25.4.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 124/1

(1)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2011/92/ES (4) ir saskaņoti projektu ietekmes uz vidi novērtējuma principi, ieviešot prasību minimumu attiecībā uz novērtējamo projektu tipu, attīstītāju galvenajiem pienākumiem, novērtējuma saturu un kompetento iestāžu un sabiedrības līdzdalību, turklāt tie palīdz nodrošināt augstu vides un cilvēka veselības aizsardzības līmeni. Dalībvalstis saskaņā ar Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) var brīvi noteikt stingrākus aizsardzības pasākumus.

(2)

Komisijas 2007. gada 30. aprīļa paziņojumā “Sestās vides rīcības programmas vidusposma pārskats” un Komisijas 2009. gada 23. jūlija ziņojumā par Padomes Direktīvas 85/337/EEK (5), kas ir Direktīvas 2011/92/ES priekštece, piemērošanu un efektivitāti ir uzsvērta vajadzība uzlabot projektu ietekmes uz vidi novērtējuma principus un pielāgot Direktīvu 85/337/EEK atbilstīgi politiskajai, juridiskajai un tehniskajai situācijai, kas ir būtiski mainījusies.

(3)

Direktīva 2011/92/ES ir jāgroza, lai stiprinātu ietekmes uz vidi novērtējuma procedūras kvalitāti, pielāgotu minēto procedūru lietpratīga regulējuma principiem un sekmētu saskaņotību un sinerģiju ar citiem Savienības tiesību aktiem un politikas virzieniem, kā arī dalībvalstu stratēģijām un politikas pasākumiem, kas ietilpst to kompetencē.

(4)

Lai koordinētu un atvieglotu pārrobežu projektu novērtēšanas procedūru un jo īpaši lai vadītu konsultācijas saskaņā ar 1991. gada 25. februāra Konvenciju par ietekmes uz vidi novērtējumu pārrobežu kontekstā (Espo konvencija), attiecīgās dalībvalstis var izveidot kopīgu struktūru, kurā tās būtu līdzvērtīgi pārstāvētas.

(5)

Mehānismi, kas noteikti Eiropas Parlamenta un Padomes Regulās (ES) Nr. 347/2013 (6), (ES) Nr. 1315/2013 (7) un (ES) Nr. 1316/2013 (8), kuri attiecas uz Savienības līdzfinansētiem infrastruktūras projektiem, var arī atvieglot Direktīvas 2011/92/ES prasību piemērošanu.

(6)

Būtu arī jāpārskata Direktīva 2011/92/ES, lai nodrošinātu, ka tiek uzlabota vides aizsardzība, palielināta resursu efektivitāte un atbalstīta ilgtspējīga izaugsme Savienībā. Tādēļ tajā paredzētās procedūras būtu jāvienkāršo un jāsaskaņo.

(7)

Pēdējās desmitgades laikā vides aizsardzības jautājumi, piemēram, resursu efektivitāte un ilgtspēja, bioloģiskās daudzveidības aizsardzība, klimata pārmaiņas un negadījumu un katastrofu risks, ir kļuvuši aizvien nozīmīgāki politikas veidošanā. Tādēļ novērtēšanā un lēmumu pieņemšanā arī tie būtu jāņem vērā kā svarīgi aspekti.

(8)

Savā 2011. gada 20. septembra paziņojumā “Ceļvedis par resursu efektīvu izmantošanu Eiropā” Komisija ir apņēmusies, pārskatot Direktīvu 2011/92/ES, iekļaut plašākus apsvērumus par resursu efektīvu un ilgtspējīgu izmantošanu.

(9)

Komisijas 2006. gada 22. septembra paziņojumā “Tematiskā stratēģija augsnes aizsardzībai” un “Ceļvedis par resursu efektīvu izmantošanu Eiropā” ir uzsvērts, cik svarīgi ir panākt augsnes ilgtspējīgu izmantošanu un risināt problēmu, ko rada apdzīvotu teritoriju ilgtnespējīga paplašināšanās laika gaitā (aizņemtā zemes platība). Turklāt galīgajā dokumentā, kas tika sagatavots pēc 2012. gada 20.–22. jūnijā Riodežaneiro notikušās ilgtspējīgai attīstībai veltītās ANO konferences, ir atzīta zemes, tostarp augsnes, labas apsaimniekošanas ekonomiskā un sociālā nozīme un nepieciešamība steidzami rīkoties, lai mainītu zemes degradācijas tendenci. Tādēļ sabiedriskos un privātos projektos būtu jāņem vērā un jāierobežo to ietekme uz zemi, īpaši aizņemto zemes platību, un augsni, tostarp organiskajām vielām, eroziju, sēšanos un sablīvēšanos, tostarp izstrādājot atbilstīgus zemes izmantošanas plānus un politikas stratēģijas valsts, reģionālajā un vietējā līmenī.

(10)

Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijā par bioloģisko daudzveidību (“konvencija”), kuras līgumslēdzēja puse ir Savienība, ievērojot Padomes Lēmumu 93/626/EEK (9), noteikts, ka iespēju un vajadzību robežās jānovērtē projektu būtiska negatīva ietekme uz konvencijas 2. pantā definēto bioloģisko daudzveidību, lai nepieļautu vai samazinātu šādu ietekmi. Šādam iepriekšējam minētās ietekmes novērtējumam būtu jāpalīdz sasniegt 2010. gada 25. un 26. marta Eiropadomes secinājumos pieņemto Savienības pamatmērķi, kurš paredz līdz 2020. gadam apturēt bioloģiskās daudzveidības samazināšanos un ekosistēmu pakalpojumu degradāciju un tos atjaunot gadījumos, kad tas iespējams.

(11)

Pasākumiem, kas veikti nolūkā nepieļaut, novērst, mazināt un, ja iespējams, kompensēt būtisku negatīvu ietekmi uz vidi, jo īpaši uz sugām un dzīvotnēm, ko aizsargā Padomes Direktīva 92/43/EEK (10) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/147/EK (11), būtu jāpalīdz izvairīties no vides kvalitātes pasliktināšanās un bioloģiskās daudzveidības neto zuduma saskaņā ar Savienības saistībām, kuras noteiktas atbilstīgi konvencijai, un mērķiem un darbībām, kas paredzētas Savienības bioloģiskās daudzveidības stratēģijā līdz 2020. gadam, kura noteikta Komisijas 2011. gada 3. maija paziņojumā.

(12)

Lai nodrošinātu jūras vides augsta līmeņa aizsardzību, jo īpaši sugu un dzīvotņu aizsardzību, jūras vides projektu ietekmes uz vidi novērtējumos un sākotnējās novērtēšanas procedūrās būtu jāņem vērā projektu īpašības, jo īpaši attiecībā uz izmantotajām tehnoloģijām (piemēram, seismiskajiem mērījumiem, izmantojot aktīvos hidrolokatorus). Šim nolūkam Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/30/ES (12) prasības varētu arī atvieglot šīs direktīvas prasību piemērošanu.

(13)

Klimata pārmaiņas arī turpmāk radīs kaitējumu videi un apdraudēs ekonomisko attīstību. Šajā sakarā ir lietderīgi novērtēt projektu ietekmi uz klimatu (piemēram, siltumnīcefekta gāzu emisijas) un to neaizsargātību pret klimata pārmaiņām.

(14)

Saskaņā ar Komisijas 2009. gada 23. februāra paziņojumu “Kopienas pieeja dabas un cilvēka izraisīto katastrofu novēršanai” Padome savos 2009. gada 30. novembra secinājumos aicināja Komisiju nodrošināt, ka Savienības iniciatīvu īstenošanas pārskatīšanā un to turpmākā izstrādē tiek ņemti vērā katastrofu riska novēršanas un pārvaldības jautājumi, kā arī ANO sagatavotais Hjogo rīcības pamatplāns (2005.–2015. gads), kurš pieņemts 2005. gada 22. janvārī un kurā uzsvērta vajadzība ieviest tādu seku novērtēšanas procedūras, ko attiecībā uz lieliem infrastruktūras projektiem varētu radīt katastrofas.

(15)

Lai nodrošinātu vides augsta līmeņa aizsardzību, jāveic piesardzības darbības attiecībā uz noteiktiem projektiem, jo to neaizsargātība pret lieliem negadījumiem un/vai dabas katastrofām (piemēram, plūdiem, jūras līmeņa celšanos vai zemestrīcēm), visticamāk, radītu būtisku negatīvu ietekmi uz vidi. Šādiem projektiem ir svarīgi apsvērt to neaizsargātību (pakļautību un noturību) pret lieliem negadījumiem vai katastrofām, negadījumu un/vai katastrofu iespējamību un kā tie maina būtiskas nelabvēlīgas ietekmes uz vidi iespējamību. Lai izvairītos no darbību dublēšanās, vajadzētu būt iespējamam izmantot atbilstīgo informāciju, kas pieejama un iegūstama no riska novērtējumiem, kuri veikti saskaņā ar Savienības tiesību aktiem, piemēram, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2012/18/ES (13) un Padomes Direktīvu 2009/71/Euratom (14), vai riska novērtējumiem, kuri veikti saskaņā ar valstu tiesību aktiem, ar noteikumu, ka tiek ievērotas šīs direktīvas prasības.

(16)

Lai aizsargātu un veicinātu kultūras mantojumu, tostarp pilsētu vēsturiskās vietas, un ainavas, kas ir kultūru daudzveidības sastāvdaļa, kuru Savienība ir apņēmusies respektēt un veicināt saskaņā ar LESD 167. panta 4. punktu, var būt lietderīgi izmantot definīcijas un principus, kas izklāstīti attiecīgajās Eiropas Padomes konvencijās, jo īpaši 1969. gada 6. maija Konvencijā arhitektūras mantojuma aizsardzībai, 1985. gada 3. oktobra Konvencijā Eiropas arhitektūras mantojuma aizsardzībai, 2000. gada 20. oktobra Eiropas Ainavu konvencijā un 2005. gada 27. oktobra Vispārējā konvencijā par kultūras mantojuma vērtību sabiedrībai. Lai labāk saglabātu vēsturisko un kultūras mantojumu un dabas ainavu, ir svarīgi ietekmes uz vidi novērtējumos pievērsties projektu vizuālajai ietekmei, proti, būvju vai dabas ainavu un pilsētvides izskata izmaiņām.

(17)

Piemērojot Direktīvu 2011/92/ES, ir jānodrošina gudra, ilgtspējīga un integrējoša izaugsme saskaņā ar mērķiem, kuri noteikti Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumā “Eiropa 2020 – Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei”.

(18)

Lai uzlabotu sabiedrības piekļuvi informācijai un pārredzamību, elektroniskā veidā vajadzētu būt savlaicīgi pieejamai arī vides informācijai, kas saistīta ar šīs direktīvas īstenošanu. Tādēļ dalībvalstīm attiecīgajā administratīvajā līmenī vajadzētu izveidot vismaz centrālo portālu vai piekļuves punktus, kas sabiedrībai sniegtu vieglu un efektīvu piekļuvi minētajai informācijai.

(19)

Pieredze rāda, ka to projektu vai projektu daļu gadījumā, kas kalpo aizsardzības nolūkiem, tostarp projektu, kuri ir saistīti ar sabiedroto spēku darbībām dalībvalstu teritorijā saskaņā ar starptautiskām saistībām, Direktīvas 2011/92/ES piemērošana varētu atklāt attiecīgu konfidenciālu informāciju, un šāda informācijas atklāšana var apdraudēt aizsardzības nolūkus. Tādēļ būtu jāiekļauj noteikums, kas ļauj dalībvalstīm šādos attiecīgos gadījumos nepiemērot minēto direktīvu.

(20)

Pieredze rāda, ka attiecībā uz projektiem, kuru vienīgais mērķis ir reaģēt uz civilās aizsardzības ārkārtas situācijām, atbilstība Direktīvai 2011/92/ES varētu negatīvi ietekmēt inter alia vidi, tāpēc būtu jāizstrādā noteikums, kas ļauj dalībvalstīm šādos attiecīgos gadījumos nepiemērot minēto direktīvu.

(21)

Dalībvalstīm ir vairākas iespējas, kā īstenot Direktīvu 2011/92/ES attiecībā uz ietekmes uz vidi novērtējuma iekļaušanu valsts procedūrās. Tādējādi minēto valsts procedūru elementi var atšķirties. Līdz ar to pamatotais secinājums, ar ko kompetentā iestāde finalizē projekta ietekmes uz vidi aspektu pārbaudi, var būt integrētas attīstības piekrišanas piešķiršanas procedūras daļa vai var būt iekļauts citā saistošā lēmumā, kas ir pieprasīts, lai ņemtu vērā šīs direktīvas mērķus.

(22)

Lai nodrošinātu vides un cilvēku veselības augsta līmeņa aizsardzību, sākotnējās novērtēšanas procedūrās un ietekmes uz vidi novērtējumā būtu jāņem vērā visa attiecīgā projekta ietekme, tostarp attiecīgā gadījumā tā pazemes un apakšzemes ietekme būvniecības fāzē, darbības fāze un attiecīgā gadījumā nojaukšanas fāze.

(23)

Lai pilnībā novērtētu projekta tiešo un netiešo ietekmi uz vidi, kompetentajai iestādei būtu jāveic analīze, kurā tā pārbauda tās informācijas būtību, ko sniedzis attīstītājs un kas saņemta apspriedēs, kā arī attiecīgā gadījumā izskata jebkādu papildu informāciju.

(24)

To projektu gadījumā, kas pieņemti ar īpašu valsts tiesību aktu, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka šīs direktīvas mērķi attiecībā uz sabiedrisko apspriešanos tiek sasniegti likumdošanas procesā.

(25)

Būtu jānodrošina kompetento iestāžu objektivitāte. Interešu konfliktus varētu novērst, izmantojot inter alia kompetentās iestādes un attīstītāja funkciju nodalīšanu. Ja kompetentā iestāde ir arī attīstītājs, dalībvalstīm būtu vismaz savas organizatoriskās un administratīvās kompetences satvarā jāveic pienācīga to iestāžu konfliktējošo funkciju nodalīšana, kuras veic pienākumus, kas izriet no Direktīvas 2011/92/ES.

(26)

Lai kompetentā iestāde varētu noteikt, vai attiecībā uz Direktīvas 2011/92/ES II pielikumā uzskaitītajiem projektiem, to izmaiņām vai termiņa pagarinājumiem ir jāveic ietekmes uz vidi novērtējums (sākotnējās pārbaudes procedūra), informācija, kas attīstītājam jāsniedz, būtu jāprecizē, pievēršoties galvenajiem aspektiem, kas kompetentajai iestādei ļauj pieņemt lēmumu. Minētais lēmums būtu jādara publiski pieejams.

(27)

Sākotnējā pārbaudes procedūrā būtu jānodrošina, ka ietekmes uz vidi novērtējumu veic vienīgi tiem projektiem, kas var radīt būtisku ietekmi uz vidi.

(28)

Būtu jāpielāgo un jāprecizē Direktīvas 2011/92/ES III pielikumā minētie atlases kritēriji, kas dalībvalstīm jāņem vērā, lai noteiktu, kuriem projektiem jāveic ietekmes uz vidi novērtējums, pamatojoties uz to būtisku ietekmi uz vidi. Piemēram, pieredze rāda, ka projekti, kuros tiek izmantoti vai ietekmēti vērtīgi resursi, projekti, kurus ierosināts īstenot vides ziņā jutīgās atrašanās vietās, un projekti, kuriem ir potenciāli bīstama vai neatgriezeniska ietekme, bieži, visticamāk, būtiski ietekmēs vidi.

(29)

Nosakot, vai projekts, visticamāk, var radīt būtisku ietekmi uz vidi, kompetentajām iestādēm būtu jānosaka piemērotākie vērā ņemamie kritēriji un būtu jāņem vērā informācija, kas varētu būt pieejama pēc citiem novērtējumiem, kuri jāveic atbilstīgi Savienības tiesību aktiem, lai efektīvi un pārredzami piemērotu sākotnējās pārbaudes procedūru. Šajā sakarā ir lietderīgi precizēt sākotnējās pārbaudes lēmuma saturu, it īpaši gadījumos, kad netiek pieprasīts ietekmes uz vidi novērtējums. Turklāt tas, ka tiek ņemti vērā brīvprātīgi izteikti komentāri, kas varētu būt saņemti no citiem avotiem, piemēram, no sabiedrības locekļiem vai publiskām iestādēm, lai gan sākotnējās pārbaudes stadijā nav pieprasīta oficiāla apspriešanās, veido labu administratīvo praksi.

(30)

Lai uzlabotu ietekmes uz vidi novērtējuma kvalitāti, vienkāršotu procedūras un racionalizētu lēmumu pieņemšanas procesu, kompetentajai iestādei, ja to ir pieprasījis attīstītājs, būtu jāsniedz atzinums par ietekmes uz vidi novērtējuma ziņojumā sniedzamās vides informācijas detalizācijas apjomu un pakāpi (“tvēruma noteikšana”).

(31)

Projekta ietekmes uz vidi novērtējuma ziņojumā, kas par projektu jāsniedz attīstītājam, būtu jāiekļauj attiecībā uz minēto projektu pieņemamo alternatīvu, ko izpētījis attīstītājs, apraksts, tostarp vajadzības gadījumā pašreizējā vides stāvokļa ticamākās attīstības aprises projekta neīstenošanas gadījumā (pamatscenārijs), jo tas ļautu uzlabot ietekmes uz vidi novērtēšanas procesa kvalitāti un vides apsvērumus integrēt projekta izstrādes sākotnējā posmā.

(32)

Saskaņā ar Direktīvas 2011/92/ES IV pielikumu attīstītāja ietekmes uz vidi novērtējuma ziņojumos iekļautajiem datiem un informācijai vajadzētu būt pilnīgiem un pietiekami kvalitatīviem. Lai izvairītos no novērtējumu dublēšanās, atbilstīgos un iespējamības gadījumos būtu jāņem vērā tādu citu novērtējumu rezultāti, kas veikti saskaņā ar Savienības tiesību aktiem, piemēram, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2001/42/EK (15) vai Direktīvu 2009/71/Euratom, vai valsts tiesību aktiem.

(33)

Ekspertiem, kas ir iesaistīti ietekmes uz vides novērtējuma ziņojumu sagatavošanā, vajadzētu būt kvalificētiem un kompetentiem. Ir nepieciešamas pietiekamas zināšanas attiecīgā projekta jomā, lai to varētu pārbaudīt kompetentās iestādes un nodrošināt, ka attīstītāja sniegtā informācija ir pilnīga un augsta līmeņa kvalitātē.

(34)

Lai nodrošinātu pārredzamību un pārskatatbildību, būtu jānosaka prasība kompetentajai iestādei pamatot savu lēmumu piešķirt projektam attīstības piekrišanu, norādot, ka tā ir ņēmusi vērā notikušo apspriešanos rezultātus un attiecīgo apkopoto informāciju.

(35)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka tiek īstenoti ietekmes mazināšanas un kompensēšanas pasākumi un ka ir noteiktas atbilstīgas procedūras attiecībā uz tādas būtiskas nelabvēlīgas ietekmes uz vidi monitoringu, kas radusies projekta būvniecības un ekspluatācijas fāzē, inter alia, lai identificētu neparedzētu būtisku nelabvēlīgu ietekmi, kas ļautu veikt atbilstīgus labošanas pasākumus. Šādam monitoringam nevajadzētu dublēt vai papildināt to monitoringu, kas jāveic, ievērojot Savienības tiesību aktus, kas nav šī direktīva, un valsts tiesību aktus.

(36)

Lai veicinātu efektīvāku lēmumu pieņemšanu un palielinātu tiesisko noteiktību, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka dažādus projektu ietekmes uz vidi novērtēšanas posmus veic saprātīgā laikā atkarībā no projekta veida, sarežģītības, vietas un lieluma. Šādi termiņi nekādā gadījumā nedrīkstētu apdraudēt augsto vides aizsardzības standartu sasniegšanu, īpaši tos, kas izriet no Savienības tiesību aktiem vides jomā, kas nav šī direktīva, un īstenu sabiedrības līdzdalību un tiesu iestāžu pieejamību.

(37)

Lai uzlabotu novērtējuma efektivitāti, samazinātu sarežģītās administratīvās formalitātes un palielinātu ekonomisko efektivitāti situācijās, kad pienākums veikt novērtējumus saistībā ar vides jautājumiem izriet gan no šīs direktīvas, gan Direktīvas 92/43/EEK un/vai Direktīvas 2009/147/EK, šajās direktīvās noteikto prasību ievērošanai dalībvalstīm vajadzības gadījumā būtu jānodrošina koordinētas un/vai apvienotas procedūras, ņemot vērā to specifiskās organizatoriskās īpašības. Ja pienākums veikt novērtējumus saistībā ar vides jautājumiem izriet gan no šīs direktīvas, gan no cita Savienības tiesību akta, piemēram, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/60/EK (16), Direktīvas 2001/42/EK, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/98/EK (17), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2010/75/ES (18) un Direktīvas 2012/18/ES, šajos Savienības tiesību aktos noteikto prasību ievērošanai dalībvalstīm vajadzētu spēt nodrošināt koordinētas un/vai apvienotas procedūras. Ja tiek izstrādātas koordinētas vai apvienotas procedūras, dalībvalstīm būtu jāizraugās iestāde, kas atbild par attiecīgo pienākumu izpildi. Ņemot vērā institucionālās struktūras, dalībvalstīm, ja tās uzskata par nepieciešamu, būtu jāspēj izraudzīties vairāk nekā vienu iestādi.

(38)

Dalībvalstīm būtu jāpieņem noteikumi par sankcijām, ko piemēro par attiecīgās valsts to noteikumu pārkāpumiem, kuri pieņemti saskaņā ar šo direktīvu. Dalībvalstīm būtu jāvar brīvi lemt par sankciju veidu un formu. Šādā veidā noteiktām sankcijām vajadzētu būt iedarbīgām, samērīgām un atturošām.

(39)

Saskaņā ar juridiskās noteiktības un proporcionalitātes principiem un lai nodrošinātu, ka pāreja no pašreizējās kārtības, kas noteikta Direktīvā 2011/92/ES, uz jauno kārtību atbilstīgi šajā direktīvā ietvertajiem grozījumiem, būtu pēc iespējas raita, ir lietderīgi noteikt pārejas pasākumus. Ar minētajiem pasākumiem būtu jānodrošina, ka konkrētam attīstītājam netiek mainīta regulatīvā vide saistībā ar ietekmes uz vidi novērtējumu, ja ir jau sāktas jebkādas procedurālās darbības saskaņā ar pašreizējo kārtību un projektam vēl nav piešķirta attīstības piekrišana vai pieņemts kāds cits saistošs lēmums, kas nepieciešams, lai ievērotu šīs direktīvas mērķus. Līdz ar to attiecīgie Direktīvas 2011/92/ES noteikumi pirms to grozīšanas ar šo direktīvu būtu jāpiemēro projektiem, kuriem jau ir iesākta sākotnējās pārbaudes procedūra, tvēruma noteikšanas procedūra (ja tvēruma noteikšanu ir lūdzis attīstītājs vai pieprasījusi kompetentā iestāde) vai ietekmes uz vidi novērtējuma ziņojums ir iesniegts pirms transponēšanas termiņa.

(40)

Saskaņā ar dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem (19) dalībvalstis ir apņēmušās pamatotos gadījumos papildus paziņojumiem par saviem transponēšanas pasākumiem iesniegt vienu vai vairākus dokumentus, kuros ir paskaidrota saikne starp direktīvas sastāvdaļām un attiecīgajām daļām valsts pieņemtos transponēšanas instrumentos. Likumdevējs uzskata, ka attiecībā uz šo direktīvu minēto dokumentu nosūtīšana ir pamatota.

(41)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķus – proti, nodrošināt augsta līmeņa aizsardzību vides un cilvēka veselības jomā, attiecībā uz projektu ietekmes uz vidi novērtējumu ieviešot prasību minimumu, – nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet risināmo vides jautājumu mēroga, nozīmīguma un pārrobežu rakstura dēļ minētos mērķus var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(42)

Tādēļ Direktīva 2011/92/ES būtu attiecīgi jāgroza,

1)

direktīvas 1. pantu groza šādi:

2)

direktīvas 2. pantu groza šādi:

3)

direktīvas 3. pantu aizstāj ar šādu:

“3. pants

1.   Ietekmes uz vidi novērtējums pienācīgā veidā, ņemot vērā katru atsevišķu gadījumu, nosaka, raksturo un novērtē projekta tiešo un netiešo ietekmi uz šādiem faktoriem:

2.   Pie projekta ietekmes, kas minēta 1. punktā, uz tajā minētajiem faktoriem pieder paredzamā ietekme, kas rodas no projekta iespējamās pakļautības tādiem katastrofu un/vai būtisku negadījumu riskiem, kuri ir atbilstīgi attiecīgajam projektam.”;

4)

direktīvas 4. pantu groza šādi:

5)

direktīvas 5. panta 1. līdz 3. punktu aizstāj ar šādiem:

“1.   Ja tiek pieprasīts ietekmes uz vidi novērtējums, attīstītājs sagatavo un iesniedz ietekmes uz vidi novērtējuma ziņojumu. Informācijā, kas attīstītājam jāiesniedz, iekļauj vismaz:

Ja ir sniegts atzinums, ievērojot 2. punktu, ietekmes uz vidi novērtējuma ziņojumu sagatavo, pamatojoties uz minēto atzinumu un iekļaujot informāciju, ko pamatoti var pieprasīt, lai izdarītu pamatotu secinājumu par minētā projekta būtisku ietekmi uz vidi, ņemot vērā pašreizējās zināšanas un novērtēšanas metodes. Gatavojot ietekmes uz vidi novērtējuma ziņojumu, attīstītājs, lai novērstu atkārtotus novērtējumus, ņem vērā citus pieejamos atbilstīgos novērtējumus, kas paredzēti Savienības vai valstu tiesību aktos.

2.   Ja attīstītājs to pieprasa, kompetentā iestāde, ņemot vērā attīstītāja sniegto informāciju, jo īpaši par projekta specifiskajām īpašībām, tostarp par tā atrašanās vietu un tehnisko raksturojumu, un tā iespējamo ietekmi uz vidi, sniedz atzinumu par tās informācijas apjomu un detalizācijas pakāpi, kas attīstītājam jāiekļauj ietekmes uz vidi ziņojumā saskaņā ar šā panta 1. punktu. Kompetentā iestāde pirms atzinuma sniegšanas apspriežas ar 6. panta 1. punktā minētajām iestādēm.

Dalībvalstis var arī pieprasīt, lai kompetentās iestādes sniedz atzinumu, kā minēts pirmajā daļā, neatkarīgi no tā, vai attīstītājs to pieprasa.

3.   Lai nodrošinātu ietekmes uz vidi ziņojuma pilnīgumu un kvalitāti:

6)

direktīvas 6. pantu groza šādi:

7)

direktīvas 7. pantu groza šādi:

8)

direktīvas 8. pantu aizstāj ar šādu:

“8. pants

Attīstības piekrišanas procedūrā pienācīgi ņem vērā informācija, kas iegūta saskaņā ar 5. līdz 7. pantu.”;

9)

iekļauj šādu pantu:

“8.a pants

1.   Lēmumā piešķirt attīstības piekrišanu iekļauj vismaz šādu informāciju:

2.   Lēmumā par attīstības piekrišanas nepiešķiršanu dara zināmus šā atteikuma galvenos iemeslus.

3.   Ja dalībvalstis izmanto direktīvas 2. panta 2. punktā minētās procedūras, kas nav attīstības piekrišanas piešķiršanas procedūras, tiek uzskatīts, ka attiecīgi ir ievēroti šā panta 1. un 2. punkta nosacījumi, ja visos saistībā ar minētajām procedūrām pieņemtajos lēmumos ir iekļauta šajos punktos minētā informācija un ja ir ieviesti mehānismi, kas ļauj īstenot šā panta 6. punkta prasības.

4.   Saskaņā ar 1. punkta b) apakšpunktā minētajām prasībām dalībvalstis nodrošina, ka attīstītājs īsteno projekta īpašības un/vai pasākumus, kas paredzēti nolūkā nepieļaut, novērst, mazināt un, ja iespējams, kompensēt būtisku negatīvu ietekmi uz vidi, un nosaka procedūras nozīmīgas nelabvēlīgas ietekmes uz vidi monitoringam.

To parametru veidam, attiecībā uz kuriem jāveic monitorings, un monitoringa ilgumam jābūt proporcionālam projekta raksturam, sarežģītībai, atrašanās vietai un apjomam, kā arī tā ietekmes uz vidi būtiskumam.

Vajadzības gadījumā var izmantot pašreizējo monitoringa kārtību, kas noteikta Savienības tiesību aktos, kas nav šī direktīva, un dalībvalstu tiesību aktos, lai novērstu dubultu monitoringu.

5.   Dalībvalstis nodrošina, ka kompetentā iestāde pieņem jebkuru no 1. līdz 3. punktā minētajiem lēmumiem saprātīgā termiņā.

6.   Pieņemot lēmumu piešķirt vai nepiešķirt attīstības piekrišanu, kompetentā iestāde pārliecinās, ka 1. panta 2. punkta g) apakšpunkta iv) punktā minētais pamatotais secinājums vai jebkurš no šā panta 3. punktā minētajiem lēmumiem joprojām ir aktuāls. Šajā nolūkā dalībvalstis var noteikt 1. panta 2. punkta g) apakšpunkta iv) punktā minētā pamatotā secinājuma vai ikviena šā panta 3. punktā minētā lēmuma derīguma termiņu.”;

10)

direktīvas 9. panta 1. punktu aizstāj ar šādu:

“1.   Kad ir pieņemts lēmums piešķirt vai nepiešķirt attīstības piekrišanu, kompetentā iestāde vai iestādes saskaņā ar valsts procedūrām savlaicīgi informē par to sabiedrību un 6. panta 1. punktā minētās iestādes un nodrošina, ka sabiedrībai un 6. panta 1. punktā minētajām iestādēm, attiecīgā gadījumā ņemot vērā 8.a panta 3. punktā minētos gadījumus, ir pieejama šāda informācija:

11)

iekļauj šādu pantu:

“9.a pants

Dalībvalstis nodrošina, ka kompetentā iestāde vai iestādes objektīvi veic šajā direktīvā paredzētos pienākumus un nenonāk situācijā, kas varētu radīt interešu konfliktu.

Ja kompetentā iestāde ir arī attīstītājs, dalībvalstis savas organizatoriskās un administratīvās kompetences satvarā vismaz veic pienācīgu to iestāžu konfliktējošo funkciju nodalīšanu, kuras veic pienākumus, kas izriet no šīs direktīvas.”;

12)

direktīvas 10. panta pirmo daļu aizstāj ar šādu:

“Neskarot Direktīvu 2003/4/EK, šīs direktīvas noteikumi neskar kompetento iestāžu pienākumu ievērot ierobežojumus, kādus uzliek valsts normatīvie un administratīvie akti un pieņemtā tiesiskā prakse attiecībā uz rūpniecisko un komercnoslēpumu, ietverot intelektuālo īpašumu, un sabiedrības interešu aizsardzību.”;

13)

iekļauj šādu pantu:

“10.a pants

Dalībvalstis pieņem noteikumus par sankcijām, kuras piemēro par attiecīgās valsts noteikumu pārkāpumiem un kuras pieņem saskaņā ar šo direktīvu. Paredzētās sankcijas ir iedarbīgas, samērīgas un atturošas.”;

14)

direktīvas 12. panta 2. punktu aizstāj ar šādu:

“2.   Jo īpaši reizi sešos gados, sākot no 2017. gada 16. maija, dalībvalstis, ja šāda informācija ir pieejama, informē Komisiju par:

15)

Direktīvas 2011/92/ES pielikumus groza, kā norādīts šīs direktīvas pielikumā.

a)

tika sākta procedūra saistībā ar Direktīvas 2011/92/ES 5. panta 2. punktā minēto atzinumu vai

b)

informāciju, kas minēta Direktīvas 2011/92/ES 5. panta 1. punktā.