16.12.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 309/1

1.1

Brīvā konkurence piedāvā ieguvumus visiem tirgus dalībniekiem, jo īpaši patērētājiem. Tomēr neatbilstība šajā sakarā noteiktajām tiesību normām šim nolūkam jo īpaši kaitējusi konkurējošām uzņēmējsabiedrībām un noteikumiem, kuru mērķis ir soda sankciju noteikšana, mazinot ekonomiskās sekas, kas rodas minēto uzņēmējsabiedrību konkurences neesamības dēļ.

1.2

Līdz šim konkurences tiesības neparedzēja, ka patērētājiem būtu pieejami piemēroti juridiskie instrumenti, kas ļautu viņiem konkurences noteikumu pārkāpumu gadījumā vērsties tiesā vai pieprasīt kompensāciju par ekonomiskajiem zaudējumiem, kas viņiem radušies aizliegto konkurences darbību rezultātā. Tikai pēc lielajām pārmaiņām iekšējā tirgū, īpaši vispārējās ekonomiskās nozīmes pakalpojumu liberalizācijas jomā, uzsāktas diskusijas par tādu instrumentu nepieciešamību, kas ļautu patērētājiem piedalīties konkurences politikā.

1.3

Pirmais solis minētajā virzienā bija tāda patērētāju sadarbības koordinatora iecelšana Konkurences ģenerāldirektorātā, kurš darbotos kā Konkurences ģenerāldirektorāta un patērētāju organizāciju starpnieks viņaprāt būtiskos ar konkurenci saistītos jautājumos. Trīs gadus pēc minētā koordinatora iecelšanas jāsecina, ka viņa darbība nav bijusi pietiekami efektīva, jo tās veikšanai netika piešķirts pietiekams finansējums.

1.4

Pa to laiku vissvarīgākajās liberalizētajās nozarēs radušies nepārprotami brīvās konkurences ierobežojumi, kas ļāvuši izstumt no tirgus konkurentus un kas skaidri liecina, ka patērētāju ekonomiskās tiesības tiek ierobežotas. Viens no minētās negatīvās ietekmes iemesliem ir fakts, ka lielākā daļa dalībvalstu liberalizācijas procesā vairāk domāja par nacionālajām interesēm, atgriežoties pie uzņēmumu valsts protekcionisma. Komisijai jāpiešķir nepieciešamie līdzekļiem, kas ļautu tai novērst iepriekš minētās negatīvās parādības.

1.5

Eiropas Kopienas dibināšanas līguma (EKDL) 153. panta 2. punkts ir juridiskais pamats, lai Komisija varētu īstenot horizontālu pieeju un veikt patērētāju tiesību aizsardzības pasākumus visu Kopienas politiku, jo īpaši konkurences politikas, ietvaros. Tas būtu izdarāms, ja EK Līguma 81. un 82. panta piemērošanas noteikumos tiktu ņemtas vērā ne tikai konkurējošo uzņēmumu intereses, kuras ietekmē konkurences tiesību pārkāpumi, bet arī patērētāju intereses. Savukārt dalībvalstīm būtu jāiekļauj minētais mērķis attiecīgās valsts tiesību aktos minētajā jomā.

1.6

Paturot prātā iepriekš teikto, jāizstrādā pasākumi, lai garantētu kompensācijas izmaksu aizliegtu darbību, jo īpaši saistībā ar ekonomiskajām tiesībām, radīto kaitējumu un zaudējumu jomā.

1.7

Bez tam nepieciešams arī pastiprināt patērētāju informēšanas un konsultēšanas sistēmu darbību. Ja Konkurences ģenerāldirektorāts saglabā koordinatora amatu, jāpiesaista līdzekļi, kas vajadzīgi viņa pienākumu izpildei, un Konkurences ģenerāldirektorātam jāiesaista visas savas struktūrvienības, lai vairāk ietekmētu tos ar konkurenci saistītos jautājumus, kuriem ir tieša ietekme uz patērētāju interesēm. Šajā sakarā uzskatām, ka Eiropas Konkurences tīkls var pielāgot savu darbību, iekļaut informāciju un novērojumus, ko valstu vai Kopienas patērētāju organizācijas vēlas sniegt, lai padarītu efektīvāku konkurences politikas darbību tirgos un nodrošināt patērētāju ekonomisko tiesību atzīšanu.

2.1

Brīvā konkurence ir tirgus ekonomikas pamatprincips, kuras pamatā ir princips, ka visām ieinteresētajām pusēm un kopumā visām privātpersonām, kurām ir pieeja tirgum, ir iniciatīvas brīvība. NO nepieciešamība pēc noteikumiem, kas apvienotu brīvu konkurenci tirgū un visu tirgus dalībnieku tiesību ievērošanu, izriet Līgumā, kuru izmanto tirgus regulēšanai, izklāstītie noteikumi. Liberalizācijas kulminācijas punktā Eiropas Komisija uzsvēra to (1), ka jānosaka uzņēmumu un patērētāju interešu līdzsvars, ņemot vērā jaunās ekonomiskās situācijas, kas nav paredzētas konkurences tiesībās. Komisija arī izteica atbalstu, lai nodrošinātu brīvprātīgu instrumentu darbības spēju, kā arī atbalstu patērētāju un uzņēmumu dialoga veicināšanai, lai paaugstinātu patērētāju ticību tirgum, jo ar konkurenci vien to nevar panākt.

2.2

Pašreizējā situācija ietver dažus jaunus aspektus, kas apskatīti Komisijas paziņojumā par konkurences politiku 2004. gadā (2) un komisāres Kroes runā (3). Abos dokumentos uzsvērta nepieciešamība virzīt darbību uz tām nozarēm, kas svarīgas iekšējam tirgum un konkurencei atbilstoši Lisabonas programmai, bet jo īpaši, ņemot vērā patērētāju intereses, kā arī karteļu un monopolu ietekmi uz viņu tiesībām. Minēto nostāju var uzskatīt par pirmo soli, iekļaujot patērētāju aizsardzību kā līdzekli tirgus regulēšanai atkarībā no pieprasījuma, ne vien no piedāvājuma aspekta, kā tas bijis līdz šim.

2.3

Jānorāda, ka konkurences politika sadarbībā ar dalībvalstīm jāpiemēro visā Eiropas Savienībā ne vien tāpēc, ka tā jāattiecina uz vienoto tirgu un līdz ar to arī uz pārrobežu darbībām, bet arī tādēļ, ka minētās politikas mērķis ir valsts tiesību aktu saskaņošana tā, lai netiktu īstenoti valsts aizsardzības pasākumi vietējā tirgus aizsardzībai, diskriminējot konkurentus. Tādējādi Kopienas iestāžu, jo īpaši Komisijas, nozīme ir svarīga, jo Komisija ir ne vien atbildīga par likumdošanas iniciatīvu sagatavošanu konkurences jomā, bet arī par uzņēmējsabiedrību apvienošanās kontroli un valsts atbalstu, kur vispārējās intereses ir svarīgākas par katras valsts interesēm.

2.4

Vispārējās nozīmes pakalpojumu nozares liberalizācija un finanšu pakalpojumu regulējums izraisījis centienus izveidot saikni starp konkurences politiku un citām Komisijas politikām, jo īpaši patērētāju politiku. Pēdējā ziņojumā par konkurences politiku 2004. gadā minēts, ka viens no politikas stingras piemērošanas mērķiem ir patērētāju interešu nostiprināšana un patērētāju uzticības palielināšana iekšējam tirgum.

2.5

Neraugoties uz šo principu deklarāciju, dažādo Eiropas konkurences politikas noteikumu analīze sniedz maz praktisko detaļu, un tās politika paliek nemainīga. 2003. gadā un sakarā ar Eiropas Konkurences dienu (4) tika paziņots, ka Konkurences ģenerāldirektorāts iecels “patērētāju sadarbības koordinatoru”, kura uzdevums būtu uzraudzīt katru jomu, ko aptver minētā politika, lai pārraudzītu patērētāju interešu ievērošanu. Turklāt tiek publicēti informatīvie materiāli (5), lai sniegtu patērētājiem informāciju par konkurences politikas saturu un to, kā minētā politika varētu ietekmēt patērētāju intereses.

2.6

Cita starpā patērētāju sadarbības koordinatoram (6) ir šādi uzdevumi:

2.7

Šo konkurences politikas tendenci ņemt vērā patērētāju intereses jārealizē horizontālā veidā, tādējādi izbeidzot Konkurences ģenerāldirektorāta un EK paplašināšanas ģenerāldirektorāta stingro sadalījumu. Tāpēc būtu nepieciešama visu politiku, ne tikai Eiropas līmenī, bet arī Eiropas un valstu politiku pastāvīga koordinācija, lai tirgū nodrošinātu brīvu konkurenci, kas sniedz labumu gan ekonomiskās un sociālās jomas dalībniekiem, gan patērētājiem.

3.1

Var sacīt, ka konkurences politika pēdējā laikā ir ievērojami mainījusies, un ne vien tā sauktās ekonomikas globalizācijas dēļ, bet arī ļoti nepieciešamās pakalpojumu nozares liberalizācijas un citu sabiedrisko pakalpojumu mērķu sasniegšanas dēļ, kā, piemēram, lai nodrošinātu minēto pakalpojumu sniedzēju plurālismu un uzticamību. Konkurences politikai ir svarīga nozīme Lisabonas programmā noteikto konkurences mērķu īstenošanā, kas vērsti uz tirgus ekonomikas stabilu funkcionēšanu, un galvenokārt uz uzņēmējsabiedrību apvienošanos, kas ir izšķiroši nozīmīga Eiropas ekonomikas veiksmīgai darbībai salīdzinājumā ar starptautiskā mēroga konkurentiem, un bez jebkādiem konkurentu un jo īpaši patērētāju tiesību ierobežojumiem Eiropā.

3.2

Nepieciešamība precizēt konkurences politiku, jo tā ietekmē patērētājus, liek pievērst nopietnu uzmanību sadaļām, kas regulē minēto jautājumu, tātad tām, kas atbilst Līguma pantiem un tā īstenošanas nosacījumiem. Daži no tiem nesen grozīti, bet citi gaida apstiprināšanu.

3.3.1

Uzņēmumu savstarpējie līgumi ir tirgus attiecību neatņemama daļa un palīdz nodrošināt tirgus pareizu darbību. Tomēr minētos līgumus ne vienmēr noslēdz konkurences iemeslu dēļ, bieži vien tas ir gluži pretēji, un jau tad, kad tika veidots kopējais tirgus, tika apspriesta nepieciešamība aizliegt šādus līgumus, jo to mērķis ir kavēt, ierobežot vai kropļot brīvu konkurenci. Tas pats attiecas uz uzņēmumu apvienībām, kas viskrasāk izpaužas kā karteļi, kuri darbojas kā uzņēmumu grupējumi bez jebkādas savstarpējas koordinācijas. Ja to darbība ierobežo vai kavē brīvo konkurenci, uz šādu darbību attieksies aizliegums.

3.3.2

Uzņēmumiem savstarpējo vienošanos un lēmumu juridiskais pamats ir līgums, kurā noteiktas attiecīgo pušu saistības. Gan vienošanos, gan likumu spēkā esamība ir atkarīga no atbilstības attiecīgajām juridiskajām normām. Izskatāmais jautājums ir minēto vienošanos ietekme uz trešām pusēm, un jo īpaši uz noteikumiem, kas regulē konkurenci tirgū.

3.3.3

Minētā likuma mērķis ir kategoriski aizliegt rezultātus, kas ir konkurences ierobežojums, tomēr likums pārsniedz minētās robežas, jo tajā par spēkā neesošiem noteikti visi līgumi vai lēmumi līdz ar praktiskajām sekām saistībā ar kaitējumu, kas nodarīts konkurentiem un ekonomikai kopumā, izkropļojot tirgu darbību.

3.3.4

Sakarā ar stāvokļa sarežģītību, uz ko attiecas Līguma 81. panta izklāstītie noteikumi valstu tirgos, kā arī Eiropas iekšējā tirgū Komisijai bija jāizstrādā t.s. modernizācijas pakete (8), kas palīdz nodrošināt Līguma noteikumu atbilstību tiesu praksei un situācijām, kuras izraisījušās Līguma piemērošanas gaitā.

3.3.5

Noteikumi par kategoriju atbrīvojumu arī ir aktualizēti (9). Minētajā regulā paredzēti jauni noteikumi atbrīvojumiem atbilstoši tirgus pašreizējām vajadzībām un jo īpaši attiecībā uz tehnoloģiju nodošanas nolīgumiem. Nepieciešamība pēc skaidri formulētiem tiesību aktiem, kas atvieglos uzņēmumu savstarpējo līgumu nodrošināšanu, nepārkāpjot aizliegumu, nepieciešams noteikt uzņēmumu sadarbības robežās, un minētajiem tiesību aktiem pirmām kārtām jānodrošina, ka šādu atbrīvojumu rezultātā patērētāji necietīs.

3.4.1

Līguma 82. pants aizliedz vienam vai vairākiem uzņēmumiem ļaunprātīgi izmantot dominējošo stāvokli kopējā tirgū vai ievērojamā tā daļā. Minētais noteikums nav paredzēts, lai novērstu dominējošā stāvokļa rašanos (ir tendence faktiski veicināt uzņēmējsabiedrību apvienošanos, ļaujot Eiropas uzņēmumiem konkurēt ar uzņēmumiem citur pasaulē), bet vairāk ar mērķi aizkavēt to, ka iegūtais dominējošais stāvoklis tiek izmantots nosacījumu uzspiešanai konkurentiem, ierobežojot konkurenci. Šajā gadījumā minētajā pantā ietvertais noteikums neattiecas uz dominējošā stāvokļa rašanos atšķirībā no 81. panta, kurā apskatīta līguma vai lēmumu izcelsme, lai varētu tos paziņot par spēkā neesošiem.

3.4.2

Dominējošā stāvokļa ietekme ir atšķirīga no slepenu vienošanos ietekmes, jo tā neietekmē konkurenci, kas jau var būt ierobežota konkurentu neesamības dēļ vai sakarā ar konkurentu nenozīmīgo lomu tirgū. Patērētāju iejaukšanās tomēr nepieciešama, jo viņu intereses cietīs attiecīgā dominējošā uzņēmuma nosacījumu rezultātā (10).

3.4.3

Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija uzsākusi darbību svarīgākajās nozarēs, kurās sakarā ar nozaru neseno liberalizāciju uzņēmējsabiedrības izmantoja dominējošo stāvokli lielākajā daļā ES dalībvalstu, kā, piemēram, telekomunikāciju nozarē (11), vai nozarēs, kur sakarā ar apjomīgām tehnoloģiskām inovācijām uzņēmējsabiedrībām nenācās saskarties ar faktisku konkurenci, kā, piemēram, Microsoft  (12)gadījumā. Abos gadījumos tika konstatēta dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana. Pirmajā gadījumā tā bija nelikumīga cenu noteikšana telekomunikāciju pakalpojumiem; (13) bez tam tiesas nolēmums bija ievērības cienīgs arī tādēļ, ka tas attiecās uz saimniecisko nozari, kuru regulē valsts, un Komisija tādēļ uzskatīja, ka tai jārīkojas, lai gan cenas reglamentē nozari regulējošie noteikumi.

3.4.4

Otrajā gadījumā ar Microsoft jautājums bija sarežģītāks, jo tas ir Ziemeļamerikas uzņēmums, kam pieder gandrīz pilnīgs monopols attiecībā uz tā datorsistēmu izmantošanu. Tomēr Komisija izlēma, ka pārkāpti 82. panta noteikumi, Microsoft ļaunprātīgi izmantojot dominējošo stāvokli datoru operētājsistēmu tirgū un atsakoties sniegt informāciju par savietojamību un galvenokārt par Windows Media Player un Windows obligāto apvienošanu. Komisija ne tikai noteica ievērojamus sodus par ļoti nopietnu pārkāpumu, bet arī pieprasīja Microsoft noteikt pasākumu kopumu, nodrošinot informācijas pieejamību par Microsoft operētājsistēmām un nošķirot Windows operētājsistēmu atsevišķu sastāvdaļu tirdzniecību.

3.5.1

EK Līgumā nebija minēts īpašs pants, kas regulētu uzņēmējsabiedrību apvienošanos, sākotnēji tāpēc, ka šāda veida ekonomiskās darbības bija neikdienišķas, un vēlāk tādēļ, ka dalībvalstu varas iestādes atbalstīja uzņēmējsabiedrību apvienošanos, lai padarītu pašmāju uzņēmumus konkurētspējīgākus. Tomēr tad, ja uzņēmējsabiedrību apvienošanās rezultātā uzņēmumam rodas dominējošs stāvoklis, tiek piemēroti gan 81., gan 82. panta noteikumi, taču ar vienu nosacījumu: uzņēmējsabiedrību apvienošanās process tiks pārbaudīts tikai tad, ja konstatēta dominējoša stāvokļa ļaunprātīga izmantošana.

3.5.2

Lai novērstu minēto trūkumu un padarītu iespējamu attiecīgu uzraudzību, pamatojoties uz EKDL 83. un 308. pantu, ar ko ir atļautas papildpilnvaras noteikto mērķu sasniegšanai — šajā gadījumā brīvas konkurences apstākļos — Padome pieņēma vairākas regulas, kā rezultātā tika izstrādāta spēkā esošā Regula Nr. 139/2004 (14), ar ko groza un pilnveido EK Regulu EK/1310/97 (15), jo īpaši iekļaujot tiesas praksi, kas izriet no tiesas nolēmuma Gencor/Komisijas lietā (16).

3.5.3

Jaunā regula groza arī piekritības aspektus, uzdodot jautājumus, ko Komisija vai vismaz trīs dalībvalstis uzskata par valstiskā līmenī risināmiem, attiecīgo valstu kompetentām iestādēm, lai ievērojami samazinātu Kopienas konkurences iestāžu darbu. Mēs uzskatām, ka šo atbildību var nodot dalībvalstīm vienīgi gadījumā, ja tas neietekmē ievērojamu kopējā tirgus daļu, kas atvieglo konkurences ierobežojumu novēršanu un aizsargā ietekmēto pušu, īpaši patērētāju intereses.

3.5.4

Attiecībā uz satura grozījumiem ir precizēta gan 1. pantā noteiktā kvantitatīvā robežvērtība, gan 2. pantā noteiktā konceptuālā robežvērtība, tādējādi paskaidrojot, kādā situācijā parādās dominējošais stāvoklis, un jo īpaši, ja tiek ievērojami samazināta konkurence.

3.5.5

Citi tikpat nozīmīgi aspekti, kas mainīti, attiecas uz procedūrām. Šajā gadījumā ir būtiski grozījumi attiecībā uz termiņu pagarināšanu, nododot lietas dalībvalstīm un sniedzot iespēju iesaistītajām pusēm efektīvāk rīkoties, ievērojot valstu tiesību aktu normas. Tas pats attiecas uz termiņiem iesniedzējām pusēm, kuras iesniedz pieprasījumu: šajā gadījumā 15 darba dienas no paša procedūras sākuma varētu būt pārāk stingrs noteikums, jo tas liegtu pusēm iespēju iepazīties ar visiem argumentiem, kas Komisijai iesniegti saistībā ar konkrēto lietu. Katrā gadījumā jānorāda tas, ka nevienā procedūras posmā nav paredzēta patērētāju iejaukšanās iespēja; vēl jo vairāk, prasība ņemt vērā uzņēmumu darbinieku intereses un nodarbinātības līmeni, izvērtējot uzņēmējsabiedrību apvienošanos, dokumentā vairs nav iekļauta.

3.6.1

EKDL 81. un 82. pantā Kopienas likumdevēja iestāde ir sagatavojusi tādas komerciālās prakses papildināmu uzskaitījumu, ko tā uzskata par aizliegtu praksi, un pirmais no minētajiem pantiem attiecas uz uzņēmumu slepenas vienošanās izmantošanu, bet otrais no minētajiem pantiem — uz dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. Vispirms jānorāda tas, ka uzskaitījums nav pilnīgs, bet tajā vienkārši norādīta vispārpieņemta prakse, kurā parādās minētie divi rīcības veidi, kas nozīmē, ka varētu tikt noteiktas darbības ar tādu pašu ietekmi, attiecīgi piemērojot tos pašus aizliegumus.

3.6.2

Abos pantos uzskaitītie darbības veidi ir ļoti līdzīgi:

3.6.3

Visus iepriekš minētos darbības veidus var iedalīt divās grupās, atspoguļot situāciju, kādā attiecīgais veids izpaužas:

3.6.4

Viens no visbiežāk sastopamajiem veidiem ir cenu noteikšanas ļaunprātīga izmantošana, kas tiek plaši izmantota, lai slēptu atlaides, pārmērīgus peļņas procentus, atmaksas termiņus vai rabatus. Tāpat ir ietverta arī iepriekšējo saistību neievērošana, atkāpšanās no cenrāžiem un pārdošana pēc citas cenas. Visos minētajos gadījumos tiek ietekmēti patērētāji; neraugoties uz īpašiem likumiem, kas aizsargā viņu tiesības, viņi atrodas neizdevīgākā situācijā salīdzinājumā ar uzņēmējsabiedrībām, kas ieņem dominējošu stāvokli tirgū un bieži vien ir vienīgie piegādātāji konkrētajā tirgū.

3.7.1.1

Pēdējos gados panākts ievērojams progress Eiropas enerģētikas (elektrības un gāzes) nozares liberalizācijā, kas vēl nesen bija daļa no publiskā sektora, un kā tādu to kontrolēja attiecībā uz cenu veidošanu un piegādes noteikumiem. Komisija bija paredzējusi atvērt tirgu visiem rūpnieciskajiem patērētājiem līdz 2004. jūlijam un privātajiem patērētājiem — no 2007. gada jūlija. Pirmais termiņš nav pilnībā ievērots, un pašreizējā situācija liecina, ka arī tirgus atvēršana privātiem patērētājiem netiks īstenota.

3.7.1.2

Situācija ir sarežģīta, un jo īpaši privatizēto elektrotīklu darbību tirgū var raksturot kā vāju, jo tie iegulda maz līdzekļu iekārtu uzturēšanā, kas savukārt ievērojami ietekmē patērētājus, kuri bieži saskaras ar elektrības piegādes traucējumiem.

3.7.1.3

Tomēr ar pašreizējo elektrības regulu (17) tiek veicināta pārrobežu tirdzniecība ar elektrību, un tā var veicināt konkurences palielināšanos iekšējā tirgū, izmantojot kompensācijas mehānismu starp tīkla operatoriem un nosakot nediskriminējošus un pārredzamus tarifus, kas nav saistīti ar attālumu.

3.7.1.4

Lai apspriestu un izstrādātu nolīgumu par Kopienas konkurences noteikumu piemērošanu enerģētikas tirgiem, Komisija vēlāk izveidoja darba grupu enerģētikas jautājumos, kas ir daļa no Eiropas Konkurences tīkla.

3.7.2.1

Likumdošana telekomunikāciju nozarē 2002. gadā (18) ievērojami attīstījās, lielā mērā pateicoties likumdošanas paketes par elektroniskajiem sakariem pilnveidošanai, ar kuras palīdzību tīkli tika pielāgoti jauno tehnoloģiju izmantošanai. Likumdošanas pielāgošana dažādās dalībvalstīs noritēja atšķirīgi. Var sacīt, ka Devītais ziņojums (19) par ES telekomunikāciju regulatīvās paketes īstenošanu pievērsa galveno uzmanību šo noteikumu iekļaušanai valstu tiesību aktos un uzdevumiem, kas jāveic valsts pārvaldes iestādēm.

3.7.2.2

Devītajā ziņojumā atzīmēts, ka operatoru skaits palicis stabils, lai gan daži no tiem vienkārši palikuši savas valsts tirgū; operatoru konkurence vairs nav tik liela starptautiskajā tirgū un starptautisko tālsarunu pakalpojumu sniegšana tirgū, bet tā ir saasinājusies vietējo sarunu sektorā, kur tradicionālie operatori saskaras ar šā veida zvanu skaita pastāvīgu samazināšanos, no kā patērētāji gūst priekšrocības, jo samazinās sarunu tarifi, bet dažos gadījumos viņi var izrādīties zaudētāji, jo, parakstot jaunus līgumus, tiek ļaunprātīgi izmantots viņu sākotnējais stāvoklis.

3.7.2.3

Stingra telekomunikāciju tirgus uzraudzība, lai noteiktu pašreizējo situāciju konkurences jomā, zināmā mērā palīdz kontrolēt dominējošā stāvoklī esošos operatorus, izvirzot tiem īpašas prasības, lai novērstu nelabvēlīgu noteikumu un cenu uzspiešanu patērētājiem. Jebkurā gadījumā Komisija stingri sekojusi Direktīvas 2002/77/EK īstenošanai katrā no dalībvalstīm (20), ar mērķi mazināt visa veida nepilnības, kas ne tikai ierobežo konkurenci, bet ietekmē arī patērētāju intereses.

3.7.3.1.1

2003. gadā Komisija uzsāka dialogu ar civilās aviācijas nozari, lai panāktu vienotu viedokli par konkurences tiesību normu piemērošanu gadījumos, kad minētajā nozarē tiek veidotas alianses/notiek uzņēmējsabiedrību apvienošanās. Tajā pašā gadā kļuva skaidrs, ka nepieciešams grozīt Regulu EK 1/2003, lai palielinātu gaisa pārvadājumu apjomu starp Eiropas Savienību un trešajām valstīm ar mērķi izveidot “atvērtas debesis”, kas dotu iespēju ietekmēt Eiropas un trešo valstu uzņēmumu alianses, jo īpaši ES un ASV uzņēmumu alianses. Šajā laika posmā Komisija izskatīja vairākus līgumus starp uzņēmumiem un noteica, ka daži no tiem bija pretrunā konkurences noteikumiem (21), un citos lika ieviest izmaiņas līgumu saturā un darbības ilgumā.

3.7.3.1.2

Šajā pašā laika posmā tika pieņemta regula, kurā noteiktas pasažieru tiesības (22).

3.7.3.2.1

Ar Regulu 1/2003 valstu konkurences iestādēm ir atļauts piemērot noteikumus konkurences aizsardzībai dzelzceļa nozarē. Kopienas un valsts iestādēm sadarbībā ar Enerģētikas un transporta ģenerāldirektorātu jānosaka vispārsvarīgi jautājumi saistībā ar dzelzceļa liberalizāciju.

3.7.3.2.2

Dzelzceļa direktīvu pirmā pakete, kuras mērķis bija tirgus atvēršana, bija paredzēta, lai nodrošinātu pārrobežu preču pārvadājumu brīvu kustību un noteiktu pamatprincipu kopumu preču un pasažieru pārvadājumu pakalpojumu pieejamībai, maršrutu noteikšanai, biļešu cenu noteikšanai utt.

3.7.3.2.3

Otrajā paketē ir paredzēta valstu kravu pārvadājumu tirgus liberalizācija, kā arī valstu un starptautiskā pasažieru pārvadājumu tirgus liberalizācija.

3.7.3.2.4

Vispārējais mērķis ir nodrošināt kopīgu pieeju konkurences tiesību aktu piemērošanai dzelzceļa nozarē, lai novērstu to, ka valstu iestādes un Komisija pieņem pretrunīgus lēmumus.

3.7.3.3.1

Jūras transporta nozarē ir ļoti liels kategoriju atbrīvojumu skaits, tas īpaši sakāms par līnijpārvadātāju konferencēm un jūras transporta konsorcijiem. Minētie atbrīvojumi pieļauti saskaņā ar Regulu EK 823/2000 (23), kura pašreiz tiek pārstrādāta. Tiks izstrādāti EKDL 81. panta 3. punkta piemērošanas noteikumi. Minētajā regulā jūras konsorcijiem un konferencēm ir atļauts pārsniegt tajā noteikto limitu ar noteikumu, ka apstrīdēšanas procedūras ietvaros par attiecīgo vienošanos Komisija tiek informēta un ka tiek saņemta tās atļauja.

3.7.3.3.2

Praksē daži konsorciji izmantojuši minēto atbrīvojumu piešķiršanas kārtību, lai veiktu darbības, kas tajā nav paredzētas, piemēram, cenu noteikšanu. Tāpēc Komisija noteikusi (24) līgumu satura ierobežojumus. Arī Pirmās instances tiesa (CFI) (25) ir pasludinājusi nolēmumu par jūras transporta uzņēmumu vienošanos nepiešķirt saviem klientiem publicēto tarifu maksājumu un izcenojumu atlaides.

3.8.1

Procedūrām, saskaņā ar kurām notikusi iepriekš minēto nozaru liberalizācija, kas tika veikta valstu līmenī, ir bijusi negatīva ietekme, raugoties no iekšējā tirgus perspektīvas. Oligopolu izveide liegusi patērētājiem reālu konkurenci, kas palīdzētu samazināt cenas un veicinātu uzņēmumu konkurenci. Turklāt Komisijai arī jāpēta, kāda līdz šim brīdim bijusi uzņēmumu apvienošanās ietekme liberalizētajās nozarēs, jo īpaši attiecībā uz patērētajiem.

3.8.2

Vispārīgi runājot, pārredzamības trūkums, augstie un nepamatotie maksājumi, kas tiek uzspiesti komercklientiem un patērētājiem, kā arī uzņēmumu vertikālā integrācija nav radījuši efektīvu konkurenci liberalizētajos tirgos, bet, gluži pretēji, ar patērētājiem noslēgto līgumu nosacījumi daudzos gadījumos nav atbilduši standartlīgumu prasībām.

3.8.3

Jautājums attiecas uz līdzekļiem, kas ir patērētāju rīcībā, lai pastiprinātu savas tiesības strīdos ar tādiem uzņēmumiem, jo īpaši tiesvedības uzsākšanā, kas pamatojas uz konkurences likumu, īpaši saskaņā ar Līguma 81. un 82. pantu. Visās konkurences iestādēs, Komisijā un valsts iestādēs saņemtās sūdzības iesnieguši uzņēmumi, un EKT nav izskatījusi nevienu privātpersonas sūdzību.

3.8.4

Komisijas sagatavotajā Zaļajā grāmatā par tematu “Kompensācijas pieprasīšana par EK konkurences noteikumu pārkāpumiem” (26) ir jāparedz tādu līdzekļu izveidošana, kas ļautu patērētājiem aizstāvēt savas tiesības. Par minēto tematu EESK izstrādās īpašu atzinumu.

4.1

Protams, ir pieņemti īpaši tiesību akti, kas nosaka patērētāju tiesības un pienākumus (27). EKDL 153. panta 2. punktā noteikts: “Nosakot un īstenojot Kopienas pārējās politikas un pasākumus, jāņem vērā patērētāju tiesību aizsardzības prasības”. Patērētāju tiesību aizsardzības politikai ir transversāls raksturs, un tāpēc tā jāiekļauj visās politikās, kas ietekmē patērētājus. Tas īpaši sakāms par konkurences politiku, kas attiecas uz tirgu, un patērētāji ir tirgus neatņemama sastāvdaļa, jo viņi ir tie, kas nosaka pieprasījumu tirgū.

4.1.1

Minētajā punktā mēģināts noteikt, kuras atzītās patērētāju tiesības (un kādā veidā) ietekmē konkurences politika un it īpaši konkurences noteikumu pārkāpumi iekšējā tirgū. Runa ir arī par to, ka patērētāji ir jāaplūko kā tieši konkurences politikas dalībnieki, lai Komisija varētu ņemt vērā viņu intereses, kad tai konkrēti jārīkojas, lai panāktu tirgus noteikumu ievērošanu.

4.2.1

Attiecībā uz patērētāju ekonomiskajām tiesībām jāprecizē tādu finanšu zaudējumu neesamība, kas liegtu patērētajam vai lietotājam izmantot preces vai pakalpojumus, kas iegūti saskaņā ar panākto vienošanos ar uzņēmumu. Pamatprincips, kas regulē šo jautājumu, ir labticīga rīcība un līdzsvars, kas nozīmē, ka jebkāds instruments vai noteikums, kas ir pretrunā ar šo principu, uzskatāms par patērētāju interešu pārkāpumu vai šīm interesēm neatbilstošu.

4.2.2

Attiecība starp konkurences aizsardzības politiku un patērētāju izvēles brīvību bijusi viens no galvenajiem jautājumiem Kopienas tiesību aktos, kā norādīts iepriekšējā 85. panta 3. punktā un pašreizējā EKDL līguma 81. pantā, kas paredz to, ka slepenas vienošanās apstiprināmas tikai tad, ja tās, neraugoties uz konkurences ierobežojumiem, sniedz kādu labumu patērētājiem. Raksturīgs piemērs tam būtu ģeogrāfisko apgabalu kopīga izmantošana konkurentu starpā, lai nodrošinātu pilnīgu tirgus aptveršanu, lai gan atsevišķos apgabalos tas nenestu peļņu.

4.2.3

No patērētāju tiesību aizsardzību viedokļa tirgus uzraudzība nozīmē pievērst uzmanību iespējamiem horizontāliem līgumiem, kā, piemēram, brīvprātīgiem līgumiem, cenu karteļiem, kopīgiem iepirkumu centriem, kopīgai tirgus izmantošanai utt., kā arī vertikāliem līgumiem, kā, piemēram, līgumiem, kas regulē ražotāju un piegādātāju attiecības utt. Uzmanība tiek pievērsta arī dominējošā stāvokļa ļaunprātīgai izmantošanai, kas apgrūtina vai kavē konkurentu ienākšanu tirgū, nosakot cenas, kas ir pārāk augstas vai zemas, īpašu cenu noteikšana vai tādu nosacījumu piedāvāšana, kas ir diskriminējoši attiecībā pret atsevišķiem klientiem.

4.2.4

Komisija regulāri savā gada pārskatā informē par iekļauto lielo skaitu lēmumu gan attiecībā uz iespējamām saskaņotām darbībām, gan dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu un dažiem EKT nolēmumiem, kuros bieži ir atzīmētas izmaiņas likuma interpretācijā un pat pieprasītas izmaiņas tiesību aktos.

4.2.5

Pēdējos gados Komisija izskatījusi aizvien mazāk lietu, galvenokārt pateicoties stingrajai nostājai, ko dalībvalstu konkurences iestādes pieņēmušas attiecībā uz savu valstu tirgiem un jo īpaši paziņošanas sistēmas atcelšanas rezultātā. Konkurences ģenerāldirektorāts ir izskatījis 24 lietas, pieņemot formālu lēmumu, un tas ir ļoti neliels skaits salīdzinājumā ar uzņēmējsabiedrību apvienošanās jomu, kurā ir pieņemts liels skaits formālu lēmumu (231) (28) atbilstoši grozītajā regulā noteiktajai kārtībai; jaunajā posmā tiks pieņemts mazāks skaits lēmumu, kad vairumā gadījumu atbildību minētajā jomā pārņems valstu iestādes.

4.2.6

Dažas no izskatītajām lietām tieši ietekmēja patērētājus vai bija viņiem ļoti nozīmīgas. Individuālie lēmumi attiecās uz mobilo telefonu, apraides un aviācijas nozarēm (29) un pēc uzņēmumu iniciatīvas tika pieņemti pasākumi transporta, brīvo profesiju, automobiļu un masu saziņas līdzekļu (30) nozarēs. Visas izskatītās lietas bija saistītas ar cenu ļaunprātīgu izmantošanu, uz ko attiecas 82. pants, ļaunprātīgas ekskluzīvu cenu noteikšanas rezultātā attiecībā uz preču vai pakalpojumu sniegšanu (31).

4.3.1

Patērētāju aizsardzības politikas efektivitāte būs atkarīga no patērētāju līdzdalības tajās politikās, kas viņus skar, un tādējādi viņiem jāiesaistās visās politikās, kurās viņiem šobrīd nav atļauts iesaistīties. Viens no patērētāju aizsardzības politikas stratēģijas mērķiem (32) bija nodrošināt patērētāju organizāciju pietiekamu iesaistīšanu Kopienas politikās. Gadu vēlāk Konkurences ģenerāldirektorātā patiešām tika iecelts patērētāju sadarbības koordinators.

4.3.2

Patērētāju organizācijām ir forums — Patērētāju komiteja — mehānisms, kas nodrošina darbību tieši patērētāju aizsardzības politikas jomā, bet minētais mehānisms nav attiecināts uz līdzdalību citās politikās. Pašreizējais mērķis ir dot iespēju patērētājiem piedalīties Kopienas iniciatīvās ES lēmumu pieņemšanas procesa visos posmos. Būs jānosaka minimālās prasības, dodot iespēju patērētājiem piedalīties konsultatīvajās organizācijās, kā tas jau notiek lauksaimniecībā, un jo īpaši nesen izveidotās organizācijās, kā, piemēram, transporta, enerģētikas, telekomunikāciju vai jebkādās citās, kas varētu tikt izveidotas.

4.3.3

Attiecībā uz pašlaik izskatāmo jautājumu, jākonstatē, ka nav nekādas formālas līdzdalības, un ar patērētājiem pat nekonsultējas par jautājumiem, kas saskaņā ar Līgumu uz viņiem attiecas. Ir runa par atbrīvojumu no noteikumiem par saskaņotām darbībām, kā to paredz 81(3) pants un par ļaunprātīgu rīcību, kas ierobežo vai kontrolē ražošanu, tirgus vai tehnisko attīstību, nodarot kaitējumu patērētājiem, kā noteikts 82(b) pantā. Tādēļ Konkurences ģenerāldirektorāts un patērētāju organizācijas ir atbildīgi par līdzdalības un konsultāciju mehānismu izveidi, piemērojot savstarpēji saskaņotus noteikumus, kā to nosaka Baltā grāmata par Eiropas pārvaldību (33), un kas ietekmēs iekšējo tirgu.

4.3.4

Tāda pati atbildība jāuzņemas EK paplašināšanas ģenerāldirektorātam, kas ar pastāvīgas konsultatīvas grupas starpniecību varētu iejaukties atsevišķos konkurences jautājumos, kas ietekmē patērētāju intereses.

4.3.5

Lai ievērotu patērētāju tiesības saņemt informāciju saistībā ar konkurenci, iecelts patērētāju attiecību koordinators, kas darbosies kā kontaktpersona. Eiropas patērētāju organizācijas tiek regulāri informētas, un valstu organizācijām un individuālajiem patērētājiem ir sava tīmekļa vietne (34), kas pat ietver sūdzību veidlapu (35) par visa veida kaitējumu, ko viņi varētu ciest uzņēmējsabiedrību pret konkurenci vērstas rīcības rezultātā.

5.1.1

Patērētāju organizācijām piemēro valstu tiesību normas, kurās noteiktas minimālās prasības minēto organizāciju atzīšanai un likumībai, lai nodrošinātu šādu organizāciju leģitimitāti patērētāju tiesību izmantošanā, kad šādas tiesības tiek aizskartas ar jebkāda veida aizliegtu darbību.

5.1.2

Eiropas līmenī pilnībā tiek atzītas visas organizācijas, kas reģistrētas EK paplašināšanas ģeneraldirektorātā, un tās ir tiesīgas saņemt informāciju, sniegt konsultācijas, un tās piedalās visu to jautājumu risināšanā, kurus uzskata par atbilstošiem to kompetencei.

5.1.3

Šo leģitimitāti, kas zināmā mērā ir ekskluzīva, var apšaubīt, izskatot ar konkurenci saistītus jautājumus, ņemot vērā to, ka minētie jautājumi attiecas uz patērētāju materiālo tiesību pārkāpumiem, ieskaitot tiesības, kas attiecas uz noteiktu teritoriju un noteiktiem jautājumiem. Būtu jāorganizē plašas debates par likumīgu pamatojumu rīkoties minētajā jomā.

5.2.1

EK Regula 1/2003 (36) un tā sauktā “modernizācijas pakete” noteica sadarbības līdzekļus starp Komisiju un konkurences iestādēm, kuras ietilpst Eiropas Konkurences tīklā (ECN) (37). Minētais tīkls sāka darbību 2003. gadā, izveidojot darba grupu, kas izskatīja vispārīgākus jautājumus, kā, piemēram, tīkla darbības kārtību un pasākumus valstu iestāžu savstarpējai saziņai. Šobrīd tīkls darbojas pilnībā, un tas ir sadalīts 14 apakšgrupās, kas nodarbojas ar nozaru jautājumiem (38).

5.2.2

Ar Regulu 1/2003 Eiropas Konkurences tīkla dalībniekiem piešķir līdzekļus savstarpējai palīdzībai un darbībai saskaņā ar kompetentās iestādes norādījumiem; plašākā nozīmē — vākt visu nepieciešamo informāciju, kas nepieciešama izskatāmo problēmu risināšanai. Tāpat tas arī uzsāk pētījumus, ko pieprasījušas valstu iestādes, kuru rezultāti tiek nosūtīti atbilstoši noteiktajai procedūrai, lai tos var novērtēt visas iesaistītās puses.

5.2.3

Eiropas Konkurences tīkla darbība labvēlības statusa piešķiršanas programmas ietvaros ir ļoti svarīga, jo dalībvalstis parakstījušas deklarāciju, uzņemoties ievērot iepriekš minētajā paziņojumā izklāstītos noteikumus. Tādējādi tīkls sniedz praktisku palīdzību valstu tiesām, kuru piekritībā ir konkurences lietas, un atbild arī par pastāvīgu atbilstību Eiropas Kopienu Tiesas praksei (39).

5.2.4

Nepieciešamā saziņa starp Eiropas Konkurences tīklu, konkurences iestādēm un tiesām palīdz izplatīt informāciju par karteļiem un dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu un piemērojamo procedūru, tādējādi dodot iespēju pieņemt lēmumu par to, kam būtu jāierosina lieta ātrāk, nekā paredzēts līdz šim noteiktajās tiesību normās.

5.2.5

Vēl viens no REC uzdevumiem ir atklāt pārkāpumus, un šāda darbība, kas faktiski ir preventīva, samazina nelabvēlīgo ietekmi uz konkurentiem un patērētājiem. Viens no uzdevumiem, kas būtu jāuzsver, ir tīkla darbība saistībā ar atbrīvojuma procedūrām, kur jānovērtē, vai rezultāts ir patērētāju interesēs, un vai līgumā būtu jāiekļauj norāde uz materiālajiem labumiem, ko patērētāji var no tā sagaidīt.