(1)

Padomes Direktīva 2006/112/EK (3) nosaka pievienotās vērtības nodokļa (PVN) vispārīgos uzskaites pienākumus nodokļa maksātājiem.

(2)

Elektroniskās komercijas (“e-komercija”) pieaugums atvieglo preču un pakalpojumu pārrobežu pārdošanu galapatērētājiem dalībvalstīs. Šajā kontekstā pārrobežu e-komercija nozīmē tādas preču piegādes vai pakalpojumu sniegšanu, par ko PVN ir maksājams vienā dalībvalstī, savukārt preču piegādātājs vai pakalpojumu sniedzējs veic uzņēmējdarbību citā dalībvalstī, trešā teritorijā vai trešā valstī. Tomēr krāpnieciski uzņēmumi izmanto e-komercijas iespējas, lai gūtu negodīgas tirgus priekšrocības, nepildot savus PVN pienākumus. Ja piemēro principu par nodokļa uzlikšanu galamērķī, jo patērētājiem nav uzskaites veikšanas pienākumu, patēriņa dalībvalstīm ir vajadzīgi atbilstoši instrumenti, lai atklātu un kontrolētu šādus krāpnieciskus uzņēmumus. Ir svarīgi apkarot pārrobežu krāpšanu PVN jomā, ko izraisa dažu uzņēmumu krāpnieciska rīcība pārrobežu e-komercijas jomā.

(3)

Lielākajā daļā tiešsaistes pirkumu, ko Savienībā veic patērētāji, maksājumi tiek veikti ar maksājumu pakalpojumu sniedzēju starpniecību. Lai sniegtu maksājumu pakalpojumus, maksājumu pakalpojumu sniedzēja rīcībā ir specifiska informācija konkrētā maksājuma adresāta jeb maksājuma saņēmēja identificēšanai un dati par maksājuma datumu, summu un izcelsmes dalībvalsti, kā arī par to, vai maksājums ir iniciēts tirgotāja fiziskajās telpās. Minētā specifiskā informācija ir jo īpaši svarīga tādu pārrobežu maksājumu sakarā, kuriem maksātājs atrodas vienā dalībvalstī un maksājuma saņēmējs atrodas citā dalībvalstī, trešā teritorijā vai trešā valstī. Šāda informācija ir vajadzīga, lai dalībvalstu nodokļu iestādes (“nodokļu iestādes”) veiktu savus pamatuzdevumus – atklātu krāpnieciskus uzņēmumus un uzraudzītu PVN saistības. Tādēļ ir nepieciešams, lai maksājumu pakalpojumu sniedzēji minēto informāciju darītu pieejamu nodokļu iestādēm nolūkā palīdzēt tām konstatēt un apkarot ar PVN saistītu pārrobežu krāpšanu.

(4)

Ar PVN saistītas krāpšanas apkarošanā ir svarīgi prasīt, lai maksājumu pakalpojumu sniedzēji veiktu pietiekami detalizētu uzskaiti un ziņotu par konkrētiem pārrobežu maksājumiem, kuri par tādiem noteikti pēc maksātāja un maksājuma saņēmēja atrašanās vietas. Tādēļ ir jādefinē tādi jēdzieni kā maksātāja atrašanās vieta un maksājuma saņēmēja atrašanās vieta, kā arī šo atrašanās vietu identificēšanas līdzekļi. Maksātāja un maksājuma saņēmēja atrašanās vietai būtu jāiedarbina uzskaites veikšanas un ziņošanas pienākumi tikai tādiem maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, kuri veic uzņēmējdarbību Savienībā, un minētajiem pienākumiem nebūtu jāskar Direktīvā 2006/112/EK un Padomes Īstenošanas regulā (ES) Nr. 282/2011 (4) paredzētie noteikumi attiecībā uz tāda darījuma vietu, par kuru uzliek nodokli.

(5)

Pamatojoties uz savā rīcībā jau esošo informāciju, maksājumu pakalpojumu sniedzēji attiecībā uz maksājumu pakalpojumiem, ko tie sniedz, var noteikt maksājuma saņēmēja un maksātāja atrašanās vietu, izmantojot maksātāja vai maksājuma saņēmēja maksājumu konta identifikatoru vai jebkādu citu identifikatoru, kas nepārprotami identificē maksātāju vai maksājuma saņēmēju un sniedz to atrašanās vietu. Kad šādi identifikatori nav pieejami, maksātāja vai maksājuma saņēmēja atrašanās vieta būtu jānosaka, izmantojot maksājumu pakalpojumu sniedzēja, kurš rīkojas maksātāja vai maksājuma saņēmēja vārdā, uzņēmuma identifikatoru kodu, gadījumos, ja naudas līdzekļus pārskaita maksājuma saņēmējam bez jebkāda maksātāja vārdā izveidota maksājumu konta, ja naudas līdzekļi netiek kreditēti nevienā maksājuma saņēmēja maksājumu kontā vai ja nav nekāda cita maksātāja vai maksājuma saņēmēja identifikatora.

(6)

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/679 (5) ir svarīgi, lai maksājumu pakalpojumu sniedzēja pienākums glabāt un sniegt informāciju par pārrobežu maksājumu būtu samērīgs un ietvertu tikai to, kas dalībvalstīm nepieciešams ar PVN saistītas krāpšanas apkarošanai. Turklāt vienīgā informācija par maksātāju, kas būtu jāglabā, ir maksātāja atrašanās vieta. Kas attiecas uz informāciju par maksājuma saņēmēju un pašu maksājumu, maksājumu pakalpojumu sniedzējiem vajadzētu būt pienākumam saglabāt un ziņot nodokļu iestādēm tikai to informāciju, kas minētajām iestādēm ir nepieciešama, lai atklātu iespējamos krāpniekus un veiktu nodokļu kontroles. Tādēļ maksājumu pakalpojumu sniedzējiem būtu jāprasa veikt uzskaiti tikai par tādiem pārrobežu maksājumiem, kas var norādīt uz saimniecisko darbību. Robežvērtības ieviešana, pamatojoties uz maksājumu saņēmēja saņemto maksājumu skaitu kalendārā ceturkšņa laikā, sniegtu norādi par to, vai šie maksājumi tika saņemti saimnieciskās darbības ietvaros, tādējādi izslēdzot maksājumus nekomerciālu iemeslu dēļ. Ja šāda robežvērtība ir sasniegta, būtu piemērojami maksājumu pakalpojumu sniedzēja uzskaites veikšanas un ziņošanas pienākumi.

(7)

Vienā maksājumā, ko maksātājs veic maksājuma saņēmējam, var būt iesaistīti vairāki maksājumu pakalpojumu sniedzēji. Minētā vienreizējā maksājuma rezultātā var tikt veikti vairāki naudas līdzekļu pārskaitījumi starp dažādiem maksājumu pakalpojumu sniedzējiem. Visiem konkrētajā maksājumā iesaistītajiem maksājumu pakalpojumu sniedzējiem jābūt uzskaites veikšanas un ziņošanas pienākumiem, ja vien nav piemērojams īpašs izņēmums. Minētajā uzskaitē un ziņojumos būtu jāietver informācija par maksājumu, ko sākotnējais maksātājs veicis maksājuma galasaņēmējam, nevis informācija par naudas līdzekļu starpposma pārskaitījumiem starp maksājumu pakalpojumu sniedzējiem.

(8)

Uzskaites veikšanas un ziņošanas pienākumiem vajadzētu būt ne vien tad, kad maksājumu pakalpojumu sniedzējs maksātāja uzdevumā pārskaita naudas līdzekļus vai izdod maksājumu instrumentus, bet arī gadījumos, kad maksājumu pakalpojumu sniedzējs saņem naudas līdzekļus vai pieņem maksājumu darījumus maksājuma saņēmēja vārdā.

(9)

Šajā direktīvā noteiktie pienākumi nebūtu jāpiemēro maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, kuri neietilpst Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2015/2366 (6) darbības jomā. Tādēļ gadījumos, kad maksājuma saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzēji neatrodas dalībvalstī, pienākumiem veikt uzskaiti un paziņot informāciju par pārrobežu maksājumu vajadzētu attiekties uz maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējiem. No otras puses, lai uzskaites veikšanas un ziņošanas pienākumi būtu samērīgi, tajos gadījumos, kad dalībvalstī atrodas gan maksātāja, gan maksājuma saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzēji, uzskaite būtu jāveic vienīgi maksājuma saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzējiem. Uzskaites veikšanas un ziņošanas pienākumu nolūkā būtu jāuzskata, ka maksājumu pakalpojumu sniedzējs atrodas dalībvalstī, ja tā uzņēmuma identifikācijas kods (BIC) vai unikālais uzņēmuma identifikators attiecas uz minēto dalībvalsti.

(10)

Ņemot vērā ievērojamo informācijas apjomu un tās sensitivitāti personas datu aizsardzības ziņā, ir nepieciešams un samērīgi, ka maksājumu pakalpojumu sniedzēji glabā uzskaiti par pārrobežu maksājumiem trīs kalendāros gadus, lai palīdzētu dalībvalstīm apkarot ar PVN saistītu krāpšanu un atklāt krāpniekus. Šis laikposms sniedz pietiekami daudz laika, lai dalībvalstis varētu efektīvi veikt kontroles un izmeklēt gadījumus, kad ir aizdomas par krāpšanu, kas saistīta ar PVN, vai atklāt ar PVN saistītu krāpšanu.

(11)

Informācija, kas maksājumu pakalpojumu sniedzējiem ir jāglabā, dalībvalstīm ir jāapkopo un tās apmaiņa jāveic saskaņā ar Padomes Regulu (ES) Nr. 904/2010 (7), kas paredz noteikumus par administratīvo sadarbību un informācijas apmaiņu, lai apkarotu krāpšanu PVN jomā.

(12)

Ar PVN saistīta krāpšana ir kopīga problēma visām dalībvalstīm, bet atsevišķām nav informācijas, kas vajadzīga, lai nodrošinātu, ka PVN noteikumi par pārrobežu e-komerciju tiek piemēroti pareizi, vai lai apkarotu ar PVN saistītu krāpšanu pārrobežu e-komercijā. Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķi, proti, apkarot ar PVN saistītu krāpšanu, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, ja pastāv pārrobežu elements, un tādēļ, ka nepieciešams iegūt informāciju no citām dalībvalstīm, bet rīcības mēroga vai iedarbības dēļ to var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(13)

Šī direktīva respektē pamattiesības un ievēro principus, kas ir atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, jo īpaši tiesības uz personas datu aizsardzību. Saskaņā ar šo direktīvu saglabātā un sniegtā informācija par maksājumiem ir jāapstrādā tikai nodokļu iestāžu ekspertiem krāpšanas apkarošanas jomā, nepārsniedzot to, kas ir samērīgs un nepieciešams, lai sasniegtu šīs direktīvas mērķi, proti, apkarot ar PVN saistītu krāpšanu. Šajā direktīvā ir ievēroti arī noteikumi, kas izklāstīti Regulā (ES) 2016/679 un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2018/1725 (8).

(14)

Saskaņā ar Regulas (ES) 2018/1725 42. panta 1. punktu ir notikusi apspriešanās ar Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju, kas 2019. gada 14. martā sniedza atzinumu (9).

(15)

Tādēļ būtu attiecīgi jāgroza Direktīva 2006/112/EK,