1.

Vai valsts tiesas pienākums interpretēt Direktīvu 2006/115 (1) par nomas tiesībām un patapinājuma tiesībām, un dažām blakustiesībām intelektuālā īpašuma jomā (Direktīva), ņemot vērā Romas konvencijas (2) nolūku un mērķi un/vai WPPT (3), aptver vienīgi jēdzienus, kas skaidri norādīti Direktīvā, vai, alternatīvi, šīs pienākums attiecas uz jēdzieniem, kas ir atrodami tikai abos starptautiskajos nolīgumos? Tieši kādā apjomā ir jāinterpretē Direktīvas 8. pants, ņemot vērā WPPT 4. pantā paredzēto prasību par “šā līguma traktējumu līgumslēdzējā valstī”?

2.

Vai dalībvalstij ir rīcības brīvība paredzēt kritērijus, lai noteiktu, kuri izpildītāji ir “attiecīgie izpildītāji” saskaņā ar Direktīvas 8. pantu? Jo īpaši, vai dalībvalsts var ierobežot tiesības dalīties taisnīgā atlīdzībā apstākļos, kad vai nu: i) izpilde notiek Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) valstī, vai (ii) izpildītāji ir EEZ pastāvīgie iedzīvotāji vai rezidenti?

3.

Kāda rīcības brīvība ir dalībvalstij, atbildot uz atrunu, ko saskaņā ar WPPT 15. panta 3. punktu iesniegusi cita līgumslēdzēja puse? Konkrētāk, vai dalībvalstij ir precīzi jāatspoguļo otras līgumslēdzējas puses iesniegtās atrunas noteikumi? Vai līgumslēdzējai pusei nav jāpiemēro Romas konvencijas 5. pantā noteiktais 30 dienu noteikums, ciktāl tas var izraisīt to, ka producents, kas ir no atrunas līgumslēdzējas puses, saņem atlīdzību saskaņā ar 15. panta 1. punktu, bet tā paša ieraksta izpildītāji atlīdzību nesaņem? Alternatīvi, vai atbildes sniedzēja puse ir tiesīga nodrošināt labvēlīgākas tiesības atrunas līgumslēdzējas puses valstspiederīgajiem, nekā to ir veikusi atrunas līgumslēdzējas puse, t.i., vai atbildes sniedzēja puse var nodrošināt tiesības, kuras nav abpusējas ar atrunas līgumslēdzējas pusi?

4.

Vai ir pieļaujams jebkurā gadījumā attiecināt tiesības uz taisnīgu atlīdzību tikai uz skaņas ieraksta producentiem, t.i., liegt šīs tiesības izpildītājiem, kuru izpildījums ir fiksēts šajā skaņu ierakstā?