9.10.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 257/1

—

optimālas aktīvas iekļaušanas politikas īstenošanai nepieciešams transversāls ceturtais princips — sociālā līdzdalība;

—

aktīva integrācija ir aktīvas iekļaušanas politikas visnozīmīgākais līdzeklis. Aktīva iekļaušana balstās uz principu “Darbs vispirms!”: katru iedzīvotāju, kuram nav darba, jāintegrē darba dzīvē vai izglītības apguvē;

—

saskaņota politiku kombinācija jāattīsta un jāīsteno galvenokārt vietējā un reģionālā līmenī. Sadarbībā ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām galvenā atbildība par darbavietu radīšanu gulstas uz uzņēmumiem un sociālajiem partneriem, kuriem šajā jomā ir svarīga nozīme;

—

katrā valstī, reģionā vai vietējā kopienā izpratne par pietiekamiem ienākumiem ir atšķirīga. Ienākumu atbalsts ir atzīstams par nepieciešamu, ja ar to iespējams mazināt strukturālo nabadzību. Tādu līmeni var uzskatīt par “pietiekamu”. Nav iespējams formulēt vispārējus noteikumus attiecībā uz finansiālo līmeni, kas veido ienākumu pietiekamību ES kopumā. Valsts, reģionālā un vietējā līmeņa iestādes ir kopīgi atbildīgas par pietiekamu ienākumu atbalsta politikas īstenošanu. ES līmenī tas būtu jāapspriež atklātās koordinācijas metodes ietvaros;

—

sociāli un ekonomiski nelabvēlīgā stāvoklī esošiem Eiropas reģioniem un pilsētām nepieciešams ES finansiāls atbalsts, lai īstenotu aktīvas integrācijas politiku kombinācijas labāko paraugpraksi attiecībā uz tiem iedzīvotājiem, kuri ir visvairāk attālināti no darba tirgus. Tādēļ ESF budžeta līdzekļiem, kas paredzēti aktīvas iekļaušanas pasākumu finansēšanai, ir jābūt tieši pieejamiem vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

—

sociāla, subsidēta vai aizsargāta nodarbinātība, sociālie uzņēmumi un kooperatīvi ir instrumenti, kuriem var būt svarīga nozīme vietējā un reģionālā līmenī īstenotu politiku kombinācijā. Minētos uzņēmumus nevajadzētu vērtēt atbilstoši parastajiem Eiropas tirgus konkurences nosacījumiem (piemēram, mazāk stingri noteikumi saistībā ar publiskā iepirkuma procedūrām un valsts atbalstu).

Ziņotājs

:

Henk KOOL kgs (NL/PSE), Hāgas pilsētas mēra vietnieks, Nīderlande

1.

2006. gadā Eiropas Kopienas 25 valstīs nabadzība apdraudēja 80 miljonus cilvēku (16 % no visiem iedzīvotājiem). Sociālā integrācija un cīņa pret nabadzību lielā mērā balstās uz to cilvēku integrāciju, kas ir visvairāk attālināti no darba tirgus. Nabadzības apdraudēto un no darba tirgus atstumto cilvēku lielais skaits neizbēgami apgrūtina Eiropas Savienības līgumā noteiktā sociālās kohēzijas mērķa sasniegšanu.

2.

Eiropas Komisija izvirzīja trīs principus to cilvēku aktīvai iekļaušanai, kuri ir visvairāk attālināti no darba tirgus: 1) atbilstošs un pietiekams pabalstu līmenis, 2) aktīva integrācija, 3) augsta līmeņa sociālie pakalpojumi.

3.

Optimālas aktīvas iekļaušanas politikas īstenošanai nepieciešams transversāls ceturtais princips, proti, sociālā līdzdalība.

4.

Aktīvas iekļaušanas īstenošanai vajadzīga integrēta un visaptveroša pieeja iepriekš minētajiem četriem principiem.

5.

Aktīva integrācija (otrais princips) ir aktīvas iekļaušanas politikas visnozīmīgākais līdzeklis. Aktīva iekļaušana balstās uz principu “Darbs vispirms!”: katru iedzīvotāju, kuram nav darba, jāintegrē darba dzīvē vai izglītības apguvē. Pirmais princips (atbilstošs un pietiekams pabalstu līmenis) un trešais princips (augsta līmeņa sociālie pakalpojumi) ir pamatelementi. Ceturtais princips (sociālā līdzdalība) ir aktīvas iekļaušanas politikas galīgā sastāvdaļa. Iedzīvotājiem, kuri nevar strādāt, jāsaņem ienākumu atbalsts un citi atbalsta pasākumi, lai viņi varētu piedalīties sabiedriskajā dzīvē. Mēs piekrītam Komisijas viedoklim, ka minētie principi veido integrētu un visaptverošu pieeju. Katrai iestādei tādēļ jācenšas atrast atbilstošu līdzsvaru starp sociālo labklājību, sociālajiem pakalpojumiem, sabiedriskajiem pakalpojumiem un finanšu vai nemateriālajiem stimuliem.

6.

Par aktīvas iekļaušanas stratēģiju un politiku pirmām kārtām ir atbildīgas dalībvalstis un to vietējās un reģionālās pašvaldības. Bet, lai veicinātu minēto politiku attīstību un apmaiņu, atbilstoši ES sociālās kohēzijas mērķim ir izvirzīti kopēji principi.

7.

Vietējās un reģionālās pašvaldības ir galvenās politiku izstrādātājas un īstenotājas. ES ir atbalsta loma. Vispārējas aktīvas iekļaušanas politikas definīcija ir proporcionāla un balstās uz subsidiaritātes principu.

8.

Četri principi (ienākumu atbalsts, aktīva iekļaušanas politika, kvalitatīvu sociālo pakalpojumu pieejamība un sociālā līdzdalība) ir savstarpēji saistīti, un tiem jābūt savstarpēji papildinošiem. Katram attiecīgajam reģionam, mērķa grupai un indivīdam ir nepieciešama optimāla šo četru principu un politiku kombinācija. Aktīvas iekļaušanas politiku veido atbilstoši atšķirībām starp mērķa grupām un atsevišķiem indivīdiem. Atkarībā no valsts ekonomiskā modeļa šo četru principu nozīmīgums un katram principam izvēlētie politikas instrumenti dalībvalstīs un vietējās un reģionālajās pašvaldībās var būt atšķirīgi.

9.

Tieši vietējās un reģionālās pašvaldības visvairāk izjūt to politiku īstenošanas rezultātus, kas paredzētas darba tirgū neiekļauto iedzīvotāju integrācijai. Pašvaldības saskaras arī ar minēto politiku nepilnību izraisītajām sekām vietējā, reģionālajā, valsts un Eiropas līmenī. Tāpēc saskaņota politiku kombinācija jāattīsta un jāīsteno galvenokārt vietējā un reģionālā līmenī. Vietējās un reģionālās pašvaldības pārzina vietējos apstākļus, darba tirgus īpatnības un daudzās iesaistītās puses, kurām var būt izšķiroša nozīme visaptverošas pieejas aktīvai integrācijai īstenošanā.

10.

Lai īstenotu saskaņotu politiku kombināciju, vietējām un reģionālajām pašvaldībām jāveido efektīvas partnerības ar citām valsts varas iestādēm, privātuzņēmumiem, sociālajiem partneriem, NVO un klientu pārstāvjiem.

11.

Lai izstrādātu un īstenotu šādas politikas, kuru plānošanā un izstrādē piedalās arī citas valsts un privātās struktūras, vietējām un reģionālajām pašvaldībām nepieciešama plaša politiskā brīvība. Eiropas un dalībvalstu politikas (fiskālā, imigrācijas, izglītības, darbaspēka nodarbināšanas politika utt.) jāizstrādā atbilstoši vietējo un reģionālo politiku attīstības un īstenošanas vajadzībām.

12.

Jāizskauž šķēršļi un nepilnības, kas saistīti ar Eiropas, valstu, reģionālajiem un vietējiem tiesību aktiem un praksi.

13.

Aktīvas integrācijas uzlabošana ir vissvarīgākais aktīvas iekļaušanas instruments. Lai iekļautu visus iedzīvotājus, vajadzīga visaptveroša pieeja aktīvai integrācijai. Katrā reģionā jānosaka arī mērķa grupa un jāizstrādā individuāla un integrēta politiku kombinācija. Vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir vadoša loma šo saskaņoto politiku kombināciju izstrādē un īstenošanā kopā ar partneriem (piemēram, valsts valdību, darba devējiem, citām sabiedriskajām iestādēm, NVO). Vispārējas un integrētas politiku kombinācijas būtība ir nepilnību novēršana, lai darba tirgū varētu integrēt iespējami vairāk cilvēku. To iespējams sasniegt, sniedzot konsultācijas, organizējot apmācības apmaksāta darba ieguvei un nodrošinot aizsargātu grupu nodarbinātību. Aizsargāta nodarbinātība ir tādu personu nodarbinātība, kas vēl nav gatavas tūlītēji uzsākt pastāvīgu darbu.

14.

Optimāla politika un visaptveroša pieeja aktīvai iekļaušanai ietver šādus elementus:

15.

Intensīvu individuālu rīcības plānu izmantošana palīdz uzlabot aktīvu integrāciju.

16.

Vis aptverošas, integrētas politiku kombinācijas būtiska sastāvdaļa ir mērķa grupas. Reģionālā un vietējā līmenī valsts iestādēm jāizstrādā un jāīsteno tādas politikas, kas ir visefektīvākās, lai aktīvi iekļautu visus indivīdus, neskatoties uz viņu kvalifikāciju, vienlaikus novēršot īpašus šķēršļus, ar ko viņi sastopas.

17.

Sadarbībā ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām galvenā atbildība par darbavietu radīšanu gulstas uz uzņēmumiem un sociālajiem partneriem, kuriem šajā jomā ir svarīga nozīme. Valsts un reģionālajā līmenī valsts ir atbildīga par atbalstu, nodrošinot labvēlīgus ekonomiskos apstākļus, piemēram, labu izglītību, efektīvu darbā iekārtošanu, nodokļu atvieglojumus un elastdrošību (sociālo nodrošinājumu un elastīgas nodarbinātības iespējas). Vietējās un reģionālās pašvaldības, sociālie dienesti un NVO ir noslēdzošais posms šajā struktūrā, jo īpaši attiecībā uz tiem, kuri visvairāk attālināti no darba tirgus. Protams, ka indivīdiem ir arī personīgā atbildība.

18.

Valsts, sociālie un privātie darba devēji tiek mudināti uzlabot esošās un radīt jaunas kvalitatīvas darbavietas (piedāvājot atbilstošu ienākumu līmeni, labus darba apstākļus un apmācību/izglītību). Jo īpaši ir vajadzīgas darba vietas mazkvalificētiem darbiniekiem (ar zemu prasmju līmeni). Lai privātos darba devējus motivētu radīt darba vietas, valsts, vietējās un reģionālās iestādes varētu optimizēt uzņēmējdarbības vidi.

19.

Vietējās un reģionālās pašvaldības pašas ir nozīmīgas darba devējas. Tāpēc arī tām būtu jāievieš šajā dokumentā minētie principi.

20.

Jāveido un jāfinansē sociālās, subsidētās un aizsargātās darbavietas personām, kuras fiziskas vai garīgas invaliditātes dēļ ir visvairāk attālinātas no darba tirgus. Tādējādi var rasties nepieciešamība veidot un finansēt sociālas, subsidētas un aizsargātu grupu darbavietas. Vietējām un reģionālajām pašvaldībām šajā ziņā var būt būtiska nozīme, veicinot sociālo uzņēmumu izveidi.

21.

Visu nodarbinātības veidu līdzāspastāvēšana (pagaidu darbs, elastīgais un nepilna laika darbs, pilnas slodzes darbs, iespēja strādāt mājās) var palīdzēt iekļaut darba tirgū cilvēkus, kuri atrodas vistālāk no tā.

22.

Visa veida formālajai un neformālajai izglītībai un apmācībai, tostarp tālākizglītībai, daļēju apmācību programmām, iepriekšēju apmācību programmu akreditēšanai un mūžizglītībai, tostarp arī tālākizglītībai, jābūt saskaņota darba daļai, lai uzlabotu to cilvēku kvalifikāciju, kuri visvairāk attālināti no darba tirgus.

23.

Lai uzlabotu izglītības kvalitāti atbilstoši darba tirgus vajadzībām, nepieciešami valstu valdību, reģionālo un vietējo pašvaldību intensīvāks darbs. Vietējā līmenī jāīsteno aktīvāka nodarbinātības politika un vairāk jāņem vērā vietējā tirgus vajadzības. Tajās valstīs, kurās nodarbinātības politika ir vietējo pašvaldību kompetencē, valstu valdībām ar ES palīdzību jāmudina vietējās pašvaldības uzraudzīt vietējo darba tirgu.

24.

Vispārējā, integrētā politiku kombinācijā jāietver stimuli, lai visvairāk no darba tirgus attālinātiem cilvēkiem atvieglotu uzņēmējdarbības uzsākšanu.

25.

No darba tirgus visvairāk attālinātiem cilvēkiem nepieciešams pienācīgs ienākumu atbalsts (pabalsti) un cita palīdzība, kas nodrošinātu cilvēka cienīgu dzīvi un saglabātu noteiktu atbilstību atkārtotai iekļaušanai darba tirgū. Jāuzsver, ka tas ir Eiropas Savienības pamatprincips.

26.

Katrā valstī, reģionā vai vietējā kopienā izpratne par pietiekamiem ienākumiem ir atšķirīga. Ienākumu pietiekamību ietekmē ienākumu atbalsta līmenis, cenu līmenis, mājsaimniecībām raksturīgās iezīmes, nodokļi, laiks, cik ilgi cilvēks bijis ārpus darba tirgus, kultūras, sociālie un vēsturiskie faktori utt. Ienākumu atbalsts atzīstams par pietiekamu pasākumu strukturālās nabadzības mazināšanai. Tādu līmeni var uzskatīt par “pietiekamu”. Nav iespējams formulēt vispārējus noteikumus attiecībā uz finansiālo līmeni, kas veido ienākumu pietiekamību ES kopumā. Valsts, reģionālā un vietējā līmeņa iestādes ir kopīgi atbildīgas par pietiekamu ienākumu atbalsta politikas īstenošanu. ES līmenī tas būtu jāapspriež atklātās koordinācijas metodes ietvaros.

27.

ES līmenī varētu izstrādāt kopēju principu, nosakot, ka atšķirībai starp minimālo algu un ienākumu atbalstu jābūt pietiekami lielai, lai mudinātu indivīdus un mērķa grupas strādāt algotu darbu. Minētā atšķirība ir būtisks finansiāls stimuls visaptverošā politiku kombinācijā. Darba finansiālais pievilcīgums ir svarīgs princips Komisijai, daudzām dalībvalstīm un reģionālajām un vietējām pašvaldībām. Tādēļ valstu valdībām, vietējām un reģionālajām pašvaldībām, izstrādājot un īstenojot ienākumu atbalsta pasākumus, jāņem vērā tā saucamā “nabadzības slazda” risks.

28.

Ienākumu atbalsts (pabalsti) jānodrošina tikai tiem cilvēkiem, kuri nespēj nopelnīt, iesaistoties darba tirgū, vai var nopelnīt tikai tādu algu, kas ir zemāka par iztikas minimumu (piemēram, viņu darba zema ražīguma dēļ vai tādēļ, ka viņiem jāpieņem mazapmaksāta darba piedāvājumi). Valstu valdības, vietējās un reģionālās pašvaldības nedrīkst kavēt darba tirgus funkcionēšanu un tām ir jāizstrādā stingri uzraudzības pasākumi un nopietni jāizvērtē pieteikumi no tiem cilvēkiem, kuri cenšas iegūt ienākumu atbalstu. Vienlaikus jānodrošina politikas, lai atbalstītu visus tos, kuriem vajadzīga sociālā apdrošināšana, ienākumu atbalsts un sociālā līdzdalība.

29.

Ienākumu atbalstu var nodrošināt dažādās formās, un vislabāk to izstrādāt vietējā un individuālā līmenī. Ienākumu atbalsta piemēri: pabalsts iztikas minimuma apmērā nenodarbinātām personām un tiem, kuri nemācās, pabalsti natūrā, lai uzlabotu uzturu, apģērbs, izglītība, mājokļi, veselības aprūpe, ienākumu atbalsts, lai papildinātu darba ienākumus (ja tie saņemti par darbu ar zemu ražīgumu), ienākumu atbalsts augstu pārcelšanās izmaksu segšanai, ienākumu atbalsts kvalifikācijas un kompetences līmeņa paaugstināšanai, atbalsts uzņēmējdarbības uzsākšanai.

30.

Atsevišķi no darba tirgus visattālinātākie cilvēki cieš no dažādiem garīgiem un fiziskiem trūkumiem. Reālajā situācijā viņi nevar izmantot tādas iespējas kā integrācija darba tirgū un aizsargāta nodarbinātība. Vispārējas pieejas ietvaros par šiem iedzīvotājiem rūpējas arī vietējās un reģionālās pašvaldības. Jāizmanto vairāki instrumenti, lai veicinātu minēto cilvēku sociālo līdzdalību.

31.

Vietējām un reģionālajām pašvaldībām jāizmanto visi finanšu un praktiskas palīdzības instrumenti, lai sekmētu to cilvēku, kuri nestrādā, sociālo līdzdalību. Minētie instrumenti veicina šiem cilvēkiem paredzēto sociālo, kultūras, sporta, labklājības un brīvprātīgo pasākumu īstenošanu, kuru neesamības gadījumā minētās iedzīvotāju grupas var nonākt sociālā izolācijā.

32.

Lai ienākumu atbalsts, aktīva integrācija un sociālā līdzdalība būtu pēc iespējas efektīvāka, vajadzīgi individuāli rīcības plāni. Tie nodrošina atsevišķam indivīdam nepieciešamo atbalsta pasākumu savlaicīgu plānošanu un garantēšanu. Vietējām un reģionālajām pašvaldībām vajadzīgi līdzekļi, lai izveidotu kvalitatīvu pakalpojumu infrastruktūru un izstrādātu individuālus rīcības plānus.

33.

Individuālo rīcības plānu nepieciešamība un raksturīgākās iezīmes liek vietējām un reģionālajām pašvaldībām izmantot plašu instrumentu spektru.

34.

Vietējām un reģionālajām pašvaldībām jāveicina to instrumentu un vadības prakses izmantošana, ar kuru palīdzību var uzlabot sociālo pakalpojumu kvalitāti (piemēram, vispārēja piekļuve Internetam, vienas pieturas aģentūras, lex silentio princips, saistoši un atbilstīgi termiņi, pieņemot lēmumu par ienākumu atbalstu vai praktisku palīdzību).

35.

Lai aktīvas iekļaušanas politika būtu veiksmīga, tajā jāiestrādā vietējā, reģionālā, valsts un ES līmeņa politikas. Šajās politikās jāiekļauj un jāapvieno minimālie ienākumi, aktīva darba tirgus pasākumi, izglītības un sociālie pakalpojumi. Pastāv vairāki riski, kas var kavēt vispārējas, integrētas politikas īstenošanu vietējā un reģionālā līmenī. Valstu, vietējām un reģionālām pārvaldes iestādēm kopā būtu jāveicina visaptverošas pieejas īstenošana.

36.

Sociāli un ekonomiski nelabvēlīgā stāvoklī esošiem Eiropas reģioniem un pilsētām nepieciešams ES finansiāls atbalsts, lai īstenotu aktīvas integrācijas politiku kombinācijas paraugpraksi attiecībā uz tiem iedzīvotājiem, kuri ir visvairāk attālināti no darba tirgus. Tādēļ jānodrošina vietējo un reģionālo pašvaldību tieša piekļuvi ESF budžeta līdzekļiem, kas paredzēti aktīvas iekļaušanas pasākumu finansēšanai. Nepieciešams arī Eiropas budžets sociālās līdzdalības finansēšanai. Eiropas Savienības sniegta efektīva atbalsta labs piemērs ir Interreg pieeja.

37.

Sociāla, subsidēta vai aizsargāta nodarbinātība, sociālie uzņēmumi un kooperatīvi ir instrumenti, kuriem var būt svarīga nozīme vietējā un reģionālā līmenī īstenotu politiku kombinācijā. Minētos uzņēmumus nevajadzētu vērtēt atbilstoši Eiropas tirgus konkurences nosacījumiem (piemēram, mazāk stingri noteikumi saistībā ar publiskā iepirkuma procedūrām un valsts atbalstu).

38.

Vispārējo pieeju vietējā līmenī galvenokārt īsteno vietējās un reģionālās pašvaldības. Jānodrošina šo pašvaldību likumīgas iespējas izvērst aktīvas iekļaušanas politiku vietējo iedzīvotāju labā.

39.

Vietējām un reģionālajām pašvaldībām jāuzņemas vadoša loma aktīvas iekļaušanas politikas pasākumu īstenošanā. Saskaņā ar ES subsidiaritātes principu varētu formulēt kopēju ES principu, kurā noteikts, ka valstu un ES tiesību aktiem un praksei jāatbilst reģionālā un vietējā līmenī noteiktām vajadzībām (zemākas nodokļu likmes, pabalstu struktūras, mūžizglītības sekmēšanas pasākumi, finansiāli atvieglojumi uzņēmējiem, darba tiesības, diskriminācijas novēršanas likums, minimālās algas līmeņa diferenciācija, u.c.).

40.

Atklātā koordinācijas metode paredz politiskās koordinācijas pamatprincipu kopumu bez juridiskiem ierobežojumiem. Tā ietvaros dalībvalstis vienojas noteikt un veicināt visefektīvākās politikas aktīvas iekļaušanas jomā ar mērķi apgūt savstarpējo pieredzi. Lai pastiprinātu atklāto koordinācijas metodi, izvirzīti šādi ieteikumi politikas jomā.

41.

Daudzas politikas, kas paredzētas, lai uzlabotu to cilvēku iekļaušanu un ienākumu atbalstu, kuri visvairāk attālināti no darba tirgus, nav pietiekami efektīvas. Lai uzlabotu minēto politiku efektivitāti, nepieciešami kvalitatīvi salīdzinoši pētījumi par reģionālajām un vietējām politikām aktīvas iekļaušanas jomā un šo politiku novērtējums. Eiropas Komisija varētu veicināt šādu kvalitatīvu pētījumu izstrādi.

42.

Zināšanu apguves procesu var pastiprināt citu vietējo un reģionālo pašvaldību veiktie salīdzinošie pārskati un reģionālo un vietējo novērotāju tīkli (Progress). Jau sākotnēji skaidri jānosaka pārskatu kvalitātes un reģionālo un vietējo novērotāju tīkla darba kvalitātes prasības.

43.

Darbaspēka piedāvājuma un pieprasījuma, atalgojuma un ienākumu atbalsta līmeņa atšķirības Eiropā rada darbaspēka apriti, kas var kavēt to vietējo iedzīvotāju aktīvu iekļaušanu, kuri visvairāk attālināti no darba tirgus. AKM var izmantot, lai apspriestu to, kā šīs norises ietekmē jautājumu par aktīvu iekļaušanu.

44.

Paraugprakses izstrādi un izplatīšanu iespējams veicināt, katru gadu apzinot vietējās un reģionālās pašvaldības, kas sasniegušas vislabākos rezultātus aktīvas iekļaušanas jomā, un pasniedzot tām Eiropas balvu. Paraugprakse būtu jāsistematizē pēc Eiropas Sociālā fonda tematisko grupu parauga.

9.10.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 257/6

—

uzsver, ka šim pasākumam būs pozitīvi rezultāti tikai tad, ja mobilizēšanās nabadzības un sociālās atstumtības tematikai notiks ilgtermiņā, vienlaikus arī īstenojot konkrētus pasākumus 2010. gadā vai pirms tam;

—

aicina īstenot strukturētus pasākumus, lai spertu izšķirošu soli nabadzības un gan individuālu brīvību ierobežojošas, gan sabiedrībai kopumā kaitīgas visa veida sociālās atstumtības izskaušanā; un uzskata, ka būtu lietderīgi iesaistīt Eiropas gada pasākumos ne tikai dalībvalstis, bet arī vietējās un reģionālās pašvaldības un to apvienības kā patstāvīgas struktūras;

—

norāda, ka īpaša uzmanība jāvelta bērniem, jo bērni, kas aug nabadzības un atstumtības apstākļos, ir pakļauti “ciklam”, kurš tiek nodots no paaudzes paaudzē, ar smagām sekām ilgtermiņā, jo bērniem netiek nodrošinātas pilnvērtīgas attīstības iespējas un tiek apdraudēta viņu personīgā izaugsme, izglītība un vispārējā labklājība;

—

aicina Kopienas iestādes pievērst lielu uzmanību nabadzības un sociālās atstumtības sarežģītajām un vairākdimensiju formām un izstrādāt atbilstošas stratēģijas un pasākumus sabiedrības līdzdalības nodrošināšanai;

Ziņotāja

:

Linetta SERRI kdze (IT/PSE), Consigliere comunale di Armungia (CA)

1.

uzņem ar lielu interesi priekšlikumu noteikt 2010. gadu par nabadzības un sociālās atstumtības izskaušanas Eiropas gadu;

2.

piekrīt tiem iemesliem, kādēļ ir pieņemts lēmums noteikt 2010. gadu par nabadzības un sociālas atstumtības izskaušanas Eiropas gadu, jo 78 miljonu Eiropas iedzīvotāju nabadzības un atstumtības problēmas galvenokārt ir jārisina vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

3.

uzsver, ka šim pasākumam būs pozitīvi rezultāti tikai tad, ja mobilizēšanās nabadzības un sociālās atstumtības tematikai notiks ilgtermiņā, vienlaikus arī īstenojot konkrētus pasākumus 2010. gadā vai pirms tam;

4.

atzīst, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir īpaša nozīme, lai atzītu un sekmētu personu, kuras cieš trūkumu vai ir sociāli atstumtas, reālu piekļuvi pakalpojumiem sociālajā, ekonomikas un kultūras jomā. Vietējā, reģionālā un valsts līmeņa iestādes ir atbildīgas par politiku izstrādi, finansēšanu un pārvaldību, kuru mērķis ir nodrošināt atstumto personu integrāciju;

5.

piekrīt, ka sociālās politikas īstenošanā vietējām, reģionālajām un valsts iestādēm ir galvenā atbildība par politiku izstrādi, finansēšanu un pārvaldību, kuru mērķis ir nodrošināt to personu integrāciju, kas ir visvairāk atstumtas no darba tirgus. Privātajiem, publiskajiem vai privātajiem-publiskajiem pakalpojumu sniedzējiem ir būtiska nozīme šo politiku īstenošanā vietējā līmenī;

6.

uzsver, ka nabadzības izskaušanas Eiropas gadā jāveicina iespēja personām, kas cieš trūkumu un ir sociāli atstumtas, paust savu viedokli un jānostiprina organizācijas, kurās šīs personas līdzdarbojas. Eiropas gadā ir jāapstiprina iekļaujošas sabiedrības princips, veidojot publisku telpu, kurā iekļautos atstumtās personas, un sekmējot būtisko ieguldījumu, ko sniedz organizācijas, kurās šīs personas līdzdarbojas;

7.

veicināt pieredzes apmaiņu starp dalībvalstīm, vietējām un reģionālajām pašvaldībām un starptautiskajām organizācijām, kas darbojas nabadzības izskaušanas jomā, savstarpējas pieredzes apmaiņas procesa ietvaros;

8.

piekrīt, ka vēlreiz ir jāapstiprina kopīga atbildība, kas jāuzņemas ne tikai visu līmeņu lēmumu pieņēmējiem politikā, bet arī publiskā un privātā sektora pārstāvjiem;

9.

norāda, ka visos pārvaldes līmeņos no jauna ir jāapliecina un jāturpina apņemšanās izskaust nabadzību un sociālo atstumtību, jo īpaši apliecinot politisko gribu sekmēt minēto parādību novēršanu;

10.

aicina īstenot strukturētus pasākumus, lai spertu izšķirošu soli nabadzības un gan individuālu brīvību ierobežojošas, gan sabiedrībai kopumā kaitīgas visa veida sociālās atstumtības izskaušanā;

11.

vēlas lielāku apņēmību, īstenojot pasākumus, kas papildina citas Kopienas darbības un instrumentus sociālās integrācijas jomā, jo īpaši programmu “PROGRESS”, struktūrfondus un Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (ELFLA), kā arī pasākumus cīņai pret diskrimināciju un saistībā ar dzimumu līdztiesības un pamattiesību ievērošanu, un rīcību izglītības, apmācības, kultūras, starpkultūru dialoga, jaunatnes, bērnu un vecu cilvēku aprūpes, pilsonības, imigrācijas, patvēruma un pētniecības jomā;

12.

vēlas, lai tiktu apkarota jebkāda veida diskriminācija, kas veicina nabadzību un atstumtību;

13.

uzskata, ka būtu lietderīgi iesaistīt Eiropas gada pasākumos ne tikai dalībvalstis, bet arī vietējās un reģionālās pašvaldības un to apvienības kā patstāvīgas struktūras;

14.

stiprināt atklāto koordinācijas metodi attiecībā uz sociālo aizsardzību, sociālo integrāciju un Eiropas nodarbinātības stratēģiju, tādējādi plašāk iesaistot reģionālā un vietējā līmeņa pārstāvjus. Tās efektivitāte lielā mērā ir atkarīga no vietējo un reģionālo pašvaldību apņēmības izstrādāt reģionālos rīcības plānus nabadzības un sociālās atstumtības izskaušanai ar mērķi veicināt globālu pieeju, kas ietver aktīvas integrācijas trīs pamatnostādnes;

15.

norāda, ka attiecībā uz pakalpojumu pieejamības uzlabošanu lielākajā daļā dalībvalstu sociālos pakalpojumus sniedz vietējās un reģionālās iestādes. Līdz ar to tieši šis līmenis ir visatbilstošākais, lai izstrādātu un piemērotu jaunos pakalpojumu pārvaldības noteikumus, kas paredzēti piekļuves uzlabošanai;

16.

norāda, ka īpaša uzmanība jāvelta bērniem, jo bērni, kas aug nabadzības un atstumtības apstākļos, ir pakļauti “ciklam”, kurš tiek nodots no paaudzes paaudzē, ar smagām sekām ilgtermiņā, jo bērniem netiek nodrošinātas pilnvērtīgas attīstības iespējas un tiek apdraudēta viņu personīgā izaugsme, izglītība un vispārējā labklājība. Vairāk uzmanības jāpievērš daudzbērnu un jaunām ģimenēm, jo tās ir sociālās atstumtības riska faktors;

17.

atgādina, ka jaunās paaudzes pilnīgu iesaistīšanos pirmām kārtām nodrošina piekļuve izglītībai; PISA (Starptautiskā studentu novērtēšanas programma) — ESAO pēdējais pārskats liecina, ka zema kvalifikācija ir cieši saistīta ar sociālo atstumtību. ES iedzīvotāju iniciatīvas un līdzdalība ir būtisks sociālās kohēzijas un Eiropas attīstības faktors;

18.

aicina Kopienas iestādes pievērst lielu uzmanību nabadzības un sociālās atstumtības sarežģītajām un vairākdimensiju formām un izstrādāt atbilstošas stratēģijas un pasākumus sabiedrības līdzdalības nodrošināšanai;

19.

aicina ņemt vērā ar patvēruma meklētāju un nelegālo imigrantu iebraukšanu ES saistītās problēmas, ar ko saskaras vietējās un reģionālās iestādes, jo īpaši pārrobežu iestādes, kuras atrodas iebraukšanas vietās Eiropas Savienībā.

9.10.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 257/15

—

uzsver nepieciešamību ātri un saskaņoti piemērot regulu visā ES teritorijā atbilstoši jaunā instrumenta Eiropas dimensijai;

—

uzsver, ka divām vai vairākām valstīm piederošu dažādu līmeņu institucionālo dalībnieku teritoriālās sadarbības veidiem piešķirot Kopienas līmeņa sadarbības juridisko statusu, ETSG var aizsākt horizontālu Eiropas integrācijas procesu, īstenojot subsidiaritātes un tuvuma principu;

—

uzsver, ka iespēja iesaistīt vienotā sadarbības struktūrā dažādu līmeņu iestādes paver ceļu jauniem daudzlīmeņu pārvaldības veidiem, dodot iespēju Eiropas reģionālās un vietējās pašvaldībām ES rīcībpolitiku izstrādi un īstenošanu, tādejādi Eiropas Savienībā sekmējot atvērtāku, uz līdzdalību vērstu, demokrātiskāku, atbildīgāku, pārredzamāku pārvaldību;

—

apstiprina savu nodomu veikt nozīmīgu informācijas darbu un veicināt ETSG instrumentu, izmantojot politisku mobilizāciju, komunikācijas iniciatīvas, veidojot pieredzes un paraugprakses apmaiņas tīklus, kā arī veicot pētījumus;

—

aicina Eiropas Komisiju nākamajā Zaļajā grāmatā par Eiropas teritoriālo kohēziju uzsākt stratēģiskās debates par ETSG.

Ziņotāja

:

Pjemontes reģiona priekšsēdētāja Mercedes BRESSO kdze (IT/PSE)

1.

atzinīgi vērtē regulas par Eiropas teritoriālās sadarbības grupu (ETSG) pieņemšanu. Tā ir efektīva atbilde uz būtisku prasību padziļināt Eiropas integrācijas procesu, ievērojot reģionālo daudzveidību un pielāgojot pastāvošos pārvaldes modeļus uzdevumiem, kas jārisina Eiropas Savienībai;

2.

pieņem zināšanai, ka Eiropas Savienībā notiek tās nākotnei nozīmīgas pārmaiņas. Piemēri ir 2007. gada 13. decembrī parakstītais Lisabonas līgums, nesenā Šengenas zonas paplašināšana, tajā iekļaujoties jaunām valstīm, euro ieviešana Kiprā un Maltā 2008. gada sākumā, pašlaik notiekošā budžeta pārskatīšana;

3.

principā atzinīgi vērtē to, ka saskaņā ar jauno Lisabonas līgumu teritoriālā kohēzija ir iekļauta kā viens no Eiropas Savienības mērķiem Līguma par Eiropas Savienību 3. pantā, un atzīmē, ka īpaša uzmanība jāpievērš pārrobežu reģioniem; līdz ar to ir skaidri atzīts, ka Kopienas politikas jāizstrādā tādējādi, lai tās veicinātu policentriskas Eiropas teritorijas saskaņotu un līdzsvarotu attīstību; aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu, kādus ES līmeņa pasākumus nākotnē varētu veikt, lai sasniegtu minēto mērķi;

4.

atzīst, ka Eiropas Savienības un tās reģionu nākotne atkarīga no kohēzijas politiku un konkurētspējas veicināšanas stratēģiju pastiprinātas sinerģijas un tādas sektorpolitiku attīstības, kas sekmē ar globalizāciju saistīto problēmu risināšanu, īpaši mazāk attīstītajos reģionos, izmantojot pārrobežu, starpvalstu un starpreģionālu pieeju; atzīmē, ka, īstenojot pārrobežu, starptautisku un starpreģionālu sadarbību, jau ir radīta pievienotā vērtība, un tā rodas joprojām — Eiropas, politiska, institucionāla, ekonomiska un sociāli kulturāla pievienotā vērtība; atzīmē, ka pārrobežu, starptautiskās un starpreģionālās sadarbības rezultātā jau ir radīta pievienotā vērtība, un tā rodas joprojām — Eiropas, politiska, institucionāla, ekonomiska un sociāli kulturāla pievienotā vērtība;

5.

atgādina, ka teritoriālā kohēzija ir Eiropas Savienības teritoriālās programmas centrālais elements. Tas nozīmē, ka nākotnē Eiropas kohēzijas politikā, kā arī citās Kopienas politikas jomās jāpalielina teritoriālās dimensijas nozīme;

6.

uzskata, ka teritoriālā kohēzija ir būtisks faktors tautsaimnieciskās izaugsmes un solidaritātes mērķu sasniegšanā, kā arī tādas sociālās tirgus ekonomikas veidošanā, kas nodrošina augstu konkurētspēju un ir orientēta uz pilnīgu nodarbinātību, sociālo progresu un ilgtspējīgu attīstību;

7.

norāda, ka teritoriālā kohēzija var vienlaicīgi pastiprināt Eiropas reģionu konkurētspēju un ilgtspējību atbilstīgi dalībvalstu 2008. gadā aktualizētās atjauninātās Lisabonas stratēģijas mērķiem;

8.

uzskata, ka teritoriālā sadarbība un pirmām kārtām pārrobežu sadarbība ir svarīgs Eiropas integrācijas elements un viena no ES politiskajām prioritātēm, un norāda, ka teritoriālā sadarbība ir būtiski svarīga nomaļajiem reģioniem, salām un kalnu apgabaliem;

9.

aicina Eiropas Komisiju nākamajā Zaļajā grāmatā par Eiropas teritoriālo kohēziju uzsākt stratēģiskās debates par ETSG.

10.

atbalsta teritoriālo sadarbību kā svarīgu kohēzijas politikas instrumentu, lai risinātu jautājumus ar spēcīgu teritoriālo dimensiju nozarēs, kas ir būtiskas no tautsaimnieciskā, sociālā, kultūras un vides viedokļa;

11.

uzsver, ka teritoriālā sadarbība ir atbilstoša atbilde uz prasību, lai plānošanas periodā no 2007. līdz 2013. gadam fondu sadale būtu ģeogrāfiski līdzsvarotāka;

12.

atzinīgi vērtē faktu, ka plānošanas periodā no 2007. līdz 2013. gadam kohēzijas politikā paredzēts ievērojami paplašināt teritoriālo sadarbību, izmantojot šādus līdzekļus:

13.

uzskata, ka Regula (EK) Nr. 1082/2006 par Eiropas Teritoriālās sadarbības grupu ir svarīgs juridisks instruments, lai uzlabotu sadarbību starp pašvaldībām Eiropā ar visās dalībvalstīs tieši piemērojama un vienota Kopienas regulējuma palīdzību;

14.

uzskata, ka tiešā saikne ar acquis communautaire vēl vairāk stiprinās tās paredzamo potenciālu, kas piešķirs tai lielāku spēku un sekmēs iespēju tikt integrētai normatīvajos aktos, padarīs to tālejošāku un dinamiskāku salīdzinājumā ar tradicionālajiem sadarbības instrumentiem;

15.

atzīmē, ka iepriekšējais tiesiskais regulējums, kuru turklāt regula neatceļ, bieži izraisīja neskaidrības;

16.

atzinīgi vērtē to, ka regulā par ETSG ir iekļauta liela daļa pasākumu, ko teritoriālās sadarbības jomā ieviesa ar Eiropas Padomes acquis. Pateicoties Eiropas Padomes 1980. gada Eiropas Pamatkonvencijai par pārrobežu sadarbību un tās 1995. un 1998. gada papildprotokoliem, pirmo reizi tika atzītas teritoriālo pašvaldību tiesības īstenot pārrobežu sadarbību;

17.

atzīmē, ka ETSG ir instruments, ar ko izveido Eiropas sadarbības struktūru, lai varētu veiksmīgi risināt pastāvošās juridiskās un administratīvās problēmas saistībā ar pārrobežu, starpvalstu un starpreģionu programmu un projektu īstenošanu un pārvaldību, kā arī teritoriālo sadarbību kopumā;

18.

uzsver, ka ETSG veicina teritoriālās sadarbības iniciatīvu stabilitāti un drošību, veidojot sadarbības grupas ar juridiskas personas statusu un nepieciešamajiem līdzekļiem, lai īstenotu projektus un pasākumus ar Kopienas finansiālo atbalstu vai bez tā;

19.

atkārtoti uzsver, ka ETSG var būt efektīva Eiropas, valstu un reģionālo politiku koordinācijas un īstenošanas platforma daudzās svarīgās jomās, piemēram, saistībā ar infrastruktūrām, uzņēmumu konkurētspēju, pētniecību un jauninājumiem, apmācību, vides aizsardzību, risku novēršanu, enerģētikas un transporta tīkliem, veselības aprūpi un sociāliem pakalpojumiem, ilgtspējīgu un policentrisku pilsētu attīstību;

20.

atgādina, ka Eiropas programmas, piemēram, INTERREG sekmējušas daudzu struktūru izveidošanu, ļāvušas panākt vienošanās un noslēgt līgumus, lai konkretizētu teritoriālo pašvaldību pārrobežu un starpreģionu sadarbības formas kopējo interešu jomās;

21.

uzskata, ka ETSG var būt jauna iespēja tiesiskā regulējuma noteikšanai un eiroreģionu konsekventai attīstībai, kuri, pateicoties sadarbības iniciatīvām, pēdējo gadu laikā ir izšķirošu ieguldījumu praktiskas sadarbības veidošanā daudzās jomās, kaimiņattiecību nostiprināšanā, iedzīvotāju tuvināšanā, zināšanu nodošanā un paraugprakses apmaiņā;

22.

uzsver, ka ETSG regulas mērķis nav pārtraukt pašreizējo eiroreģionu darbību vai izveidot jaunu administratīvu struktūru, bet gan nodrošināt uzticamu Eiropas teritoriālās sadarbības papildiespēju;

23.

uzsver, ka EGTC ir efektīvs līdzeklis, lai īstenotu decentralizētu sadarbību visā Eiropas Savienībā vairākās politikas jomās, balstoties uz stabilām struktūrām, kas spējīgas panākt iedzīvotāju aktīvāku līdzdalību un pieņemt kopīgus lēmumus, kuri tiks pilnībā īstenoti un pat ievadīs ilgtermiņa stratēģisku sadarbību;

24.

atzīmē, ka ETSG var būt un tam jābūt primāram darbības instrumentam, sekmējot kredītu tirgus pieejamību, lai finansētu infrastruktūras vai vispārējas nozīmes pakalpojumus dažādos ES reģionos; tas savukārt radītu ieņēmumus, lai nodrošinātu minēto pasākumu finansiālo segumu;

25.

atzīmē, ka viens no Kopienas līmenī īstenojamajiem pasākumiem būtu rosināt ETSG kā preferenciāla sadarbības instrumenta izmantošanu, lai gūtu būtiskas priekšrocības, kas izriet no sadarbības politiku, plānu un projektu pārvaldības vienkāršošanas, kā arī, lai izplatītu administratīvo paraugpraksi visā ES;

26.

uzskata, ka ETSG instrumenta pieņemšana var ļaut esošām sadarbības struktūrām ne tikai darboties saskaņotāk un efektīvāk, paredzot fondu racionālāku izmantošanu, nevis to izkliedēšanu, bet arī uzlabot sasniegto rezultātu kvalitāti;

27.

atkārtoti uzsver, ka, pateicoties reģionālo un vietējo pašvaldību, kā arī teritoriālā līmeņa sociālo un ekonomisko partneru ciešākai iesaistei, ETSG ievērojami veicinās resursu efektīvāku sadalījumu un pārvaldību;

28.

uzsver, ka divām vai vairākām valstīm piederošu dažādu līmeņu institucionālo dalībnieku teritoriālās sadarbības veidiem piešķirot Kopienas līmeņa sadarbības juridisko statusu, ETSG var aizsākt horizontālu Eiropas integrācijas procesu, īstenojot subsidiaritātes un tuvuma principu;

29.

apstiprina, ka ar ETSG instrumenta starpniecību Eiropas reģionālās un vietējās pašvaldības var veicināt ES rīcībpolitiku izstrādi un īstenošanu, tādejādi Eiropas Savienībā sekmējot atvērtāku, uz līdzdalību vērstu, demokrātiskāku, atbildīgāku, pārredzamāku pārvaldību;

30.

uzsver, ka iespēja iesaistīt vienotā sadarbības struktūrā dažādu līmeņu iestādes paver ceļu jauniem daudzlīmeņu pārvaldības veidiem, kur iesaistītie dalībnieki katrs atbilstoši savai kompetencei veicina pasākuma vispārējo sekmīgumu.

31.

uzsver, ka regulas juridiskais statuss nodrošina vienotus teritoriālās sadarbības noteikumus visās dalībvalstīs, samazinot atšķirības, kas izriet no tiesību aktu sadrumstalotības. Pirmo reizi ir izveidots kopējs instruments ar tik plašu ģeogrāfisko darbības jomu;

32.

uzskata, ka Regulas īstenošanai jābūt pienācīgi koordinētai, lai dalībvalstu izstrādātie dažādie tiesību akti, kas paredzēti Regulas (EK) Nr. 1082/2006 piemērošanai, būtu saskaņoti, neradot nekāda veida neatbilstību vai šķēršļus;

33.

uzsver nepieciešamību ātri un saskaņoti piemērot regulu visā ES teritorijā atbilstoši jaunā instrumenta Eiropas dimensijai;

34.

uzskata, ka saskaņā ar Regulas par ETSG ievadā minētajām procedūrām ir svarīgi, lai trešās valstis visos iespējamos veidos nekavējoties tiktu iesaistītas jaunā Kopienas instrumenta ieviešanā;

35.

pieņem zināšanai faktu, ka dažas dalībvalstis jau ir pieņēmušas regulas piemērošanas noteikumus, bet patur tiesības veikt rūpīgu minēto pasākumu analīzi, lai izvērtētu to atbilstību tiesību aktu saskaņošanas un teritoriālās sadarbības veicināšanas mērķiem;

36.

izsaka nožēlu par to, ka lielākā daļa dalībvalstu vēl nav pieņēmušas regulas piemērošanas noteikumus, un aicina kompetentās iestādes to veikt bez liekas kavēšanās, neradot šķēršļus un birokrātiskus ierobežojumus ETSG izveidošanai un pilnīgai darbībai;

37.

uzsver, ka ETSG ir izveidota, lai, citastarp, atvieglotu pārvaldības procedūras un teritoriālās sadarbības iniciatīvu īstenošanu. Tāpēc ir nepieciešama visplašākā sadarbība katras dalībvalsts iekšienē starp dažādām valsts, reģionālām un vietējām iestādēm atbilstoši to kompetencēm;

38.

tomēr uzskata, ka papildus vietējo un reģionālo pašvaldību tiešai iesaistei svarīga ir sadarbība un informācijas apmaiņa starp dalībvalstīm;

39.

atgādina, ka ar regulu par ETSG Kopienas tiesībās ievieš jaunu juridisku personu kategoriju, pret kuru, neraugoties uz nozīmīgām atsaucēm uz valstu tiesībām, saskaņā ar tiešās iedarbības un tiešas piemērojamības principu dažādās dalībvalstīs jābūt vienādai attieksmei;

40.

uzsver, ka Regulas 2. pantā ir noteikta precīza hierarhija, saskaņā ar kuru ne tikai Kopienas tiesību aktiem, bet arī konvencijām un topošo ETSG statūtu noteikumiem ir lielāks spēks nekā ETSG mītnes dalībvalsts tiesību aktiem, kas tiek piemēroti vienīgi tajās jomās, kas regulā nav ietvertas vai ir ietvertas tikai daļēji;

41.

uzsver, ka Regulas noteikumus, kas neatsaucas uz valstu tiesībām, piemēro tieši katram ETSG izveidošanas gadījumam;

42.

uzskata, ka iespējamajiem ETSG locekļiem no vismaz divām dalībvalstīm regula piešķir tūlītēji piemērojamas tiesības izveidot ETSG saskaņā ar tās noteikumiem;

43.

atgādina, ka, tad, ja dalībvalstis neizpilda pienākumu pieņemt attiecīgus piemērošanas noteikumus, tiek mazināts EGTC potenciāls; tādēļ aicina Eiropas Komisiju rosināt dalībvalstis izpildīt to saistības šajā jomā;

44.

uzskata, ka Eiropas Komisijai var būt izšķiroša nozīme, lai ETSG būtu pilnībā darbotiesspējīgas atbilstoši regulas patiesajam mērķim;

45.

aicina Eiropas Komisiju mudināt dalībvalstis pieņemt nepieciešamos piemērošanas pasākumus, vienlaikus sniedzot piemērotu atbalstu kompetentajām valstu iestādēm, pieņemot pamatnostādnes, skaidrošanas kritērijus un tehniskas norādes. Šajā nolūkā Komisija varētu izmantot darbu, ko veikusi Reģionu komitejas izveidotā ekspertu grupa ETSG jautājumā;

46.

vēlas, lai ilgstošu pārkāpumu gadījumā Eiropas Komisija izskatītu iespēju uzsākt nepieciešamo procedūru pret dalībvalstīm, kas nav nepamatoti izpildījušas pienākumu pieņemt nepieciešamos regulas piemērošanas pasākumus.

47.

uzskata, ka Eiropas teritoriālās sadarbības grupas izmantošanu var veicināt ar īpašiem Kopienas komunikācijas, apmācības un citiem lietderīgiem pasākumiem, tostarp juridiskajiem, ekonomiskajiem un finanšu stimuliem;

48.

šajā sakarā uzskata, ka nozīmīgākos ekonomiskos un finansiālos stimulus var iedalīt divās galvenajās grupās. Komiteja iesaka noteikt pirmo grupu kā īpašu Kopienas programmu, ko varētu finansēt no ERAF un kas sekmētu jaunu ETSG izveidi vai arī sadarbības projektu pārveidi, izmantojot līdzšinējās klasiskās pārvaldības metodes;

49.

uzskata, ka ekonomisko un finansiālo stimulu otrā grupa būs paredzēta, lai Komisijas izsludinātajos konkursos nodrošinātu vēl lielāku efektivitāti to projektu novērtēšanā, kas saistīti ar ETSG izveidi, kā arī, vienojoties par projekta īstenošanu, prognozētu tā ilgtspējību. Tādējādi tiktu sekmēta sadarbības izvēršana iestāžu līmenī vidējā termiņā un ilgtermiņā, līdzās Kopienas finansējumam meklējot jaunas finansēšanas iespējas;

50.

uzskata, ka attiecībā uz juridiska rakstura pasākumiem, kuri jāievieš, lai nodrošinātu šā mehānisma sekmīgu īstenošanu visā ES, atbildība pirmām kārtām jāuzņemas Komisijai, kurai tehnisku atbalstu sniegtu Reģionu komiteja;

51.

ierosina Eiropas Komisijai pastiprināt iekšējo informēšanas darbību ģenerāldirektorātos, lai palielinātu zināšanas par ETSG instrumenta nozīmi Eiropas Savienības nozaru politiku īstenošanā;

52.

paziņo par savu gatavību sadarboties ar starptautiskajiem dalībniekiem, lai īstenotu iepriekš minētos veicināšanas pasākumus.

53.

atgādina, ka saskaņā ar EK Līguma 265. pantu tai ir īpaša padomdevējas kompetence starpvalstu sadarbības jautājumā:

54.

apstiprina savu nodomu veikt nozīmīgu informācijas darbu un veicināt ETSG instrumentu, izmantojot politisku mobilizāciju, komunikācijas iniciatīvas, veidojot pieredzes un paraugprakses apmaiņas tīklus, kā arī veicot pētījumus;

55.

uzsver, ka ir izveidota ETSG teritoriālo ekspertu grupa, kuras uzdevums ir pārraudzīt valstu piemērošanas noteikumu pieņemšanu un veicināt pieredzes apmaiņu par ETSG izveidošanu un pārvaldību teritoriālā līmenī;

56.

apņemas noteikt iespējas, ko sniedz gan dalībvalstu, gan trešo valstu, kas ir ES kaimiņvalstis, tiesību akti, lai palielinātu Eiropas Savienības un trešo valstu pašvaldību sadarbības iespējas;

57.

pastiprinās sadarbību ar Eiropas mēroga reģionālajām organizācijām, kurām ir konkrēta un ilglaicīga pieredze Eiropas teritoriālās sadarbības jomā;

58.

uzsver, ka cieša starpiestāžu sadarbība, iesaistot Eiropas iestādes, valstu valdības un reģionālās un vietējās pašvaldības, ir ETSG un teritoriālās sadarbības panākumu būtisks priekšnoteikums.

9.10.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 257/20

—

uzskata, ka Eiropas Savienībai iespējami ātri jāizstrādā patiesa Eiropas imigrācijas politika, ņemot vērā valdības dažādo līmeņu kompetenci, vienlaikus īstenojot valdības pašas kompetenci;

—

atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvas tādu mehānismu izveidei, kuri atvieglotu darbaspēka likumīgu migrāciju, ņemot vērā savstarpējo nesaskaņotību starp ierobežojošiem pasākumiem nelikumīgās imigrācijas apkarošanai un pasākumiem likumīgas imigrācijas sekmēšanai, un aicina Komisiju izstrādāt vispārēju Eiropas imigrācijas politiku, nodrošinot, ka ES līmeņa pasākumiem ir pievienotā vērtība, kā tas ir, piemēram, attiecībā uz augsti kvalificētiem darba ņēmējiem;

—

piekrīt tam, ka nelegālā nodarbinātība ir viens no galvenajiem nelikumīgu imigrāciju sekmējošiem faktoriem, un tādēļ dalībvalstīm ir jāpilnveido un jāuzlabo darbs, lai izskaustu nelikumīga darba tirgus pastāvēšanu;

—

pauž nožēlu, ka nevienā no minētajiem atsauces dokumentiem nav minēta Reģionu komitejas loma, un izsaka bažas par teritoriālajai dimensijai pievērsto nepietiekamo uzmanību, kaut gan jau bija atzīta vietējo un reģionālo pašvaldību nozīme migrācijas plūsmu pārvaldībā, kā arī Reģionu komitejas konsultatīvā loma saistībā ar šo mērķi;

—

norāda, ka reizē ar politikas ārējās dimensijas un ES imigrācijas pārvaldības instrumentu attīstību jāsekmē arī teritoriālā dimensija, iesaistot vietējās un reģionālās pašvaldības migrācijas vispārējās pieejas izstrādē. Šajā sakarā jānodrošina, lai Eiropas Komisija sekmētu Reģionu komitejas proaktīvāku lomu Kopienas pasākumu īstenošanas sākotnējā posmā;

—

atzinīgi vērtē ierosmi sekmēt cirkulāro migrāciju, uzskatot, ka tā varētu labvēlīgi ietekmēt dalībvalstu darba tirgus un veicināt izcelsmes valstu attīstību.

Ziņotāja

:

Anna TERRÓN i CUSÍ kdze (ES/PSE), Katalonijas valdības (Generalitat) Eiropas Savienības lietu sekretāre

1.

uzskata, ka Eiropas Savienībai iespējami ātri jāizstrādā patiesa Eiropas imigrācijas politika, ņemot vērā valdības dažādo līmeņu kompetenci, vienlaikus īstenojot valdības pašas kompetenci;

2.

atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvas tādu mehānismu izveidei, kuri atvieglotu darbaspēka likumīgu migrāciju, ņemot vērā savstarpējo nesaskaņotību starp ierobežojošiem pasākumiem nelikumīgās imigrācijas apkarošanai un pasākumiem likumīgas imigrācijas sekmēšanai un aicina Komisiju izstrādāt vispārēju Eiropas imigrācijas politiku apjomā, nodrošinot, ka ES līmeņa pasākumiem ir pievienotā vērtība, kā tas ir, piemēram, attiecībā uz augsti kvalificētiem darba ņēmējiem;

3.

piekrīt tam, ka nelegālā nodarbinātība ir viens no galvenajiem nelikumīgu imigrāciju sekmējošiem faktoriem, un tādēļ dalībvalstīm ir jāpilnveido un jāuzlabo darbs, lai tiktu veikti visi pasākumi, kas nepieciešami nelikumīga darba tirgus apkarošanai;

4.

uzskata, ka nelikumīga darba tirgus apkarošanā īpaša uzmanība pirmām kārtām jāpievērš darba devējiem vai personām, kuri pieņem darbā personas, kas kādā no dalībvalstīm uzturas nelegāli;

5.

uzskata, ka apvienota atļauja ir lietderīgs instruments nelikumīgas imigrācijas novēršanai un atgādina, ka Eiropas Savie-nības Pamattiesību hartas 41. pantā noteiktas tiesības uz labu pārvaldību;

6.

uzskata, ka sadarbībai ar trešām valstīm ir izšķirīga nozīme vispārējas un atbilstīgas pieejas formulēšanā imigrācijas jomā, kā atzīmēts 2005. gada Eiropadomes sanāksmes secinājumos, atgādinot, ka “migrācijas jautājumi ir galvenais elements ES attiecībās ar trešām valstīm, tostarp jo īpaši ar ES kaimiņu reģioniem” (1);

7.

uzsver, ka, veidojot tā saucamās mobilitātes partnerības, par prioritāti jāuzskata tādas trešās valstis, kuras ir gatavas sniegt ievērojamu ieguldījumu nelikumīgas migrācijas un cilvēku tirdzniecības apkarošanā;

8.

atzinīgi vērtē priekšlikumus ciešāk sadarboties ar trešām valstīm, izveidojot mobilitātes partnerības vai sniedzot tehnisku un/vai finansiālu palīdzību, un, pamatojoties uz vienlīdzības principu, aicina Komisiju meklēt jaunus sadarbības veidus ar trešām valstīm un tranzītvalstīm, radot uzticības gaisotni, lai ļautu šīm valstīm sadarboties nelikumīgās imigrācijas apkarošanā un izstrādāt mehānismus likumīgas imigrācijas sakārtošanai;

9.

atzīmē vietējo un reģionālo pašvaldību svarīgo nozīmi sarunās un sakaru ar izcelsmes un tranzītvalstīm izveidē, īpaši attīstības un sadarbības jomā. Atgādina par vietējo un reģionālo pašvaldību ievērojamo lomu AENEAS, MEDA un TACIS programmas sekmīgā norisē un uzsver sakarus ar trešām valstīm un tranzītvalstīm, kas izveidoti, pateicoties imigrantu kopienām, kā arī ar to starpniecību gūtās zināšanas;

10.

pauž nožēlu, ka nevienā no minētajiem atsauces dokumentiem nav minēta Reģionu komitejas loma, un izsaka bažas par teritoriālajai dimensijai pievērsto nepietiekamo uzmanību, kaut gan jau bija atzīta vietējo un reģionālo pašvaldību nozīme migrācijas plūsmu pārvaldībā, kā arī Reģionu komitejas konsultatīvā loma saistībā ar šo mērķi;

11.

norāda, ka reizē ar politikas ārējās dimensijas un ES imigrācijas pārvaldības instrumentu attīstību jāsekmē arī teritoriālā dimensija, iesaistot vietējās un reģionālās pašvaldības migrācijas vispārējās pieejas izstrādē. Šajā sakarā jānodrošina, lai Eiropas Komisija sekmētu Reģionu komitejas proaktīvāku lomu Kopienas pasākumu īstenošanas sākotnējā posmā (2);

12.

uzsver vietējo un reģionālo pašvaldību darbu imigrantu integrācijas politikas īstenošanā un to lomu, nodrošinot darba tirgus piekļuvei paredzēto mehānismu sekmīgu darbību, un atzīmē, ka minētajām pašvaldībām var būt svarīga nozīme migrējošo darba ņēmēju izglītošanā, lai nodrošinātu viņu līdzdalību gan Eiropas darba tirgū, un atgriešanās gadījumā arī izcelsmes valsts darba tirgū;

13.

atgādina, ka vietējām un reģionālām pašvaldībām ir izšķirīga nozīme publisko pakalpojumu sniegšanā imigrantiem (gan likumīgiem, gan nelikumīgiem), to pārziņā ir arī uzņemšanas, veselības aprūpes un mājokļu politika Kā atzīmēts Eiropas Savienības Galvaspilsētu reģionu parlamentu 2006. gada aprīlī notikušās 5. konferences deklarācijā, atsevišķiem migrācijas skartajiem reģioniem un vietējām pašvaldībām migrācija ir radījusi un joprojām rada nozīmīgas izmaksas publisko pakalpojumu jomā, tādēļ būtu lietderīgi izpētīt jaunas formas, lai piešķirtu pašvaldībām vēl lielāku nozīmi valsts iniciatīvu un stratēģiju izstrādē, kas saistītas ar piekļuvi darba tirgum un integrēšanos tajā;

14.

uzsver, ka priekšroka dodama terminam “nelikumīga imigrācija”, jo vairākās ES oficiālajās valodās terminam nelegāls ir nepārprotama saistība ar noziedzīgu rīcību, un katrā ziņā aicina izvairīties no termina “nelegāls imigrants” lietojuma;

15.

atzīmē, ka ir minētas arī citas ES politikas, kas varētu skart migrantus, piemēram, attīstības politika, Eiropas nodarbinātības stratēģija un citas ar sociālo un ekonomikas jomu saistītas politikas, tādēļ aicina nodrošināt labāku koordināciju starp visām ar migrāciju saistītajām politikām;

16.

aicina Komisiju ņemt vērā dalībvalstu prognozes par darbaspēka nepieciešamību, pamatojoties uz atbilstīgu informāciju, ko dalībvalstis sniegušas Eiropas Kopienu Statistikas birojam, kā arī sarakstu ar profesijām, kurās visgrūtāk aizpildīt vakances, lai vēl precīzāk apzinātu dalībvalstu pasākumus un prognozes. Tomēr jāņem vērā tas, ka darba atļauju izsniegšana trešo valstu valstspiederīgajiem ir dalībvalstu kompetencē;

17.

atzīmē uzticamas un atjauninātas statistikas nozīmību, kas ļautu dalībvalstīm brībvprātīgi apmainīties ar informāciju un dalīties pieredzē par nodarbinātības politiku un darba tirgu, kā paredzēts Regulā (EK) Nr. 862/2007 par Kopienas statistiku attiecībā uz migrāciju un starptautisko aizsardzību (3);

18.

uzsver vietējo un reģionālo pašvaldību svarīgo nozīmi informācijas un statistikas datu ieguvē un uzsver ieguldījumu, ko tās var sniegt gan saistībā ar Eiropas portālā par imigrāciju atspoguļotās informācijas apkopošanu, gan arī EURES tīkla pakalpojumu paplašināšanu. Vietējo un reģionālo pašvaldību pārziņā jau ir vairāki Interneta portāli, kuri varētu papildināt minētās iniciatīvas;

19.

izsaka bažas par skaidru norāžu trūkumu attiecībā uz starptautiskajiem līgumiem, ko dalībvalstis noslēgušas Starptautiskās Darba organizācijas ietvaros, un atgādina, ka dalībvalstīm jānodrošina atbilstība Deklarācijai par darba pamatprincipiem un pamattiesībām (ILO, 1998) un Migrējošo darba ņēmēju rīcības plānam (ILO, 2004), kā arī personu pamattiesībām saskaņā ar spēkā esošajām starptautiskajām konvencijām;

20.

uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi izveidot vietējo un reģionālo pašvaldību tīklu, lai izstrādātu kopējus rādītājus un statistikas instrumentus, kas precīzāk ataino stāvokli migrācijas jomā;

21.

uzsver, ka ir svarīgi veicināt pastāvīgu darba grupu un forumu (konferences, semināri) organizēšanu, lai nodrošinātu imigrantu uzņemšanas un sociālās integrācijas paraugprakšu un pieredzes apmaiņu;

22.

atbalsta aicinājumu dalībvalstīm ratificēt Starptautisko konvenciju par visu migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu aizsardzību.

23.

atzinīgi vērtē ierosmi sekmēt cirkulāro migrāciju, uzskatot, ka tā varētu labvēlīgi ietekmēt dalībvalstu darba tirgus un veicināt izcelsmes valstu attīstību;

24.

atzīst, ka cirkulārā migrācija var veidot pozitīvu saikni, kas vieno izcelsmes valstis un uzņēmējvalstis, kā arī būt instruments dialoga, sadarbības un savstarpējās sapratnes veicināšanai;

25.

norāda uz to, ka cirkulārai migrācijai jāfunkcionē pareizi, lai nepieļautu, ka tā pārvēršas par nelikumīgas imigrācijas iespēju, tādēļ jāizveido efektīvi kanāli, nodrošinot migrantu atgriešanos un veicinot atgriezenisku procesu. Tā vienlaikus arī apzinās, ka cirkulārā migrācija nevar aizstāt pastāvīgo migrāciju, ne arī ierobežot dalībvalstu iniciatīvas saistībā ar imigrantu integrācijas politiku;

26.

atbalsta ideju par ciešākas saistības nodrošināšanu starp imigrācijas un citām ES līmeņa politikām, lai uzlabotu izcelsmes valstu ekonomisko un sociālo attīstību un “mazinātu nelikumīgās migrācijas stimulus” (4);

27.

atzinīgi vērtē mobilitātes partnerību ar trešām valstīm izveidi un atzīst asociācijas nolīgumu ar izcelsmes valstīm nozīmību. Komisijas paziņojumā ir uzsvērts, ka, noslēdzot vienošanos par mobilitātes partnerībām, būtu jāņem vērā ES un dalībvalstu savstarpējais pilnvaru sadalījums. Tajās jāietver instrumenti migrācijas plūsmu kopīgai pārvaldībai, pasākumi nelikumīgas imigrācijas apkarošanai un nelikumīgo imigrantu atpakaļuzņemšanas un atgriešanās atvieglošanai, kā arī mehānismi izcelsmes valstu ekonomiskās attīstības sekmēšanai;

28.

atzīmē, ka ir būtiski izstrādāt nelikumīgo imigrantu atpakaļuzņemšanas līgumus ar trešām valstīm to saistību ietvaros, un uzsver nepieciešamību nodrošināt imigrantu repatriāciju, ievērojot imigrantu tiesības un atzītās starptautiskās tiesības;

29.

aicina atzīt vietējo un reģionālo pašvaldību nozīmi starptautiskajā pārrobežu sadarbībā; atbalsta vietējo un reģionālo pašvaldību līdzdalību ES kaimiņattiecību politikas īstenošanā, aicina vietējās un reģionālās pašvaldības sadarboties ar imigrantu izcelsmes valstu pašvaldībām, izmantojot Eiropas Komisijas izstrādātās programmas un jo īpaši kopējo eksperimentālo sadarbības programmu nomaļo reģionu un tiem kaimiņos esošo trešo valstu reģionālajai sadarbībai; un atgādina, ka tieši pašvaldības vislabāk pārzina jautājumu par imigrācijas ekonomisko un sociālo ietekmi un tās radītajām sekām izcelsmes valstīs;

30.

atgādina par nepieciešamību analizēt cirkulārās imigrācijas izraisīto ietekmi izcelsmes valstīs un izpētīt naudas pārvedumu ietekmi minētajās valstīs. Saskaņā ar minēto pētījumu rezultātiem mudina piemērot nepieciešamos instrumentus, lai atvieglotu naudas pārvedumu procedūru;

31.

aicina izpētīt iespējas iesaistīt gan migrācijas izcelsmes, gan galamērķa pilsētas un reģionus mobilitātes partnerībās, jo tās var atvieglot imigrantu mobilitāti un pozitīvi ietekmēt imigrantu sociālo integrēšanu;

32.

uzsver nepieciešamību sekmēt mehānismus to strādājošo imigrantu mobilitātes veicināšanai ES, kuri likumīgi uzturas un strādā attiecīgajā dalībvalstī;

33.

uzsver, ka trešām valstīm, kuras iesaistījušās mobilitātes partnerībā, ir jācenšas efektīvi rosināt migrantu atgriešanos un atkārtotu integrēšanos, proti, aktīvi jāīsteno pasākumi, kuru mērķis ir veicināt produktīvas darbavietas un pienācīgus darba apstākļus. Uzņēmējvalsts iestādēm tas būtu jāatgādina attiecīgajām izcelsmes valstīm, ar kurām ir nodibinātas mobilitātes partnerattiecības, un jāsniedz konsultatīvs un citāda veida atbalsts, kas nav saistīts ar finansējumu;

34.

atzinīgi vērtē ieceri izsniegt ilgtermiņa daudzkārtējās vīzas, lai sekmētu cirkulāro migrāciju, un atbalsta iniciatīvas, kas paredzētas to trešo valstu valstspiederīgo līdzdalības dalībvalstu darba tirgos veicināšanai, kuri iepriekš ES ieceļojuši mācību nolūkā un kuri, piedaloties cirkulārās migrācijas mehānismos, izpildījuši ar atgriešanos saistītās prasības;

35.

aicina Komisiju darīt visu iespējamo, lai cirkulāriem migrantiem atgriežoties izcelsmes valstīs, tiktu nodrošināta uzkrāto pensijas tiesību pārnese;

36.

atzinīgi vērtē to, ka līdz ar citiem pasākumiem arvien lielāka interese tiek izrādīta par sadarbību ar trešām valstīm un atbalsta vietējo un reģionālo pašvaldību līdzdalību attīstības projektos;

37.

atbalsta ideju trešās valstīs atvērt kopīgus vīzu pieprasījuma centrus un lūdz šo ierosmi interpretēt nevis kā vēl vienu birokrātisku pasākumu, bet gan kā birokrātisko procedūru atvieglošanu un ierobežošanu.

38.

atzinīgi vērtē Komisijas nodomu apkarot nelikumīgu darbu, ko veic trešo valstu valstspiederīgie, un par pamatotu uzskata to, ka Komisija uzsver šādu problēmu izplatību ES darba tirgū. Komiteja tomēr vērš uzmanību uz to, ka sankciju ieviešana par ES tiesību aktu neievērošanu ietilpst valsts kompetencē, izņemot tās sankcijas, kuru mērķis ir nodrošināt ES tiesību efektivitāti;

39.

konstatē nepieciešamību novērtēt termina “darba devējs” un “uzņēmuma vadītājs” lietojuma pamatotību visās direktīvas valodu versijās, ja attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos paredzēts nošķirt abus minētos terminus, priekšroka jādod terminam “darba devējs”, nevis “uzņēmuma vadītājs”, lai nošķirtu uzņēmējdarbību no noziedzīgas rīcības un ietvertu situācijas, kad nelikumīgu darbu piedāvā personas, kuras nav uzņēmumu vadītāji šā termina juridiskajā izpratnē;

40.

uzskata, ka nelikumīgas imigrācijas apkarošanas nolūkā jāpiemēro sankcijas tiem, kuri pieņem darbā nelegāli, kā arī jāpastiprina darba inspekcijas, jāuzlabo legālās darbā pieņemšanas veidi un jāizpēta alternatīvas sistēmas, kas ļautu sekmēt labas prakses piemērus. Darba inspekciju rezultātiem jābūt publiski pieejamiem, lai patērētāji un iespējamie darba ņēmēji varētu izdarīt apzinātu izvēli;

41.

uzskata, ka nelikumīgas nodarbinātības, kas ir viens no galvenajiem pastāvīgu migrācijas plūsmu veicinošiem faktoriem, apkarošana jāizvirza par prioritāti ES pasākumos saistībā ar imigrācijas politiku un ka direktīvas juridiskā pamata galvenajam motīvam jābūt nelikumīgas nodarbinātības apkarošanai un tikai pēc tam — nelikumīgas imigrācijas ierobežošanai, nevis otrādi;

42.

atgādina, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām atbilstoši katras valsts tiesību sistēmai var būt nozīmīga loma darba tirgus kontroles un uzraudzības pasākumu īstenošanā un ka vajadzības gadījumā jāpalielina cilvēkresursi un materiālie resursi, lai palielinātu inspekciju skaitu;

43.

uzskata, ka nelikumīgas nodarbinātības apkarošanā īpaša uzmanība jāpievērš migrantu kontrabandas un cilvēku tirdzniecības novēršanai, un nosoda mafiju un organizētās noziedzības tīklus, kas veicina nelikumīgu imigrāciju un jo īpaši darbaspēka izmantošanu, kas ir izvērtusies par ienesīgu noziedzīgu darbību;

44.

atbalsta pasākumus, kas paredzēti nelikumīgas nodarbinātības apkarošanai, un rosina sekmēt kopīgas iniciatīvas starp dažādiem administrācijas līmeņiem (valsts, reģionālo un vietējo) un sociālajiem dalībniekiem (galvenokārt darba devējiem un arodbiedrībām, kā arī NVO un tiesību aizstāvības asociācijām) šajā jomā; aicina uzsākt informatīvus pasākumus attiecīgajās nozarēs, lai atrunātu darba devējus pieņemt darbā nelikumīgi un informētu viņus par priekšrocībām, ko rada darbaspēka likumīga nodarbināšana;

45.

uzskata, ka no direktīvas piemērošanas jomas nebūtu lietderīgi izslēgt individuālos darba devējus, kas nodarbina nelikumīgus darbiniekus, tomēr vērš uzmanību uz to, ka šo dilemmu neizdosies atrisināt, ja netiks izstrādāti papildu pasākumi darba tirgū pieprasītu darbinieku pastāvīgai pieņemšanai darbā ar;

46.

atzīmē nepieciešamību uzlabot nosacījumu elastību, paātrināt procedūru personu nodarbināšanai pagaidu darbā un saskaņā ar 2005. gada politikas plānu par likumīgu imigrāciju noteikt sezonālās imigrācijas iespējas, kas palīdzētu novērst turpmāku nelikumīgu nodarbināšanu;

47.

vērš uzmanību uz to, ka Eiropas Savienībā sievietes imigrantes atrodas īpaši neaizsargātā situācijā gan profesionālajā, gan personiskajā aspektā, un aicina tam pievērst lielāku uzmanību;

48.

atbalsta lēmumu nepiemērot sankcijas trešo valstu valstspiederīgajiem, uz kuriem attiecas direktīvas priekšlikums, kaut gan prasību pieņemt lēmumu par imigranta nosūtīšanu atpakaļ vai izraidīšanu (5) var uzskatīt par sankciju, un atzinīgi vērtē likumpārkāpējiem piemērojamās ekonomiskās sankcijas, īpaši atgriešanās izdevumu segšanu, pie kuriem vēl varētu pieskaitīt līdz atgriešanās procedūras pabeigšanai ar imigrantu izmitināšanu un uzturēšanos saistītos izdevumus. Uzsver, ka Eiropas Savienībai jāsaskaņo tiesību akti, kuros ir iekļauti noteikumi par nelikumīgo imigrantu atgriešanu dzimtenē, un jānodrošina to atbilstība pamattiesībām;

49.

aicina veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka tie migranti, kuri atgriezušies, saņem viņiem pienākošos atlīdzību;

50.

lūdz dalībvalstu kompetentajām iestādēm nodrošināt labāku aizsardzību ļaunprātīgi izmantotajiem darba ņēmējiem un lūdz apsvērt iespēju piešķirt viņiem ilgtermiņa uzturēšanās atļauju, īpaši ļoti nopietnos gadījumos atbilstīgi direktīvai 2004/81/EK par uzturēšanās atļaujām, kas izsniegtas tādiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir cilvēku tirdzniecības upuri vai bijuši iesaistīti darbībās, kas veicina nelegālo imigrāciju, un kuri sadarbojas ar kompetentajām iestādēm.

51.

atzinīgi vērtē ikvienu iniciatīvu, kas paredz veicināt likumīgus veidus ieceļošanai ES, kā arī centienus saskaņot dažādos un sarežģītos mehānismus piekļuvei ES dalībvalstu darba tirgiem;

52.

uzskata, ka jāīsteno tādi pasākumi, kā, piemēram, “zilā karte”, kuru mērķis ir vairot Eiropas Savienības spēju piesaistīt kvalificēta un augsti kvalificēta darbaspēka migrācijas plūsmas, apmierināt ES darba tirgus vajadzības un nodrošināt Lisabonas stratēģijas izpildi. Komiteja tomēr aicina Komisiju sniegt termina “kvalificēts migrants” un “augsti kvalificēts migrants” skaidrāku definīciju; ierosina, lai minētajā definīcijā ņemtu vērā imigrantu izglītības līmeni, darba pieredzi, valodu zināšanas un citus svarīgus faktorus;

53.

atgādina, ka nevajadzētu novērtēt par zemu nekvalificēta vai mazkvalificēta darbaspēka doto ieguldījumu dažu Eiropas valstu darba tirgos un atgādina Komisijai — pēc tam, kad tā būs izanalizējusi un izvērtējusi nekvalificētu vai mazkvalificētu darba ņēmēju nodarbinātības iespējas — par Padomes saistībām attiecībā uz uzņemšanas kārtības saskaņošanu darba tirgus vajadzībām, kā izklāstīts migrācijas politikas plānā;

54.

uzskata, ka “zilā karte” jāpiešķir ne tikvien kvalificētiem darba ņēmējiem, kuri pieprasa uzturēšanās atļauju attiecīgajā ES dalībvalstī, bet arī tiem, kuri jau uzturas kādā no ES dalībvalstīm;

55.

uzskata par nepieciešamu iegūt uzticamu pamatinformāciju par kvalificēta darbaspēka nepieciešamību ES dalībvalstu darba tirgos un aicina Komisiju izstrādāt efektīvu vienotu metodi statistikas datu ieguvei un atspoguļošanai šajā jomā saskaņā ar Regulu Nr. 862/2007;

56.

aicina dalībvalstis sekmēt vietējo un reģionālo pašvaldību līdzdalību, lai noteiktu, cik lielā skaitā jāuzņem trešo valstu valstspiederīgie augsti kvalificēta darba pieprasījuma nodrošināšanai, un izsaka nožēlu, ka šis aspekts nav iekļauts direktīvas priekšlikumā;

57.

izsaka šaubas, vai uz augsti kvalificēta darbaspēka mobilitāti var attiecināt prasību uzturēties pirmajā dalībvalstī vismaz divus gadus, un aicina Komisiju meklēt alternatīvas iespējas garantēt darbaspēka mobilitāti un nodrošināt atbilstību dalībvalstu darba tirgus prasībām;

58.

atzinīgi vērtē izvirzītos nosacījumus augsti kvalificēta darbaspēka ģimenes locekļu ieceļošanai, kas var izrādīties noteicošs elements augsti kvalificēta personāla pieņemšanai darbā, kā to apliecina citu valstu, piemēram, Austrālijas, Kanādas un ASV pieredze;

59.

atgādina, ka svarīgs aspekts ir nepieļaut intelektuālā darbaspēka emigrāciju no jaunattīstības valstīm un izsaka bažas, ka saskaņā ar Starptautiskās Darba organizācijas informāciju kvalificēta darbaspēka uzņemšanas programmas (tostarp Komisijas nesenās iniciatīvas cirkulārās migrācijas jomā) varētu saasināt ar intelektuālā darbaspēka aizplūšanu saistītās problēmas (6);

60.

lūdz veikt uzticamu un uz statistikas datiem balstītu pētījumu par intelektuālā darbaspēka emigrāciju un tās izraisītajām sekām izcelsmes valstīs, lai kopīgi ar izcelsmes valstīm rastu risinājumus un iespēju robežās novērstu migrācijas radītos riskus un sekas;

61.

aicina Komisiju pieņemt visus nepieciešamos pasākumus, lai veicinātu kvalificēta darbaspēka cirkulāro migrāciju kā alternatīvu intelektuālā darbaspēka aizplūšanai, kas tādējādi migrantus rosinātu atgriezties savās izcelsmes valstīs un dalīties ar uzņēmējvalstī iegūtajām zināšanām (7), kā arī reizē ļautu pastiprināt un padziļināt attiecības starp izcelsmes valsts un uzņēmējvalsts kopienām.

62.

atzinīgi vērtē priekšlikumu par apvienotas uzturēšanās un darba atļaujas pieprasījumu un aicina uzlabot administratīvo iestāžu darbību, kuras var sekmēt minētās atļaujas izsniegšanu;

63.

atzinīgi vērtē ikvienu priekšlikumu, kas paredz atvieglot mehānismus ieceļošanai ES darba nolūkā, un lūdz vienkāršot atļaujas pieprasījuma un apstiprināšanas procedūras, lai nodrošinātu sistēmas efektivitāti un darbību;

64.

uzskata, ka apvienotā atļauja ir labs instruments nelikumību apkarošanai, kas Eiropas Savienības dalībvalstīs ir vērā ņemama problēma, liedzot pilnībā īstenot Eiropas Savienības Pamattiesību hartā atzītās tiesības uz labu pārvaldību;

65.

izsaka gandarījumu par visu apvienotās atļaujas turētāju vienota tiesību kopuma atzīšanu un atgādina, ka jāatzīst arī šo tiesību saistība ar ILO garantēto starptautisko darba aizsardzības sistēmu;

66.

atgādina, ka RK atzinumā CdR 233/2006  (8) uzsvērta nepieciešamība uzlabot mehānismus profesionālās izglītības diplomu un kvalifikāciju, un plašākā nozīmē arī imigrantu profesionālo prasmju atzīšanai un saskaņošanai, lai atvieglotu viņu spējām atbilstīgāku integrāciju darba tirgū;

67.

atzinīgi vērtē noteiktās garantijas attiecībā uz vienotu pieteikšanās procedūru apvienotās atļaujas saņemšanai, īpaši nepieciešamību pamatot pieprasījuma atteikumu un iespēju iesniegt apelāciju pret minēto atteikumu;

68.

uzstāj, ka dalībvalstīm, ievērojot subsidiaritātes principu, jārēķinās ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām imigrācijas politiku izstrādē, īpaši jautājumos saistībā ar integrēšanos darba tirgū, lai minētās pašvaldības varētu piedalīties lēmumu pieņemšanā par to teritorijā uzņemamo ārvalstnieku skaitu un viņu profesionālajām kvalifikācijām.

9.10.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 257/26

—

atzīmē, ka Lisabonas Līgumam pievienotajā Pamattiesību hartā proklamētās demokrātijas un cilvēktiesību vērtības vienmēr bijušas Eiropas integrācijas procesa stūrakmens un ka cilvēktiesību aizsardzības uzlabošana ES sekmēs demokrātijas un cilvēktiesību veicināšanas uzticamību ES ārējās attiecībās;

—

norāda, ka demokrātija un cilvēktiesības pirmām kārtām ir visai pasaulei svarīgi jautājumi un “sabiedriskas vērtības” un ka daudzās sabiedrībās tieši vietējās pašvaldības ir vistuvāk indivīdam šo tiesību īstenošanā. Kā instruments, kas pirmām kārtām orientēts uz publisko iestāžu pilnveidošanu, tas varētu vairāk pievērsties vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

—

arī vērš uzmanību uz iespēju, ka Reģionu komitejas īstenotā vēlēšanu novērošanas stratēģija varētu būt viens no 5. mērķa pasākumiem, lai sekmētu demokrātisko struktūru veidošanos vietējā līmenī un iedzīvotāju līdzdalību demokrātiskajās norisēs;

—

uzskata, ka atbalsts vēlēšanu novērošanai ir svarīgs demokrātijas attīstībai un ka ES turpmākajās vēlēšanu novērošanas stratēģijās īpaša uzmanība būtu jāvelta arī vietējo un reģionālo vēlēšanu novērošanai trešajās valstīs;

—

uzskata, ka ES valstu vēlēšanu novērošanā būtu jāpievērš vairāk uzmanības demokrātijas veicināšanas ietekmes novērtējumam vietējā un reģionālajā līmenī.

Ziņotāja

:

Heini UTUNEN kdze (FI, ALDE), Jyväskylä pilsētas padomes locekle

1.

atzīmē, ka Lisabonas Līgumam pievienotajā Pamattiesību hartā proklamētās demokrātijas un cilvēktiesību vērtības, pēc RK domām, vienmēr bijušas Eiropas integrācijas procesa stūrakmens un ka cilvēktiesību aizsardzības uzlabošana ES sekmēs demokrātijas un cilvēktiesību veicināšanas uzticamību ES ārējās attiecībās;

2.

atzīst par īpaši svarīgu to, ka Eiropas Savienībā valda uzskats, ka demokrātija un cilvēktiesības ir vispārējas vērtības, kuru izplatība visā pasaulē ir enerģiski jāsekmē, un atbalsta darbu, kas vērsts uz šo vērtību veicināšanu trešajās valstīs;

3.

atgādina, ka Reģionu komiteja vairākkārt paudusi savu nepārprotamo nostāju šajā jautājumā, proti, patiešām demokrātiska pārvaldība nav iedomājama bez ievērojamas pilnvaru un kompetenču daļas nodošanas vietējam un reģionālajam līmenim; sadarbojoties, lai rastu patiesus risinājumus konkrētām ikdienas problēmām, vietējās un reģionālās pašvaldības var vairot cilvēku savstarpējo uzticību, kā arī ticību vietējai demokrātijai un starpkultūru dialogam; šādi var sekmēt vietējo līdzdalību un ilgtspējīgāku veiktspējas pilnveidošanu demokrātijas un cilvēktiesību veicināšanai;

4.

norāda, ka demokrātija un cilvēktiesības pirmām kārtām ir visai pasaulei svarīgi jautājumi un “sabiedriskas vērtības” un ka daudzās sabiedrībās tieši vietējās pašvaldības ir vistuvāk indivīdam šo tiesību īstenošanā. Kā instruments, kas pirmām kārtām orientēts uz publisko iestāžu pilnveidošanu, tas varētu vairāk pievērsties vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

5.

atzīst EIDHR īpašo nozīmi, veicinot demokrātijas un tiesiskuma attīstību un nostiprināšanu trešās valstīs visā pasaulē, kā arī tā nozīmi, lai ES rīcība šajā konkrētajā jomā būtu vienota un saskaņota;

6.

uzskata, ka EIDHR ir svarīga loma, sekmējot Eiropas ieguldījumu demokrātijas un cilvēktiesību veicināšanā trešās valstīs. RK uzsver, ka ES nodoms veicināt demokrātiju nenozīmē, ka ES modeli vajadzētu vai varētu eksportēt vai pārnest uz trešajām valstīm; EIDHR sniedz iespēju efektīvāk izplatīt kopīgos principus attiecībā uz indivīda brīvību. Norāda, ka Eiropas Padomes Vietējo pašvaldību harta daudzām jaunajām Eiropas demokrātijām ir bijis svarīgs iedvesmas avots un ceļvedis efektīvi strādājošas vietējās pašpārvaldes veidošanā. Uz šo pašu mērķi ir vērsts arī Vietējo un reģionālo pašvaldību kongresa Eiropas Reģionālās demokrātijas hartas jaunais projekts;

7.

uzsver stratēģijas mērķi nodrošināt palīdzību neatkarīgi no trešo valstu valdību piekrišanas un tādēļ uzskata, ka demokrātiski ievēlētās attiecīgo valstu vietējās un reģionālās pašvaldības būtu jāuztver kā partneri EIDHR izvirzīto mērķu sasniegšanai un katrā ziņā jāpieskaita ieinteresēto pušu lokam, pielīdzinot tās pilsoniskās sabiedrības organizācijām;

8.

atgādina, ka RK jau ir izveidojusi vairākus instrumentus savas politikas īstenošanai valstīs, ar kurām tai ir nodibināti sakari. Īpaši jānorāda, ka trīs darba grupu izveide, proti, darba grupas sadarbībai ar Rietumbalkāniem, Turciju un Horvātiju, kā arī konferenču cikla par Eiropas kaimiņattiecību politiku sarīkošana pavēra iespēju pastāvīgam politiskajam dialogam un paraugprakses apmaiņai ar trešo valstu vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

9.

uzskata, ka lietderīgāka ir ilgāka termiņa stratēģiska pieeja instrumentam un tā mērķiem. Prioritārās jomas katra plānošanas posma laikā ir mainījušās, un tādēļ programmu izstrādāšana un iniciatīvu ilgtermiņa attīstība un izvērtēšana ir apgrūtināta. Attiecīgo programmu detalizēta izvērtēšana un precīzas atskaites palīdz sekmīgi izstrādāt turpmākās programmas;

10.

vērš uzmanību uz to, ka jāsaskaņo pieteikumu iesniegšanas procedūras EIDHR finansējuma saņemšanai, un rosina vienkāršot konkrētus programmas izpildes pasākumus, lai ieguvējas būtu arī mazāk organizētas struktūras un lai tās varētu pilnvērtīgi un elastīgi izmantot šo instrumentu. EIDHR joprojām ir salīdzinoši neliela apjoma instruments, kura selektīvai un stratēģiski orientētai izmantošanai ir izšķirīga nozīme;

11.

iesaka stratēģijas novērtēšanā un pārskatīšanā orientēties uz vietējo un reģionālo pašvaldību perspektīvu un subsidiaritāti trešajās valstīs. EIDHR pārvaldībā nevajadzētu palielināt birokrātiju tādā veidā, ka tā kļūtu par slogu, īpaši attiecībā uz projektiem, kas ir svarīgi vietējā līmeņa dalībniekiem. Būtu jāsekmē maksimāls elastīgums, lai novērstu diskrimināciju, ko varētu radīt attiecīgo struktūru smagnējums.

12.

Reģionu komitejas apņēmība veicināt demokrātiju, labu pārvaldību, Eiropas vērtības un cilvēktiesības ir pamats tās iesaistei stratēģijas īstenošanā kopumā. Tomēr, runājot par 5 ierosinātajiem mērķiem, daudzgadu plānā 2010.—2013. gadam īpaši varētu uzsvērt vietējo un reģionālo pašvaldību iespējamo iesaistīšanu 2. mērķa sasniegšanā. RK arī vērš uzmanību uz iespēju, ka Reģionu komitejas īstenotā vēlēšanu novērošanas stratēģija varētu būt viens no 5. mērķa pasākumiem, lai sekmētu demokrātisko struktūru veidošanos vietējā līmenī un iedzīvotāju līdzdalību demokrātiskajās norisēs.

13.

norāda, ka, lai gan šajā mērķī paredzētais atbalsts ir paredzēts galvenokārt nevalstiskajām organizācijām, būtu jāatzīst, ka dažās valstīs un reģionos cilvēktiesību aizstāvji un pat pašvaldību amatpersonas ir pakļautas riskam saistībā ar savu amatu un ikdienas darbu. Būtu jācenšas mobilizēt vajadzīgo atbalstu;

14.

uzskata, ka līdzdalības un iekļaujoša demokrātija vietējā un reģionālajā līmenī ilgtermiņā ir labākais veids, kā izveidot uz iedzīvotāju vajadzībām orientētu un labi funkcionējošu demokrātiju, kuras pamatā ir laba pārvaldība un kura bauda iedzīvotāju uzticēšanos un atbalstu;

15.

aicina veicināt iekļaujošas demokrātijas modeļus, nodrošinot, piemēram, abu dzimumu, pamatiedzīvotāju, ja tādi ir, un vietējo mazākumtautību politisko pārstāvību; turklāt vietējo mazākumtautību grupu, cilvēku ar invaliditāti, kā arī bērnu un jauniešu līdzdalība ir jomas, kurās vajadzīga paraugprakses izplatīšana un atbalsts, un šajā ziņā vietējām un reģionālajām pašvaldībām to centienos nostiprināt iedzīvotāju līdzdalību ir īpaši svarīga loma;

16.

norāda, ka labas, uz plašas politiskās pārstāvības un līdzdalības balstītas pārvaldības svarīgākais elements ir atziņa, ka labākos lēmumus var pieņemt iedzīvotājiem vistuvākajā līmenī;

17.

norāda, ka pārvaldības pārredzamības nodrošināšanā, korupcijas apkarošanā un nabadzības izskaušanā ievērojama nozīme ir demokrātiskai pārskatatbildībai, sākot ar reģionālo un vietējo līmeni;

18.

uzskata, ka sekmējot cilvēciskos kontaktus mazāk formālā līmenī, kā arī lielāku uzmanību veltot iedzīvotāju ikdienas problēmu risināšanai, vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir būtiska nozīme atšķirīgu interešu grupu vietējās sadarbības stiprināšanā;

19.

uzskata, ka pamatbrīvību un cilvēktiesību jomā pilsoniskā sabiedrība, vietējās NVO un vietējā līmeņa organizācijas, kā arī vietējie cilvēktiesību aizstāvji var sasniegt labākos rezultātus politisko, ekonomisko un sociālo tiesību īstenošanā vietējā līmenī, ja to darbība ir atzīta un pasargāta no draudiem, vajāšanas un nedrošības, un ka vietējam līmenim ir īpaši svarīga nozīme demokrātisko vērtību un iedzīvotāju politiskās apziņas veicināšanā, ja visi spēj vienoties kopīgā darbā ar pilnvarotajām vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

20.

uzsver vietējā līmeņa pievienoto vērtību pārrobežu sadarbībā dažādās jomās, tostarp konfliktu risināšanā. Īpaši jāizceļ vietēju iniciatīvu, piemēram, “pilsētu diplomātijas” pozitīvā loma konfliktu risināšanā, veicinot starpkultūru dialogu un īstenojot uzticēšanos sekmējošus pasākumus vietējā līmenī. Tādēļ būtu vēl vairāk jāpievēršas globālām kampaņām demokrātijas un cilvēktiesību jomā, piemēram, jāīsteno starptautiska pieeja, kurā ņemts vērā arī vietējais un reģionālais aspekts;

21.

atgādina, ka, lai gan dialogi cilvēktiesību jomā tiek risināti galvenokārt ar valsts iestādēm, demokrātijas jautājumi skaidri izpaužas arī vietējā un reģionālā līmeņa norisēs. Darbotiesspējīgu demokrātisku sistēmu nevar izveidot un uzturēt bez vietējā un reģionālā līmeņa iesaistes un līdzdalības, kas nodrošina šīs sistēmas tālāku attīstību;

22.

tā kā saskaņā ar ANO definīciju cilvēktiesību aizstāvji ir “personas un organizācijas, kas iesaistītas cilvēktiesību un pamatbrīvību veicināšanā”, vietējā līmeņa lēmumu pieņēmēju un aktīvistu loma ir acīmredzama;

23.

īpaši norāda uz spīdzināšanas gadījumu ievērojamo skaitu vietējos cietumos un policijas iecirkņos. Tādēļ ir jāpieliek vajadzīgās pūles, nodrošinot valstu normatīvo aktu un starptautisko saistību piemērošanu vietējā līmenī. Atbalsts būtu jānovirza arī vietējām NVO, kuras pārrauga varas iestāžu darbību, un pārvaldes iestāžu darbinieku apmācībai;

24.

atbalsta arī pamatnostādni bērnu tiesību jomā un uzsver vietējo pašvaldību nozīmi izglītības un pienācīgas veselības aprūpes pieejamības nodrošināšanā, tostarp reproduktīvās veselības jomā, īpaši attiecībā uz meitenēm;

25.

atbalsta Komisijas paziņojumu “Īpaša vieta bērniem ES ārējās darbībās” (COM(2008) 55 galīgā redakcija) un norāda uz nepieciešamību sekmēt bērnu interešu un bērnu tiesību iekļaušanu visās ES ārējās darbībās;

26.

atzinīgi vērtē jau esošos sadarbības līgumus ar tādām organizācijām kā Eiropas Padome, Eiropas Drošības un sadarbības organizācija, Starptautiskā krimināltiesa, un visnotaļ vēlētos, lai tiktu veltīta pienācīga uzmanība vietējās demokrātijas veicināšanai un vietējo un reģionālo pašvaldību kapacitātes palielināšanai pilsonisko, politisko, ekonomisko un sociālo tiesību īstenošanā;

27.

uzsver bērnu tiesības piedalīties, ietekmēt un tikt uzklausītiem jautājumos, kas skar viņus, atbilstoši bērna vecumam un brieduma pakāpei (kā norādīts ANO Konvencijas par bērnu tiesībām 12. pantā), jo īpaši gadījumos, kad tiek pieņemti lēmumi vietējā līmenī risināmos jautājumos;

28.

pauž pārliecību, ka patiesas demokrātijas un cilvēktiesību aktīvai veicināšanai visā pasaulē īpaši svarīgi ir nodrošināt, lai valstu un Eiropas iestādes ievērotu vietējām un reģionālajām pašvaldībām noteiktās kompetences, kā arī pilnveidot vietējo un reģionālo demokrātiju, pašpārvaldi un varas decentralizāciju Eiropā;

29.

uzsver, ka pēdējos divos gados vēlēšanu novērošana ir kļuvusi par vienu no RK ārējās politikas efektīviem instrumentiem un atzīst Vietējo un reģionālo pašvaldību kongresa pieredzi un ilggadējo ieguldījumu šajā jomā. Komiteja atzinīgi vērtē to, ka tai dota iespēja piedalīties Vietējo un reģionālo pašvaldību kongresa pasākumos, kas saistīti ar vietējās un reģionālās demokrātijas veicināšanu;

30.

uzskata, ka atbalsts vēlēšanu novērošanai ir svarīgs demokrātijas attīstībai un ka ES turpmākajās vēlēšanu novērošanas stratēģijās īpaša uzmanība būtu jāvelta arī vietējo un reģionālo vēlēšanu novērošanai trešajās valstīs;

31.

uzskata, ka ES valstu vēlēšanu novērošanā būtu jāpievērš vairāk uzmanības demokrātijas veicināšanas ietekmes novērtējumam vietējā un reģionālajā līmenī;

32.

uzsver, ka nākamajā Stratēģijas dokumentā 2010.—2013. gadam būtu jāņem vērā vietējo un reģionālo pašvaldību iespējamā loma šīs iniciatīvas īstenošanā, īpaši vietējo vēlēšanu procesu kontekstā, un Eiropas pieredze vēlēšanu novērošanā trešajās valstīs.

9.10.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 257/30

—

uzsver, ka visā Eiropas Savienībā reģionālais un vietējais līmenis uzņemas galveno atbildību par valodu daudzveidības aizsardzību un veicināšanu. Tieši reģionālās un vietējās pašvaldības ir tās, kas var vislabāk veidot konstruktīvas partnerattiecības ar svešvalodu mācīšanas iestādēm, lai noteiktu, kādi mācību kursi un apmācība nepieciešama vietējo vajadzību un pieprasījuma apmierināšanai;

—

uzskata, ka, ņemot vērā valodu daudzveidības nozīmi Eiropas Savienībā, daudzvalodīgas sabiedrības veidošanā pēc iespējas vairāk jāuzsver daudzveidības pozitīvā ietekme un jāmazina tās trūkumi;

—

uzskata, ka katram iedzīvotājam Eiropas Savienībā līdzās dzimtajai valodai, kas ir kultūras identitātes pazīme, dzīves laikā papildus jāapgūst aktīvas un pasīvas zināšanas otrajā valodā un trešā valoda, kas izraudzītas, pamatojoties uz kultūru līdzību vai arī uz sociālās un ekonomikas mobilitātes prasībām izcelsmes valstī vai reģionā;

—

uzsver, ka, lai sasniegtu mērķi “dzimtā valoda plus divas svešvalodas”, reģioniem jāuzņemas vadošā loma, jo īpaši izglītības programmu īstenošanā;

—

aicina rosināt visus reģionus organizēt vietējos forumus par daudzvalodību, lai uz vietas novērotu sociālās, saimnieciskās un izglītības tendences, kā arī piedāvātu izpratnes veicināšanas un iedzīvotāju motivēšanas pasākumus saistībā ar mūžizglītības koncepciju “dzimtā valoda plus divas svešvalodas”.

Ziņotājs

:

Roberto PELLA kgs (IT/PPE), Bjellas (Biella) apgabala padomes loceklis un Valdengo mēra vietnieks

1.

atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Komisija, 2007. gada 1. janvārī izstrādājot tematisku dokumentu kopumu un iesniedzot to komisāram Leonard Orban kgam, ir devusi spēcīgu stimulu daudzvalodības jautājumam. Ņemot vērā minēto dokumentu nozīmi un attiecīgā jautājuma risināšanas grūtības, tas būtu jānostiprina, lai nodrošinātu attīstību un lai efektīvi varētu īstenot noteiktos mērķus;

2.

uzsver daudzvalodības prioritāro nozīmi Eiropas politiskajā programmā. Tā ir prioritārs jautājums, kas skar katru Eiropas sociālās, saimnieciskās un kultūras dzīves jomu;

3.

atbalsta darba programmu, ko izstrādājis komisārs Orban kgs, uzskatot daudzvalodību par instrumentu, lai veicinātu Eiropas integrāciju un sekmētu starpkultūru dialogu;

4.

uzskata, ka, ņemot vērā valodu daudzveidības nozīmi Eiropas Savienībā, daudzvalodīgas sabiedrības veidošanā pēc iespējas vairāk jāuzsver daudzveidības pozitīvā ietekme un jāmazina tās trūkumi, lai neizmantotu daudzveidību kā pašmērķi;

5.

vērš uzmanību uz augsta līmeņa grupas 2005. gadā izstrādāto pētījumu par daudzvalodību un atbalsta tajā minētos šādus pasākumus:

6.

norāda uz 2007. gada septembrī tiešsaistē uzsākto apspriešanu, kuras galvenie secinājumi par pasākumiem daudzvalodības jomā ir šādi:

7.

uzsver un atbalsta priekšlikumus, ko iesniegusi pēc Eiropas Komisijas iniciatīvas izveidotā un Amin Maalouf kga vadītā inteliģentu grupa starpkultūru dialoga jautājumos, un piekrīt šādiem apgalvojumiem:

8.

uzsver, ka kultūru un valodu daudzveidības veicināšana un saglabāšana ir viena no prioritātēm. Eiropas Savienībā ar valodu daudzveidību būtu jāizprot šādu valodu atzīšana un lietojums:

Savienībai un tās dalībvalstīm to attiecīgajās darbības jomās būtu jāsekmē valodu daudzveidība;

9.

visā Eiropas Savienībā reģionālais un vietējais līmenis uzņemas atbildību par valodu daudzveidības aizsardzību un veicināšanu. Reģionālais un vietējais līmenis atbild arī par izglītību, apmācību un pieaugušo izglītību, kā arī iesaistās sociālajās partnerattiecībās un koordinē izaugsmi un attīstību reģionālajā un vietējā mērogā;

10.

ja profesionālā apmācība ir virzīta uz mūžizglītību, “zināšanu” un “mācīšanās” koncepcijas nozīme palielinās arī tādēļ, ka plašās iespējas darba tirgū prasa labākas svešvalodu prasmes;

11.

tieši reģionālās un vietējās pašvaldības ir tās, kas var vislabāk veidot konstruktīvas partnerattiecības ar svešvalodu mācīšanas iestādēm, lai noteiktu, kādi mācību kursi un apmācība nepieciešama vietējo vajadzību un pieprasījuma apmierināšanai;

12.

tādēļ uzskata, ka reģionālo un vietējo pašvaldību rīcībā ir vispiemērotākie instrumenti, lai apmierinātu vietējās vajadzības svešvalodu jomā, neierobežojot atbalstu, ko tās varētu saņemt no galvenajām kompetentajām iestādēm un valsts iestādēm;

13.

uzskata, ka Eiropā jāveicina sociālā un ekonomiskā kohēzija, pēc iespējas labāk izmantojot ar mobilitāti, globalizāciju, Eiropas kultūru un Eiropas pilsoniskumu saistītās iespējas;

14.

galvenais veids, kā to panākt, ir novērst valodu šķēršļus, kas jāpārvar valstīm un atsevišķām personām, jo

15.

attiecībā uz atklāto koordinācijas metodi daudzvalodības jomā Komisijai jācenšas iesaistīt ne tikai valsts līmeņa administrāciju, bet arī vietējā un reģionālā līmeņa administrāciju, jo bieži vien tieši minētais līmenis uzņemas galveno atbildību par dažādu pasākumu īstenošanu attiecīgajā apgabala vai reģionā;

16.

šajā sakarā aicina pievērst uzmanību tam, ka jāņem vērā un jāciena neoficiālās mazākumtautību valodas, kas tāpat kā oficiālās valodas veido reģiona kultūras daudzveidību, kura jāņem vērā Eiropas integrācijas programmās;

17.

RK uzskata, ka ceļā uz mērķi “dzimtā valoda plus divas svešvalodas” ir svarīgi ņemt vērā Eiropas daudzvalodības pasākumu mērķus;

18.

RK uzskata, ka katram iedzīvotājam Eiropas Savienībā līdzās dzimtajai valodai, kas ir kultūras identitātes pazīme, dzīves laikā papildus būtu jāapgūst aktīvas un pasīvas zināšanas otrajā un trešajā valodā, kas izvēlētas, pamatojoties uz kultūru līdzību vai arī uz sociālās un ekonomikas mobilitātes prasībām izcelsmes valstī vai reģionā;

19.

papildu svešvalodu var izvēlēties ne tikai no valodām, kas tiek uzskatītas par oficiālajām ES valodām, bet arī no Eiropas mazākumtautību valodām, jo īpaši no trešo valstu valodām, kas piedāvā būtiskas iespējas kultūras, ekonomikas un sociālajā jomā, lai veicinātu Eiropas konkurētspēju;

20.

RK ierosina tālāk dokumentā minētos svarīgos ieteikumus iekļaut Eiropas daudzvalodības politikas prioritātēs un īstenot, lai motivētu iedzīvotājus, saglabātu daudzveidību un vietējām un reģionālajām iestādēm piešķirtu izšķirošu nozīmi izglītības koncepcijas izvēlē;

21.

vietējās un reģionālās pašvaldības ir nozīmīgas ne tikai tāpēc, ka daudzām no tām ir politiskā un administratīvā kompetence izglītības un apmācības jomā, bet arī tādēļ, ka tās spēj efektīvāk uzraudzīt situāciju saistībā ar sabiedrības daudzvalodību un sekot līdzi šīm tendencēm Kopienas direktīvu un programmu īstenošanas laikā. Tieši reģionālajā un vietējā līmenī tiek izvērtētas iegūtās kompetences un īstenotie pasākumi, un, pateicoties to pārbaudei, var dot spēcīgus impulsus Eiropas politiskajai darbībai;

22.

lai sasniegtu mērķi “dzimtā valoda plus divas svešvalodas”, reģioniem jāuzņemas vadošā loma, jo īpaši izglītības programmu īstenošanā;

23.

vienas valsts dažādos reģionos var būt atšķirīgas vēsturiskas, kultūras, sabiedrības, sociālās un saimnieciskās iezīmes;

24.

jāveicina teritoriālā daudzveidība, proti, reģioni jāaicina piedāvāt valodu apmācību, pamatojoties uz analīzēm, pētījumiem un vietējo un reģionālo pašvaldību veiktajām aptaujām par kultūras tradīcijām, iedzīvotāju vēlmēm, kā arī reģiona sociāli ekonomiskajām prasībām un perspektīvām;

25.

līdz ar to minētā metode ļauj pārbaudīt, vai pašreizējās izglītības programmas atbilst vietējām vajadzībām, un, pateicoties vietējo un reģionālo pašvaldību rīcības brīvībai, veikt izmaiņas izglītības pasākumos, kas nav devuši cerētos rezultātus;

26.

attiecībā uz otro valodu jānodrošina brīva izvēle. Ja kādā no dalībvalstīm ir vairāk nekā viena ES oficiālā valoda, jāsekmē arī otras valodas (pārējo valodu) apguve.

27.

uzskata, ka daudzvalodības politikā būtu jāiekļauj arī ievērojams ārējais aspekts. Eiropas valodu popularizēšana ārpus ES izraisa interesi no kultūras un tautsaimniecības viedokļa. ES tāpat būtu jābūt atvērtai trešo valstu valodām, piemēram, ķīniešu, arābu, indiešu, krievu u.c. valodām;

28.

tādēļ ierosināts visus reģionus aicināt organizēt vietējos forumus par daudzvalodību, lai uz vietas novērotu sociālās, saimnieciskās un izglītības tendences, kā arī piedāvātu izpratnes veicināšanas un iedzīvotāju motivēšanas pasākumus saistībā ar mūžizglītības koncepciju “dzimtā valoda plus divas svešvalodas”;

29.

jāsniedz arī spēcīgs atbalsts migrantu integrācijas programmām. Jāsekmē un jāatvieglo attiecīgo valodu apguve, kuras viņiem un viņu bērniem nepieciešamas, lai pilnībā attīstītu savas spējas Eiropas sabiedrībā, un tajā pašā laikā pilnībā jānodrošina viņu tiesības uz dzimtās valodas saglabāšanu. Viena no valodām, kas viņiem jāapgūst un jāprot, ir ES oficiālā valoda kādā teritorijā, t.i., dalībvalstī, kurā viņi dzīvo, kā arī citas oficiālās valodas reģionos vai teritorijās, kur tādas ir un kā tas noteikts attiecīgās valsts konstitucionālajās normās.

30.

īsi sakot, vietējām, reģionālajām un valsts iestādēm jāaicina izglītības iestādes savos mācību plānos iekļaut daudzas valodas. Izglītības sistēmās jānodrošina iespējas apgūt dažādas valodas, kas piemērotas reģionālajām sabiedrības, tautsaimniecības un kultūras vajadzībām.

31.

uzskata, ka valodu prasme ir konkurētspējas pamatnosacījums. Pētījumi liecina, ka Eiropas uzņēmumi zaudē tirgus, ja nav attiecīgo valodas zināšanu;

32.

tādēļ aicina Komisiju turpināt pasākumus minētajā jomā;

33.

attiecībā uz maz izplatītām valodām un mazākumtautību valodām būtu jāatceras, ka tās dod ieguldījumu Eiropas kultūras pamatvērtības, t.i., daudzveidības, nostiprināšanā, un tāpēc tās ne tikai nav jādiskriminē šajā procesā, bet gan īpaši jāaizsargā;

34.

apzīmējums “mazākumtautības valoda” vai “maz izplatīta valoda” nedrīkst kļūt par valodas diskriminācijas iemeslu;

35.

iesaka sekmēt debates, lai ieviestu piemērotākus terminus, kas labāk atbilst faktiskajam stāvoklim;

36.

līdz ar to ir svarīgi turpināt darbību, lai piešķirtu oficiālu statusu tām mazākumtautību valodām, kas pārstāv dziļi iesakņojušās Eiropas tradīcijas un kultūru;

37.

tas ļautu ES oficiāli atzīt šīs valodas, un tādēļ dokumenti būtu jātulko nevis pašreizējās 23 valodās, bet gan daudz vairāk valodās, kas veicinātu Eiropas iestāžu tiešu saskarsmi ar iedzīvotājiem;

38.

valodu oficiālās atzīšanas process Eiropas līmenī un teritoriālā daudzveidība veicinās sociālo iekļaušanu;

39.

atzinīgi vērtē 2005. gada 13. jūnija Eiropadomes secinājumus, ar ko ES iestādēs un struktūrās ir atļauts lietot valodas, kuras nav oficiālās valodas saskaņā ar Regulu 1/1958.

40.

valodas, kurām nav oficiāla statusa ne Eiropas, ne vietējā, ne reģionālajā līmenī, tomēr joprojām jāiekļauj kultūras identitātes saglabāšanas programmās;

41.

pastāv arī jautājums, kā atbalstīt iedzīvotājus mūžizglītības procesā;

42.

kaut arī valodu mācīšanu ir vieglāk iekļaut skolu mācību programmās un atbalstīt jauniešus, lai viņi vēlāk nezaudētu skolā apgūto valodas izpratni starpkultūru aspektā, problēma tomēr kļūst sarežģītāka, runājot par paaudzēm, kas jau sen beigušas izglītības procesu un nekad nav piedalījušās daudzvalodīgā mācību procesā. Svarīgi ir nodrošināt valodu kursus arī vecākai paaudzei, kuras daudzi pārstāvji ne privātajā, ne profesionālajā dzīvē nav izmantojuši svešvalodas. Tādējādi vecumdienās uzlabotos viņu spējas izteikties, un šī iedzīvotāju grupa spētu pilnvērtīgāk izmantot ES pilsonības sniegtās iespējas;

43.

tādēļ ir jāveicina mācību metodes, kas ir ne vien pieņemamas cenas ziņā (bieži vien valodu kursu cenas ir šķērslis vecāka gadagājuma cilvēku izglītībai), bet arī pieejamas personām, kurām ir mobilitātes problēmas vai kas nevar aktīvi piedalīties laika trūkuma dēļ;

44.

RK norāda, ka jācenšas pēc iespējas pareizāk iemācīties svešvalodu, jo īpaši ņemot vērā arvien pieaugošo imigrantu kopienu;

45.

tādēļ ir svarīgi uzsvērt, ka pastāv vienkāršotas mācību metodes, kas cilvēkiem ļauj apgūt valodas pamatzināšanas, dodot viņiem iespēju saprast un tikt saprastiem. Valsts, reģionālajām un vietējām izglītības iestādēm jāatbalsta minētās mācību metodes, un tās jāfinansē ar ES līdzekļiem, lai izplatītu informāciju par mācīšanās iespējām un mazinātu plaisu starp paaudzēm svešvalodu apguves jomā;

46.

tas nozīmē, ka jāveicina alternatīvi mācīšanās veidi ar multivides palīdzību, popularizējot televīzijas pārraides oriģinālvalodā ar subtitriem (piemēram, televīzijas programmas, filmas, ziņu raidījumi), kā arī vairāk jāizmanto datorizēti valodu kursi un tiešsaistes tulkošanas pakalpojumi. Runa ir par sava veida mūžizglītību pašmācības ceļā;

47.

savukārt jauniešos un bērnos jau agrā vecumā jārada vēlme apgūt jaunas valodas. Pēc iespējas ātrāk jāsāk mācīt pirmo svešvalodu, lai tādējādi ļautu bērnam iepazīties ar svešvalodas skaņām, kas veicinātu ātrāku un vispusīgāku valodas apguvi;

48.

būtu jāpilnveido valodu prasmes apguve pamatskolā un vidusskolā. Pamatskolā mācību stundās jābūt vairāk iespēju runāt svešvalodā, bet vidusskolā jāmāca otrā izvēlētā svešvaloda;

49.

augstākās izglītības iestādēs jābūt iespējai pilnveidot vai vēl vairāk uzlabot valodu zināšanas, un tas nozīmē, ka jāatbalsta arī programmas Erasmus un Socrates;

50.

augstākās izglītības iestādēm jābūt atvērtām ne vien vecāka gadagājuma cilvēkiem, kas vēlas uzlabot valodu zināšanas, bet arī uzņēmumiem, kuriem jāpalīdz un kas jāiedrošina, lai to personāls un vadība sāktu apgūt jaunas valodas komerciālām vajadzībām. Tādēļ būtu jāveicina uzņēmumu un augstskolu partnerattiecības;

51.

turklāt ir jāorganizē tulkošanas un mutiskās tulkošanas kursi, kuros piedalās ne vien iestādes (sākot ar vietējām pašvaldībām un reģioniem, līdz pat Eiropas Parlamentam, piemēram, atbalstot un apbalvojot pilsētas, kuru tīmekļa vietnes un ārējie dokumenti ir pieejami vairākās valodās, var radīt labus stimulus daudzvalodībai vietējās iestādēs), bet arī dalībnieki, kas sazinās ar plašu sabiedrību;

52.

daudzvalodību var sekmēt ne vien ar izglītības un apmācības, bet arī ar izklaides un atpūtas pasākumu palīdzību;

53.

piemēram, vairāku valodu apgūšana, nodarbojoties ar sportu vai piedaloties kultūras dzīvē, ir veids, kā veicināt izpratni plašā sabiedrībā, sākot ar bērniem un beidzot ar pieaugušajiem;

54.

vēl viens piemērs ir dziesmas, kas jau pašas par sevi ir globālas un daudzvalodīgas. Lietderīgi būtu atbalstīt, piemēram, Eiropas mūzikas atvērto durvju dienas, uzmanību pievēršot dziesmu tekstiem;

55.

jāveicina literāro darbu izplatīšana, izmantojot literāro tulkojumu programmu (izdevumi divās valodās — oriģinālvalodā un tulkojumā), un šīs iniciatīvas īstenošana jāuztic ne vien atsevišķām izdevniecībām, bet arī jāveido publiskās partnerības, lai tādējādi aicinātu vietējās un reģionālās pašvaldības atbalstīt privātās daudzvalodu iniciatīvas;

56.

bez šaubām, ka Eiropas Savienībā ir nepieciešama “institucionālā” daudzvalodība. Tāpēc ES iestādēs nekavējoši jānodrošina vismaz pasīva tulkošana no oficiālajām ES valodām, lai personas, kas piedalās diskusijās, varētu domas izteikt dzimtajā valodā;

57.

kultūras daudzveidības saglabāšana nozīmē garantēt oficiālo un neoficiālo tulkojumu sistēmu visās oficiālajās ES valodās. Daudzvalodība jāatbalsta tā, ka arī neoficiālās sanāksmēs notiktu divpusēja komunikācija dalībnieku izmantotajās valodās;

58.

oficiālajās sanāksmēs darba dokumentiem un oficiālajiem dokumentiem jābūt iztulkotiem visās oficiālajās dalībvalstu valodās. Tā kā katras dalībvalsts respektēšana ir ES stūrakmens, tad ES savukārt ir jābūt pilnībā pieejamai, saskaņā ar attiecīgajām konstitucionālajām normām katrai no tām nodrošinot dokumentus, kas nepieciešami, lai veicinātu iedzīvotāju aktīvu pilsoniskumu Eiropā;

59.

daudzvalodībai ir jāveicina ne tikai sociālā un ekonomikas mobilitāte Eiropas Savienībā, bet arī jāļauj Eiropas iedzīvotājiem būt atvērtiem attiecībā tirgiem un kultūrām ārpus ES;

60.

tas ir svarīgi, ņemot vērā pašreizējo attīstību, kas mudina ES veidot aizvien ciešāku ekonomisko un kultūras sadarbību, piemēram, ar Ķīnu, Krieviju un Japānu;

61.

tātad ES lielāka ārējā konkurētspēja ir atkarīga arī no tā, vai tiek uzlabota trešo valstu valodu apguve izglītības un apmācības jomā;

62.

papildu svešvalodu var izvēlēties no visām valodām, ko Eiropas valstis izmanto sadarbības vajadzībām, taču īpaša uzmanība jāpievērš valodām un kultūras īpatnībām tajās jaunattīstības valstīs ārpus ES, ar kurām Eiropa veido tirdzniecības attiecības.

9.10.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 257/36

—

atgādina, ka Reģionu komitejas 2006. gada 7. decembra plenārsesijas ietvaros rīkotā strukturētā dialoga laikā EK priekšsēdētājs Barroso pauda principiālu atbalstu Eiropas kalnu apgabalu vēlēto pārstāvju apvienības priekšlikumam par Zaļās grāmatas “Eiropas Savienības kalnu politika” izstrādi;

—

atzīmē, ka kalnu masīvi vienlaikus ir gan pastāvīgu nelabvēlīgu dabas un ģeogrāfisko apstākļu ietekmēti apgabali, gan reģioni, kuros ir izaugsmes veicināšanai un darbavietu radīšanai nepieciešamie dabas un cilvēkresursi;

—

prasa Eiropas Savienībā izstrādāt efektīvu integrētu kalnu politiku, kurā ņemta vērā kalnu masīvu daudzveidība;

—

vēlētos, lai Eiropas Komisija un ES dalībvalstis aktīvi īstenotu Lisabonas un Gēteborgas atjaunoto stratēģiju vispārējos mērķus, izmantojot Eiropas rīcības plānu kalnu apgabalu konkurētspējas un ilgtspējīgas attīstības veicināšanai;

—

iesaka Eiropas Komisijai ņemt vērā trīs nozīmīgus tematus:

Ziņotājs

:

Luis DURNWALDER kgs (IT/PPE), Reģionālās padomes loceklis/Bolcāno autonomā apgabala priekšsēdētājs

1.

atgādina, ka Reģionu komitejas 2006. gada 7. decembra plenārsesijas ietvaros rīkotā strukturētā dialoga laikā EK priekšsēdētājs Barroso pauda principiālu atbalstu Eiropas kalnu apgabalu vēlēto pārstāvju apvienības priekšlikumam par Zaļās grāmatas “Eiropas Savienības kalnu politika” izstrādi;

2.

uzsver, ka Lisabonas līgumā (158. pantā) atzīts, ka kalnu reģioniem, tostarp pastāvīgu nelabvēlīgu dabas un ģeogrāfisko apstākļu skartiem reģioniem, ir jāpievērš īpaša uzmanība, un tas noteikts kā viens no teritoriālās kohēzijas mērķiem;

3.

norāda, ka kalnu reģioniem ir būtiska nozīme Eiropas Savienības iedzīvotāju dzīvē un darbībā, ņemot vērā minēto reģionu dabas un kultūras resursus, piemēram, valodu daudzveidību un prasmes, kā arī tautsaimniecības resursus — lauksaimniecību, rūpniecību un tūrismu;

4.

atzīmē, ka kalnu masīvi sastopami 21 ES dalībvalstī, tie aizņem 35,69 % no ES teritorijas un tajos dzīvo 17,73 % ES iedzīvotāju (1);

5.

atzīmē, ka kalnu apgabali aizņem 26 % no pasaules sauszemes platības, kas atrodas virs jūras līmeņa, tajos dzīvo 10 % pasaules iedzīvotāju, un tādēļ tie ir būtiska planētas ilgtspējīgas attīstības sastāvdaļa, kā minēts Rio pieņemtās “Programmas 21” 13. sadaļā;

6.

secina, ka piekļuve kalnu masīviem ir būtisks priekšnoteikums, lai pabeigtu vienotā tirgus izveidi un nodrošinātu personu brīvu pārvietošanos, preču un pakalpojumu brīvu apriti;

7.

uzsver, ka kalnu apgabali nav viendabīgi, jo kalnu masīvi pārsniedz reģionu vai valstu robežas un tos veido kalni, ielejas, priekškalnes, pilsētu teritorijas un lauku apvidi;

8.

apstiprina, ka kalnu videi ir raksturīga liela bioloģiskā daudzveidība un tādēļ tā ir sevišķi nestabila un īpaši reaģē uz klimata pārmaiņām, tādēļ to var uzskatīt par efektīvu agrīnās brīdināšanas sistēmu saistībā ar klimata pārmaiņām;

9.

norāda, ka kalnu apgabalos parasti tiek izmēģinātas novatoriskas idejas ilgtspējīgas attīstības problēmu risināšanai pastāvīgu nelabvēlīgu dabas apstākļu ietekmētos reģionos;

10.

atgādina, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir liela pieredze kalnu apgabalu ilgtspējīgas attīstības jomā;

11.

atgādina, ka Eiropas Parlaments, Reģionu komiteja un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja, izstrādājot atzinumus un pētījumus, cenšas sekmēt kalnu reģionu nozīmi Eiropas politikās;

12.

secina, ka šobrīd Eiropā nav politikas vai integrētas Kopienas stratēģijas kalnu apgabaliem, kaut gan šāda politika un stratēģija ir izstrādāta piekrastes reģioniem un pilsētu teritorijām.

13.

atzīmē, ka kalnu apgabalu pašvaldības būtisku nozīmi piešķir autonomijai un subsidiaritātes principa ievērošanai augšupējā Eiropas pārvaldības metodē;

14.

atzīmē, ka kalnu masīvi vienlaikus ir gan pastāvīgu nelabvēlīgu dabas un ģeogrāfisko apstākļu ietekmēti apgabali, gan reģioni, kuros ir izaugsmes veicināšanai un darbavietu radīšanai nepieciešamie dabas un cilvēkresursi;

15.

uzskata, ka Eiropas politikas ir jāapvieno integrētā ilgtspējīgas attīstības stratēģijā, kas pielāgota katra kalnu masīva īpatnībām;

16.

secina, ka ES nekavējoties ir jāveic līdzsvaroti un taisnīgi pasākumi, lai ilgtermiņā nodrošinātu Eiropas pilsētu teritoriju, piekrastes un kalnu reģionu, kā arī reģionu ar zemu iedzīvotāju blīvumu daudzveidību;

17.

atgādina, cik liela nozīme ir kalnu reģionu iedzīvotājiem un viņu ieguldījumam ainavu izveidē un vides līdzsvara saglabāšanā kalnos;

18.

atbalsta reģionu un vietējo pašvaldību, kā arī tīklu, kuros tās apvienojušās, veikto labas prakses apmaiņu atbilstoši Lisabonas un Gēteborgas atjauninātajiem mērķiem ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas jomā;

19.

norāda, ka Lisabonas stratēģijai un kohēzijas politikas pamatnostādnēm no 2007. līdz 2013. gadam kā Eiropas konkurētspējas veicinātājām pasaules līmenī ir būtiska nozīme ne tikai attiecībā uz kalnu, bet arī citiem apgabaliem;

20.

atgādina, ka Eiropas politiku pārrobežu un starpvalstu dimensijai ir būtiska nozīme Eiropas integrācijā;

21.

uzskata, ka ir būtiski tuvināt politisko un administratīvo Eiropu iedzīvotāju ikdienas dzīvei.

22.

uzsver, ka Eiropas līmenī vislabākos rezultātus varēs sasniegt ar integrētu pieeju katram konkrētajam kalnu masīvam (Alpiem, Pirenejiem, Karpatiem, Pireneju pussalas kalnu grēdai, Balkāniem, Vidusjūras reģiona kalniem, tostarp salās, Skandināvijas un Centrāleiropas kalniem u.c.) pārrobežu un starpvalstu dimensijā;

23.

uzsver kalnu apgabalu nozīmi dabas un kultūras resursu aspektā;

24.

norāda uz valstu un reģionālo integrēto kalnu politiku ievērojamo skaitu;

25.

ņem vērā Alpu konvencijas darbu un Karpatu konvencijas izveidi;

26.

atzinīgi vērtē darbu, ko veic Eiroreģioni un Darba apvienības kā pārrobežu reģionu starpnieki un sadarbības veicinātāji;

27.

pauž vēlmi, lai tiktu izstrādāta integrēta Eiropas kalnu stratēģija, kas starpnozaru aspektā papildinātu progresu, ko sagaida no pašreiz izstrādātās Zaļās grāmatas “Teritoriālā kohēzija”.

28.

norāda, ka Eiropas kalnu politika skars vairākas nozaru politikas, uz kurām jau daļēji attiecas Eiropas tiesību akti, bet kuras līdz šim nav bijušas saskaņotas ar integrētu pieeju;

29.

norāda, ka efektīvā kalnu politikā jāņem vērā šādas svarīgas politikas jomas:

30.

prasa izstrādāt Eiropas Savienībā efektīvu integrētu kalnu politiku, kurā ņemta vērā kalnu masīvu daudzveidība;

31.

vēlētos, lai Eiropas Komisija un ES dalībvalstis aktīvi īstenotu Lisabonas un Gēteborgas atjaunoto stratēģiju vispārējos mērķus, izmantojot Eiropas rīcības plānu kalnu apgabalu konkurētspējas un ilgtspējīgas attīstības veicināšanai;

32.

iesaka Eiropas iestādēm “tiesību aktu labākas izstrādes” jomā ņemt vērā teritoriju īpatnības;

33.

aicina Eiropas Komisiju atzīt vietējo un reģionālo pašvaldību pozitīvo un daudzpusīgo ieguldījumu kalnu apgabalu ilgtspējīgā attīstībā, un iekļaut to jaunajā Eiropas kalnu politikā;

34.

iesaka Eiropas Komisijai ņemt vērā trīs nozīmīgus tematus:

35.

aicina Eiropas Komisiju nodrošināt, lai kalnu apgabali kļūtu par izmēģinājuma zonām inovācijas, zināšanu sabiedrības un ilgtspējīgas attīstības jomā;

36.

vēlas, lai kalnu reģioni turpinātu īstenot uz tradīcijām balstītus inovācijas pasākumus un uzlabotu minēto reģionu MVU konkurētspēju;

37.

ierosina Eiropas Komisijai un ES dalībvalstīm apzināt katras konkrētās teritorijas vajadzības nodarbinātības un apmācības jomā;

38.

iesaka Eiropas Komisijai, pamatojoties uz dabas parku pieredzi, izstrādāt nomaļu augstu un vidēji augstu kalnu reģionu integrētu pārvaldības metodi, kas spēj apvienot dabas resursu aizsardzības politiku, ar kalnu apgabalu veicināšanas un ilgtspējīgas attīstības politikas jomām, sevišķi pateicoties tīkla “Natura 2000” instrumentiem,;

39.

iesaka Eiropas Savienībai Eiropas civilās drošības organizācijas darba ietvaros ņemt vērā teritoriju īpatnības, ievērojot dabas katastrofu draudu intensitāti un īpašās vajadzības, tātad arī civilās aizsardzības pasākumu un glābšanas metožu specifiku kalnu apgabalos;

40.

aicina KLP reformas ietvaros ņemt vērā kalnu apgabalu lauksaimniecības, ganību lopkopības un vīnkopības stratēģisko nozīmi ainavu saglabāšanā, ūdens kvalitātes nodrošināšanā un augstas kvalitātes un izsekojamu produktu ražošanā; jaunā kopējā lauksaimniecības politika, kurā ņemts vērā teritoriālais aspekts, sekmētu kvalitatīvas produkcijas ražošanu nelielos apjomos, kas ir viena no Eiropas lauksaimniecības galvenajām sastāvdaļām un būtisks vides faktors;

41.

aicina Eiropas Komisiju, Eiropas Parlamentu un ES Padomi izstrādāt virkni saskaņotu pasākumu, lai sniegtu atbalstu galvenokārt augstu un vidēji augstu kalnu reģionos tad, kad būs atcelti noteikumi par piena kvotām. Pasākumi jāfinansē ar līdzekļiem, ko vairs neizmanto tirgus organizācijas pasākumiem, tomēr tas nedrīkst notikt uz tiešo maksājumu rēķina. Lai saglabātu lauksaimniecību, ekstensīvo lopkopību un piena ražošanu augstu un vidēji augstu kalnu apgabalos, otrā pīlāra ietvaros jāizstrādā racionālākas metodes, citastarp produkcijas laišanai tirgū, un tādējādi jāatbalsta tie lauksaimnieki nelabvēlīgu dabas un ģeogrāfisku apstākļu ietekmētos reģionos, kuru darbība pozitīvi ietekmē dabu un vidi;

42.

aicina ES iestādes to rīcībpolitikās ņemt vērā kalnu mežu un ilgtspējīgas mežu apsaimniekošanas stratēģisko nozīmi saistībā ar efektīvo aizsardzību, ko meži nodrošina savās atrašanās vietās, sevišķi apdzīvotās vietās, kā arī ņemot vērā mežu nozīmīgumu resursu un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā, lai cīnītos pret klimata pārmaiņām, saglabātu gaisa un ūdens kvalitāti, uzturētu ainavas un veicinātu kalnu apgabalu sociāli — ekonomisko attīstību;

43.

uzskata, ka šobrīd Eiropā pilnībā netiek izmantotas mežsaimniecības iespējas gan vides, gan saimnieciskajā aspektā (enerģija, būvniecība, kokmateriāli);

44.

aicina Eiropas iestādes iekļaut Eiropas teritoriju novērtējumā enerģētikas problēmas un kalnu reģionu atjaunojamo energoresursu (hidroelektroenerģijas, saules un vēja enerģijas, biomasas un koksnes) ražošanas un pasīvo ēku būvniecības kapacitāti;

45.

aicina Eiropas iestādes, valstu un reģionālās bankas, Eiropas Oglekļa fondu un Bluenext ņemt vērā kalnu vides kvalitātes (meži, pļavas un ganības) pozitīvo ieguldījumu CO2 piesaistē, ko varētu sekmēt ar finansiālu atbalstu, izmantojot sertifikātu vai oglekļa kredīta sistēmas;

46.

norāda, ka teritoriālā dimensija jāpiešķir arī IKT un Eiropas enerģētikas un transporta komunikāciju tīkliem un jāņem vērā reģionu, kurus tie šķērso, ģeogrāfiskais, vides un iedzīvotāju stāvoklis, lai šie tīkli kļūtu par efektīviem Eiropas komunikāciju un sakaru tīkliem kontinenta mērogā, kurus atbalsta vietējie iedzīvotāji;

47.

uzņemas veikt pētījumu par kalnu apgabalu pilsētu integrētu un ilgtspējīgu vietējo transportu saistībā ar Eiropas līmeņa debatēm par ilgtspējīgu mobilitāti pilsētās;

48.

uzsver, ka ir jānodrošina regulāra satiksme starp kalnu reģioniem un blīvi apdzīvotiem apgabaliem, lai sasniegtu atjaunotos izaugsmes un nodarbinātības mērķus;

49.

prasa Eiropas Komisijai darīt visu iespējamo, lai mazinātu “digitālo plaisu” un nodrošinātu visām teritorijām un visiem Eiropas iedzīvotājiem piekļuvi ātrdarbīgiem un drīzumā ļoti ātrdarbīgiem sauszemes vai gaisa sakariem, tostarp Eiropas e-iekļautības iniciatīvas i2010 ietvaros;

50.

iesaka iekļaut kalnu dimensiju arī ārpolitikā un kaimiņattiecību politikā saistībā ar dažiem starptautiskiem ģeopolitikas jautājumiem, piemēram, ūdeni un dabas resursiem, kultūras daudzveidības ievērošanu, izglītību, ilgtspējīgu tautsaimniecības attīstību un migrācijas plūsmām;

51.

iesaka Eiropas Komisijai īstenot tās komunikācijas stratēģiju, ievērojot teritoriālās īpatnības, lai minētajai stratēģijai būtu iespējami ciešāka saikne ar Eiropas iedzīvotāju ikdienas dzīvi;

52.

iesaka nostiprināt teritoriālo dimensiju Eiropas politikās, Kopienas lēmumu pieņemšanas un komitoloģijas procesā, lai uzlabotu demokrātiju Eiropā;

53.

aicina Eiropas Parlamentu novērtēt Eiropas Savienības veikto pasākumu kalnu masīvu jomā ietekmi uz budžetu;

54.

iesaka saskaņot kohēzijas politiku, veidojot partnerības kalnu masīvu reģionos, lai koncentrētu un uzlabotu strukturālo pasākumu stratēģisko dimensiju;

55.

iesaka saskaņot kalnu masīvu līmenī arī citu Kopienas politiku rīcības plānus, kuriem ir teritoriāla ietekme, lai izstrādātu transversālas, integrētas un partnerības stratēģijas;

56.

atbalsta teritoriālplānojuma Ministru padomes apņemšanos veikt pētījumu par klimata pārmaiņu ietekmi uz kalnu reģioniem Teritoriālās attīstības programmas rīcības plāna ietvaros un aicina Eiropas Komisiju iekļaut šo jautājumu tās darba kārtībā un tiesību aktu izstrādes priekšlikumos;

57.

atbalsta kohēzijas politikas būtisko nozīmi šajā Eiropas stratēģijā kalnu masīviem, teritoriālās kohēzijas mērķa un Interreg programmu vadošo lomu;

58.

aicina dalībvalstis un to parlamentus, pieņemot regulu par Eiropas pārrobežu sadarbības grupas izveidi, ņemt vērā, ka kopīgam juridiskam instrumentam teritoriālās sadarbības veicināšanai kalnu apgabalos ir noteicoša loma;

59.

uzsver, ka konkurences un iekšējā tirgus politikā jāņem vērā arī vispārējas nozīmes pakalpojumu, publiskā un privātā sektora partnerības būtiskā nozīme kalnu apgabalu ekonomikā, kā arī pastāvīgas papildu ekonomiskās un sociālās izmaksas pastāvīgu nelabvēlīgu dabas apstākļu ietekmētos apgabalos, lai novērstu iedzīvotāju skaita samazināšanos un labāk izmantotu šo apgabalu priekšrocības;

60.

aicina Eiropas Komisiju apspriesties ar visiem Alpu konvencijas un Karpatu konvencijas dalībniekiem un novērotājiem, lai iepazītos ar to pārvaldību, novērtētu mērķus un, pamatojoties uz šo apspriešanos, pieņemtu lēmumu par Alpu konvencijas protokolu ratifikāciju un Karpatu konvencijas parakstīšanu un ratifikāciju, un pozitīva lēmuma gadījumā uzņemties vadošo lomu šajās starpvalstu konvencijās;

61.

ierosina noteikt Eiropas kalnu gadu un Komisijai sadarbībā ar Reģionu komiteju pēc 2002. gada konferences parauga reizi divos gados rīkot Eiropas līmeņa konferenci par kalnu masīviem;

62.

aicina Eiropas Parlamentu un Padomi, veicot komisāru uzklausīšanu pirms viņu iecelšanas amatā, uzticēt kalnu jautājumus vienam komisāram, kas papildus citām viņa pilnvarām koordinētu Komisijas locekļu darbību transversālajā teritoriālajā jautājumā;

63.

aicina Eiropas Komisijai ierosināt Zaļajā grāmatā priekšlikumus par turpmākajām Eiropas kalnu politikām kā pirmo soli ceļā uz integrētu Eiropas kalnu partnerības stratēģiju, kuras izstrādē piedalās Eiropas Komisija, dalībvalstis, reģionālās un vietējās pašvaldības kopā ar sociāli ekonomiskajiem un vides partneriem.

9.10.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 257/41

—

uzskata, ka ir svarīgi stiprināt saziņu ar Eiropas iedzīvotājiem, iesaistot viņus pastāvīgā dialogā, lai izveidotu demokrātiskas, uz uzticību balstītas un solidāras debates, kas sekmētu Eiropas filozofiju un aktīvu Eiropas pilsoniskumu;

—

uzsver, ka valsts, reģionālo un vietējo vēlēto pārstāvju pienākums ir iekļaut savā darbībā Eiropas dimensiju; tādēļ aicina komunikācijas jomā uzlabot valstu valdību, valstu parlamentu deputātu un vietējo un reģionālo pašvaldību partnerību nolūkā panākt iedzīvotāju labāku izpratni par ES un sniegt iedzīvotājiem skaidru un objektīvu informāciju par Eiropas Savienības līmenī veiktajiem pasākumiem;

—

atzinīgi vērtē D plāna jauno posmu “Diskusija par Eiropu”, kurā ir saglabāta “vietējā līmeņa iesaistīšanas” pieeja un paredzēti papildlīdzekļi, ar kā starpniecību var vērsties pie iedzīvotājiem, sazināties ar viņiem un darboties partnerībā EP vēlēšanu priekšvakarā un saistībā ar Lisabonas līguma ratifikāciju;

—

atzinīgi vērtē Komisijas lēmumu līdzfinansēt jaunus D plāna pilsoniskās sabiedrības projektus un piekrīt tam, ka galvenā uzmanība tiek pievērsta decentralizētiem uzaicinājumiem iesniegt priekšlikumus un pasākumiem vietējā mēroga projektu atbalstam; jo īpaši atbalsta to, ka minētajos uzaicinājumos priekšplānā izvirzīta Reģionu komitejas locekļu iesaistīšana un dialoga veicināšana ar vietējā līmeņa politiskajām lēmējinstancēm, tomēr aicina Komisiju nodrošināt, ka vietējās un reģionālās pašvaldības pašas ir tiesīgas darboties saskaņā ar šādiem uzaicinājumiem;

—

ierosina, lai t.s. Eiropas nami — publiski centri, kas paredzēti iedzīvotāju piesaistīšanai, piedāvājot plaša spektra pasākumus —, būtu ne tikai katras dalībvalsts galvaspilsētā, bet, lai tos varētu veidot arī vietējās un reģionālās pašvaldības atbilstoši noteiktajiem kritērijiem; tādēļ atzinīgi vērtē Komisijas nodomu vēl plašāk iesaistīt vietējo līmeni, veicinot debates ārpus Eiropas galvaspilsētām, izveidojot Komisijas pārstāvniecības un atverot Europe Direct centru otro kārtu, kas plānota 2009.

—

gadā; ir gatava sniegt aktīvu ieguldījumu un piedalīties citu iestāžu uzsāktajās iniciatīvās, ieskaitot iedzīvotāju sammitus, kurus varētu organizēt ES prezidentvalstis.

Ziņotāja

:

Du GRANRUT kdze (FR/PPE), Pikardijas reģiona padomes locekle

1.

atbalsta saskaņā ar Eiropadomes vēlmi sagatavoto Eiropas Komisijas iniciatīvu izstrādāt jaunu stratēģiju komunikācijai ar Eiropas iedzīvotājiem, vairāk iesaistot Kopienas iestādes un dalībvalstis un atzīstot vietējā un reģionālajā līmenī veikto pasākumu nozīmīgumu;

2.

uzskata, ka ir svarīgi stiprināt saziņu ar Eiropas iedzīvotājiem, iesaistot viņus pastāvīgā dialogā, lai izveidotu demokrātiskas, uz uzticību balstītas un solidāras debates, kas sekmētu Eiropas filozofiju un aktīvu Eiropas pilsoniskumu;

3.

atkārtoti uzsver pārliecību, ka, izmantojot decentralizētu dialogu, ir jāveicina diskusijas par kopīgām vērtībām, Eiropas projektu, Kopienas politiku ietekmi uz iedzīvotājiem, par Eiropas Savienības turpmākajiem uzdevumiem, kā arī jāveicina ES iedzīvotāju labāka informētība par Eiropas jautājumiem;

4.

uzsver, ka valsts, reģionālo un vietējo vēlēto pārstāvju pienākums ir iekļaut savā darbībā Eiropas dimensiju; tādēļ aicina komunikācijas jomā uzlabot valstu valdību, valstu parlamentu deputātu un vietējo un reģionālo pašvaldību partnerību nolūkā panākt iedzīvotāju labāku izpratni par ES un sniegt iedzīvotājiem skaidru un objektīvu informāciju par Eiropas Savienības līmenī veiktajiem pasākumiem;

5.

tādēļ aicina Eiropas Komisiju nodot iedzīvotāju rīcībā patiesus līdzdalības instrumentus; šajā sakarā uzsver komunikācijas instrumentu lielo nozīmi un jo īpaši interneta kā visplašāk pielietotā un svarīgākā komunikācijas līdzekļa nozīmi, jo īpaši vietējo un reģionālo pašvaldību darbībā;

6.

pauž gandarījumu par Eiropas Komisijas vēlmi stiprināt Eiropas Savienības iestāžu un dalībvalstu partnerības principu; stingri uzsver nepieciešamību atzīt tās būtisko lomu minētajā procesā, kā arī vietējo un reģionālo pašvaldību lomu; konstatē, ka Komisija pieļauj iespēju, ka zināšanu trūkums par Eiropas Savienību galvenokārt ir saistīts ar dalībvalstu nepietiekamu iesaistīšanos, turklāt Komisija ir atzinusi decentralizētas komunikācijas pozitīvo ietekmi un vajadzību rīkoties vietējā un reģionālajā līmenī;

7.

atzinīgi vērtē D plāna jauno posmu “Diskusija par Eiropu”, kurā ir saglabāta “vietējā līmeņa iesaistīšanas” pieeja un paredzēti papildlīdzekļi, ar kā starpniecību var vērsties pie iedzīvotājiem, sazināties ar viņiem un darboties partnerībā EP vēlēšanu priekšvakarā un saistībā ar Lisabonas līguma ratifikāciju;

8.

aicina Eiropas Komisiju iekļaut komunikācijas prasības Eiropas politiku izstrādē un jo īpaši to politiku izstrādē, kurām ir tieša ietekme uz reģioniem, piemēram, struktūrfondu politikā; uzskata, ka pārskatītajā ES budžetā būtu jāparedz līdzekļi komunikācijai ar iedzīvotājiem;

9.

uzskata, ka ir jāizmanto Lisabonas līguma ratifikācijas posms un nākamo EP vēlēšanu termiņa tuvošanās, lai sekmētu patiesas debates par Eiropu; šajā nolūkā ir izveidota īpaša darba grupa, kuras uzdevums ir pilnveidot tās locekļu kompetenci un iespējas informēt iedzīvotājus par Eiropu;

10.

atgādina komisāres Wallström kundzes pausto nostāju attiecībā uz teritoriālo pieeju un reģionālo un vietējo pašvaldību būtisko lomu saziņā ar iedzīvotājiem, lai Eiropas Savienības teritorijā D plāna ietvaros organizētajos pasākumos viņiem skaidrotu Eiropas Savienības politikas nozīmi un pozitīvo ietekmi uz ekonomikas attīstību, teritoriālo kohēziju, vidi, drošību un sociālo progresu;

11.

šajā sakarā atkārtoti izsaka vēlmi balstīt savu pieeju uz sadarbības nolīguma ar Komisiju noteikumiem, jo īpaši attiecībā uz tā papildinājumu par informācijas politiku, lai organizētu debates un pasākumus par tematiem, kas saistīti ar iedzīvotāju ikdienas dzīvi — nodarbinātību, drošību, migrāciju, pamattiesībām, vides saglabāšanu, elektroapgādi -, šādi parādot Kopienas politikas pievienoto vērtību savienojumā ar vietēji vēlētu pārstāvju kompetencēm;

12.

aicina kontaktpersonas katrā Komisijas pārstāvniecības birojā, kas tika ieceltas atbilstīgi Reģionu komitejas un Eiropas Komisijas sadarbības nolīgumam un kuras vietējā un reģionālajā līmenī ir atbildīgas par informāciju attiecībā uz iestāžu informācijas grupas pieņemtajiem komunikācijas pasākumu tematiem, kļūt par patiešām aktīvu informācijas saikni starp Komisiju un RK; Minētajām personām būtu jāatvieglo vietējo un reģionālo pašvaldību iesaistīšanās decentralizētajos pasākumos un Komisijas locekļu oficiālajās vizītēs dalībvalstīs;

13.

atgādina, ka jauna komunikācijas stratēģija prasa lielāku sadarbību starp Eiropas Savienības iestādēm un Kopienas struktūrām, taču ir jāsaņem informācija arī no iedzīvotājiem; šādu informāciju var analizēt un iesniegt tikai iestādes, kas ir gan atbildīgas par iedzīvotājiem, gan darbojas iedzīvotājiem tuvākajā līmenī un kuras labi pārzina Eiropas Savienības lēmumu pieņemšanas procedūras; šajā sakarā uzsver Lisabonas līgumā iekļautā subsidiaritātes un proporcionalitātes principa piemērošanas protokola noteikumus, kuros Eiropas Komisijai noteikts pienākums tiesību aktu un reglamentējošo aktu priekšlikumos ņemt vērā to finansiālo un administratīvo ietekmi uz vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

14.

konstatē, ka vietējo un reģionālo pārstāvju iesaistīšana komunikācijas procesā un vietējo un reģionālo pašvaldību iesaistīšanās Eiropas Komisijas formālajās konsultācijās pirms jebkura tiesību akta izstrādāšanas stiprina pilsētu un reģionu kā Eiropas Savienības informācijas un komunikācijas kanālu darbību un atbilst daudzlīmeņu pārvaldībai; šo divvirzienu informācijas apmaiņu var veikt, iesaistot reģionālos birojus, vietējo un reģionālo pašvaldību pārstāvniecības Briselē, kā arī vietējo un reģionālo vēlēto pārstāvju valsts un Eiropas apvienības;

15.

vērš uzmanību uz to, ka jānodrošina informācijas par Eiropas Savienību labāka pielāgošana atbilstoši tām iedzīvotāju mērķa grupām, kurām tā paredzēta, kā arī atbilstoši reālajai situācijai;

16.

aicina ņemt vērā pieredzi, kas gūta no vietējo un reģionālo pašvaldību organizētajiem D plāna pasākumiem, kas izklāstīti divos progresa ziņojumos par Reģionu komitejas īstenotajiem decentralizētas komunikācijas pasākumiem;

17.

atzinīgi vērtē Komisijas lēmumu līdzfinansēt jaunus D plāna pilsoniskās sabiedrības projektus, un piekrīt tam, ka galvenā uzmanība tiek pievērsta decentralizētiem uzaicinājumiem iesniegt priekšlikumus un pasākumiem vietējā mēroga projektu atbalstam; jo īpaši atbalsta to, ka minētajos uzaicinājumos priekšplānā izvirzīta Reģionu komitejas locekļu iesaistīšana un dialoga veicināšana ar vietējā līmeņa politiskajām lēmējinstancēm; tomēr aicina Komisiju nodrošināt, ka vietējās un reģionālās pašvaldības pašas ir tiesīgas darboties saskaņā ar šādiem uzaicinājumiem;

18.

uzsver, ka, lai D plāna posms “Diskusija par Eiropu” būtu efektīvs katrā dalībvalstī, jārada EP deputātu, vietējā un reģionālajā līmenī ievēlēto pārstāvju, valstu valdību delegātu, Eiropas Parlamenta un Komisijas pārstāvniecību biroju vadītāju un vietējo un reģionālo pašvaldību valstu apvienību pārstāvju darbības lielāka sinerģija;

19.

ierosina, lai t.s. Eiropas nami — publiski centri, kas paredzēti iedzīvotāju piesaistīšanai, piedāvājot plaša spektra pasākumus — būtu ne tikai katras dalībvalsts galvaspilsētā, bet, lai tos varētu veidot arī vietējās un reģionālās pašvaldības atbilstoši noteiktajiem kritērijiem; tādēļ atzinīgi vērtē Komisijas nodomu vēl plašāk iesaistīt vietējo līmeni, veicinot debates ārpus Eiropas galvaspilsētām, izveidojot Komisijas pārstāvniecības un atverot Europe Direct centru otro kārtu, kas plānota 2009. gadā;

20.

uzsver, ka komunikācijas ar jaunatni mērķis ir sekmēt apziņu, ka iesaistīšanās Eiropas Savienības veidošanā varētu būt viņu interesēs;

21.

šajā sakarā aicina visu līmeņu pārvaldes iestādes nodrošināt, lai jaunieši skolu programmas ietvaros iegūtu pamatzināšanas par Eiropas Savienības pilnvarām, darbību, pasākumiem un iespējām, ko tā sniedz viņu personīgajai un profesionālajai attīstībai atbilstoši XXI gadsimta prasībām;

22.

iesaka dalībvalstu pasākumus komunikācijas jomā veikt sadarbībā ar reģionālajiem un vietējiem vēlētiem pārstāvjiem, piemēram, organizējot decentralizētus pasākumus vietējās un reģionālajās pašvaldībās, kā arī vietējo un reģionālo asambleju diskusijas, kurās apspriež ES politiku un kurās, ja iespējams, piedalās Eiropas Parlamenta un Komisijas ģenerāldirektorātu pārstāvji, kā tas notiek valstu parlamentos;

23.

atgādina, ka vietējiem un reģionālajiem vēlētajiem pārstāvjiem varētu būt liela nozīme divvirzienu komunikācijā, kas ļauj informēt iedzīvotājus par Eiropas Savienības lomu un reālo stāvokli, dod viņiem iespēju reaģēt uz šo informāciju, kā arī rada iespēju popularizēt Eiropas ideju reģionos, kuros viņi ir ievēlēti; turklāt šādi būtu iespējams darīt zināmas vietējo iedzīvotāju domas, proti vietējās vai reģionālās sabiedrības viedokli tiem, kuri ir atbildīgi par Eiropas Savienības politisko pasākumu sagatavošanu un lēmumu pieņemšanu;

24.

uzsver politisko partiju lomu vietējā un reģionālā līmeņa komunikācijā, kuras mērķis ir veicināt Eiropas projektu; šajā sakarā mudina vietējos un reģionālos vēlētos pārstāvjus izglītot jaunos politiķus Eiropas jautājumos, lai nākotnes lēmumu pieņēmēji savās darbībās iekļautu Eiropas dimensiju;

25.

uzskata, ka ir būtiski iepazīstināt ar Lisabonas līguma tekstu, precīzi un pārliecinoši izskaidrojot tajā iekļautos tiesību aktus, racionalitāti un uzlabojumus attiecībā uz pārredzamību un iedzīvotāju iespējamo iesaistīšanos politiku izstrādes procesā;

26.

iesaka reģionālajās un vietējās padomēs rīkot īpašu sesiju, piemēram, Eiropas dienas ietvaros (9. maijā), kurā varētu piedalīties tā paša vēlēšanu apgabala Reģionu komitejas locekļi un Eiropas Parlamenta deputāti un kura ir paredzēta, lai apspriestu paveikto Eiropas integrācijas un Eiropas Savienības iestāžu darbības jomā;

27.

paziņo Reģionu komitejas 2008. gadā plānotos prioritāros pasākumus komunikācijas jomā:

28.

vēlas cieši sadarboties ar Eiropas Komisiju darba plāna izstrādē, pamatojoties uz komunikācijas iniciatīvām iestāžu sadarbības ietvaros, un divpusēji ar dalībvalstīm palielināt partnerību operatīvās pārvaldības jomā;

29.

ir gatava sniegt aktīvu ieguldījumu un piedalīties citu iestāžu uzsāktajās iniciatīvās, ieskaitot iedzīvotāju sammitus, kurus varētu organizēt ES prezidentvalstis;

30.

ir pārliecināta, ka starpiestāžu informācijas un komunikācijas sistēma varētu nostiprināt Eiropas iestāžu un struktūru, dalībvalstu un vietējo un reģionālo pašvaldību partnerības principu; tādēļ šādai sistēmai jāsaņem atbilstoši finansiālie līdzekļi;

31.

uzsver papildu vērtību, ko sniedz RK piedalīšanās starpiestāžu informācijas grupā (GII), plāno katru gadu iesniegt decentralizētas komunikācijas gada darba plānu un līdz ar to prasa, lai RK tiktu iesaistīta iestāžu gada darba plāna izstrādē minētajā jomā;

32.

atbalsta starpiestāžu informācijas grupas darbības novērtēšanu, lai noteiktu, vai ir iespējami uzlabojumi un vai ir jāizveido grupa, kas būtu atbildīga par GII noteikto vadlīniju īstenošanas koordinēšanu; RK labprāt piedalītos šādas grupas darbā;

33.

pauž gandarījumu par iespēju piedalīties iestāžu ikgadējās debatēs par komunikāciju un prasa, lai RK kā decentralizētas komunikācijas stratēģijas dalībnieci atzītu par Eiropas Komisijas, Eiropas Parlamenta un Padomes galveno partneri;

34.

uzsver, ka, lai panāktu to, ka uzlabojas ES iedzīvotāju zināšanas par ES, jāpalielina ikdienas komunikācijas kanālu skaits un efektivitāte, kā arī jāuzlabo to pieejamība. Jāattīsta vietējo un reģionālo pašvaldību un plašsaziņas līdzekļu sadarbība un jāievieš jaunas tehnoloģijas;

35.

pauž gandarījumu par to, ka 2008. gadā uzsāks īstenot Eiropas Komisijas projektu par eksperimentālajām informācijas vietnēm, kas paredz vairāk iesaistīt Eiropas debatēs valstu parlamentus, un šajā sakarā lūdz iesaistīt minētajā iniciatīvā arī reģionālos parlamentus un vietējā un reģionālā līmenī ievēlētos pārstāvjus;

36.

aicina Eiropas Komisiju nodrošināt, lai tās pārstāvniecību tīmekļa vietnes 27 dalībvalstīs būtu savstarpēji savienotas ar valstu apvienību, vietējo un reģionālo pašvaldību, pilsētu, reģionu tīmekļa vietnēm un lai sniegtā informācija būtu pielāgota vietējai situācijai, jo īpaši attiecībā uz Eiropas politiku īstenošanu;

37.

iesaka tīmekļa vietnē Europa ietvert īpašu lapu par vietējo un reģionālo pašvaldību lomu Eiropas lēmumu pieņemšanas procesā, kas parādītu, ka apmēram 75 % no Eiropas tiesību aktiem tiek īstenoti vietējā vai reģionālā līmenī; iekļaut minētajā lapā saiti uz Reģionu komitejas tīmekļa vietni un uz to Eiropas vai valstu apvienību, vietējo un reģionālo pašvaldību tīmekļa vietnēm, kuras to vēlas;

38.

uzsver Eiropas Komisijas iniciatīvas “e-līdzdalība” nozīmīgumu; tajā paredzēta iedzīvotāju iesaistīšana politiku izstrādē, jo īpaši vietējā un reģionālajā līmenī, un šajā sakarā aicina vietējās un reģionālās pašvaldības veidot savas vietējās tīmekļa vietnes tā, lai laikā, kad notiek apspriešanās un mijiedarbība tiešsaistē, iedzīvotāji varētu izteikt viedokli, jo īpaši par to, kādas cerības viņi saista ar Eiropas politikām;

39.

aicina Eiropas Komisiju iekļaut Reģionu komitejas sagatavotos video ierakstus tīmekļa vietnē “EU Tube”;

40.

visbeidzot, lūdz Eiropas Komisiju nodrošināt vietējā un reģionālajā līmenī ievēlētajiem pārstāvjiem debašu platformu tīmekļa vietnē Europa, lai atbildētu uz iedzīvotāju jautājumiem, piemēram, foruma Debate Europe ietvaros šāda iniciatīva varētu veicināt savstarpēju saikni starp komitejas locekļiem un iedzīvotājiem attiecīgajās dalībvalstīs;

41.

norāda, ka liela nozīme ir informācijas un komunikācijas kanālu daudzveidībai, jo tādējādi visiem ES iedzīvotājiem ir vienlīdzīgas iespējas iegūt informāciju par ES.

9.10.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 257/46

—

atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu 2009. gadu noteikt par “Eiropas Radošuma un inovācijas gadu (2009)”. Eiropas radošais potenciāls ir nozīmīgākais faktors, lai īstenotu Lisabonas stratēģijas mērķus un tādējādi Eiropas sabiedrību izveidotu par jauninājumu jomā vadošo sabiedrību, kurā būtiska nozīme ir zināšanām;

—

uzsver, ka kultūra, radošums un jauninājumi ievērojami veicina izaugsmi, investīcijas un jaunu darba vietu radīšanu Eiropas pilsētās, reģionos un reģionālajā līmenī;

—

uzsver pirmsskolas apmācības un pamatskolas apmācības īpašo nozīmi pamatprasmju attīstībā. Pamatprasmes ir zināšanas, prasmes un pieejas, kas indivīdam dod iespēju veiksmīgi dzīvot un strādāt, un tālākizglītoties modernajā Eiropas sabiedrībā;

—

uzsver, ka jaunā iniciatīva dod lielisku iespēju turpināt starpkultūru dialoga gadā aizsāktās iniciatīvas. Saikne starp vairāku Eiropas gadu tematiku palīdz nodrošināt pasākumu ietekmi vidējā termiņā un ilgtermiņā;

—

atzīmē, ka gada norišu īstenošanai nav paredzēti īpaši finanšu līdzekļi. Ja radošumu uzskata par Eiropas sabiedrības attīstību veicinošu faktoru, nedrīkstam aprobežoties tikai ar izglītības un kultūras pasākumiem. Aptverot daudzas jomas, rodas jauni, radoši risinājumi.

Ziņotājs

:

Gerd HARMS kgs (DE/SPE), Brandenburgas federālās zemes pilnvarotais pārstāvis federālajās un Eiropas lietās un Brandenburgas valsts kancelejas valsts sekretārs

1.

atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu “Eiropas Radošuma un inovācijas gads (2009)”. Komisija priekšlikumā pamatoti analizē radošumu plašā izpratnē, proti, tā ir spēja rast jaunus risinājumus visdažādākajās cilvēka darbības jomās un ir tehnisku, kultūras un sabiedrisku jauninājumu neatņemams priekšnoteikums. Lai īstenotu Lisabonas stratēģijas mērķus un tādējādi Eiropas sabiedrību izveidotu par jauninājumu jomā vadošo sabiedrību, kurā būtiska nozīme ir zināšanām, ir jāizmanto Eiropas radošais potenciāls;

2.

atbalsta Komisijas viedokli par radošuma un jauninājumu nozīmīgākajiem priekšnoteikumiem. Komiteja uzsver arī pirmsskolas apmācības un pamatskolas apmācības īpašo nozīmi pamatprasmju attīstībā. Pamatprasmes ir zināšanas, spējas un pieejas, kas indivīdam dod iespēju veiksmīgi dzīvot un strādāt, un tālākizglītoties modernajā Eiropas sabiedrībā;

3.

atbalsta Komisijas viedokli par izglītības nozīmi radošuma veicināšanā, ka un uzskata, ka radošums ir nozīmīgs ne tikai pirmsskolas apmācības posmā un pirmajos skolas gados. Visa vecuma skolēnu izglītībā arī turpmāk svarīga nozīme būs jaunradi veicinošiem mācību priekšmetiem. Radošums ir nepieciešams ne tikai “jaunrades” priekšmetos. Spējai rast radošus problēmu risinājumus un spējai radoši domāt ir jābūt visu oficiālo izglītības procesu sastāvdaļai. Komiteja šajā sakarā vērš uzmanību uz daudzvalodības nozīmi;

4.

uzsver nepieciešamību veicināt ne tikai izcilību un augstus sasniegumus, bet arī labu izglītību un apmācību, kas pieejama visu reģionu iedzīvotājiem un ir individuālās un kolektīvās labklājības un reģionu jaunrades spējas pamatā;

5.

uzsver, ka kultūra, radošums un jauninājumi ievērojami veicina izaugsmi, investīcijas un jaunu darba vietu radīšanu Eiropas pilsētās, reģionos un vietējā līmenī. Reģionos attīstot radošo potenciālu un jaunrades spēju, būtiski tiek veicināta to konkurētspēja Eiropas un pasaules mērogā. Reģionālās un vietējās pašvaldības parasti ir atbildīgas par mūžizglītības jomu, aktīvas darba politikas īstenošanu, reģionāla mēroga stratēģiju izstrādi jauninājumu jomā, kā arī par tādu tautsaimniecības nozaru veicināšanu, kur būtiska nozīme ir jauninājumiem un radošumam;

6.

atkārtoti uzsver vietējo pašvaldību un reģionu īpašo nozīmi jauninājumiem labvēlīgas vides attīstīšanā. Šajā sakarā liela nozīme ir vietējā līmenī īstenotai jauninājumu politikai, tehnoloģiju centriem, uzņēmumu inkubatoriem, tehnoloģiskajiem parkiem un riska kapitālam;

7.

norāda, ka tas attiecas ne tikai uz tautsaimniecības nozarēm, kur liela nozīme ir radošumam, un modernām rūpniecības nozarēm, kur būtiska nozīme ir zināšanām. Radoša pieeja daudz vairāk ir nepieciešama, lai visos līmeņos risinātu mūsdienu sabiedrības problēmas, ar ko tā saskaras sociālajā, vides un ekonomikas jomā;

8.

atzinīgi vērtē faktu, ka Komisijas sagatavotajā tiesību akta projektā nepārprotami atzīta reģionālo un vietējo pašvaldību nozīme, uzsverot, ka

9.

atbalsta šo nostāju un uzskata, ka Eiropas Radošuma un jauninājumu gada norisēs plaši jāiesaista vietējās un reģionālās pašvaldības;

10.

atbalsta Radošuma un jauninājumu gadam izvirzītos mērķus (2. punkts). Šie daudzpusīgie mērķi ļauj izprast, ka Eiropas radošo potenciālu var izmantot ne tikai ar mākslu un jaunradi saistītās, bet arī citās jomās, un gūt plašu ieskatu par to, kā Eiropas radošais potenciāls tiek attīstīts un izmantots. Komiteja uzskata, ka Radošuma un jauninājumu gadā īpaši jāveicina un īpaša uzmanība jāpievērš mūžīzglītības iestāžu, kultūras iestāžu un šās jomas dalībnieku, kā arī ekonomikas jomas pārstāvju, zinātnisko aprindu un pilsoniskās sabiedrības kopīgiem pasākumiem;

11.

uzsver, ka jaunā iniciatīva dod lielisku iespēju turpināt starpkultūru dialoga gadā aizsāktās iniciatīvas. Saikne starp vairāku Eiropas gadu tematiku palīdz nodrošināt pasākumu ietekmi vidējā termiņā un ilgtermiņā. Starpkultūru dialoga gada pasākumu mērķis ir Eiropas sabiedrībā veicināt lielāku atvērtību, iecietību un elastīgumu, un šādi pasākumi ir tieši saistīti ar radošumu un jauninājumiem. Iepazīstoties ar citu kultūru izpausmes veidiem un vērtībām un analizējot šo pieredzi, var veicināt jaunradi un jaunas pieejas savu jautājumu risināšanā;

12.

pieņem zināšanai, ka Komisija priekšlikumā īpašu uzmanību pievērš prasībām, ko Eiropas Parlaments un Padome ir izvirzījuši attiecībā uz mūžizglītības procesā iegūstamajām pamatprasmēm. Komiteja norāda uz savu atzinumu par šo lēmumu (1), kurā tā uzsvēra, ka īpaša nozīme ir matemātikas un dabas zinību prasmēm. Reģionu komiteja vienlaikus uzsvēra, ka ir svarīgi veicināt minēto prasmju apgūšanu sieviešu vidū ar mūžizglītības pasākumu palīdzību. Eiropas sabiedrībai turpmāk vēl lielākā mērā būs jāveicina, lai jaunieši, it īpaši jaunās sievietes, iegūtu izglītību zinātnes un tehnoloģiju un inženierzinātņu jomā un atbilstoši veidotu savu karjeru;

13.

atzīmē, ka profesionālās dzīves, sabiedrības un augstākās izglītības sistēmas mijiedarbība ir svarīgs priekšnoteikums, lai vietējā un reģionālā līmenī veicinātu jauninājumus un izaugsmi. Jānodrošina iekļaujoša un nediskriminējoša infrastruktūra, kas sekmē aktīvu pilsonisko līdzdalību un kopēju atbildību par sociālo kohēziju un ilgtspējīgu attīstību;

14.

aicina uzlabot izglītības un apmācības sistēmu, lai pēc iespējas optimizētu Eiropas nozīmīgāko resursu, proti, jauniešu, potenciālu. Izglītības procesā īpaša uzmanība jāpievērš tehnoloģiju jomai, lai Eiropā veicinātu pētniecību, attīstību un jauninājumus, vienlaikus nodrošinot arī pietiekamu apmācību humanitārajās un sociālajās zinātnēs. Izglītības procesā ir svarīgi pienācīgu uzmanību pievērst Eiropas vēsturei un kultūrai;

15.

atkārtoti norāda, ka īpaši svarīgi ir veicināt pētniecību, jauno zinātnieku izglītošanu, atbalstīt zinātnieku mobilitāti un zinātnisko aprindu sadarbību Eiropas līmenī. Pētniecībai labvēlīgas vides attīstīšana, patentu veicināšana un to efektīva aizsardzība sekmē jauninājumus sabiedrībā un tautsaimniecībā;

16.

uzsver nepieciešamību izstrādāt intelektuālā īpašuma standartus un aizsardzības tiesības, kā arī attīstīt Eiropas hartu intelektuālā īpašuma jautājumos;

17.

šajā sakarā uzsver struktūrfondu, sevišķi Reģionālās attīstības fonda, īpašo nozīmi, lai veicinātu zinātnisku atklājumu izmantošanu jaunu produktu un procesu attīstīšanā;

18.

pauž nožēlu, ka Komisija tikai tagad ir nākusi klajā ar šo iniciatīvu. Šī aizkavēšanās var nelabvēlīgi ietekmēt gada sekmīgu norisi. Tādēļ Komisijai ir īpaši svarīgi tagad pielikt visas pūles, lai iesaistītu iespējami daudzus partnerus;

19.

uzsver audiovizuālo plašsaziņas līdzekļu īpašo nozīmi radošas vides veicināšanā. Pilnveidojot talantus, kā arī iesaistot augsta līmeņa izglītības iestādes un plašsaziņas līdzekļus, daudzos Eiropas reģionos ir izveidoti uzņēmumu klasteri, kuru darbība ir veiksmīga. Radošuma un jauninājumu gadā šādiem pasākumiem ir jāvelta īpaša uzmanība;

20.

pauž nožēlu, ka Komisijas priekšlikumā nav ņemtas vērā dažādās ar Eiropas mobilitātes programmām saistītās iespējas. Mobilitāte izglītības procesā, kā arī pieredze, kas saistīta ar apmaiņu starp Eiropas reģioniem, var īpaši veicināt jauniešu radošo un novatorisko spējo atraisīšanu;

21.

Reģionu komitejai būtu jāpauž nožēla arī par to, ka priekšlikumā nav paredzētas metodes, lai novērtētu, cik veiksmīgi ir izdevies īstenot minēto iniciatīvu, kā arī nav izvirzīti priekšnoteikumi izvirzīto mērķu sasniegšanai;

22.

uzskata, ka Radošuma un jauninājumu gads var būs veiksmīgs tikai tad, ja tā sagatavošanā un norisēs iesaistīsies visi Komisijas dienesti un pilnībā tiks izmantotas visu ģenerāldirekciju iespējas. Nepieciešams spēcīgs atbalsts arī no dalībvalstu, pilsētu un reģionu un vietējo pašvaldību puses. Reģionu komiteja tādēļ aicina, plānojot gada norises, pievērsties ne tikai izglītības jomai, bet arī paredzēt daudzus pasākumus citās politikas jomās;

23.

vērš uzmanību uz to, ka radošuma un jauninājumu veicināšana ir daudzu reģionāla un vietēja mēroga attīstības plānu sastāvdaļa. Īstenojot Eiropas Radošuma un jauninājumu gada pasākumus, nedrīkstam radīt iespaidu, ka minēto potenciālu var atraisīt tikai ar Komisijas iniciatīvu palīdzību. Šajā gadā uzmanība būtu jāpievērš sekmīgiem pasākumiem vietējās pašvaldībās, reģionos un dalībvalstīs, kā arī jāatbalsta paraugprakses apmaiņa. Visu Komisijas iniciatīvu īstenošanas gaitā jāievēro subsidiaritātes princips;

24.

norāda uz vietējo un reģionālo pašvaldību un pilsoniskās sabiedrības organizāciju daudzveidīgo pieredzi, ko tās izmanto, piemēram, īstenojot vietēja un reģionāla mēroga politikas pasākumus. Piedaloties RK rīkotajā iniciatīvā “Atvērto durvju dienas”, tās dalījās šajā pieredzē, un tā liecina par Eiropas vietējām pašvaldībām un reģioniem raksturīgā radošuma un jauninājumu daudzveidīgas attīstības un atbalsta iespējām;

25.

atzīmē, ka gada norišu īstenošanai nav paredzēti īpaši finanšu līdzekļi. Pievēršoties jautājumam par pasākumu finansēšanu, Komisijas priekšlikumā ir minēta vienīgi programma “Mūžizglītība 2007-2013”, kā arī programma “Kultūra 2007-2013”. Tomēr ar radošumu un jauninājumiem saistītie jautājumi ir daudz plašāki nekā minēto programmu tematika. Īpaša uzmanība būtu jāpievērš dažādām zinātnes jomām, tautsaimniecības pārstāvju un zinātnes aprindu sadarbībai, mobilitātei Eiropā, lauku apvidu attīstībai, sociālajai politikai, kā arī citiem jautājumiem. Ja radošumu uzskata par Eiropas sabiedrības attīstību veicinošu faktoru, nedrīkstam aprobežoties tikai ar izglītības un kultūras pasākumiem. Aptverot daudzas jomas, rodas jauni, radoši risinājumi;

26.

Komisija priekšlikuma 4.4. punktā norāda, ka “saziņas darbības [jāpievērš] Eiropas gada tematikai”. Tomēr nav precizēts, kādi pasākumi būtu jāīsteno. Komiteja uzskata, ka šie pasākumi jākoordinē starp Kopienas, valstu, reģionālo un vietējo līmeni;

27.

piedāvā atbalstu Komisijai un izsaka vēlmi sadarboties Eiropas Radošuma un jauninājumu gadā paredzēto pasākumu īstenošanas gaitā. Pilsētas, reģioni un vietējās pašvaldības ir pašsaprotami partneri šīs iniciatīvas īstenošanā, jo šajā līmenī rodas daudzi radoši risinājumi. Reģionu komiteja pauž cerību, ka Komisija to pilnībā iesaistīs pasākumu īstenošanā un sniegs savlaicīgu un pilnīgu informāciju par visiem pasākumiem.

9.10.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 257/51

—

vēlas nodrošināt, lai jaunais regulējums nelabvēlīgi neietekmētu dalībvalstu kultūras un plašsaziņas politikas mērķus un tajā ņemtu vērā lauku rajonu, mazapdzīvotu reģionu, nomaļo reģionu, lielo pilsētu un kultūras un etnisko minoritāšu īpašās vajadzības;

—

neatbalsta Komisijas ierosinātos saskaņošanas pasākumus radiofrekvenču pārvaldības jomā. Minētajai pārvaldībai arī turpmāk jāpaliek dalībvalstu kompetencē un vienlaikus jānodrošina tās atbilstība starptautiskajiem nolīgumiem; tādēļ būtu jāpiedāvā pietiekami plašs radiofrekvenču spektra diapazons, lai nodrošinātu satura pārraidīšanu;

—

neatbalsta ierosināto jauno risinājumu par uzņēmumu funkcionālo nošķiršanu un Komisijas veto tiesības attiecībā uz dažiem korektīvajiem pasākumiem, kurus ir noteikušas valstu regulējošās iestādes. Komiteja prasa, ka minētās iestādes, veicot attiecīgo tirgu analīzi un noteikšanu, rūpīgi ņem vērā vietējās un reģionālās kultūru un valodu atšķirības;

—

atzinīgi vērtē Komisijas pūles uzlabot patērētāju un lietotāju tiesību aizsardzību elektronisko sakaru nozarē, galvenokārt labāk informējot patērētājus par piegādes cenām un nosacījumiem, uzlabojot datu aizsardzību un drošību, atvieglojot piekļuvi, it īpaši, neatliekamās palīdzības dienestiem; tomēr pauž bažas par finansiālajām un ekonomiskajām sekām, kas minēto ierosinājumu rezultātā varētu rasties vietējo un reģionālo pakalpojumu operatoriem;

—

uzskata, ka Elektronisko sakaru tirgus iestādes izveide, kas saistīta ar dalībvalstu būtisku tirgus regulēšanas kompetenču nodošanu Komisijai, izjauktu līdzsvaru Eiropas un valsts regulējošo iestāžu pilnvaru sadalījumā; tādēļ aicina izveidot Eiropas Telekomunikāciju regulatoru organizāciju, iekļaujot Eiropas Regulatoru grupu Kopienas tiesību aktos.

Ziņotājs

:

Marc Schaefer (LU/PSE), Viandenes pilsētas padomes loceklis

1.

pauž gandarījumu par Komisijas izvirzīto mērķi veicināt elektronisko sakaru tirgu atvēršanu konkurencei un investīcijas platjoslu tīklos (visās, tostarp fiksēto mobilo un satelītu sakaru tehnoloģijās), kā arī par mērķi sakarā ar audiovizuālo pakalpojumu digitalizāciju nodrošināt optimālu radiofrekvenču spektra pārvaldību iekšējā tirgū;

2.

vēlas nodrošināt, lai jaunajā regulējumā nebūtu noteikti pasākumi, kas nelabvēlīgi ietekmētu dažādu dalībvalstu kultūras un plašsaziņas līdzekļu rīcībpolitiku mērķus;

3.

vienlaikus vēlas nodrošināt, lai, izveidojot jaunu regulatīvu mehānismu (galvenokārt radiofrekvenču spektra pārvaldībai), tiktu ņemtas vērā etnisko un kultūras minoritāšu intereses, kā arī reģionu vajadzības;

4.

pauž vēlmi, lai ierosinātajā regulējumā iekļautu mehānismus, kas veicina platjoslas interneta pieejamību lauku vai mazapdzīvotos apgabalos un īpaši nomaļos reģionos; turklāt nedrīkst aizmirst, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām var rasties nepieciešamība investēt IKT un attiecīgās infrastruktūras pilnveidošanā. Jo īpaši tas attiecas uz konurbācijām;

5.

atzinīgi vērtē Komisijas centienus uzlabot patērētāju tiesību aizsardzību, galvenokārt datu aizsardzību un drošību, kā arī elektronisko sakaru un neatliekamās palīdzības pakalpojumu līdztiesīgāku pieejamību visām lietotāju grupām, tostarp cilvēkiem ar invaliditāti, tomēr pauž bažas par minēto priekšlikumu iespējamajām finansiālajām un tautsaimnieciskajām sekām, galvenokārt attiecībā uz reģionālajiem vai vietējiem pakalpojumu sniedzējiem;

6.

atzinīgi vērtē Komisijas pūles izveidot visu Eiropu aptverošus pakalpojumus, ja vienīgi šādus pakalpojumus attīstīsta, ņemot vērā valstu un reģionālās atšķirības un saimnieciski vājāko dalībnieku ekonomiskās un tehnoloģiskās vajadzības;

7.

vērš Komisijas uzmanību uz valstu, reģionālo un vietējo tirgu ģeogrāfisko dažādību, kuras rezultātā regulējumā var būt nepieciešams paredzēt dažādas un diferencētas procedūras un mehānismus, piemēram, ģeogrāfisku segmentāciju;

8.

pauž šaubas par to, vai dažiem jaunajiem, regulējumā paredzētajiem pasākumiem būs pievienotā vērtība, ja tie attieksies uz visām dalībvalstīm, neatkarīgi no to īpašās situācijas un sasniegumiem valstu un reģionālā līmenī; Reģionu komitejai lielas bažas izraisa vēlme piešķirt Kopienai lielākas pilnvaras telekomunikāciju tirgu reglamentēšanā un radiofrekvenču spektra pārvaldībā;

9.

uzskata, ka Komisijas priekšlikumi paver ceļu uz ES noteikumu saskaņotāku piemērošanu, lai pabeigtu vienota elektronisko sakaru tirgus izveidi.

10.

pauž gandarījumu par Komisijas ieteikumu (1) ievērojami samazināt to tirgu skaitu, kuros vajadzīgs ex-ante regulējums, un tādējādi gan operatoriem, gan valsts pārvaldes iestādēm nodrošināt efektīvāku un vienkāršāku regulējumu, tur, kur tas nepieciešams;

11.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumus par labāku dažādu dalībvalstu tiesību aktu koordinācijas un saskaņošanas mehānismu, kā arī saskaņošanas, sadarbības un konsultācijas procedūru starp dažādām valsts regulatīvajām iestādēm izveidi;

12.

piekrīt Komisijas viedoklim, ka radiofrekvenču spektra efektīvai pārvaldībai ir svarīga nozīme, lai operatoriem atvieglotu piekļuvi un veicinātu inovāciju un kultūru daudzveidību;

13.

piekrīt Komisijas viedoklim, ka elektronisko sakaru tīklu operatoriem jānodrošina līdzāsatrašanās un resursu kopēja izmantošana, ja šāda kopēja izmantošana ir tehniski iespējama un tās izmaksas var taisnīgi sadalīt;

14.

atbalsta Komisijas viedokli par numuru piešķiršanas saskaņošanu Kopienā, ja tas veicina iekšējā tirgus darbību vai visu Eiropu aptverošu pakalpojumu izveidi. EESK tomēr uzskata, ka dalībvalstis ir kompetentākas veikt visa veida saskaņošanas pasākumus, kurus var īstenot pašreizējās Eiropas Regulatoru grupas ietvaros;

15.

uzskata, ka arī turpmāk tikai dalībvalstu kompetencē jābūt tiesībām piešķirt radiofrekvenču spektru pakalpojumiem, kas ļauj nodrošināt valodu un kultūru daudzveidību un plašsaziņas līdzekļu pluralitāti;

16.

uzskata, ka funkcionālā nošķiršana nav jāizmanto kā papildu līdzeklis tirgu liberalizācijai, ka uz infrastruktūrām balstīta konkurence ir efektīvāka un ka pašlaik spēkā esošais regulējums ļauj veikt nošķiršanas pasākumus, tostarp funkcionālo nošķiršanu;

17.

uzskata, ka jāsaglabā visas atsauces uz procedūrām, kas paredzētas starptautiskajos līgumos par radiofrekvenču spektra pārvaldību, jo minētie līgumi ir spēkā un ir plašāks regulējums par Eiropas Savienības regulējumu.

18.

atbalsta Komisijas centienus pastiprināt un uzlabot patērētāju un lietotāju tiesību aizsardzību elektronisko sakaru nozarē, galvenokārt labāk informējot patērētājus par cenām un pakalpojumu sniegšanas nosacījumiem un atvieglojot elektronisko sakaru, tostarp neatliekamās palīdzības dienestu izmantošanu un pieejamību lietotājiem ar invaliditāti;

19.

atzinīgi vērtē ierosinājumus uzlabot personu privātās dzīves un personas datu aizsardzību elektronisko sakaru nozarē, jo īpaši stingri piemērojot ar drošību saistītus noteikumus un pilnveidojot izpildes mehānismus;

20.

vērš Komisijas uzmanību uz patērētāju vajadzībām ekonomiski vājos un lauku apgabalos un ģeogrāfiski grūti pieejamos, īpaši nomaļos reģionos vai arī mazapdzīvotos reģionos;

21.

vērš Komisijas uzmanību uz to, ka daži tīklu drošības nodrošināšanas un patērētāju tiesību aizsardzības pasākumi jākoordinē un jāīsteno nevis Kopienas, bet galvenokārt starptautiskā līmenī;

22.

vērš Komisijas uzmanību uz to, ka dažu direktīvā ierosināto pasākumu veikšanai ir nepieciešamas lielas investīcijas tehniskajās infrastruktūrās (piemēram, piekļuve neatliekamās palīdzības numuram, zvanītāja atrašanās vietas noteikšana); šādas investīcijas, šķiet, ir grūti veicamas maza apjoma pakalpojumu sniedzējiem, piemēram, vietējiem un reģionālajiem operatoriem;

23.

atzinīgi vērtē Komisijas pūles veicināt numuru pārnesamību starp fiksētā un mobilā telefona tīkliem;

24.

vēlas vērst Komisijas uzmanību uz īpašajām vajadzībām lauku reģionos, kuros bieži vien ir ļoti ierobežota infrastruktūra ar vienu vēsturiski pārstāvēta operatora tīklu, un pauž vēlmi, ka šo reģionu labā tiks veikti konkrēti pasākumi, piemēram, izmantojot struktūrfondus. Turklāt vēlas vērst uzmanību uz ierobežojumiem un strukturālajām papildizmaksām elektronisko sakaru pakalpojumu jomā, ar ko pastāvīgi saskaras īpaši nomaļi reģioni, tādēļ ir jāparedz īpaši pasākumi, lai minēto reģionu iedzīvotājiem būtu nodrošināti līdzvērtīgi apstākļi ar pārējiem Eiropas iedzīvotājiem;

25.

uzskata, ka “must-carry” noteikumi radio apraides pakalpojumu jomā jāattiecina uz visiem papildu pakalpojumiem un tie regulāri jāpārskata.

26.

uzskata, ka izveidojot jaunu Eiropas Elektronisko sakaru tirgus iestādi, pašreizējā institucionālajā struktūrā, kas paredzēta elektronisko pakalpojumu tirgu regulēšanai, tiktu radīta papildu iestāde, un tas neatbilst subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem un var drīzāk sarežģīt, nevis vienkāršot procesu, kas ir priekšlikumu paketes mērķis;

27.

tāpēc uzskata, ka ir jāizveido Eiropas Telekomunikāciju regulatoru organizācija. Šāda struktūra varētu veikt daudzas no funkcijām, kas izklāstītas ierosinājumā par Eiropas Elektronisko sakaru tirgus iestādes (EECMA) izveidi, un tā varētu būt daudzējādā ziņā līdzīga Komisijas priekšlikumā par EECMA ierosinātajai struktūrai, tomēr atsakoties no aģentūrai raksturīgajiem elementiem un tādējādi izvairoties no dažām iespējamām problēmām, kas varētu rasties ar EECMA;