16.12.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 309/115

2.1

Eiropas Komisijas Baltā grāmata par Eiropas Savienības komunikācijas politiku (COM(2006) 35 galīgā redakcija) ir pieņemta 2006. gada 1. februārī. Tas ir trešais dokuments, ko Eiropas Komisija septiņu mēnešu laikā ir pieņēmusi par komunikācijas jautājumiem. Pirmie divi dokumenti bija šādi: iekšējais rīcības plāns (SEC(2005) 985 galīgā redakcija), kas pieņemts 2005. gada 20. jūlijā; un Komisijas paziņojums “Komisijas ieguldījums pārdomu laikā un pēc tā: D plāns — demokrātija, dialogs un diskusijas” (COM(2005) 494 galīgā redakcija), kurš pieņemts 2005. gada 13. oktobrī. Baltajā grāmatā ir izteikts aicinājums Eiropas Savienības iestādēm un organizācijām sniegt atbildi “parastajā iestāžu saziņas kārtībā”. Grāmatā ir noteikts sešu mēnešu ilgs apspriešanās posms, pēc kura Komisija ierosina izdarīt secinājumus “nolūkā ierosināt rīcības plānus katrā darbības jomā”.

2.2

Savukārt Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja ir pieņēmusi divus jaunākos atzinumus komunikācijas jomā: pirmais ir atzinums par tematu “Pārdomu periods: struktūra, tēmas un mehānisms debašu par Eiropas Savienību novērtēšanai” (CESE 1249/2005  (1)), kas ir pieņemts 26. oktobri un adresēts Eiropas Parlamentam; otrais ir atzinums par Komisijas paziņojumu “D plāns” (CESE 1499/2005  (2)), ko pieņēma 2005. gada 14. decembrī. Abos minētajos atzinumos ir izvirzīti vairāki operatīvi ieteikumi. EESK sabiedrisko attiecību grupa 2006. gada 6. aprīļa sanāksmē uzsāka minēto operatīvo ieteikumu īstenošanas sistemātisku pārskatīšanu.

2.3

Tādēļ šajā atzinumā par Balto grāmatu nav jāietver jomas, kuras jau ir izskatījusi un joprojām izskata Komiteja. Atzinumā drīzāk jācenšas sniegt atbildi saistībā ar Baltajā grāmatā norādītajām piecām pamatjomām. Tās ir šādas:

2.4

Apakškomitejai un tās ziņotājam papildus abiem iepriekš minētajiem Komitejas atzinumiem un Komisijas Baltajai grāmatai ir vairāki citi avoti viedokļu vērtējumam:

2.5

Atzinums par Balto grāmatu ir sadalīts piecās nodaļās atbilstoši pieciem Komisijas dokumentā noteiktajiem jautājumiem, un tas aprobežojas ar pievēršanos vienam vai tikai dažiem galvenajiem jautājumiem katrā nodaļā.

3.1.1

Īpašajā jomā izpratnes veicināšanai par Eiropu būtiski svarīga ir dalībvalstu loma. Daudzās citās jomās šī loma ir uzņēmējdarbībai, sociālajiem partneriem, pilsoniskās sabiedrības atsevišķiem pārstāvjiem. Īsāk sakot, pati dinamiskā sabiedrība veiksmīgi uzņemas šo izšķirošo lomu. Šajā gadījumā nav jāuzrunā visa Eiropa kopumā.

3.1.2

Būtiskākais jautājums ir par to, vai Komiteja piekristu vai nepiekristu Komisijas ierosinājumam, ka kopīgos principus un normas, uz kurām jābalsta informācijas un komunikācijas pasākumi par Eiropas jautājumiem, varētu apkopot pamatdokumentā, piemēram, Eiropas hartā vai kodeksā par rīcību komunikācijas jomā. Tā mērķis būtu apvienot visus dalībniekus (ES iestādes, valstu, reģionālās un vietējās pārvaldes, nevalstiskās organizācijas) kopīgos centienos ievērot šos principus un nodrošināt to, ka ES komunikācijas politika kalpo pilsoņu interesēm.

3.1.3

Komiteja izprot, ka Eiropas Komisijas galvenās bažas šajā sakarā ir reāla tiesiska pamata, uz kura varētu balstīt ES informācijas un komunikācijas pasākumus, trūkums. Komiteja šajā jautājumā jau ir izteikusi skaidru viedokli. Sevišķi sava 2005. gada 26. oktobra atzinuma Eiropas Parlamentam par pārdomu periodu (3) 3.7 punktā Komiteja aicināja Komisiju apsvērt likumdošanas iniciatīvas ierosināšanu reālai komunikācijas politikai un tādējādi cīnīties ar “apslēpto” problēmu, ko izraisa tiesiskā pamata trūkums, kurš ir radījis tik daudz neformālu mehānismu un nelīdzsvarotu pieeju. Komiteja uzskata, ka šāda priekšlikuma iesniegšana jau pati par sevi veicinātu debates.

3.1.4

Baltajā grāmatā noteikts, ka apspriešanās posma beigās Komisija “paziņos apspriešanās rezultātus un tad lems, vai ierosināt hartu, rīcības kodeksu vai kādu citu instrumentu”. Komiteja ir norūpējusies par šādiem izteikumiem un saskata zināmu nedrošību attiecībā uz iespējamo pieeju, ko Komisija varētu ierosināt.

3.1.5

Komisija atsaucas uz “kopīgiem principiem un normām”, pamatojoties uz dažu dalībvalstu praksi, taču šādi principi un normas pārsniedz komunikācijas un informācijas robežas. Vienkāršai principu deklarācijai, par kuru visi varētu vienoties, nebūtu papildu vērtība, jo patiesībā tādai visi piekrīt jau tagad. No otras puses, kodekss vai harta varētu šķist pārlieku ierobežojošs. Turklāt šādi principi jau ir iekļauti vairākos pamata dokumentos. No otras puses, ja nolūks ir izstrādāt rīcības kodeksu plašsaziņas līdzekļiem un citām saziņā iesaistītajām pusēm, tad pastāv risks, ka to varētu uztvert kā mēģinājumu ietekmēt debates vai noslāpēt pret Eiropu skeptiski noskaņotus viedokļus. Turklāt mērķis iesaistīt visas ieinteresētās puses šķiet nereāls, jo ievērojot Francijā un Nīderlandē notikušo referendumu pieredzi, viena no visām iestādēm vērā ņemamām pamācībām ir tāda, ka aizvien lielāks iesaistīto pušu skaits vēl automātiski nenozīmē atbalstu Eiropas integrācijas procesam. Visbeidzot, ja visas Baltajā grāmatā uzskaitītās puses piekristu parakstīt šādu kodeksu, tas nozīmētu, ka visiem būtu vienlīdzīga atbildība par ar komunikāciju saistītajiem izaicinājumiem, ar ko saskaras Eiropas Savienība. Pēc Komitejas domām, būtu maldinoši radīt šādu iespaidu, jo galvenā atbildība gulstas — tādam iespaidam arī jārodas — uz dalībvalstu valdību pleciem.

3.1.6

Komiteja ar bažām atzīmē Komisija nolūku izveidot īpašu tīmekļa forumu, lai uzklausītu viedokļus par to, cik vēlams būtu šāds pamatdokuments. Ne visiem Eiropas iedzīvotājiem šāds uz tīmekli orientēts risinājums ir pieejams. Būtu svarīgi papildināt apspriešanas procesu, izmantojot citus, tradicionālākus plašsaziņas līdzekļus.

3.2.1

Komiteja atzīmē, ka finanšu resursi ir ļoti ierobežoti. Turklāt līdzekļu izmaksai noteiktās procedūras pēc jaunās Finanšu regulas pieņemšanas bez šaubām kavē un laupa uzņēmību attiecībā uz daudzām pilsoniskās sabiedrības darbībām ar pozitīvām iecerēm.

3.2.2

Lai veiksmīgi tuvinātos iedzīvotājiem, nepieciešama uz viņu skepses iemesliem vērsta rīcība: pirmkārt, daļa iedzīvotāju izturas aizvien kritiskāk pret to politisko lēmumu rezultātiem un ietekmi uz viņu dzīves un darba apstākļiem. Otrkārt, pastāv politisko sarunu trūkums un līdz ar to arī nepieciešamība pēc saziņas, tomēr, lai tā būtu veiksmīga, šīs saziņas veidols ir jāmaina.

3.2.3

Iedarbīgai saziņai pirmām kārtām ir nepieciešams saprotams un saistošs vēstījums, skaidrs redzējums, ko iedzīvotāji pieņem. Iedzīvotāji vēlas redzēt Eiropu kā politisku projektu, ieskaitot tā sociālekonomisko aspektu, Eiropas modeli, kas uztur sociālo kohēziju un uzlabo konkurētspēju. Dažas valstis jau ir pierādījušas, ka šis mērķis ir sasniedzams.

3.2.4

Komunikācija ir centralizēta un vērsta uz Eiropu. Tā galvenokārt norisinās Eiropas līmenī starp Eiropas ieinteresētajām pusēm un iestādēm, kā arī cilvēkiem, kas jau ir iesaistīti Eiropas projektā. Turklāt komunikācija izmanto līdzekļus, piemēram, apspriedes tīmeklī, kuri spēj sasniegt tikai atsevišķas iedzīvotāju grupas. Lai sasniegtu arī pārējos, ir jāizstrādā saziņas pasākumi, kas iesaistītu arī pārējās puses un ne tikai Eiropas Savienības iestādes un tos, kas jau ir saistīti ar ES, tāpat debates ir jāpadara decentralizētas, tas nozīmē — tām jānorisinās valsts, reģionālā un vietējā līmenī, iesaistot attiecīgā līmeņa lēmumu pieņēmējus un plašsaziņas līdzekļus (kurus pašus atsevišķos gadījumos ir jāpārliecina).

3.2.5

Šajā sakarā Baltā grāmata izvirza virkni praktisku priekšlikumu, sākot ar pilsonisko izglītošanu un beidzot ar kopīgām atklātām debatēm. Komiteja īpaši atzinīgi vērtē argumentus, kas atbalsta politisko izglītošanu. Tomēr Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 149. pants visai skaidri nosaka, ka tikai pašu dalībvalstu ir kompetencē ir mācību saturs un izglītības sistēmu uzbūve, tas atzīts arī Baltajā grāmatā. Arī tādēļ, Eiropas iestādēm iestājoties par pastiprinātu pilsonisko izglītošanu, pastāv divkāršs risks. No vienas puses, Eiropas iestādes ir pakļautas riskam tikt apsūdzētām par iejaukšanos dalībvalstu valdību suverēnajā kompetencē, bet no otras puses, tās netieši uzņemtos atbildību par jautājumiem, kuri patiesībā nemaz nav to kompetencē.

3.2.6

Jebkurā gadījumā Eiropas Savienībai ir nepieciešams, lai iedzīvotāji pieņemtu šo kopīgo likteni. Šajā nolūkā būtu vēlams, lai dalībvalstu izglītības programmu ietvaros Eiropas Savienība tiktu parādīta un izskaidrota vēsturiskā un mūsdienu aspektā kā visu dalībvalstu un to iedzīvotāju kopīgs politisks projekts. Šis jautājums būtu atklāti jāapspriež izglītības ministru Padomē.

3.2.7

Tas gan nenozīmē, ka ES iestādēm nevajadzētu neko darīt. Tieši otrādi, visiem vajadzētu pielikt pūles Eiropas iedzīvotāju informēšanā par to, kādā veidā Eiropas Savienība rada pievienoto vērtību. Būtu jānosaka mērķauditorija un jādara zināmi ES neapšaubāmo panākumu piemēri.

3.2.8

Izsakoties plašāk, iedzīvotājos ir jārada sajūta, ka viņi ir pilnībā pārredzama reglamentēšanas un lēmumu pieņemšanas procesa būtiska sastāvdaļa.

3.3.1

Šajā nodaļā Komisija sniedz ieteikumu par to, ka ES iestādēm nepieciešami labāki komunikācijas līdzekļi un iespējas, kā arī pēta iespējas “digitālās plaisas” pārvarēšanai. Komiteja izsaka nožēlu par faktu, ka Komisijas plānotais ierosinājums par Eiropas preses aģentūru tika svītrots no Baltās grāmatas galīgā projekta, jo, kā parādīja sākotnējās reakcijas, tas būtu izraisījis plašas debates par to, kāds ir Briselē izvietoto plašsaziņas līdzekļu un ES iestāžu attiecību raksturs.

3.3.2

Komiteja atbalsta šajā nodaļā ietvertos pasākumus. Tomēr Komiteja aicina Komisiju izšķirt vispārējos un specializētos plašsaziņas līdzekļus. Pārsvarā specializētie plašsaziņas līdzekļi ir labi informēti un sniedz informatīvo nodrošinājumu. Komiteja arī vēlētos uzsvērt, ka televīzija joprojām ir galvenais informācijas avots vairumam Eiropas iedzīvotāju. Komiteja mudina Komisiju vispārējās stratēģijas izstrādes procesā ņemt to vērā, tāpat kā arī digitālās televīzijas straujo attīstību. Šajā sakarā Komiteja uzsver īpašo nozīmi, kāda ir saziņai ar iedzīvotājiem viņu dzimtajā valodā.

3.3.3

Šajā nolūkā Komiteja turpina aktualizēt un ieviest stratēģisko komunikācijas plānu. Tas ietver pastāvīgu Komitejas komunikācijas līdzekļu pārskatīšanu un pielietošanu, kā arī novatorisku metožu izpēti (ievērojami piemēri tam bija “Atvērtās telpas metodes” izmantošana 2005. gada 7. un 8. novembrī Briselē un ieinteresēto pušu forums par tematu “Mazināt plaisu”2006. gada 9. un 10. maijā Budapeštā).

3.4.1

Komisija ierosina izveidot valsts ekspertu tīklus un Eiropas sabiedriskās domas novērošanas centru. Komiteja piekrīt Baltās grāmatas pamata viedoklim šajā jomā. Sevišķi Komiteja piekrīt, ka Eurobarometer veidolā Eiropas Savienības rīcībā ir darbotiesspējīgs instruments, lai gan tā uzskata, ka Komisijai būtu jācenšas veidot saiknes un sinerģija arī ar valstiskām viedokļu izpētes organizācijām.

3.4.2

Tāpat Komiteja uzskata, ka Komisija vēl pagaidām nepietiekami izmanto jau pastāvošos mehānismus sabiedriskā viedokļa izvērtēšanai, piemēram, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju. Tādēļ Komiteja ar gandarījumu pieņēma zināšanai paziņojumu par nodomiem, kas ietverts jaunajā Eiropas Komisijas un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas sadarbības protokolā (parakstīts 2005. gada 7. novembrī). Komitejas kā viedokļus apkopojošas struktūras sistemātiskāka izmantošana ir aspekts, kas jāattīsta saistībā ar Baltās grāmatas papildinājumu pie 2005. gada 7. novembrī pieņemtā sadarbības protokola.

3.5.1

Šajā nodaļā Komisija uzskaita virkni ar jaunām, strukturētām sadarbības formām. Tā norāda uz to lomu, ko Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja ir uzņēmusies jau šobrīd un atsaucas uz 2005. gada 7. novembra abu iestāžu jauno sadarbības protokolu. Centrālā līmenī abu iestāžu sadarbība ir laba. Tomēr Komiteja ir pārliecināta, ka daudz vairāk būtu iespējams darīt, lai veicinātu Komisijas un Komitejas resursu sinerģiju decentralizētā līmenī. Arī šī ir viena no tām jomām, kas būtu jāapskata papildinājumā pie Baltās grāmatas 2005. gada 7. novembrī pieņemtā protokola.

4.1

Komiteja atgādina savus iepriekšējos ieteikumus komunikācijas jomā, īpaši tos, kas iekļauti pielikumā atzinumam par tematu “Pārdomu periods: struktūra, tēmas un mehānisms debašu par Eiropas Savienību novērtēšanai” (CESE 1249/2005  (4)), kā arī Komitejas maijā pieņemtajā atzinumā, kas adresēts Eiropadomei, kuras sanāksme notika 2006. gada 15. un 16. jūnijā.