1

Prasītāja – Naviera Armas, SA – ir kuģniecības sabiedrība, kas reģistrēta Kanāriju salās (Spānija). Tā piedāvā komerciālos pasažieru un preču jūras transporta pakalpojumus starp galvenajām šī arhipelāga salām, kā arī starp, pirmkārt, šo arhipelāgu un kontinentālo Spāniju un, otrkārt, šo arhipelāgu un Maroku. Prasītāja tostarp nodrošina kuģošanas līniju starp Laspalmasas de Grankanārijas (Spānija) ostu un Santakrusas de Tenerifes (Spānija) ostu.

2

Tā kā Grankanārija un Tenerife ir visvairāk apdzīvotās salas Kanāriju salu arhipelāgā, komerciālā kuģu satiksme starp šīm divām salām veido būtisku daļu no kuģniecības sabiedrību, kuras darbojas šajā arhipelāgā, apgrozījuma.

3

Puerto Lasņevesas [Puerto Las Nieves] (Spānija) osta (turpmāk tekstā – “Lasņevesas osta”) atrodas Grankanārijas ziemeļrietumu krastā, pretī Tenerifei. Šī osta, kas kādreiz bija zvejas osta, tika pielāgota komerciālajai satiksmei 20. gadsimta 90. gadu vidū. Tās infrastruktūra kopš 20. gadsimta 90. gadu beigām ļauj uzņemt ātrgaitas prāmjus.

4

Kuģniecības sabiedrība Fred Olsen, SA, kas ir viena no galvenajām prasītājas konkurentēm, 1993. gada novembrī pirmā lūdza atļauju izveidot regulāru pasažieru un preču jūras komerciālo pārvadājumu līniju starp Lasņevesas ostu un Santakrusas de Tenerifes ostu.

5

Kanāriju salu valdības Preču flotes ģenerāldirekcija 1994. gada 21. decembrī atļāva Fred Olsen apsaimniekot kabotāžas līniju starp šīm divām ostām. Šī atļauja tika izsniegta, pamatojoties uz principu prior in tempore, potior in jure.

6

Kopš tā laika Fred Olsen ir vienīgā kuģniecības sabiedrība, kas apsaimnieko komerciālu pasažieru un preču jūras pārvadājumu līniju starp Lasņevesas ostu un Santakrusas de Tenerifes ostu. Kopš 1999. gada šī līnija tiek nodrošināta ar diviem ātrgaitas prāmjiem, kuri pabrauc viens otram garām šī maršruta pusceļā; abi kuģi katrs no savas izbraukšanas ostas izbrauc no vienā laikā.

7

Fred Olsen par Lasņevesas ostas infrastruktūras izmantošanu ir jāmaksā vairākas nodevas, kas ir paredzētas 1994. gada 29. jūlijadecreto legislativo 1/1994 por el que se aprueba el texto refundido de las disposiciones legales vigentes en materia de tasas y precios públicos de la Comunidad Autónoma de Canarias (Leģislatīvais dekrēts 1/1994, ar ko apstiprina Kanāriju salu autonomās kopienas spēkā esošo tiesību normu nodevu un publisko cenu jomā pārstrādāto redakciju) (BOC Nr. 98, 10.8.1994., 5603. lpp.) 115.bis pantā. Šīs nodevas it īpaši attiecas uz kuģu iebraukšanu un uzturēšanos ostā (turpmāk tekstā – “nodeva T 1”), pietauvošanos (turpmāk tekstā – “nodeva T 2”), pasažieriem (turpmāk tekstā – “nodeva T 3”), precēm (turpmāk tekstā – “nodeva T 4”) un uzglabāšanas un telpu vai ēku izmantošanas pakalpojumiem (turpmāk tekstā – “nodeva T 9”).

8

Prasītāja kopš 1994. gada ir vairākkārt lūgusi direction générale de Puertos Canarios (Kanāriju salu Galvenā ostu pārvalde) (turpmāk tekstā – “DGPC”) atļaut tai pietauvoties Lasņevesas ostā, sākotnēji ar parastajiem prāmjiem un kopš 2013. gada 3. jūlijā iesniegtā lūguma – ar ātrgaitas prāmi. Līdz Lasņevesas ostas infrastruktūras paplašināšanas darbu veikšanai 2014. gadā DGPC noraidīja visus šos lūgumus. Šie lēmumi būtībā bija pamatoti ar Lasņevesas ostas ierobežoto uzņemšanas spēju un ar nepieciešamību nodrošināt kuģu manevrēšanas drošību pieejā šai ostai vai pašā ostā.

9

Pamatojoties uz šiem pašiem iemesliem, DGPC noraidīja citas kuģniecības sabiedrības (Trasmediterránea) 2004. gadā izteikto lūgumu pietauvoties Lasņevesas ostā, izmantojot ātrgaitas prāmi.

10

2013. gada 26. aprīlī prasītāja iesniedza Eiropas Komisijai sūdzību, tostarp apgalvodama, ka Spānijas iestādes ar dažādiem pasākumiem attiecībā uz Lasņevesas ostu ir piešķīrušas nelikumīgu valsts atbalstu Fred Olsen (turpmāk tekstā – “sūdzība”).

11

Saskaņā ar sūdzību šis atbalsts izrietēja, pirmkārt, no DGPC lēmuma piešķirt Fred Olsen ekskluzīvās tiesības attīstīt komerciālā jūras transporta darbības no Lasņevesas ostas, neizsludinot pārskatāmu un nediskriminējošu publisko iepirkumu, otrkārt, no Fred Olsen daļējā atbrīvojuma no atsevišķu ostas maksu, proti, nodevu T 2 un T 9, samaksas un, treškārt, no tā, ka Lasņevesas ostas infrastruktūra, kas uzbūvēta, lai to ekskluzīvi izmantotu Fred Olsen, tika finansēta, izmantojot publiskos līdzekļus.

12

Sūdzības nekonfidenciāla versija tika nosūtīta Spānijas iestādēm, un tās savus apsvērumus sniedza 2013. gada 4. jūlijā. Spānijas iestādes 2013. gada 20. augustā nosūtīja Komisijai papildu apsvērumus, atbildot uz Komisijas informācijas pieprasījumu.

13

2013. gada 22. oktobrī Komisija paziņoja prasītājai e‑pasta vēstuli, kurā bija ietverts iepriekšējs vērtējums, saskaņā ar kuru pirmajā mirklī nešķiet, ka attiecīgie pasākumi būtu kvalificējami kā valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. No prasītājai adresētā e‑pasta vēstules varēja saprast, ka Spānijas iestādes, pirmkārt, ir iesniegušas pierādījumus, ka Fred Olsen ir pareizi samaksājusi ostas nodevas, un, otrkārt, ir iesniegušas tehnisko ziņojumu, kas pierāda Lasņevesas ostas ierobežoto kapacitāti. Šajā e‑pasta vēstulē bija norādīts arī uz Spānijas iestāžu nodomu palielināt šīs ostas infrastruktūru.

14

Prasītāja 2013. gada 13. decembra e‑pasta vēstulē apstrīdēja šo iepriekšējo vērtējumu un uzsvēra, ka Komisijai ir jāsāk formāla izmeklēšanas procedūra LESD 108. panta 2. punkta izpratnē. Šos apsvērumus Komisija 2014. gada 18. februārī nosūtīja Spānijas iestādēm, un tās atbildēja 2014. gada 18. martā.

15

2014. gada oktobrī Komisija no preses uzzināja, ka tiek rīkots iepirkums, lai piešķirtu piekļuvi Lasņevesas ostas infrastruktūrai komerciālam jūras transportam. Fred Olsen pēc savas ierosmes iesniedza apsvērumus Komisijai, pēc kuriem Komisija 2014. gada 9. decembra e‑pasta vēstulē lūdza Spānijas iestādes sniegt tai atsevišķas ziņas un regulāri informēt to par šī iepirkuma norisi. Spānijas iestādes uz šo vēstuli atbildēja 2015. gada 16. janvārī un pēc tam no 2015. gada februāra līdz oktobrim nosūtīja Komisijai vairākas informatīvas e‑pasta vēstules. Arī Fred Olsen 2015. gadā divas reizes informēja Komisiju par iepirkuma gaitu.

16

Saskaņā ar Komisijas saņemto informāciju attiecīgo iepirkumu DGPC bija publicējusi 2014. gada 14. oktobrī, lai piešķirtu divas daļas attiecībā uz laika nišām komerciālajai satiksmei Lasņevesas ostā. Šis iepirkums notika pēc palielināšanas darbiem šajā ostā 2014. gadā, kuru mērķis bija ļaut tajā vienlaicīgi pietauvoties diviem ātrgaitas prāmjiem. 2014. gada 24. novembrīDGPC valde noraidīja pārsūdzību, ko Fred Olsen bija iesniegusi par šo iepirkumu. Ar 2015. gada 3. februāra lēmumu tā piešķīra pirmo daļu Fred Olsen un otro daļu – prasītājai, jo konkursā bija piedalījušās tikai šīs divas sabiedrības.

17

Fred Olsen apstrīdēja šī iepirkuma rezultātu Tribunal Superior de Justicia, Sala de lo Contencioso-Administrativo, Sección Primera de Santa Cruz de Tenerife (Augstās tiesas Administratīvo lietu tiesu palātas Santakrusas de Tenerifes Pirmā nodaļa, Spānija), pamatojoties uz to, ka tajā nav ievēroti noteikumi publiskā iepirkuma jomā. Vienlaikus ar savu prasību pēc būtības Fred Olsen lūdza tiesas ceļā apturēt iepirkumu. Tas tika apturēts ar 2015. gada 27. februāra rīkojumu (turpmāk tekstā – “2015. gada 27. februāra rīkojums par apturēšanu”), kas tika apstiprināts ar Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija) 2016. gada 7. jūlija rīkojumu.

18

Ar 2015. gada 6. oktobra vēstuli prasītāja nosūtīja Komisijai uzaicinājumu rīkoties LESD 265. panta izpratnē. 2015. gada 28. oktobrī Komisija nosūtīja Spānijas iestādēm pēdējo informācijas pieprasījumu, uz kuru tika atbildēts tā paša gada 23. novembrī.

19

2015. gada 8. decembrī Komisija pieņēma Lēmumu C(2015) 8655 final par valsts atbalstu SA.36628 (2015/NN) (ex 2013/CP) – Spānija – Fred Olsen (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

20

Apstrīdētā lēmuma 42. punktā Komisija pauda uzskatu, ka vispirms ir kopā jāizskata pirmais un trešais sūdzībā izvirzītais iebildums, jo to mērķis būtībā ir kritizēt priekšrocību, ko Fred Olsen esot saņēmusi, jo šī sabiedrība ekskluzīvi izmanto Lasņevesas ostas infrastruktūru bez jebkāda pārskatāma un nediskriminējoša publiskā iepirkuma.

21

Šajā ziņā Komisija ir pamatojusies uz četriem pamatiem, apstrīdētā lēmuma 62. punktā secinot, ka ar šo ekskluzīvo izmantošanu nav piešķirts nekāds valsts atbalsts.

22

Pirmkārt, apstrīdētā lēmuma 43. punktā Komisija ir norādījusi, ka gan Lasņevesas ostas sākotnējā attīstīšana, lai atļautu tajā komerciālus pārvadājumus, gan tās pielāgošana, lai uzņemtu ātrgaitas prāmjus, notika, pirms tika pasludināts 2000. gada 12. decembra spriedums Aéroports de Paris/Komisija (T‑128/98, EU:T:2000:290). Komisija no tā ir secinājusi, ka kompetentās iestādes tolaik ir varējušas leģitīmi uzskatīt, ka šīs infrastruktūras publiskais finansējums nav valsts atbalsts un tādēļ par to nav jāpaziņo Komisijai.

23

Otrkārt, apstrīdētā lēmuma 44. punktā Komisija būtībā ir norādījusi, ka tāda ostas infrastruktūra, kas ļauj veikt komerciālus pārvadājumus no Lasņevesas ostas, netika nedz sākotnēji plānota, nedz attīstīta, lai sniegtu labumu konkrēti Fred Olsen vai kādai citai kuģniecības sabiedrībai.

24

Treškārt, Komisija apstrīdētā lēmuma 45. punktā ir minējusi, ka prasītāja nav apgalvojusi, ka ostas nodevu, kas Fred Olsen ir jāmaksā par Lasņevesas ostas izmantošanu, apmērs nozīmētu valsts atbalsta piešķiršanu. Komisija no tā ir secinājusi, ka šajā sūdzības daļā nav identificēta neviena no valsts līdzekļiem piešķirta priekšrocība, jo šāda priekšrocība nevar izrietēt tikai no apstākļa, ka Fred Olsen bija de facto vienīgā Lasņevesas ostas izmantotāja.

25

Ceturtkārt, apstrīdētā lēmuma 46.–61. punktā Komisija ir pārbaudījusi, vai sūdzībā norādītā situācija atbilst tās lēmumu pieņemšanas praksei, saskaņā ar kuru ostas infrastruktūras, kas finansēta no publiskiem līdzekļiem, izmantotājs nesaņem valsts atbalstu, ja, pirmkārt, infrastruktūras apsaimniekotājs iekasē no šī izmantotāja nodevas, kas ir salīdzināmas ar nodevām, kas tiek iekasētas citās salīdzināmās ostās, un, otrkārt, piekļuve šai infrastruktūrai ir brīva un nediskriminējoša.

26

Komisija uzskata, ka pirmais nosacījums šajā lietā, ņemot vērā Spānijas Karalistes pausto pārliecību – ko prasītāja nav apstrīdējusi –, ka DGPC iekasēja vienādas ostas nodevas visās ostās, uz kurām attiecas tās kompetence Kanāriju salās, ir izpildīts.

27

Attiecībā uz otro nosacījumu Komisija ir nošķīrusi laikposmu pirms 2013. gada 3. jūlija un laikposmu pēc minētās dienas, kad prasītāja pirmo reizi formāli pauda savu vēlmi veikt komerciālā jūras transporta darbības ar ātrgaitas prāmjiem no Lasņevesas ostas.

28

Attiecībā uz laikposmu pirms 2013. gada 3. jūlija Komisija būtībā sprieda, ka, tā kā neviena kuģniecības sabiedrība nav paudusi vēlmi darboties šajā ostā, izmantojot ātrgaitas prāmjus, var uzskatīt, ka Spānijas iestādes nav veikušas nevienu pasākumu, ar ko Fred Olsen būtu paredzēta ostas ekskluzīva izmantošana vai kas būtu diskriminējošs attiecībā pret citiem potenciālajiem izmantotājiem. Šajā ziņā tā ir uzsvērusi, ka lūgumi par piekļuvi Lasņevesas ostai, ko iepriekš bija izteikušas Trasmediterránea un prasītāja, attiecās uz parastajiem prāmjiem un ka Spānijas iestādes bija noteikušas, ka piekļuve Lasņevesas ostai vienīgi ātrgaitas prāmjiem bija pamatota ar drošības apsvērumiem.

29

Attiecībā uz laikposmu pēc 2013. gada 3. jūlija Komisija vispirms atzina, ka DGPC nespēja apmierināt prasītājas lūgumu ar mērķi saņemt piekļuvi Lasņevesas ostas infrastruktūrai tā paša gada 1. septembrī, ņemot vērā, cik šis termiņš bija tuvu. Tomēr tā uzskatīja, ka DGPC kā Lasņevesas ostas infrastruktūras pārvaldītājai bija pienākums no šī lūguma iesniegšanas dienas veikt vajadzīgās darbības, lai nodrošinātu nediskriminējošu piekļuvi šai infrastruktūrai jebkuram potenciālajam izmantotājam, kurš darbojas, izmantojot ātrgaitas prāmjus.

30

Turklāt Komisija uzskatīja, ka, ņemot vērā iepirkumu, kas izsludināts pēc Lasņevesas ostas infrastruktūras palielināšanas 2014. gadā, DGPC ir izpildījusi šo pienākumu saprātīgā termiņā, sākot no prasītājas lūguma par piekļuvi iesniegšanas dienas 2013. gada 3. jūlijā. Šajā ziņā tā apstrīdētā lēmuma 59. punktā ir precizējusi, ka abu daļu attiecībā uz laika nišām piešķiršana, vienlaikus pieaugot spējai uzņemt transportlīdzekļus Lasņevesas ostas piestātnē, bija vēlamāka par retāku Fred Olsen kuģu ienākšanu un iziešanu, jo, pirmkārt, pēdējā minētā sabiedrība varēja leģitīmi sagaidīt, ka tiks saglabāti nosacījumi, ar kādiem tā izmanto šo ostu, un, otrkārt, šāda samazinājuma labvēlīgā ietekme uz konkurenci būtu ierobežota.

31

Apstrīdētā lēmuma 60.–62. punktā Komisija ir secinājusi, ka, tā kā nodevas, kas tiek prasītas par Lasņevesas ostas izmantošanu, ir tādas pašas kā nodevas, kas tiek iekasētas salīdzināmās ostās, un turklāt status quo, kas izriet no 2015. gada 27. februāra rīkojuma par apturēšanu, ir īslaicīgs, DGPC ir veikusi vajadzīgās darbības, lai nodrošinātu brīvu un nediskriminējošu piekļuvi šai ostai, un ka Fred Olsen tādējādi nav saņēmusi nekādu valsts atbalstu. Tomēr Komisija ir uzsvērusi, ka šis secinājums nedrīkst liegt DGPC turpināt pielikt pūles, lai cik iespējams drīz ļautu otrai sabiedrībai, kas darbojas, izmantojot ātrgaitas prāmjus, sniegt transporta pakalpojumus no Lasņevesas ostas.

32

Attiecībā uz otro iebildumu par daļēju atbrīvojumu no atsevišķu ostas nodevu samaksas, kāds piešķirts Fred Olsen, Komisija apstrīdētā lēmuma 63. punktā ir uzsvērusi, ka Spānijas iestādes ir apstiprinājušas, ka Fred Olsen bija noteiktas visas piemērojamās ostas nodevas un ka tās turklāt ir pierādījušas, ka šī sabiedrība vismaz kopš 2005. gada ir samaksājusi visus paziņojumus par nodokli, kuri tai ir nosūtīti.

33

Apstrīdētā lēmuma 66. punktā Komisija pēc tam, kad būtībā bija atgādinājusi, ka tai nav jālemj par veidu, kādā tiek piemērotas ostas nodevas, ir paudusi viedokli, ka nav konstatēts, ka Fred Olsen būtu guvusi kādu priekšrocību saistībā ar nodevu T 9, jo saskaņā ar Spānijas iestāžu sniegtajiem paskaidrojumiem šī nodeva tika aprēķināta tādā pašā veidā, kā tā tiek aprēķināta visās Kanāriju salu ostās, uz kurām attiecas to kompetence.

34

Komisija arī ir noraidījusi argumentu, ka attiecībā uz Fred Olsen bija jāpiemēro nodeva T 2 saistībā ar to, ka minētā sabiedrība lietoja pārvietojamas rampas 24 stundu laikposmos, nevis tikai laikposmā, kurā tās faktiski tika lietotas. Tā ir precizējusi, ka ir saņēmusi pietiekamas norādes no Spānijas iestādēm par to, ka DGPC bija aprēķinājusi nodevu T 2 vienādi visās Kanāriju salu ostās, uz kurām attiecas tās kompetence. Tā kā nebija pierādīts, ka Fred Olsen šajā ziņā būtu guvusi kādu priekšrocību, Komisija apstrīdētā lēmuma 70. punktā ir paudusi viedokli, ka šajā lietā nav jāizskata citi nosacījumi, kas paredzēti LESD 107. panta 1. punktā, lai pasākumu kvalificētu kā valsts atbalstu.

35

No visas šīs informācijas Komisija apstrīdētā lēmuma 71. punktā ir secinājusi, ka attiecīgie pasākumi nav valsts atbalsts.

36

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 17. martā, prasītāja cēla šo prasību.

37

Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 16. jūnijā, Fred Olsen lūdza atļauju iestāties šajā tiesvedībā Komisijas prasījumu atbalstam.

38

Ar 2016. gada 7. septembra rīkojumu Vispārējās tiesas otrās palātas priekšsēdētājs ļāva Fred Olsen iestāties lietā.

39

Persona, kas iestājusies lietā, iesniedza iestāšanās rakstu 2016. gada 31. oktobrī. 2016. gada 19. decembrī prasītāja iesniedza apsvērumus par šo procesuālo rakstu; Komisija 2016. gada 17. novembrī informēja Vispārējo tiesu, ka tai nav apsvērumu par minēto procesuālo rakstu.

40

Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, šī lieta tika nodota devītajai palātai, kurā tika izraudzīts jauns tiesnesis referents.

41

Veicot procesa organizatorisko pasākumu, pamatojoties uz tās Reglamenta 90. pantu, Vispārējā tiesa uzdeva lietas dalībniecēm rakstveida jautājumus atbildes sniegšanai tiesas sēdē.

42

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai būtībā ir šādi:

43

Komisijas un personas, kas iestājusies lietā, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

44

Prasības pamatojumam prasītāja izvirza tikai vienu pamatu par to, ka Komisija nav sākusi LESD 108. panta 2. punktā paredzēto formālo izmeklēšanas procedūru, neraugoties uz nopietnajām grūtībām, kas radās, izvērtējot pasākumus, par kuriem iesniegta sūdzība. Šis vienīgais pamats ir balstīts uz trīs argumentu grupām par iepriekšējās izskatīšanas procedūras ilgumu un tās laikā notikušās sarakstes starp Komisiju un Spānijas Karalisti intensitāti, par acīmredzamām kļūdām faktu vērtējumā un, visbeidzot, par kļūdām tiesību piemērošanā, kā arī nepietiekamu pamatojumu.

45

Pēc tam, kad iesākumā ir atgādināta atbilstīgā judikatūra, kas ir piemērojama šajā lietā, pirmām kārtām, ir jāizskata argumenti, kurus prasītāja sniegusi, pamatojot prasību atcelt tiesību aktu, kuros ir konstatētas nopietnas grūtības, kas radušās pašas iepriekšējās izskatīšanas procedūras gaitā, un, otrām kārtām, argumenti par apstrīdētā lēmuma saturu.

46

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja Komisija pēc pirmās pārbaudes saskaņā ar LESD 108. panta 3. punktā paredzēto procedūru nevar gūt pārliecību, ka pasākums vai nu nav “atbalsts” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, vai arī tas, lai gan ir atzīstams par atbalstu, tomēr ir saderīgs ar LESD, vai, ja šī procedūra nav tai ļāvusi pārvarēt visas grūtības, ko rada attiecīgā pasākuma saderības vērtējums, šai iestādei ir pienākums uzsākt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto procedūru un tai šajā ziņā nav rīcības brīvības (skat. spriedumu, 2008. gada 22. decembris, British Aggregates/Komisija, C‑487/06 P, EU:C:2008:757, 113. punkts un tajā minētā judikatūra; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2005. gada 10. maijs, Itālija/Komisija, C‑400/99, EU:C:2005:275, 48. punkts).

47

Šis pienākums ir skaidri apstiprināts Padomes Regulas (EK) Nr. 659/1999 (1999. gada 22. marts), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD 108.] panta piemērošanai (OV 1999, L 83, 1. lpp.), 4. panta 4. punktā kopsakarā ar 13. panta 1. punktu (spriedumi, 2008. gada 22. decembris, British Aggregates/Komisija, C‑487/06 P, EU:C:2008:757, 113. punkts, un 2016. gada 14. septembris, Trajektna luka Split/Komisija, T‑57/15, nav publicēts, EU:T:2016:470, 59. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2006. gada 12. decembris, Asociación de Estaciones de Servicio de Madrid un Federación Catalana de Estaciones de Servicio/Komisija, T‑95/03, EU:T:2006:385, 134. punkts un tajā minētā judikatūra), kas būtībā ir pārņemts 4. panta 4. punktā un 15. panta 1. punktā Padomes Regulā (ES) 2015/1589 (2015. gada 13. jūlijs), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus LESD 108. panta piemērošanai (OV 2015, L 248, 9. lpp.), kura stājās spēkā 2015. gada 14. oktobrī un tādējādi bija piemērojama dienā, kad tika pieņemts apstrīdētais lēmums.

48

Turklāt nopietno grūtību, kuru esamības dēļ Komisijai ir jāsāk formāla izmeklēšanas procedūra, jēdzienam ir objektīvs raksturs. Tas, vai šādas grūtības pastāv, ir jānoskaidro, objektīvi ņemot vērā gan apstākļus, kādos apstrīdētais akts ticis pieņemts, gan vērtējumu, uz ko Komisija ir pamatojusies, salīdzinot lēmuma pamatojumu ar Komisijas rīcībā esošo informāciju brīdī, kad tā pieņēma lēmumu par apstrīdētā atbalsta esamību vai saderību ar iekšējo tirgu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2009. gada 2. aprīlis, Bouygues un Bouygues Télécom/Komisija, C‑431/07 P, EU:C:2009:223, 63. punkts; 2009. gada 18. novembris, Scheucher – Fleisch u.c./Komisija, T‑375/04, EU:T:2009:445, 74. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2012. gada 28. marts, Ryanair/Komisija, T‑123/09, EU:T:2012:164, 77. punkts un tajā minētā judikatūra).

49

No tā izriet, ka Vispārējās tiesas veiktā tiesiskuma pārbaude attiecībā uz nopietnu grūtību pastāvēšanu pēc būtības nevar aprobežoties tikai ar acīmredzamas kļūdas vērtējumā meklēšanu (spriedumi, 2011. gada 27. septembris, 3F/Komisija, T‑30/03 RENV, EU:T:2011:534, 55. punkts, un 2015. gada 17. marts, Pollmeier Massivholz/Komisija, T‑89/09, EU:T:2015:153, 49. punkts (nav publicēts)). Pilna pārbaude tiesā vēl jo vairāk ir nepieciešama, ja – kā tas ir šajā lietā – prasītāja kritizē pārbaudi, ko Komisija ir veikusi saistībā ar pašu attiecīgo pasākumu kvalifikāciju par valsts atbalstu, jo valsts atbalsta jēdzienam, kā tas ir definēts LESD, ir juridisks raksturs un tas ir interpretējams saskaņā ar objektīviem elementiem (spriedumi, 2008. gada 22. decembris, British Aggregates/Komisija, C‑487/06 P, EU:C:2008:757, 111. punkts, un 2015. gada 17. marts, Pollmeier Massivholz/Komisija, T‑89/09, EU:T:2015:153, 47. punkts (nav publicēts)).

50

No judikatūras arī izriet, ka iepriekšējās izskatīšanas procedūras laikā Komisijas veiktās izmeklēšanas nepietiekamais vai nepilnīgais raksturs ir netiešs pierādījums par nopietnu grūtību pastāvēšanu (skat. spriedumu, 2015. gada 17. marts, Pollmeier Massivholz/Komisija, T‑89/09, EU:T:2015:153, 50. punkts (nav publicēts) un tajā minētā judikatūra).

51

Prasītājai ir pienākums pierādīt, ka ir pastāvējušas nopietnas grūtības, un šo pierādīšanas pienākumu tā var izpildīt, pamatojoties uz savstarpēji atbilstošu netiešu pierādījumu kopumu par, pirmkārt, iepriekšējās izskatīšanas procedūras apstākļiem un ilgumu un, otrkārt, apstrīdētā lēmuma saturu (spriedumi, 2010. gada 3. marts, Bundesverband deutscher Banken/Komisija, T‑36/06, EU:T:2010:61,127. punkts, un 2013. gada 16. septembris, Colt Télécommunications France/Komisija, T‑79/10, nav publicēts, EU:T:2013:463, 37. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2001. gada 15. marts, Prayon-Rupel/Komisija, T‑73/98, EU:T:2001:94, 49. punkts).

52

Prasītāja vispirms pamatojas uz iepriekšējās izskatīšanas procedūras lielo ilgumu, kā arī uz ļoti biežo saraksti starp Komisiju un Spānijas Karalisti, kas notika tās laikā, – lai pierādītu, ka attiecīgo pasākumu pārbaude ir radījusi nopietnas grūtības.

53

Pirmkārt, vairāk nekā divus gadus un astoņus mēnešus ilgais laikposms, kas pagāja no sūdzības iesniegšanas līdz apstrīdētā lēmuma pieņemšanai, ņemot vērā maksimālo divu mēnešu termiņu, kāds iepriekšējās izskatīšanas procedūrai ir paredzēts Regulas Nr. 659/1999 4. panta 5. punktā un kopš tās atcelšanas – Regulas 2015/1589 4. panta 5. punktā, esot pārmērīgi ilgs. Šāds ilgums liecinot par lietas sarežģītību, turklāt Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu tikai pēc tam, kad prasītāja bija tai izteikusi brīdinājumu.

54

Otrkārt, prasītāja būtībā norāda, ka daudzās vēstules starp Komisiju un Spānijas Karalisti, kuras ir aprakstītas apstrīdētajā lēmumā, ievērojami pārsniedza saraksti, kāda varētu notikt saistībā ar iepriekšēju izmeklēšanu valsts atbalsta jomā. Šāds sarakstes biežums, kas varētu būt izskaidrojams ar Spānijas Karalistes nesadarbošanos, būtu nesaprotams, ja nebūtu nopietnu grūtību sūdzības izskatīšanā. Grūtības, ar kādām Komisija ir saskārusies iepriekšējās izskatīšanas procedūras laikā, apstiprinot apstāklis, ka, tieši izmantojot plašsaziņas līdzekļus, tā pēc sūdzības iesniegšanas uzzināja, ka tiek rīkots iepirkums, un ka turklāt, tikai ievērojot būtisko attiecīgās situācijas maiņu un šī iepirkuma apturēšanas tiesas ceļā pagaidu raksturu, tā apstrīdētajā lēmumā ir secinājusi, ka valsts atbalsts nepastāv.

55

Komisija šajā tiesvedībā pati esot atzinusi, ka ir apzināti kavējusies pieņemt apstrīdēto lēmumu, gaidot šī iepirkuma rezultātu. Tas liecinot par faktu, ka no Komisijas viedokļa piekļuves Lasņevesas ostai došana bija būtiska attiecīgo pasākumu izskatīšanai un ka – pretēji tam, ko Komisija pēc tam norāda, – tas, ka, iespējams, no valsts līdzekļiem piešķirtas priekšrocības nav, netika uzskatīts par izšķirošu.

56

Attiecībā uz Komisijas mēģinājumu attaisnot iepriekšējas izskatīšanas procedūras ilgumu ar prasītājas sniegto argumentu skaitu, kas balstīti uz vairākām LESD normām, šis mēģinājums neesot pamatots. Pirmkārt, Komisija esot nekavējoties izvēlējusies atsevišķi izskatīt to sūdzības daļu, kura ir balstīta uz LESD 106. panta neievērošanu, kopsakarā ar LESD 102. pantu, un to daļu, kura ir apstrīdētā lēmuma priekšmets un kura ir balstīta uz LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu. Otrkārt, Komisija esot nolēmusi atstāt bez virzības sūdzības pirmo daļu jau no 2013. gada 19. jūlija, lai gan tā nekādi neesot aizkavējusi attiecīgo pasākumu pārbaudi.

57

Prasītāja arī uzsver, ka tā ir paudusi savu viedokli par norādīto pasākumu analīzi tikai vienreiz, proti, kad tā sniedza apsvērumus par Komisijas sākotnējo viedokli, un ka tādējādi tā nekādā ziņā nevar tikt vainota tajā, ka iepriekšējās izskatīšanas procedūras laikā notika kavēšanās.

58

Komisija, tāpat kā persona, kas iestājusies lietā, uzsver, ka nedz sarakstes ar attiecīgo dalībvalsti intensitāte iepriekšējās izskatīšanas procedūras laikā, nedz šīs procedūras lielais ilgums ne vienmēr liecina par to, ka pastāvētu nopietnas grūtības attiecīgo pasākumu analīzē. Iepriekšējās izskatīšanas procedūras lielais ilgums varētu būt izskaidrojams ar Komisijas darba slodzi, ko cita starpā rada citas sūdzības vai atkārtoti informācijas pieprasījumi attiecīgajai dalībvalstij, vai arī apstākļu izmaiņas.

59

Pēc Komisijas uzskatiem, pirmkārt, vērtējumā par iepriekšējās izskatīšanas procedūras ilgumu būtu jāņem vērā fakts, ka tā ir paziņojusi prasītājai savu sākotnējo viedokli jau 2013. gada 22. oktobrī un ka tas pēc tam ir atstāts praktiski bez izmaiņām. Otrkārt, attiecīgā situācija esot mainījusies visā iepriekšējās izskatīšanas procedūras gaitā, sākot no lūguma par piekļuvi Lasņevesas ostai, ko prasītāja iesniegusi 2013. gada 3. jūlijā, un apstrīdētais lēmums esot pieņemts tikai dažus mēnešus pēc 2015. gada 27. februāra rīkojuma par apturēšanu. Treškārt, procedūras ilgums tostarp esot izskaidrojams ar prasītājas iesniegtās sūdzības daudzajiem pamatiem; sūdzība bija jāizskata vairākām Komisijas struktūrvienībām. Ceturtkārt, prasītājas daudzo reakciju dēļ iepriekšējās izskatīšanas procedūras laikā esot bijusi nepieciešama tālāka sarakste ar Spānijas iestādēm, lai noskaidrotu visu par attiecīgajiem pasākumiem. Sarakste ar Spānijas iestādēm esot bijusi intensīva galvenokārt tādēļ, ka Komisija, pēc tam, kad tā bija uzzinājusi par iepirkuma rīkošanu, uzskatīja, ka, zinot iepirkuma rezultātu, tā varētu pieņemt konkrētāku un lietderīgāku lēmumu par attiecīgajiem pasākumiem. Tomēr Komisija būtībā uzsver, ka nedz šīs apstākļu izmaiņas, nedz fakts, ka iepirkuma rezultāts ir apturēts tiesas ceļā, nevarēja ietekmēt konstatējumu, ka attiecīgie pasākumi nav valsts atbalsts.

60

Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka gadījumos, kad attiecīgā dalībvalsts nav paziņojusi Komisijai apstrīdētos valsts pasākumus, Komisijai nav pienākuma iepriekš izskatīt šos pasākumus noteiktā termiņā. Tomēr, ja Komisijai ir ekskluzīva kompetence valsts atbalsta saderības ar iekšējo tirgu izvērtēšanā, Komisijai ir pienākums LESD pamatnoteikumu par valsts atbalstu labas pārvaldības interesēs veikt rūpīgu un objektīvu sūdzības, kurā norādīts uz atbalsta nesaderību ar iekšējo tirgu, izskatīšanu. No tā tostarp izriet, ka Komisija nevar uz nenoteiktu laiku atlikt to valsts pasākumu iepriekšēju izskatīšanu, par kuriem iesniegta sūdzība, ja tā – kā šajā lietā – ir piekritusi veikt šādu pārbaudi, lūdzot attiecīgajai dalībvalstij informāciju (spriedumi, 2006. gada 10. maijs, Air One/Komisija, T‑395/04, EU:T:2006:123, 61. punkts; 2006. gada 12. decembris, Asociación de Estaciones de Servicio de Madrid un Federación Catalana de Estaciones de Servicio/Komisija, T‑95/03, EU:T:2006:385, 121. punkts; 2009. gada 9. septembris, Diputación Foral de Álava u.c./Komisija, no T‑30/01 līdz T‑32/01 un no T‑86/02 līdz T‑88/02, EU:T:2009:314, 260. punkts). Vienīgais šīs pārbaudes mērķis ir ļaut Komisijai izveidot pirmo viedokli par tās vērtējumam iesniegto pasākumu kvalifikāciju un to saderību ar iekšējo tirgu (skat. spriedumu, 2014. gada 25. novembris, Ryanair/Komisija, T‑512/11, nav publicēts, EU:T:2014:989, 68. punkts un tajā minētā judikatūra).

61

Iepriekšējās izskatīšanas procedūras saprātīgais ilgums ir jānovērtē atkarībā no katra atsevišķā gadījuma ārkārtas apstākļiem, it īpaši šī gadījuma konteksta, dažādām procedūras stadijām, kas Komisijai jāievēro, lietas sarežģītības, kā arī tās nozīmes dažādām ieinteresētajām personām (skat. spriedumu, 2011. gada 20. septembris, Regione autonoma della Sardegna u.c./Komisija, T‑394/08, T‑408/08, T‑453/08 un T‑454/08, EU:T:2011:493, 99. punkts un tajā minētā judikatūra; šajā nozīmē skat. arī spriedumus, 2011. gada 27. septembris, 3F/Komisija, T‑30/03 RENV, EU:T:2011:534, 58. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2014. gada 16. oktobris, Portovesme/Komisija, T‑291/11, EU:T:2014:896, 72. punkts un tajā minētā judikatūra).

62

Šajā lietā Komisija saņēma prasītājas sūdzību 2013. gada 26. aprīlī un paziņoja prasītājai savu sākotnējo viedokli tā paša gada 22. oktobrī. Ar šo rīcību Komisija ievēroja noteikumu, kas paredzēts Paraugprakses kodeksa par valsts atbalsta pārbaudes procedūru izpildi (OV 2009, C 136, 13. lpp.) 48. punktā, kurā ir paredzēts, ka “tādēļ Komisija parasti 12 mēnešu laikā centīsies: [..] lietā, kas nav prioritāra, nosūtīt sūdzības iesniedzējam pirmo administratīvo vēstuli, paužot Komisijas sākotnējo viedokli” (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 14. septembris, Trajektna luka Split/Komisija, T‑57/15, nav publicēts, EU:T:2016:470, 67. punkts).

63

Tomēr apstrīdētais lēmums tika pieņemts 2015. gada 8. decembrī, proti, vairāk nekā 31 mēnesi pēc sūdzības saņemšanas un vairāk nekā divus gadus pēc Komisijas sākotnējā viedokļa paziņošanas prasītājai.

64

Pat ņemot vērā Komisijas tiesības piešķirt dažādu prioritāti tajā iesniegtajām sūdzībām (skat. spriedumu, 2007. gada 4. jūlijs, Bouygues un Bouygues Télécom/Komisija, T‑475/04, EU:T:2007:196, 158. punkts un tajā minētā judikatūra), termiņi, kas minēti šī sprieduma 63. punktā, bija ievērojami ilgāki par to, kas principā bija vajadzīgs pasākumu, par kuriem iesniegta sūdzība, pirmajai pārbaudei. Šajā ziņā ir atzīts, ka šāds apstāklis kopā ar citiem elementiem var liecināt, ka Komisija bija saskārusies ar nopietnām vērtējuma grūtībām, kuru dēļ bija jāsāk LESD 108. panta 2. punktā paredzētā procedūra (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2000. gada 10. maijs, SIC/Komisija, T‑46/97, EU:T:2000:123, 102. punkts; 2011. gada 27. septembris, 3F/Komisija, T‑30/03 RENV, EU:T:2011:534, 72. punkts, un 2016. gada 14. septembris, Trajektna luka Split/Komisija, T‑57/15, nav publicēts, EU:T:2016:470, 62. punkts).

65

Ir jāizvērtē, vai, kā apgalvo Komisija, iepriekšējās izskatīšanas procedūras ļoti lielo ilgumu šajā lietā daļēji varēja radīt objektīvi apstākļi, kas nav saistīti ne ar kādām nopietnām grūtībām, kuras radušās, pārbaudot attiecīgos pasākumus.

66

Vispirms attiecībā uz apstākli, ka prasītāja sūdzībā ir norādījusi ne tikai uz LESD 107. panta pārkāpumu, bet arī uz LESD 102. un 106. panta pārkāpumu, ir jāuzsver, ka pēdējā minētā sūdzības daļa varēja tikt atstāta bez virzības jau 2013. gada 19. jūlijā. Kā pareizi uzsvērusi prasītāja, tas, ka Komisija izskatīja sūdzības daļu, kura veltīta varbūtējam LESD 102. un 106. panta pārkāpumam, nevarēja radīt nekādu būtisku kavēšanos pasākumu, par kuriem ir iesniegta sūdzība kā par tādiem, kuri veido valsts atbalstu, iepriekšējā izskatīšanā.

67

Turpinājumā saistībā ar attiecīgās situācijas izmaiņām administratīvā procesa laikā ir jānorāda, ka prasītāja faktiski iesniedza DGPC pieteikumu atļaujai pietauvoties Lasņevesas ostā 2013. gada 3. jūlijā, proti, mazliet vairāk nekā divus mēnešus pēc sūdzības iesniegšanas Komisijai. Kā izriet no apstrīdētā lēmuma 23.–27. punkta, šī pieteikuma rezultātā ne tikai tika pieņemts DGPC lēmums par atteikumu, bet tas arī lika DGPC plānot atļaut otrai kuģniecības sabiedrībai darboties Lasņevesas ostā komerciāliem pārvadājumiem un šajā aspektā uzņemties šīs ostas izbūvēšanas darbus, kā arī rīkot iepirkuma procedūru. Šādi objektīvie apstākļi nenoliedzami varēja izraisīt izmaiņas nosacījumos, ar kādiem personai, kas iestājusies lietā, līdz tam bija atļauts izmantot Lasņevesas ostas infrastruktūru. Tā kā šie nosacījumi tieši bija tās sūdzības daļas, kurā kritizēta valsts atbalsta piešķiršana personai, kas iestājusies lietā, priekšmets, iepriekš minētās situācijas izmaiņas bija objektīvs apstāklis, kurš varēja attaisnot termiņa, kas bija nepieciešams šīs sūdzības izskatīšanai, pagarinājumu.

68

Tas pats attiecas uz personas, kas iestājusies lietā, pārsūdzību par iepirkumu, kas iesniegta Tribunal Superior de Justicia, Sala de lo Contencioso-Administrativo, Sección Primera de Santa Cruz de Tenerife (Augstās tiesas Administratīvo lietu tiesu palātas Santakrusas de Tenerifes Pirmā nodaļa), kā arī uz 2015. gada 27. februāra rīkojumu par apturēšanu, jo šie apstākļi, kas radās pēc sūdzības iesniegšanas, radīja nenoteiktības stāvokli saistībā ar to, vai tiek vai arī netiek atstāti spēkā nosacījumi, ar kādiem persona, kas iestājusies lietā, izmanto Lasņevesas ostas infrastruktūru un par kuriem ir iesniegta sūdzība.

69

Visbeidzot, attiecībā uz daudzajām Komisijas un Spānijas iestāžu savstarpējām vēstulēm ir jāatgādina, ka tas vien, ka ir sāktas pārrunas starp Komisiju un attiecīgo dalībvalsti iepriekšējās izskatīšanas procedūras laikā un ka šajā saistībā Komisija varēja pieprasīt papildu informāciju par pasākumiem, uz kuriem attiecas tās kontrole, pats par sevi nevar tikt uzskatīts par pierādījumu, ka šī iestāde ir sastapusies ar nopietnām grūtībām vērtējumā (skat. spriedumu, 2011. gada 27. septembris, 3F/Komisija, T‑30/03 RENV, EU:T:2011:534, 71. punkts un tajā minētā judikatūra).

70

Šajā ziņā, pirmkārt, ir jāuzsver, ka prasītāja ir sīki apstrīdējusi iepriekšējo vērtējumu, kas ietverts e‑pasta vēstulē, kuru Komisija tai bija nosūtījusi 2013. gada 22. oktobrī, un ka šis apstāklis varēja attaisnot to, ka Komisija mēģina iegūt papildu informāciju no Spānijas iestādēm.

71

Otrkārt, šajā lietā aplūkotās situācijas izmaiņas, kas iztirzātas šī sprieduma 67. un 68. punktā, arī bija pamats jaunai sarakstei ar Spānijas Karalisti par nosacījumiem, ar kādiem tiek piešķirta piekļuve Lasņevesas ostas infrastruktūrai, lai veiktu komerciālus pārvadājumus, un tādējādi palielināja šo nosacījumu iepriekšējās izskatīšanas ilgumu. Tā tas vēl jo vairāk šajā lietā ir tādēļ, ka persona, kas iestājusies lietā, pēc savas ierosmes iesniedza apsvērumus Komisijai pēc tam, kad tā bija lūgusi Spānijas iestādēm paskaidrojumus par iepirkuma procedūru, un pēc tam 2015. gadā divreiz informēja Komisiju par šī paša iepirkuma gaitu (skat. šī sprieduma 15. punktu).

72

No iepriekš izklāstītā izriet, ka gan minētās procedūras norise, gan attiecīgās situācijas izmaiņas, kā arī papildu sarakste tās dēļ starp, pirmkārt, Komisiju un Spānijas Karalisti un, otrkārt, starp Komisiju un personu, kas iestājusies lietā, ir objektīvi apstākļi, kas varēja vēl vairāk palielināt pasākumu, kuri sūdzībā identificēti kā valsts atbalsts, iepriekšējās izskatīšanas ilgumu.

73

Tādējādi pats iepriekšējās izskatīšanas procedūras ilgums neliecina par nopietnām grūtībām, kas lika Komisijai sākt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto formālo izmeklēšanas procedūru.

74

Tātad ir jāizskata pārējie argumenti, ko prasītāja izvirzījusi, lai pamatotu savu vienīgo pamatu un pierādītu, ka pašā apstrīdētā lēmuma saturā, tostarp šī lēmuma daļā, kurā ir izskatītas apstākļu izmaiņas pēc sūdzības iesniegšanas, ir ietverti netieši pierādījumi tam, ka, pārbaudot attiecīgos pasākumus, radās nopietnas grūtības, kam bija jāizraisa tas, ka Komisija sāk formālu izmeklēšanas procedūru.

75

Ir kopā jāizskata vienīgā pamata otrā un trešā daļa, ar ko prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā ir pieļautas dažādas acīmredzamas kļūdas vērtējumā un kļūdas tiesību piemērošanā, tomēr pēc iepriekšēju apsvērumu sniegšanas apstrīdētā lēmuma daļu, kas veltīta pārbaudei attiecībā uz personas, kas iestājusies lietā, Lasņevesas ostas ekskluzīvas izmantošanas nosacījumiem (sūdzībā izvirzītais pirmais un trešais iebildums), nošķirot no daļas, kas veltīta pārbaudei attiecībā uz nosacījumiem, ar kādiem nodeva T 9 personai, kas iestājusies lietā, tiek piemērota tādēļ, ka tā aizņem Lasņevesas ostas infrastruktūru (sūdzībā izvirzītais otrais iebildums).

76

Ja, kā pamatlietā, prasības mērķis ir apstrīdēt lēmuma, ar ko iepriekšējās izskatīšanas procedūras noslēgumā ir noraidīta valsts atbalsta esamība, pamatotību, Vispārējai tiesai saskaņā ar šī sprieduma 48.–51. punktā minēto judikatūru ir jāizvērtē netieši pierādījumi, kas balstīti uz apstrīdētā lēmuma saturu, lai atklātu iespējamu nopietnu grūtību esamību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 7. novembris, CBI/Komisija, T‑137/10, EU:T:2012:584, 66. punkts un tajā minētā judikatūra).

77

Šajā lietā vispirms ir jānorāda, ka nekas lietas materiālos neliek domāt, ka komerciālie jūras transporta pakalpojumi, kurus persona, kas iestājusies lietā, sniedz no Lasņevesas ostas, ietver vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu izpildi. Tādējādi attiecīgo pasākumu pārbaude nevar tikt veikta, atsaucoties uz judikatūru, saskaņā ar kuru LESD 107. panta 1. punkts neattiecas uz valsts iejaukšanos, kas tiek uzskatīta par kompensāciju par saņēmēju uzņēmumu sniegtajiem pakalpojumiem, pildot sabiedrisko pakalpojumu saistības, jo šajā gadījumā šis uzņēmums patiesībā negūst finansiālu priekšrocību, kura sekas ir šim uzņēmumam labvēlīgāku konkurences apstākļu radīšana salīdzinājumā ar konkurējošiem uzņēmumiem (spriedumi, 2003. gada 24. jūlijs, Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg, C‑280/00, EU:C:2003:415, 87. punkts, un 2017. gada 6. aprīlis, Regione autonoma della Sardegna/Komisija, T‑219/14, EU:T:2017:266, 91. punkts).

78

Turpinot ir jānorāda, ka personas, kas iestājusies lietā, darbība Lasņevesas ostā, par kuru ir iesniegta sūdzība, kas ir šīs lietas pamatā, izpaužas, tai komerciālos nolūkos izmantojot ostas infrastruktūru, kas ietilpst publiskajā īpašumā. Tātad persona, kas iestājusies lietā, tiešām ir uzņēmums, kas veic saimniecisko darbību, uz kuru attiecas LESD 107. panta 1. punkts, kas ir definēta kā jebkādas darbības, kuras ir saistītas ar preču vai pakalpojumu piedāvāšanu attiecīgajā tirgū (skat. spriedumu, 2008. gada 1. jūlijs, MOTOE, C‑49/07, EU:C:2008:376, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).

79

Visbeidzot, ja nekas no Vispārējai tiesai sniegtās informācijas neļauj secināt, ka persona, kas iestājusies lietā, jebkurā brīdī, kopš tā veic jūras transporta darbības no Lasņevesas ostas, ir saņēmusi koncesiju vai jebkādas citas ekskluzīvas tiesības izmantot šo ostu komerciāliem pārvadājumiem, ir jānorāda, ka šī persona apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī kopš 1994. gada bija vienīgā, kas varēja izmantot šo infrastruktūru šādiem nolūkiem, tādēļ, ka visus pietauvošanās atļaujas pieteikumus, ko bija iesniegušas citas sabiedrības, tostarp prasītāja, DGPC noraidīja, līdz 2014. gadā tika rīkots iepirkums, un tādēļ, ka par šī iepirkuma rezultātu tika izdots 2015. gada 27. februāra rīkojums par apturēšanu. Šo konstatējumu, kas attiecas uz Lasņevesas ostas izmantošanu īpaši pasažieru un preču jūras komerciālajiem pārvadājumiem, neatspēko Komisijas arguments, ko tā atkārtoja tiesas sēdē un saskaņā ar kuru persona, kas iestājusies lietā, nevienā brīdī nav ekskluzīvi izmantojusi minēto ostu, jo tajā tiek veiktas arī zvejas un izklaides darbības.

80

Prasītāja kritizē katru no četriem pamatiem, uz kuriem balstīts apstrīdētajā lēmumā ietvertais konstatējums, ka personas, kas iestājusies lietā, Lasņevesas ostas ekskluzīva izmantošana nav valsts atbalsts (skat. šī sprieduma 21.–31. punktu). Tādēļ ir secīgi jāizskata iebildumi, kas vērsti pret katru no šiem pamatiem, lai izvērtētu, vai to rezultātā var parādīties nopietnas grūtības, ko rada personas, kas iestājusies lietā, Lasņevesas ostas ekskluzīvas izmantošanas nosacījumu pārbaude.

81

Attiecībā uz pirmo pamatu, kas ietverts apstrīdētā lēmuma 43. punktā, prasītāja apgalvo, ka Komisija ir kļūdaini secinājusi, ka Kanāriju salu iestādēm bija pienākums ostu infrastruktūras ekspluatāciju uzskatīt par saimniecisko darbību tikai kopš 2000. gada 12. decembra sprieduma Aéroports de Paris/Komisija (T‑128/98, EU:T:2000:290) pasludināšanas. LESD 107. panta 1. punkta piemērošanas jomas interpretācijai, kādu minētajā spriedumā sniegusi Eiropas Savienības tiesa, esot tikai deklaratīva nozīme un tā turklāt saskanot ar agrāko judikatūru, saskaņā ar kuru saimnieciskās darbības publiskais finansējums var būt valsts atbalsts. Tādējādi tas vien, ka Lasņevesas ostas pielāgošana komerciālajai satiksmei ir notikusi pirms 2000. gada 12. decembra sprieduma Aéroports de Paris/Komisija (T‑128/98, EU:T:2000:290) pasludināšanas, neesot kopš tā laika atbrīvojis kompetentās iestādes no pienākuma nodrošināt brīvu un nediskriminējošu piekļuvi šai ostai, lai novērstu, ka tās izmantošanas nosacījumi nozīmētu valsts atbalsta piešķiršanu. Katrā ziņā Komisijas sniegtais pamatojums nevarot attaisnot atbalsta piešķiršanu personai, kas iestājusies lietā, kopš minētā sprieduma pasludināšanas, un turklāt minētajam spriedumam neesot nozīmes, jo tas attiecas uz ostas pārvaldības, nevis, kā šajā lietā, šīs infrastruktūras izmantošanas komerciālos nolūkos kā saimnieciskās darbības kvalifikāciju.

82

Komisija apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma 43. punktā tikai ir konstatēts Lasņevesas ostas infrastruktūras senums un tās pakāpeniskā pielāgošana saimnieciskās darbības veikšanai. Ekskluzīvas koncesijas piešķiršana izmantotājam būtu jānošķir no situācijas, kāda ir aplūkota pamatlietā, kad uzņēmējs viens pats izmanto infrastruktūru tās ierobežotās kapacitātes dēļ. Šāda izmantošana nekādā ziņā nevar tikt pielīdzināta ekskluzīvu tiesību piešķiršanai. Tā kā Lasņevesas ostas infrastruktūras izveide un attīstīšana notika pirms 2000. gada 12. decembra sprieduma Aéroports de Paris/Komisija (T‑128/98, EU:T:2000:290) pasludināšanas, tas vien, ka Spānijas iestādes nav paziņojušas šos pasākumus attiecībā uz infrastruktūru, iepriekšējās izskatīšanas procedūras laikā neesot radījis nekādas nopietnas grūtības.

83

Šajā ziņā, lai gan nav jālemj par nošķīruma laika ziņā, ko Komisija veikusi apstrīdētā lēmuma 43. punktā, attiecībā pret 2000. gada 12. decembra sprieduma Aéroports de Paris/Komisija (T‑128/98, EU:T:2000:290) pasludināšanu, pamatotību, pietiek konstatēt – kā pareizi uzsver prasītāja –, ka šajā gadījumā labuma guvējs no pasākumiem, par kuriem iesniegta sūdzība, ir nevis infrastruktūras pārvaldītājs, kā situācijā, uz kuru attiecas norādītais spriedums, bet gan minētās infrastruktūras izmantotājs. Tādējādi ar apsvērumiem saistībā ar minēto spriedumu, kurus Komisijas izvirzījusi apstrīdētajā lēmumā, nevarēja tikt noraidīta attiecīgo pasākumu kvalifikācija par valsts atbalstu, un tādēļ tie neļāva novērst visas nopietnās grūtības minēto pasākumu pārbaudē.

84

Attiecībā uz otro pamatu, kas ietverts apstrīdētā lēmuma 44. punktā, prasītāja būtībā apstrīd tajā izdarīto konstatējumu, ka Lasņevesas ostas infrastruktūra netika nedz attīstīta, lai sniegtu labumu konkrēti personai, kas iestājusies lietā, nedz tāpat tās būvniecības brīdī piešķirta tai vai kādam citam uzņēmumam. Ar šo rīcību Komisija neesot ņēmusi vērā valsts atbalsta jēdziena LESD 107. panta 1. punkta izpratnē objektīvo raksturu. Nozīme esot tikai apstāklim, ka persona, kas iestājusies lietā, gūst labumu no attiecīgās ostas infrastruktūras izmantošanas monopola un tātad no acīmredzamas priekšrocības pār tās konkurentiem. Katrā ziņā Kanāriju salu iestāžu nodoms labvēlīgi izturēties pret personu, kas iestājusies lietā, šajā lietā esot acīmredzams un esot netiešs pierādījums atbalsta esamībai, kuru tā ir saņēmusi. Judikatūrā esot izslēgts tas, ka publiskās infrastruktūras izmaksas, no kurām gūst labumu konkrēts uzņēmējs, uzņemtos pašvaldība. Attiecībā uz principu prior in tempore, potior in jure prasītāja norāda, ka tas nekādi nevar attaisnot ekskluzīvu tiesību izmantot Lasņevesas ostas infrastruktūru piešķiršanu personai, kas iestājusies lietā. Tas, ka apstrīdētajā lēmumā nav atsauces uz šo principu, esot izskaidrojams ar apstākli, ka tas acīmredzami nav saderīgs ar pamatprincipu, kas reglamentē Savienības tiesības valsts atbalsta jomā, jo šāda priekšroka drīzāk ir netiešs pierādījums par valsts atbalsta piešķiršanu. Šajā ziņā prasītāja noraida analoģiju, ko Komisija sniegusi ar aizsardzību, kāda Savienības tiesībās sniegta interesēm, ko aviosabiedrības ir leģitīmi ieguvušas saistībā ar laika nišām, jo salīdzināma aizsardzība nav paredzēta jūras transporta nozarē.

85

Komisija apgalvo, ka, ņemot vērā pieejamo informāciju, nekas neliecina, ka Lasņevesas ostas infrastruktūra ir tikusi attīstīta, lai sniegtu labumu konkrēti personai, kas iestājusies lietā, jo tā vienkārši bija pirmā, kura izmantoja šo ostu komerciālos nolūkos 1994. gadā, līdz tika sasniegta tās maksimālā kapacitāte. Citu uzņēmēju lūgumu par piekļuvi noraidīšana esot izskaidrojama galvenokārt ar drošības apsvērumiem, nevis ar vēlmi piešķirt personai, kas iestājusies lietā, ekskluzīvu iespēju izmantot šo infrastruktūru. No 2015. gada 14. janvāra sprieduma Eventech (C‑518/13, EU:C:2015:9, 45. punkts) izrietot, ka šādam apstāklim ir nozīme, lai izslēgtu valsts atbalsta kvalifikāciju attiecībā uz publiskās infrastruktūras nodošanu saimnieciskās darbības subjektu rīcībā.

86

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka LESD 107. panta 1. punktā valsts intervences nav nošķirtas pēc to iemesliem vai mērķiem, bet gan ir definētas pēc to sekām (spriedumi, 2013. gada 19. marts, Bouygues un Bouygues Télécom/Komisija u.c. un Komisija/Francija u.c., C‑399/10 P un C‑401/10 P, EU:C:2013:175, 102. punkts, un 2016. gada 30. jūnijs, Beļģija/Komisija, C‑270/15 P, EU:C:2016:489, 40. punkts), atbalsta jēdziens tādējādi ir objektīvs jēdziens, kas tostarp ir balstīts uz jautājumu, vai ar valsts pasākumu tiek vai netiek piešķirta priekšrocība vienam vai dažiem uzņēmumiem (skat. spriedumus, 2003. gada 6. marts, Westdeutsche Landesbank Girozentrale un Land Nordrhein-Westfalen/Komisija,T‑228/99 un T‑233/99, EU:T:2003:57, 180. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2010. gada 13. septembris, Grieķija u.c./Komisija, T‑415/05, T‑416/05 un T‑423/05, EU:T:2010:386, 211. punkts un tajā minētā judikatūra).

87

Tādējādi, neievērojot LESD 107. panta 1. punktu, var būt piešķirta priekšrocība, pat ja tā nav ieviesta viena vai dažu norādītu uzņēmumu labā.

88

Šajā lietā no šī sprieduma 86. un 87. punktā izklāstītajiem principiem izriet, ka, pat pieņemot, ka ir pierādīts apstrīdētā lēmuma 44. punktā sniegtais konstatējums, ka Lasņevesas ostas infrastruktūra nav nedz attīstīta, lai sniegtu labumu konkrēti personai, kas iestājusies lietā, nedz arī piešķirta tai vai kādam citam uzņēmumam šīs infrastruktūras būvniecības brīdī, šis konstatējums nevar izslēgt to, ka nosacījumi, ar kādiem šī infrastruktūra ir nodota personas, kas iestājusies lietā, rīcībā izmantošanai komerciālos nolūkos, varēja nozīmēt, ka tai ir piešķirts valsts atbalsts.

89

Šo konstatējumu neatspēko 45. punkts 2015. gada 14. janvāra spriedumā Eventech (C‑518/13, EU:C:2015:9), kas minēts apstrīdētā lēmuma 44. punktā un uz kuru Komisija atsaucas savos rakstveida dokumentos. Lietā, kurā ir taisīts minētais spriedums, iesniedzējtiesa būtībā jautāja Tiesai, vai tas, ka drošas un efektīvas transporta sistēmas izveidošanai Londonas taksometriem tiek atļauts pārvietoties pa autobusu braukšanas joslām, kas izveidotas uz publiskajiem ceļiem, stundās, kurās ir piemērojami pārvietošanās ierobežojumi šajās joslās, tomēr liedzot tajās pārvietoties privāti īrētajām automašīnām ar šoferi (PHV), izņemot, lai uzņemtu vai izsēdinātu pasažierus, kas tās ir iepriekš rezervējuši, ietver valsts līdzekļu izmantošanu un šiem taksometriem piešķir selektīvu ekonomisko priekšrocību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

90

Protams, Tiesa 2015. gada 14. janvāra sprieduma Eventech (C‑518/13, EU:C:2015:9) 45. punktā ir uzsvērusi, ka no tai pieejamajiem lietas materiāliem viennozīmīgi izriet, ka autobusu braukšanas joslas Londonā (Apvienotā Karaliste) netika izbūvētas par labu konkrētam uzņēmumam vai tādai konkrētai uzņēmumu kategorijai kā Londonas taksometri, vai pat autobusu pakalpojumu sniedzējiem un netika tiem piešķirtas pēc izbūvēšanas, bet ka tās tika izbūvētas kā Londonas ceļu tīkla elements un vispirmām kārtām, lai atvieglotu sabiedriskā transporta kustību, izmantojot autobusu. Tomēr 2015. gada 14. janvāra sprieduma Eventech (C‑518/13, EU:C:2015:9) 54.–61. punktā Tiesa aicināja iesniedzējtiesu, kura tai bija lūgusi sniegt prejudiciālu nolēmumu, pārbaudīt, vai Londonas taksometri saņem selektīvu ekonomisko priekšrocību, jo bez maksas izmanto autobusu braukšanas joslas, kuru izmantošana ir aizliegta PHV. Atsevišķas lietas materiālu daļas lika Tiesai uzskatīt, ka taksometri un PHV ir pietiekami atšķirīgās situācijās, tostarp ņemot vērā normatīvajos aktos paredzētos pienākumus, kas noteikti taksometriem, lai izslēgtu selektīvu ekonomisko priekšrocību par labu taksometriem. Šajā lietā situācijā, kādā ir prasītāja, un situācijā, kādā ir persona, kas iestājusies lietā, tādu atšķirību nav, lai gan Komisijai katrā ziņā bija jāpārbauda, vai citi elementi, izņemot faktu, ka Lasņevesas ostas infrastruktūra netika nedz plānota, nedz attīstīta, lai sniegtu labumu konkrēti personai, kas iestājusies lietā, varēja izslēgt to, ka par labu personai, kas iestājusies lietā, pastāv valsts atbalsts.

91

Attiecībā uz trešo pamatu, kas ietverts apstrīdētā lēmuma 45. punktā, prasītāja norāda, ka – pretēji tam, kas tajā ir apliecināts, – ekskluzīvās tiesības izmantot Lasņevesas ostu, kādas ir personai, kas iestājusies lietā, pat pieņemot, ka šis uzņēmums ir samaksājis visus nodokļus, kas ir jāmaksā saskaņā ar normatīvajiem aktiem, pašas par sevi ir no valsts līdzekļiem selektīvi piešķirta priekšrocība. Pirmkārt, tā atsaucas uz judikatūru, kā arī Komisijas Paziņojumu par Eiropas Savienības atbalsta noteikumu piemērošanu kompensācijai, kas piešķirta par vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu sniegšanu (OV 2012, C 8, 4. lpp.), apgalvojot, ka ekskluzīvu tiesību piešķiršana attiecībā uz publisko īpašumu bez pārskatāmas un nediskriminējošas procedūras var nozīmēt atteikšanos no valsts līdzekļiem un priekšrocību radīšanu atbalsta saņēmējiem. Otrkārt, tā apgalvo, ka atbilstoši Spānijas tiesību aktiem ekskluzīvu izmantošanas tiesību piešķiršana personai, kas iestājusies lietā, saistībā ar koncesiju esot nozīmējusi, ka tā pārskaita maksu. Lasņevesas ostas izmantošanas tiesību ekonomiskā vērtība, neatkarīgi no ostas nodevām, esot apstiprināta ar maksas summām, ko ierosinājusi gan prasītāja, gan persona, kas iestājusies lietā, atbildot uz iepirkumu, kuru DGPC izsludinājusi 2014. gadā.

92

Tādējādi apstrīdētajā lēmumā esot pieļautas kļūdas, jo Komisija nav pārbaudījusi to, lai ostas nodevas, kuras ir samaksājusi persona, kas iestājusies lietā, segtu izmaksas, kuras radušās DGPC, un radītu tai saprātīgu peļņu, ņemot vērā attiecīgās infrastruktūras ekskluzīvās izmantošanas tirgus vērtību.

93

Prasītāja replikā piebilst, ka apstrīdētajā lēmumā ir identificēta piekļuves Lasņevesas ostai problēma attiecībā uz personas, kas iestājusies lietā, konkurentiem, un tas var liecināt par valsts atbalsta pastāvēšanu. Komisija mēģinot pārrakstīt šo apstrīdētā lēmuma daļu, tomēr apgalvojot, ka ceturtais pamats, kas tajā izskatīts, bija papildinājums konstatējumam, ka personas, kas iestājusies lietā, Lasņevesas ostas ekskluzīvā izmantošana nevarēja tikt analizēta kā no valsts līdzekļiem piešķirta priekšrocība. Taču no Komisijas pastāvīgās lēmumu pieņemšanas prakses izrietot, ka, lai novērstu LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu, ostas infrastruktūras potenciālajiem izmantotājiem ir jābūt brīvai un nediskriminējošai piekļuvei šai infrastruktūrai un šajā nolūkā tiem ir jāmaksā nodevas, kas noteiktas tādā apmērā, kurš ir salīdzināms ar tirgū piemērojamo apmēru.

94

Turklāt – pretēji tam, ko ierosina Komisija, – sūdzības iesniedzējam neesot jāpierāda, ka ir ievēroti visi elementi, kas veido valsts atbalstu, jo Komisijai pašai ir jāpārbauda pasākumu, par kuriem iesniegta sūdzība, atbilstība LESD 107. panta 1. punktam.

95

Katrā ziņā prasītāja esot pierādījusi, ka šajā lietā ir izmantoti valsts līdzekļi. Tādējādi, pirmkārt, no judikatūras izrietot, ka publiskās infrastruktūras ekskluzīva koncesija kādam uzņēmumam var nozīmēt atteikšanos no valsts līdzekļiem. Otrkārt, persona, kas iestājusies lietā, esot saņēmusi tiesības izmantot Lasņevesas ostu bez pienākuma maksāt kādu maksu. Kā norāda prasītāja, pareiza padziļinātā izmeklēšana būtu ļāvusi Komisijai apzināties, ka koncesijas piešķiršana, izmantojot iepirkumu, kāda principā ir prasīta 2003. gada 8. aprīļaLey 14/2003 de Puertos de Canarias (Likums 14/2003 par Kanāriju salu ostām) (BOC Nr. 85, 6.5.2003.) 43. pantā, esot nozīmējusi, ka tiek samaksāta maksa. To apstiprinot iepirkuma, kuru DGPC izsludinājusi 2014. gada jūlijā, īpašie tehniskie nosacījumi. Treškārt, visbeidzot, Komisija kļūdaini apgalvojot, ka ostas nodevas, ko samaksājusi persona, kas iestājusies lietā, bija noteiktas tādā apmērā, kas atbilst tirgus cenām, tādēļ vien, ka DGPC piemēroja ostas nodevas, kuras bija identiskas un bija aprēķinātas vienādi visās ostās, uz kurām attiecas tās kompetence. Komisijas Paziņojuma par LESD 107. panta 1. punktā minēto valsts atbalsta jēdzienu (OV 2016, C 262, 1. lpp.) 227. punktā, protams, esot paredzēts, ka tirgus ekonomikas dalībnieka kritērijs var tikt vērtēts, ņemot vērā tādas salīdzināmas infrastruktūras izmantošanas nosacījumus, kuru ir darījuši pieejamu salīdzināmi privāti apsaimniekotāji salīdzināmās situācijās, ciktāl šāda salīdzināšana ir iespējama. Tomēr apstrīdētajā lēmumā Komisija neesot pārbaudījusi nodevas, kas piemērotas attiecībā uz infrastruktūru, kura ir salīdzināma ar Lasņevesas ostas infrastruktūru, vai atsauces veidā izmantojusi nodevas, kas iekasētas par privātu ostu izmantošanu. Tā arī neesot analizējusi Lasņevesas ostas izmaksu struktūru, lai gan nekas neļaujot secināt, ka ostas nodevas, kuras samaksājusi persona, kas iestājusies lietā, segtu šīs ostas infrastruktūras izmantošanas izdevumus un amortizācijas izmaksas.

96

Komisija būtībā uzsver, ka, neatkarīgi no iespējamām kļūdām to faktu vērtējumā, par kuriem prasītāja iesniegusi sūdzību, nekas neļauj uzskatīt, ka tas, ka persona, kas iestājusies lietā, ekskluzīvi izmanto Lasņevesas ostas infrastruktūru, nozīmētu, ka tai ir sniegta no valsts līdzekļiem piešķirta priekšrocība. Prasītāja sūdzībā neesot apgalvojusi, ka ostas nodevu, kas ir jāmaksā par šo izmantošanu, apmērs nozīmējot, ka ir piešķirts valsts atbalsts, lai gan šajā sūdzības daļā neesot identificēta neviena no valsts līdzekļiem piešķirta priekšrocība. Turklāt šāda priekšrocība nevarot rasties tādēļ vien, ka persona, kas iestājusies lietā, de facto bija vienīgā kuģniecības sabiedrība, kura izmantoja Lasņevesas ostu.

97

Komisija savos rakstveida dokumentos arī atsaucas, pirmkārt, uz 2013. gada 22. janvāra sprieduma Salzgitter/Komisija (T‑308/00 RENV, EU:T:2013:30) 113.–122. punktu un, otrkārt, uz 2015. gada 9. decembra sprieduma Grieķija un Ellinikos Chrysos/Komisija (T‑233/11 un T‑262/11, EU:T:2015:948) 137. punktu, lai pamatotu savu nostāju, saskaņā ar kuru, tā kā prasītāja administratīvā procesa laikā nevienā brīdī nav apgalvojusi, ka nodevas, ko persona, kas iestājusies lietā, samaksājusi par Lasņevesas ostas izmantošanu, bija noteiktas apmērā, kurš nozīmēja valsts atbalstu, tai nebija pēc savas ierosmes jāveic šāda pārbaude apstrīdētajā lēmumā.

98

Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka fragmenti spriedumos, uz kuriem Komisija atsaucas un kas ir minēti šī sprieduma 97. punktā, attiecas uz problēmjautājumiem, kas atšķiras no problēmjautājuma, kas ir šīs lietas priekšmets, proti, informācijas apmaiņas starp Komisiju un attiecīgo dalībvalsti saistībā ar LESD 108. panta 2. punktā paredzēto formālo izmeklēšanas procedūru, kuras rezultātā tiek pieņemts lēmums, kurā atsevišķas uzņēmumam piešķirtas priekšrocības ir kvalificētas kā valsts atbalsts, kas nav saderīgs ar iekšējo tirgu.

99

Šajā jautājumā no pastāvīgās judikatūras, kurā ietilpst spriedumi, uz ko Komisija atsaucas, protams, izriet, ka gadījumā, ja tiek sākta LESD 108. panta 2. punktā paredzētā formālā izmeklēšanas procedūra, dalībvalstij un potenciālajam valsts atbalsta saņēmējam ir jāsniedz argumenti, lai pierādītu, ka atbalsta projekts atbilst izņēmumiem, kas paredzēti saskaņā ar LESD, jo formālās izmeklēšanas procedūras priekšmets ir tieši sniegt skaidrojumu Komisijai par visiem lietas faktiem (skat. spriedumu, 2012. gada 27. septembris, Wam Industriale/Komisija, T‑303/10, nav publicēts, EU:T:2012:505, 118. punkts un tajā minētā judikatūra). Tāpat, lai gan LESD 108. panta 2. punktā ir noteikts, ka Komisijai pirms lēmuma pieņemšanas ir jāsaņem ieinteresēto personu apsvērumi, šādu apsvērumu neesamības gadījumā ar šo tiesību normu nav aizliegts secināt, ka atbalsts nav saderīgs ar iekšējo tirgu. Šajā saistībā ir nospriests, ka Komisijai nevar pārmest, ka tā nebūtu ņēmusi vērā iespējamos pierādījumus par faktiskajiem vai tiesiskajiem apstākļiem, kas tai varēja tikt iesniegti administratīvā procesa laikā, bet kas tai netika iesniegti, jo Komisijai nav pienākuma – pēc savas ierosmes un balstoties uz prognozēm – pārbaudīt, kādi pierādījumi tai varēja tikt iesniegti (skat. spriedumus, 2012. gada 27. septembris, Wam Industriale/Komisija, T‑303/10, nav publicēts, EU:T:2012:505, 119. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2016. gada 28. janvāris, Austrija/Komisija, T‑427/12, nav publicēts, EU:T:2016:41, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).

100

Šajā judikatūrā tomēr ir sniegts skaidrojums tikai par formālās izmeklēšanas procedūras norisi lietās, kurās tika aplūkota atbalsta pasākumu atbilstība, un nav precizēts apjoms pārbaudei, kura Komisijai ir jāveic iepriekšējās izskatīšanas procedūrā, lai atsevišķus pasākumus kvalificētu kā valsts atbalstu, it īpaši tad, ja tai ir iesniegta sūdzība.

101

Šajā ziņā ir nospriests, ka zināmos apstākļos Komisijai var būt pienākums izmeklēt sūdzību, veicot vairāk, nekā tikai pārbaudīt faktiskos un tiesiskos apstākļus, ko tai darījis zināmus sūdzības iesniedzējs. Proti, Komisijai Līguma pamatnoteikumu par valsts atbalstu labas pārvaldības interesēs ir pienākums rūpīgi un objektīvi izskatīt sūdzību, kas, pretēji Komisijas apgalvojumiem, var likt tai veikt to apstākļu pārbaudi, kurus sūdzības iesniedzējs nav skaidri norādījis (spriedumi, 1998. gada 2. aprīlis, Komisija/Sytraval un Brink’s France, C‑367/95 P, EU:C:1998:154, 62. punkts, un 2015. gada 17. marts, Pollmeier Massivholz/Komisija, T‑89/09, EU:T:2015:153, 106. punkts (nav publicēts); šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2010. gada 2. septembris, Komisija/Scott, C‑290/07 P, EU:C:2010:480, 90. punkts).

102

Tādējādi gan no prasības par Komisijas veiktu rūpīgu un objektīvu pārbaudi attiecībā uz tai iesniegtajām sūdzībām, gan no Regulas Nr. 659/1999 10. panta 1. un 2. punkta struktūras, kura būtībā ir pārņemta Regulas 2015/1589 12. panta 1. un 2. punktā, izriet, ka tieši šai iestādei, kad tai tiek iesniegta sūdzība, kura ir pamatota ar LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu un kurā ir nepārprotami un sīki identificēti pasākumi, kas izraisījuši šo pārkāpumu, ir rūpīgi jāpārbauda, vai šie pasākumi var tikt kvalificēti kā valsts atbalsts, vajadzības gadījumā lūdzot attiecīgo dalībvalsti sadarboties un ņemot vērā apstākļus, kurus sūdzības iesniedzējs nav skaidri minējis. Šis risinājums vēl jo vairāk šķiet nepieciešams tādēļ, ka – atbilstoši tam, ko prasītāja pati būtībā ir norādījusi sūdzībā, – sūdzības iesniedzējam nav nedz izmeklēšanas pilnvaru, kādas Komisijai ir piešķirtas LESD 108. pantā, nedz principā izmeklēšanas spēju, kuras būtu salīdzināmas ar minētajām Komisijas spējām.

103

Šajā lietā, izskatot lietas materiālus, var secināt, ka prasītāja sūdzībā ir apgalvojusi, ka persona, kas iestājusies lietā, vairākus gadus saņēma valsts atbalstu to nosacījumu rezultātā, ar kādiem tai bija atļauts ekskluzīvi izmantot Lasņevesas ostas infrastruktūru komerciālos nolūkos, bez nekādas iepirkuma procedūras un nepiedaloties šīs infrastruktūras finansēšanā.

104

Konkrētāk, attiecībā uz nosacījumu par priekšrocības piešķiršanu prasītāja sūdzībā būtībā ir precizējusi, ka priekšrocība izriet no “ekskluzīvo tiesību koncesijas, neizmantojot publisku, pārskatāmu un nediskriminējošu iepirkuma procedūru attiecībā uz ostas publiskā īpašuma aizņemšanu vai izmantošanu (vai citu speciālo vai ekskluzīvo tiesību, kurām ir ekonomiska vērtība, izmantošanu), kas praksē rada priekšrocību saņēmējiem, pret kuriem attieksme ir labvēlīgāka salīdzinājumā ar to konkurentiem”. Uzsvērusi, ka Lasņevesas ostas infrastruktūra tika finansēta no publiskiem līdzekļiem, tā pēc tam arī ir norādījusi, ka no Komisijas lēmumu pieņemšanas prakses izriet, ka, “ja infrastruktūras vienīgais mērķis ir apmierināt privāta uzņēmuma vajadzības, tad šim uzņēmumam ir jāuzņemas tās finansēšana” un ka šajā lietā “tātad atbrīvojums no šīm izmaksām bija [personas, kas iestājusies lietā,] priekšrocība”. Prasītāja no tā secināja, ka “ir acīmredzams, ka [attiecīgie] publiskie pasākumi (valsts atbalsts) bija labvēlīgi [personai, kas iestājusies lietā], sniedzot tai priekšrocību tādējādi, ka tā tika atbrīvota no maksājuma par privātai lietošanai paredzētu infrastruktūru, kuru tai pašai būtu bijis pienākums finansēt”.

105

Turklāt attiecībā uz publisko līdzekļu iedalīšanas kritēriju prasītāja sūdzībā vispirms ir atgādinājusi, ka saskaņā ar judikatūru un Komisijas Paziņojumu par Eiropas Savienības atbalsta noteikumu piemērošanu kompensācijai, kas piešķirta par vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu sniegšanu, “ekskluzīvo tiesību attiecībā uz publiskā īpašumā esošu mantu piešķiršana bez publiskas, pārskatāmas un nediskriminējošas iepirkuma procedūras var nozīmēt acīmredzamu atteikšanos no valsts līdzekļiem”. Pēc tam tā tostarp ir precizējusi, ka “konkrētam uzņēmējam privātai lietošanai paredzētas jebkāda veida infrastruktūras, kura atbilst tā interesēm un vajadzībām, bez jebkāda vispārējo interešu mērķa, pilnīga vai daļēja finansēšana no publiskiem līdzekļiem atbilst “publisko līdzekļu iedalīšanas” kritērijam”.

106

Visbeidzot, prasītāja ir uzsvērusi, ka tā nespēj sniegt pārliecinošus pierādījumus par valsts atbalsta, par kuru iesniegta sūdzība, esamību un apmēru, jo jautājums ir vai nu par finanšu informāciju, kas ir valsts iestādēm, vai arī par privāta rakstura ekonomikas datiem attiecībā uz konkurentu. Tādēļ tā aicināja Komisiju iesniegt Spānijas Karalistei informācijas pieprasījumus un attiecīgā gadījumā izmantot tās rīcībā esošos piespiedu mehānismus, lai nodrošinātu lietas materiālu optimālu izmeklēšanu.

107

Ņemot vērā šo informāciju, ir uzskatāms, ka prasītāja sūdzībā bija viennozīmīgi norādījusi, ka persona, kas iestājusies lietā, saņēma valsts atbalstu, jo šai personai būtībā nebija pienākuma maksāt atlīdzību, kas atbilstu tās tiesību vienai pašai izmantot Lasņevesas ostu komerciāliem pārvadājumiem reālajai ekonomiskajai vērtībai. No tā izriet, ka – pretēji Komisijas apgalvojumiem, – prasītāja sūdzībā bija pietiekami precīzi identificējusi, kāpēc tā uzskata, ka nosacījumi, ar kādiem šo ostu izmanto persona, kas iestājusies lietā, ir snieguši tai no valsts līdzekļiem finansētu priekšrocību.

108

Tātad Komisija apstrīdētā lēmuma 45. punktā ir kļūdaini paudusi uzskatu, ka prasītāja sūdzībā nav identificējusi no valsts līdzekļiem piešķirtu priekšrocību, tādēļ vien, ka prasītāja sūdzībā nebija mēģinājusi apšaubīt to ostas nodevu apmēru, kuras personai, kas iestājusies lietā, ir jāmaksā par Lasņevesas ostas infrastruktūras izmantošanu komerciāliem pārvadājumiem.

109

Tāpat, ņemot vērā šī sprieduma 107. punktā ietverto secinājumu, faktam, ka prasītāja administratīvā procesa laikā nav apgalvojusi, ka persona, kas iestājusies lietā, nemaksāja normatīvajos aktos paredzētos nodokļus, kādi ir jāmaksā ostu infrastruktūras vienīgajiem izmantotājiem Kanāriju salu arhipelāgā, nav nozīmes.

110

Tādēļ šajos apstākļos Komisijai atbilstoši tai noteiktajam pienākumam rūpīgi un objektīvi izskatīt tai iesniegto sūdzību pēc atbilstošiem kritērijiem bija jāpārbauda, vai persona, kas iestājusies lietā, ir saņēmusi no valsts līdzekļiem piešķirtu priekšrocību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē to nosacījumu dēļ, ar kādiem tā izmantoja Lasņevesas ostu komerciāliem pārvadājumiem kopš 20. gadsimta 90. gadu vidus. Kā prasītāja būtībā ir norādījusi argumentā, kas izklāstīts šī sprieduma 92. punktā, šķiet, ka Komisija nav pārbaudījusi, vai ostas nodevas, ko samaksājusi persona, kas iestājusies lietā, sedza izmaksas, kas radās DGPC, un radīja pēdējai minētajai saprātīgu peļņu.

111

Tomēr Komisija apgalvo, ka nosacījums par to, ka pastāv no valsts līdzekļiem piešķirta priekšrocība, šajā lietā katrā ziņā nav izpildīts, tā ka, izskatot šo sūdzības daļu, katrā ziņā neradās nekādas nopietnas grūtības. Šajā ziņā tā norāda, pirmkārt, ka persona, kas iestājusies lietā, ir samaksājusi visus normatīvajos aktos paredzētos nodokļus, kādi jāmaksā par Lasņevesas ostas izmantošanu, un, otrkārt, ka DGPC saskaņā ar Likuma par Kanāriju salu ostām 41. panta 1. punktā paredzētajām prasībām ir aprēķinājusi šos nodokļus tā, lai tie segtu izmaksas un amortizāciju un radītu saprātīgu peļņu. Attiecībā uz apstākli, ko prasītāja uzsvērusi savos rakstveida dokumentos, – ka personai, kas iestājusies lietā, nebija jāmaksā maksa, – šis apstāklis esot izskaidrojams ar to, ka šī persona nekādi nevar tikt uzskatīta par Lasņevesas ostas infrastruktūras ekskluzīvu koncesionāri, bet gan tikai par tās vienkāršu izmantotāju. Komisija arī būtība norāda, ka tas vien, ka netika rīkots iepirkums, nav pietiekams apstāklis, lai secinātu, ka pastāv no valsts līdzekļiem piešķirta priekšrocība, it īpaši, ja valsts pārvalda publiskā īpašumā esošus līdzekļus vai retus publiskos līdzekļus, kas nozīmē, ka pastāv fiziska robeža vai laika ziņā noteikta robeža, ar kādu vairākiem izmantotājiem tiek piešķirta vienlaicīga piekļuve.

112

Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, vienīgi priekšrocības, kas tieši vai netieši tiek piešķirtas no valsts līdzekļiem vai kas rada papildu izmaksas valstij, ir jāuzskata par atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē (spriedums, 2014. gada 12. decembris, Banco Privado Português un Massa Insolvente do Banco Privado Português/Komisija, T‑487/11, EU:T:2014:1077, 50. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 1978. gada 24. janvāris, van Tiggele, 82/77, EU:C:1978:10, 24. un 25. punkts). Tātad valsts pasākums, kā rezultātā nedz tieši, nedz netieši netiek piešķirti valsts līdzekļi, nevar tikt kvalificēts kā valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, pat ja ir izpildīti pārējie šajā tiesību normā paredzētie nosacījumi (skat. spriedumu, 2006. gada 12. decembris, Asociación de Estaciones de Servicio de Madrid un Federación Catalana de Estaciones de Servicio/Komisija, T‑95/03, EU:T:2006:385, 104. punkts un tajā minētā judikatūra).

113

Turklāt ir pieļaujams, ka Komisija attiecīgā gadījumā iepriekšējās izskatīšanas procedūras noslēgumā atstāj sūdzību bez virzības, ja tā uzreiz var izslēgt to, ka attiecīgie pasākumi būtu kvalificējami kā valsts atbalsts, pēc tam, kad tā ir konstatējusi, ka nav izpildīts kāds no LESD 107. panta 1. punkta piemērošanas pamatnosacījumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 5. aprīlis, Deutsche Bahn/Komisija, T‑351/02, EU:T:2006:104, 104. punkts).

114

Tomēr, pirmām kārtām, ar to, ka publiskā īpašumā esoša lieta tai raksturīgo īpašību dēļ var tikt nodota vienīgi ierobežota izmantotāju skaita rīcībā vai pat tikai viena izmantotāja rīcībā, nepietiek, lai izslēgtu to, ka šāda nodošana rīcībā var tikt analizēta ka selektīva, no valsts līdzekļiem piešķirta priekšrocība, arī tad, ja šis ierobežojums ir radies drošības apsvērumu dēļ.

115

LESD 107. panta 1. punkta mērķis ir novērst to, ka tirdzniecību starp dalībvalstīm ietekmē tādas dažāda veida valsts iestāžu, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, sniegtās priekšrocības, kuras izkropļo vai draud izkropļot konkurenci. Tādēļ atbalsta jēdziens var ietvert ne tikai pozitīvu pabalstu, piemēram, subsīdijas, aizdevumus, dalību uzņēmumu kapitālā, bet arī intervenci, visdažādākajā veidā atvieglojot izmaksas, kas parasti apgrūtina uzņēmuma budžetu un kam, lai gan tā neveido subsīdijas vārda tiešā nozīmē, tādējādi ir tāds pats raksturs un identiskas sekas (skat. spriedumus, 2003. gada 8. maijs, Itālija un SIM 2 Multimedia/Komisija, C‑328/99 un C‑399/00, EU:C:2003:252, 35. punkts un tajā minētā judikatūra; 2015. gada 14. janvāris, Eventech, C‑518/13, EU:C:2015:9, 33. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2015. gada 16. jūlijs, BVVG, C‑39/14, EU:C:2015:470, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).

116

Tāpat, kā tika atgādināts šī sprieduma 86. punktā, no LESD 107. panta 1. punkta izriet, ka atbalsta jēdziens ir objektīvs jēdziens, kas tostarp ir balstīts uz jautājumu, vai ar valsts pasākumu tiek vai netiek piešķirta priekšrocība vienam vai dažiem uzņēmumiem.

117

Tādējādi, lai novērtētu, vai valsts pasākums ir atbalsts, tostarp ir jānosaka, vai uzņēmums, kas gūst labumu, saņem priekšrocību, kādu tas nebūtu saņēmis parastos tirgus apstākļos (spriedumi, 1996. gada 11. jūlijs, SFEI u.c., C‑39/94, EU:C:1996:285, 60. punkts, un 1999. gada 29. aprīlis, Spānija/Komisija, C‑342/96, EU:C:1999:210, 41. punkts; skat. arī spriedumu, 2014. gada 12. jūnijs, Sarc/Komisija, T‑488/11, nav publicēts, EU:T:2014:497, 90. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādējādi saskaņā ar turpmāku pastāvīgo judikatūru preču vai pakalpojumu piegāde ar izdevīgiem nosacījumiem var būt valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē (skat. spriedumus, 1996. gada 11. jūlijs, SFEI u.c., C‑39/94, EU:C:1996:285, 59. punkts un tajā minētā judikatūra; 2010. gada 1. jūlijs, ThyssenKrupp Acciai Speciali Terni/Komisija, T‑62/08, EU:T:2010:268, 57. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2012. gada 28. februāris, Land Burgenland/Komisija, T‑268/08 un T‑281/08, EU:T:2012:90, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).

118

Kritērija par privāto uzņēmēju tirgus ekonomikā piemērošana nozīmē, ka tiek salīdzināta valsts iestāžu rīcība un tas, kā tādos pašos apstākļos būtu rīkojies salīdzināma lieluma privāts uzņēmējs. Gadījumā, ja valsts patiesībā tikai rīkojas tā, kā rīkotos jebkurš privāts uzņēmējs, kurš darbojas parastos tirgus apstākļos (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 1. oktobris, Electrabel un Dunamenti Erőmű/Komisija, C‑357/14 P, EU:C:2015:642, 144. punkts un tajā minētā judikatūra), tad nepastāv ar valsts intervenci saistīta priekšrocība, jo vienība, kura gūst labumu, principā būtu varējusi gūt tādus pašus labumus no vienkāršas tirgus darbības (skat. spriedumu, 2014. gada 30. aprīlis, Tisza Erőmű/Komisija, T‑468/08, nav publicēts, EU:T:2014:235, 85. punkts un tajā minētā judikatūra; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2012. gada 28. februāris, Land Burgenland/Komisija, T‑268/08 un T‑281/08, EU:T:2012:90, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).

119

Šajā lietā, kā Komisija apstiprināja tiesas sēdē, atbildēdama uz Vispārējās tiesas jautājumu, darbība, ar ko DGPC pārvalda Lasņevesas ostas infrastruktūru un nodod to izmantotājai kuģniecības sabiedrībai, liekot tai samaksāt ostas nodevas, tiešām ir “saimnieciska” darbība (pēc analoģijas attiecībā uz lidostu infrastruktūras pārvaldību skat. spriedumus, 2000. gada 12. decembris, Aéroports de Paris/Komisija, T‑128/98, EU:T:2000:290, 121. un 125. punkts, un 2011. gada 24. marts, Freistaat Sachsen un Land Sachsen-Anhalt/Komisija, T‑443/08 un T‑455/08, EU:T:2011:117, 93. punkts). Tātad šādā gadījumā, tieši ņemot vērā kritēriju par privāto ieguldītāju, kurš darbojas tirgus ekonomikā, Komisijai bija jāpārbauda, vai DGPC rīcība personai, kas iestājusies lietā, ir sniegusi priekšrocību, kādu tā nebūtu guvusi parastos konkurences apstākļos (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 17. decembris, Ryanair/Komisija, T‑196/04, EU:T:2008:585, 85. punkts).

120

Turklāt šis secinājums atbilst Komisijas Paziņojuma par LESD 107. panta 1. punktā minēto valsts atbalsta jēdzienu 225. punktam, saskaņā ar kuru uzņēmumi, kuri izmanto publisko infrastruktūru, iespējams, būtībā gūst priekšrocību, kas veido valsts atbalstu, ja vien šīs infrastruktūras izmantošanas noteikumi atbilst tirgus ekonomikas dalībnieka kritērijam, proti, ja infrastruktūra tiek nodota rīcībā tirgus apstākļos. Šis secinājums ir nostiprināts arī tā paša paziņojuma 226. un 228. punktā, kuros Komisija precizē, pirmkārt, ka šādas priekšrocības esamība tomēr var tikt izslēgta, ja maksas, kas veiktas par šīs infrastruktūras izmantošanu, ir noteiktas, izmantojot pārskatāmu un nediskriminējošu iepirkuma procedūru, un, otrkārt, ka tirgus ekonomikas dalībnieka kritērijs var tikt izpildīts attiecībā uz publisko finansējumu pieejamajai infrastruktūrai, kas nav paredzēta tikai vienam vai vairākiem konkrētiem izmantotājiem, ja izmantotāji no ex ante viedokļa pakāpeniski veicina projekta vai apsaimniekotāja rentabilitāti.

121

Otrām kārtām, apstāklis, kuru uzsvērusi Komisija, – ka persona, kas iestājusies lietā, varēja izmantot Lasņevesas ostas infrastruktūru bez jebkāda koncesijas līguma un ka tādējādi tai nebija jāmaksā maksa, – attiecas vienīgi uz juridisko formu, kādā iekļaujas šī izmantošana, nevis uz jautājumu, vai minētās izmantošanas ekonomiskie nosacījumi ļāva personai, kas iestājusies lietā, gūt priekšrocību, kādu tā nebūtu saņēmusi parastos tirgus apstākļos. Tādējādi, ņemot vērā šī sprieduma 116. un 117. punktā atgādinātos principus, šis apstāklis vien nekādi nevarēja izslēgt to, ka nosacījumi, ar kādiem persona, kas iestājusies lietā, izmanto Lasņevesas ostas infrastruktūru komerciāliem pārvadājumiem, varēja sniegt tai no valsts līdzekļiem finansētu priekšrocību. Šajā saistībā Vispārējai tiesai nav jālemj par prasītājas argumentu, ka ar to, ka persona, kas iestājusies lietā, izmanto Lasņevesas ostas infrastruktūru bez jebkāda koncesijas līguma un tātad – nemaksājot maksu, neesot ievērots Likuma par Kanāriju salu ostām 43. pants, jo uz šo jautājumu attiecas tikai valsts tiesības.

122

Tā paša iemesla dēļ personas, kas iestājusies lietā, argumentam, saskaņā ar kuru būtībā atļauja pietauvoties Lasņevesas ostā, kas tai ir jau vairāk nekā divdesmit gadus, un tas, ka tā kopš tā laika bez pārtraukuma izmanto šo ostu, tai esot radījusi subjektīvas tiesības atstāt spēkā minētos izmantošanas nosacījumus, nevar piekrist. Pat pieņemot, ka šādas subjektīvās tiesības ir noteiktas atbilstoši valsts tiesībām, kas ir piemērojamas attiecīgajai situācijai, minētās tiesības neliedz konstatēt, ka šie izmantošanas nosacījumi personai, kas iestājusies lietā, ir snieguši no valsts līdzekļiem finansētu priekšrocību.

123

Trešām kārtām, ir jānoraida Komisijas arguments, saskaņā ar kuru personai, kas iestājusies lietā, no valsts līdzekļiem piešķirtas priekšrocības neesamība izrietot no fakta, ka šī persona ir samaksājusi visus normatīvajos aktos paredzētos nodokļus, kādi jāmaksā par Lasņevesas ostas izmantošanu, ka šie nodokļi ir identiski visās ostās, uz kurām attiecas DGPC kompetence, un ka turklāt atbilstoši Likumam par Kanāriju salu ostām tie tiek aprēķināti tā, lai tie segtu izmaksas un amortizāciju un radītu saprātīgu peļņu.

124

No šī sprieduma 117.–119. punktā atgādinātās judikatūras izriet, ka apstākļos, kādi ir šajā lietā, pārbaude par to, vai personai, kas iestājusies lietā, pastāv no valsts līdzekļiem piešķirta priekšrocība to nosacījumu rezultātā, ar kādiem tai ir atļauts izmantot Lasņevesas ostas infrastruktūru komerciāliem pārvadājumiem, nozīmēja, ka Komisijai konkrēti bija jānovērtē, vai personas, kas iestājusies lietā, samaksāto ostas nodevu, kas ir pielīdzināmas maksai, kāda iekasēta par Lasņevesas ostas izmantošanu, apmērs bija vismaz līdzvērtīgs kompensācijai, ko privāts uzņēmējs, rīkodamies parastos konkurences apstākļos, būtu varējis saņemt kā atlīdzību par šādu nodošanu rīcībā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 12. jūnijs, Sarc/Komisija, T‑488/11, nav publicēts, EU:T:2014:497, 91. punkts un tajā minētā judikatūra).

125

Nedz fakts, ka persona, kas iestājusies lietā, bija samaksājusi visus nodokļus, kuri tai noteikti saskaņā ar normatīvajiem aktiem par Lasņevesas ostas infrastruktūras izmantošanu, nedz apstāklis, kas uzsvērts apstrīdētā lēmuma 47. un 62. punktā, – ka DGPC visās ostās, uz kurām attiecas tās kompetence, piemēroja vienādus normatīvajos aktos paredzētos nodokļus, kas tika aprēķināti vienādi, – neatbrīvoja Komisiju no pienākuma veikt šādu konkrētu vērtējumu.

126

Tāpat arguments, ko Komisija secina no Likuma par Kanāriju salu ostām 41. panta 1. punkta, no kā izrietot, ka normatīvajos aktos paredzētie nodokļi, kas piemērojami Kanāriju salu ostu izmantotājiem, ir jāaprēķina tā, lai tie segtu izmaksas un amortizāciju un radītu saprātīgu peļņu, nevarēja ļaut tai atbrīvoties no pienākuma veikt konkrētu pārbaudi, kas minēta šī sprieduma 124. punktā un kas tai bija jāveic, ņemot vērā tās atbildību valsts atbalsta kontroles jomā, kas izriet no LESD 108. panta normām. Ar šādu noteikumu par to nodokļu apmēru, kas saskaņā ar normatīvajiem aktiem ir jāmaksā par ostu izmantošanu Kanāriju salu arhipelāgā, kurš ir noteikts valsts tiesību normā, pašu par sevi nepietiek, lai pierādītu, ka normatīvajos aktos paredzētie nodokļi, kurus personai, kas iestājusies lietā, DGPC ir piemērojusi par Lasņevesas ostas infrastruktūras ekskluzīvo izmantošanu komerciāliem pārvadājumiem, sedz vismaz atlīdzību, kādu privātais uzņēmējs parastos tirgus apstākļos būtu varējis saņemt no kuģniecības sabiedrības, kura izmanto šo infrastruktūru tādos pašos apstākļos.

127

Tomēr nav pierādīts, ka nosacījums par no valsts līdzekļiem piešķirtas priekšrocības esamību šajā lietā katrā ziņā nebija izpildīts. Tādējādi, tā kā Komisija nav veikusi konkrētu analīzi, uz ko ir norādīts šī sprieduma 117. un 124. punktā, ir uzskatāms, ka, iepriekšējās izskatīšanas procedūrā izskatot sūdzības pirmo un trešo iebildumu, tika pieļauta būtiska nepilnība. Saskaņā ar šī sprieduma 50. punktā minēto judikatūru šī nepilnība ir netiešs pierādījums tam, ka, izskatot pasākumu, kas ir apstrīdēts šajos iebildumos, radās nopietnas grūtības.

128

Pretēji tam, ko norāda Komisija un persona, kas iestājusies lietā, no lietas materiāliem neizriet, ka prasītāja izmantošanas nosacījumus, kas pielīdzināmi nosacījumiem, par kuriem iesniegta sūdzība, varēja saņemt citā Kanāriju salu arhipelāga ostā. Katrā ziņā, pat pieņemot, ka šis apstāklis būtu pierādīts, tas pats par sevi – bez kuģniecības sabiedrību, kuras nodrošina dažādo citu Kanāriju salu ostu līniju satiksmi ar Tenerifi, faktiskās un juridiskās situācijas pārbaudes – nevar ļaut noraidīt nosacījumu, ar kādiem persona, kas iestājusies lietā, izmanto Lasņevesas ostas infrastruktūru, kvalifikāciju par valsts atbalstu.

129

Tāpat šī sprieduma 127. punktā minētais secinājums nevar tikt atspēkots ar Komisijas argumentu, kas tās rakstveida dokumentos ir balstīts uz 2015. gada 14. janvāra spriedumu Eventech (C‑518/13, EU:C:2015:9) un 2007. gada 4. jūlija spriedumu Bouygues un Bouygues Télécom/Komisija (T‑475/04, EU:T:2007:196) un tiesas sēdē uz 2014. gada 12. jūnija spriedumu Sarc/Komisija (T‑488/11, nav publicēts, EU:T:2014:497), saskaņā ar kuru nav jāīsteno iepirkuma procedūra, lai izslēgtu valsts atbalsta esamību visos gadījumos, kad dalībvalsts pārvalda publiskos līdzekļus.

130

Šajā ziņā pietiek konstatēt, ka šī sprieduma 112.–128. punktā sniegtais izklāsts nekādi nav balstīts uz premisu, ka personai, kas iestājusies lietā, piešķirtās priekšrocības kvalifikācija par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē izrietētu no tā vien, ka šī persona vienīgā varēja izmantot Lasņevesas ostas infrastruktūru komerciāliem pārvadājumiem bez jebkāda DGPC rīkota iepirkuma. Savukārt ar šī sprieduma 112.–128. punktu uz šo lietu ir attiecināta pastāvīgā judikatūra, kas minēta šī sprieduma 86. punktā un saskaņā ar kuru valsts atbalsta jēdziens ir balstīts vienīgi uz jautājumu, vai ar valsts pasākumu vienam vai dažiem uzņēmumiem tiek vai netiek piešķirta no valsts līdzekļiem finansēta priekšrocība.

131

Tādējādi ir jāprecizē, ka apstāklis, ka Lasņevesas ostas infrastruktūras ekskluzīvā izmantošana komerciāliem pārvadājumiem, kāda personai, kas iestājusies lietā, ir kopš 20. gadsimta 90. gadu vidus, nav radies atklātā un nediskriminējošā iepirkuma procedūrā, bet gan ir radies saskaņā ar noteikumu prior in tempore, potior in jure, vēl jo vairāk radīja nepieciešamību, lai Komisija šajā lietā veiktu konkrētu vērtējumu, uz ko ir norādīts šī sprieduma 124. punktā. No šī apstākļa izriet, ka līdz brīdim, kad DGPC 2014. gadā sarīkoja iepirkuma procedūru, nebija uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu procedūras, kura ļautu parastos tirgus apstākļos izmērīt, kāda ekonomiskā vērtība piemīt kuģniecības sabiedrības tiesībām vienai pašai izmantot Lasņevesas ostas infrastruktūru komerciāliem pārvadājumiem un tātad kādu finanšu atlīdzību uzņēmējs, kas rīkojas ar šādiem nosacījumiem, varētu saņemt par šādu minētās infrastruktūras nodošanu rīcībā.

132

Visbeidzot, apstrīdētajā lēmumā sniegtais Komisijas konstatējums, ka Spānijas iestādes esot pielikušas nepieciešamās pūles, lai saprātīgā termiņā uz brīva un nediskriminējoša pamata nodrošinātu piekļuvi Lasņevesas ostas infrastruktūrai kopš brīža, kad prasītāja pauda vēlmi tajā pietauvoties, izmantojot ātrgaitas prāmi (ceturtais pamats), arī nevar atspēkot šī sprieduma 127. punktā ietverto secinājumu.

133

Šajā ziņā vēlreiz ir jāatgādina, ka valsts atbalsta jēdziens ir objektīvs jēdziens, kas tostarp ir balstīts uz jautājumu, vai ar valsts pasākumu tiek vai netiek piešķirta priekšrocība vienam vai dažiem uzņēmumiem (skat. šī sprieduma 86. punktā minēto judikatūru).

134

No tā izriet, ka Spānijas iestāžu nesenās pūles, uz ko Komisija norāda un kas ieņem būtisku vietu apstrīdētā lēmuma struktūrā, pašas par sevi nevarēja izslēgt to, ka persona, kas iestājusies lietā, varēja saņemt valsts atbalstu to objektīvo nosacījumu dēļ, ar kādiem tai tika atļauts daudzus gadus vienīgajai izmantot Lasņevesas ostas infrastruktūru komerciāliem pārvadājumiem, tāpat to rezultātā Komisija nevarēja izslēgt jebkādas nopietnas grūtības, izskatot sūdzības pirmo un trešo iebildumu.

135

Katrā ziņā prasītāja pareizi norāda, ka apstrīdētā lēmuma ceturtajā pamatā, uz ko ir balstīts Komisijas secinājums, ka Lasņevesas ostas infrastruktūras ekskluzīvas izmantošanas rezultātā nav piešķirts valsts atbalsts (skat. šī sprieduma 25. punktu), ir pieļautas divas kļūdas vērtējumā.

136

Pirmkārt, kā Komisija atzīst savos rakstveida dokumentos, tā apstrīdētā lēmuma 49. punktā ir kļūdaini konstatējusi, ka neviena sabiedrība, kura ir personas, kas iestājusies lietā, konkurente, nav formāli paudusi interesi darboties Lasņevesas ostā, izmantojot ātrgaitas prāmjus, līdz prasītāja 2013. gada 3. jūlijā iesniedza lūgumu.

137

Izskatot lietas materiālus, var secināt, ka pieteikums atļaujai pietauvoties šajā ostā, ko jau 2004. gadā iesniedza Trasmediterránea, trešā kuģniecības sabiedrība, attiecās uz ātrgaitas prāmi, nevis, kā norādīts apstrīdētā lēmuma 50. punktā, uz parasto prāmi. Kā pareizi uzsver prasītāja, kuģa, par kuru Trasmediterránea bija lūgusi šo atļauju, tehniskās iezīmes saistībā ar kopējo kruīza garumu un ātrumu ir ļoti līdzīgas iezīmēm, kādas ir vienam no ātrgaitas prāmjiem, ar kuriem persona, kas iestājusies lietā, darbojas Lasņevesas ostā.

138

No tā izriet, ka no Trasmediterránea 2004. gadā iesniegtā pieteikuma līdz 2014. gada jūlijam, kad DGPC sarīkoja iepirkumu, pagāja aptuveni desmit gadi. Šajos apstākļos un neskarot konstatējumus, kas sniegti šī sprieduma 128., 133. un 134. punktā, Komisija būtībā apstrīdētā lēmuma 58. punktā ir kļūdaini secinājusi, ka DGPC ir saprātīgā termiņā veikusi vajadzīgās darbības, lai nodrošinātu brīvu un nediskriminējošu piekļuvi Lasņevesas ostas infrastruktūrai.

139

Šo kļūdu faktu vērtējumā nekādi neatspēko Komisijas atbildē uz repliku paustais arguments, saskaņā ar kuru apstrīdētajā lēmumā sniegtā analīze attiecās vienīgi uz pasākumiem, ko Spānijas iestādes veica kopš lūguma par piekļuvi, kuru prasītāja iesniedza 2013. gadā, un tādējādi neattiecās uz jautājumu, vai 2004. gadā paustā lūguma noraidīšana nozīmēja, ka brīva un nediskriminējoša piekļuve Lasņevesas ostai tolaik netika nodrošināta. Šajā ziņā pietiek konstatēt, ka no apstrīdētā lēmuma 50. punkta viennozīmīgi izriet, ka Komisijas analīze par attiecīgo situāciju pirms 2013. gada 3. jūlija bija balstīta uz kļūdainu premisu, ka lūgums par piekļuvi, ko Trasmediterránea iesniedza 2004. gadā, attiecās uz parastu prāmi.

140

Otrkārt, ir jākonstatē, ka arī Komisijas vērtējumā par 2015. gada 27. februāra rīkojuma par apturēšanu sekām, kas sniegts apstrīdētajā lēmumā, ir pieļauta kļūda.

141

Šajā ziņā, pirmkārt, ir jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī 2015. gada 27. februāra rīkojums par apturēšanu liedza DGPC laika nišu pirmo daļu piešķirt personai, kas iestājusies lietā, un otro daļu – prasītājai. Tādējādi šī apturēšana, kam, protams, bija pagaidu raksturs, izraisīja to, ka nosacījumi, ar kādiem persona, kas iestājusies lietā, vienīgā izmantoja Lasņevesas ostas infrastruktūru, tika atstāti spēkā nemainīgi, tādējādi liedzot piekļuvi šai infrastruktūrai, ko prasītāja lūdza komerciāliem pārvadājumiem. Tātad šī apturēšana izraisīja to, ka tika atstāti spēkā šīs infrastruktūras izmantošanas nosacījumi, par kuriem prasītāja ir iesniegusi sūdzību.

142

Otrkārt, kā pareizi apgalvo prasītāja, šīs apturēšanas pagaidu raksturs nekādi neizslēdza to, ka valsts tiesas beigās atzina DGPC rīkotā iepirkuma rezultātu par spēkā neesošu. Šāda iespējamība šķita mazāk hipotētiska, – kā ir apstiprināts pamatojumā, kas sniegts 2015. gada 27. februāra rīkojumā par apturēšanu, – jo šī apturēšana noteikti nozīmēja, ka valsts tiesa atzina prasības pēc būtības, kuru persona, kas iestājusies lietā, ir cēlusi pret aplūkoto iepirkumu, pamatotību (fumus boni juris).

143

Šajos apstākļos un pat neatkarīgi no attiecīgo pasākumu iespējamās kvalifikācijas par valsts atbalstu, Komisija, kā tā to ir darījusi apstrīdētā lēmuma 61. punktā, nevarēja likumīgi balstīties uz 2015. gada 27. februāra rīkojuma par apturēšanu “pēc būtības pagaidu” raksturu, lai būtībā secinātu, ka no tā izrietošais status quo attiecībā uz nosacījumiem, ar kādiem persona, kas iestājusies lietā, izmanto Lasņevesas ostas infrastruktūru, neradīja šaubas par DGPC pieliktajām pūlēm, lai nodrošinātu brīvu un nediskriminējošu piekļuvi minētajai infrastruktūrai. Gluži pretēji, šis apstāklis ir papildu netiešs pierādījums nopietnajām grūtībām, kādas radušās, pārbaudot minētos nosacījumus saistībā ar LESD 107. panta 1. punktā paredzēto aizliegumu.

144

Šo secinājumu neatspēko Komisijas arguments, saskaņā ar ko būtībā prasītājai būtu pieļaujams turpmāk iesniegt jaunu sūdzību, balstoties uz prasības pēc būtības, kuru persona, kas iestājusies lietā, cēlusi Tribunal Superior de Justicia, Sala de lo Contencioso-Administrativo, Sección Primera de Santa Cruz de Tenerife (Augstās tiesas Administratīvo lietu tiesu palātas Santakrusas de Tenerifes Pirmā nodaļa), iznākumu. Šajā ziņā pietiek konstatēt, ka šis iznākums, lai kāds tas būtu, nekādi neietekmēs šī sprieduma 141. punktā sniegto konstatējumu, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī 2015. gada 27. februāra rīkojums par apturēšanu izraisīja to, ka sūdzības pirmajā un trešajā iebildumā kritizētie nosacījumi, ar kādiem persona, kas iestājusies lietā, izmantoja Lasņevesas ostas infrastruktūru, tika atstāti spēkā.

145

Ņemot vērā iepriekš sniegto izklāstu un lai gan nav jālemj par pārējiem prasītājas argumentiem, kuros ir apstrīdēta Komisijas veiktā pārbaude attiecībā uz personas, kas iestājusies lietā, Lasņevesas ostas ekskluzīvas izmantošanas nosacījumiem, ir jāsecina, ka tas, ka Komisija nav sniegusi konkrētu vērtējumu par jautājumu, vai ostas nodevas, ko persona, kas iestājusies lietā, ir samaksājusi kā atlīdzību par Lasņevesas ostas ekskluzīvo izmantošanu komerciāliem pārvadājumiem, atbilda atlīdzībai, kādu privāts ieguldītājs būtu varējis saņemt par šādu izmantošanu parastos tirgus apstākļos, kā arī iepriekšējās izskatīšanas procedūras ļoti lielais ilgums, kuru turklāt papildina šķērslis DGPC 2014. gadā rīkotā iepirkuma rezultāta piemērošanai, kas izriet no 2015. gada 27. februāra rīkojuma par apturēšanu, ir netieši pierādījumi tam, ka pārbaude par Lasņevesas ostas infrastruktūras ekskluzīvo izmantošanu saistībā ar LESD 107. panta 1. punktā paredzēto aizliegumu radīja nopietnas grūtības.

146

Tādējādi no šī sprieduma 46. un 47. punktā atgādinātās judikatūras izriet, ka Komisijai, kad tā bija saskārusies ar šīm grūtībām, bija jāsāk LESD 108. panta 2. punktā paredzētā formālā izmeklēšanas procedūra, lai izvērtētu, vai persona, kas iestājusies lietā, ir saņēmusi valsts atbalstu šīs ekskluzīvās izmantošanas veidā.

147

No tā izriet, ka ir jāapmierina prasības vienīgais pamats, ciktāl tas ir vērsts pret apstrīdētā lēmuma daļu, kurā Komisija, nesākdama formālo izmeklēšanas procedūru, ir secinājusi, ka nosacījumi, ar kādiem persona, kas iestājusies lietā, ekskluzīvi izmanto Lasņevesas ostu komerciāliem pārvadājumiem, par kuriem prasītāja sūdzējusies sūdzības pirmajā un trešajā iebildumā, personai, kas iestājusies lietā, nav radījuši nekādu valsts atbalstu. Līdz ar to apstrīdētais lēmums šajā daļā ir jāatceļ.

148

Prasītāja norāda, ka Komisija kļūdaini nav konstatējusi, ka persona, kas iestājusies lietā, bija saņēmusi valsts atbalstu vairāk nekā 20 gadus daļēja atbrīvojuma no nodevas T 9 samaksas formā, kas nozīmē publisko līdzekļu samazinājumu.

149

Prasītāja vispirms apgalvo, ka nodevas T 9 aprēķināšanas bāzei saskaņā ar piemērojamo tiesisko regulējumu būtu bijis jāatbilst visai vietai ostā, kuru persona, kas iestājusies lietā, aizņem ekskluzīvi, nevis tikai zemes gabala platībai, kādu aizņem tās pietauvošanās rampas. Persona, kas iestājusies lietā, ekskluzīvi aizņēma visu Lasņevesas ostu, kura ietilpst publiskajā īpašumā, jo šī zona turklāt ir slēgta un piekļuvi tai kontrolē personas, kas iestājusies lietā, darbinieki. Šajā ziņā prasītāja precizē, ka, tā kā tiesību akti par ostām ir līdzīgi visā Spānijas teritorijā, Komisija – rezultātā izslēdzot valsts atbalsta esamību – nevarēja tikai konstatēt, ka nodeva T 9 tiek iekasēta vienādi visās Kanāriju salu ostās. Katrā ziņā Lasņevesas ostas situācija esot specifiska, jo jautājums ir par vienīgo Kanāriju salu arhipelāga ostu, kuru viena kuģniecības sabiedrība aizņem ekskluzīvi bez koncesijas, un tātad nepārskaitot maksu, un turklāt persona, kas iestājusies lietā, esot vienīgais uzņēmējs šajā arhipelāgā, kas ir ierīkojis pastāvīgās rampas, kuras aizņem visu manevrēšanas zonu, kuras ekskluzīvi izmanto tās kuģi. Šī situācija būtiski atšķiroties, piemēram, no situācijas Morohables [Morro Jable] ostā (Spānija), kur darbojas prasītāja un uz kuru Komisija norāda šajā prasībā.

150

Pakārtoti prasītāja apstrīd paskaidrojumus, ko Spānijas iestādes sniegušas administratīvā procesa laikā un ko Komisija pieņēmusi, un saskaņā ar kuriem uz platību, ko aizņem pastāvīgās rampas, jau attiecoties nodevas T 2, T 3 un T 4, un tādēļ to nedrīkstot ņemt vērā, aprēķinot arī nodevu T 9. Pirmkārt, nodeva T 2 attiecoties vienīgi uz pietauvošanās joslas platību, kurā neietilpst nedz manevrēšanas zona, nedz citas apkalpošanas zonas, kurās atrodas personas, kas iestājusies lietā, rampas. Otrkārt, esot iespējams, ka personas, kas iestājusies lietā, rampas atrodas tajā manevrēšanas zonas vai apkalpošanas zonas daļā, uz kuru neattiecas nodevas T 3 un T 4, kas savukārt ir jāmaksā par ostas ūdeņu un baseinu izmantošanu, piekļuvi ceļiem pa sauszemi, satiksmes joslām, apstrādes zonām, jūras izpētes stacijām un policijas dienestu darbību. Prasītāja apsvērumos par iestāšanās rakstu piebilst, ka nodevas T 2, T 3 un T 4 ir jāmaksā vienīgi no brīža, kad kuģis sasniedz ostu, līdz brīdim, kad pasažieri un preces to pamet, bet nodeva T 9 attiecas uz vietas ostā nodošanu uzņēmēja rīcībā uz visu laiku, kādu lūdzis attiecīgais uzņēmējs.

151

Komisija apstrīd prasītājas argumentāciju. Pirmām kārtām, tā norāda, ka persona, kas iestājusies lietā, tiešām ir samaksājusi nodevu T 9 par visu platību, ko tā aizņem ekskluzīvi, un nodevas T 2, T 3 un T 4 par pietauvošanās joslai piegulošo zemes gabalu un eju izmantošanu. Otrām kārtām, tā norāda, ka prasītāja pati ir ekskluzīvi izmantojusi Morohables ostu vairāk nekā piecpadsmit gadus, nemaksājot nodevu T 9 par visu ostas platību, bet gan maksājot to vienīgi par atsevišķu vietu, piemēram, biroju, noliktavu vai citu iekārtu izmantošanu, kuru izmantošanas dēļ tiek aizņemta zeme. Trešām kārtām, Komisija, ko būtībā atbalsta persona, kas iestājusies lietā, uzsver, ka prasītāja neapstrīd secinājumu, kas ietverts apstrīdētajā lēmumā un saskaņā ar kuru nodeva T 9 personai, kas iestājusies lietā, ir piemērota pareizi, izslēdzot tās ostas platības izmantošanu, kura paredzēta personai, kas iestājusies lietā, piederošo pietauvošanās rampu izmantošanai. Jebkādi citi secinājumi izraisītu būtisku pārklāšanos starp šo nodevu un virkni citu ostas nodevu, tādējādi radot nodokļu dubulto uzlikšanu, turklāt Spānijas iestādes administratīvā procesa laikā ir apstiprinājušas, ka nodevu T 2, T 3, T 4 un T 9 aprēķina metode nav radījusi nekādu atteikšanos no publiskajiem līdzekļiem. Persona, kas iestājusies lietā, šajā ziņā piebilst, ka pats nodevas T 9 nosaukums (“Uzglabāšanas un telpu un ēku izmantošanas pakalpojumi”) ir netiešs pierādījums tam, ka uz vietu, ko aizņem rampa, kuru tā izmanto, šī nodeva neattiecas, bet minētā vieta ietilpst jēdzienos “pietauvošanās būves”, “ostas ūdeņi un baseini” un “ostas ūdeņi un baseini, piestātnes un citi, un apstrādes zonas”, uz kurām attiecas Leģislatīvā dekrēta Nr. 1/1994 apraksts par faktiem, kuru dēļ ir jāmaksā nodevas T 2, T 3 un T 4. Visbeidzot, Komisija atgādina apstrīdētajā lēmumā izdarīto konstatējumu, ka nav apstrīdēts, ka nodeva T 9 tika piemērota vienādi visās ostās, uz kurām attiecas DGPC kompetence, tostarp ostās, ko izmanto tikai viens uzņēmējs. Ņemot vērā visu pieejamo informāciju, Komisija apgalvo, ka tā no šī konstatējuma varēja likumīgi secināt, ka persona, kas iestājusies lietā, nav saņēmusi nekādas priekšrocības salīdzinājumā ar citām kuģniecības sabiedrībām, un tādējādi uzskatīt, ka šajā jautājumā nebija nekādu nopietnu grūtību, kuru dēļ būtu jāsāk formāla izmeklēšanas procedūra.

152

Iesākumā ir jāuzsver, ka prasītāja neapšauba apstrīdētā lēmuma 63. punktā ietverto konstatējumu, saskaņā ar kuru vismaz kopš 2005. gada persona, kas iestājusies lietā, ir samaksājusi visus nodokļus, ko DGPC tai ir piemērojusi par to, ka tā izmanto Lasņevesas ostu komerciālam jūras transportam.

153

Turklāt ir jāatgādina, ka sūdzības otrais iebildums attiecās gan uz nodevu T 2, gan uz nodevu T 9 un ka šīs divas nodevas tika pārbaudītas atsevišķā apstrīdētā lēmuma daļā – tā 63.–70. punktā (skat. šī sprieduma 32.–34. punktu). Saistībā ar izskatāmo prasību prasītāja šo apstrīdētā lēmuma daļu apstrīd tikai tiktāl, ciktāl tā attiecas uz nodevu T 9.

154

Ar sūdzībā izvirzīto otro iebildumu prasītāja tostarp ir apgalvojusi, ka persona, kas iestājusies lietā, jau daudzus gadus ir saņēmusi daļēju atbrīvojumu no nodevas T 9. Tādējādi prasītāja būtībā ir norādījusi, ka no personas, kas iestājusies lietā, saskaņā ar Leģislatīvā dekrēta Nr. 1/1994 115. bis pantu bija jāprasa samaksāt šo nodevu ne tikai par platību, ko aizņem tai piederošās rampas, bet plašāk – par to, ka tā ekskluzīvi aizņem gandrīz visu Lasņevesas ostas platību.

155

Tātad – atšķirībā no pirmā un trešā iebilduma, kas attiecas uz LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu, – šajā sūdzības daļā nebija teikts, ka persona, kas iestājusies lietā, būtu ieguvusi priekšrocību, kas pati izrietētu no Lasņevesas ostas infrastruktūras izmantošanas ekonomiskās vērtības, bet bija konkrēti apstrīdēta priekšrocība, kādu persona, kas iestājusies lietā, esot guvusi atbrīvojuma no daļas no nodevas T 9 dēļ, kāda tai būtu bijusi piemērojama atbilstoši piemērojamajiem Spānijas tiesību aktiem. Apstrīdētā lēmuma 66. punktā Komisija, pēc tam, kad tā būtībā bija atgādinājusi, ka tai nav jāizvērtē, kā un kādu ar nodokli apliekamu notikumu rezultātā ir tikušas piemērotas ostas nodevas, šo argumentāciju noraidīja tādēļ, ka no Spānijas iestāžu sniegtajiem paskaidrojumiem izrietēja, ka DGPC iekasēja nodevu T 9 vienādi visās ostās, uz kurām attiecas tās kompetence. Tātad iepriekšējās izskatīšanas rezultātā neesot bijis iespējams identificēt nevienu personas, kas iestājusies lietā, selektīvu priekšrocību, kura izrietētu no varbūtēja daļēja atbrīvojuma no šīs nodevas.

156

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka valsts pasākuma kvalificēšanai par “valsts atbalstu” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē tiek prasīta visu turpmāk minēto nosacījumu izpilde. Pirmkārt, jautājumam ir jābūt par valsts intervenci vai par valsts līdzekļu izmantošanu. Otrkārt, šādai intervencei ir jāvar ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm. Treškārt, tās saņēmējam ar to ir jātiek sniegtai selektīvai priekšrocībai. Ceturtkārt, tai ir jārada vai jādraud radīt konkurences izkropļojumus (skat. spriedumu, 2016. gada 21. decembris, Komisija/World Duty Free Group SA u.c., C‑20/15 P un C‑21/15 P, EU:C:2016:981, 53. punkts un tajā minētā judikatūra).

157

Attiecībā uz nosacījumu par priekšrocības selektivitāti, kas ir “valsts atbalsta” jēdziena pamatā LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka, lai izvērtētu šo nosacījumu, ir jānosaka, vai saistībā ar konkrētu tiesisko režīmu ar attiecīgo valsts pasākumu var tikt sniegta priekšrocība “konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai” salīdzinājumā ar citiem, kas ir faktiski un juridiski salīdzināmā situācijā, ievērojot ar minēto režīmu izvirzīto mērķi, un pret kuriem tiek piemērota atšķirīga attieksme, kas būtībā var tikt kvalificēta kā diskriminējoša (skat. spriedumu, 2016. gada 21. decembris, Komisija/World Duty Free Group SA u.c., C‑20/15 P un C‑21/15 P, EU:C:2016:981, 54. punkts un tajā minētā judikatūra; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2015. gada 14. janvāris, Eventech, C‑518/13, EU:C:2015:9, 55. punkts un tajā minētā judikatūra).

158

It īpaši attiecībā uz valsts pasākumiem, ar kuriem tiek piešķirta nodokļu priekšrocība, ir jāatgādina, ka šāda veida pasākums, kas, lai gan ar to netiek veikta valsts līdzekļu pārdalīšana, rada saņēmējiem izdevīgāku stāvokli salīdzinājumā ar pārējiem nodokļu maksātājiem, var sniegt selektīvu priekšrocību tā adresātiem un tātad tas ir kvalificējams kā valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Turpretī par šādu atbalstu šīs tiesību normas izpratnē nav uzskatāma nodokļu priekšrocība, kas izriet no vispārēja, bez izšķirības visiem saimnieciskās darbības subjektiem piemērojama pasākuma (skat. spriedumu, 2016. gada 21. decembris, Komisija/World Duty Free Group SA u.c., C‑20/15 P un C‑21/15 P, EU:C:2016:981, 56. punkts un tajā minētā judikatūra).

159

Šajā lietā, kā norāda prasītāja, attiecīgo pasākumu veido daļējs un individuāls atbrīvojums no nodevas T 9, kāds esot piešķirts personai, kas iestājusies lietā, jo kopš brīža, kad minētā persona, kas iestājusies lietā, izmanto Lasņevesas ostas infrastruktūru, DGPC nekad nav piemērojusi tai nodevu T 9, par bāzi uzskatot visu vai gandrīz visu šīs infrastruktūras platību.

160

Tomēr neviens no prasītājas izvirzītajiem argumentiem nevar radīt šaubas par apstrīdētajā lēmumā Komisijas sniegto konstatējumu, ka būtībā prasītāja nav sniegusi nekādu informāciju, kas pierādītu, ka personai, kas iestājusies lietā, piemērotās nodevas T 9 aprēķināšanas noteikumi būtu snieguši tai kādu selektīvu priekšrocību šī sprieduma 157. punktā atgādinātās judikatūras nozīmē.

161

Vispirms prasītāja norāda, ka, tā kā tiesību akti par ostām ir līdzīgi visā Spānijā, parastais teritoriālais mērogs, kāds būtu bijis jāizmanto salīdzināšanas nolūkos, bija šīs valsts mērogs, nevis tikai Kanāriju salu mērogs. Šajā ziņā pietiek konstatēt, ka ar šo argumentu prasītāja neizvirza nevienu konkrētu netiešu pierādījumu, kas varētu pierādīt, ka nodevas T 9 aprēķināšanas noteikumi, kuri tika piemēroti personai, kas iestājusies lietā, būtu snieguši tai priekšrocību salīdzinājumā ar citām kuģniecības sabiedrībām, uz kurām attiecas tā pati nodeva un kuras salīdzinājumā ar to ir tādā faktiskā un juridiskā situācijā, kura ir salīdzināma ar personas, kas iestājusies lietā, situāciju.

162

Turpinot – argumentam, kurš ir balstīts uz apstākli, ka persona, kas iestājusies lietā, esot vienīgā Kanāriju salu kuģniecības sabiedrība, kuras piekļuves rampas ir nostiprinātas uz zemes un aizņem visu manevrēšanas zonu un kura darbojas ostā ekskluzīvi, bet kurai šai ziņā nav koncesijas, un saskaņā ar kuru atbrīvojums no nodevas T 9 būtu attaisnots tikai tad, ja kuģniecības sabiedrība, kas ir koncesionāre, maksātu lietošanas maksu, nevar piekrist.

163

Jākonstatē, ka šis arguments ne tikai nav pamatots ne ar kādiem pierādījumiem, bet tas arī ir balstīts uz salīdzinājumu starp personas, kas iestājusies lietā, situāciju Lasņevesas ostā un kuģniecības sabiedrību, kuras ir tādā faktiskajā un juridiskajā situācijā, kas saistībā ar nodevu T 9 nav salīdzināma ar personas, kas iestājusies lietā, situāciju. Tātad ar šo argumentu vairs saskaņā ar šī sprieduma 157. punktā atgādināto judikatūru nevar tikt pierādīts, ka personai, kas iestājusies lietā, piemērotās nodevas T 9 aprēķināšanas noteikumi būtu snieguši kādu selektīvu priekšrocību salīdzinājumā ar citām kuģniecības sabiedrībām, kuras salīdzinājumā ar to ir faktiski un juridiski salīdzināmā situācijā.

164

Visbeidzot, tā paša iemesla dēļ ir jānoraida arī, pirmkārt, prasītājas arguments, kas pamatots ar apstākli, ka situācija, kādā ir kuģniecības sabiedrības, kuras darbojas citās Kanāriju salu ostās un uz kurām attiecas DGPC kompetence, neesot salīdzināma ar situāciju, kādā persona, kas iestājusies lietā, izmanto Lasņevesas ostas infrastruktūru, jo šīs sabiedrības darbību veic konkurences režīmā un tādējādi publisko infrastruktūru, piemēram, pārvietojamās rampas, izmanto kopā ar citām sabiedrībām, un, otrkārt, šī sprieduma 150. punktā atgādinātais pakārtotais arguments, ar ko prasītāja apstrīd to, ka uz to, ka pastāvīgās rampas aizņem platību, jau attiecoties nodevas T 2, T 3 un T 4 un tādēļ tā nedrīkstot tikt ņemta vērā, aprēķinot arī nodevu T 9.

165

Šajos apstākļos prasītāja, kurai ir jāpierāda nopietnu grūtību esamība (skat. šī sprieduma 51. punktu), tātad nav sniegusi netiešus pierādījumus, ar kuriem varētu pierādīt, ka, izskatot sūdzībā izvirzīto otro iebildumu saistībā ar LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu, radās šādas grūtības, kuru dēļ Komisijai bija jāsāk formālā izmeklēšanas procedūra.

166

Tātad prasība ir jānoraida kā nepamatota, ciktāl tajā ir prasīts atcelt apstrīdētā lēmuma daļu, kura ir nodalāma no daļas, kas izskatīta šī sprieduma 80.–147. punktā, – kurā Komisija, nesākot formālu izmeklēšanas procedūru, būtībā ir secinājusi, ka veids, kādā DGPC ir aprēķinājusi nodevu T 9 attiecībā uz personu, kas iestājusies lietā, pats par sevi nav izraisījis to, ka šai personai būtu piešķirts valsts atbalsts, un tādēļ ir noraidījusi prasītājas iesniegtās sūdzības otro iebildumu.

167

Ņemot vērā visu iepriekš izklāstīto, prasība ir jāapmierina tiktāl, ciktāl tajā ir prasīts atcelt apstrīdētā lēmuma daļu, kurā Komisija, nesākdama LESD 108. panta 2. punktā paredzēto formālo izmeklēšanas procedūru, ir secinājusi, ka nosacījumi, ar kādiem persona, kas iestājusies lietā, ekskluzīvi izmanto Lasņevesas ostu komerciāliem pārvadājumiem, par kuriem prasītāja sūdzējusies sūdzības pirmajā un trešajā iebildumā, nav radījuši personai, kas iestājusies lietā, nekādu valsts atbalstu. Pārējā daļā prasība ir jānoraida.

168

Saskaņā ar Reglamenta 134. panta 3. punktu, ja lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, Vispārējā tiesa var nolemt, ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši, vai arī tiesāšanās izdevumus sadalīt. Tā kā prasība tika daļēji apmierināta, Vispārējā tiesa, taisnīgi izvērtējot lietas apstākļus, nolemj, ka prasītāja sedz vienu ceturtdaļu savu tiesāšanās izdevumu, bet pārējos tās tiesāšanās izdevumus atlīdzina Komisija, turklāt Komisija, kā arī persona, kas iestājusies lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta)

nospriež:

Tiesvedības priekšvēsture

Komerciālie jūras pārvadājumi no Lasņevesas [Las Nieves] (Grankanārija) ostas

Administratīvais process un attiecīgās situācijas izmaiņas minētā procesa laikā

Apstrīdētais lēmums

Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

Ievada apsvērumi

Par argumentiem par iepriekšējās izskatīšanas procedūru

Par argumentiem par apstrīdētā lēmuma saturu

Ievada apsvērumi

Par pārbaudi attiecībā uz personas, kas iestājusies lietā, Lasņevesas ostas ekskluzīvas izmantošanas nosacījumiem (sūdzībā izvirzītais pirmais un trešais iebildums)

– Par iebildumiem, kas vērsti pret pirmo pamatu par 2000. gada 12. decembra spriedumu Aéroports de Paris/Komisija (T‑128/98)

– Par iebildumiem, kas vērsti pret otro pamatu par apstākli, ka Lasņevesas ostas infrastruktūra netika nedz plānota, nedz attīstīta, lai sniegtu labumu konkrēti personai, kas iestājusies lietā, vai kādai citai kuģniecības sabiedrībai

– Par iebildumiem, kas vērsti pret trešo un ceturto pamatu par prasītājas sūdzībā sniegto argumentu piemērošanas jomu, kā arī par valsts atbalsta identifikācijas kritērijiem par labu ostas infrastruktūras, kas finansēta no publiskiem līdzekļiem, izmantotājam

Par Komisijas veikto pārbaudi par nodevu T 9, kura personai, kas iestājusies lietā, ir noteikta tādēļ, ka tā aizņem Lasņevesas ostas infrastruktūru (sūdzībā izvirzītais otrais iebildums)

Secinājumi par prasību kopumā

Par tiesāšanās izdevumiem