EUR-Lex Access to European Union law

Back to EUR-Lex homepage

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document 62009CJ0480

Tiesas spriedums (otrā palāta) 2010. gada 16.decembrī.
AceaElectrabel Produzione SpA pret Eiropas Komisiju.
Apelācija - Valsts atbalsts - Atbalsts, kas atzīts par saderīgu ar kopējo tirgu - Nosacījums, ka par prettiesisku atzītā agrāk saņemtā atbalsta saņēmējam vispirms ir jāveic tā atmaksa - Jēdziens "ekonomiska vienība" - Divu atšķirīgu mātes sabiedrību kopīga kontrole - Prasības pamatu sagrozīšana - Pamatojumā pieļautās kļūdas un trūkumi.
Lieta C-480/09 P.

Judikatūras Krājums 2010 I-13355

ECLI identifier: ECLI:EU:C:2010:787

Lieta C‑480/09 P

AceaElectrabel Produzione SpA

pret

Eiropas Komisiju

Apelācija – Valsts atbalsts – Atbalsts, kas atzīts par saderīgu ar kopējo tirgu – Nosacījums, ka par prettiesisku atzītā agrāk saņemtā atbalsta saņēmējam vispirms ir jāveic tā atmaksa – Jēdziens “ekonomiska vienība” – Divu atšķirīgu mātessabiedrību kopīga kontrole – Prasības pamatu sagrozīšana – Pamatojumā pieļautās kļūdas un trūkumi

Sprieduma kopsavilkums

1.        Valsts atbalsts – Komisijas lēmums – Atbalsta saņēmēja identificēšana pēc vairākām reorganizācijām – Jēdziens “ekonomiska vienība”

(EKL 87. un 88. pants)

2.        Valsts atbalsts – Aizliegums – Atkāpes – Komisijas lēmums, ar kuru atļauju pārskaitīt atbalstu pakļauj nosacījumam, ka attiecīgais uzņēmums vispirms atlīdzina iepriekš saņemtu prettiesisku atbalstu – Nepieciešamība novērst neatmaksātā atbalsta kumulācijas ar plānoto atbalstu efektu

(EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunkts un 88. panta 2. punkts)

1.        Valsts atbalsta jomā Komisija, identificējot atbalsta saņēmēju, nepārkāpj savu rīcības brīvību, ja tā uzskata, ka, tā kā pēc restrukturizācijas, kas ietvēra vienas sabiedrības ražošanas iekārtu nodošanu jaunizveidotajām ražošanas sabiedrībām, esošā sabiedrība turpina būt ieinteresētā persona šajās jaunizveidotajās ražošanas sabiedrībās, visas šīs sabiedrības saistībā ar atbalstu kopā var veidot vienu grupu, lai gan katrai no jaunizveidotajām ražošanas sabiedrībām ir sava no esošās sabiedrības atšķirīga juridiskā personība.

Esošā sabiedrība un jaunās darbojošās sabiedrības tostarp var veidot ekonomisku vienību, ja ar īstenoto restrukturizāciju ir izveidots nedalāms kopums no rūpnieciskā un finansiālā skatupunkta Ja vienība, kurai pieder kapitāldaļu kontrolpakete kādā sabiedrībā, šo kontroli faktiski īsteno, tieši vai netieši ietekmējot sabiedrības pārvaldību, tad ir uzskatāms, ka šī vienība piedalās kontrolētā uzņēmuma veiktajā saimnieciskajā darbībā. Šajos apstākļos tas apstāklis, ka šo kontroli veic vienīgi kopīgi ar citu sabiedrību, kurai pieder lielāka daļa no kontrolētās sabiedrības kapitāldaļām nekā esošajai sabiedrībai, neliedz Komisijai secināt, ka esošā sabiedrība un kontrolētā sabiedrība veido vienu ekonomisku vienību.

Ja tā nav, tad vienkārša viena uzņēmuma sadalīšana divās atsevišķās vienībās, no kurām pirmā tieši turpina iepriekšējo saimniecisko darbību, bet otra kontrolē pirmo, iejaucoties tās pārvaldībā, būtu pietiekama, lai liegtu Savienības noteikumu par valsts atbalstu lietderīgo iedarbību. Tas ļautu otrajai vienībai gūt labumu no subsīdijām vai citām priekšrocībām, ko piešķir valsts vai no valsts līdzekļiem, un tās pilnībā vai daļēji izmantot pirmās vienības labā, kā arī abu veidotās saimnieciskās vienības interesēs.

Turklāt tas, ka Komisija ir ņēmusi vērā iespēju, ka var tikt neievērota prettiesiskā atbalsta atmaksāšanas kārtība, nevar tikt pakļauts pierādījumam par šāda mērķa esamību šīs lietas faktisko apstākļu kontekstā, jo, ja tas tā būtu, uzņēmumi tiktu mudināti izveidot sabiedrības, kuru mērķis būtu apiet prettiesisku atbalstu atmaksāšanu, gūstot priekšrocību no tā, ka Komisijai būtu jāpierāda šāda mērķa esamība.

Kā apstāklis, kas tostarp var, pirmkārt, sniegt iespēju veikt kontroles pasākumus, sniegt pamudinājumus un finansiālu atbalstu, kurš pārsniedz vienkāršu kapitāldaļu ieguldīšanu, kā arī, otrkārt, atspoguļot dabisku un funkcionālu saikņu pastāvēšanu starp vienību, kurai pieder kapitāldaļu kontrolpakete kādā sabiedrībā, un šo pašu kontrolēto sabiedrību, var būt tas, ka minētās vienības padomes un kontroles institūcijas locekļus ieceļ pielīdzināmās kontrolētās sabiedrības institūcijās.

(sal. ar 47.–51., 55., 59., 63. un 64. punktu)

2.        Komisija var noteikt, ka atbalsts ir saderīgs tikai tad, ja vispirms tiek atmaksāts agrāk saņemtais prettiesiskais atbalsts. Nepieciešamība novērst neatmaksātā atbalsta kumulācijas ar plānoto atbalstu efektu ir tāda pati neatkarīgi no tā, vai runa ir par individuālu atbalstu vai atbalstu, kurš ietilpst atbalsta shēmā. Komisijai, pirmkārt, attiecīgajā gadījumā ir jāņem vērā iespējamā agrāk saņemtā prettiesiskā neatmaksātā atbalsta kumulācijas ar jauno atbalstu efekts, un, otrkārt, Komisija var jaunu atbalstu atzīt par saderīgu ar kopējo tirgu tikai tad, ja tās rīcībā esošā informācija ļauj tai izdarīt šādu secinājumu.

Šajā ziņā, ja Komisija nolemj uzsākt oficiālo izmeklēšanas procedūru, dalībvalstij un uzņēmumam – jauna atbalsta iespējamajam saņēmējam – ir jāiesniedz Komisijai informācija, kas pierādītu, ka šis atbalsts ir saderīgs ar kopējo tirgu, un šis pienākums attiecas arī uz vajadzību konstatēt, ka nepastāv jaunā atbalsta kumulācijas ar agrāk saņemtu prettiesisku un ar kopējo tirgu nesaderīgu un neatmaksātu atbalstu efekts.

(sal. ar 96., 97. un 99. punktu)







TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)

2010. gada 16. decembrī (*)

Apelācija – Valsts atbalsts – Atbalsts, kas atzīts par saderīgu ar kopējo tirgu – Nosacījums, ka par prettiesisku atzītā agrāk saņemtā atbalsta saņēmējam vispirms ir jāveic tā atmaksa – Jēdziens “ekonomiska vienība” – Divu atšķirīgu mātessabiedrību kopīga kontrole – Prasības pamatu sagrozīšana – Pamatojumā pieļautās kļūdas un trūkumi

Lieta C‑480/09 P

par apelācijas sūdzību atbilstoši Tiesas Statūtu 56. pantam, ko 2009. gada 26. novembrī iesniedza

AceaElectrabel Produzione SpA, Roma (Itālija), ko pārstāv L. Radikati di Brocolo [L. Radicati di Brozolo] un M. Merola [M. Merola], avvocati,

apelācijas sūdzības iesniedzēja,

pārējie lietas dalībnieki –

Eiropas Komisija, ko pārstāv V. Di Buči [V. Di Bucci], pārstāvis,

atbildētāja pirmajā instancē,

Electrabel SA, Brisele (Beļģija), ko pārstāv L. Radikati di Brocolo un M. Merola, avvocati,

persona, kas iestājusies lietā pirmajā instancē.

TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues], tiesneši A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev] (referents), A. Ross [A. Rosas], A. O’Kīfs [A. Ó Caoimh] un K. Toadere [C. Toader],

ģenerāladvokāte E. Šarpstone [E. Sharpston],

sekretāre M. Ferreira [M. Ferreira], galvenā administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2010. gada 30. septembra tiesas sēdi,

ņemot vērā pēc ģenerāladvokātes uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Savā apelācijas sūdzībā AceaElectrabel Produzione SpA (turpmāk tekstā – “AEP”) lūdz atcelt Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas 2009. gada 8. septembra spriedumu lietā T‑303/05 AceaElectrabel/Komisija (Krājums, II‑137. lpp.; turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru tā ir noraidījusi AEP prasību atcelt Komisijas 2005. gada 16. marta Lēmumu 2006/598/EK par valsts atbalstu, ko Itālijas valsts – Lacijas reģions – gatavojas sniegt siltumnīcas efekta samazināšanai (OV 2006, L 244, 8. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

 Tiesvedības priekšvēsture

2        Šīs lietas rašanās faktus, kā tie izklāstīti pārsūdzētā sprieduma 1.–17. punktā, var apkopot šādi.

3        AEP ir sabiedrība, kura piegādā elektroenerģiju un kuru kontrolē Electrabel Italia SpA (turpmāk tekstā – “Electrabel Italia”) un AceaElectrabel Holding SpA (turpmāk tekstā – “AceaElectrabel”), proti, katra 50 % apmērā.

4        Electrabel Italia 100 % apmērā atrodas Electrabel SA (turpmāk tekstā – “Electrabel”), kuras sēdeklis ir Beļģijā, kontrolē.

5        AceaElectrabel ir kopuzņēmums, kuru ir izveidojusi ACEA SpA (turpmāk tekstā – “ACEA”) un Electrabel Italia. Šis kopuzņēmums darbojas elektroenerģijas un gāzes nozarē, un to 59,41 % apmērā kontrolē ACEA un 40,59 % apmērā – Electrabel Italia. Līgumos par šī kopuzņēmuma izveidi bija paredzēts, ka sabiedrībai ACEA ir jānodod AEP divas elektroenerģijas ražošanas iekārtas un piecas hidroelektroenerģijas iekārtas, savukārt Electrabel bija jāizstrādā vairāki projekti iekārtu būvniecībai.

6        AceaElectrabel turklāt pilnībā vai daļēji kontrolē uzņēmumus AceaElectrabel Energia (100 %), AceaElectrabel Elettricità (100 %) un AceaElectrabel Trading (turpmāk tekstā – “AE Trading”; 84,17 %).

7        Tādējādi šo uzņēmumu struktūru var atspoguļot šādi:

Image not found

8        2002. gada 28. janvārī Itālijas Republika paziņoja Eiropas Kopienu Komisijai divus projektus atbalsta investīcijām, no kuriem viens bija par tāda centrālapkures tīkla sistēmas Romas tuvumā būvniecību, kura saņems enerģiju no daļēji atjaunotas un modernizētas (pārbūvētas) koģenerācijas stacijas un nodrošinās ar apkuri jaunu ciematu (turpmāk tekstā – “attiecīgais atbalsts”). Šī projekta investīcijas izmaksas bija EUR 9 500 000 apmērā un attiecīgā atbalsta – EUR 3 800 000 apmērā.

9        Ar 2003. gada 13. maija vēstuli Komisija paziņoja Itālijas Republikai savu lēmumu attiecībā uz attiecīgo atbalstu uzsākt EKL 88. panta 2. punktā paredzēto oficiālo izmeklēšanas procedūru. Komisija uzskatīja, ka attiecīgais atbalsts bija saderīgs ar kopējo tirgu, bet ka bija jāpiemēro principi, kurus bija noteikusi Tiesa savā 1997. gada 15. maija spriedumā lietā C‑355/95 P TWD/Komisija (Recueil, I‑2549. lpp.), ar kuru tika apstiprināts Pirmās instances tiesas 1995. gada 13. septembra spriedums apvienotajās lietās T‑244/93 un T‑486/93 TWD/Komisija (Recueil, II‑2265. lpp.; turpmāk tekstā – “judikatūra lietā TWD/Komisija).

10      Šajā ziņā Komisija norādīja, pirmkārt, ka ACEA bija viens no uzņēmumiem ar pašvaldības kapitālu, kurš darbojās enerģētikas sektorā, kurā tika paredzētas atbalsta shēmas (turpmāk tekstā – “agrāk saņemtais atbalsts”), kuras ar Komisijas 2002. gada 5. jūnija Lēmumu 2003/193/EK par valsts atbalstu, kuru Itālija nodokļu atbrīvojumu un subsidētu aizdevumu formā piešķīra sabiedrisko pakalpojumu uzņēmumiem, kuru vairākuma akcionārs ir publisko tiesību subjekts (OV 2003, L 77, 21. lpp.; turpmāk tekstā – “agrāk pieņemtais lēmums”), tika atzītas par prettiesiskām un nesaderīgām ar kopējo tirgu, un, otrkārt, ka Itālijas Republika, lai gan bija divi šajā ziņā izteikti atgādinājumi, nebija apstiprinājusi Komisijai, ka sabiedrībai ACEA šo shēmu ietvaros izmaksātās naudas summas faktiski ir tikušas atgūtas, kā prasīts agrāk pieņemtā lēmuma 3. pantā.

11      Komisija uzskatīja, ka ACEA bija attiecīgā atbalsta sākotnējais saņēmējs un ka AEP par šobrīdējo saņēmēju ir kļuvusi vienīgi pēc vairākām reorganizācijām. Turklāt Komisija norādīja, ka ACEA un AEP ir jāuzskata par vienu ekonomisku vienību un ka, lai gan ir bijusi iekšēja reorganizācija, šī pati grupa, kurā ir ietverta ACEA, ir uzskatāma par attiecīgā atbalsta saņēmēju.

12      2005. gada 16. martā Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu, ar kuru tā attiecīgo atbalstu atzina par saderīgu ar kopējo tirgu, bet tā izmaksu AEP apturēja līdz brīdim, kad Itālijas Republika iesniegs pierādījumu par to, ka ACEA ir atmaksājusi agrāk saņemto atbalstu.

 Tiesvedība Pirmās instances tiesā un pārsūdzētais spriedums

13      Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas [tagad – Vispārējā tiesa] kancelejā iesniegts 2005. gada 3. augustā, AEP saskaņā ar EKL 230. pantu cēla prasību atcelt apstrīdēto lēmumu.

14      Izvirzot pirmo pamatu, AEP ir norādījusi uz EKL 87. panta 1. punkta pārkāpumu, kā arī kļūdām apstrīdētā lēmuma pamatojumā un pierādīšanā attiecībā uz to, ka attiecīgais atbalsts ir jāatzīst par valsts atbalstu. Otrais pamats tika izvirzīts par EKL 88. panta un Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK[L 88.] panta piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.), pārkāpumu, kā arī apstrīdētajā lēmumā pieļautajām kļūdām tiesību piemērošanā un nepietiekamu un pretrunīgu apstrīdētā lēmuma pamatojumu, nosakot attiecīgā atbalsta adresātu. Trešais pamats tika izvirzīts par attiecīgā atbalsta samaksas apturēšanas prettiesiskumu un neatbilstošu atsaukšanos uz judikatūru lietā TWD/Komisija.

15      2005. gada 6. decembrī Electrabel lūdza atļauju iestāties lietā AEP prasījumu atbalstam. Ar 2006. gada 7. aprīļa rīkojumu Pirmās instances tiesas piektās palātas priekšsēdētājs šo iestāšanos lietā atļāva.

16      2007. gada 24. jūlijā Pirmās instances tiesa lūdza lietas dalībniekiem un Itālijas Republikai tai iesniegt dokumentāru pierādījumu – ja tas ir to rīcībā – par to, ka ACEA eventuāli ir atmaksājusi agrāk saņemto atbalstu.

17      Ar 2007. gada 7. septembra vēstuli Itālijas Republika apstiprināja, ka ACEA ir atmaksājusi naudas summu EUR 1 511 135,88 apmērā par 1998. gadu un naudas summu EUR 1 534 938,78 apmērā par 1999. gadu.

18      Ar 2008. gada 14. februāra vēstuli Komisija norādīja, ka ACEA atmaksātās naudas summas procentuāli bija ļoti neliela naudas summa salīdzinājumā ar to naudas summu, kura bija jāatmaksā saskaņā ar agrāk pieņemto lēmumu attiecībā uz ACEA bilancē par 2004. gadu iekļautajiem aprēķiniem. Komisija uzsvēra, ka nosacījums par apturēšanu, no kura bija atkarīga attiecīgā atbalsta samaksa, tādējādi nevarēja tikt uzskatīts par izpildītu.

19      Ar pārsūdzēto spriedumu Pirmās instances tiesa prasību noraidīja.

20      Attiecībā uz pirmo pamatu Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka Komisija, nepārkāpjot EKL 87. panta 1. punktu, attiecīgo atbalstu varēja atzīt par valsts atbalstu, jo attiecīgās centrālapkures tīkla sistēmas lokālais raksturs neizslēdza nedz konkurenci ar citiem energoproduktiem, nedz iespējamo kaitējumu tirdzniecībai starp dalībvalstīm, un ka šis atzinums bija pietiekami pamatots. Turklāt Pirmās instances tiesa kā nepieņemamus bija noraidījusi argumentus, saskaņā ar kuriem apstrīdētā lēmuma pamatojums bija pretrunīgs un pierādījumi par attiecīgā atbalsta atzīšanu par valsts atbalstu bija nepietiekami, jo Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka prasības pieteikumā šajā ziņā nebija sniegta nekāda argumentācija.

21      Pirmās instances tiesa par nepieņemamu bija atzinusi otro pamatu tiktāl, ciktāl tas bija izvirzīts par EKL 88. panta un Regulas Nr. 659/1999 pārkāpumu, ņemot vērā, ka pirmajā instancē iesniegtajā prasības pieteikumā, kā uzskatīja Pirmās instances tiesa, nebija ietverts neviens arguments attiecībā uz iepriekš minētajiem pārkāpumiem. Saistībā ar otrajā pamatā minētajām apstrīdētajā lēmumā pieļautajām kļūdām tiesību piemērošanā un apstrīdētā lēmuma nepietiekamo un pretrunīgo pamatojumu, nosakot attiecīgā atbalsta adresātu, Pirmās instances tiesa nolēma, pirmkārt, ka Komisija, uzskatot, ka attiecīgā atbalsta izvērtēšanas mērķiem ACEA un AEP bija jāuzskata par vienu ekonomisku vienību un ka ACEA bija jāuzskata par vienu no attiecīgā atbalsta saņēmējām, nebija pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā. Otrkārt, Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka apstrīdētais lēmums bija pietiekami pamatots un tajā nebija nekādu pretrunu.

22      Saistībā ar trešo pamatu Pirmās instances tiesa, atsaucoties uz saviem attiecībā uz otrā pamata izvērtēšanu minētajiem apsvērumiem, ir noraidījusi argumentus par to, ka ACEA un AEP nav viens un tas pats veidojums un ka agrāk saņemtajam atbalstam un attiecīgajam atbalstam nav kumulatīva efekta. Pirmās instances tiesa arī uzskatīja, ka pretēji tam, uz ko ir norādījusi AEP, judikatūra lietā TWD/Komisija bija piemērojama arī attiecībā uz vispārīgajām atbalsta shēmām un ne tikai attiecībā uz individuālo atbalstu. Visbeidzot Pirmās instances tiesa nolēma, ka Komisija, uzskatot, ka tai nebija nedz jāpierāda konkurences izkropļošanas sekas, kuras radīja agrāk saņemtā atbalsta un attiecīgā atbalsta kumulācija, nedz iepriekš jāzina precīzs agrāk saņemtā atbalsta apmērs, bija ievērojusi minēto judikatūru.

 Lietas dalībnieku prasījumi

23      AEP lūdz Tiesu:

–        atcelt pārsūdzēto spriedumu un apmierināt pirmajā instancē iesniegtos prasījumus;

–        pakārtoti nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai un

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

24      Komisija lūdz Tiesu:

–        noraidīt apelācijas sūdzību un

–        piespriest AEP atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Par apelācijas sūdzību

25      Apelācijas sūdzības iesniedzēja ir izvirzījusi divus pamatus attiecībā, pirmkārt, uz pirmajā instancē celtās prasības ietvaros izvirzīto pamatu sagrozīšanu, pārsūdzētajā spriedumā pieļautajām kļūdām tiesību piemērošanā, kā arī pārsūdzētā sprieduma pamatojuma neloģiskumu un pretrunīgumu attiecīgā atbalsta saņēmēja noteikšanā. Otrais pamats ir izvirzīts par pirmajā instancē celtās prasības ietvaros izvirzīto pamatu sagrozīšanu, pārsūdzētajā spriedumā pieļautajām kļūdām tiesību piemērošanā, kā arī pārsūdzētā sprieduma pamatojuma neloģiskumu un pretrunīgumu attiecībā uz judikatūras lietā TWD/Komisija piemērošanas apjomu.

 Par pirmo pamatu attiecībā uz attiecīgā atbalsta saņēmēja noteikšanu

 Par pirmā pamata pirmo daļu attiecībā uz pirmajā instancē celtās prasības ietvaros izvirzīto pamatu sagrozīšanu

–       Lietas dalībnieku argumenti

26      AEP uzskata, ka pirmajā instancē izvirzītā otrā pamata atzīšanas par nepieņemamu pamatā, jo tas attiecās uz EKL 88. panta un Regulas Nr. 659/1999 pārkāpumu, bija virspusējs prasības pieteikuma vērtējums, jo atsaukšanās uz šiem noteikumiem bija jālasa kopā ar argumentāciju par pieļauto kļūdu attiecīgā atbalsta saņēmēja noteikšanā. Saņēmēja pareiza noteikšana esot svarīga procesuālo noteikumu valsta atbalsta jomā ievērošanas kontekstā.

27      AEP norāda, ka jautājums par ACEA un AEP ekonomisko kontinuitāti saistībā ar tās uzņēmuma filiāles nodošanu, kura bija atbildīga par projekta īstenošanu, kas bija attiecīgā atbalsta priekšmets, bija plaši apsvērts gan lietas dalībnieku iesniegtajos procesuālajos rakstos, gan tiesas sēdē. Tomēr Pirmās instances tiesa neesot ņēmusi vērā šo diskusiju, tādējādi sagrozot prasības pamatu un pierādīšanas pasākumu rezultātus.

–       Tiesas vērtējums

28      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Vispārējai tiesai ir jānoraida kā nepieņemama tai iesniegtā prasības pieteikuma prasījumu daļa, tādēļ ka būtiski faktiskie un tiesiskie apstākļi, ar ko šī daļa ir pamatota, loģiski un saprotami neizriet no paša prasības pieteikuma teksta (2006. gada 18. jūlija spriedums lietā C‑214/05 P Rossi/ITSB, Krājums, I‑7057. lpp., 37. punkts, un 2007. gada 13. marta rīkojums lietā C‑150/06 P Arizona Chemical u.c./Komisija, 45. punkts).

29      Līdz ar to Pirmās instances tiesa, vispirms saskaņā ar Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktu norādot, ka jebkurā prasības pieteikumā pietiekami nepārprotami un precīzi ir jābūt ietvertam strīda priekšmetam un kopsavilkumam par izvirzītajiem pamatiem, lai atbildētāja puse varētu sagatavot savu aizstāvību un Pirmās instances tiesa lemt par prasību, kā nepieņemamu noraidīja argumentāciju par EKL 88. panta un Regulas Nr. 659/1999 pārkāpumu, jo ar šo argumentāciju nebija izpildīti šie nosacījumi.

30      Pirmās instances tiesā iesniegtajā prasības pieteikumā skaidri, nepārprotami, saskaņoti un saprotami nebija norādīts, kādēļ ar apstrīdēto lēmumu ir pārkāpti šie noteikumi. Turklāt AEP Tiesai nebija iesniegusi nevienu konkrētu pierādījumu, lai pierādītu, ka ar Pirmās instances tiesā iesniegto prasības pieteikumu bija izpildīti iepriekš minētie nosacījumi.

31      It īpaši jānorāda, ka šajā ziņā nepietiek minēt, ka atsaukšanās uz iepriekš minētajiem noteikumiem ir jālasa kopā ar argumentāciju par pieļauto kļūdu attiecīgā atbalsta saņēmēja noteikšanā, jo pirmajā instancē iesniegtajā prasības pieteikumā nav nedz izskaidrota šī saikne, nedz tas, kādēļ iespējamās kļūdas rezultātā ir noticis šo pašu noteikumu pārkāpums.

32      Šajos apstākļos pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

 Par pirmā pamata otro daļu attiecībā uz kļūdām tiesību piemērošanā

–       Lietas dalībnieku argumenti

33      AEP norāda, ka Pirmās instances tiesa, apstiprinot Komisijas secinājumu par to, ka ACEA un AEP ir viena ekonomiska vienība, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Lai arī sabiedrība AEP mazāk nekā 30 % pieder sabiedrībai ACEA, tā 70 % pieder Electrabel, kas nozīmē, ka neesot iespējams apgalvot, ka AEP veido vienu ekonomisku vienību ar ACEA.

34      AEP uzskata, ka no visas Pirmās instances tiesas savas argumentācijas atbalstam norādītās judikatūras izriet, ka rīcības brīvība, kura ir Komisijai, lai noteiktu, vai atbalsta saņēmēja noteikšanas mērķiem divi vai vairāki uzņēmumi veido vienu ekonomisku vienību, ir vienīgi gadījumos, kad vienai un tai pašai personai vai grupai ir ekskluzīva kontrole. Savukārt, ja uzņēmumu kontrolē, kā šajā lietā, kopuzņēmums, kuru pašu kontrolē divas atšķirīgas grupas, no minētās judikatūras nevar izsecināt, ka Komisija var atzīt, ka starp kontrolēto sabiedrību un vienu no divām sabiedrībām, kas kontrolē kopuzņēmumu, pastāv ekonomiska vienība.

35      AEP arī uzskata, ka Komisija nekad nav piemērojusi šādu pieeju citām konkurences tiesību jomām, lai arī šīs tiesības visās tās jomās izmanto vienus un tos pašus jēdzienus. Pretēji tam, ko ir uzskatījusi Pirmās instances tiesa, koncentrāciju vai aizliegto vienošanos jomā piemērojamie jēdzieni varot tikt pārņemti valsts atbalsta jomā, izņemot īpašos gadījumos, kuros ir pamatota atšķirīga interpretācija.

36      Šajā ziņā Komisija savā lēmumā, ar kuru ir apstiprināta AEP izveide, šo kopuzņēmumu ir atzinusi par koncentrāciju, jo šis uzņēmums bija funkcionāli autonoms salīdzinājumā ar savām mātes sabiedrībām. Taču funkcionālās autonomijas jēdziens konkurences tiesībās tiekot izmantots attiecībā uz kopuzņēmumiem, kuriem, lai arī tos kontrolē atšķirīgas ekonomiskās grupas, pašiem ir sava organizatoriskā un administratīvā struktūra un kuri darbojas tirgū ar autonomiem darbības un finanšu līdzekļiem.

37      AEP uzskata, ka tādējādi Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu, kad tā pārsūdzētā sprieduma 142. punktā nolēma – neņemot vērā šo Komisijas iepriekšējo konstatējumu – ka AEP nav faktiskas funkcionālas autonomijas salīdzinājumā ar ACEA un Electrabel, jo tām pār AEP ir kopīga kontrole. Pirmās instances tiesa esot sajaukusi funkcionālās autonomijas un kontroles jēdzienus, jo ne jebkura kontrole ietekmē uzņēmuma funkcionālo autonomiju.

38      Turklāt tiktāl, ciktāl Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 142. punktā ir uzskatījusi, ka AEP nav funkcionāli autonoma, jo tās saražotās enerģijas laišanu tirgū nodrošina AE Trading, AEP norāda, ka šādiem apsvērumiem nav nozīmes, jo ražošanas, kā arī vairumtirdzniecības, kuru šajā gadījumā nodrošina AEP, nodalīšana no mazumtirzdniecības, ko šajā gadījumā veic AE Trading, ir parasta prakse enerģētikas nozarē un Komisijai tas ir bijis zināms koncentrācijas apstiprināšanas brīdī.

39      AEP piebilst, ka, lai arī Pirmās instances tiesa ir norādījusi, ka Komisija sabiedrībai AEP nav nedz noteikusi nekādu atbildību, nedz lūgusi atmaksāt agrāk saņemto atbalstu, tomēr AEP ar Electrabel starpniecību cieš no attiecīgā atbalsta apturēšanas sekām. Taču, ja Komisija, izmantojot AEP, vēlējās sasniegt ACEA, tai nevajadzēja ietekmēt Electrabel stāvokli un tādējādi tai vajadzēja apturēt attiecīgo atbalstu tikai tajā daļā, kura atbilst ACEA dalībai, proti, 29,705 %.

40      AEP uzskata, ka Pirmās instances tiesas atsaukšanās uz 2004. gada 29. aprīļa spriedumu lietā C‑91/01 Itālija/Komisija (Recueil, I‑4355. lpp., 50.–53. punkts) nav svarīga, jo lieta, kurā tika taisīts šis spriedums, bija par vienas sabiedrības tiesībām izmantot mazajiem un vidējiem uzņēmumiem piešķirto preferenciālo režīmu, nevis piederību ekonomiskai vienībai. Turklāt šī lieta vēl jo vairāk bija saistīta ar vienas grupas ekskluzīvu kontroli.

41      Tiktāl, ciktāl Pirmās instances tiesa ir uzskatījusi, ka starp ACEA un AEP pastāv ekonomiska kontinuitāte saistībā ar tās uzņēmuma filiāles nodošanu, kura bija atbildīga par projekta īstenošanu, kurš ir attiecīgā atbalsta priekšmets, AEP uzskata, ka šī nodošana nevar būt pietiekama, lai pierādītu, ka AEP veic darbību, kuru iepriekš veica ACEA, un ka AEP ir kļuvusi par šī atbalsta saņēmēju. Šī nodošana arī nevar pamatot apsvērumu, ka AEP un ACEA veido vienu ekonomisku vienību.

42      Šajā ziņā AEP norāda, ka minētā projekta nodošana ir notikusi ar kopuzņēmuma nolīgumu, kurā bija norādītas ACEA organizētās uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu procedūras beigas, kuras ietvaros nodotā uzņēmuma filiāle tika atbilstoši novērtēta saskaņā ar tirgus noteikumiem. No Komisijas paziņojuma “Ceļā uz Komisijas lēmumu efektīvu izpildi, kuros dalībvalstīm tiek uzdots atgūt nelikumīgu un nesaderīgu valsts atbalstu” (OV 2007, C 272, 4. lpp.) 33. punkta izriet, ka tādas aktīvu nodošanas gadījumā (“asset deals”) kā šajā lietā apspriestās nepastāv kontinuitāte starp esošo un jauno uzņēmumu.

43      Attiecībā uz Pirmās instances tiesas apsvērumiem par risku, ka ar attiecīgās ACEA uzņēmuma filiāles nodošanu AEP varēja tikt neievērota agrāk pieņemtajā lēmumā ietvertā atmaksāšanas kārtība, AEP atgādina, ka tā Pirmās instances tiesā ir norādījusi, ka tik ekonomiski un stratēģiski svarīgs darījums kā AceaElectrabel izveidošana nevarēja tikt paredzēts, lai neievērotu risku, ka var tikt apturēts valsts atbalsts par tik nenozīmīgu naudas summu salīdzinājumā ar darījuma kopējo vērtību.

44      Turklāt Pirmās instances tiesa, nolemjot, pirmkārt, ka Komisijai nav jāpierāda neievērošanas mērķis un, otrkārt, ka nodošanas konstatējums un ar šo nodošanu radīto risku, ņemot vērā noteikumus valsts atbalsta jomā, ņemšana vērā ir pietiekams Komisijas pamatojums, ir atbrīvojusi Komisiju no pienākuma pamatot savus lēmumus citādāk, nekā atsaucoties uz teorētiskiem un paradoksāliem pieņēmumiem.

45      Tiesas sēdē Electrabel atbalstīja AEP argumentāciju, lai pierādītu gan to, ka starp AEP un ACEA nepastāv ekonomiskas vienības, gan to, ka nav bijis mērķa neievērot agrāk pieņemtajā lēmumā ietverto atmaksāšanas kārtību attiecīgās ACEA uzņēmuma filiāles nodošanas sabiedrībai AEP laikā. It īpaši Electrabel norāda, ka katrs neievērošanas risks ir jāizvērtē nevis abstrakti, bet pamatojoties uz konkrētiem faktiem.

–       Tiesas vērtējums

46      Tā kā AEP un Electrabel apstrīd Pirmās instances tiesas konstatējumu par to, ka Komisija varēja uzskatīt, ka AEP un ACEA attiecībā uz agrāk saņemto atbalstu un attiecīgo atbalstu ir viena ekonomiska vienība, jāpārbauda, vai Pirmās instances tiesa, nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, šajā jautājumā varēja apstiprināt apstrīdēto lēmumu.

47      Šajā ziņā no Tiesas judikatūras izriet, ka, tā kā pēc restrukturizācijas, kas ietvēra vienas sabiedrības ražošanas iekārtu nodošanu jaunizveidotajām ražošanas sabiedrībām, esošā sabiedrība turpina būt ieinteresētā persona šajās jaunizveidotajās ražošanas sabiedrībās, visas šīs sabiedrības saistībā ar atbalstu kopā var veidot vienu grupu, lai gan katrai no jaunizveidotajām ražošanas sabiedrībām ir sava no esošās sabiedrības atšķirīga juridiskā personība (šajā ziņā skat. 1984. gada 14. novembra spriedumu lietā 323/82 Intermills/Komisija, Recueil, 3809. lpp., 11. punkts).

48      Esošā sabiedrība un jaunās darbojošās sabiedrības tostarp var veidot ekonomisku vienību, ja ar īstenoto restrukturizāciju ir izveidots nedalāms kopums no rūpnieciskā un finansiālā skatupunkta (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Intermills/Komisija, 12. punkts).

49      Tāpat no Tiesas judikatūras izriet, ka, ja vienība, kurai pieder kapitāldaļu kontrolpakete kādā sabiedrībā, šo kontroli īsteno, tieši vai netieši ietekmējot sabiedrības pārvaldību, tad ir uzskatāms, ka šī vienība piedalās kontrolētā uzņēmuma veiktajā saimnieciskajā darbībā (2006. gada 10. janvāra spriedums lietā C‑222/04 Cassa di Risparmio di Firenze u.c., Krājums, I‑289. lpp., 112. un 118. punkts).

50      Ja tā nav, tad vienkārša viena uzņēmuma sadalīšana divās atsevišķās vienībās, no kurām pirmā tieši turpina iepriekšējo saimniecisko darbību, bet otra kontrolē pirmo, iejaucoties tās pārvaldībā, būtu pietiekama, lai liegtu Savienības noteikumu par valsts atbalstu lietderīgo iedarbību. Tas ļautu otrajai vienībai gūt labumu no subsīdijām vai citām priekšrocībām, ko piešķir valsts vai no valsts līdzekļiem, un tās pilnībā vai daļēji izmantot pirmās vienības labā, kā arī abu veidotās saimnieciskās vienības interesēs (iepriekš minētais spriedums lietā Cassa di Risparmio di Firenze u.c., 114. punkts).

51      Kā apstāklis, kas tostarp var, pirmkārt, sniegt iespēju veikt kontroles pasākumus, sniegt pamudinājumus un finansiālu atbalstu, kurš pārsniedz vienkāršu kapitāldaļu ieguldīšanu, kā arī, otrkārt, atspoguļot dabisku un funkcionālu saikņu pastāvēšanu starp vienību, kurai pieder kapitāldaļu kontrolpakete kādā sabiedrībā, un šo pašu kontrolēto sabiedrību, var būt tas, ka minētās vienības padomes un kontroles institūcijas locekļus ieceļ pielīdzināmās kontrolētās sabiedrības institūcijās (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Cassa di Risparmio di Firenze u.c., 116. un 117. punkts).

52      Šajā lietā nedz AEP, nedz Electrabel nav apstrīdējušas šādus Pirmās instances tiesas konstatējumus, proti, pirmkārt, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 103. punktā ir konstatējusi, ka ACEA bija sākotnējā attiecīgā atbalsta saņēmēja, ka ACEA uzņēmuma filiāle, kura saņēma minēto atbalstu, tika nodota AEP un ka AEP turpināja veikt šīs uzņēmuma filiāles darbību. Tāpat pārsūdzētā sprieduma 142. punktā Pirmās instances tiesa norādīja, ka AEP saražotās enerģijas laišanu tirgū nodrošina AE Trading, kura 84,17 % pieder AceaElectrabel, kura 59,41 % apmērā ir atkarīga no ACEA.

53      Otrkārt, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 109. punktā ir konstatējusi, ka AEP ir saistīta gan ar ACEA, gan Electrabel un ka ACEA pieder kapitāldaļu vairākums sabiedrībā AceaElectrabel, kurai savukārt pieder 50 % no AEP kapitāldaļām, un pārsūdzētā sprieduma 111. punktā Pirmās instances tiesa ir konstatējusi, ka ACEA expressis verbis ir apstiprinājusi, ka tā kopā ar Electrabel kontrolē AEP.

54      Treškārt, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 119. punktā ir norādījusi, ka, lai arī AEP direktoru padomē sabiedrību Electrabel pārstāv astoņi no divpadsmit locekļiem un AEP valdē – četri no sešiem locekļiem, vissvarīgāko jautājumu izlemšanā ir vajadzīga piekrišanas saņemšana no viena no locekļiem, kuri pārstāv ACEA, kas viņam dod tiesības nobloķēt lēmuma pieņemšanu.

55      No šī sprieduma 47. un 48. punktā atgādinātās judikatūras izriet, ka šādos apstākļos Komisija, nepārsniedzot savas rīcības brīvības robežas, varēja uzskatīt, ka pēc ACEA ar Electrabel atbalstu veiktās restrukturizācijas ACEA un AEP attiecībā uz agrāk saņemto atbalstu un attiecīgo atbalstu veido daļu no nedalāma kopuma, jo ar minēto restrukturizāciju sabiedrībai AEP tika nodota attiecīgā ACEA uzņēmuma filiāle, AEP turpināja veikt šī uzņēmuma filiāles darbības, ACEA palika ieinteresēta AEP un AEP saražoto enerģiju tirgū laida AE Trading, kuru kontrolēja ACEA kā vairākuma kapitāldaļu turētājs sabiedrībā AceaElectrabel.

56      Turklāt, ņemot vērā šī sprieduma 49. un 51. punktā atgādināto judikatūru, no šiem pašiem konstatējumiem izriet, ka Komisija varēja uzskatīt, ka ACEA, kurai pieder kopīga kapitāldaļu kontrolpakete sabiedrībā AEP, šo kontroli faktiski īsteno, tieši vai netieši ietekmējot sabiedrības AEP pārvaldību gan tādējādi, ka AEP direktoru padomē un tās valdē ir ACEA pārstāvji, gan arī tādējādi, ka tai pieder vairākums kapitāldaļu sabiedrībā AceaElectrabel, kurai pieder 50 % no AEP kapitāldaļām.

57      Turklāt Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 125. punktā ir norādījusi, pirmkārt, ka līgumā par ACEA nodotās uzņēmuma filiāles nodošanu AEP tika paredzēts noteikums, saskaņā ar kuru ir izslēgta jebkādu strīdu esamība jautājumā par minēto filiāli, un, otrkārt, ka ACEA šajā brīdī jau bija apstrīdējusi agrāk pieņemto lēmumu.

58      Šādos apstākļos Pirmās instances tiesai nevar pārmest, ka tā ir pieļāvusi kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 130. punktā uzskatot, ka Komisija šajā lietā bija pierādījusi, ka ACEA kopīgi ar Electrabel veiktā restrukturizācija varēja radīt iespēju, ka tiek neievērota agrāk pieņemtajā lēmumā ietvertā atmaksāšanas kārtība.

59      Pirmkārt, ir jāuzskata, ka pretēji tam, ko apgalvo AEP un Electrabel, iespējas, ka var tikt neievērota agrāk saņemtā atbalsta atmaksāšanas kārtība, ņemšana vērā nevar tikt pakļauta pierādījumam par šāda mērķa esamību šīs lietas faktisko apstākļu kontekstā. Ja tas tā būtu, uzņēmumi tiktu mudināti izveidot sabiedrības, kuru mērķis būtu neievērot prettiesisku atbalstu atmaksāšanu, gūstot priekšrocību no tā, ka Komisijai būtu jāpierāda šāda mērķa sasniegšana.

60      Tādējādi Pirmās instances tiesa pareizi nolēma, ka pietiktu, ja Komisija šajā lietā pierādītu šāda riska esamību.

61      Otrkārt, Komisija varēja uzskatīt, ka, ja netiktu atzīts, ka AEP un ACEA ir viena ekonomiska vienība, AEP pēc restrukturizācijas un ACEA kopīgajā kontrolē varētu turpināt veikt nodoto darbību, kura saņēma agrāk saņemto atbalstu, un saņemt attiecīgo atbalstu. Turklāt Komisija varēja uzskatīt, ka attiecīgā atbalsta piešķiršana AEP ļautu ACEA gūt no tā labumu, jo tās veic savas attiecīgās saimnieciskās darbības kā nedalāms kopums.

62      Taču, ņemot vērā šī sprieduma 50. punktā atgādināto judikatūru, ar to, ka ACEA būtu iespēja saņemt attiecīgo atbalstu, pietiktu, lai Savienības noteikumiem par valsts atbalstu atņemtu to lietderīgo iedarbību, un turklāt šāda iespēja būtu pretrunā judikatūras lietā TWD/Komisija loģikai.

63      Šādos apstākļos Pirmās instances tiesa, nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, varēja uzskatīt, ka Komisija, kurai šajā ziņā ir plaša rīcības brīvība, nebija pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, secinot, ka ACEA un AEP attiecībā uz agrāk saņemto atbalstu un attiecīgo atbalstu veido vienu ekonomisku vienību.

64      It īpaši jānorāda, ka Pirmās instances tiesa varēja uzskatīt, ka tas apstāklis, ka ACEA kontroli pār AEP varēja veikt vienīgi kopīgi ar Electrabel un ka Electrabel piederēja lielāka daļa no AEP kapitāldaļām nekā ACEA, šajā lietā ļāva Komisijai secināt, ka ACEA un AEP veido vienu ekonomisku vienību.

65      Šo konstatējumu nevar atspēkot citi AEP minētie argumenti.

66      Pirmkārt, jāuzskata, ka, ņemot vērā iepriekš minēto analīzi, nevar tikt atbalstīti argumenti, pirmkārt, par AEP funkcionālo autonomiju salīdzinājumā ar ACEA, ko Komisija bija konstatējusi, izvērtējot koncentrāciju, un, otrkārt, par ekonomiskas vienības jēdzienu aizliegto vienošanos un koncentrāciju jomās. Kā Pirmās instances tiesa pareizi ir nolēmusi pārsūdzētā sprieduma 135., 137. un 138. punktā, ekonomiskas vienības jēdziens valsts atbalsta jomā var atšķirties no jēdziena, kurš tiek piemērots citās konkurences tiesību jomās.

67      Katrā ziņā nedz AEP iespējamā funkcionālā autonomija, nedz ekonomiskas vienības jēdziens, kurš tiek piemērots aizliegto vienošanos un koncentrāciju jomās, nevar apšaubīt to, ka, ņemot tostarp vērā ACEA tiesības nobloķēt lēmuma pieņemšanu vissvarīgākajos AEP vadības jautājumos, Pirmās instances tiesa šajā lietā varēja apstiprināt Komisijas konstatējumu, ka ACEA veic kopīgu kontroli pār AEP un ka AEP ir daļa no nedalāmā kopuma.

68      Otrkārt, attiecībā uz argumentu par attiecīgās uzņēmuma filiāles nodošanu AEP eventuālās aktīvu nodošanas (“asset deal”) ietvaros pietiek norādīt, ka noteikumi par šāda veida darījumiem nevar tikt piemēroti tādos apstākļos kā pamata lietā, kad ACEA turpina kopīgi kontrolēt attiecīgā uzņēmuma filiāli un kad ACEA tādējādi var tikt uzskatīta par tādu, kura kopā ar AEP veido vienu ekonomisku vienību.

69      Treškārt, saistībā ar argumentu par Pirmās instances tiesas atsaukšanos uz iepriekš minēto spriedumu lietā Itālija/Komisija no šī sprieduma 55.–64. punktā izdarītā vērtējuma izriet, ka, pat ja pieņemtu, ka šī atsaukšanās ir kļūdaina, kā apgalvo AEP, Pirmās instances tiesa tomēr varēja secināt, ka Komisija varēja konstatēt, ka ACEA un AEP veido vienu ekonomisku vienību. Līdz ar to šis arguments ir noraidāms.

70      Ceturtkārt, attiecībā uz AEP izvirzīto argumentu par to, ka attiecīgais atbalsts bija jāaptur tikai attiecībā uz ACEA piederošajām AEP kapitāldaļām, pietiek norādīt, ka šī sprieduma 61. punktā minēto iemeslu dēļ Komisija un Pirmās instances tiesa varēja uzskatīt, ka jebkurš AEP piešķirtais atbalsts, pat nelielā apmērā, varēja radīt priekšrocības ACEA.

71      Ņemot vērā visu iepriekš minēto, pirmā pamata otrā daļa ir jānoraida.

 Par pirmā pamata trešo daļu attiecībā uz pārsūdzētajā spriedumā ietvertā pamatojuma neloģiskumu un pretrunīgumu

–       Lietas dalībnieku argumenti

72      AEP pārmet Pirmās instances tiesai, ka tā ir pārņēmusi visus Komisijas argumentus, nenorādot uz to pretrunīgumu un tajos pieļauto acīmredzamo kļūdu tiesību piemērošanā un novērtēšanā.

73      It īpaši AEP uzskata, ka, tā kā Pirmās instances tiesa ir atzinusi, ka sabiedrību AEP kontrolē divas atšķirīgas grupas un ka sabiedrībai Electrabel kā vienai no šīm grupām pieder kapitāldaļu vairākums, tās secinājums, saskaņā ar kuru uz sabiedrībām AEP un ACEA attiecas viens kontroles centrs, ir pretrunīgs, patvaļīgs un neloģisks, jo loģiski, ka viena sabiedrība nevar veidot vienu ekonomisku vienību ar divām atšķirīgām personām.

74      Turklāt attiecībā uz Pirmās instances tiesas apsvērumu par to, ka AEP nav funkcionāli autonoma, jo tās saražotās elektroenerģijas laišanu tirgū nodrošina AE Trading, neesot sniegts nekāds skaidrojums, kas varētu precizēt šī apsvēruma apjomu.

75      AEP uzskata, ka ir ireālistiski un neloģiski uzskatīt, kā ir izdarījusi Pirmās instances tiesa, ka AceaElectrabel tika izveidota, lai neievērotu valsts atbalstam piemērojamos noteikumus un ka Komisijai nebija jāpierāda neievērošanas mērķis, bet ka nodošanas konstatējums un ar šo nodošanu radīto risku, ņemot vērā noteikumus valsts atbalsta jomā, ņemšana vērā ir pietiekams Komisijas pamatojums.

76      AEP uzskata, ka Pirmās instances tiesa arī nonāca pretrunās, pārsūdzētā sprieduma 140. punktā uzskatot, ka ekonomiskas vienības esamības noteikšanā ir jāņem vērā attiecīgā uzņēmuma dalība sabiedrību grupā, kuru tieši vai netieši kontrolē viena no šajā grupā esošajām sabiedrībām, kā arī vienas grupas, kuru kontrolē viena vienība, izveidošana, lai arī Pirmās instances tiesa pati bija konstatējusi, ka sabiedrību AEP kontrolēja divas dažādas vienības.

–       Tiesas vērtējums

77      Jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru attiecībā uz Pirmās instances tiesas pienākumu spriedumos norādīt pamatojumu, kas izriet no Tiesas Statūtu 36. panta un 53. panta pirmās daļas, tai nav pienākuma izsmeļoši izklāstīt vienu pēc otra lietas dalībnieku izteiktos argumentus. Tādējādi pamatojums var būt netiešs ar nosacījumu, ka tas ieinteresētajām personām ļauj uzzināt iemeslus, kuru dēļ tikuši veikti attiecīgie pasākumi, un Tiesai – gūt pietiekamu informāciju, lai veiktu savu pārbaudi (2009. gada 2. aprīļa spriedums lietā C‑431/07 P Bouygues un Bouygues Télécom/Komisija, Krājums, I‑2665. lpp., 42. punkts, kā arī 2010. gada 21. janvāra rīkojums lietā C‑150/09 P Iride un Iride Energia/Komisija, 42. punkts).

78      Šajā lietā pietiek konstatēt, ka Pirmās instances tiesas sniegtā argumentācija ir skaidra un saprotama un ka tā ļauj gan AEP, gan Electrabel uzzināt iemeslus, kuru dēļ Pirmās instances tiesa ir noraidījusi minēto pamatu, gan arī Tiesai gūt pietiekamu informāciju, lai veiktu savu pārbaudi.

79      It īpaši ir jāuzsver, ka iespējamās argumentācijā ietvertās pretrunas, kuras AEP pārmet Pirmās instances tiesai, faktiski ir tās pašas iespējamās kļūdas tiesību piemērošanā, kuras jau tika izvērtētas un noraidītas, izvērtējot pirmā pamata otro daļu, nevis pamatojuma trūkums.

80      Līdz ar to pirmā pamata trešā daļa ir jānoraida un tādējādi ir jānoraida viss pirmais pamats kopumā.

 Par otro pamatu attiecībā uz judikatūras lietā TWD/Komisija piemērošanas jomu

 Par otrā pamata pirmo daļu attiecībā uz pirmajā instancē celtās prasības ietvaros izvirzīto pamatu sagrozīšanu

–       Lietas dalībnieku argumenti

81      AEP norāda, ka Pirmās instances tiesa, pārsūdzētā sprieduma 172. punktā apstiprinot, ka Komisijai agrāk pieņemtajā lēmumā nebija jāizvērtē atbalsts, kurš tika individuāli piešķirts, pamatojoties uz atbalsta shēmu, sagrozīja prasības trešo pamatu, kura mērķis bija lūgt noteikt, ka, lai uzdotu atmaksāt atbalstu, kurš tika individuāli piešķirts, pamatojoties uz atbalsta shēmu, vispirms bija jāpārbauda katra attiecīgā uzņēmuma individuālais stāvoklis.

82      AEP uzskata, ka pirms atmaksāšanas kārtības ir jānosaka, vai un ciktāl katrs uzņēmums, kurš pieder kategorijai, uz kuru attiecas minētā atbalsta shēma, saņēma ar EK līguma noteikumiem nesaderīgu atbalstu. Šajā lietā šī pārbaude vēl neesot notikusi.

–       Tiesas vērtējums

83      Attiecībā uz šiem iebildumiem pietiek norādīt, pirmkārt, ka no pirmajā instancē iesniegtā prasības pieteikuma 23.–28. punkta, kā arī pārsūdzētā sprieduma 147.–151. punkta izriet, ka Pirmās instances tiesa precīzi ir apkopojusi AEP izvirzītos argumentus, un, otrkārt, ka Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 164.–181. punktā ir atbildējusi uz šiem argumentiem.

84      It īpaši no pirmajā instancē iesniegtā prasības pieteikuma 25. punkta in fine izriet, ka AEP tostarp ir norādījusi, ka, lai sabiedrībai ACEA vai sabiedrībai AEP varētu pārmest ACEA agrāk saņemta atbalsta prettiesiskumu, Komisijai savā agrāk pieņemtajā lēmumā bija jāizvērtē agrāk saņemta atbalsta shēmu piemērošana sabiedrībai ACEA, un ka Komisija, neveicot šo izvērtējumu, nevarēja iebilst pret šādu prettiesiskumu.

85      Tādējādi Pirmās instances tiesai nevar pārmest, ka tā ir sagrozījusi pirmajā instancē celtās prasības ietvaros izvirzīto trešo pamatu, kad tā atbildēja uz AEP izvirzītajiem argumentiem, it īpaši pārsūdzētā sprieduma 172. punktā konstatējot, ka Komisijai agrāk pieņemtajā lēmumā nebija jāizvērtē atbalsts, kas tika individuāli piešķirts, pamatojoties uz minētajām atbalsta shēmām.

86      Līdz ar to otrā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

 Par otrā pamata otro daļu attiecībā uz kļūdām tiesību piemērošanā

–       Lietas dalībnieku argumenti

87      Pirmkārt, AEP norāda, ka judikatūra lietā TWD/Komisija, kura attiecas uz atbalstu kumulācijas efekta izvērtēšanu attiecībā uz vienu uzņēmumu, var tikt piemērota tikai attiecībā uz to pašu uzņēmumu. AEP pirmā pamata ietvaros esot pierādījusi, ka ACEA un AEP nevar tikt uzskatītas par tādām, kuras veido vienu ekonomisku vienību. Tādējādi Pirmās instances tiesa esot kļūdaini apstiprinājusi apstrīdēto lēmumu, attiecinot uz to minēto judikatūru.

88      Otrkārt, AEP uzskata, ka Pirmās instances tiesai, lai pierādītu, ka agrāk saņemtais atbalsts kumulācijā ar attiecīgo atbalstu varēja radīt kaitējošu ietekmi, bija jāpārbauda, ka ACEA patiešām bija saņēmusi prettiesisku atbalstu, jo šādu pārbaudi neesot veikusi nedz Itālijas Republika, nedz Komisija.

89      Tiktāl, ciktāl no Pirmās instances tiesas argumentācijas izriet, ka Komisijas veicamajā analīzē it īpaši bija jāņem vērā atbalsta ietekme uz ACEA, AEP uzskata, ka Pirmās instances tiesa mainīja judikatūru lietā TWD/Komisija, paredzot jaunu saderīguma nosacījumu, kas nav noteikts Līgumā un kura mērķis ir sodīt par agrāk saņemta atbalsta atmaksas neesamību. Tā vietā, lai ņemtu vērā iespējamo kumulācijas efektu kā apstākli, lai izvērtētu attiecīgā atbalsta saderību ar kopējo tirgu, Pirmās instances tiesa esot piemērojusi minēto judikatūru kā instrumentu, lai liktu atmaksāt agrāk saņemto atbalstu, tajā pašā laikā nodrošinot, ka sabiedrība, kura bija saņēmusi agrāk saņemto atbalstu, līdz minētās atmaksāšanas brīdim nesaņem nekādu, pat netiešu, priekšrocību. Taču Pirmās instances tiesa neesot ieņēmusi nostāju attiecībā uz šo pamatiebildumu un pārsūdzētā sprieduma 188. punktā esot to noraidījusi ar pakārtoti izteiktu apstiprinājumu, kurš palicis vienīgi pieņēmumu līmenī.

90      AEP uzsver, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī nebija iespējams nedz pieņemt kumulācijas efekta esamību, nedz novērtēt tās būtiskumu. Komisijai, pārbaudot atbalsta shēmu, esot izvēle pārbaudīt individuālus gadījumus vai veikt vienīgi vispārīgu un abstraktu vērtējumu. Ja tā izvēlas šo otro veidu, tā, lai nodrošinātu, ka attiecīgā dalībvalsts izpilda lēmumu, varot vienīgi celt prasību sakarā ar pienākumu neizpildi, jo ar judikatūru lietā TWD/Komisija neesot ticis paredzēts tai piešķirt alternatīvu soda instrumentu.

91      AEP uzskata, ka, tā kā minētās judikatūras mērķis ir novērst to, ka jaunā atbalsta saņēmējs tirgū var saņemt lielāku priekšrocību, jo viņš nav atmaksājis agrāk saņemtu prettiesisku atbalstu, šīs pašas judikatūras piemērošana prasa, lai priekšrocības, kuras rada jaunais atbalsts, tiktu pārbaudītas konkrēti un detalizēti, un ka šī pārbaude ir jāveic, īpaši atsaucoties uz tā uzņēmuma stāvokli attiecīgajā tirgū, kurš ir saņēmis atbalstu, salīdzinājumā ar tā konkurentiem un Kopienu tirdzniecības plūsmām.

92      AEP norāda, ka Komisijai, lai tā varētu apturēt jaunā atbalsta sniegšanu, ir jānonāk līdz motivētam secinājumam, ka konkurences un tirdzniecības izkropļošanas attiecīgajās nozarēs sekas, kuras rada abu atbalstu kumulācija, ir tādas, kuru rezultātā jāuzskata, ka jaunā atbalsta negatīvās sekas gūst virsroku pār pozitīvajām sekām, tādējādi padarot neiespējamu tās atļaujas sniegšanu līdz pirmā saņemtā atbalsta atmaksas brīdim.

93      Tādējādi tiktāl, ciktāl Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 186. punktā ir uzskatījusi, ka saskaņā ar judikatūru lietā TWD/Komisija Komisijai netiek prasīts pierādīt, ka abu atbalstu kumulācija ietekmē tirdzniecību, bet ka pietiek vienīgi ar šādas iespējas pieņemamību, Pirmās instances tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

94      Treškārt, AEP uzskata, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka dalībvalstij un uzņēmumam, kas ir saņēmis jauno atbalstu, ir jāiesniedz Komisijai informācija, lai pierādītu, ka nepastāv jaunā atbalsta kumulācijas ar agrāk saņemtu prettiesisku un neatmaksātu atbalstu efekts. Ja attiecīgajai dalībvalstij ir jāiesniedz Komisijai atbilstoša informācija, lai pierādītu, ka jaunais atbalsts ir saderīgs ar kopējo tirgu, AEP uzskata, ka nedz šai dalībvalstij, nedz attiecīgajam uzņēmumam nav jāiesniedz negatīvs pierādījums par to, ka attiecīgo atbalstu kumulācija nekādi neietekmē tirdzniecību.

–       Tiesas vērtējums

95      Vispirms ir jāatgādina, pirmkārt, ka arguments, saskaņā ar kuru ACEA un AEP attiecībā uz agrāk saņemto atbalstu un attiecīgo atbalstu veido divas atšķirīgas ekonomiskas vienības, tika noraidīts, izvērtējot pirmā pamata otro daļu. Otrkārt, šajā pašā vērtējumā tika norādīts, ka Pirmās instances tiesa, nolemjot, ka Komisija varēja uzskatīt, ka attiecīgā atbalsta piešķiršana AEP ļāva no tā gūt labumu ACEA, tādējādi nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

96      Turpinājumā ir jāatgādina, ka no Tiesas judikatūras izriet, ka nepieciešamība novērst neatmaksātā atbalsta kumulācijas ar plānoto atbalstu efektu ir tāda pati neatkarīgi no tā, vai runa ir par individuālu atbalstu vai atbalstu, kurš ietilpst atbalsta shēmā, un ka saskaņā ar judikatūru lietā TWD/Komisija Komisija var noteikt, ka atbalsts ir saderīgs tikai tad, ja vispirms tiek atmaksāts agrāk saņemtais prettiesiskais atbalsts (šajā ziņā skat. iepriekš minēto rīkojumu lietā Iride un Iride Energia/Komisija, 49., 50. un 70. punkts).

97      Pirmkārt, Komisijai attiecīgajā gadījumā ir jāņem vērā iespējamā agrāk saņemtā prettiesiskā neatmaksātā atbalsta kumulācijas ar jauno atbalstu efekts (šajā ziņā skat. iepriekš minēto 1997. gada 15. maija spriedumu lietā TWD/Komisija, 26. un 27. punkts), un, otrkārt, Komisija par saderīgu ar kopējo tirgu var atzīt jaunu atbalstu tikai tad, ja tās rīcībā esošā informācija ļauj tai izdarīt šādu secinājumu (šajā ziņā skat. iepriekš minēto rīkojumu lietā Iride un Iride Energia/Komisija, 70. punkts).

98      Šajā lietā Pirmās instances tiesa ir konstatējusi, pirmkārt, ka Komisijas rīcībā bija informācija, kas norādīja, ka ACEA bija saņēmusi agrāk saņemto atbalstu, un, otrkārt, ka tās rīcībā nebija informācijas, kas ļāva tai secināt, ka nepastāv agrāk saņemtā atbalsta prettiesiskas un ar kopējo tirgu nesaderīgas kumulācijas ar attiecīgo atbalstu efekts.

99      Kā Pirmās instances tiesa ir pareizi atgādinājusi pārsūdzētā sprieduma 187. punktā, no judikatūras lietā TWD/Komisija izriet, ka, ja Komisija nolemj uzsākt oficiālo izmeklēšanas procedūru, dalībvalstij un uzņēmumam – jauna atbalsta iespējamajam saņēmējam – ir jāiesniedz Komisijai informācija, kas pierādītu, ka šis atbalsts ir saderīgs ar kopējo tirgu, un ka šis pienākums attiecas arī uz vajadzību konstatēt, ka nepastāv jaunā atbalsta kumulācijas ar agrāk saņemtu prettiesisku un ar kopējo tirgu nesaderīgu un neatlīdzinātu atbalstu efekts.

100    Tādējādi Pirmās instances tiesa pareizi ir nolēmusi, ka, tā kā agrāk pieņemtais lēmums attiecās uz atbalsta shēmu, nevis individuālu atbalstu, kas nozīmē, ka to naudas summu noteikšana, kuras ir jāatmaksā no minētās shēmas labumu guvušajām personām, ir jāveic Itālijas Republikai, ACEA un AEP procedūrā, kuras ietvaros tika pieņemts apstrīdētais lēmums, ir jāpaziņo Komisijai atmaksājamās naudas summas apmērs un attiecīgā gadījumā naudas summas, kuras ir atmaksātas saistībā ar agrāk saņemto atbalstu, apmērs, lai pierādītu, ka eventuāli nepastāv prettiesiska atbalsta kumulācija.

101    Tā kā šāda informācija nav darīta zināma Komisijai, no tā izriet, ka Pirmās instances tiesai nevar pārmest, ka tā ir uzskatījusi, ka šajā lietā Komisijai nebija precīzi jānosaka agrāk saņemtā atbalsta, kuru bija saņēmusi ACEA, apmērs, pirms apturēt attiecīgā atbalsta sniegšanu, pamatojoties uz judikatūru lietā TWD/Komisija.

102    Visbeidzot, tā kā no Tiesas judikatūras izriet, ka pietiek ar to, ka Komisija pierāda, ka strīdīgais atbalsts var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm un izkropļot konkurenci (iepriekš minētais rīkojums lietā Iride un Iride Energia/Komisija, 72. punkts), Pirmās instances tiesa pareizi ir nolēmusi, ka šajā lietā Komisijai nebija jāveic konkrēta un detalizēta no attiecīgā atbalsta izrietošo priekšrocību pārbaude, īpaši atsaucoties uz AEP un ACEA stāvokli attiecīgajā tirgū, salīdzinot ar to konkurentiem un Kopienu tirdzniecības plūsmām.

103    Ņemot vērā visu iepriekš minēto, jākonstatē, ka Pirmās instances tiesas argumentācijā nav pieļauta neviena kļūda tiesību piemērošanā un ka tādējādi otrā pamata otrā daļa ir jānoraida.

 Par otrā pamata trešo daļu attiecībā uz pārsūdzētajā spriedumā ietvertā pamatojuma pretrunīgumu un nepietiekamību

–       Lietas dalībnieku argumenti

104    AEP norāda, ka Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 179. punktā atzina, ka nevar pārliecinoši apgalvot, ka ACEA ir saņēmusi ar Līguma noteikumiem nesaderīgu atbalstu. Tādējādi AEP nesaprot, kāpēc šī sprieduma nākamajā punktā Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka Komisijas pamatojumam pietika ACEA finanšu ziņojumā ietvertā norāde par konkrētas naudas summas atmaksas eventuālo iespējamību.

105    AEP pārsūdzētā sprieduma 186. punktu uzskata par neskaidru un tā 187. punktu par neizskaidrotu un nepamatotu. Turklāt šī sprieduma 188. punkts neesot pamatots.

106    Šajā ziņā AEP piebilst, ka tiktāl, ciktāl Pirmās instances tiesas šajos punktos sniegtā argumentācija nozīmē, ka tā uzskatīja, ka Komisija no Itālijas Republikas nav saņēmusi vajadzīgo informāciju, lai veiktu pārbaudi, Pirmās instances tiesai bija jāatbild uz tiesas sēdē izvirzīto argumentu par to, ka šādā gadījumā Komisija nevar pieņemt lēmumu, pamatojoties tikai uz tās rīcībā esošo informāciju, bet tai ir jāievēro Regulas Nr. 659/1999 5. pantā paredzētā procedūra. Taču Pirmās instances tiesa neesot atbildējusi uz šo argumentu.

–       Tiesas vērtējums

107    Šī sprieduma 77. punktā tika atgādināts, ka Pirmās instances tiesai noteiktais pienākums pamatot savus spriedumus nenozīmē, ka tai izsmeļoši ir jāatbild uz visiem lietas dalībnieku izteiktajiem argumentiem, un ka pamatojums ir pietiekams, ja tas ieinteresētajām personām ļauj uzzināt iemeslus, kuru dēļ tika veikti attiecīgie pasākumi, un Tiesai gūt pietiekamu informāciju, lai veiktu savu pārbaudi.

108    Šajā lietā pietiek, pirmkārt, konstatēt, ka Pirmās instances tiesas sniegtā argumentācija ir skaidra un saprotama un ka tā ļauj gan AEP un Electrabel uzzināt iemeslus, kuru dēļ Pirmās instances tiesa ir noraidījusi šo pamatu, gan Tiesai gūt pietiekamu informāciju, lai veiktu savu pārbaudi.

109    It īpaši jānorāda, ka Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 180. punktā ir izskaidrojusi, kāpēc, tāsprāt, Komisija varēja uzskatīt – neņemot vērā šī sprieduma 179. punktā izvērtētos AEP argumentus –, ka ACEA bija saņēmusi agrāk saņemtu prettiesisku atbalstu. Turklāt no pārsūdzētā sprieduma 186.–188. punkta nepārprotami izriet, ka Pirmās instances tiesa tajos ir izklāstījusi judikatūras lietā TWD/Komisija interpretāciju.

110    Otrkārt, no lietas materiāliem izriet, ka AEP šī sprieduma 106. punktā minēto argumentu ir izvirzījusi nevis rakstveida procedūras stadijā Pirmās instances tiesā, bet pirmo reizi to minējusi Pirmās instances tiesā notikušajā tiesas sēdē, kā AEP to pati ir atzinusi. Šādos apstākļos jāuzskata, ka runa ir par jaunu argumentu attiecībā uz apstrīdētā lēmuma atcelšanu.

111    Šajā ziņā no lietas materiāliem izriet, ka šis arguments nepapildina iepriekš tieši vai netieši prasības pieteikumā minēto argumentu, kuram ir cieša saikne ar to. Saskaņā ar Pirmās instances tiesas Reglamenta 48. panta 2. punktu tiesvedības laikā nav atļauts izvirzīt jaunus pamatus, izņemot gadījumus, kad tie ir saistīti ar tādiem tiesību vai faktiskiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā (šajā ziņā skat. 2009. gada 12. novembra spriedumu lietā C‑564/08 P SGL Carbon/Komisija, 20.–34. punkts).

112    Tādējādi, tā kā šī sprieduma 106. punktā minētais arguments nav saistīts ar jauniem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā, Pirmās instances tiesai nevar pārmest, ka tā expressis verbis nav atbildējusi uz šo argumentu.

113    Turklāt tiktāl, ciktāl AEP pirmo reizi šo argumentu ir izvirzījusi rakstveida procedūrā Tiesā, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka, ja lietas dalībniekam ļautu pirmo reizi izvirzīt tādu pamatu Tiesā, kuru viņš nav izvirzījis Pirmās instances tiesā, tad tas nozīmētu, ka viņam ir atļauts vērsties Tiesā ar plašāku strīdu nekā izskatījusi Pirmās instances tiesa. Apelācijas tiesvedībā Tiesas kompetencē principā ir vienīgi pārbaudīt, kā Pirmās instances tiesa ir izvērtējusi tajā apspriestos pamatus (skat. it īpaši 2009. gada 10. septembra spriedumu lietā C‑97/08 P Akzo Nobel u.c./Komisija, Krājums, I‑8237. lpp., 38. punkts, kā arī iepriekš minēto rīkojumu lietā Iride un Iride Energia/Komisija, 32. punkts).

114    Tādējādi otrā pamata trešā daļa ir jānoraida un līdz ar to pilnībā ir jānoraida otrais pamats.

115    No tā izriet, ka apelācijas sūdzība ir pilnībā jānoraida.

 Par tiesāšanās izdevumiem

116    Atbilstoši Tiesas Reglamenta 69. panta 2. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 118. pantu, lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi, lai AEP atlīdzina tiesāšanās izdevumus un tā kā sabiedrībai AEP spriedums nav labvēlīgs, jāpiespriež AEP atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Turklāt, tā kā sabiedrībai Electrabel spriedums nav labvēlīgs, jāpiespriež tai segt savus izdevumus pašai.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

1)      apelācijas sūdzību noraidīt;

2)      AceaElectrabel Produzione SpA sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus;

3)      Electrabel SA sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

[Paraksti]


* Tiesvedības valoda – itāļu.

Top