11.4.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 88/15

1.1

Papildus citiem priekšlikumiem (1) arī paziņojumā, ar kuru izveido pamatprogrammu “Solidaritāte un migrācijas plūsmu pārvaldība”, ierosināts izveidot programmu dokumentos “Finanšu plāns 2007.—2013. gadam” (2) un “Paplašinātās Savienības politiskie izaicinājumi un budžeta līdzekļi (2007.—2013.)” (3) paredzēto pasākumu īstenošanai; pēdējā minētajā dokumentā (skat. EESK atzinumu, ziņotājs — DASSIS kgs (4)) ierosināts Eiropas brīvības, drošības un tiesiskuma telpai kopā (3. budžeta pozīcija: “Pilsonība, brīvība, drošība un tiesiskums”) 2006. gadā paredzēt saistību asignējumu 1 381 miljonu eiro apmērā, kam vajadzētu pakāpeniski pieaugt līdz 3 620eiro summai 2013. gadā.

1.2

Priekšlikumu kopuma mērķis ir vienlīdz intensīvi atbalstīt visas trīs jomas — brīvību, drošību un tiesiskumu —, attiecībā uz tām īstenojot līdzsvarotu pieeju, kas balstīta uz demokrātijas principiem, pamattiesību un pamatbrīvību ievērošanu.

1.3

No sākumā ierosinātās kopējās summas (9 500 miljoni eiro) pamatprogrammai “Solidaritāte un migrācijas plūsmu pārvaldība” laika posmā no 2007. līdz 2013. gadam pavisam bija paredzēta summa 5 866 miljonu eiro apmērā; no šīs summas 1 184 miljoni eiro paredzēti patvērumam, 759 miljoni eiro — Atgriešanās fondam, 1 771 miljoni eiro — trešo valstu piederīgo integrācijai un visbeidzot 2 152 miljoni eiro — ārējo robežu pārvaldībai. Dalībvalstīm un Kopienas tiešajiem pasākumiem (NVO un projektiem) piešķirtās summas nevar pārnest no viena fonda uz citu.

1.4

Pamatprogramma “Solidaritāte” neaptver aģentūras un citus brīvības, drošības un tiesiskuma jomas Kopienas instrumentus kā, piemēram, Eiropas Aģentūru operatīvās sadarbības vadībai pie ārējām robežām, kura darbojas jomā, uz kuru attiecas gan ierosinātā pamatprogramma, gan jaunais finanšu plāns, kā arī eurodac sistēma (digitālo pirkstu nospiedumu salīdzināšanai), vīzu informācijas sistēma un Šengenas informācijas sistēma (SIS II). Minētās informācijas sistēmas atbilst ilgtermiņa saistībām, kuru spēkā esamības termiņš to pamatā esošajos tiesību aktos nav noteikts.

1.5

Pamatprogrammas galvenais mērķis ir pienācīgi saskaņot katrā rīcības jomā īstenotos pasākumus, sasaistot politiskos mērķus un pieejamos resursus. Komisija iecerējusi vienkāršot un racionalizēt pašlaik pieejamo finansiālo atbalstu. Pamatprogrammai būtu arī jāstiprina prioritāšu izvirzīšanas caurskatāmība un elastīgums.

1.6

Saskaņā ar šo projektu Eiropas Savienības finanšu solidaritātei vajadzētu šādi kalpot četriem pīlāriem, kuri veido vienotu un līdzsvarotu pieeju migrācijas plūsmām:

1.7

Komisijas priekšlikumam ir pievienots tā ietekmes pētījums (6).

2.1

Lai arī programma atsaucas uz Tamperes sammita un Hāgas programmas nodrošināto konsekvenci, kā arī uz Līguma 62. un 63. pantu, tās plānojošā ietvara pamatā ir tikai nedaudz saskaņotu tiesību aktu, neskatoties uz Padomes centieniem Tamperes programmas ietvaros pieņemt vairākus kopīgus pasākumus (7). Tā, piemēram, 2004. gada 4. un 5. novembrī notikusī Eiropadome apstiprināja otro daudzgadu programmu kopējas brīvības, drošības un tiesiskuma telpas izveidošanai — t. s. Hāgas programmu.

2.2

Komiteja norāda, ka par spīti “Hāgas programmai” joprojām vēl nepastāv patiešām apmierinoša patiesa kopīga politiska virzība. Atzinumā par tematu “Komisijas paziņojums Padomei un Eiropas Parlamentam — Hāgas programma: desmit prioritātes turpmākajiem pieciem gadiem — partnerība Eiropas atjaunošanai brīvības, drošības un tiesiskuma jomā” (8). Komiteja sīki analizējusi uz Hāgas programmu attiecināmo Komisijas rīcības plānu. Dalībvalstu prakse ievērojami atšķiras, ņemot vērā to ģeogrāfisko situāciju. Dalībvalstis ieņem atšķirīgu nostāju un uzņemas atšķirīgus pienākumus pret Kopienas vai trešo valstu piederīgajiem, un Kopienas iekšienē veido dažkārt pat savstarpēji pretrunīgu vai pilnīgi pretēju katras valsts politiku atkarībā no tā, vai tās ir — pilnībā vai daļēji — vai nav pievienojušās Šengenas līgumam (I un II), Dublinas I un II līgumam (9) vai, piemēram, Kopienas programmām ilgtspējīgu risinājumu sniegšanai jautājumā par bēgļu pārcelšanu (10). Pieredze rāda, ka, lai īstenotu politiku, kuras mērķis ir, no vienas puses, uzlabot attiecīgo praksi un, no otras puses, līdzsvarot un integrēt atbildību vienota mērķa sasniegšanai, nepietiek ar fondu un finanšu instrumentu izveidošanu.

2.3

Politiskā vai humanitārā patvēruma jomā drošu trešo valstu saraksta izveidošana joprojām ir pretrunīgs jautājums, īpaši no cilvēktiesību jomā atzīto un humānitārās palīdzības sniegšanā aktīvo NVO puses. Komiteja neuzskata par pareizu patvēruma un imigrācijas jautājumus skatīt vienoti, jo īpaši tādēļ, ka rīcības ierobežojumi un rīcības brīvība šajās jomās būtiski atšķiras.

2.4

Lai arī Komiteja apzinās programmas mērķi nodrošināt visaptverošu un vienotu pieeju, tā atturīgi vērtē to, ka vienā iniciatīvā tiek apskatīti jautājumi par robežu aizsardzību un migrantu integrāciju. Komiteja tomēr uzskata, ka šiem jautājumiem paredzētos līdzekļus jāpārvalda koordinētā un saskaņotā veidā, ņemot vērā šādus apsvērumus:

Turklāt, paturot prātā vispārējo mērķi, Komiteja uzstāj, ka abām programmām būtu jābūt pietiekami skaidri nošķirtām, lai novērstu iespējamo sajukumu.

3.1

Komiteja norāda, ka paziņojuma projekta saturs nevar būt vienāds gadījumā, ja Konstitucionālais līgums ir ratificēts, un gadījumā, ja tas nav panākts, un Pamattiesību harta nav ietverta Līgumā.

3.2

Komiteja pauž atbalstu solidaritātes fondu izveidošanai, bet aicina Komisiju šo procesu pielāgot Hāgas programmas prasībām, ņemot vērā attiecīgo EESK atzinumu (11).

4.1.1

Starp izvirzītajiem mērķiem jāmin patvēruma, imigrācijas un integrācijas jautājumi, daudzdimensiju pieeja, uzticams un ilgtspējīgs risinājums. Lai pilnveidotu Komisijas Zaļajā grāmatā par Savienības pieeju migrācijai pieņemto ekonomisko pieeju (12), paziņojumā būtu nepieciešams uzlabot sadaļas par individuālajām un vispārējām tiesībām migrācijas jomā, veidojot saikni ar vispārīgo programmu “Pamattiesības un tiesiskums”, un tajā ietvert atsauces uz Starptautisko konvenciju par migrējošo strādājošo un viņu ģimenes locekļu aizsardzību (13).

Komiteja turklāt mudina Komisiju vairāk pamatoties uz Juridisko ekspertu neatkarīgās komitejas katrus 4 gadus izstrādāto novērtējuma ziņojumu, ko iesniedz starpvaldību komitejai, kura nodrošina pārskatītās Eiropas Padomes Sociālās hartas institucionālo uzraudzību, un to ņemt vērā, izvirzot papildu priekšlikumus.

Komiteja piezīmē, ka lielāko daļu struktūrfondu līdzekļu pārvaldīšanu paredzēts deleģēt dalībvalstīm to prerogatīvu ietvaros un saskaņā ar subsidiaritātes principu. Attiecībā uz proporcionalitātes principu, Komiteja, kā jau norādīts tās atzinumā par Hāgas programmas un rīcības plāna vērtējumu, uzskata, ka “Hāgas programma nepārprotami piešķir prioritāti pastāvošo politiku novērtējuma mehānismu izveidei. Pirms šo iniciatīvu īstenošanas ir jāveic detalizēts un neatkarīgs pētījums par to efektivitāti, pievienoto vērtību, proporcionalitāti un leģitimitāti (atbilstība cilvēktiesībām un pilsoņu brīvībām)” (14).

Komiteja arī pauž bažas par to, kāda būs turpmākā rīcība pēc tās 2005. gada 14. jūnijā notikušās NVO un organizētās pilsoniskās sabiedrības apvienību (tostarp sociālo partneru) uzklausīšanas par minēto Zaļo grāmatu, kuras laikā liels skaits organizāciju izteica negatīvu nostāju pret tādu ekonomisko pieeju, kas ir svarīgāka par cilvēktiesībām, kā arī aicināja visos aspektos izzināt cilvēciskās, kulturālās, sociālās un juridiskās sekas attiecībā uz uzņemtajiem un uzņemošajiem.

4.1.2

Visbeidzot Komiteja labprāt Komisijas iniciatīvā redzētu ietvertus savos iepriekšējos atzinumos sniegtos ierosinājumus.

4.1.3

Komiteja uzsver, ka ar cilvēku migrāciju saistītos jautājumus nevajadzētu a priori uzskatīt par problēmu. Mūsdienu imigrācija veido jaunu politisku, ekonomisku un sociālu realitāti, kas papildina senāko imigrāciju; ar to jātiek galā visai sabiedrībai, respektējot cilvēku tiesības izvēlēties savu likteni dalībvalstu pieņemto un tām saistošo starptautisko, Eiropas un nacionālo tiesību aktu ietvaros (15).

4.1.4

Atgriešanās, ko Komisija uzskata par “risinājumu”, nedrīkstētu nozīmēt, ka pretnostatāmas Savienībā “legāli” un “nelegāli” uzturošos trešo valstu piederīgo tiesības. Nelegalitāte nav pastāvīgs, brīvi un ar nodomu izvēlēts stāvoklis, lai, iespējams, baudītu hipotētisku statusu. Pastāv vairāki un atšķirīgi nelegalitātes iemesli: Komiteja ir izstrādajusi virkni atzinumu, kuros tā centusies Eiropas iestādēm izskaidrot pastāvošās ekonomiskās problēmas un to upuru stāvokli (16). Atgriešanās politikā jāievēro cilvēktiesības un pamatbrīvības.

4.1.5

Robežu un vīzu “pārvaldībai” nebūtu jāaizēno jautājuma humanitārie, sociālie, politiskie un juridiskie aspekti.

Dziļiem un ilgstošiem cēloņiem kā, piemēram, Āfrikā uz dienvidiem no Sahāras valdošajam sausumam jāpiemēro citi risinājumi attīstības un sadarbības jomā un cīņā pret klimata pārmaiņām nekā piespiedu atgriešanās nodrošināšanai paredzētie 750 miljoni eiro un ārējo robežu pārvaldībai konsulārajā jomā paredzētie 2,15 miljardi eiro. Tam drīzāk nepieciešams politisks izvērtējums un cieša apņemšanās īstenot ilgtermiņa rīcību. Tā kā cīņa pret badu un pret sausumu diemžēl nav minēta pat starp tūkstošgades mērķiem, Komiteja aicina Komisiju un Padomi aktīvi pievērsties šim jautājumam un:

Komiteja izraidīšanas pienākuma nodošanu tranzītvalstīm neuzskata par pienācīgu vai pieņemamu risinājumu. Tā uzskata par nepieciešamu uzlabot koordināciju starp Eiropas Savienības iestādēm, no vienas puses, un to trešo valstu iestādēm, kurām piederīgi imigranti, no otras puses. Imigrācijas jautājums arī būtu jāietver Savienības ārējo attiecību jomā.

4.1.6

Brīvu personu kustību nevar “pārvaldīt” (izmantojot to pašu jēdzienu kā paziņojuma nosaukumā) tādā pašā veidā kā finanses vai pakalpojumus.

4.1.7

Komisijas ierosinātie četri finanšu instrumenti dalībvalstu darbības sekmēšanai imigrācijas jomā būtu jāpielieto tā, lai šajā jomā īstenotu saskaņotu politiku, kas aptvertu ne tikai migrācijas plūsmu pienācīgu pārvaldi, bet arī dalībvalstīs legāli uzturošos trešo valstu piederīgo integrāciju saskaņā ar tādiem pašiem noteikumiem, kādus piemēro attiecīgo dalībvalstu pilsoņiem.

Komiteja izmanto iespēju paust nosodījumu sociālajam dempingam, kas var rasties, sniedzot pārrobežu pakalpojumus, tā kā tas ir galvenais legālās imigrācijas ceļš; minētā problēma sakarā ar attiecīgajiem pārejas nosacījumiem attiecas arī uz strādājošajiem no Eiropas Savienības jaunajām dalībvalstīm.

Sociālo partneru un organizētās pilsoniskās sabiedrības organizāciju darbam šajā jautājumā ir būtiska nozīme, un tas būtu jāatbalsta un jāņem vērā.

“Sekundārā nelegālā pārvietošanās”: ņemot vērā strikto reglamentāciju un, kā atgādina Komiteja, direktīvu par uzņemšanu, kura 2002. gadā netika pieņemta Padomē par spīti Komitejas un Eiropas Parlamenta paustajam atbalstam, sekundārā “legālā” pārvietošanās tiesību aktos un praksē attiecas uz personām, kas kādā dalībvalstī uzturas vairāk nekā 5 gadus un kuras ir otrreizēji lūgušas uzturēšanās atļauju citā dalībvalstī, vai uz personām, kas kādā dalībvalstī uzturas mazāk nekā 5 gadus un kuras lūgušas īstermiņa uzturēšanās atļauju citā dalībvalstī. Komiteja tādējādi pieņem, ka Komisijas paziņojumā lietotais jēdziens “sekundārā nelegālā pārvietošanās” attiecas uz tādu personu pārvietošanos, kuri Savienības teritorijā uzturas nelegāli, un uz tādu patvēruma meklētāju pārvietošanos, kuriem pirmajā uzņemošajā valstī patvērums atteikts. Šādām personām ir tiesības gan iesniegt lūgumu (kas gan ne vienmēr tiek atļauts visās dalībvalstīs), gan tiesības uz lūguma individuālu izskatīšanu un uz atbildes lēmuma pārsūdzību tiesā ar lēmuma izpildi atliekošu iedarbību. Atsevišķās dalībvalstīs vai nu šādas pārsūdzības iespējas nepastāv, vai pārsūdzība ir padarīta neiespējama, vai tai nav lēmuma izpildi atliekošas iedarbības. Komiteja saprot, ka Dublinas I un II līguma (par kuriem ir sagatavots atzinums) izpilde jāsekmē ar attiecīgu finanšu instrumentu. Ņemot vērā iepriekšminētos apsvērumus un neskatoties uz to, ka Komisijai jānodrošina līdzvērtīga līdzekļu piešķiršana un jāsekmē taisnīga atbildības sadale, Komisijai vajadzētu pievērst īpašu uzmanību migrācijas plūsmu spiediena visvairāk apgrūtinātajām dalībvalstīm un ņemt vērā ne tikai to atrašanos pie robežas, bet arī to lielumu (piemēri: Kipra, Malta), vispārējās uzņemšanas spējas (patvērums, pārcelšana, imigrācija) un labāko praksi to saistību ievērošanā. Paziņojumā nav pietiekoši precīzu pamatnostādņu, kas ļautu taisnīgi sadalīt atbildību. Komisijai nevajadzētu piešķirt finansiālu atbalstu dalībvalstīm, kuras pārtrauc savu uzņemšanas centru darbību vai samazina to ietilpību.

4.1.8

“Integrēta atgriešanās pārvaldība”: Komiteja, ņemot vērā savu pilsoniskās sabiedrības pārstāvju strikti konsultatīvas asamblejas raksturu, atzīmē, ka pasākumi attiecas uz cilvēkiem un indivīdiem. Drīzāk būtu jāizvērš miermīlīgiem mērķiem atbilstoša ilgtspējīga sadarbība un jāizvēlas kritēriji, lai noteiktu brīvprātības pakāpi.

4.1.9

Komiteja pauž pārsteigumu par ierosinātajā tekstā lasīto, ka viens no Eiropas Atgriešanās fonda darbības īpašajiem mērķiem varētu būt “gādāt, lai tiktu sniegts īpašs atbalsts neaizsargātākajām personu kategorijām, piemēram, bērniem un spīdzināšanas, izvarošanas vai citas morālas, fiziskas vai seksuālas vardarbības smagas formas upuriem”. Jāatgādina, ka Ženēvas konvencija paredz procedūras, individuālas izskatīšanas un pārsūdzību, uz ko minētajām personām ir tiesības. Tā kā Eiropas likumdevējs pieņēmis direktīvu par “statusa noteikšanu” (17) un dalībvalstis ir pievienojušās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai, Komiteja pauž neizpratni par to, kādā veidā uz minētajā situācijā esošām personām varētu attiekties noteikumi par “brīvprātīgu atgriešanos”.

4.1.10

Komisijai būtu jāpārdomā kritēriji, kas nosaka brīvprātīgas atgriešanās projekta sekmīgumu. Komiteja saprot, ka šeit runa nav par sadarbību vai par indivīdu personisko plānu īstenošanu, bet gan par repatriāciju pēc attiecīga tiesas vai administratīva lēmuma un lēmuma par atgriešanos un izraidīšanu. Komiteja aizstāv nepieciešamību ievērot un atbalstīt Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un Pamattiesību hartu un piemērojamos principus: nevienu personu nedrīkstētu piespiest atgriezties, ja pēc atgriesanās ir apdraudēta viņas dzīvība. Šajā sakarā īpašs uzsvars būtu jāliek uz tiesas pieejamību. Pārsūdzībai vienmēr būtu jāaptur lēmuma izpilde. Saskaņā ar Eiropas Padomes Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas pieeju atgriešanās būtu jāparedz tikai izņēmuma gadījumos. Par to neliecina atsevišķi priekšlikuma ietvertie noteikumi (piemēram finanšu noteikumu 5.1.3. nodaļa).

Komisijai būtu jāierosina sīkāk izstrādāti piemērošanas noteikumi, kas atgriešanās gadījumā nodrošinātu konsultācijas, materiālo atbalstu un citas piemērotas atbalsta formas. Būtu turklāt jāizstrādā noteikumi par neatkarīgu un uzticamu uzraudzību un kontroli pār repatriēto personu drošību, aizsardzību un labklājību.

—

Komiteja atbalsta priekšlikumu izveidot Eiropas Fondu trešo valstu pilsoņu integrācijai laika posmam no 2007. līdz 2013. gadam, pagarināt pastāvošā Eiropas Bēgļu fonda darbību, un izveidot Ārējo robežu fondu;

—

aicina Padomi atkārtoti izvērtēt un kopā pieņemt priekšlikumu paziņojumam, ar ko pamato vispārīgo programmu “Solidaritāte un migrācijas plūsmu pārvaldība” un lēmumus par īpašu fondu izveidošanu vispārīgās programmas īstenošanai;

—

aicina Komisiju Hāgas programmas rīcības plānā ņemt vērā EESK ieteikumus;

—

iesaka Padomei un Komisijai nodrošināt šo jauno struktūrfondu darbības pārredzamību, tieši norādot uz saikni starp Hāgas programmu un izvērtējamo paziņojumu.

—

aicina, pieņemot lēmumus par šo dažādo fondu izveidošanu, paredzēt konkrētus pasākumus, lai dalībvalstis un pati Komisija, pieņemot ikgadējās un daudzgadu pamatnostādnes, pēc iespējas agrākā stadijā iesaistītu nevalstiskās jomas dalībniekus.