–

Belfius Banque SA vārdā – D. Blommaert, advocaat, un P. Algrain, avocate,

–

Beļģijas valdības vārdā – C. Pochet un P. Cottin, pārstāvji, kuriem palīdz F. de Patoul, avocat,

–

Eiropas Komisijas vārdā – N. Ruiz García, kā arī C. Valero un G. Goddin, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/48/EK (2008. gada 23. aprīlis) par patēriņa kredītlīgumiem un ar ko atceļ Padomes Direktīvu 87/102/EEK (OV 2008, L 133, 66. lpp., un kļūdu labojumi – OV 2009, L 207, 14. lpp., OV 2010, L 199, 40. lpp., OV 2011, L 234, 46. lpp., un OV 2015, L 36, 15. lpp.), 5. panta 6. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Michel Schyns un Belfius Banque SA (turpmāk tekstā – “Belfius”), kas ir Dexia Banque Belgique tiesību pārņēmēja, par aizdevuma līgumu, ko viņš noslēdzis ar Belfius nolūkā finansēt Home Vision SPRL veicamu saules enerģijas paneļu uzstādīšanu.

3

Direktīvas 2008/48 7., 9., 24., 26., 27. un 44. apsvērums ir formulēti šādi:

[..]

[..]

[..]

[..]

4

Saskaņā ar Direktīvas 2008/48 1. pantu tās mērķis ir saskaņot dažus dalībvalstu noteikumu aspektus attiecībā uz patēriņa kredītlīgumiem.

5

Šīs direktīvas 5. panta “Informācija, kas sniedzama pirms līguma noslēgšanas,” 6. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina, ka kreditori un – attiecīgā gadījumā – kredīta starpnieki sniedz atbilstīgus izskaidrojumus patērētājam, lai patērētājs varētu novērtēt, vai piedāvātais kredītlīgums ir pielāgots viņa vajadzībām un finansiālajai situācijai, attiecīgā gadījumā izskaidrojot informāciju, kas pirms līguma noslēgšanas sniedzama saskaņā ar 1. punktu, kā arī piedāvāto produktu būtiskākos raksturlielumus un konkrētās sekas, kādas tie varētu izraisīt patērētājam, tostarp sekas gadījumā, ja patērētājs nepildītu maksājumu saistības. Dalībvalstis palīdzības sniegšanas veidu un apjomu, kā arī palīdzības sniedzēju var pielāgot tās situācijas īpašajiem apstākļiem, kādā kredītlīgums tiek piedāvāts, un kam tas tiek piedāvāts, kā arī piedāvātajam kredīta veidam.”

6

Minētās direktīvas 8. panta “Pienākums novērtēt patērētāja kredītspēju” 1. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis nodrošina, ka pirms kredītlīguma noslēgšanas kreditors novērtē patērētāja kredītspēju, pamatojoties uz pietiekamu informāciju, kas attiecīgā gadījumā iegūta no patērētāja, un, ja nepieciešams, uz ziņām, kas iegūtas no attiecīgās datubāzes. Dalībvalstis, kurās tiesību akti paredz, ka kreditori novērtē patērētāju kredītspēju, pamatojoties uz ziņām, kas iegūtas no attiecīgās datubāzes, var saglabāt šo prasību.”

7

Tās pašas direktīvas 22. panta “Saskaņošana un šīs direktīvas obligāta piemērošana” 1. punktā ir noteikts:

“Ciktāl šajā direktīvā iekļauti saskaņoti noteikumi, dalībvalstis savos tiesību aktos nedrīkst saglabāt vai ieviest noteikumus, kas atšķiras no šajā direktīvā paredzētajiem.”

8

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/17/ES (2014. gada 4. februāris) par patērētāju kredītlīgumiem saistībā ar mājokļa nekustamo īpašumu un ar ko groza Direktīvas 2008/48/EK un 2013/36/ES un Regulu (ES) Nr. 1093/2010 (OV 2014, L 60, 34. lpp.), mērķis ir Savienības mērogā izveidot hipotekāro kredītu tirgu, kurā patērētāju tiesībām tiek nodrošināta augsta līmeņa aizsardzība.

9

Direktīvas 2014/17 3. apsvērumā ir teikts:

“Finanšu krīze ir parādījusi, ka tirgus dalībnieku bezatbildīga rīcība var graut finanšu sistēmas pamatus, izraisot visu iesaistīto personu, jo īpaši patērētāju, neuzticēšanos un potenciāli smagas sociālas un ekonomiskas sekas. [..]”

10

Šīs direktīvas 18. panta 5. punkta a) apakšpunktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina, lai:

11

Beļģijas 1991. gada 12. jūnijaloi relative au crédit à la consommation [Likuma par patēriņa kredītu] redakcijas, kas piemērojama pamatlietas faktiskajiem apstākļiem (Moniteur belge, 2010. gada 21. jūnijs, 38338. lpp.; turpmāk tekstā – “Likums par patēriņa kredītu”), 10. pants ir formulēts šādi:

“Kreditoram un kredīta starpniekam ir pienākums pieprasīt no patērētāja, kas vēlas noslēgt kredīta līgumu, un attiecīgā gadījumā arī no personām, kuras sniedz personīgu nodrošinājumu, precīzu un pilnīgu informāciju, ko tie uzskata par nepieciešamu, lai novērtētu viņu finansiālo situāciju un atmaksas iespējas un katrā ziņā novērtētu pašreizējās finanšu saistības. [..]”

12

Šā likuma 11. panta 4. punktā ir noteikts:

“Kreditori un attiecīgā gadījumā kredīta starpnieki sniedz atbilstīgus izskaidrojumus patērētājam, attiecīgā gadījumā paskaidrojot pirms līguma noslēgšanas informāciju, kas sniedzama saskaņā ar 1. punktu, kā arī piedāvāto produktu būtiskās īpašības un konkrētās sekas, ko tie var radīt patērētājam, tostarp informāciju par sekām gadījumos, kad patērētājs nepilda maksājumu saistības, lai patērētājs varētu izvērtēt, vai piedāvātais kredītlīgums atbilst viņa vajadzībām un finansiālajai situācijai.”

13

Minētā likuma 15. panta pirmajā un otrajā daļā ir noteikts:

“Kreditoriem un kredīta starpniekiem attiecībā uz kredītlīgumiem, kurus viņi parasti piedāvā vai kuros parasti ir iesaistīti, ir jāsameklē visiederīgākais kredīta veids un summa, ņemot vērā patērētāja finansiālo situāciju līguma slēgšanas brīdī un kredīta mērķi.

Kreditors var slēgt kredītlīgumu tikai tad, ja, ņemot vērā informāciju, kas ir vai kam vajadzētu būt viņa rīcībā, it īpaši, pamatojoties uz pārbaudi, kura veikta saskaņā ar 2001. gada 10. augusta Likuma par Privātpersonu kredītu reģistru 9. pantu, un 10. pantā minēto informāciju, tam ir pamats uzskatīt, ka patērētājs varēs ievērot no līguma izrietošās saistības.”

14

Likums par patēriņa kredītu tika atcelts un zaudēja spēku 2015. gada 1. aprīlī, kad stājās spēkā code de droit économique [Ekonomikas tiesību kodekss], kas rationae temporis principa dēļ pamatlietas faktiskajiem apstākļiem nav piemērojams. Šā likuma 15. panta pirmās daļas teksts ir pārņemts minētā kodeksa VII.75. pantā. Minētā kodeksa VII.77. panta 2. punkta pirmā daļa ir formulēta līdzīgi kā minētā likuma 15. panta otrā daļa.

15

Nolūkā finansēt saules enerģijas paneļu pirkumu un to uzstādīšanu, ko veiktu Home Vision, M. Schyns2012. gada 22. maijā ar Dexia Banque Belgique, kuras tiesības tagad pārņēmusi Belfius, noslēdza aizdevuma līgumu 40002 EUR apmērā ar desmit gadu atmaksas termiņu. Šis aizdevums bija atmaksājams ar ikmēneša maksājumiem – katru 427,72 EUR apmērā. Tajā pašā dienā Belfius iemaksāja M. Schyns kontā visu pielīgto naudas līdzekļu summu, savukārt M. Schyns to pārskaitīja uz Home Vision.

16

Starp M. Schyns un Home Vision noslēgtajā līgumā ir paredzēts, ka pēdējā minētā, pirmkārt, veiks 40002 EUR vērtu saules enerģijas paneļu uzstādīšanu un, otrkārt, nodos atpakaļ M. Schyns visu šo summu apmaiņā pret ikmēneša maksājumiem 622,41 EUR apmērā. Kā pretizpildījums tam bija paredzēta par minēto paneļu izmantošanas rezultātā saražoto elektroenerģiju iegūstamo “zaļo sertifikātu” nodošana Home Vision rīcībā, ko M. Schyns darītu desmit gadus.

17

Home Vision2013. gada 5. decembrī tika atzīta par maksātnespējīgu, un saules enerģijas paneļi tā arī netika uzstādīti. M. Schyns aizdevuma atmaksu ikmēneša maksājumos veica 4 gadus – līdz 2016. gada 21. decembrim, kad viņš cēla prasību justice de paix du canton de Visé [Vizē kantona miertiesā] (Beļgija) ar šādiem prasījumiem: galvenokārt – izbeigt aizdevuma līgumu Belfius kļūdainās rīcības dēļ un atbrīvot viņu no atmaksāšanas pienākuma. Pakārtoti viņš lūdza grozīt šo līgumu, samazinot tā atlikušo pamatsummu līdz 20000 EUR un nosakot ikmēneša atmaksas maksājumu 150 EUR apmērā.

18

M. Schyns citastarp pārmet Belfius to, ka, ņemot vērā viņa ienākumus, tā viņam bija aizdevusi pārāk lielu naudas summu, tādējādi neievērojot Likuma par patēriņa kredītu 10. pantu un nākamos pantus.

19

Šajā ziņā M. Schyns uzsver, ka aplūkojamā aizdevuma līguma noslēgšanas dienā viņa ikmēneša ienākumi nepārsniedza 1900 EUR un ka papildus jaunajam kredītam viņam bija jāatmaksā vēl divi hipotekārie aizdevumi, kuriem ikmēneša atmaksas kopsumma veidoja 421,67 EUR.

20

Belfius iebilst pret M. Schyns prasījumiem, apgalvojot, ka valsts tiesību normas, uz kurām viņš atsaucas, neesot saderīgas ar Direktīvas 2008/48 5. panta 6. punktu, kas patērētājam uzliek pienākumu novērtēt kredīta lietderīgumu un neuzliek kreditoram vispārēju pienākumu sameklēt visiederīgāko kredītu.

21

Iesniedzējtiesa uzskata, ka piemērojamās valsts tiesību normās, konkrētāk, Likuma par patēriņa kredītu 15. pantā, ir noteikts, ka kreditoram ir jāatturas no līguma slēgšanas, ja tas uzskata, ka patērētājs nespēs atmaksāt aizdevumu, un tādējādi kreditoram ir uzlikts pienākums novērtēt kredīta lietderīgumu.

22

Šajā gadījumā, ņemot vērā M. Schyns ienākumu apmēru un jau noslēgtos hipotekāro aizdevumu līgumus, iesniedzējtiesa uzskata, ka līguma noslēgšanas dienā viņa atmaksas spēja radīja šaubas.

23

Šādos apstākļos justice de paix du canton de Visé nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

24

Ar pirmā jautājuma a) daļu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2008/48 5. panta 6. punkts ir interpretējams tādējādi, ka ar to nesaderīgs ir tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, kurā kreditoram vai kredīta starpniekam ir uzlikts pienākums savu parasti piedāvāto kredītlīgumu vidū sameklēt veida un apmēra ziņā visiederīgāko kredītu, ņemot vērā patērētāja finansiālo situāciju līguma noslēgšanas dienā un kredīta mērķi.

25

Saskaņā Direktīvas 2008/48 ar 5. panta 6. punktu dalībvalstis nodrošina, ka kreditori un – attiecīgā gadījumā – kredīta starpnieki sniedz atbilstīgus izskaidrojumus patērētājam, lai patērētājs varētu novērtēt, vai piedāvātais kredītlīgums atbilst viņa vajadzībām un finansiālajai situācijai, attiecīgā gadījumā izskaidrojot informāciju, kas pirms līguma noslēgšanas sniedzama saskaņā ar 1. punktu, kā arī piedāvāto produktu būtiskākos raksturlielumus un konkrētās sekas, kādas tie varētu izraisīt patērētājam, tostarp sekas gadījumā, ja patērētājs nepildītu maksājumu saistības.

26

Priekšlikuma Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu saskaņošanu attiecībā uz patēriņa kredītiem (COM(2002) 443, galīgā redakcija, OV 2002, C 331 E, 200. lpp.) 6. panta “Savstarpēja iepriekšēja informēšana un konsultēšanas pienākums” 3. punktā gan bija paredzēts, ka “kreditors un – attiecīgā gadījumā – kredīta starpnieks to kredīta līgumu vidū, kurus tie parasti piedāvā vai organizē, sameklē veida un apmēra ziņā pielāgotāko kredītu, ņemot vērā patērētāja finansiālo situāciju, piedāvātā produkta priekšrocības un trūkumus un paredzēto kredīta izlietojumu”, tomēr Direktīvas 2008/48 galīgajā redakcijā šāds pienākums netika iekļauts. No tā izriet, ka šajā direktīvā nav noteikts, ka dalībvalstīm būtu jāparedz vispārējs kreditora pienākums piedāvāt patērētājam visiederīgāko kredītu.

27

Tomēr no priekšlikuma Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par patēriņa kredītlīgumiem, ar kuru groza Padomes Direktīvu 93/13/EK, grozītās 2005. gada 7. oktobra redakcijas (COM(2005) 483, galīgā redakcija) 5.4. punkta izriet, ka Eiropas Komisija “saglabā koncepciju, ka kreditoram ir ne tikai jāizpilda prasības attiecībā uz informāciju, kas sniedzama pirms līguma noslēgšanas, bet arī jāsniedz papildu skaidrojumi, lai patērētājs, pieņemot lēmumu, būtu labi informēts”, ka “patērētājs allaž ir atbildīgs par savu galīgo lēmumu noslēgt kredītlīgumu” un ka “dalībvalstīm ir piešķirta lielāka elastība, lai pielāgotu īstenošanas tiesību aktus situācijai to tirgos”.

28

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Direktīvas 2008/48 mērķis, kā tas izriet arī no tās 7. un 9. apsvēruma, patēriņa kredīta jomā ir panākt pilnīgu un obligātu saskaņošanu noteiktās pamatnozarēs, kas tiek uzskatīta par nepieciešamu, lai visiem Savienības patērētājiem nodrošinātu augstu un līdzvērtīgu viņu interešu aizsardzības līmeni un sekmētu pareizi funkcionējoša patēriņa kredītu iekšējā tirgus izveidi (spriedums, 2016. gada 21. aprīlis, Radlinger un Radlingerová, C‑377/14, EU:C:2016:283, 61. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

29

Lai gan no šīs direktīvas 22. panta 1. punkta izriet, ka tajā ir paredzēta pilnīga saskaņošana, kas ir jāsaprot tādējādi, ka dalībvalstīm nav tiesību saglabāt vai ieviest valsts noteikumus, kas atšķiras no šajā direktīvā paredzētajiem (spriedums, 2012. gada 12. jūlijs, SC Volksbank România, C‑602/10, EU:C:2012:443, 38. punkts), ar šīs direktīvas 5. panta 6. punkta pēdējo teikumu dalībvalstīm ir atstāta rīcības brīvība tādā ziņā, ka tās patērētājam paredzētās kreditora un – attiecīgā gadījumā – kredīta starpnieka “palīdzības sniegšanas veidu un apjomu [..] var pielāgot”.

30

Turklāt no Direktīvas 2008/48 5. panta 6. punkta un tās 27. apsvēruma izriet, ka, neraugoties uz informāciju, kas pirms līguma noslēgšanas sniedzama saskaņā ar šīs direktīvas 5. panta 1. punktu, patērētājam pirms kredītlīguma noslēgšanas var būt vajadzīga papildu palīdzība, lai noteiktu, kurš kredītlīgums vislabāk atbilst viņa vajadzībām un finansiālajai situācijai, un ka dalībvalstīm ir jārūpējas par to, lai kreditori šādu palīdzību sniegtu saistībā ar to piedāvātajiem kredīta produktiem (spriedums, 2014. gada 18. decembris, CA Consumer Finance, C‑449/13, EU:C:2014:2464, 41. punkts). Turklāt Direktīvas 2008/48 24. apsvērumā ir precizēts, ka patērētājam pirms kredītlīguma noslēgšanas jāsaņem “visaptveroša informācija”.

31

Šajā gadījumā pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums, kurā paredzēts kreditora vai kredīta starpnieka pienākums sameklēt patērētāja vajadzību apstākļos visiederīgāko kredītu, ir vērsts uz pēdējā minētā tiesību augstāka līmeņa aizsardzību, kuras nolūks ir aizsargāt patērētāja tiesības jau pirmslīguma stadijā.

32

Katrā ziņā, lai gan dalībvalstīm ir atvēlēta rīcības brīvība noteikt tās palīdzības būtību un saturu, kas kreditoram un kredīta starpniekam pirms līguma noslēgšanas ir jāpiedāvā patērētājam, tomēr dalībvalstīm šī rīcības brīvība ir jāizmanto atbilstoši visām Direktīvas 2008/48 normām.

33

Tādējādi, nosakot šādu papildu palīdzību, dalībvalstīm ir iespēja, neskarot Direktīvas 2008/48 pārējās normas, nolemt, ka patērētājs ir jāiepazīstina ar vairākiem kredīta piešķiršanas veidiem. Profesionālam kreditoram ir labākas iespējas savu parasto piedāvājumu spektrā apzināt patērētāja vajadzību apstākļos visiederīgāko kredītu, un šāda iepazīstināšana ir uzskatāma par papildu palīdzību.

34

Proti, pirmkārt, pirms līguma noslēgšanas informācija par tā noteikumiem un šī līguma parakstīšanas sekām patērētājam ir ļoti svarīga. Tostarp uz šīs informācijas pamata pēdējais minētais nolemj, vai viņš vēlas tikt saistīts ar pārdevēja vai piegādātāja iepriekš formulētajiem nosacījumiem (spriedums, 2016. gada 21. aprīlis, Radlinger un Radlingerová, C‑377/14, EU:C:2016:283, 64. punkts). Otrkārt, visiederīgākā kredīta apzināšana papildina patērētāja informēšanu, dodot viņam iespēju pieņemt galīgo lēmumu uz visas pieejamās informācijas pamata. Visbeidzot, pienākums sniegt šādu informāciju neliek apšaubīt principu, ka patērētājs ir atbildīgs par galīgo lēmumu noslēgt viņam vēlamo kredīta līgumu no to līgumu vidus, ar kuriem kreditors viņu iepazīstinājis pirmslīguma stadijā.

35

No iepriekš izklāstītā izriet, ka valsts tiesiskais regulējums, ar ko kreditoram vai kredīta starpniekam ir uzlikts pienākums sameklēt un darīt zināmu patērētājam viņa vajadzībām visiederīgāko kredītu, neskar Direktīvā 2008/48 dalībvalstīm piešķirto rīcības brīvību tās saskaņojošo normu ievērošanā.

36

Līdz ar to uz pirmā jautājuma a) daļu ir jāatbild, ka Direktīvas 2008/48 5. panta 6. punkts ir interpretējams tādējādi, ka ar to nav nesaderīgs tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, kurā kreditoriem vai kredīta starpniekiem ir uzlikts pienākums savu parasti piedāvāto kredītlīgumu vidū sameklēt veida un apmēra ziņā visiederīgāko kredītu, ņemot vērā patērētāja finansiālo situāciju līguma noslēgšanas dienā un kredīta mērķi.

37

Ar pirmā jautājuma b) daļu un otro jautājumu, kuri būtu jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2008/48 5. panta 6. punkts ir interpretējams tādējādi, ka ar to nesaderīgs ir tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, kurā kreditoram ir uzlikts pienākums atturēties no kredītlīguma noslēgšanas, ja tas, pārbaudījis patērētāja kredītspēju, nevar saprātīgi uzskatīt, ka pēdējais minētais spēs izpildīt saistības, kas izriet no plānotā līguma.

38

Ir jāprecizē, ka, lai arī iesniedzējtiesa norāda tikai uz Direktīvas 2008/48 5. panta 6. punktu, minētie jautājumi būtībā attiecas uz kreditora veiktu patērētāja kredītspējas pārbaudi, kas paredzēta šīs direktīvas 8. panta 1. punktā. Tātad, kā jau ģenerāladvokāte norādījusi secinājumu 66. punktā, šī norma ir jāiekļauj starp tiem Savienības tiesību instrumentiem, kuru interpretāciju iesniedzējtiesa lūdz sniegt Tiesai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 10. septembris, Kušionová, C‑34/13, EU:C:2014:2189, 45. punkts).

39

Saskaņā ar Direktīvas 2008/48 8. panta 1. punktu dalībvalstis nodrošina, ka pirms kredītlīguma noslēgšanas kreditors novērtē patērētāja kredītspēju, pamatojoties uz pietiekamu informāciju, kas attiecīgā gadījumā iegūta no patērētāja, un, ja nepieciešams, uz ziņām, kas iegūtas no attiecīgās datubāzes.

40

Šajā ziņā Tiesa ir nospriedusi, ka pienākuma novērtēt patērētāja kredītspēju mērķis ir noteikt kreditoram atbildību un nepieļaut kredītu piešķiršanu patērētājiem bez kredītspējas (spriedums, 2014. gada 18. decembris, CA Consumer Finance, C‑449/13, EU:C:2014:2464, 43. punkts).

41

Tādējādi kreditora pienākums pirms līguma noslēgšanas izvērtēt aizņēmēja kredītspēju, ciktāl ar to paredzēts aizsargāt patērētāju no pārmērīgu parādsaistību un maksātnespējas riskiem, veicina tā Direktīvas 2008/48 mērķa sasniegšanu, par ko atgādināts šā sprieduma 28. punktā.

42

Jānorāda, ka Direktīva 2008/48 neietver nevienu normu attiecībā uz to, kā kreditoram jārīkojas, ja tam rodas šaubas par patērētāja kredītspēju.

43

Šajā kontekstā, kā ģenerāladvokāte jau norādījusi secinājumu 71. punktā, to pienākumu noteikšana, kurus var uzlikt kreditoram pēc kredītspējas pārbaudes, attiecībā uz Direktīvas 2008/48 tvērumā ietilpstošajiem kredītlīgumiem, paliek dalībvalstu kompetencē, un tātad tā neietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā.

44

Lai gan, kā atgādināts šā sprieduma 29. punktā, ar Direktīvu 2008/48 ir saskaņoti tikai daži aspekti dalībvalstu noteikumos par patēriņa kredītlīgumiem, no šīs direktīvas 44. apsvēruma izriet, ka, lai nodrošinātu tirgus pārskatāmību un stabilitāti un kamēr nav veikta tālāka saskaņošana, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka tiek veikti atbilstīgi pasākumi kreditoru regulēšanai vai uzraudzībai.

45

Tādējādi tas, ka kreditora pienākumam pārbaudīt patērētāja kredītspēju tiek noteiktas tiesiskas sekas attiecībā uz to, kā kreditoram jārīkojas gadījumā, ja vērtējums ir negatīvs, nekaitē Direktīvas 2008/48 8. panta 1. punkta mērķa sasniegšanai. Šīs direktīvas 26. apsvērumā ir atkārtoti norādīts uz mērķi panākt kreditoru atbildības sajūtas pieaugumu un atturēt tos no bezatbildīgas aizdevumu piešķiršanas.

46

Turklāt, lai gan Direktīva 2014/17, kas, kā atgādināts tās 3. apsvērumā, tika pieņemta attiecībā uz hipotekāro aizdevumu piešķiršanu patērētājiem pēc starptautiskās finanšu krīzes, kura liecināja, ka tirgus dalībnieku bezatbildīga rīcība var apdraudēt finanšu sistēmas pamatus, šajā lietā nav piemērojama nedz rationae temporis, nedz rationae materiae ziņā, tā apliecina Savienības likumdevēja nodomu veicināt kreditoru atbildības sajūtu, proti, saskaņā ar tās 18. panta 5. punkta a) apakšpunktu dalībvalstis nodrošina, ka “kreditors piešķir kredītu patērētājam tikai tad, ja kredītspējas izvērtējuma rezultāti liecina, ka saistības, kas izriet no kredītlīguma, visticamāk, tiks izpildītas saskaņā ar minētā līguma prasībām”.

47

Tādējādi valsts tiesiskajā regulējumā paredzēts kreditora pienākums atturēties no kredīta līguma noslēgšanas, ja tas, ņemot vērā patērētāja finansiālo situāciju un personīgos apstākļus, nevar saprātīgi uzskatīt, ka viņš spēs atmaksāt kredītu atbilstoši līgumam, nedz ietekmē Direktīvas 2008/48 8. panta 1. punkta mērķa sasniegšanu, nedz liek apšaubīt patērētāja principiālo atbildību rūpēties par savām interesēm.

48

No iepriekš izklāstītā izriet, ka valsts tiesiskais regulējums, kas paredz kreditora pienākumu atturēties no kredīta līguma noslēgšanas, ja tas ir konstatējis patērētāja maksātnespēju, nav pretrunā Direktīvai 2008/48.

49

Līdz ar to uz pirmā jautājuma b) daļu un otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2008/48 5. panta 6. punkts un 8. panta 1. punkts ir interpretējami tādējādi, ka ar tiem nav nesaderīgs tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, ar ko kreditoram ir uzlikts pienākums atturēties no kredītlīguma noslēgšanas, ja tas, pārbaudījis patērētāja kredītspēju, nevar saprātīgi uzskatīt, ka pēdējais minētais spēs izpildīt no plānotā līguma izrietošās saistības.

50

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: