jo liels skaits publiski pieejamo dokumentu nav pārtulkots, tādēļ kārtējo reizi aktuāls kļūst finansējuma jautājums. Šajā sakarā jāmin ES iestāžu tīmekļa lappuses, jo īpaši ES Padomes vai ES prezidentvalsts mājaslapas.