–

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz P. Pucciariello, avvocato dello Stato,

–

Čehijas Republikas valdības vārdā – M. Smolek un J. Vláčil, kā arī A. Kasalická, pārstāvji,

–

Īrijas vārdā – J. Quaney, G. Hodge un M. Browne, kā arī A. Joyce, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – F. Moro un M. Heller, kā arī M. Wilderspin, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2012, L 351, 1. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kas tajā izdarīti ar Komisijas Deleģēto regulu (ES) 2015/281 (2014. gada 26. novembris) (OV 2015, L 54, 1. lpp.), (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1215/2012”) 53. pantu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Alessandro Salvoni un Anna Maria Fiermonte par summām, kuras viņa viņam ir parādā par viņa sniegtajiem advokāta pakalpojumiem.

3

Regulas Nr. 1215/2012 29. un 32. apsvērumā ir teikts:

[..]

4

Regulas Nr. 1215/2012 17.–19. pants ietilpst tās II nodaļā, kurā ir izklāstīti noteikumi par tiesu jurisdikciju, proti, šīs nodaļas 4. iedaļā “Jurisdikcija attiecībā uz patērētāju līgumiem”. Šīs regulas 17. panta 1. punkta c) apakšpunktā ir noteikts:

“1.   Lietās saistībā ar līgumiem, ko persona – patērētājs – noslēgusi ar mērķi, kas var būt uzskatāms par nesaistītu ar viņas arodu vai profesiju, jurisdikciju nosaka šajā iedaļā, neskarot 6. pantu un 7. panta 5. punktu, ja:

[..]

5

Minētās regulas 18. panta 2. punktā ir noteikts:

“Otra līgumslēdzēja puse var celt prasību pret patērētāju vienīgi tās dalībvalsts tiesās, kurā ir patērētāja domicils.”

6

Saskaņā ar šīs pašas regulas 28. panta 1. punktu:

“Ja atbildētājs, kura domicils ir vienā no dalībvalstīm, tiek iesūdzēts tiesā citā dalībvalstī un neierodas tiesā, tiesa pēc savas iniciatīvas paziņo, ka tai nav jurisdikcijas, ja vien tās jurisdikcija nav atvasināta no šīs regulas noteikumiem.”

7

Regulas Nr. 1215/2012 37. panta 1. punktā ir noteikts:

“1.   Persona, kas kādā dalībvalstī vēlas atsaukties uz citā dalībvalstī pieņemtu spriedumu, iesniedz:

8

Šīs regulas 42. pantā ir paredzēts:

“1.   Kādā dalībvalstī pieņemta sprieduma izpildei citā dalībvalstī pieteikuma iesniedzējs kompetentajai izpildes iestādei iesniedz:

2.   Lai kādā dalībvalstī izpildītu citā dalībvalstī pieņemtu spriedumu, ar ko paredz pagaidu pasākumu, tostarp aizsardzības pasākumu, pieteikuma iesniedzējs kompetentajai izpildes iestādei iesniedz:

[..]”

9

Saskaņā ar minētās regulas 43. panta 1. punktu:

“Ja tiek prasīta citā dalībvalstī pieņemta sprieduma izpilde, apliecību, ko izdod saskaņā ar 53. pantu, izsniedz personai, pret kuru lūgta izpilde, pirms pirmā izpildes pasākuma. Apliecībai pievieno spriedumu, ja minētajai personai tas vēl nav izsniegts.”

10

Jautājumā par atzīšanas un izpildes atteikumu šīs pašas regulas 45. panta 1. punkta e) apakšpunktā un 2. punktā ir paredzēts:

“1.   Pēc jebkuras ieinteresētās puses pieteikuma sprieduma atzīšana tiek atteikta:

[..]

[..]

2.   Pārbaudot 1. punkta e) apakšpunktā minētos jurisdikcijas pamatus, tiesai, kurā iesniegts pieteikums, ir saistoši konstatētie fakti, kas ir pamatā izcelsmes dalībvalsts tiesas jurisdikcijai.

[..]”

11

Saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 46. pantu “pēc pieteikuma, kas saņemts no personas, pret kuru lūgta izpilde, sprieduma izpildi atsaka, ja ir konstatēts, ka pastāv viens no 45. pantā minētajiem pamatojumiem”.

12

Atbilstoši šīs regulas 53. pantam “izcelsmes tiesa pēc jebkuras ieinteresētās puses lūguma izdod apliecību, izmantojot standarta veidlapu I pielikumā”.

13

Šīs veidlapas 4. punkta “Spriedums” 4.6.2. apakšpunktā ir noteikts, kāda informācija – pagaidu vai aizsardzības pasākuma gadījumā – izcelsmes tiesai ir jānorāda par šo pasākumu norīkojušās tiesas jurisdikciju izlemt lietu pēc būtības.

14

Ar 2015. gada 3. novembrī iesniegto prasības pieteikumu advokāts A. Salvoni, kura prakses vieta atrodas Milānā (Itālija), lūdza Tribunale di Milano (Milānas tiesa, Itālija) izdot maksājuma rīkojumu attiecībā uz A. M. Fiermonte, kuras dzīvesvieta ir Hamburgā (Vācija), par summām, kas viņam pienākas kā atlīdzība par pakalpojumiem, ko viņš sniedzis saistībā ar savas klientes tēva pašrocīgi uzrakstītā testamenta apstrīdēšanas tiesvedību.

15

Iesniedzējtiesa nolēma izdot rīkojumu samaksāt attiecīgo summu kopā ar procentiem un tiesāšanās izdevumiem. Tā kā A. M. Fiermonte šo nolēmumu neapstrīdēja, A. Salvoni, lai panāktu tā izpildi, lūdza minētajai tiesai izdot Regulas Nr. 1215/2012 53. pantā paredzēto apliecību, kas noformējama, izmantojot šīs regulas I pielikumā esošo veidlapu.

16

Iesniedzējtiesa pēc savas ierosmes veica izpēti internetā, kuras rezultātā tika noskaidrots, ka A. Salvoni ir veicis darbību, kas vērsta uz Vāciju. Tāpēc iesniedzējtiesa lūdza A. Salvoni ar pierādījumiem apliecināt, kurā birojā viņš ir praktizējis laikā, kad viņš sniedza advokāta pakalpojumus A. M. Fiermonte. A. Salvoni iesniegtajos dokumentos ir apstiprināts, ka viņa darbība bija vērsta uz Vāciju un ka A. M. Fiermonte dzīvoja Vācijā laikā, kad viņš viņai sniedza advokāta pakalpojumus.

17

Uzskatīdama, ka A. Salvoni un A. M. Fiermonte starpā esošās attiecības ir pielīdzināmas patērētāju līgumam, iesniedzējtiesa no informācijas par A. Salvoni profesionālo darbību secināja, ka nolēmums par maksājuma rīkojumu ir pieņemts pretrunā noteikumiem par jurisdikciju, kas izklāstīti Regulas Nr. 1215/2012 II nodaļas 4. iedaļā par tiesu jurisdikciju lietās par patērētāju līgumiem.

18

Šajos apstākļos iesniedzējtiesai ir šaubas par to, kādas pilnvaras ir tiesai, kurai tiek lūgts izdot Regulas Nr. 1215/2012 53. pantā paredzēto apliecību, tad, ja izrādās, ka nolēmums, kas saskaņā ar valsts procesuālajām tiesībām ir stājies likumīgā spēkā, ir ticis pieņemts pretrunā šīs regulas tiesību normām, kurās izklāstīti noteikumi par tiesu jurisdikciju.

19

Šī tiesa prāto konkrēti par to, vai Regulas Nr. 1215/2012 53. pants liek tiesai, kurai tiek lūgts izdot apliecību, šajā apliecībā bez izmaiņām atreferēt izcelsmes valstī pieņemto nolēmumu vai arī šī tiesību norma tai ļauj pēc savas ierosmes izlemt informēt patērētāja statusā esošo atbildētāju – pret kuru ir vēršama nolēmuma izpilde no izcelsmes dalībvalsts atšķirīgā dalībvalstī – par to, ka, iespējams, ir pārkāpti šīs regulas II nodaļas 4. iedaļas noteikumi par jurisdikciju, un līdz ar to par iespēju iebilst pret atzīšanu saskaņā ar minētās regulas 45. panta 1. punkta e) apakšpunktu.

20

Iesniedzējtiesa uzskata, ka Regulas Nr. 1215/2012 42. un 53. pants šķiet esam interpretējami tādējādi, ka tiesai, kurai tiek lūgts izdot minēto apliecību, nav nekādas rīcības brīvības un ka tai šīs regulas I pielikumā esošajā veidlapā ir automātiski jāatreferē attiecīgā nolēmuma saturs, lai apliecinātu, ka izcelsmes dalībvalstī šis nolēmums ir izpildāms.

21

Tomēr šāda interpretācija, tāsprāt, iespējami varētu būt pretrunā Hartas 47. pantam atbilstoši izpratnei, kādā Tiesa šo pantu interpretē patērētāju tiesību jomā. Šajā ziņā iesniedzējtiesa uzskata, ka no Tiesas judikatūras, konkrēti, no 2012. gada 14. jūnija sprieduma Banco Español de Crédito (C‑618/10, EU:C:2012:349, 39., 41. un 43. punkts), kā arī no 2016. gada 18. februāra sprieduma Finanmadrid EFC (C‑49/14, EU:C:2016:98, 46. punkts), izriet, ka tas, ka patērētājs salīdzinājumā ar komersantu atrodas vājākā pozīcijā gan spējas panākt sev izdevīgākus nosacījumus, gan informētības ziņā, var tikt atsvērts, tikai konstruktīvi iejaucoties tiesai, kurai ir pienākums pēc savas ierosmes izvērtēt kāda līguma noteikuma iespējamu negodīgumu, ja tās rīcībā ir tālab vajadzīgā informācija par tiesiskajiem un faktiskajiem apstākļiem.

22

Runājot par Regulas Nr. 1215/2012 53. pantā paredzēto apliecību, minētā tiesa norāda, ka jautājumā par apstiprinājumu, kas paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 805/2004 (2004. gada 21. aprīlis), ar ko izveido Eiropas izpildes rīkojumu neapstrīdētiem prasījumiem (OV 2004, L 143, 15. lpp.), 9. pantā, Tiesa 2016. gada 16. jūnija spriedumā Pebros Servizi (C‑511/14, EU:C:2016:448) ir nospriedusi, ka tiesas nolēmuma apliecināšana ir judikatīvs akts. Arī Padomes Regulas (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp.) kontekstā Tiesa ir nospriedusi, ka šīs regulas 54. pantā paredzētās apliecības uzdevums ir atvieglot izcelsmes dalībvalstī taisīta sprieduma izpildāmības pasludināšanu (spriedums, 2012. gada 6. septembris, Trade Agency, C‑619/10, EU:C:2012:531, 41. punkts). Šajā sakarā iesniedzējtiesa uzsver, ka ar Regulu Nr. 1215/2012 ieviestajā regulējumā šī apliecība ir padarīta vēl nozīmīgāka.

23

Regulā Nr. 1215/2012 paredzētais mērķis panākt nolēmumu ātru apriti iesniedzējtiesai, tās ieskatā, ir jāsalāgo ar patērētāju efektīvu aizsardzību, un tas ir darāms, izmantojot iespēju šīs regulas 53. pantā paredzētās apliecības izdošanas gaitā pēc savas ierosmes informēt patērētāju par šīs regulas II nodaļas 4. iedaļā paredzēto jurisdikcijas noteikumu pārkāpumu.

24

Šajos apstākļos Tribunale di Milano (Milānas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [Regulas Nr. 1215/2012] 53. pants un [Hartas] 47. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tajos izcelsmes tiesai – kurai attiecībā uz likumīgā spēkā stājušos nolēmumu tiek lūgts izdot [šīs regulas] 53. pantā paredzēto apliecību – ir liegta iespēja pēc savas ierosmes īstenot pilnvaras pārbaudīt, vai nav noticis minētās [regulas] II nodaļas 4. iedaļas normu pārkāpums, lai informētu patērētāju par iespējami konstatēto pārkāpumu un ļautu šim patērētājam zinīgi izvērtēt iespēju izmantot šīs regulas 45. pantā paredzēto tiesiskās aizsardzības līdzekli?”

25

Ievadam ir jānoskaidro, vai, izskatot lūgumu izdot Regulas Nr. 1215/2012 53. pantā paredzēto apliecību, tiesa veic judikatīvu darbību LESD 267. panta izpratnē vai arī tās ievērotā procedūra var tikt pielīdzināta gluži administratīvai procedūrai vai procedūrai sevišķās tiesāšanas kārtībā.

26

Tiesas pastāvīgās judikatūras atziņa ir tāda, ka – lai arī LESD 267. pantā iespēja vērsties Tiesā nav pakārtota nosacījumam, ka tiesvedībā, saistībā ar kuru valsts tiesa uzdod prejudiciālu jautājumu, ir jāievēro pušu sacīkstes princips, – valsts tiesas drīkst vērsties Tiesā vienīgi tad, ja tajās tiek izskatīta lieta par strīdu, kas tām jāizspriež procedūrā, kurai jānoslēdzas ar judikatīva rakstura nolēmumu (spriedums, 2016. gada 16. jūnijs, Pebros Servizi, C‑511/14, EU:C:2016:448, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).

27

Formulējums “sniegt spriedumu” LESD 267. panta 2. punkta izpratnē aptver visu procesu, kas vainagojas ar iesniedzējtiesas spriedumu, un tāpēc tas ir jāinterpretē plaši, lai novērstu to, ka vairāki procesuāli jautājumi tiek uzskatīti par nepieņemamiem un nevar būt Tiesas interpretācijas priekšmets un ka Tiesa nevar lemt par visu to Savienības tiesību normu interpretāciju, kas iesniedzējtiesai ir jāpiemēro (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 16. jūnijs, Pebros Servizi, C‑511/14, EU:C:2016:448, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

28

Šajā ziņā 2019. gada 28. februāra sprieduma Gradbeništvo Korana (C‑579/17, EU:C:2019:162) 39.–41. punktā Tiesa nosprieda, ka tad, kad izcelsmes tiesa pārbauda, vai tās kompetencē ir izdot Regulas Nr. 1215/2012 53. pantā paredzēto apliecību, tā veic judikatīvas funkcijas.

29

Šis risinājums ir piemērojams ne tikai gadījumos, kad tiek apstrīdēta šādas apliecības izdošanas piekritība, jo iestādei, kas izdod šajā pantā paredzēto apliecību, judikatīvas iedabas funkcijas ir jāveic arī citās situācijās.

30

Tādējādi, ņemot vērā uzdevumus, ko Regulas Nr. 1215/2012 53. pantā paredzētā apliecība pilda ar šo reglamentu izveidotajā sistēmā, ir attaisnojami, ka gadījumā, ja kāda daļa no šajā apliecībā norādāmās informācijas vai nu nav atrodama izpildīt lūgtajā nolēmumā, vai rada vajadzību interpretēt šo nolēmumu, vai ir strīdīga, izcelsmes tiesa pilda judikatīvas funkcijas. Šādos gadījumos šī tiesa turpina līdzšinējo tiesvedību, nodrošinot tās pilnīgu iedarbīgumu, jo bez šādas apliecības nolēmums nevar būt brīvā apritē Eiropas tieslietu telpā. Šāds secinājums atbilst vajadzībai nodrošināt tiesu nolēmumu ātru izpildi, vienlaikus saglabājot tiesisko drošību, uz kuru ir balstīta savstarpēja uzticēšanās tiesu varas īstenošanai Eiropas Savienībā.

31

Līdz ar to Regulas Nr. 1215/2012 53. pantā paredzētās apliecības izdošanas procedūra pēc savas iedabas ir judikatīva, un tāpēc valsts tiesa, kurā notiek šāda procedūra, ir tiesīga lūgt Tiesai sniegt prejudiciālu nolēmumu.

32

No tā izriet, ka šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.

33

Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 1215/2012 53. pants, lasot to kopsakarā ar Hartas 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā, ka izcelsmes tiesa – kurai tiek lūgts izdot šajā 53. pantā paredzēto apliecību attiecībā uz likumīgā spēkā stājušos nolēmumu – drīkst pēc savas ierosmes pārbaudīt, vai nav noticis šīs regulas II nodaļas 4. iedaļas normu pārkāpums, lai informētu patērētāju par iespējami konstatēto pārkāpumu un ļautu šim patērētājam zinīgi izvērtēt iespēju izmantot minētās regulas 45. pantā paredzēto tiesiskās aizsardzības līdzekli.

34

Pirmām kārtām, jānorāda, ka no Regulas Nr. 1215/2012 42. panta 1. punkta b) apakšpunkta salīdzinājuma ar šā panta 2. punkta b) apakšpunktu izriet, ka – atšķirībā no tā, kas tiek prasīts gadījumā, ja nolēmumā tiek uzdots veikt kādu pagaidu vai aizsardzības pasākumu, – tiesai, kurai ir iesniegts lūgums izdot apliecību, nav jāizvērtē nolēmumu pēc būtības pieņēmušās tiesas jurisdikcija.

35

Proti, šīs regulas 42. panta 1. punkta b) apakšpunktā pieteicējam – lai panāktu nolēmuma pēc būtības izpildi – tiek prasīts vienīgi iesniegt apliecību, kurā ir apliecināts, ka nolēmums ir izpildāms, savukārt minētās regulas 42. panta 2. punkta b) apakšpunktā ir paredzēts, ka apliecībā, kas iesniedzama tālab, lai panāktu pagaidu vai aizsardzības pasākumu paredzoša nolēmuma izpildi, ir īpaši jāapliecina, ka izcelsmes tiesai bija jurisdikcija izlemt lietu pēc būtības.

36

Apstiprinājums šim konstatējumam ir rodams minētās apliecības saturā, kas ir izklāstīts šīs pašas regulas I pielikumā, konkrēti, šā pielikuma 4.6.2. apakšpunktā par pagaidu vai aizsardzības pasākumu gadījumu.

37

Šī atšķirība turklāt ir saskanīga ar apstākli, ka pārējos gadījumos tiesa, kurai tiek lūgts izdot apliecību, ir izcelsmes tiesa, kas ir taisījusi atzīt vai izpildīt lūgto nolēmumu pēc būtības un līdz ar to savu jurisdikciju, kā teikts Regulas Nr. 1215/2012 2. pantā, taisot attiecīgo nolēmumu, formāli ir netieši vai tieši konstatējusi.

38

Otrām kārtām, no Regulas Nr. 1215/2012 53. panta formulējuma izriet, ka izcelsmes tiesai ir jāizdod tās sagatavota apliecība, ja to darīt lūdz kāda ieinteresētā puse. Šajā normā turpretim nav nekādā ziņā paredzēts, ka šai tiesai būtu jāizvērtē tādi šīs normas tvērumā neietilpstoši strīda lietas aspekti kā jautājumi par lietas būtību un jurisdikciju, par kuriem nolēmumā, kura izpilde tiek lūgta, jau ir izspriests. Turklāt no Tiesas judikatūras izriet, ka minētās apliecības izdošana ir gandrīz automātiska (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 6. septembris, Trade Agency, C‑619/10, EU:C:2012:531, 41. punkts).

39

No tā izriet, ka Regulas Nr. 1215/2012 53. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā, ka izcelsmes dalībvalsts tiesa, kurai tiek lūgts izdot šajā pantā paredzēto apliecību attiecībā uz likumīgā spēkā stājušos nolēmumu, kas taisīts pret patērētāju, tādā lietā kā pamatlieta pēc savas ierosmes pārbauda, vai šis nolēmums ir ticis pieņemts, ievērojot šajā regulā paredzētos noteikumus par jurisdikciju.

40

Trešām kārtām, vēl būtu jāizvērtē, vai šā sprieduma 21. punktā minētā Tiesas judikatūra par Padomes Direktīvu 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV 1993, L 95, 29. lpp.), lasot to kopsakarā ar Hartas 47. pantu, šo secinājumu neliek apšaubīt tāpēc, ka no tās izrietot, ka izcelsmes tiesai, lai atsvērtu patērētāja un komersanta starpā esošo līdzsvara trūkumu, ir jāinformē patērētājs par prezumēto pārkāpumu.

41

Pirmkārt, par Regulā Nr. 1215/2012 noteiktajiem jurisdikcijas noteikumiem ir jānorāda, ka tās 18. apsvērumā ir teikts, ka vājākajai pusei vajadzētu būt aizsargātai ar jurisdikcijas noteikumiem, kas tās interesēm ir labvēlīgāki par vispārējiem noteikumiem.

42

Šā mērķa sasniegšanai kalpo konkrētas Regulas Nr. 1215/2012 procesuālās normas. Tādējādi no šīs regulas 17. panta 1. punkta izriet, ka tajā minētajos gadījumos jurisdikcija ir jānosaka, pamatojoties uz īpašiem noteikumiem, kas ir piemērojami patērētāja un komersanta starpā noslēgtiem līgumiem un ir noteikti šīs regulas II nodaļas 4. iedaļā.

43

Otrkārt, par nolēmuma atzīšanas un izpildes uzrunātajā dalībvalstī posmu ir jāteic, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 29. apsvērumu personai, pret kuru vērsta izpilde, vajadzētu būt iespējai prasīt atteikt nolēmuma atzīšanu vai izpildi, ja tā uzskata, ka pastāv kāds no atzīšanas atteikuma pamatojumiem, kuru vidū ir arī iespējama īpašo jurisdikcijas noteikumu neievērošana.

44

Šajos apstākļos, kā savu secinājumu 76. un 77. punktā norāda ģenerāladvokāts, Tiesas judikatūra par Direktīvu 93/13 nav pārņemama Regulas Nr. 1215/2012 kontekstā, jo šajā regulā ir noteikti procesuālas iedabas noteikumi, turpretim Direktīvā 93/13 ir paredzēts panākt kādu minimālu saskaņotību starp dalībvalstu tiesiskajiem regulējumiem jautājumā par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos.

45

Savukārt Hartas 47. pantā paredzētās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību nav aizskartas, jo Regulas Nr. 1215/2012 45. pantā atbildētājam ir ļauts atsaukties tostarp uz to, ka, iespējams, ir pārkāpti šīs regulas II nodaļas 4. iedaļā paredzētie noteikumi par jurisdikciju lietās par patērētāju līgumiem.

46

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz uzdoto jautājumu ir atbildams, ka Regulas Nr. 1215/2012 53. pants, lasot to kopsakarā ar Hartas 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā, ka izcelsmes tiesa – kurai tiek lūgts izdot šajā 53. pantā paredzēto apliecību attiecībā uz likumīgā spēkā stājušos nolēmumu – drīkst pēc savas ierosmes pārbaudīt, vai nav noticis šīs regulas II nodaļas 4. iedaļas normu pārkāpums, lai informētu patērētāju par iespējami konstatēto pārkāpumu un ļautu šim patērētājam zinīgi izvērtēt iespēju izmantot minētās regulas 45. pantā paredzēto tiesiskās aizsardzības līdzekli.

47

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās, redakcijā ar grozījumiem, kas tajā izdarīti ar Komisijas Deleģēto regulu (ES) 2015/281 (2014. gada 26. novembris), 53. pants, lasot to kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā, ka izcelsmes tiesa – kurai tiek lūgts izdot šajā 53. pantā paredzēto apliecību attiecībā uz likumīgā spēkā stājušos nolēmumu – drīkst pēc savas ierosmes pārbaudīt, vai nav noticis šīs regulas II nodaļas 4. iedaļas normu pārkāpums, lai informētu patērētāju par iespējami konstatēto pārkāpumu un ļautu šim patērētājam zinīgi izvērtēt iespēju izmantot minētās regulas 45. pantā paredzēto tiesiskās aizsardzības līdzekli.