1.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir iesniegts strīdā starp Latvijas uzņēmumu SIA “Sātiņi‑S” (turpmāk tekstā – “Sātiņi‑S”) un Dabas aizsardzības pārvaldi (Latvija).

2.

Šis lūgums attiecas uz to, kā interpretēt Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 17. panta 1. punktu, LESD 107. un 108. pantu, kā arī Regulas (ES) Nr. 717/2014 ( 2 ) 3. panta 2. punktu, un to, vai atbilstoši Direktīvai 2009/147/EK ( 3 ) piešķirtie maksājumi par kaitējumu, ko Natura 2000 teritorijā akvakultūrai ir nodarījuši aizsargājami savvaļas putni, pirmkārt, var būt mazāki nekā nodarītie zaudējumi un, otrkārt, vai tie ir valsts atbalsts, un – apstiprinošas atbildes gadījumā – vai tiem ir piemērojama “de minimis zvejniecības” regula.

3.

Hartas 17. panta “Tiesības uz īpašumu” 1. punktā ir paredzēts:

“Ikvienai personai ir tiesības uz īpašumu, kas iegūts likumīgi, tiesības to lietot un atsavināt, kā arī tiesības attiecībā uz to dot rīkojumu savas nāves gadījumam. Nevienam nedrīkst atņemt īpašumu, ja vien tas nav jādara sabiedrības interesēs, kā arī gadījumos un apstākļos, kuri ir paredzēti tiesību aktos, ar noteikumu, ka par zaudējumiem laikus izmaksā taisnīgu kompensāciju. Īpašuma izmantošanu var noteikt ar tiesību aktiem, ciktāl tas nepieciešams vispārējās interesēs.”

4.

Saskaņā ar Hartas 51. pantu “Piemērošanas joma”:

“1.   Šīs Hartas noteikumi attiecas uz Savienības iestādēm un struktūrām, ievērojot subsidiaritātes principu, un uz dalībvalstīm tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus. Tādēļ tās ievēro tiesības un principus, kā arī veicina to piemērošanu saskaņā ar savām atbilstīgajām pilnvarām un ievērojot Savienības kompetenci, kas tai piešķirta Līgumos.

2.   Ar šo Hartu netiek paplašināta Savienības tiesību piemērošanas joma, paplašinot Savienības kompetences, un Savienībai netiek noteiktas nekādas jaunas kompetences vai uzdevumi, nedz grozītas kompetences un uzdevumi, kā tās noteiktas Līgumos.”

5.

Direktīvas 92/43/EEK ( 4 ) 6. panta 2. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis veic attiecīgus pasākumus, lai īpaši aizsargājamās dabas teritorijās novērstu dabisko dzīvotņu un sugu dzīvotņu noplicināšanos, kā arī lai novērstu traucējumu, kas skar sugas, kuru dēļ noteikta attiecīgā teritorija, ja šāds traucējums varētu būt nozīmīgs attiecībā uz šīs direktīvas mērķiem.”

6.

Putnu direktīvas 4. panta 4. punktā ir noteikts:

“Attiecībā uz 1. un 2. punktā minētajām aizsargājamām teritorijām dalībvalstis attiecīgi rīkojas, lai nepieļautu dzīvotņu piesārņošanu vai kaitējuma nodarīšanu tām, kā arī novērš jebkurus traucējumus putnu dzīvei, ciktāl tie būtiski skar šā panta mērķus. Dalībvalstis cenšas nepieļaut dzīvotņu piesārņošanu vai kaitējuma nodarīšanu tām arī ārpus šīm aizsargājamām teritorijām.”

7.

Šīs direktīvas 5. pantā ir paredzēts:

“Neskarot 7. un 9. pantu, dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai izveidotu vispārēju aizsardzības sistēmu visām 1. pantā minētajām putnu sugām, jo īpaši aizliedzot:

8.

Saskaņā ar minētās direktīvas 9. panta 1. punktu:

“Ja nevar rast citu pieņemamu risinājumu, dalībvalstis var atkāpties no 5. līdz 8. panta noteikumiem šādu iemeslu dēļ:

9.

Saskaņā ar “de minimis zvejniecības” regulas 15. apsvērumu:

“Pārredzamības, vienlīdzīgas attieksmes un efektīvas uzraudzības labad šī regula būtu jāpiemēro tikai tādam de minimis atbalstam, kuram ir iespējams iepriekš precīzi aprēķināt bruto dotācijas ekvivalentu, neveicot riska novērtējumu (“pārredzams atbalsts”). Šādus precīzus aprēķinus ir iespējams veikt, piemēram, dotācijām, procentu likmju subsīdijām, nepārsniedzamiem nodokļu atbrīvojumiem vai citiem instrumentiem, kuros ir paredzēts maksimālais apjoms, kas nodrošina, ka netiek pārsniegts attiecīgais robežlielums. Maksimālā apjoma noteikšana nozīmē, ka tad, ja atbalsta precīzā summa nav vai vēl nav zināma, dalībvalstij ir jāpieņem, ka šī summa ir vienāda ar maksimālo robežu, lai tādējādi tiktu nodrošināts, ka vairāki paralēli atbalsta pasākumi nepārsniedz šajā regulā noteikto robežlielumu, un lai piemērotu kumulācijas noteikumus.”

10.

Šīs regulas 1. pantā “Darbības joma” ir noteikts:

“1.   Šo regulu piemēro atbalstam, ko piešķir uzņēmumiem zvejniecības un akvakultūras nozarē, izņemot:

2.   Ja uzņēmums darbojas zvejniecības un akvakultūras nozarē un darbojas arī vienā vai vairākās nozarēs vai veic citas darbības, kas ietilpst Regulas (ES) Nr. 1407/2013 [ ( 6 )] darbības jomā, atbalstam, ko piešķir pēdējām minētajām nozarēm vai darbībām, piemēro [šo] regulu ar nosacījumu, ka attiecīgā dalībvalsts ar tādiem piemērotiem līdzekļiem kā darbību vai izmaksu nošķiršana nodrošina to, ka darbības zvejniecības un akvakultūras nozarē negūst labumu no de minimis atbalsta, ko piešķir saskaņā ar minēto regulu.

3.   Ja uzņēmums darbojas zvejniecības un akvakultūras nozarē, kā arī lauksaimniecības produktu primārās ražošanas nozarē, kas ietilpst [Regulas (ES) Nr. 1408/2013 ( 7 )] darbības jomā, atbalstam, ko piešķir pirmajai minētajai nozarei, piemēro šo regulu ar nosacījumu, ka attiecīgā dalībvalsts ar tādiem piemērotiem līdzekļiem kā darbību vai izmaksu nošķiršana nodrošina to, ka lauksaimniecības produktu primārā ražošana negūst labumu no de minimis atbalsta, ko piešķir saskaņā ar šo regulu.”

11.

“De minimis zvejniecības” regulas 3. panta “De minimis atbalsts” 1.–3. punktā ir noteikts:

“1.   Atbalsta pasākumus, kas atbilst šajā regulā paredzētajiem nosacījumiem, uzskata par tādiem, kuri neatbilst visiem [LESD] 107. panta 1. punkta kritērijiem un tādējādi ir atbrīvoti no [LESD] 108. panta 3. punktā noteiktās paziņošanas prasības.

2.   Kopējais de minimis atbalsts, ko viena dalībvalsts piešķīrusi vienam vienotam uzņēmumam zvejniecības un akvakultūras nozarē, jebkurā triju fiskālo gadu periodā nepārsniedz 30000 [EUR].

3.   Kumulatīvā de minimis atbalsta summa, ko viena dalībvalsts piešķīrusi uzņēmumiem, kuri darbojas zvejniecības un akvakultūras nozarē, jebkurā triju fiskālo gadu periodā nepārsniedz pielikumā noteikto valsts maksimālo apjomu.”

12.

Šīs regulas 4. pantā “Bruto dotācijas ekvivalenta aprēķins” ir paredzēts:

“1.   Šo regulu piemēro vienīgi atbalstam, kuram ir iespējams iepriekš precīzi aprēķināt bruto dotācijas ekvivalentu, neveicot riska novērtējumu (“pārredzams atbalsts”).

2.   Atbalstu dotāciju vai procentu likmju subsīdiju veidā uzskata par pārredzamu de minimis atbalstu.

[..]

7.   Atbalstu citu instrumentu veidā uzskata par pārredzamu de minimis atbalstu, ja instrumentā ir paredzēts maksimālais apjoms, kas nodrošina, ka netiek pārsniegts attiecīgais robežlielums.”

13.

2000. gada 16. marta Sugu un biotopu aizsardzības likuma ( 8 ) 4. panta “Ministru kabineta kompetence” 6. punktā ir noteikts:

“Ministru kabinets nosaka:

[..]

14.

Šī likuma 10. pantā “Zemes īpašnieku vai lietotāju tiesības uz kompensāciju” ir paredzēts:

“1.   Zemes īpašniekam vai lietotājam ir tiesības saņemt no valsts budžetā šim mērķim paredzētajiem līdzekļiem kompensāciju par īpaši aizsargājamo nemedījamo sugu un migrējošo sugu dzīvnieku nodarītajiem būtiskiem postījumiem, ja viņš ir veicis nepieciešamos aizsardzības pasākumus un, izmantojot savas zināšanas, prasmes un praktiskās iespējas, ir ieviesis saudzīgas ekoloģiskās metodes, lai zaudējumus novērstu vai samazinātu. Zemes īpašnieks vai lietotājs nav tiesīgs saņemt kompensāciju, ja ir ļaunprātīgi veicinājis viņam nodarīto zaudējumu rašanos vai to apmēra palielināšanos, lai saņemtu kompensāciju.

[..]

3.   Kompensāciju par īpaši aizsargājamo nemedījamo sugu un migrējošo sugu dzīvnieku nodarītajiem būtiskiem postījumiem nemaksā, ja zemes īpašniekam vai lietotājam ir piešķirti citi valsts, pašvaldības vai Eiropas Savienības maksājumi, kas tieši vai netieši paredzēti par tiem pašiem saimnieciskās darbības ierobežojumiem vai īpaši aizsargājamo nemedījamo sugu un migrējošo sugu dzīvnieku nodarītajiem būtiskiem postījumiem, par kuriem normatīvajos aktos paredzēta kompensācija, kā arī tad, ja pretendents saņem atbalstu saskaņā ar [Regulu Nr. 508/2014].”

15.

2004. gada 7. aprīļa Lauksaimniecības un lauku attīstības likuma ( 9 ) 5. panta “Valsts un Eiropas Savienības atbalsts” 7. punktā ir noteikts:

“Kārtību, kādā tiek administrēts un uzraudzīts valsts un Eiropas Savienības atbalsts lauksaimniecībai, un kārtību, kādā tiek administrēts un uzraudzīts valsts un Eiropas Savienības atbalsts lauku un zivsaimniecības attīstībai, nosaka Ministru kabinets.”

16.

2015. gada 29. septembra Ministru kabineta noteikumi Nr. 558 “De minimis atbalsta uzskaites un piešķiršanas kārtība zvejniecības un akvakultūras nozarē” ( 10 ) ir formulēti šādi:

“1. Noteikumi nosaka de minimis atbalsta uzskaites un piešķiršanas kārtību zvejniecības un akvakultūras nozarē saskaņā ar [“de minimis zvejniecības” regulu] [..].

2. Lai saņemtu de minimis atbalstu saskaņā ar [“de minimis zvejniecības” regulas] 3., 4. un 5. panta nosacījumiem, atbalsta pretendents iesniedz atbalsta sniedzējam iesniegumu de minimis atbalsta saņemšanai (1. pielikums) (turpmāk – iesniegums). Iesniegumā norāda de minimis atbalsta pretendenta kārtējā gadā un iepriekšējos divos fiskālajos gados saņemto, kā arī plānoto de minimis atbalstu neatkarīgi no atbalsta sniegšanas veida un atbalsta sniedzēja. De minimis atbalsta kumulēšanas gadījumā de minimis atbalsta pretendents sniedz informāciju arī par citu attiecīgajam projektam saņemto atbalstu tām pašām attiecināmajām izmaksām. Sniedzot informāciju par plānoto de minimis un citu valsts atbalstu, atbalsta pretendents norāda informāciju par atbalstu, uz kuru viņš ir pieteicies, bet par kuru atbalsta sniedzējs vēl nav pieņēmis lēmumu. Ja de minimis atbalsta pretendents iepriekš de minimis atbalstu nav saņēmis, viņš attiecīgo informāciju norāda iesniegumā.

[..]”

17.

2016. gada 7. jūnija Ministru kabineta noteikumos Nr. 353 “Kārtība, kādā zemes īpašniekiem vai lietotājiem nosakāmi to zaudējumu apmēri, kas saistīti ar īpaši aizsargājamo nemedījamo sugu un migrējošo sugu dzīvnieku nodarītajiem būtiskiem postījumiem, un minimālās aizsardzības pasākumu prasības postījumu novēršanai” ( 11 ) ir paredzēts:

“1. Noteikumi nosaka:

[..]

39. Pieņemot lēmumu par kompensācijas piešķiršanu, pārvalde ievēro šādus nosacījumus:

40. [Kompetentā] amatpersona divu mēnešu laikā pēc zaudējumu apmēra noteikšanas pieņem lēmumu par kompensācijas piešķiršanu, nosakot kompensācijas apmēru, vai lēmumu par atteikumu piešķirt kompensāciju.”

18.

2002. gadā Sātiņi‑S iegādājās 600,70 hektārus dīķu, kas atrodas aizsargājamā dabas teritorijā Natura 2000 (turpmāk tekstā – “Natura 2000 teritorija”) Latvijā.

19.

2017. gadā Sātiņi‑S Dabas aizsardzības pārvaldē iesniedza iesniegumu kompensācijas piešķiršanai par zaudējumiem, ko akvakultūrai ir nodarījuši aizsargājami putni un citi dzīvnieki. Šī iestāde šo iesniegumu noraidīja, jo Sātiņi‑S jau bija saņēmusi de minimis atbalstu 30000 EUR apmērā triju fiskālo gadu periodā.

20.

Sātiņi‑S par šo lēmumu iesniedza pieteikumu kompetentajā tiesā, norādot, ka kompensācija par kaitējumu, ko akvakultūrai ir nodarījuši aizsargājami dzīvnieki, tās kompensējošā rakstura dēļ nav valsts atbalsts. Tā kā pirmās un otrās instances tiesas Sātiņi‑S pieteikumu noraidīja, tā iesniedza kasācijas sūdzību Augstākajā tiesā (Senātā) (Latvija), kas nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

21.

Rakstveida apsvērumus iesniedza Sātiņi‑S, Latvijas un Īrijas valdības, kā arī Eiropas Komisija.

22.

Tiesas sēdē, kas norisinājās 2021. gada 3. jūnijā, mutvārdu apsvērumus sniedza Latvijas, Īrijas un Nīderlandes valdības, kā arī Komisija.

23.

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Hartas 17. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj, ka kompensācija, ko dalībvalsts ir piešķīrusi par zaudējumiem, kurus Natura 2000 teritorijā akvakultūrai ir nodarījuši saskaņā ar Putnu direktīvu aizsargājamie putni (turpmāk tekstā – “strīdīgā kompensācija”), ir mazāka nekā attiecīgajam uzņēmumam faktiski nodarītie zaudējumi.

24.

Šī tiesa norāda, ka kompensācijai par tiesību uz īpašumu ierobežojumu saskaņā ar Hartas 17. panta 1. punktu ir jābūt faktiskai un efektīvai, taču šajā gadījumā strīdīgās kompensācijas apmērs galvenokārt tiek aprēķināts salīdzinājumā ar zivju dīķu platību un tajā nav ņemts vērā to zivju skaits, ko apēd aizsargājami putni, līdz ar to kompensācija nesedz visus faktiski nodarītos zaudējumus. Tā piebilst, ka Putnu direktīva ļauj dalībvalstīm no tās atkāpties, lai novērstu nopietnu kaitējumu zivsaimniecībai.

25.

Sātiņi‑S apgalvo, ka saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu tā ir spiesta segt 88 % no saviem zaudējumiem, kas samazina tās konkurētspēju, un ka mazāki akvakultūras uzņēmumi, kuri atrodas ārpus Natura 2000 teritorijām, par nodarītajiem zaudējumiem saņem kompensāciju 100 % apmērā, un tas rada negodīgu konkurenci.

26.

Latvijas un Īrijas valdības norāda, ka dalībvalstij nav nekāda pienākuma kompensēt visu kaitējumu, ko Natura 2000 teritorijā akvakultūrai ir nodarījuši aizsargājami putni. No Putnu direktīvas un Dzīvotņu direktīvas izrietošie pienākumi ir nevis tiesību uz īpašumu atņemšana, bet drīzāk to izmantošanas kontrole. Šajā gadījumā tiesību uz īpašumu ierobežojums izriet no Putnu direktīvas, un tam ir vispārēju interešu mērķis, proti, interese aizsargāt vidi. Turklāt šajā direktīvā neesot paredzēta nekāda kompensācija. Latvijas valdība arī precizē, ka kompensējamo zaudējumu apmērs tiek aprēķināts saskaņā ar formulu, kas ne vienmēr sedz visus nodarītos zaudējumus, un norāda, ka Latvijas likumdevējs šajā ziņā pārskatīs strīdīgās kompensācijas aprēķināšanas procedūru un ka jauns kompensācijas pasākums tiks paziņots Komisijai kā “valsts atbalsts”.

27.

Komisija ierosina uz pirmo prejudiciālo jautājumu neatbildēt, jo Tiesai neesot kompetences saskaņā ar Hartas 51. panta 1. punktu. Strīdīgās kompensācijas maksājums neesot Savienības tiesību akta īstenošana šīs tiesību normas izpratnē, jo ne Putnu direktīvā, ne Dzīvotņu direktīvā nav paredzēta kompensācija par kaitējumu, kas, tās īstenojot, ir nodarīts privātiem īpašumiem, it īpaši akvakultūras ūdenstilpēm. Savienības tiesībās esot paredzēta vienīgi iespēja piešķirt valsts atbalstu no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) ( 13 ), no Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda (EJZF) ( 14 ) vai atbilstoši Eiropas Savienības Pamatnostādnēm par valsts atbalstu lauksaimniecības un mežsaimniecības nozarē un lauku apgabalos 2014.–2020. gadam ( 15 ) un Pamatnostādnēm valsts atbalsta vērtēšanai zvejniecības un akvakultūras nozarē ( 16 ).

28.

Vispirms jānorāda, ka saskaņā ar Hartas 51. panta 1. punktu, kas regulē tās piemērošanas jomu, Hartas noteikumi uz dalībvalstīm attiecas tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus. Šī tiesību norma apstiprina Tiesas pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru Savienības tiesību sistēmā garantētās pamattiesības ir jāpiemēro visās situācijās, kas tiek regulētas ar Savienības tiesībām, bet tās nevar būt piemērojamas ārpus šādām situācijām. Ja tiesiskā situācija neietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, tad tās izskatīšana nav Tiesas kompetencē, un Hartas normas, uz kurām ir izdarīta atsauce, nevar pašas pamatot šo kompetenci ( 17 ).

29.

Ne Putnu direktīvā, ne Dzīvotņu direktīvā nav nevienas tiesību normas, kuras mērķis būtu izveidot režīmu tāda kaitējuma kompensēšanai, ko privātpersonām ir radījuši šo direktīvu īstenošanas pasākumi. Turklāt man šķiet, ka Putnu direktīvas 9. pants, uz kuru ir atsaukusies iesniedzējtiesa un kurā ir paredzēts, ka dalībvalstis var noteikt atkāpes no šīs direktīvas prasībām, it īpaši lai novērstu nopietnu kaitējumu zvejniecībai, nevar pamatot tiesības uz kompensāciju. Šajā ziņā Tiesa jau ir atzinusi, ka, lai gan atsevišķās jomās, kurās Savienības likumdevējam ir plaša rīcības brīvība, piemēram, lauksaimniecības politikas jomā, tas var uzskatīt, ka ir norādīts sniegt kompensācijas, no šī konstatējuma nevar secināt, ka Savienības tiesībās pastāv vispārējs princips, kas uzliek pienākumu piešķirt kompensāciju visos apstākļos ( 18 ).

30.

No tā izriet – tā kā pienākums atlīdzināt zaudējumus nevar tikt pamatots ar Savienības tiesībām, valsts pasākums, kas paredz, ka attiecīgā valsts izmaksā kaut vai tikai daļēju kompensāciju par zaudējumiem, kurus Natura 2000 teritorijā akvakultūrai ir nodarījuši saskaņā ar Putnu direktīvu aizsargājami putni, ietilpst nevis Savienības tiesību piemērošanas jomā, bet gan ir saistīts tikai ar valsts likumdevēja izvēli. Taču LESD 267. pantā paredzētajā prejudiciāla nolēmuma tiesvedībā Tiesai nav jāvērtē valsts tiesību normu interpretācija, nedz arī jāspriež par to, vai valsts tiesas sniegtā interpretācija ir pareiza ( 19 ).

31.

Nobeigumā uzskatu, ka strīdīgās kompensācijas samaksa Hartas 17. pantā garantēto tiesību uz īpašumu ierobežojuma dēļ šīs lietas apstākļos nav Savienības tiesību īstenošana tās 51. panta 1. punkta izpratnē.

32.

Līdz ar to iesaku iesniedzējtiesai atbildēt, ka Tiesas kompetencē nav atbildēt uz pirmo prejudiciālo jautājumu.

33.

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai strīdīgā kompensācija ir valsts atbalsts.

34.

Šī tiesa šaubās, vai to kompensāciju samaksa, kas ir piešķirtas tādu publisko tiesību pienākumu izpildei, kuri izriet no Putnu direktīvas, ir valsts atbalsts. Tā uzskata, ka šie maksājumi drīzāk ir kompensācija par nodarītajiem zaudējumiem Hartas 17. panta 1. punkta izpratnē.

35.

Latvijas valdība un Komisija norāda, ka strīdīgā kompensācija ir valsts atbalsts. Tās it īpaši norāda, ka no Savienības tiesību aktiem izrietošie ierobežojumi un it īpaši juridisks pienākums aizsargāt savvaļas dzīvniekus un samierināties ar kaitējumu, ko tie var nodarīt, ir parasts akvakultūras zivkopja uzņēmējdarbības risks un ka ar strīdīgo kompensāciju dalībvalsts atvieglo slogu, kāds parasti ir atsevišķiem uzņēmējiem. Turklāt strīdīgā kompensācija neatbilstot nevienai no situācijām, uz kurām ir norādījusi Komisija un kurā ar Tiesas judikatūru ir izslēgta priekšrocības esamība, bet, tieši pretēji, atbilstot tāda atbalsta tipoloģijai, kas tiek piešķirts saskaņā ar Lauksaimniecības un meža nozares pamatnostādnēm vai Zivsaimniecības un akvakultūras nozares pamatnostādnēm.

36.

Savukārt Īrijas valdība apgalvo, ka strīdīgā kompensācija ir kompensācija par nodarīto kaitējumu vai atlīdzinājums par pakalpojumiem, ko sabiedrības interesēs ir sniedzis aizsargātas teritorijas īpašnieks, kuram ir uzlikta papildu atbildība vides jomā, un tādējādi nerada priekšrocību, kas var veidot valsts atbalstu LESD 107. panta izpratnē. Turklāt šī kompensācija neesot arī selektīva, jo saņēmēji neatrodas situācijā, kas ir salīdzināma ar to, kādā atrodas personas, kuru teritorijas nav noteiktas kā aizsargājamas. Nīderlandes valdība, kas piedalījās tiesas sēdē, arī atbalstīja domu, ka pamatlietā valsts atbalsts nepastāv, jo dalībvalstij, pamatojoties uz Hartas 17. panta 1. punktu, esot pienākums maksāt kompensāciju par zaudējumiem, kurus izraisījusi atsevišķu publisko tiesību pienākumu izpilde atbilstoši Putnu direktīvai un Dzīvotņu direktīvai, kas īpašniekam rada nesamērīgu un pārmērīgu slogu.

37.

Vispirms jānorāda, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru valsts pasākuma kā “valsts atbalsta” kvalifikācija LESD 107. panta 1. punkta izpratnē prasa, lai būtu izpildīti visi šādi nosacījumi. Pirmkārt, ir jābūt notikušai valsts intervencei vai intervencei, izmantojot valsts līdzekļus. Otrkārt, šai intervencei ir jābūt tādai, kas var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm. Treškārt, ar to ir jāsniedz selektīva priekšrocība tā saņēmējam. Ceturtkārt, pasākumam ir jābūt tādam, ar ko tiek izkropļota konkurence vai tiek radīti draudi to izkropļot ( 20 ). Turklāt “valsts atbalsta” jēdziens ir objektīvs juridisks jēdziens. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru LESD 107. panta 1. punktā valsts intervences pasākumi netiek nošķirti atkarībā no to cēloņiem vai mērķiem, bet gan definēti atkarībā no to sekām ( 21 ).

38.

Iesniedzējtiesas uzdotais jautājums galvenokārt attiecas uz to, vai strīdīgā kompensācija piešķir priekšrocību tās saņēmējam, ņemot vērā tās iespējami kompensējošo raksturu.

39.

Šajā ziņā no Tiesas pastāvīgās judikatūras arī izriet, ka par valsts atbalstu uzskata arī visu veidu intervences pasākumus, ar kuriem tieši vai netieši var tikt atbalstīti atsevišķi uzņēmumi vai kuri ir uzskatāmi par tādu ekonomisko priekšrocību, ko saņēmējs uzņēmums parastos tirgus apstākļos nebūtu varējis gūt ( 22 ). Tādējādi par valsts atbalstu it īpaši tiek uzskatīti intervences pasākumi, kuri atvieglo slogu, kas parasti ir jāsedz no uzņēmuma budžeta, un kuri, kaut gan tie nav subsīdijas šā vārda šaurākajā nozīmē, ir tām identiski pēc rakstura un rada tādas pašas sekas ( 23 ). Šajā ziņā jēdziens “slogs”, kas parasti ir jāsedz no uzņēmuma budžeta, it īpaši ietver papildu izmaksas, kuras uzņēmumam ir jāsedz likumā, normatīvajos aktos vai līgumos, kas ir piemērojami saimnieciskajai darbībai, noteikto pienākumu dēļ ( 24 ).

40.

No tā izriet, ka priekšrocības esamību neatspēko tāda pasākuma iespējami “kompensējošais” raksturs, kura mērķis ir atlīdzināt zaudējumus, kas uzņēmējam ir radušies no Savienības tiesiskā regulējuma izrietoša pienākuma izpildes rezultātā, vai kompensēt zaudējumus, kurus izraisījušas dabas parādības, kas ir saistītas ar parastiem attiecīgās saimnieciskās darbības veikšanas nosacījumiem.

41.

Pirmkārt, izmaksas, kas saistītas ar obligātu vides aizsardzības noteikumu ievērošanu, ir parastās uzņēmuma darbības izmaksas akvakultūras nozarē ( 25 ). Līdz ar to šo izmaksu kompensācijas pasākumi ir intervence, kas atvieglo slogu, kurš parasti tiek segts no uzņēmuma budžeta, un kas uzskatāma par ekonomisku priekšrocību, kuru saņēmējs uzņēmums parastos tirgus apstākļos nebūtu varējis gūt.

42.

Otrkārt, no paša LESD 107. panta 2. punkta b) apakšpunkta teksta izriet, ka atbalsts, kas ir vērsts uz dabas katastrofu vai citu ārkārtas parādību radīto zaudējumu atlīdzinājumu, ir saderīgs ar iekšējo tirgu. No tā izriet, ka saskaņā ar LESD šie pasākumu veidi, kaut arī tiem ir “kompensējošs” mērķis, tiek uzskatīti par valsts atbalstu šī panta 1. punkta izpratnē. Tā tas a fortiori ir saistībā ar zaudējumiem, ko ir izraisījušas pavisam parastas un paredzamas dabas parādības, piemēram, savvaļas putnu migrācija. Turklāt, kā Komisija ir norādījusi rakstveida apsvērumos, pasākumi, kuru mērķis ir kompensēt zaudējumus, ko ir nodarījuši aizsargājami dzīvnieki un kas lauksaimniecības, zivsaimniecības un akvakultūras nozarēs ir ļoti bieži sastopami, regulāri tiek kvalificēti kā “valsts atbalsts” un attiecībā uz tiem tiek veikta atbilstības pārbaude Lauksaimniecības un meža nozares pamatnostādņu ( 26 ) vai Zivsaimniecības un akvakultūras nozares pamatnostādņu izpratnē.

43.

Turklāt strīdīgā kompensācija neietilpst gadījumos, kuros Tiesa ir atzinusi, ka valsts maksājumu juridiskā būtība ir pavisam atšķirīga no atbalsta juridiskās būtības, un tādējādi ir izslēgusi, ka tie ir priekšrocība, kas var veidot valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

44.

Vispirms iesniedzējtiesas uzsvērtais fakts – pieņemot, ka tas ir konstatēts –, ka strīdīgā kompensācija ir tikusi piešķirta atbilstoši Putnu direktīvai un Dzīvotņu direktīvai, nepierāda, ka šī kompensācija atbilst nosacījumiem, kuri ir paredzēti judikatūrā “Altmark” ( 27 ) un saskaņā ar kuriem pasākums par labu uzņēmumam, kam ir uzliktas sabiedriskā pakalpojuma saistības, nav “priekšrocība”, kas var veidot valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

45.

Šajā ziņā, pirmkārt, ar to vien, ka valsts pienākumi, kas attiecas uz Nature 2000 teritoriju, ir noteikti saskaņā ar Savienības tiesībām, proti, Putnu direktīvu, pašu par sevi nepietiek, lai pierādītu, ka Sātiņi‑S bija uzdots pildīt skaidri noteiktas sabiedriskā pakalpojuma saistības pirmā no četriem šajā judikatūrā paredzētajiem kumulatīvajiem nosacījumiem izpratnē ( 28 ). Tieši pretēji, Latvijas iestādes administratīvajā procesā un Latvijas valdība Tiesā, strīdīgo kompensāciju nebūt nekvalificējot kā “kompensāciju par sabiedriskā pakalpojuma izmaksām”, to kvalificēja kā (de minimis) “atbalstu”.

46.

Otrkārt, no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem neizriet, ka ir izpildīti pārējie šajā judikatūrā paredzētie nosacījumi. Tieši pretēji, pat ja to izpilde šajā gadījumā ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, prima facie man šķiet, ka tas tā nav ( 29 ).

47.

Tāpat arī ir taisnība, ka spriedumā Asteris u.c. /Grieķija un EEK ( 30 ) Tiesa uzskatīja, ka zaudējumu atlīdzība, ko valsts iestādēm piespriedīs samaksāt uzņēmumiem, lai atlīdzinātu zaudējumus, kurus tās tiem ir nodarījušas, nav “valsts atbalsts” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Tā precizēja, ka valsts atbalsta, proti, valsts iestāžu pasākumu, kas ir labvēlīgi dažiem uzņēmumiem vai dažu preču ražošanai, juridiskā būtība ir pavisam atšķirīga no tās zaudējumu atlīdzības būtības, kuru valsts iestādēm eventuāli vajadzētu maksāt privātpersonām, kompensējot zaudējumus, ko tās varētu būt tām radījušas, un ka tādējādi šī zaudējumu atlīdzība nav atbalsts LESD 107. un 108. panta izpratnē.

48.

Tomēr uzskatu, ka 1988. gada 27. septembra spriedumā Asteris u.c./Grieķija un EEK (no 106/87 līdz 120/87, EU:C:1988:457) izvēlētā interpretācija nav attiecināma uz pamatlietu tādēļ, ka tā attiecas nevis uz summām, kas ir jāmaksā vai kas ir samaksātas, pamatojoties uz attiecīgās dalībvalsts ārpuslīgumisko atbildību, bet uz to izmaksu kompensāciju – kas izriet no tiesību aktos paredzētiem pienākumiem vai dabas parādībām –, kuras attiecīgie uzņēmumi parasti sedz savas saimnieciskās darbības ietvaros ( 31 ).

49.

Visbeidzot, kā Komisija ir norādījusi rakstveida apsvērumos, ir acīmredzams, ka strīdīgā kompensācija neietilpst ne gadījumā, kas attiecas uz nelikumīgi iekasēto nodevu atmaksu ( 32 ), ne gadījumā, kurš attiecas uz ekspropriācijas kompensācijas samaksu ( 33 ). Abos šajos gadījumos dalībvalstij bija jāatmaksā nepamatoti iekasētās summas vai jāsamaksā līdzvērtīga summa par īpašniekam atņemto īpašumu. Pretēji strīdīgajai kompensācijai minētie maksājumi attiecas uz slogu, ko nevar kvalificēt kā “slogu, kurš parastos tirgus apstākļos uzņēmumam ir jāsedz no sava budžeta” šo secinājumu 39. punktā minētās judikatūras izpratnē.

50.

Tādējādi, lai gan principā nevar izslēgt, ka citās īpašās situācijās kompensācija par ārkārtas slogu salīdzinājumā ar parastiem tirgus apstākļiem varētu netikt kvalificēta kā valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē ( 34 ), tā tas nav šajā gadījumā.

51.

Tādējādi ierosinu uz otro prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka strīdīgā kompensācija ir priekšrocība, kas var veidot valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, ja ir izpildīti pārējie paredzētie nosacījumi, un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai ( 35 ).

52.

Ar trešo un pēdējo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai tad, ja strīdīgā kompensācija ir valsts atbalsts, ir jāpiemēro “de minimis zvejniecības” regulas 3. panta 2. punktā paredzētā de minimis robežvērtība.

53.

Šī tiesa uzskata, ka no šīs regulas 1. panta, aplūkota tās 15. apsvēruma gaismā, izriet, ka minētā regula prima facie nav piemērojama šai kompensācijai.

54.

Latvijas valdība un Komisija uzskata, ka strīdīgā kompensācija ietilpst “de minimis zvejniecības” regulas piemērošanas jomā, ņemot vērā, ka Latvijas Republika ir izvēlējusies šo regulu piemērot.

55.

Lai atbildētu uz uzdoto jautājumu, man šķiet lietderīgi nošķirt, pirmkārt, “de minimis zvejniecības” regulas piemērojamību tādai situācijai kā šajā gadījumā aplūkotā un, otrkārt, šīs regulas konkrētu piemērošanu, ko ir veikušas Latvijas iestādes.

56.

Runājot par pirmo elementu, uzskatu – ja strīdīgā kompensācija ir “valsts atbalsts”, “de minimis zvejniecības” regula ir piemērojama, jo neviens no šīs regulas 1. pantā uzskaitītajiem izņēmumiem no šīs regulas piemērošanas jomas šajā gadījumā nav piemērojams.

57.

Turklāt “de minimis zvejniecības” regulas 15. apsvērumā, uz ko ir atsaukusies iesniedzējtiesa, un šīs regulas 4. pantā it īpaši ir precizēts, ka minētā regula ir piemērojama tikai atbalstam, kuram ir iespējams iepriekš precīzi aprēķināt dotācijas bruto ekvivalentu, neveicot riska novērtējumu (“pārredzams atbalsts”), piemēram, dotācijām. Taču, tā kā strīdīgo kompensāciju veido ex post kompensācija, tā būtībā atbilst dotācijai, jo tā ļauj iepriekš precīzi aprēķināt dotācijas bruto ekvivalentu. Manuprāt, tā tādējādi ir “pārredzams atbalsts” šīs pašas regulas izpratnē.

58.

Runājot par otro elementu, uzsveru, ka, tiklīdz ir piemērojama “de minimis zvejniecības” regula, dalībvalsts var vai nu strīdīgo kompensāciju paziņot Komisijai nolūkā to apstiprināt kā atbalstu, kas ir saderīgs ar iekšējo tirgu, vai arī tikai to kvalificēt kā “de minimis atbalstu”. No tā izriet, ka šajā gadījumā Latvijas iestādes šo kompensāciju var leģitīmi kvalificēt kā “de minimis atbalstu”.

59.

Tādējādi iesaku uz trešo prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka dalībvalsts var “de minimis zvejniecības” regulas 3. panta 2. punktā paredzēto de minimis robežvērtību piemērot maksājumiem, kas piešķirti par zaudējumiem, kurus Natura 2000 teritorijā akvakultūrai ir nodarījuši saskaņā ar Putnu direktīvu aizsargājamie savvaļas putni.

60.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Augstākās tiesas (Latvija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: