Komisijas paziņojums par Ietekmes uz vidi novērtējuma direktīvas (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2011/92/ES, kas grozīta ar Direktīvu 2014/52/ES) piemērošanu tās I pielikuma 24. punktā un II pielikuma 13. punkta a) apakšpunktā minēto projektu izmaiņām un paplašināšanai un par galvenajiem saistītajiem jēdzieniem un principiem

(2021/C 486/01)

Satura rādītājs

1

Ievads

3

1.1. Pieejamie informācijas avoti

3

2

Galvenie principi un definīcijas

4

2.1

Ietekmes uz vidi novērtējums: piemērošanas joma

4

2.2

Būtiskākās IVN direktīvas definīcijas un noteikumi

4

2.2.1

Projekts

5

2.2.2

Attīstības piekrišana

5

2.2.3

Projektu sadalīšana

7

2.2.4

Projekta vispārējās ietekmes novērtējums

8

2.2.5

Rīcība gadījumos, kad ietekmes uz vidi novērtējums nav veikts

8

3

Projektu izmaiņu un paplašināšanas pārvaldība

8

3.1

Konteksts

9

3.2

Projekta izmaiņu/paplašināšanas jēdziens

10

3.3

IVN direktīvas I pielikums un I pielikuma 24. punkta projektu kategorija

10

3.3.1

I pielikums un projekti ar robežvērtībām

11

3.3.2

I pielikums un projekti bez robežvērtībām

11

3.4

IVN direktīvas II pielikums un II pielikuma 13. punkta a) apakšpunkta projektu kategorija

12

4

IVN direktīvas piemērošana izmaiņām un paplašinājumiem kodolelektrostacijās

13

Ievads..

13

4.1

Tādu darbu vai fiziskas iejaukšanās piemēri, kas saistīti ar izmaiņām vai paplašinājumiem kodolelektrostaciju kategorijas projektos

14

4.2

Kodolelektrostaciju projektu izmaiņu vai paplašinājumu atļaujas

15

4.2.1 Īpaši gadījumi –– ekspluatācijas laika pagarināšana (ELP) un ilgtermiņa ekspluatācija (IE)……..

16

4.3

Pamatprincipi kodolelektrostaciju projektu izmaiņu vai paplašinājumu novērtēšanai Doel nolēmuma kontekstā

16

4.4

Riska noteikšana un nepieciešamība veikt IVN

17

4.5

Salīdzinošā novērtēšana saistībā ar IVN direktīvas īstenošanu kodolenerģijas jomā

18

5

Galveno punktu kopsavilkums

19

1   IEVADS

Šā norādījumu dokumenta mērķis ir sniegt skaidrojumus kompetentajām iestādēm un ieinteresētajām personām par to, kā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīvas 2011/92/ES par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (1), kas grozīta ar Direktīvu 2014/52/ES Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 16. aprīļa Direktīva 2011/92/ES, ar ko groza Direktīvu 2011/92/ES par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (2) (Ietekmes uz vidi novērtējuma (IVN) direktīva), piemērojama, ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas (EST) jaunāko judikatūru. Īpaša uzmanība šajos norādījumos ir pievērsta IVN direktīvas I un II pielikumā minētajām izmaiņām un paplašinājumiem, un atsevišķa nodaļa veltīta kodolenerģētikas nozarei.

I pielikuma 24. punkts un II pielikuma 13. punkta a) apakšpunkts attiecas uz projektu izmaiņām un paplašinājumiem, un tiem ir plaša piemērošanas joma, jo tie aptver pārveidojumus visu kategoriju projektos, kuriem piemērojama IVN direktīva. IVN direktīvas pareiza piemērošana projektu izmaiņām un paplašinājumiem ir svarīga IVN direktīvas vispārējai īstenošanai.

Ar neseno judikatūru un jo īpaši Tiesas nolēmumu lietā C-411/17 (3) par Dūlā, Beļģijā, esošas kodolelektrostacijas ekspluatācijas laika pagarināšanu (turpmāk “Doel nolēmums”) ir ieviesti jauni aspekti, kas jāapsver, izskatot I pielikumā minēto projektu izmaiņas, un apstiprināti IVN direktīvas piemērošanas galvenie principi. Turklāt, ņemot vērā to vispārējo procesuālo raksturu, par abām projektu kategorijām, kas saistītas ar projektu izmaiņām vai paplašināšanu, no valstu kompetentajām iestādēm un citām ieinteresētajām personām ir saņemti daudzi pieprasījumi sniegt informāciju par to piemērošanu.

Tāpēc, pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, Komisija izlēma sagatavot šos norādījumus, lai aprakstītu šos IVN direktīvā minētos jēdzienus un principus, tai skaitā IVN direktīvā sniegtās definīcijas un noteikumus. Šo norādījumu mērķis ir uzlabot IVN direktīvas īstenošanu, sniedzot IVN direktīvā noteikto saistību kontekstuālus piemērus, sekmējot saskaņotu pieeju un izvēršot piemērojamos noteikumus par projektu izmaiņām un paplašinājumiem.

Tā kā praksē nākas saskarties ar daudzām, dažādām un bieži vien sarežģītām situācijām un tā kā IVN direktīvu piemēro ļoti plašam nozaru un projektu veidu lokam, izsmeļošu piemēru sarakstu sniegt nav iespējams. Iespējams, valstu kompetentajām iestādēm IVN direktīvas prasības būs jāpiemēro, katru gadījumu vērtējot atsevišķi un ņemot vērā tā konkrētos apstākļus. Lai panāktu IVN direktīvas konsekventu īstenošanu, Komisija mudina dalībvalstis brīvprātīgi uzsākt salīdzinošo novērtēšanu attiecībā uz projektu izmaiņām un paplašināšanu. Šāda novērtēšana sniegtu iespēju apkopot zinātību un salīdzināt katras dalībvalsts piemērus un pakāpeniski varētu sekmēt kopējas metodikas izstrādi ES līmenī, kā arī atvieglot praktisko īstenošanu konkrētos gadījumos.

1.1.   Pieejamie informācijas avoti

Autoritatīva Eiropas Savienības tiesību aktu interpretācija ir vienīgi Eiropas Savienības Tiesas kompetencē. Saistībā ar IVN direktīvu bieži ir celtas prasības Tiesā, un vairākās lietās ir tikuši skatīti jautājumi par atsevišķu I un II pielikumā uzskaitīto projektu kategoriju definīcijām, aprakstu vai tvērumu.

Tiesas nolēmumi ietver svarīgus vispārējus principus, kas ir noderīgi, lai interpretētu IVN direktīvā uzskaitītās projektu kategorijas, kā arī citus jēdzienus, arī pašu terminu “projekts”.

Papildus šim norādījumu dokumentam Komisijas dienesti ir sagatavojuši un regulāri atjaunina brošūru par Tiesas nolēmumiem saistībā ar projektu ietekmes uz vidi novērtējumiem (4).

IVN direktīvā ir sniegtas skaidras atsauces uz citiem starptautiskiem nolīgumiem, kā Konvenciju par ietekmes uz vidi novērtējumu pārrobežu kontekstā (Espo konvencija) (5) un Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (Orhūsas konvencija) (6). Tāpēc IVN direktīva būtu jāinterpretē saskaņā ar minētajām konvencijām (7). Turklāt, ņemot vērā lielo skaitu nozaru, uz kurām attiecas IVN direktīva, daudzos citos ES līmeņa tiesību aktos ir sniegtas to terminu definīcijas, kuri ir iekļauti I un II pielikumā vai kuri ir saistīti ar minētajos pielikumos uzskaitītajām darbībām (8).

Izstrādājot šos norādījumus, Komisija ir ņēmusi vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Eiropas Ekonomikas komitejā (EEK) izstrādāto norādījumu dokumentu par Espo konvencijas piemērojamību kodolelektrostaciju ekspluatācijas laika pagarināšanai (9).

2   GALVENIE PRINCIPI UN DEFINĪCIJAS

2.1   Ietekmes uz vidi novērtējums: piemērošanas joma

IVN direktīvā ir noteikti procesuāli pienākumi saistībā ar sabiedriskiem un privātiem projektiem, kuriem tā piemērojama un kuriem var būt būtiska ietekme uz vidi. Saistībā ar šiem projektiem jāsaņem attīstības piekrišana un, pirms šāda piekrišana tiek izsniegta, jāveic novērtējums par to ietekmi uz vidi.

Projekti, kuriem piemērojama IVN direktīva, ir iedalīti kategorijās un uzskaitīti direktīvas I un II pielikumā. I pielikumā ir uzskaitīti projekti, kas uzskatāmi par tādiem, kuriem ir būtiska ietekme uz vidi, tāpēc attiecībā uz tiem vienmēr obligāti jāveic novērtējums (IVN direktīvas 4. panta 1. punkts). Saskaņā ar IVN direktīvas 2. panta 1. punktu un 4. panta 1. punktu un neskarot 2. panta 4. punktā minētos izņēmuma gadījumus, pirms atļaujas piešķiršanas projektiem, uz kuriem attiecas direktīvas I pielikums, ir sistemātiski jāizvērtē to ietekme uz vidi (10). No tā izriet, ka dalībvalstīm šajā saistībā nav pieļaujamas nekādas atkāpes. Turklāt lielākajai daļai I pielikumā minēto projektu kategoriju ir noteiktas robežvērtības, kas ir tiešā veidā saistītas ar piemērošanas jomu. Ja valstu tiesību aktos tiktu noteiktas robežvērtības I pielikumā iekļautajām projektu kategorijām, kurām šādas robežvērtības nav noteiktas I pielikumā, tas ierobežotu IVN direktīvas piemērošanas jomu (11).

II pielikumā uzskaitītajiem projektiem ne vienmēr ir būtiska ietekme uz vidi. Attiecībā uz tiem ir jāpieņem lēmums, ar ko konstatē, vai tiem varētu būt būtiska ietekme uz vidi; šo procesu apzīmē ar terminu “sākotnējā pārbaude”. Saskaņā ar IVN direktīvas 4. panta 2. punktu potenciāli būtisku ietekmi uz vidi var noteikt, pārbaudot katru gadījumu atsevišķi vai izmantojot noteiktus limitus vai kritērijus, vai kombinējot šīs metodes, ņemot vērā attiecīgos atlases kritērijus, kas paredzēti direktīvas III pielikumā (projektu pazīmes, projektu atrašanās vieta, iespējamās ietekmes tips un pazīmes).

IVN direktīvas 2. panta 1. punktā ir noteikts svarīgs pamatprincips un būtisks mērķis, kas ierobežo dalībvalstu rīcības brīvību, sevišķi attiecībā uz II pielikumā minētajiem projektiem, proti, prasība nodrošināt, ka par tiem projektiem, kuriem var būt būtiska ietekme uz vidi inter alia to rakstura, apjoma vai atrašanās vietas dēļ, tiek veikts ietekmes novērtējums (12).

2.2   Būtiskākās IVN direktīvas definīcijas un noteikumi

Šajā iedaļā ir izklāstītas būtiskākās definīcijas un noteikumi, kas attiecas uz projektiem un to izmaiņām vai paplašinājumiem.

2.2.1   Projekts

IVN direktīvas 1. panta 2. punkta a) apakšpunktā definēts, ka termins “projekts” nozīmē: “–– celtniecības darbu vai citu ierīkošanu vai programmu izpildi, –– citu iejaukšanos dabiskajā apkārtnē un ainavā, to skaitā iejaukšanos, kas saistīta ar minerālo resursu ieguvi.”

Fizisku darbu veikšana

Tiesa vairākkārt ir konsekventi apstiprinājusi (13), ka termins “projekts” attiecas uz darbiem vai fizisku iejaukšanos. Esošas atļaujas atjaunošanu (piemēram, lai ekspluatētu lidostu, kā minēts lietas C-275/09 Brussels Hoofdstedelijk Gewest u. c. 24. punktā, vai atkritumu apglabāšanas poligonu, kā minēts lietas C-121/11 Pro-Braine u. c. 31. punktā) nevar klasificēt kā “projektu” 1. panta 2. punkta a) apakšpunkta nozīmē, ja netiek veikti nekādi darbi vai fiziska iejaukšanās, kas maina teritorijas fizisko izskatu. Tāpēc darbi vai fiziska iejaukšanās ir priekšnosacījums, lai kādu darbību kvalificētu kā “projektu” IVN direktīvas nozīmē.

Doel nolēmumā tiesa atgādināja: “No Tiesas judikatūras izriet, ka jēdziens “projekts”, it īpaši ņemot vērā IVN direktīvas 1. panta 2. punkta a) apakšpunkta pirmo ievilkumu, attiecas uz darbiem vai iejaukšanos, lai izmainītu teritorijas fizisko izskatu” (62. punkts).

To pašu principu piemērojot I pielikuma 24. punktam un II pielikuma 13. punkta a) apakšpunktam: lai esošu projektu izmaiņas vai paplašinājumi ietilptu IVN piemērošanas jomā un tiem varētu piemērot 1. panta 2. punkta a) apakšpunktā noteikto termina “projekts” definīciju, ir nepieciešami darbi vai iejaukšanās, kas ietver sākotnējo projektu fiziskā izskata maiņu (14).

2.2.2   Attīstības piekrišana

IVN direktīvas 1. panta 2. punkta c) apakšpunktā termins “attīstības piekrišana” definēts šādi:

“c)	“attīstības piekrišana” nozīmē kompetentās iestādes vai iestāžu lēmumu, kas piešķir attīstītājam tiesības turpināt projektu.”

Nepieciešamība iegūt attīstības piekrišanu

Tiesa vairākkārt ir uzsvērusi, ka “dalībvalstīm ir jāīsteno IVN direktīva tā, lai pilnībā atbilstu tās prasībām, ņemot vērā tās pamatmērķi, proti, kā tas izriet no tās 2. panta 1. punkta, nodrošināt, ka, pirms tiek dota piekrišana, uz tiem projektiem, kuriem var būt būtiska ietekme uz vidi inter alia to rakstura, apjoma vai atrašanās vietas dēļ, attiektos prasība par attīstības piekrišanu un novērtējumu attiecībā uz to ietekmi” (15).

Tāpēc projektu izmaiņām vai paplašinājumiem IVN direktīvas I pielikuma 24. punkta vai II pielikuma 13. punkta a) apakšpunkta nozīmē, kam var būt būtiska ietekme uz vidi, piemēro attīstības piekrišanas prasību.

Attīstības piekrišanas veids

Saskaņā ar IVN direktīvā doto definīciju attīstības piekrišana ir kompetentās iestādes vai iestāžu izdots lēmums, kas piešķir attīstītājam tiesības turpināt projektu (16).

Tādējādi atkarībā no dalībvalstīs piemērojamajām valsts procedūrām termins “attīstības piekrišana” aptver daudzus un dažādus aktus (piemēram, lēmumus, atļaujas un citus pilnvarošanas instrumentus). To definē nevis pēc tās nosaukuma vai pieņemšanas procedūras saskaņā ar attiecīgajiem noteiktas dalībvalsts tiesību aktiem, bet gan pēc tās juridiskajām sekām. Kā norādījusi Tiesa, lēmumu atzīst par “attīstības piekrišanu” IVN direktīvas 1. panta 2. punkta c) apakšpunkta nozīmē, piemērojot valsts tiesību aktus saskaņā ar ES tiesībām (17).

IVN direktīvā nav noteikta vienota piekrišanas došanas procedūra (18), un, kā noteikts IVN direktīvas 2. panta 2. punktā, ietekmes uz vidi novērtējumu “var iekļaut dalībvalstīs pastāvošajā projektu attīstības piekrišanas procedūrā vai, ja tas neizdodas, citā procedūrā, vai procedūrā, kas jāizveido, lai īstenotu šīs direktīvas mērķus”. Tāpēc terminoloģija, kas saistīta ar attīstības piekrišanu, dažādās dalībvalstīs ir atšķirīga. Atšķirīgi var būt ne vien nosaukumi (piemēram, “būvatļauja”, “lēmums”, “atļauja”), bet arī piekrišanas došanas procedūra. Piemēram, attīstības piekrišanu var pieņemt administratīvā procedūrā vietējā, reģionālā vai valsts līmenī vai arī ar likumdošanas procedūru (19), ja vien tiek ievēroti attiecīgie IVN direktīvas noteikumi. Pašai attīstības piekrišanai ir jābūt galīgam lēmumam, ar ko attīstītājam dod tiesības turpināt projektu (tas pats princips ir piemērojams gadījumiem, kad izmanto vairākposmu procedūras; sk. nākamo iedaļu).

Ja projektu izmaiņas vai paplašinājumus IVN direktīvas I pielikuma 24. punkta vai II pielikuma 13. punkta a) apakšpunkta nozīmē, kam var būt būtiska ietekme uz vidi, pieņem saskaņā ar likumdošanas procedūru, arī attiecībā uz šādām izmaiņām vai paplašinājumiem ir jāsagatavo novērtējums par to ietekmi uz vidi saskaņā ar 2. panta 1. punktu (20).

Šajā sakarā ir arī svarīgi norādīt uz atšķirību starp attīstības piekrišanu IVN direktīvas nozīmē un ar (iekārtas/ēkas/objekta) ekspluatāciju saistītu atļauju/licenci. Šādas “atļaujas”, kas definētas vai tiek izmantotas citos tiesību aktos, piemēram, Rūpniecisko emisiju direktīvā (21) vai Atkritumu poligonu direktīvā (22), attiecas uz noteiktiem ekspluatācijas veidiem. Turpretim termins “attīstības piekrišana” IVN direktīvas nozīmē saskaņā ar tā definīciju pilnvaro attīstītāju turpināt projektu (piemēram, veikt celtniecības darbus vai citu ierīkošanu vai programmu izpildi, vai citu iejaukšanos dabiskajā apkārtnē un ainavā (23)). Ekspluatācijas atļauja vai licence saskaņā ar attiecīgo tiesību aktu (24) galvenokārt attiecas uz atļauju saistībā ar projekta darbību, un bieži tās pamatā ir vairākposmu procedūrā pieņemts iepriekšējs lēmums, ko tā īsteno. Kā minēts iepriekšējās iedaļās, ekspluatācijas atļaujas/licences atjaunošana gadījumā, ja netiek veikti nekādi darbi vai iejaukšanās, kas maina teritorijas fizisko izskatu, ir jānošķir no “attīstības piekrišanas” jēdziena (25).

Projektu izmaiņas un paplašinājumi vairākposmu procedūrās

Atļauju piešķiršana projektiem dažkārt notiek sarežģītās administratīvās procedūrās, kas ietver vairākus posmus un procesus. Gadījumos, ja tiek noteiktas projekta izmaiņas vai paplašināšana (26), ir būtiski paredzēt, kad IVN jāpiemēro un kas jānovērtē katrā posmā. Principā piekrišanas procedūrā, ko veido vairāki posmi, novērtējums ir jāveic, tiklīdz ir iespējams noteikt un novērtēt visus tās ietekmes aspektus, ko projekts varētu radīt uz vidi (27).

Doel nolēmumā Tiesa atgādināja par jau esošu judikatūru (28). Saskaņā ar IVN direktīvas 2. panta 1. punktu par projektiem, uz kuriem attiecas minētā direktīva, ietekmes uz vidi novērtējums ir jāveic, “pirms tiek dota piekrišana” (82. punkts). Tajā arī norādīts: “Ja valsts tiesībās ir paredzēts, ka atļaujas izsniegšanas procedūra norit vairākos posmos, ietekmes uz vidi novērtējums projektam principā ir jāveic, līdzko ir iespējams identificēt un izvērtēt, kādu ietekmi šis projekts atstātu uz vidi.” (85. punkts).

Tiesa arī norādīja uz situācijām, kad piekrišanas procedūrai ir vairāki posmi un vienā no posmiem pieņem galveno lēmumu, nosakot citu īstenošanas lēmumu kritērijus. Šādos gadījumos ietekmes uz vidi novērtējumam ir jābūt saistītam ar galveno lēmumu, izņemot tad, ja daži no ietekmes uz vidi aspektiem tiek uzzināti tikai vēlākā posmā un ir saistīti ar īstenošanas lēmumiem. Tādā gadījumā papildu ietekmi, par ko uzzina vēlākā posmā, var novērtēt šajā vēlākajā posmā (29). Kā norāda Tiesa, “galvenais lēmums” ir lēmums, ar kuru nosaka projekta “būtiskās iezīmes”, kuras vairs netiks apspriestas vai mainītas vēlākā posmā (30). Šādos gadījumos dalībvalstīm jānodrošina, ka ietekmes uz vidi novērtējums ir saistīts ar galveno lēmumu.

Turklāt Tiesa arī norādīja, ka šādu projektu ietekme ir jānovērtē kopumā. Ja piekrišanas procedūru veido vairāk nekā viens posms — viens posms, kurā pieņem galveno lēmumu, un cits posms, kurā pieņem īstenošanas lēmumu, ar ko nevar pārsniegt galvenajā lēmumā noteikto kritēriju robežas, — kompetentajai iestādei noteiktos apstākļos ir pienākums veikt ietekmes uz vidi novērtējumu saistībā ar projektu pat pēc teritorijas plānošanas atļaujas izsniegšanas, ja neizlemtie darbi pēc tam tiek apstiprināti (31). Šim novērtējumam ir jābūt visaptverošam, lai tas attiektos uz visiem tiem projekta aspektiem, kas vēl nav tikuši novērtēti vai kam vajadzīgs jauns novērtējums. Kā atkārtoti norādījusi Tiesa, IVN direktīvā ir paredzēts vispārējs projektu vai to izmaiņu ietekmes uz vidi novērtējums, ko nedrīkst attiecināt vienīgi uz pašu paredzēto darbu ietekmi, neņemot vērā to ietekmi uz vidi, ko varētu radīt šo darbu rezultātā tapušo objektu lietošana un ekspluatācija (32). Šāda novērtējuma sniegšana arī nav atkarīga no tā, vai projektam var būt pārrobežu ietekme (33).

2.2.3   Projektu sadalīšana

IVN direktīvas mērķi nedrīkst apiet, sadalot projektu, un ar vairāku projektu kopīgās ietekmes neņemšanu vērā nedrīkst praksē izvairīties no šo visu projektu novērtējuma pienākuma, lai arī tiem visiem kopumā var būt būtiska ietekme uz vidi IVN direktīvas 2. panta 1. punkta nozīmē (34). Šis noteikums var jo īpaši būt svarīgs kompleksiem projektiem, ko attīsta vairākos posmos, attiecībā uz kuriem var būt nepieciešami vairāki secīgi pieteikumi atļaujas saņemšanai.

Ja vairākiem projektiem, kopā ņemot, var būt būtiska ietekme uz vidi IVN direktīvas 2. panta 1. punkta nozīmē, to ietekme uz vidi jānovērtē kopīgi un kumulatīvi. Tiesa savā judikatūrā aicina IVN direktīvu interpretēt plaši un uzsver, ka direktīva paredz “vispārīgu ietekmes uz vidi novērtējumu attiecībā uz projektiem vai to grozījumiem” (35).

Piemēram, attiecībā uz garumu Tiesa secināja, ka liela garuma projektu nevar sadalīt secīgos īsākos posmos, lai ne uz visu attiecīgo projektu, ne tā posmiem, kas radušies šīs sadalīšanas rezultātā, neattiecinātu direktīvas prasības. Ja tas būtu iespējams, tiktu būtiski apdraudēta direktīvas lietderīgā iedarbība, jo tad attiecīgajām iestādēm pietiktu lielas distances projektu sadalīt nelielos blakusesošos posmos, lai izvairītos no šīs direktīvas noteikumu ievērošanas (36).

Tiesa ir arī uzsvērusi, ka nolūkā noteikt, vai ir jāveic ietekmes uz vidi novērtējums, iespējams, jāņem vērā projektu kumulatīvā ietekme, lai novērstu, ka Eiropas Savienības tiesiskā regulējuma mērķis tiek apiets, sadalot tādus projektus, kuriem, kopā ņemot, var būt būtiska ietekme uz vidi. Valstu iestādēm, ņemot vērā šo judikatūru, ir jāpārbauda, vai un ciktāl ir vispārīgi jāizvērtē tādu projektu ietekme uz vidi, kuri jau tikuši īstenoti (37).

2.2.4   Projekta vispārējās ietekmes novērtējums

Ar Doel nolēmumu tika apstiprināts vēl kāds svarīgs IVN direktīvas princips, proti, pienākums novērtēt projekta vispārējo ietekmi un sagatavot visaptverošu IVN. 64.–72. punktā Tiesa norādīja, ka pasākumus esoša projekta termiņa pagarināšanai (pasākumus, ar kuriem atsāk kodolelektrostacijas darbību pēc desmit gadiem vai par desmit gadiem atliek tās darbības pārtraukšanu, kā minēts 59. punktā) nevar nodalīt no modernizācijas darbiem, ar kuriem tie ir cieši saistīti un tādējādi veido vienu projektu. Tiesa atzina, ka 2015. gada likumā noteiktos pasākumus (ekspluatācijas laika pagarināšanu) nevar mākslīgi nodalīt no darbiem, kas ir vajadzīgi no tehniskā un finansiālā viedokļa. Šie darbi likumdevējam bija zināmi un bija saistīti ar attiecīgo likumu (sk. 67.–69. punktu). Lai gan šā principa piemērošanas pārbaude tika atstāta valsts tiesneša ziņā, Tiesa uzskatīja, ka minētie pasākumi un darbi ietilpst vienā un tajā pašā projektā (71. punkts).

Turklāt visa projekta vispārējās ietekmes novērtēšanas nepieciešamība ir pienācīgi jāizvērtē, ja iekārtas ekspluatācijas laikā tiek veiktas daudzas tehniskas vai ar ekspluatāciju saistītas izmaiņas. Kaut arī iekārtām bieži veic pastāvīgus apkopes darbus un dažādus drošuma uzlabojumus, kas, tos skatot atsevišķi, neradītu būtisku risku videi, gadījumos, kad šādas darbības būtu skaidri sasvstarpēji saistītas, veidojot projektu IVN direktīvas nozīmē, to kumulatīvā ietekme uz vidi būtu jāvērtē kā kopumam.

Tāpēc, ja pastāv cieša saikne starp vairākām nelielām izmaiņām, kas parāda, ka šīs nelielās izmaiņas ietilpst vienā un tajā pašā kompleksā darbībā (ko, piemēram, veic ar pierādāmu nolūku pagarināt kodolelektrostacijas ekspluatācijas laiku vai paildzināt iekārtas ekspluatāciju), tās var veidot projektu IVN direktīvas nozīmē. Lai noteiktu, vai vairākas izmaiņas ir cieši saistītas un ietilpst šādā kompleksā darbībā (ko veic ar pierādāmu nolūku pagarināt kodolelektrostacijas ekspluatācijas laiku), noderīgi var būt tehniskie dokumenti, apsaimniekošanas plāni, ieguldījumu plāni, administratīvie akti vai tiesību akti, kā arī paskaidrojuma raksti par šādiem administratīvajiem aktiem vai tiesību aktiem.

Nepieciešamība izskatīt projektu, aplūkojot to kopumā (attiecībā gan uz tā elementiem, gan tā ietekmi), tika papildus nostiprināta ar pārskatīto IVN direktīvu (38).

2.2.5   Rīcība gadījumos, kad ietekmes uz vidi novērtējums nav veikts

Dalībvalstīm ir jāīsteno IVN direktīva tā, lai tiktu pilnīgi izpildītas visas tajā noteiktās prasības, un saskaņā ar tās pamatmērķi. 2. panta 1. punktā ir skaidri noteikts, ka, pirms tiek dota attīstības piekrišana, uz tiem projektiem, kuriem var būt būtiska ietekme uz vidi inter alia to rakstura, apjoma vai atrašanās vietas dēļ, attiektos prasība par attīstības piekrišanu un novērtējumu attiecībā uz to ietekmi (39). Šis direktīvas pamatprincips paredz to, ka, pirms par direktīvas I un II pielikumā uzskaitītajiem projektiem sniedz attīstības piekrišanu, saistībā ar tiem jāveic attiecīgi vai nu IVN, vai sākotnējā pārbaude.

Pretējā gadījumā projekta attīstītājs “nevar uzsākt ar projektu saistītus darbus, jo pretējā gadījumā netiktu ievērotas grozītās Direktīvas 85/337 prasības” (40).

IVN direktīvā nav paredzēts ex post IVN vai sākotnējās pārbaudes procedūra, kā arī šādas procedūras nav noteiktas kā potenciāls tiesiskās aizsardzības līdzeklis gadījumos, kad IVN direktīva nav ievērota. Sākotnējās pārbaudes neveikšana attiecībā uz II pielikumā uzskaitītajiem projektiem vai ietekmes uz vidi novērtējuma procedūras neveikšana attiecībā uz I pielikumā uzskaitītajiem projektiem ir Eiropas Savienības tiesību pārkāpums (41).

Tomēr saskaņā ar LES 4. panta 3. punktā noteikto lojālas sadarbības principu dalībvalstu pienākums ir labot Savienības tiesību pārkāpuma radītās sekas. Pienākums labot IVN neveikšanas sekas izriet no sadarbības principa, kas ir noteikts primārajos ES tiesību aktos un iedibinātajā judikatūrā (42). Tāpēc kompetentajām iestādēm savas kompetences un dalībvalsts procesuālās autonomijas ietvaros ir pienākums veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai labotu IVN neveikšanu, piemēram, atsaucot vai apturot jau sniegtu attīstības piekrišanu, lai veiktu šādu ietekmes uz vidi novērtējumu (43).

Tiesa ir nospriedusi, ka Savienības tiesības neliedz valsts tiesību normās atļaut zināmos gadījumos legalizēt attiecībā pret Savienības tiesībām nelikumīgas darbības vai aktus un ir precizējusi, ka šādai legalizācijas iespējai ir jābūt pakļautai nosacījumam, ka tā nesniedz ieinteresētajām personām iespēju neievērot Savienības tiesību normas vai izvairīties no to piemērošanas un ka to var piemērot tikai izņēmuma gadījumos (44).

Ex post IVN ir potenciāls risinājums, ar kuru izlabot faktiskas situācijas, kad IVN direktīvas noteikumi nav ievēroti (t. i., situācijas, kurās attīstības piekrišana jau ir izsniegta, neveicot IVN, un darbi jau ir veikti vai tos tūdaļ uzsāks).

Tiesa ir nospriedusi, ka novērtējums, kas veikts pēc projekta pabeigšanas un nodošanas ekspluatācijā, nevar attiekties tikai uz tā ietekmi uz vidi nākotnē, bet tajā ir jāņem vērā arī ietekme uz vidi, kas bijusi kopš projekta pabeigšanas. Ja nav veikts IVN direktīvā prasītais projekta ietekmes uz vidi novērtējums, Savienības tiesībās, pirmkārt, ir prasīts, lai dalībvalstis novērš šīs neizpildes nelikumīgās sekas, un, otrkārt, nav liegts, veicot ietekmes novērtējumu, legalizēt attiecīgo projektu pēc tā pabeigšanas un nodošanas ekspluatācijā ar nosacījumu, ka:

—	valsts tiesību normās, kurās atļauta šī legalizācija, ieinteresētajām personām netiek paredzēta iespēja neievērot Savienības tiesību normas vai izvairīties no to piemērošanas, un

—	novērtējums, kas veikts legalizācijas vajadzībām, neattiecas vienīgi uz šā projekta ietekmi uz vidi nākotnē, bet tajā tiek ņemta vērā ietekme uz vidi, kas bijusi kopš tā pabeigšanas (45).

Ex post IVN procedūras ir jāizmanto tikai izņēmuma kārtā un kā labošanas pasākumi, lai nodrošinātu IVN direktīvas mērķa sasniegšanu pat tad, ja procedūra oficiāli nav tikusi veikta, un dalībvalstis tās nedrīkst izmantot, lai apietu IVN direktīvas prasības (46).

Dalībvalstīm noteiktais pienākums veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai labotu IVN neveikšanas radītās nelikumīgās sekas, ir piemērojams arī gadījumos, kad IVN nav veikts attiecībā uz projektu izmaiņām vai paplašinājumiem.

3   PROJEKTU IZMAIŅU UN PAPLAŠINĀŠANAS PĀRVALDĪBA

3.1   Konteksts

Sākotnēji Padomes Direktīva 85/337/EEK (47) skaidri neattiecās uz esošo projektu izmaiņām vai paplašinājumiem, izņemot atsauci II pielikuma 12. punktā uz “[grozījumiem] I pielikumā iekļautajos attīstības projektos un tajos projektos I pielikumā, kas veikti vienīgi vai galvenokārt, lai attīstītu un pārbaudītu jaunas metodes vai produktus, un kas nav izmantoti vairāk nekā vienu gadu” (II pielikuma 12. punkts).

Divpadsmit gadus pēc sākotnējās direktīvas pieņemšanas tajā tika iekļauts II pielikuma 13. punkta a) apakšpunkts, kurā minēta pirmā projektu kategorija, kas attiecas uz izmaiņām projektos, un kura formulējums nav mainījies arī pašlaik. Proti, ar Padomes Direktīva 97/11/EK (48) grozīja Direktīvu 85/337/EEK, lai II pielikuma 13. punktā iekļautu tekstu “Jebkādas izmaiņas vai papildinājumi projektos, kas uzskaitīti I vai II pielikumā, kas jau ir apstiprināti, paveikti vai ir veikšanas procesā un kam var būt būtiska nelabvēlīga ekoloģiska ietekme” (49).

I pielikuma 24. punktu iekļāva sešus gadus pēc tam, kad bija iekļauta pirmā projektu kategorija, kas attiecas uz izmaiņām projektā. Grozījumi, kas ieviesti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regula Direktīvu 2003/35/EK (50), lai Kopienas tiesību aktus saskaņotu ar Orhūsas konvencijas noteikumiem, skaidri noteica, ka ietekmes uz vidi novērtējums ir obligāts attiecībā uz “[visām] šajā pielikumā uzskaitīto projektu [izmaiņām] vai [paplašināšanu], ja šīs izmaiņas vai paplašinājums pats atbilst robežvērtībām, ja tādas ir noteiktas šajā pielikumā”.

Kopš I pielikuma 24. punkta iekļaušanas direktīvas tekstā Tiesa ir sniegusi tikai vienu nolēmumu, kas interpretē šo projektu kategoriju, proti, nolēmumu lietā C-411/17.

3.2   Projekta izmaiņu/paplašināšanas jēdziens

IVN direktīvā nav definēti jēdzieni “izmaiņas vai paplašināšana” un nav sniegti piemēri. Tas, ko tieši var uzskatīt par izmaiņām vai paplašināšanu, būtu atkarīgs no projekta veida. Daži šādu izmaiņu vai paplašinājumu piemēri ir izklāstīti turpmāk 3.3.1. un 3.3.2. iedaļā, pamatojoties uz EST judikatūru.

I pielikuma 24. punktā un II pielikuma 13. punkta a) apakšpunktā ir minētas īpašas projektu kategorijas, kas attiecas uz IVN direktīvas darbības jomā ietilpstošo visu kategoriju projektu izmaiņām un paplašinājumiem ar visām konkrētajām iezīmēm.

3.3   IVN direktīvas I pielikums un I pielikuma 24. punkta projektu kategorija

I pielikuma 24. punkts: visas šajā pielikumā uzskaitīto projektu izmaiņas vai paplašināšana, ja šīs izmaiņas vai paplašinājums pats atbilst robežvērtībām, ja tādas ir noteiktas šajā pielikumā.

I pielikuma 24. punktā ir skaidri minētas visas I pielikumā minēto projektu izmaiņas vai paplašinājumi, kas atbilst minētajā pielikumā noteiktajām robežvērtībām, ja tādas ir (51).

Doel nolēmumā Tiesa sīkāk precizēja pamatprincipu, kas nosaka pienākumu veikt ietekmes uz vidi novērtējumu attiecībā uz I pielikumā minēto projektu izmaiņām vai paplašinājumiem, pamatojoties uz šādu izmaiņu radīto vidisko risku.

Tiesa atgādināja, ka ietekmes uz vidi novērtējumi ir jāveic attiecībā uz direktīvas pielikumā uzskaitītajiem projektiem, ja tiem var būt būtiska ietekme uz vidi to rakstura, apjoma vai atrašanās vietas dēļ, un turpināja:

“78.	Attiecībā uz IVN direktīvas I pielikuma 24. punktu no tā teksta un sistēmas izriet, ka tas attiecas uz izmaiņām vai papildinājumiem projektā, kuriem it īpaši to veida vai apjoma dēļ ietekmes uz vidi novērtējuma ziņā ir pašam projektam līdzīgi riski.

79.

Ir jāuzskata, ka pamatlietā aplūkotajiem pasākumiem, kuru mērķis ir pagarināt uz ievērojamu laikposmu — desmit gadiem — elektroenerģijas ražošanas rūpnieciskiem mērķiem atļauju termiņu divās attiecīgajās atomelektrostacijās, kas pirms tam ar 2003. gada 31. janvāra likumu bija noteikts uz četrdesmit gadiem, un kurus papildina būtiski atjaunošanas darbi, kas kļuvuši nepieciešami šo atomelektrostaciju nolietojuma dēļ un tāpēc, ka ir pienākums tos saskaņot ar drošības standartiem, ietekmes uz vidi novērtējuma ziņā ir tāds apjoms, kas ir salīdzināms ar minēto atomelektrostaciju sākotnējo nodošanu ekspluatācijā.”

Doel nolēmuma 78. punktā Tiesa noteica pamatprincipu, kas nosaka pienākumu veikt IVN I pielikumā minēto projektu izmaiņu vai paplašināšanas gadījumā. Attiecīgo kritēriju novērtēšanas mērs ir ietekmes uz vidi risks. Ja projekta izmaiņu vai paplašināšanas radītais risks ir salīdzināms ar risku, ko rada pati sākotnējā projekta kategorija, tad uz projektu attiecas IVN direktīvas I pielikuma 24. punkts (52).

Šajā lietā Tiesa atsaucās gan uz pasākumiem, kuru rezultātā tiek pagarināts elektroenerģijas ražošanas atļauju termiņš, gan uz darbu apjomu. 79. punktā tā atsaucās uz kodolelektrostaciju ekspluatācijas pagarināšanu par ievērojamu laikposmu (10 gadiem) un uz to, ka ir nepieciešami būtiski atjaunošanas darbi (53). Tiesa secināja, ka projekta vidisko risku apjoms ir salīdzināms ar tiem riskiem, kurus radīja minēto kodolelektrostaciju sākotnējā nodošana ekspluatācijā.

Projekta izmaiņu vai paplašinājumu veids vai apjoms spriedumā ir minēti kā neizsmeļoši piemēri kritērijiem, pēc kuriem novērtējams, vai vidiskie riski ir līdzīgi sākotnējā projekta riskiem. Turklāt spriedumā nav norādīts, ka abiem kritērijiem ir jābūt izpildītiem kumulatīvi. Izšķirošais faktors, šķiet, ir tas, ka konkrētā projekta vispārējā analīze liecina, ka pastāv līdzīgi riski kā sākotnējam projektam (konkrētajā lietā — atomelektrostacijām un kodolreaktoriem). No tā izriet, ka projekta izmaiņu/paplašināšanas veids un apjoms, šķiet, nav vienīgie iespējamie kritēriji. Tāpat nešķiet nepieciešams, lai riski izrietētu gan no projekta veida, gan no tā apjoma, ja vien kopumā tie ir līdzīgi sākotnējā projekta riskiem. Šķietami nav izslēgts, ka risks var izrietēt arī tikai no projekta veida vai tikai no tā apjoma (“it īpaši to veida vai apjoma dēļ” (54)).

3.3.1   I pielikums un projekti ar robežvērtībām

Robežvērtības ir noteiktas vairāk nekā pusei I pielikumā minēto projektu kategoriju. Tāpēc attiecībā uz šādu projektu izmaiņām vai paplašinājumiem, kas atbilst šīm robežvērtībām vai pārsniedz tās, jāveic IVN, jo šīs izmaiņas vai paplašinājumi rada risku, kas ir līdzīgs sākotnējās projekta kategorijas riskam (55).

Tomēr jāatzīmē, ka saskaņā ar iedibināto judikatūru attiecībā uz tādiem darbiem, ar ko maina esošu projektu elementus, kuru robežvērtības ir noteiktas I pielikumā, ir rūpīgi jānovērtē, kādos apstākļos šīs robežvērtības ir ievērotas. Lietā C-2/07 Abraham u. c. Tiesa lēma: “(..) darbi, kas izmaina lidostu, kam pamata skrejceļš ir 2100 m vai vairāk, tātad ir darbi, kas ne tikai pagarinātu skrejceļu, bet arī darbi (56) , kas attiektos uz šīs lidostas ēkām, instalācijām un aprīkojumiem, jo šos darbus tieši pēc to rakstura, svarīguma un pazīmēm varētu uzskatīt par darbiem, kas izmaina pašu lidostu. Tieši tāpat tas attiecas arī uz darbiem, kuru mērķis ir nozīmīgi palielināt lidostas aktivitātes un gaisa pārvadājumus.” (36. punkts) (57).

3.3.2   I pielikums un projekti bez robežvērtībām

Tāpat kā I pielikumā minēto projektu ar robežvērtībām gadījumā, arī I pielikumā minēto projektu bez robežvērtībām izmaiņas vai paplašinājumi, kas it īpaši to veida vai apjoma dēļ rada riskus, kuri ietekmes uz vidi ziņā ir līdzīgi paša projekta radītajiem riskiem, būtu jāuzskata par tādiem, uz ko attiecas I pielikuma 24. punkts. Šādiem projektiem pēc būtības ir būtiskas ietekmes uz vidi risks IVN direktīvas 2. panta 1. punkta nozīmē, tāpēc tiem būtu jāveic ietekmes uz vidi novērtējums atbilstoši minētās direktīvas 4. panta 1. punktam (58).

IVN direktīvā nav norādīta procedūra riska līmeņa noteikšanai attiecībā uz projekta ietekmi uz vidi, tāpēc attiecīgais projekts ir jāizanalizē attīstītājiem un kompetentajām iestādēm. Attīstītājiem un par ietekmes uz vidi novērtēšanu atbildīgajām kompetentajām iestādēm ir svarīgi noteikt, kad projekta izmaiņām vai paplašināšanai ir vajadzīgs ietekmes uz vidi novērtējums. Norādījumi IVN praktiķiem par dažādām pieejām, ko var izmantot, lai noteiktu būtiskas ietekmes uz vidi risku, ir atrodami norādēs par darbības jomas noteikšanu (59) un par IVN ziņojuma sagatavošanu (60).

Tomēr, kā minēts 2.2.2. iedaļā, dalībvalstīm visos gadījumos ir jānodrošina, ka tās īsteno IVN direktīvu tā, lai pilnībā atbilstu tās noteiktajām prasībām, ņemot vērā tās pamatmērķi, proti, kā tas izriet no tās 2. panta 1. punkta, nodrošināt, ka, pirms tiek dota attīstības piekrišana, uz tiem projektiem, kuriem var būt būtiska ietekme uz vidi inter alia to rakstura, apjoma vai atrašanās vietas dēļ, attiektos prasība par attīstības piekrišanu un novērtējumu attiecībā uz to ietekmi (61).

I pielikumā ir uzskaitīti 16 projektu veidi bez noteiktas robežvērtības, un tos var iedalīt trīs grupās — ar kodolenerģiju saistīti projekti (I pielikuma 2. punkta b) apakšpunkts un I pielikuma 3. punkts), rūpnieciskās iekārtas (I pielikuma 4. punkts, I pielikuma 6. punkts, I pielikuma 9. punkts, I pielikuma 18. punkta a) apakšpunkts un I pielikuma 22. punkts) un lineāri projekti, piemēram, tālsatiksmes dzelzceļa līniju, automaģistrāļu un ātrgaitas šoseju būvniecība (I pielikuma 7. punkta a) apakšpunkts (tālsatiksmes dzelzceļa satiksme (62)) un I pielikuma 7. punkta b) apakšpunkts).

Tiesa lietas C-411/17 sprieduma rezolutīvās daļas 1. sadaļā secināja, ka elektroenerģijas rūpnieciskas ražošanas atsākšana apturētā atomelektrostacijā gandrīz pēc desmit gadiem, tādējādi par desmit gadiem pagarinot valsts likumdevēja sākotnēji noteikto tās darbības pārtraukšanas un ražošanas pārtraukšanas termiņu, un likumdevēja sākotnēji noteiktā darbojošās atomelektrostacijas darbības un elektroenerģijas rūpnieciskas ražošanas pārtraukšanas termiņa atlikšana arī uz desmit gadiem — pasākumi, kas ietver attiecīgo atomelektrostaciju liela mēroga modernizācijas darbus (63), kuri var ietekmēt teritoriju fizisko izskatu, — IVN direktīvas nozīmē ir “projekts”, un pirms minēto pasākumu pieņemšanas ietekmes uz vidi novērtējums attiecībā uz šo projektu principā ir jāveic.

Pēc analoģijas novērtējums jāveic par tādām I pielikumā minēto projektu izmaiņām vai paplašinājumiem bez noteiktas robežvērtības, kas it īpaši to veida vai apjoma dēļ rada riskus, kuri ietekmes uz vidi ziņā ir līdzīgi paša sākotnējā projekta radītajiem riskiem.

3.4   IVN direktīvas II pielikums un II pielikuma 13. punkta a) apakšpunkta projektu kategorija

II pielikuma 13. punkta a) apakšpunkts: jebkādas izmaiņas vai papildinājumi projektos, kas uzskaitīti I vai šajā pielikumā, kas jau ir apstiprināti, paveikti vai ir veikšanas procesā un kam var būt būtiska negatīva ietekme uz vidi (projekta izmaiņas vai paplašinājums, kas nav ietverts I pielikumā).

Noteikums attiecas uz visām izmaiņām vai paplašinājumiem, kam var būt būtiska negatīva ietekme uz vidi.

Šīs kategorijas projektu sākotnējā pārbaude jāveic saskaņā ar IVN direktīvas 4. pantā, II.A pielikumā un III pielikumā izklāstītajām detalizētajām prasībām un kritērijiem. 4. panta 3. punktā noteikts, ka, lemjot par to, vai IVN ir nepieciešams, kompetentās iestādes vadās pēc attiecīgajiem kritērijiem, t. i., ņem vērā projektu pazīmes (tostarp visa projekta apjomu un dizainu), projekta atrašanās vietu un iespējamās ietekmes tipu un pazīmes. Minētie kritēriji ir uzskaitīti IVN direktīvas III pielikumā. Kompetentajai iestādei ir jāpieņem lēmums par to, vai uz ierosināto II pielikumā minēto projektu ir attiecināma IVN procedūra, pamatojoties uz attīstītāja sniegto informāciju un saskaņā ar II.A pielikuma detalizētajām prasībām (arī visa projekta fizisko pazīmju raksturojumu). Tāpat iestādei ir arī jāņem vērā jebkādi citi attiecīgi novērtējumi par ietekmi uz vidi, kas veikti saskaņā ar citiem ES tiesību aktiem, nevis IVN direktīvu. Sākotnējās pārbaudes lēmums ir jāpamato, jādara publiski pieejams (4. panta 5. punkts), un tas ir jāpārskata, kā noteikts judikatūrā (64). Visbeidzot, kompetentajai iestādei lēmums par to, vai IVN ir nepieciešams, jāpieņem 4. panta 6. punktā noteiktajā termiņā.

IVN direktīvā nav sniegta “būtiskas negatīvas ietekmes” definīcija. Vispārējā izpratnē jēdziens “būtiska” raksturo to, cik ievērojama vai nozīmīga var būt ietekme. Savukārt “negatīva” nozīmē, ka šī ietekme ir nelabvēlīga vai kaitīga. Šajā sakarā IVN direktīvas III pielikumā uzskaitītie kritēriji ir vispārīgi orientieri, kas var kalpot par atbilstošu satvaru negatīvas ietekmes būtiskuma noteikšanai.

Kā jau norādīts 2.1. iedaļā, nosakot, vai konkrētu I un II pielikumā minēto projektu izmaiņas vai paplašinājumi būtu jānovērtē, kompetentajām iestādēm būtu jāņem vērā IVN direktīvas pamatmērķis, proti, pirms piekrišanas došanas projektiem, kuri var būtiski ietekmēt vidi, piemēram, to rakstura, apjoma vai atrašanās vietas dēļ, veikt iepriekšēju novērtējumu attiecībā uz to ietekmi, kā arī jāņem vērā direktīvas plašā darbības joma un plašais mērķis.

4   IVN DIREKTĪVAS PIEMĒROŠANA IZMAIŅĀM UN PAPLAŠINĀJUMIEM KODOLELEKTROSTACIJĀS

Ievads

IVN direktīvā atomelektrostacijas (65) un citi kodolreaktori, kā arī šādu atomelektrostaciju vai kodolreaktoru izjaukšana vai to ekspluatācijas pārtraukšana ir minēta I pielikuma 2. punkta b) apakšpunktā. Papildu projektu kategorijās I pielikuma 3. punkta a) un b) apakšpunktā ir iekļautas iekārtas kodoldegvielas ražošanai vai bagātināšanai vai kodoldegvielas ar samazinātu radioaktivitāti vai radioaktīvu atkritumu apstrādei, glabāšanai vai noglabāšanai. Ņemot vērā jaunāko Tiesas judikatūru attiecībā uz kodolenerģētikas nozari, šīs iedaļas mērķis ir izpētīt, kad un kā ietekmes uz vidi novērtējuma procedūru piemēro kodolenerģētikas kategorijās ietilpstošo esošo projektu izmaiņām vai paplašinājumiem.

Šajos norādījumos ir ņemtas vērā arī jaunākās norises šajā jomā saistībā ar Espo Konvenciju par ietekmes uz vidi novērtējumu pārrobežu kontekstā, un tās ir izklāstītas IVN direktīvas noteikumu un EST jaunākās judikatūras kontekstā. Konkrētāk, 2020. gada decembrī Espo konvencijas puses pieņēma norādījumus par konvencijas piemērojamību kodolelektrostaciju ekspluatācijas laika pagarināšanai (66). Šādi pagarinājumi var būt uzskatāmi arī par projektu izmaiņām vai paplašinājumiem saskaņā ar IVN direktīvas noteikumiem, tāpēc tie jāaplūko šajā norādījumu dokumentā.

Terminoloģija

Lai gan daži IVN direktīvā un Espo konvencijā izmantotie termini nav identiski, šie jēdzieni ir savstarpēji saistīti un direktīva būtu jāinterpretē, ņemot vērā Espo konvenciju. Piemēram, IVN direktīvā ir sniegta termina “projekts” definīcija, bet 1991. gada Espo konvencijā lietots termins “paredzētā darbība”. IVN direktīvā ir lietots izmaiņu un paplašinājumu jēdziens, un Espo konvencija attiecas gan uz jaunām vai plānotām darbībām, gan uz “lielākām izmaiņām darbībā”. Kā minēts 3.2. iedaļā, IVN direktīvā nav definēts termins “izmaiņas vai paplašinājumi” esošos projektos; līdzīgi arī Espo konvencijā nav definēts, kas ir “lielākas izmaiņas” darbībā. Lai gan terminoloģija atšķiras, pēc būtības pastāv līdzības.

Tāpat, kas attiecas uz terminoloģiju, stacijas ekspluatācijas turpināšanu pēc sākotnēji noteiktā ekspluatācijas laika var apzīmēt ar dažādiem terminiem, piemēram, atkarībā no licencēšanas režīma un tiesiskā regulējuma. Var tikt minēts ekspluatācijas laika pagarinājums, ekspluatācijas turpināšana vai ilgtermiņa ekspluatācija (67) utt.

Norādījumos par Espo konvenciju termins “kodolelektrostaciju ekspluatācijas laika pagarinājums” lietots pragmatiski, pamatojoties uz pušu vienotu izpratni par šo terminu, un ir aprakstītas šajā jomā visbiežāk sastopamās situācijas. Šajos [Komisijas] norādījumos minēts arī termins “ilgtermiņa ekspluatācija”, kuru parasti lieto Eiropas Komisija un EST (kā arī citi starptautiskie forumi, piemēram, Starptautiskā Atomenerģijas aģentūra (SAEA)).

IVN direktīva un Euratom tiesību akti

IVN direktīvas pamatā ir Līgums par Eiropas Savienības darbību (LESD). EST jaunākajā judikatūrā ir norādījusi: “Euratom līgumam un LESD ir vienāds juridiskais spēks, kā par to liecina Euratom līguma 106.a panta 3. punkts, saskaņā ar kuru Līguma par Eiropas Savienību un LESD normās nav paredzētas atkāpes no Euratom līguma normām. (..) Tā kā Euratom līgums ir nozares līgums, kura mērķis ir kodolenerģētikas attīstība, savukārt LESD ir daudz plašāki mērķi un ar to Savienībai ir piešķirta plašāka kompetence daudzās jomās un nozarēs, LESD normas ir piemērojamas kodolenerģētikas nozarē, ja Euratom līgumā nav specifisku noteikumu.” (68) Tādējādi Euratom līgums neliedz konkrētajā nozarē piemērot ES tiesību aktu noteikumus vides jomā, un uz atomelektrostacijām un citiem kodolreaktoriem ir attiecināma IVN direktīva (69).

Jebkurā gadījumā Euratom līgumu un IVN direktīvu piemēro paralēli. Euratom līguma 37. pantā ir iekļauti īpaši noteikumi par drošību un aizsardzību pret jonizējošo starojumu, arī ūdens, augsnes vai gaisa telpas radioaktīvu piesārņojumu. IVN direktīvā ir noteikts, ka attiecībā uz projektu, kam var būt būtiska ietekme uz vidi, pienācīgā veidā jānosaka, jāraksturo un jānovērtē projekta tiešā un netiešā būtiskā ietekme uz iedzīvotājiem, cilvēka veselību, biodaudzveidību, zemi, augsni, ūdeni, gaisu, klimatu, materiālajām vērtībām, kultūras mantojumu un ainavu, kā arī mijiedarbība starp minētajiem faktoriem.

Piemērojot IVN direktīvas noteikumus, kompetentajām iestādēm jāņem vērā Euratom līgumā paredzēto procedūru lietderīgā iedarbība, kā arī konkrētās tiesības, kas piešķirtas, un pienākumi, kas uzlikti gan Komisijai, gan dalībvalstīm saskaņā ar Euratom līgumu (70).

4.1   Tādu darbu vai fiziskas iejaukšanās piemēri, kas saistīti ar izmaiņām vai paplašinājumiem kodolelektrostaciju kategorijas projektos

IVN direktīvā nav sīkāk definēts jēdziens “esošu projektu izmaiņas vai paplašināšana” un nav sniegti piemēri. Kā norādīts iepriekšējās iedaļās, saskaņā ar Tiesas judikatūru darbu vai cita veida fiziskas iejaukšanās esība ir priekšnoteikums projekta identificēšanai direktīvas nozīmē. Tā kā nav sīkākas definīcijas, šajos norādījumos sniegti un sagrupēti ilustratīvi piemēri par dažādiem iespējamiem darbiem vai fizisku iejaukšanos kodolelektrostacijās, ietverot aprīkojuma un sistēmu modernizāciju, pārveidošanu vai nomaiņu, kas var notikt stacijā.

Kodolelektrostacijās ir uzstādīts liels skaits ļoti sarežģītu tehnisko sistēmu, tāpēc būtu nepraktiski mēģināt uzskaitīt visus iespējamos pasākumus. Tomēr tādu kodolelektrostacijās veikto darbu vai fiziskas iejaukšanās piemērus, kuru rezultātā tiek pārveidotas vai nomainītas stacijas konstrukcijas, sistēmas un komponenti, var apkopot šādās trīs kategorijās.

—

Stacijas veiktspējas/ekonomiskuma uzlabošana Tā kā kodolelektrostaciju būvniecības un ekspluatācijas mērķis ir ražot elektroenerģiju un gūt peļņu no tās pārdošanas, kodolelektrostaciju licenču ņēmēji ir motivēti uzlabot stacijas veiktspēju, palielinot elektroenerģijas ražošanas jaudu vai samazinot ekspluatācijas izmaksas. Stacijas uzlabojumi, kas cita starpā var samazināt apkopes vajadzības vai manuālas darbības, palīdz samazināt ekspluatācijas izmaksas. Saražotās elektroenerģijas apjoma pieaugumu galvenokārt panāk, palielinot reaktora elektroenerģijas ražošanas jaudu vai samazinot tā dīkstāvi. Saistītie staciju modernizācijas projekti var ietvert turbīnu, ģeneratoru, transformatoru, dzesinātāju atjaunošanu vai nomaiņu; degvielas izstrādes izmaiņas (piemēram, augstāku bagātināšanas pakāpi) nolūkā palielināt aktīvās zonas termisko jaudu vai palielināt laiku, kad degviela atrodas aktīvajā zonā (tādējādi panākot retākas/īsākas pārtrauces, kas saistītas ar degvielas uzpildi); ūdens un ķimikāliju režīma izmaiņas (piemēram, lai samazinātu korozijas produktu veidošanos); atsevišķu negalveno komponenšu sistēmu atjaunošanu nolūkā panākt augstāku kaloriskā cikla efektivitāti; kontroles sistēmu un cilvēka un mašīnas saskarņu modernizāciju (piemēram, galvenajā vadības telpā) nolūkā paaugstināt stacijas uzticamību un pieejamību; utt. Šos pārveidojumus var īstenot jebkurā brīdī stacijas ekspluatācijas laikā.

—

Stacijas stāvokļa uzturēšana atbilstoši tās tehniskajām specifikācijām / licences prasībām Kodolelektrostacijā notiekoši darbi vai fiziska iejaukšanās ar mērķi uzturēt stacijas stāvokli atbilstoši tās tehniskajām specifikācijām vai licences prasībām var būt gan regulāra apkope (piemēram, rezerves daļu uzstādīšana), gan sistēmu, konstrukciju un komponentu vērienīga atjaunošana, gan komponentu nomaiņa, arī tādu būtisku komponentu kā tvaika ģeneratoru, reaktora spiediena tilpnes vāku, kontroles stieņu piedziņas mehānismu vai reaktora iekšējo elementu nomaiņa. Komponentu nomaiņa var būt vajadzīga vai nu nolietojuma, nodiluma vai bojājumu dēļ, vai arī novecošanās dēļ (piemēram, ja novecojušas analogās instrumentu vadīšanas un kontroles sistēmas jāaizstāj ar mūsdienīgām digitālajām sistēmām). Daudzos gadījumos komponentus aizstāj ar līdzīgiem komponentiem, taču dažkārt nomaiņa var uzlabot drošumu vai uzticamību, jo tiek ieviests uzlabots dizains vai modernāka tehnoloģija. Šāda veida darbus var būt nepieciešams īstenot jebkurā brīdī kodolreaktora ekspluatācijas laikā (71).

—

Drošuma uzlabojumi Drošuma uzlabojumi parasti risina problēmas, kas apzinātas kodoldrošuma pastāvīgas uzlabošanas procesā, piemēram, periodiskā drošuma pārbaudē (PDP) vai atgriezeniskā saitē par ekspluatācijas pieredzi. Šādi uzlabojumi var būt nepieciešami jebkurā brīdī stacijas ekspluatācijas laikā. Šādu drošuma uzlabojumu raksturīgi piemēri cita starpā ir jaunu iekārtu papildu alternatīva būvniecība, kad tās nepieciešamas kodolelektrostacijas ekspluatācijas turpināšanai; elektroapgāde/ģeneratori; aizsargtelpas ventilācija ar filtrēšanu; sistēmu uzstādīšana nopietnu negadījumu laikā izdalītā ūdeņraža pārvaldībai (piemēram, pasīvo katalītisko konvertoru un/vai H2 degļu uzstādīšana); sistēmu, konstrukciju un komponentu stiprināšana/kvalifikācija augstākai seismiskajai noturībai; dažādi papildu aktīvās zonas dzesēšanas kontūri vai citas drošības sistēmas; alternatīva pēdējā dzesēšanas avota (piemēram, dzesēšanas torņa) uzstādīšana vai papildu dzesēšanas ūdens ieguves līdzekļu (piemēram, urbumu) izveide; primārā kontūra pārspiediena aizsardzības sistēmas; paaugstināta aizsardzība pret plūdiem (piemēram, jauni dambji, drenāžas pārveidošana vai līdzīgi darbi, kuru mērķis ir tikt galā ar augstāku plūdu līmeni); pārveidojumi ūdens ķīmiskā sastāva kontrolē; papildu ugunsdrošības signalizācijas un aizsardzības pasākumi; utt.

Iepriekš izklāstīto trīs kategoriju darbi vai fiziskā iejaukšanās var notikt atsevišķi vai kopā, un tie būtu jāvērtē katrā gadījumā atsevišķi saskaņā ar IVN direktīvas noteikumiem un EST judikatūru. Atkarībā no pasākumu veida vai apjoma konkrētajā gadījumā, ja šie pasākumi ir kvalificējami kā “projekta” izmaiņas vai paplašinājumi IVN direktīvas nozīmē, tiem var būt nepieciešams vai nu IVN (I pielikuma 24. punkts), vai sākotnējā pārbaude (saskaņā ar II pielikuma 13. punkta a) apakšpunktu); dažos gadījumos tie var nebūt IVN direktīvas darbības jomā. Kompetentajām iestādēm ir jānovērtē, vai darbi ir uzskatāmi par projektu IVN direktīvas nozīmē un kā tie būtu jāvērtē, pamatojoties uz IVN direktīvas principiem.

4.2   Kodolelektrostaciju projektu izmaiņu vai paplašinājumu atļaujas

Uz visām kodolelektrostacijām attiecas atļauju piešķiršanas režīms, un to būvniecība un ekspluatācija ir iespējama tikai tad, ja kompetentā iestāde izdevusi attiecīgu lēmumu. Pieejas kodolelektrostaciju ekspluatācijas atļaušanai dalībvalstīs ir atšķirīgas — šādas ekspluatācijas atļaujas tiek piešķirtas vai nu uz konkrētu laiku, kas atbilst atļaujas termiņam (piemēram, uz 10 gadiem), vai arī uz nenoteiktu laiku.

Kad ir sākta kodolelektrostacijas ekspluatācija, tai attiecīgās kompetentās iestādes vai iestāžu uzraudzībā veic pastāvīgus drošuma novērtējumus, monitoringu (arī vides monitoringu) un inspekcijas visā tās dzīves ciklā. Kompetento iestāžu uzdevums ir arī pārbaudīt, vai kodolelektrostaciju ekspluatācija atbilst attiecīgās atļaujas nosacījumiem un vai operatori veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu šo atbilstību un kodoldrošumu (72). Atkarībā no konkrētās valsts procedūras operatoram kompetentās iestādes kontrolē ir dažādos brīžos jāveic papildu novērtējumi un jāizvērtē kodolelektrostacijas darbība, piemēram, saistībā ar periodisko drošuma pārbaudi, tematiskajām pārbaudēm (ārējie apdraudējumi, īpaša atgriezeniskā saite par ekspluatācijas pieredzi) vai ekspluatācijas laika pagarināšanu (73). Šādās pārbaudēs visbiežāk apsver, vai tiks atļauts turpināt stacijas ekspluatāciju bez izmaiņām (vai bez būtiskām izmaiņām); vai ekspluatācijas turpināšanai ir nepieciešama iejaukšanās, piemēram, kodoldrošuma uzlabošanas pasākumi; vai stacija ir pilnībā jāslēdz (piemēram, ja vajadzīgos drošuma uzlabojumus galu galā nevar īstenot vai ja operators uzskata, ka šādu pasākumu īstenošana nav pamatota, ņemot vērā viņa turpmāko darbības stratēģiju).

Pateicoties tam, ka saskaņā ar Kodoldrošuma direktīvu ir izveidots pilnīgs inspekciju un drošuma izvērtējumu satvars un tiek piemērots pastāvīgas uzlabošanas princips, regulāri tiek noteikti drošuma uzlabojumi un tiek laikus plānota to īstenošana. Drošuma uzlabojumi parasti atbilst spēkā esošās kodolelektrostacijas ekspluatācijas atļaujas nosacījumiem un tos izpilda (parasti šādi nosacījumi ir sagrupēti kodolelektrostacijas licencē).

Ja nepieciešamās izmaiņas ir projekts IVN direktīvas nozīmē un tās jau ir novērtētas agrākā IVN, novērtēšana nav jāveic atkārtoti, ja vien apstākļi kopš tā laika nav mainījušies (sk. turpmāk 4.4. iedaļu).

Lai nodrošinātu, ka IVN direktīvas noteikumi ir ievēroti/izpildīti, dalībvalstu iestādēm ir jānovērtē, kādi valsts tiesībās paredzētie akti ir uzskatāmi par attīstības piekrišanu attiecībā uz kodolelektrostacijas ekspluatācijas laika izmaiņām vai pagarināšanu, proti, par lēmumu, kas piešķir operatoram tiesības turpināt projektu (šajā sakarā sk. 2.2.2. iedaļu).

Nosakot, kas ir šāda attīstības piekrišana, nozīme ir nevis nosaukumam (piemēram, “licence” vai “atļauja”), bet gan atļaujas piešķiršanas funkcijai attiecībā uz operatora tiesībām vai pienākumiem. Tādējādi, piemēram, kompetentās iestādes iekšējās procedūras vai apsvērumi, kam neseko atļaujas piešķiršana sākt darbus, nebūtu uzskatāmi par attīstības piekrišanu IVN direktīvas nozīmē.

4.2.1   Īpaši gadījumi –– ekspluatācijas laika pagarināšana (ELP) un ilgtermiņa ekspluatācija (IE)

Šie norādījumi attiecas uz visu veidu izmaiņām un paplašinājumiem. ELP un IE ir īpaši gadījumi. Teorētiski tie abi var notikt bez īpašiem darbiem, bet praksē ES dalībvalstīs ir sagaidāms, ka būs nepieciešams veikt attiecīgus darbus.

Norādījumos par Espo konvencijas piemērojamību kodolelektrostaciju ekspluatācijas laika pagarināšanai tika sniegti noderīgi piemēri un minēti faktori, kas jāņem vērā.

Piemērs — periodiskā drošuma pārbaude

Operatori var izmantot pastāvīgos procesus, lai konstatētu projekta esību un nepieciešamību saņemt attīstības piekrišanu IVN direktīvas nozīmē. Uz ES kodolelektrostacijām attiecas īpašs kodoldrošuma pārbaudes režīms, kas atbilst attiecīgajiem Euratom tiesību aktiem un ko dēvē arī par periodisko drošuma pārbaudi (PDP). Padomes Direktīva 2009/71/Euratom (74) 8.c pantā ir noteikts, ka operators “sistemātiski un regulāri vismaz reizi desmit gados atkārtoti novērtē kodoliekārtas drošību”. PDP mērķis ir “nodrošināt atbilstību aktuālajam projektam, un tajā tiek norādīti turpmāki drošības uzlabojumi, ņemot vērā novecošanas jautājumus, ekspluatācijas pieredzi, jaunākos pētījumu rezultātus un starptautisko standartu attīstību”. Tātad PDP ir padziļināta pārbaude, kurā nosaka un izvērtē, cik lielā mērā drošumu ietekmē novirzes no piemērojamajiem aktuālajiem drošības standartiem un starptautiski atzītas labās prakses, ņemot vērā ekspluatācijas pieredzi, attiecīgu pētījumu rezultātus un jaunākos tehnoloģiskos sasniegumus. Šis process palīdz novērtēt kodolelektrostacijas spēju droši turpināt darbību un vēl vairāk uzlabot drošuma līmeni. Pamatojoties uz operatora veiktās pārbaudes rezultātiem, kompetentā iestāde var, piemēram, atļaut turpināt stacijas ekspluatāciju līdz nākamā periodiskās drošuma pārbaudes cikla (parasti 10 gadu) beigām.

Ir svarīgi atzīmēt, ka PDP, ņemot vērā tās būtību un mērķi, pati par sevi parasti nav lēmums par ekspluatācijas pagarināšanu vai ekspluatācijas režīma maiņu (piemēram, IE). Tomēr dažos gadījumos, pamatojoties uz šīs pārbaudes konstatējumiem, kompetentā iestāde var pieņemt lēmumu, lai īstenotu pārbaudes konstatējumus (piemēram, ja stacijā vajadzīgi drošuma uzlabojumi pirms ekspluatācijas turpināšanas vai vienlaikus ar tās ekspluatācijas turpināšanu). Tāpat dažos gadījumos PDP veic, lai atbalstītu lēmumu pieņemšanas procesu par licences pagarināšanu vai atjaunošanu, vai arī tā ir daļa no vairākposmu lēmumu pieņemšanas procedūras (sk. arī 2.2.2. iedaļu). Tomēr periodiskajai drošuma pārbaudei kā tādai nav nepieciešams IVN.

Ja PDP rezultātā tiek veikti darbi, tiem var būt nepieciešams IVN un attīstības piekrišana, ja tie rada izmaiņas vai paplašināšanu IVN direktīvas I pielikuma 24. punkta nozīmē vai ja tie rada izmaiņas vai paplašināšanu IVN direktīvas II pielikuma 13. punkta a) apakšpunkta nozīmē un dalībvalstis saskaņā ar IVN direktīvas 2. panta 1. punktu un 4. panta 2. punktu ir noteikušas, ka ir nepieciešams IVN.

4.3   Pamatprincipi kodolelektrostaciju projektu izmaiņu vai paplašinājumu novērtēšanai Doel nolēmuma kontekstā

Kā minēts 3.3. iedaļā, Tiesa secināja, ka IVN direktīva ir jāinterpretē tādējādi, ka atomelektrostacijas darbības atsākšana uz 10 gadiem vai tās darbības pārtraukšanas atlikšana par 10 gadiem (75) (“pasākumi”) — pasākumi, kas ietver tādus attiecīgo spēkstaciju modernizācijas darbus ar aptuveni 700 miljonu EUR izmaksām (76), kuri var ietekmēt teritoriju fizisko izskatu, — ir “projekts” minētās direktīvas nozīmē un principā attiecībā uz šo projektu ir jāveic ietekmes uz vidi novērtējums pirms šo pasākumu pieņemšanas (77). Pie šāda secinājuma Tiesa nonāca, uzskatot, ka Tiesas judikatūras izpratnē šie darbi (78) pēc būtības ir tādi, kas var ietekmēt attiecīgo teritoriju fizisko izskatu, un tāpēc, vērtējot, vai pasākumi ir uzskatāmi par projektu IVN direktīvas nozīmē, pasākumus nevar mākslīgi nodalīt no darbiem, ar kuriem tie ir cieši saistīti. Līdz ar to Tiesa uzskatīja, ka pasākumi un darbi kopā ietilpst vienā un tajā pašā projektā minētās tiesību normas nozīmē (79).

Doel nolēmuma 78. punktā ir noteikts pamatprincips, kas nosaka pienākumu veikt IVN I pielikumā minēto projektu izmaiņu vai paplašināšanas gadījumā. Attiecīgo kritēriju novērtēšanas mērs ir ietekmes uz vidi risks. Ja projekta izmaiņu vai paplašināšanas radītais risks ir salīdzināms ar risku, ko rada pati sākotnējā projekta kategorija, tad uz projektu attiecas IVN direktīvas I pielikuma 24. punkts. Sprieduma formulējums liek saprast, ka projekta izmaiņu vai paplašinājumu veids vai apjoms ir neizsmeļoši piemēri kritērijiem, pēc kuriem novērtējams, vai vidiskie riski ir līdzīgi sākotnējā projekta riskiem, un šiem kritērijiem nav obligāti jāizpildās kumulatīvi.

Līdz ar to no sprieduma var secināt, ka pasākumi, kuru rezultātā tiek par ievērojamu laikposmu pagarināts kodolelektrostaciju atļauju termiņš elektroenerģijas ražošanai un kuri ietver liela mēroga atjaunošanas darbus, kas cieši saistīti ar šiem spēkstaciju modernizācijas/pārveides pasākumiem un var ietekmēt attiecīgo teritoriju fizisko izskatu, ietilpst IVN direktīvas I pielikuma 24. punkta piemērošanas jomā, jo tie rada riskus, kuri ietekmes uz vidi ziņā ir līdzīgi tiem riskiem, kas radās, kad pirmo reizi tika sākta spēkstaciju ekspluatācija. Tas jo īpaši attiecas uz gadījumiem, kad ekspluatācijas laika ilgtermiņa pagarināšanai un atjaunošanas darbiem ir līdzīga nozīme kā lietā C-411/17.

Papildus iepriekš minētajam pamatprincipam Doel nolēmumā apstiprināti citi svarīgi IVN direktīvas principi, kuri ir spēkā arī tad, kad direktīvu piemēro kodolelektrostaciju izmaiņām un paplašinājumiem (sk. iepriekš iedaļas par projekta vispārējās ietekmes novērtējumu un lēmumu pieņemšanu vairākposmu procedūrā).

4.4   Riska noteikšana un nepieciešamība veikt IVN

Lai gan IVN direktīvā nav sniegti kritēriji tādu darbu radītā riska novērtēšanai, kas kvalificējami kā projektu izmaiņas vai paplašinājumi, un nav arī sniegti piemēri par šādiem darbiem, kas kvalificējami kā II pielikumā minēto projektu izmaiņas vai paplašinājumi, tajā ir noteikti kritēriji, pēc kuriem noteikt, vai ir veicams šādu darbu ietekmes uz vidi novērtējums (IVN direktīvas 4. panta 3. punktā minētie atlases kritēriji un direktīvas II.A pielikuma un III pielikuma prasības, kas izklāstītas 3.4. iedaļā). Tāpēc šos atlases kritērijus var izmantot, lai noteiktu iespējamo risku un attiecīgi — nepieciešamību veikt IVN. Ja darbu vai fiziskas iejaukšanās apjoms ir tāds, ka tie nerada līdzīgu vidisko risku kā pats pasākums, bet tie ir uzskatāmi par kodolelektrostacijas izmaiņām vai paplašinājumiem, kas jau ir apstiprināti, paveikti vai ir veikšanas procesā un kam var būt būtiska negatīva ietekme, tad uz tiem attiecas IVN direktīvas II pielikuma 13. punkta a) apakšpunkts un ir jāveic sākotnējā pārbaude.

Šajā sakarā būtu jāņem vērā arī norādījumi par Espo konvencijas piemērojamību kodolelektrostaciju ekspluatācijas laika pagarināšanai. Saskaņā ar Espo konvenciju viens no parametriem, kas jāapsver, lai attiecībā uz darbības izmaiņu veiktu pārrobežu ietekmes novērtējumu, ir tas, ka tā ir uzskatāma par lielāku izmaiņu darbībā. Tāpēc norādījumos par Espo konvenciju ir sniegts neizsmeļošs tādu ilustratīvu faktoru saraksts (80), kurus kompetentajām iestādēm var būt svarīgi ņemt vērā, nosakot, vai ekspluatācijas laika pagarinājums ir uzskatāms par lielāku izmaiņu. Minētie faktori ir šādi:

—	lielāks dabas resursu patēriņš salīdzinājumā ar robežvērtībām, kas paredzētas sākotnējā licencē,

—	radīto atkritumu vai izstrādātās degvielas apjoma palielinājums salīdzinājumā robežvērtībām, kas paredzētas sākotnējā licencē,

—	emisiju, tajā skaitā radionuklīdu emisiju, un novadītā dzesēšanas ūdens daudzuma palielinājums salīdzinājumā ar robežvērtībām, kas paredzētas sākotnējā licencē,

—	modernizācijas darbu un/vai drošuma uzlabojumu vai pilnveidojumu apjoms, it īpašu tādu, kas prasa būtiskas izmaiņas objekta fiziskajos parametros vai būtiskus uzlabojumus, kuri saistīti ar komponentu nolietošanos un/vai novecošanu,

—	apkārtējās vides izmaiņas, piemēram, klimata pārmaiņu izraisītās izmaiņas,

—	pielāgošanās klimata pārmaiņām un klimata pārmaiņu mazināšanas pasākumi.

Vēl viens svarīgs faktors, kas jāņem vērā, ir tas, vai konkrētais ekspluatācijas laika pagarinājums, ņemot vērā tā īpašās iezīmes, varētu radīt būtisku negatīvu pārrobežu ietekmi uz vidi (81).

Vēl viens atlases kritērijs, kas jāapsver, nosakot iespējamo risku un nepieciešamību veikt IVN, ir darbu vai fiziskās iejaukšanās iespējamā ietekme uz vides faktoriem. Saskaņā ar IVN direktīvas 3. pantu, veicot projekta sākotnējo pārbaudi vai IVN, ir jāņem vērā dažādi vides faktori (82). Dažādi vides faktori var tikt ietekmēti atšķirīgā apmērā un ilgumā atkarībā no kodolelektrostacijas iespējamajām izmaiņām vai paplašinājumiem, kas nepieciešami tās ekspluatācijai (šajā sakarā skatīt 4.1. iedaļā aprakstītās darbu kategorijas).

Kodolelektrostaciju drošuma uzlabojumi un darbi stacijas stāvokļa uzturēšanai atbilstoši tās tehniskajām specifikācijām / licences prasībām vairumā gadījumu ir paredzēti kopumā pozitīvai ietekmei uz vidi, jo tie tiek īstenoti, lai samazinātu negadījumu risku, samazinātu normālas ekspluatācijas laikā radītās emisijas vai samazinātu radioaktīvu atkritumu rašanos. Lielākā daļa no šiem uzlabojumiem tiek veikti, lai samazinātu radioloģiskās vai citas emisijas vidē normālas ekspluatācijas vai negadījumu laikā vai abās minētajās situācijās un/vai ilgtermiņā samazinātu darba ņēmēju darbavietā uzņemtās dozas (83).

Tomēr uzlabojumiem var būt arī negatīva ietekme uz vidi normālas stacijas ekspluatācijas laikā, piemēram, tie var palielināt tādu resursu patēriņu kā ūdens vai enerģija vai palielināt parastās emisijas, piemēram, no ārkārtas situācijām paredzētu papildu rezerves dīzeļģeneratoru izmēģināšanas vai neregulāras darbības. Citi drošuma uzlabojumi varētu arī ietekmēt vidi noteiktos apstākļos, piemēram, uzlabojums, kura mērķis ir uzlabot aizsardzību pret plūdiem (piemēram, jauni dambji, drenāžas pārveidošana vai līdzīgi darbi), plūdu laikā varētu potenciāli izmainīt ūdensteču dabisko plūdumu, un tas savukārt varētu ietekmēt plūdu līmeni lejtecē, kur ūdenstece var plūst cauri apdzīvotām teritorijām vai to tuvumā, vai ietekmēt īpašas nozīmes teritorijas. Turklāt nevar izslēgt, ka daži drošuma uzlabojumi var negatīvi ietekmēt vidi būvniecības vai uzstādīšanas posmā (piemēram, troksnis, traucējumi, uz laiku palielināta radioloģisko un/vai parasto atkritumu rašanās, rūpnieciskās/radioloģiskās emisijas, tādu resursu kā būvmateriālu, ūdens, enerģijas izmantošana).

Izmaiņas ūdens ķīmiskā sastāva kontrolē (84) kodolreaktoros ir svarīgas vismaz šādos sešos aspektos: materiāla integritāte, stacijas radiācijas līmenis, nogulšņu uzkrāšanās, degvielas efektivitāte, ietekme uz vidi un drošums. Šādas izmaiņas var nest uzlabojumus, piemēram, drošuma vai komponentu novecošanās un degradācijas ziņā, vai ļaut labāk kontrolēt vai samazināt korozijas ātrumu (kas var arī uzlabot situāciju saistībā ar darba ņēmēju uzņemtajām starojuma dozām un vienkāršot apkopi). Tomēr viena uz ķīmiju balstīta parametra maiņa, ko veic drošuma uzlabošanas nolūkā, var palielināt kādu citu apdraudējumu vai risku, tāpēc ir rūpīgi jānodrošina līdzsvars. Līdz ar to, lai gan tiek veikti drošuma uzlabojumi, lai kopumā radītu pozitīvu ietekmi uz vidi, ir iespējama arī negatīva ietekme uz vidi.

Darbi vai fiziska iejaukšanās, kas saistīta ar energobloku veiktspējas uzlabošanu, potenciāli var radīt būtisku stacijas ietekmi uz vidi biežāk nekā drošuma uzlabojumi — tas attiecas gan uz radioloģisku ietekmi (piemēram, atšķirīgas aktīvās zonas radioloģiskās inventarizācijas dēļ), gan citu veidu ietekmi (piemēram, novadītā dzesēšanas ūdens plūsmas vai temperatūras palielinājumu).

4.5   Salīdzinošā novērtēšana saistībā ar IVN direktīvas īstenošanu kodolenerģijas jomā

Ar kodoldrošumu saistīta regulāra salīdzinošā novērtēšana tika sākta pirms vairāk nekā 20 gadiem, un tā sekmīgi palīdzēja saskaņot drošuma principu praktisko īstenošanu. Tās nozīmīgā loma augsta līmeņa drošuma garantēšanā un saskaņošanā ES līmenī tika apstiprināta ar Kodoldrošuma direktīvu (85), jo īpaši ar tajā iekļauto noteikumu par tematisko salīdzinošo novērtēšanu.

Šo norādījumu un IVN direktīvas īstenošanu varētu veicināt, brīvprātīgi uzsākot šādu salīdzinošo novērtēšanu dalībvalstīs attiecībā uz kodolelektrostaciju izmaiņām un paplašinājumiem. Pēc salīdzinošās novērtēšanas varētu izstrādāt kopēju metodiku ES līmenī, un tā varētu atvieglot praktisko īstenošanu konkrētos gadījumos. Piemēram, plānojot kodolelektrostaciju izmaiņas vai paplašinājumus, ņemot vērā 4.2. iedaļu, salīdzinošā novērtēšana varētu būt lietderīga, lai novērtētu, vai radioloģiskās noplūdes normālas ekspluatācijas laikā vai negadījumu laikā ir mainījušās un kādā mērā tas nozīmē, ka ir nepieciešams pārskatīt esošo IVN (ja šāds IVN ir veikts). Šāda salīdzinošā novērtēšana var arī palīdzēt izvērtēt, vai projektu izmaiņas un paplašinājumi radītu papildu riskus, ka tiek ietekmētas kaimiņos esošās dalībvalstis, un noteikt, kuras dalībvalstis.

5   GALVENO PUNKTU KOPSAVILKUMS

—

Ja celtniecības darbi vai iejaukšanās, kas ietver Ietekmes uz vidi novērtējuma direktīvas I vai II pielikumā minēto sākotnējo projektu fizisko parametru izmaiņas, atbilst tās I pielikuma 24. punkta vai II pielikuma 13. punkta a) apakšpunkta prasībām, tie ir uzskatāmi par “projektiem” IVN direktīvas nozīmē un tiem ir jāveic vai nu sākotnējā pārbaude, vai IVN.

—	Uz tiem projektiem, kuri var radīt būtisku ietekmi uz vidi, attiecina prasību saņemt attīstības piekrišanu.

—

Ja tiek veiktas projektu izmaiņas vai paplašināšana Ietekmes uz vidi novērtējuma direktīvas I pielikuma 24. punkta nozīmē, no tā sākotnēji izriet, ka pastāv riski, kuri ietekmes uz vidi ziņā ir līdzīgi sākotnējā projekta radītajiem riskiem. Šajā sakarā galvenie kritēriji, kas kompetentajām iestādēm būtu jāizmanto, ir sākotnējo projektu atļauju termiņa pagarināšana par ievērojamiem laikposmiem, kā arī to darbu nozīmīgums, kas cieši saistīti ar projektu izmaiņu vai paplašinājumu apjomu.

---

(1)  OV L 26, 28.1.2012., 1. lpp.

(2)  OV L 124, 25.4.2014., 1. lpp.

(3)  Lieta C-411/17 Inter-Environnement Wallonie un Bond Beter Leefmilieu Vlaanderen, ECLI:EU:C:2019:622.

(4)  https://ec.europa.eu/environment/eia/pdf/EIA_rulings_web.pdfhttps://ec.europa.eu/environment/eia/pdf/EIA_rulings_web.pdf (Šis dokuments neatspoguļo Komisijas oficiālo nostāju, nav saistošs Komisijai un netiek apstiprināts ar šo norādījumu dokumentu).

(5)  OV C 104, 24.4.1992. , 7. lpp.

(6)  OV L 124, 17.5.2005. , 4. lpp.

(7)  Šajā saistībā sk. ģenerāladvokātes Julianas Kokotes secinājumus lietā C-411/17, 105. punktu (“Tā kā IVN direktīvai lielā mērā ir jāīsteno konvencijas, tomēr ir vēlams to interpretēt saskaņā ar konvencijām. Savienībai sava kompetence ir jāīsteno, ievērojot starptautiskās tiesības; no tā izriet, ka Savienības sekundārie tiesību akti principā ir jāinterpretē, ievērojot tās starptautiskās saistības.”).

(8)  Dažādiem tiesību aktiem var būt atšķirīgi mērķi, kas savukārt varētu ietekmēt tajos ietverto projektu klasifikāciju un definīciju piemērošanas jomu un nozīmi. Tādējādi noteikta projektu klasifikācija vienā direktīvā ne vienmēr precīzi nosaka, kā tāds pats projektu veids ir jāinterpretē citas direktīvas kontekstā. Kā norādījusi Tiesa (sk., piemēram, lietu C-227/01 Komisija/Spānija), ES norma ir interpretējama, pamatojoties uz tiesību akta, kurā tā ietverta, vispārējo sistēmu un mērķi.

(9)  https://unece.org/sites/default/files/2021-02/Guidance_on_Conventions%20applicability_to_LTE%20of%20NPPs_As%20endorsed%20and%20edited.pdf.

(10)  Šajā saistībā sk. lietas C-486/04 Komisija/Itālija 45. punktu un lietas C-255/05 Komisija/Itālija 52. punktu.

(11)  Sk. lietu C-435/09 Komisija/Beļģija, 86. un 88. punktu.

(12)  Lietas C-72/95 Kraaijeveld u. c., 50. punkts; C-2/07 Abraham u. c., 37. punkts; C-75/08 Mellor, 50. punkts; C-427/07 Komisija/Īrija, 41. punkts.

(13)  Lieta C-2/07 Abraham u. c., 23. punkts; lieta C-275/09 Brussels Hoofdstedelijk Gewest u. c., 24. punkts; lieta C-121/11 Pro-Brain u. c., 31. punkts.

(14)  Pēc analoģijas ar lietas C-275/09 Brussels Hoofdstedelijk Gewest u. c. 24. punktu; lietas C-121/11 Pro-Brain u. c. 32. punktu.

(15)  Lietas C-287/98 Linster, 52. punkts; C-486/04 Komisija/Itālija, 36. punkts; C-215/06 Komisija/Īrija, 49. punkts; C-329/17 Prenninger u. c., 35. punkts.

(16)  Direktīvā netiek prasīta “piekrišana” papildus minētajai “attīstības piekrišanai”; sk. lietu C-332/04 Komisija/Spānija, 53. punktu.

(17)  Lieta C-290/03 Barker – Crystal Palace, 40.–41. punkts.

(18)  Lieta C-50/09 Komisija/Īrija, 73.–75. punkts: “[2. panta 2. punkts] nozīmē, ka dalībvalstīm atstātā rīcības brīvība attiecas uz procesuālo noteikumu un attiecīgās atļaujas izsniegšanas nosacījumu noteikšanu. Tomēr šo brīvību var izmantot vienīgi direktīvas noteiktajās robežās un tiktāl, ciktāl ar dalībvalstu izdarīto izvēli tiek nodrošināta tajā noteikto mērķu pilnīga ievērošana.”

(19)  Sīkāku informāciju skatiet Komisijas norādījumu dokumenta par IVN direktīvā paredzēto atbrīvojumu piemērošanu 4. iedaļā (EUR-Lex - 52019XC1114(02) - LV - EUR-Lex (europa.eu)).

(20)  Sk. Doel lietu, 103.–114. punktu.

(21)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2010/75/ES (2010. gada 24. novembris) par rūpnieciskajām emisijām (piesārņojuma integrēta novēršana un kontrole) (OV L 334, 17.12.2010. , 17. lpp) 3. panta 7. punkts: ““atļauja” ir rakstisks pilnvarojums, ar kuru tiek dota atļauja ekspluatēt iekārtu vai tās daļu, vai sadedzināšanas iekārtu, atkritumu sadedzināšanas iekārtu vai atkritumu līdzsadedzināšanas iekārtu.”

(22)  Padomes Direktīva 1999/31/EK (1999. gada 26. aprīlis) par atkritumu poligoniem (OV L 182, 16.7.1999. , 1. lpp).

(23)  Atļaujas kvalificēšana par “attīstības piekrišanu” direktīvas 1. panta 2. punkta c) apakšpunkta nozīmē nav atkarīga no nosaukuma (piemēram, valstīs tiek izmantoti tādi termini kā “būvatļauja”, “zonējuma atļauja”, “zemes izmantošanas atļauja”, “(integrētā) vides atļauja”, “plānošanas atļauja”, “atrašanās vietas atļauja”), bet gan no tā, vai ir izpildīti direktīvā paredzētie nosacījumi.

(24)  Papildus Rūpniecisko emisiju direktīvai citas atļauju izdošanas procedūras ir aprakstītas, piemēram, atkritumu apsaimniekošanas tiesību aktos — Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2008/98/EK (2008. gada 19. novembris) par atkritumiem vai Padomes Direktīvā 1999/31/EK (1999. gada 26. aprīlis) par atkritumu poligoniem. Licencēšanas sistēmas piemērs ir atrodams, piemēram, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2013/30/ES (2013. gada 12. jūnijs) par to darbību drošumu, kas saistītas ar naftas un gāzes nozares darbībām jūrā, un ar kuru groza Direktīvu 2004/35/EK.

(25)  Lieta C-275/09 Brussels Hoofdstedelijk Gewest u. c.

(26)  Šajā iedaļā aprakstītais princips attiecas arī uz jauniem projektiem.

(27)  Lieta C-201/02 Wells, 52.–53. punkts, rezolutīvās daļas 1. sadaļa.

(28)  Lieta C-201/02 Wells; lieta C-508/03 Komisija/Apvienotā Karaliste; lieta C-290/03 Barker.

(29)  Lieta C-201/02 Wells un lieta C-2/07 Abraham u. c.

(30)  Sk. Doel nolēmuma 88. punktu: “88. No minētā izriet, ka, lai gan šo pasākumu īstenošanai sarežģītā un kontrolētā procedūrā ir jāpieņem turpmākie tiesību akti, kuru mērķis ir tostarp nodrošināt, lai tiek ievēroti drošuma un drošības standarti, kurus piemēro šai elektroenerģijas rūpnieciskas ražošanas kodolreaktorā darbībai, un minētajiem pasākumiem, kā izriet no 2015. gada 28. jūnija likuma pamatojuma, it īpaši ir nepieciešama AFCN iepriekšēja apstiprināšana, tomēr šie pasākumi, tiklīdz tos ir pieņēmis valsts likumdevējs, nosaka būtiskās projekta iezīmes un a priori vairs nevar tikt apspriesti vai apšaubīti.”

(31)  Lietā C-50/09 Tiesa secināja: “Lai izpildītu tai ar šo 3. pantu uzlikto pienākumu, kompetentā vides aizsardzības iestāde nevar aprobežoties vienīgi ar projekta tiešās vai netiešās ietekmes uz noteiktiem faktoriem aprakstīšanu, bet tai tie arī pienācīgi ir jānovērtē katrā atsevišķā gadījumā.” (37. punkts). Sk. arī lietu C-508/03 Komisija/Apvienotā Karaliste, 103.–106. punktu.

(32)  Lieta C-2/07 Abraham u. c. — Ljēžas lidosta, 42.–43. punkts; lieta C-142/07 Ecologistas en Acción-CODA, 39. punkts.

(33)  Lieta C-205/08 Umweltanwalt von Kärnten, 51. punkts.

(34)  Lietas C-392/96 Komisija/Īrija, 76. un 82. punkts; C-142/07 Ecologistas en Acción-CODA, 44. punkts; C-205/08 Umweltanwalt von Kärnten, 53. punkts; C-2/07 Abraham u. c. — Ljēžas lidosta, 27. punkts; C-275/09 Brussels Hoofdstedelijk Gewest u. c., 36. punkts; C-244/12 Salzburger Flughafen, 37. punkts.

(35)  Lieta C-2/07 Abraham u. c. — Ljēžas lidosta, 42. punkts.

(36)  Lieta C-227/01 Komisija/Spānija, 53. punkts.

(37)  Lieta C-244/12 Salzburger Flughafen, 37. punkts. Šajā lietā attiecīgie projekti bija saistīti ar lidostas palīgtelpu (glabātavu) būvniecību un automašīnu un lidmašīnu stāvvietu paplašināšanu, kas bija jāskata kopā ar citiem, iepriekš apstiprinātiem projektiem (papildu termināļa izbūvi).

(38)  Sk. Direktīvas 2014/52/ES II.A pielikuma 1. punkta a) apakšpunktu, III pielikuma 1. punkta a) apakšpunktu un IV pielikuma 1. punkta b) apakšpunktu, kā arī 22. apsvērumu (“Lai nodrošinātu vides un cilvēku veselības augsta līmeņa aizsardzību, sākotnējās novērtēšanas procedūrās un ietekmes uz vidi novērtējumā būtu jāņem vērā visa attiecīgā projekta ietekme, tostarp attiecīgā gadījumā tā pazemes un apakšzemes ietekme būvniecības fāzē, darbības fāze un attiecīgā gadījumā nojaukšanas fāze.”).

(39)  Lietas C-287/98 Linster, 52. punkts; C-486/04 Komisija/Itālija, 36. punkts; C-215/06 Komisija/Īrija, 49. punkts.

(40)  Lieta C-215/06 Komisija/Īrija, 51. punkts: “(..) neizbēgami jāsaprot, ka minētās direktīvas 2. panta 1. punkts nozīmē, ka gadījumā, ja pieprasītājs nav pieprasījis un vēlāk ieguvis nepieciešamo atļauju, nepieciešamības gadījumā pirms tam veicot pētījumu par ietekmi uz vidi, viņš nevar uzsākt ar projektu saistītus darbus, jo pretējā gadījumā netiktu ievērotas grozītās Direktīvas 85/337 prasības.”

(41)  Turklāt, ja nav ticis veikts ietekmes uz vidi novērtējums vai sākotnējā pārbaude, tas, vai ir izpildītas tiesībām uz atlīdzību piemērojamās Savienības tiesību prasības, īpaši, vai pastāv tieša cēloņsakarība starp apgalvoto pārkāpumu un ciestajiem zaudējumiem, ir jāpārbauda valstu tiesām (lieta C-420/11 Leth, 48. punkts).

(42)  Lieta C-201/02 Wells, 66.–70. punkts.

(43)  Lieta C-215/06 Komisija/Īrija, 59. punkts: “(..) Tādējādi kompetentajām valsts iestādēm ir pienākums veikt visus nepieciešamos pasākumus dalībvalsts procesuālās autonomijas ietvaros, lai labotu šāda novērtējuma neveikšanu, piemēram, atsaucot vai apturot jau sniegtu atļauju, lai veiktu ietekmes uz vidi novērtējumu.”

(44)  Lietas C-215/06 Komisija/Īrija, 57. punkts; C-416/10 Križan u. c., 87. punkts; C-348/15 Stadt WienerNeustadt, 36. punkts; C-411/17 Inter-Environnement Wallonie un Bond Beter Leefmilieu Vlaanderen, 174. punkts.

(45)  Lietas C-196/16 un C-197/16 Comune di Corridonia, 35.–41. punkts un 43. punkts; C-117/17 Castelbellino, 30. punkts; C-411/17 Inter-Environnement Wallonie un Bond Beter Leefmilieu Vlaanderen, 175. punkts.

(46)  C-215/06 Komisija/Īrija, 57. punkts; C-416/10 Križan u. c., 87. punkts; C-348/15 Stadt WienerNeustadt, 36. punkts.

(47)  Padomes direktīva 85/337/EEK (1985. gada 27. jūnijs) par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV L 175, 5.7.1985., 40. lpp.)

(48)  Padomes Direktīva 97/11/EK (1997. gada 3. marts), ar kuru groza Direktīvu 85/337/EEK par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV L 73, 14.3.1997., 5. lpp.)

(49)  Pirms II pielikuma 13. punkta a) apakšpunktā minētās projektu kategorijas iekļaušanas direktīvas tekstā Tiesa lietā C-72/95 Kraaijeveld u. c. lēma, ka direktīva attiecas arī uz projektu izmaiņām. Tiesa konstatēja, ka Direktīvas 85/337/EEK II pielikuma 10. punkta e) apakšpunktā (pirms grozījumiem, kas izdarīti ar Direktīvu 97/11/EK) minētais jēdziens “kanalizācijas un plūdu novēršanas darbi” būtu jāinterpretē tādējādi, ka tas ietver ne tikai jauna dambja būvniecību, bet arī esoša dambja pārveidošanu, kas ietver tā pārvietošanu, nostiprināšanu vai paplašināšanu un dambja aizstāšanu, būvējot jaunu dambi tā vietā, neatkarīgi no tā, vai jaunais dambis ir stiprāks vai platāks nekā iepriekšējais, vai arī šādu darbu kombināciju (42. punkts).

(50)  Eiropas Parlamenta un padomes Direktīva 2003/35/EK (2003. gada 26. maijs), ar ko paredz sabiedrības līdzdalību dažu ar vidi saistītu plānu un programmu izstrādē un ar ko attiecībā uz sabiedrības līdzdalību un iespēju griezties tiesās groza Padomes Direktīvas 85/337/EEK un 96/61/EK (OV L 156, 25.6.2003., 17. lpp.)

(51)  Uz tādām izmaiņām/paplašinājumiem I pielikumā minētajos projektos, kas nesasniedz robežvērtību, bet rada būtisku negatīvu ietekmi uz vidi, attiecas II pielikuma 13. punkta a) apakšpunkts.

(52)  Lieta C-411/17, 79.–80. punkts.

(53)  Par atjaunošanas apjomu liecināja šīm atomelektrostacijām paredzētais ieguldījumu budžets 700 miljonu EUR apmērā (lieta C-411/17, 64. punkts).

(54)  Turpat, 78. punkts.

(55)  Turklāt saskaņā ar I pielikuma 24. punktu IVN ir jāveic “[visām] šajā pielikumā uzskaitīto projektu [izmaiņām] vai [paplašināšanai], ja šīs izmaiņas vai paplašinājums pats atbilst robežvērtībām, ja tādas ir noteiktas šajā pielikumā”.

(56)  Ierosinātais projekts paredzēja pārveidot lidostas infrastruktūru, uzbūvēt kontroles torni, jaunus pievedceļus skrejceļu nobrauktuvēm un stāvvietu zonas, kā arī veikt darbus, lai iekārtotu un paplašinātu pamata skrejceļus, nemainot to garumu.

(57)  Šī pieeja tika apstiprināta arī lietā C-275/09 Brussels Hoofdstedelijk Gewest u. c. un lietā C-244/12 Salzburger Flughafen.

(58)  Pēc analoģijas ar lietas C-411/17 Doel 78. punktu.

(59)  https://ec.europa.eu/environment/eia/pdf/EIA_guidance_Scoping_final.pdf (šis dokuments neatspoguļo Komisijas oficiālo viedokli, tas nav Komisijai saistošs un netiek apstiprināts ar šo paziņojumu).

(60)  https://ec.europa.eu/environment/eia/pdf/EIA_guidance_EIA_report_final.pdf (šis dokuments neatspoguļo Komisijas oficiālo viedokli, tas nav Komisijai saistošs un netiek apstiprināts ar šo paziņojumu).

(61)  Lietas C-287/98 Linster, 52. punkts; C-486/04 Komisija/Itālija, 36. punkts; C-215/06 Komisija/Īrija, 49. punkts.

(62)  Šajā kategorijā ietilpst gan tādi projekti, kam ir robežvērtības, gan tādi, kuriem to nav.

(63)  Lieta C-411/17 Doel, 79. punkts.

(64)  Lieta C-570/13, 44. un 50. punkts.

(65)  Šajos norādījumos termins “atomelektrostacijas” ir ekvivalents terminam “kodolelektrostacijas”.

(66)  https://unece.org/sites/default/files/2021-02/Guidance_on_Conventions%20applicability_to_LTE%20of%20NPPs_As%20endorsed%20and%20edited.pdf.

(67)  Kodolelektrostacijas ilgtermiņa ekspluatācija ir tās ekspluatācija, kas ir ilgāka par paredzēto laiku, kuru nosaka licences termiņš, stacijas sākotnējais projekts, attiecīgi standarti vai valsts noteikumi. (SAEA īpašā drošības rokasgrāmata SSG-48 “Ageing Management and development of a Programme for Long Term Operation of Nuclear Power Plants”, SAEA, 2018).

(68)  Sk. 32. punktu 2020. gada 22. septembra spriedumā lietā C-594/18 P Austrija/Komisija (ECLI:EU:C:2020:742).

(69)  Sk. 41. un 43. punktu 2020. gada 22. septembra spriedumā lietā C-594/18 P Austrija/Komisija (ECLI:EU:C:2020:742).

(70)  Sk. cita starpā Euratom līguma 3. nodaļu “Veselības aizsardzība un darba drošība”, kā arī 40.–41. un 43. punktu 2020. gada 22. septembra spriedumā lietā C-594/18 P Austrija/Komisija (ECLI:EU:C:2020:742).

(71)  Šāda iejaukšanās ne vienmēr ir saistīta ar ilgtermiņa ekspluatācijas (IE) procesu, pat ja bez komponentu nomaiņas nebūtu iespējams pagarināt ekspluatācijas laiku (piemēram, lēmums pagarināt kodolelektrostacijas ekspluatācijas laiku pēc tās projektētā 40 gadu darbmūža beigām varētu nebūt iespējams, ja pēc 30 gadu darbības nebūtu nomainīti tvaika ģeneratori).

(72)  Direktīva 2009/71/Euratom (2009. gada 25. jūnijs) (OV L 172, 2.7.2009., 18. lpp.), grozīta ar Direktīvu 2014/87/Euratom (2014. gada 8. jūlijs) (OV L 219, 25.7.2014., 42. lpp.), ar ko izveido Kopienas kodoliekārtu kodoldrošības pamatstruktūru. Pastāvīgas uzlabošanas prasības vispārējais princips ir tāds, ka operators valsts drošības iestāžu uzraudzībā pastāvīgi īsteno visus konstatētos pamatotos drošuma uzlabojumus. Šo pieeju papildina inspekcija, īpaša regulāra drošuma analīze (piemēram, noturības testi, cilvēku iejaukšanās u. c.) vai periodiska drošuma pārbaude, kuru ietvaros tiek padziļināti pārbaudīts drošums konkrētajos gadījumos.

(73)  Parasti kodolelektrostacijas tika sākotnēji projektētas konkrētam ekspluatācijas laikam (piemēram, tā dēvētās “otrās paaudzes” kodolelektrostacijas, kas darbojas šobrīd, ir projektētas 30–40 gadiem, un daudzas no tām tuvojas sākotnēji paredzētā ekspluatācijas laika beigām vai jau ir to pārsniegušas). Šo sākotnējo ekspluatācijas laiku var ietekmēt daudzi faktori (piemēram, pastāvīga apkope un komponentu nomaiņa), un bieži stacijas ekspluatāciju turpina arī pēc šā sākotnēji paredzētā ekspluatācijas laika, pamatojoties uz sistemātisku un visaptverošu apliecinājumu, ka tas ir droši.

(74)  Padomes Direktīva 2009/71/Euratom (2009. gada 25. jūnijs), ar ko izveido Kopienas kodoliekārtu kodoldrošības pamatstruktūru (OV L 172, 2.7.2009., 18. lpp.), grozīta ar Padomes Direktīvu 2014/87/Euratom (2014. gada 8. jūlijs) (OV L 219, 25.7.2014., 42. lpp.).

(75)  Saskaņā ar Beļģijas tiesību aktiem atomelektrostacijas bija jāslēdz 40 gadus pēc to rūpnieciskās izmantošanas sākuma dienas.

(76)  Attiecībā uz iesaistītajām summām jāatgādina, ka Doel lietā bija runa par ieguldījumiem aptuveni 700 miljonu EUR apmērā. Turklāt Tiesa ir uzsvērusi, ka noteicošs ir darbu apjoms vai veids.

(77)  Lieta C-411/17 Inter-Environnement Wallonie un Bond Beter Leefmilieu Vlaanderen, EU:C:2019:622, 94. punkts.

(78)  Turpat, 66. punkts: “(..) atomelektrostaciju Doel 1 un Doel 2 kupolu modernizāciju, izstrādātās degvielas uzglabāšanas rezervuāru atjaunošanu, jaunas sūkņu stacijas izveidošanu un pamatu pielāgošanu, lai šīs atomelektrostacijas tiktu labāk pasargātas no plūdiem; (..) pasākumi ietver ne tikai uzlabojumus attiecībā uz esošām struktūrām, bet arī trīs ēku būvniecību, no kurām divas ir paredzētas ventilācijas sistēmu izvietošanai un trešā — ugunsdrošības sistēmai.”

(79)  Turpat, 71. punkts.

(80)  Norādījumi par Espo konvenciju, II pielikums.

(81)  Norādījumi par Espo konvenciju, C daļa “Lifetime extension as a major activity”.

(82)  Ietekme uz iedzīvotājiem, cilvēka veselību, biodaudzveidību, zemi, augsni, ūdeni, gaisu, klimatu, materiālajām vērtībām, kultūras mantojumu, ainavu, kā arī mijiedarbība starp minētajiem faktoriem.

(83)  Jāņem vērā, ka par kodolelektrostacijā plānotām izmaiņām vai paplašināšanu, kas var palielināt radioloģiskās emisijas, ir jāpaziņo Eiropas Komisijai saskaņā ar Euratom līguma 37. pantu, kurā noteikts, ka katra dalībvalsts sniedz Komisijai šādus vispārīgus datus par visiem plāniem attiecībā uz radioaktīvo atkritumu apglabāšanu jebkādā formā, lai būtu iespējams noteikt, vai šādu plānu īstenošana varētu radīt ūdens, augsnes vai gaisa telpas radioaktīvu piesārņojumu citā dalībvalstī.

(84)  Ūdens ķīmiskā sastāva kontrole ir ļoti svarīga kodolelektrostacijas drošai ekspluatācijai, un to var izmantot, lai samazinātu ķīmisko vielu, ķīmisko vielu piemaisījumu un korozijas kaitīgo ietekmi uz stacijas konstrukcijām un komponentiem tās pagarinātajā ekspluatācijas laikā.

(85)  Padomes Direktīva 2009/71/Euratom (2009. gada 25. jūnijs), ar ko izveido Kopienas kodoliekārtu kodoldrošības pamatstruktūru (OV L 172, 2.7.2009., 18. lpp.), grozīta ar Direktīvu 2014/87/Euratom (2014. gada 8. jūlijs) (OV L 219, 25.7.2014., 42. lpp.).