TIESAS SPRIEDUMS

2003. gada 24. jūlijā (*)

Regula (EEK) Nr. 1191/69 – Pilsētas, priekšpilsētas un reģionālā regulārā transporta pakalpojumu izmantošana – Publiskās subsīdijas – Valsts atbalsta jēdziens – Kompensācija par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākuma izpildi

Lieta C‑280/00

par lūgumu, ko Tiesā atbilstoši EK līguma 234. pantam iesniegusi Bundesverwaltungsgericht (Vācija) nolūkā saņemt strīdā, kuru izskata šī tiesa, starp

Altmark Trans GmbH,

Regierungspräsidium Magdeburg

un

Nahverkehrsgesellschaft Altmark GmbH,

Oberbundesanwalt beim Bundesverwaltungsgericht, piedaloties lietā kā trešajai personai,

prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt EK līguma 92. pantu (tagad, pēc grozījumiem – EKL 87. pants), EK līguma 77. pantu (tagad – EKL 73. pants) un Padomes 1969. gada 26. jūnija Regulu (EEK) Nr. 1191/69 par dalībvalstu darbību sakarā ar saistībām, kuras parasti uzskata par sabiedriskajiem pakalpojumiem, dzelzceļa pārvadājumu, autopārvadājumu un iekšējo ūdensceļu pārvadājumu nozarē (OV L 156, 1. lpp.), ar grozījumiem, kas paredzēti Padomes 1991. gada 20. jūnija Regulā (EEK) Nr. 1893/91 (OV L 169, 1. lpp).

TIESA

šādā sastāvā: priekšsēdētājs G. K. Rodrigess Iglesiass [G. C. Rodríguez Iglesias], palātu priekšsēdētāji Ž. P. Puisošē [J.‑P. Puissoschet], M. Vatelē [M. Wathelet], R. Šintgens [R. Schintgen] un K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans] (referents), tiesneši K. Gulmans [C. Gulmann], D. A. O. Edvards [D. A. O. Edward], A. La Pergola [A. La Pergola], P. Janns [P. Jann], V. Skouris [V. Skouris], F. Makena [F. Macken], N. Kolnerika [N. Colneric], S. fon Bārs [S. von Bahr], H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues] un A. Ross [A. Rosas],

ģenerāladvokāts F. Ležē [P. Léger],

sekretāre D. Lutermane-Ibo [D. Louterman-Hubeau], nodaļas vadītāja, vēlāk – H. A. Rīls [H. A. Rühl], galvenais administrators,

izvērtējusi rakstveida apsvērumus, ko iesniedza:

–        Altmark Trans GmbH vārdā – M. Ronellenfičs [M. Ronellenfitsch], Rechtsanwalt,

–        Regierungspräsidium Magdeburg vārdā – L. H. Rode [L.‑H. Rode], pārstāvis,

–        Nahverkehrsgesellschaft Altmark GmbH vārdā – K. Heince [C. Heinze], Rechtsanwalt,

–        Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – M. Volfkariusa [M. Wolfcarius] un D. Triandafilu [D. Triantafyllou], pārstāvji,

ņemot vērā ziņojumu tiesas sēdē,

2001. gada 6. novembra tiesas sēdē noklausījusies mutiskos apsvērumus, kurus izteica Altmark Trans GmbH, ko pārstāvēja M. Ronellenfičs, Regierungspräsidium Magdeburg, ko pārstāvēja L. H. Rode, Nahverkehrsgesellschaft Altmark GmbH, ko pārstāvēja K. Heince, un Komisija, ko pārstāvēja M. Volfkariusa un D. Triandafilu,

2002. gada 19. marta tiesas sēdē noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus,

ņemot vērā 2002. gada 18. jūnija lēmumu par mutvārdu procesa atsākšanu,

2002. gada 15. oktobrī noklausījusies mutvārdu apsvērumus, ko izteica Altmark Trans GmbH, ko pārstāvēja M. Ronellenfičs, Regierungspräsidium Magdeburg, ko pārstāvēja S. Karnops [S. Karnop], Nahverkehrsgesellschaft Altmark GmbH, ko pārstāvēja K. Heince, Vācijas valdība, ko pārstāvēja M. Lumma [M. Lumma], pārstāve, Dānijas valdība, ko pārstāvēja J. Molde [J. Molde], pārstāvis, Spānijas valdība, ko pārstāvēja R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], pārstāve, Francijas valdība, ko pārstāvēja F. Mijons [F. Million], pārstāvis, Nīderlandes valdība, ko pārstāvēja N. A. J. Bels [N. A. J. Bel], pārstāvis, Apvienotās Karalistes valdība, ko pārstāvēja Dž. E. Kolinss [J. E. Collins], pārstāvis, kam palīdzēja E. Šarpstone [E. Sharpston], QC, un Komisija, ko pārstāvēja D. Triandafilu,

2002. gada 19. marta tiesas sēdē noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar 2000. gada 6. aprīļa rīkojumu, kas Tiesas kancelejā saņemts 2000. gada 14. jūlijā, Bundesverwaltungsgericht saskaņā ar EKL 234. pantu ir uzdevusi prejudiciālu jautājumu par to, kā interpretēt EK līguma 92. pantu (tagad, pēc grozījumiem – EKL 87. pants), EK līguma 77. pantu (tagad – 73. pants) un Padomes 1969. gada 26. jūnija Regulu (EEK) Nr. 1191/69 par dalībvalstu darbību sakarā ar saistībām, kuras parasti uzskata par sabiedriskajiem pakalpojumiem, dzelzceļa pārvadājumu, autopārvadājumu un iekšējo ūdensceļu pārvadājumu nozarē (OV L 156, 1. lpp.), ar grozījumiem, kas paredzēti Padomes 1991. gada 20. jūnija Regulā (EEK) Nr. 1893/91 (OV L 169, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1191/69”).

2        Šie jautājumi ir uzdoti saistībā ar tiesvedību starp Altmark Trans GmbH (turpmāk tekstā – “Altmark Trans”) un Nahverkehrsgesellschaft Altmark GmbH (turpmāk tekstā – “Nahverkehrsgesellschaft”) attiecībā uz licencēm, ko Regierungspräsidium Magdeburg [Magdeburgas Reģionālā pārvalde, turpmāk tekstā – “Regierungspräsidium”] bija piešķīrusi Altmark Trans regulārā autobusu transporta pakalpojumu sniegšanai Landkreis Stendal (Vācija), un sabiedriskajām subsīdijām par šo pakalpojumu sniegšanu.

 Atbilstošās tiesību normas

 Kopienu tiesības

3        Līguma 92. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ja vien šis Līgums neparedz ko citu, ar kopējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalsts vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas traucē konkurenci vai var radīt traucējumus konkurencei, dodot priekšroku atsevišķiem uzņēmumiem vai atsevišķu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm.”

4        Līguma 74. pantā (tagad – EKL 70. pants), kas ietverts Trešās daļas IV sadaļā par transportu, noteikts, ka jomās, uz ko attiecas šī sadaļa, dalībvalstis Līguma mērķus īsteno ar kopēju transporta politiku.

5        Līguma 77. pantā, kas ietverts minētajā IV sadaļā, paredzēts, ka atbalsts ir saderīgs ar Līgumu, ja tas vajadzīgs transporta koordinācijai vai ja tas ir atlīdzība par tādu saistību izpildi, kuras parasti uzskata par sabiedriskajiem pakalpojumiem.

6        Regula Nr. 1191/69 ir sadalīta sešās iedaļās, no kurām pirmajā ietverti vispārīgi noteikumi (1. un 2. pants), otrā attiecas uz sabiedrisko pakalpojumu saistību izbeigšanas vai saglabāšanas kopējiem principiem (3.–8. pants), trešā skar vienas vai vairāku atsevišķu pasažieru kategoriju interesēs uzlikto pārvadājumu likmju un nosacījumu piemērošanu pasažieru pārvadājumiem (9. pants), ceturtā attiecas uz kompensēšanas kopējām procedūrām (10.–13. pants), piektā – uz sabiedrisko pakalpojumu līgumiem (14. pants), bet sestajā ietverti nobeiguma noteikumi (15.–20. pants).

7        Regulas 1. pantā ir noteikts:

“1. Šo regulu piemēro transporta uzņēmumiem, kas sniedz dzelzceļa pārvadājumu, autopārvadājumu un iekšējo ūdensceļu pārvadājumu pakalpojumus.
Dalībvalstis var izslēgt no šīs regulas piemērošanas jomas visus uzņēmumus, kuru darbība aprobežojas vienīgi ar pilsētas, piepilsētas vai reģionālo pakalpojumu sniegšanu.

2. Šajā regulā:

–        “pilsētas un piepilsētas pakalpojumi” nozīmē pārvadājumu pakalpojumus, kas atbilst pilsētu centra vai konurbācijas vajadzībām, kā arī pārvadājumu vajadzībām starp to un apkārtējām teritorijām,

–        “reģionālie pakalpojumi” nozīmē pārvadājumu pakalpojumus, ko sniedz, lai apmierinātu reģiona pārvadājumu vajadzības.

3. Dalībvalstu kompetentas iestādes izbeidz visus pārvadājumiem pa dzelzceļiem, autoceļiem un iekšējiem ūdensceļiem uzliktās saistības, kuras parasti uzskata par sabiedriskajiem pakalpojumiem, kā definēts šajā regulā.

4. Lai nodrošinātu pietiekamus transporta pakalpojumus, ko sniedz, lai īpaši ievērotu sociālus faktorus, vides faktorus un pilsētu un lauku teritoriju plānošanu, vai arī lai dažām pasažieru kategorijām piedāvātu īpašas braukšanas likmes, dalībvalstu kompetentas iestādes var slēgt sabiedrisko pakalpojumu līgumus ar transporta uzņēmumu. Šādu līgumu īstenošanas noteikumi un cita ar tiem saistīta informācija sīki izklāstīti V iedaļā.

5. Dalībvalstu kompetentas iestādes tomēr var saglabāt vai uzlikt 2. pantā minētās sabiedrisko pakalpojumu saistības pilsētas, piepilsētas un reģionālajiem pasažieru pārvadājumu pakalpojumiem. Šo pakalpojumu sniegšanas nosacījumi un cita ar tiem saistīta informācija, ieskaitot kompensēšanas metodes, sīki izklāstīta II, III un IV iedaļā.

[..]

6. Dalībvalsts kompetentas iestādes turklāt var izlemt par 3. un 4. punkta nepiemērošanu pasažieru pārvadājumu jomā pārvadājumu likmēm un nosacījumiem, ko uzliek vienas vai vairāku atsevišķu pasažieru kategoriju interesēs.”

8        Regulas 1191/69 6. panta 2. punktā ir noteikts:

“Lēmumos par sabiedrisko pakalpojumu saistības vai tās daļas saglabāšanu vai izbeigšanu noteiktā laikposma beigās paredz kompensācijas piešķiršanu par finansiālajiem apgrūtinājumiem, kas rodas šīs saistības dēļ; šīs kompensācijas apmēru nosaka saskaņā ar 10. līdz 13. pantā noteiktajām kopējām procedūrām.”

9        Šīs regulas 9. panta 1. punktā ir noteikts:

“Kompensācijas apmēru par finansiālajiem apgrūtinājumiem, kas uzņēmumiem rodas tādēļ, ka pasažieru pārvadājumiem piemēro vienas vai vairāku atsevišķu pasažieru kategoriju interesēs uzliktas pārvadājumu likmes un nosacījumus, nosaka saskaņā ar 11. līdz 13. pantā izklāstītajām kopējām procedūrām.”

10      Tās pašas regulas 17. panta 2. punktā ir paredzēts:

“Kompensācijas, ko izmaksā saskaņā ar šo regulu, atbrīvo no Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līguma 93. panta 3. punktā noteiktās iepriekšējas informēšanas procedūras.

Dalībvalstis nekavējoties nosūta Komisijai pa saistību kategorijām klasificētus sīkus datus par kompensāciju maksājumiem finansiālo apgrūtinājumu segšanai, kas transporta uzņēmumiem rodas 2. pantā noteikto sabiedrisko pakalpojumu saistību saglabāšanas dēļ vai tādēļ, ka pasažieru pārvadājumiem piemēro pārvadājumu likmes un nosacījumus, ko uzliek vienas vai vairāku atsevišķo pasažieru kategoriju interesēs.”

 Valsts tiesiskais regulējums

11      Federālā Satiksmes ministra 1992. gada 31. jūlijā pieņemtie Verordnung zur Festlegung des Anwendungsbereiches der Verordnung (EWG) Nr. 1191/69 in der Fassung der Verordnung (EWG) Nr. 1893/91 im Straβenpersonenverkehr [Rīkojums, ar ko paredz Regulas (EEK) Nr. 1191/69 ar grozījumiem, kas veikti ar Regulu (EEK) Nr. 1893/91, piemērošanas nosacījumus attiecībā uz pasažieru pārvadājumiem pa autoceļiem] (BGBI. 1992 I, 1442. lpp.), ar 1994. gada 29. novembrī veiktajiem grozījumiem (BGBI. 1994 I, 3630. lpp.) līdz 1995. gada 31. decembrim vispārīgi izslēdz Regulas Nr. 1191/69 piemērošanu attiecībā uz uzņēmumiem, kuri sniedz vienīgi pilsētas, piepilsētas vai reģionālos pakalpojumus.

12      Personenbeförderungsgesetz [Likums par pasažieru pārvadājumiem, turpmāk tekstā – “PBefG”) 2. panta 1. punktā kopā ar 1. panta 1. punktu ir noteikts, ka regulāro pasažieru pārvadājumu pakalpojumus, izmantojot autotransportu, Vācijā var sniegt vienīgi pēc licences saņemšanas. Šīs licences noteikumos paredzēts, ka operators var iekasēt vienīgi cenu, ko apstiprinājusi licenci izdevusī iestāde, operatoram jāpilda apstiprinātais kustības grafiks un jāveic likumos paredzētie pienākumi attiecībā uz transporta izmantošanu.

13      Līdz 1995. gada 31. decembrim priekšnoteikumus licences piešķiršanai regulārajiem autobusu transporta pakalpojumiem regulēja vienīgi PBefG 13. pants. Šajā normā cita starpā paredzēti priekšnoteikumi, kas saistīti ar transporta uzņēmuma finanšu likviditāti un uzticamību, kā arī noteikts, ka pieteikums licences piešķiršanai ir noraidāms, ja attiecīgais pakalpojums var aizskart sabiedriskās intereses attiecībā uz transporta nodrošināšanu. Ja vienu un to pašu pakalpojumu vēlas sniegt vairāki uzņēmumi, iestādēm saskaņā ar šī panta 3. punktu iespēju robežās jāņem vērā apstāklis, ka viens no šiem uzņēmumiem šos pakalpojumus pienācīgā kvalitātē ir sniedzis vairākus gadus.

14      Ar 1993. gada 27. decembra Eisenbahnneuordnungsgesetz [Likums par dzelzceļu reorganizāciju] 6. panta 116. punktu (BGBI. 1993 I, 2378. lpp.) Vācijas likumdevējs, sākot ar 1996. gada 1. janvāri, pilsētas, piepilsētas un reģionālo regulāro sabiedriskā transporta pārvadājumu licenču piešķiršanas nolūkiem ir nošķīris transporta pārvadājumus, kas tiek realizēti pašfinansēšanas režīmā, no sabiedriskā pakalpojuma veidā veiktajiem pārvadājumiem.

15      PBefG 8. panta 4. punkta pirmais teikumā nostiprināts princips, ka pilsētas, piepilsētas un reģionālā sabiedriskā transporta pakalpojumi sniedzami pašfinansēšanas režīmā.

16      Šī punkta otrajā teikumā pašfinansēšanas režīmā sniegtie pakalpojumi definēti kā tādi pakalpoji, kuru sniegšanas izdevumus sedz ieņēmumi no šo pakalpojumu sniegšanas, ienākumi atbilstoši likumā noteiktajam par kompensāciju un izdevumu atlīdzināšanu saistībā ar cenām un kustības grafiku un citi uzņēmuma ienākumi atbilstoši komerctiesībās paredzētajam. Kā minēts iepriekš 13. punktā, priekšnoteikumi licences piešķiršanai pakalpojumiem, kas tiek sniegti pašfinansēšanas režīmā, noteikti PBefG 13. pantā.

17      PBefG 8. panta 4. punkta trešajā teikumā ir noteikts, ka Regulas 1191/69 spēkā esošā redakcija attiecināma uz vietām, kur pašfinansēšanas režīmā adekvātus transporta pakalpojumus nav iespējams nodrošināt. Priekšnoteikumi licences piešķiršanai transporta nodrošināšanai sabiedrisko pakalpojumu veidā atbilstoši šai regulai definēti PBefG 13.a pantā.

18      Saskaņā ar šo tiesību normu licence ir piešķirama, ja tas nepieciešams, lai realizētu transporta pakalpojumu sniegšanu uz pārvaldes iestāžu lēmuma vai līguma pamata Regulas Nr. 1191/69 izpratnē, un ja tas ir risinājums, kas sabiedrībai rada vismazākos izdevumus.

 Pamatprāva

19      Pamatprāva attiecas uz licencēm regulāro autobusu transporta pakalpojumu sniegšanai Landkreis Stendal, ko Altmark Trans piešķīrusi Regierungspräsidium.

20      Sākotnēji licences Altmark Trans bija piešķirtas uz laika posmu no 1990. gada 25. septembra līdz 1994. gada 19. septembrim. Ar 1994. gada 27. oktobra lēmumu tika piešķirtas jaunas licences ar derīguma termiņu līdz 1996. gada 31. oktobrim.

21      No rīkojuma par prejudiciāla jautājuma uzdošanu izriet, ka Regierungspräsidium vienlaicīgi ir noraidījusi Nahverkehrsgesellschaft pieteikumu licences iegūšanai šo pakalpojumu sniegšanai. Savu lēmumu pamatojot, Regierungspräsidium ir norādījusi, ka Altmark Trans ir izpildījusi priekšnoteikumus licences piešķiršanai atbilstoši PBefG 13. panta 1. punkta 1. un 2. apakšpunktam. Kā ilglaicīgs pakalpojuma sniedzējs Altmark Trans bija iegūta statusa aizsardzība atbilstoši 13. panta 3. punktam. Šī aizsardzība netieši norādot, ka pastāvošā operatora sniegtie regulārā transporta pakalpojumi var būt labāks transporta piedāvājums nekā piedāvājums, ko izsaka jauns pieteikuma iesniedzējs. Faktiski šāda jauna piedāvājuma nav bijis. Ar DEM 0,58 lielu iztrūkumu par katru tīkla kilometru Altmark Trans no valsts iestādēm pieprasīja zemāko papildu finansējumu.

22      Pēc Altmark Trans iesniegtā pieprasījuma Regierungspräsidium ar 1996. gada 30. jūlija lēmumu pagarināja licenču derīguma termiņu līdz 2002. gada 31. oktobrim.

23      Nahverkehrsgesellschaft iesniedza sūdzību pret 1994. gada 27. oktobra lēmumu, norādot, ka Altmark Trans neatbilst PBefG 13. pantā izvirzītajām prasībām. Tas neesot ekonomiski dzīvotspējīgs uzņēmums, jo tas nespējot pastāvēt bez publiskām subsīdijām. Tāpēc uzņēmumam licences esot piešķirtas prettiesiski. Tāpat Nahverkehrsgesellschaft norādīja, ka neesot arī pierādīts, ka Altmark Trans nepieciešamas vismazākās subsīdijas. Ar 1995. gada 29. jūnija lēmumu Regierungspräsidium sūdzību noraidīja.

24      Nahverkehrsgesellschaft par 1994. gada 27. oktobra un 1996. gada 30. jūlija lēmumiem cēla prasību Verwaltungsgericht Magdeburg [Magdeburgas Administratīvā tiesa] (Vācija), kas prasību noraidīja.

25      Apelācijas instancē Oberverwaltungsgericht [Augstākā administratīvā tiesa] Sachsen – Anhalt (Vācija) apmierināja Nahverkehrsgesellschaft prasību un tādējādi atcēla Altmark Trans izsniegtās licences. Proti, tiesa uzskatīja, ka laikā, kad tika pieņemts 1996. gada 30. jūlija lēmums, Altmark Trans finansiālā likviditāte vairs nebija nodrošināta, jo, lai sniegtu pakalpojumus, kuru sniegšanai uzņēmums bija saņēmis licenci, Altmark Trans bija nepieciešamas subsīdijas no Landkreis Stendal. Tāpat tiesa nolēma, ka šīs subsīdijas ir pretrunā Kopienu tiesībām par valsts atbalstu, proti, Regulai Nr. 1191/69.

26      Šajā sakarā Oberverwaltungsgericht norādīja, ka Vācijas Federatīvā Republika Regulā Nr. 1191/69 paredzēto iespēju šo regulu neattiecināt uz uzņēmumiem, kas darbojas vienīgi pilsētas, piepilsētas un reģionālā transporta pakalpojumu sniegšanā, ir izmantojusi tikai līdz 1995. gada 31. decembrim. Tāpēc tā nolēma, ka apskatāmās sabiedriskās subsīdijas pēc šī datuma ir pieļaujamas vienīgi tad, ja izpildīti Regulā Nr. 1191/69 paredzētie priekšnoteikumi. Viens no šiem priekšnoteikumiem ir tāds, ka sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības rodas vai nu ar līguma noslēgšanu vai ar kompetentas valsts iestādes lēmumu. Tā kā LandkreisStendal nebija nedz noslēgusi līgumu ar Altmark Trans, nedz arī pieņēmusi administratīvu aktu atbilstoši Regulas prasībām, Oberverwaltungsgericht uzskatīja, ka, sākot ar 1996. gada 1. janvāri, Landkreis vairs nebija tiesību subsidēt Altmark Trans, lai tā sniegtu pakalpojumus, uz kuriem attiecas izsniegtās licences.

27      Altmark Trans par Oberwaltungsgericht lēmumu iesniedza kasācijas sūdzību (“Revision”) Bundesverwaltungsgericht. Bundesverwaltungsgericht uzskata, ka PBefG 8. panta 4. punkta normas rada jautājumu, vai pilsētas, piepilsētas vai reģionālā regulārā transporta pakalpojumu sniegšana, ja tos nav iespējams sniegt, gūstot peļņu no pamatdarbības ieņēmumiem, un tāpēc nepieciešamas sabiedriskās subsīdijas, valsts tiesiskajā regulējumā var tikt uzskatīta par pašfinasējuma režīmā sniegtiem pakalpojumiem vai arī tā uzskatāma par pakalpojumu sniegšanu sabiedrisko pakalpojumu veidā.

28      Šajā sakarā Bundesverwaltungsgericht uzskata, ka apskatāmās sabiedriskās subsīdijas var tikt aptvertas ar jēdzienu “citi uzņēmuma ienākumi atbilstoši komerctiesībās paredzētajam” PBefG 8. panta 4. punkta otrā teikuma izpratnē. Izmantojot parastās dalībvalsts tiesību normu interpretācijas metodes, tā ir secinājusi, ka fakts, ka sabiedriskās subsīdijas ir nepieciešamas, neizslēdz iespēju, ka transporta pakalpojumi tikuši sniegti pašfinansēšanas režīmā.

29      Tomēr iesniedzējtiesa izsaka šaubas par to, vai Līguma 77. un 92. pants un Regula Nr. 1191/69 obligāti norāda uz tādu PBefG 8. panta 4. punkta otrā teikuma interpretāciju, ko izmantojusi Oberverwaltungsgericht un kas atbilst Kopienu tiesību prasībām. Ievērojot aizliegumu sistēmas sarežģītības pakāpi, izņēmumus un izņēmumu izņēmumus, Oberverwaltungsgericht uzskata, ka Tiesai šis jautājums būtu jāizskaidro.

 Prejudiciālais jautājums

30      Tā kā Bundesverwaltungsgericht uzskata, ka tās izskatīšanā esošajā lietā Kopienu tiesību normu piemērojamība nav skaidra un ka, lai pasludinātu spriedumu pamatprāvā, ir nepieciešams prejudiciāls nolēmums, Bundesverwaltungsgericht ir nolēmusi atlikt lietas izskatīšanu un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai EK līguma [77. un 92.] pants kopsakarā ar Regulu (EEK) Nr. 1191/69, kurā grozījumi izdarīti ar Regulu (EEK) Nr. 1893/91, liedz piemērot valsts tiesību normu, kurā, neņemot vērā šīs regulas II, III un IV iedaļu, ļauts izsniegt licences regulārā lokālā sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanai pakalpojumiem, kas ir atkarīgi no sabiedriskajām subsīdijām?”

31      Iesniedzējtiesa precizē, ka uzdotais jautājums ietver šādas trīs daļas:

“1)      Vai subsīdijas, kas kompensē iztrūkumu vietējā sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanā vispār, ir pretrunā valsts atbalsta aizliegumam, kas paredzēts EK [līguma 92.] panta 1. punktā, vai arī, ievērojot šādu subsīdiju reģionālo raksturu, tās nekādos apstākļos neiespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm? Vai šāda iespējamība ir atkarīga no attiecīgās vietējā transporta apgabala nozīmes?

2)      Vai [EK līguma 77.] pants principā dod valsts likumdevējam tiesības atļaut sabiedriskās subsīdijas, lai kompensētu iztrūkumu, kas radies vietējā sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanas rezultātā, neievērojot Regulas (EEK) Nr. 1191/69 prasības?

3)      Vai Regula (EEK) Nr. 1191/69 dod valsts likumdevējam tiesības atļaut regulāro sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanu, kas ir atkarīga no sabiedriskajām subsīdijām, neievērojot šīs regulas II, III un IV iedaļu, un pieprasīt šo tiesību normu piemērošanu vienīgi tad, ja adekvāta transporta pakalpojumu nodrošināšana citādi izrādītos neiespējama? Vai valsts likumdevēja tiesības šādi rīkoties izriet no fakta, ka saskaņā ar Regulas (EEK) Nr. 1191/69 1. panta 1. punkta otro daļu ar Regulu Nr. 1893/91 veikto grozījumu redakcijā likumdevējam ir tiesības no Regulas piemērošanas sfēras pilnībā izslēgt vietējos publiskā transporta uzņēmumus?”

 Ievada apsvērumi

32      Pamatprāvā licenču piešķiršana Altmark Trans tiek apstrīdēta vienīgi tiktāl, ciktāl šai sabiedrībai, lai izpildītu no šīm licencēm izrietošos sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumus, ir nepieciešamas sabiedriskās subsīdijas. Tādējādi prāva būtībā attiecas uz jautājumu, vai Altmark Trans saņemtās sabiedriskās subsīdijas ir piešķirtas likumīgi.

33      Konstatējusi, ka subsīdiju izmaksāšana Altmark Trans par licenču izmantošanu pašfinansēšanas režīmā, kas tiek apskatīta pamatprāvā, nav pretrunā valsts tiesiskajam regulējumam, Bundesverwaltungsgericht apskata šo subsīdiju atbilstību Kopienu tiesību prasībām.

34      Galvenās Līguma normas, kas regulē sabiedriskās subsīdijas, t.i., EK līguma 92. un nākamie panti, ir normas par valsts atbalstu. EK līguma 77. pantā transporta jomā paredzēts izņēmums no vispārējiem noteikumiem, kas attiecas uz valsts atbalstu, nosakot, ka atbalsts, kas atbilst transporta koordinācijas vajadzībām vai atspoguļo atlīdzību par zināmu sabiedrisko pakalpojumu jēdzienam raksturīgu pienākumu izpildi, atbilst Līguma prasībām.

35      Tomēr ir jākonstatē, ka Regulu Nr. 1191/69 Padome pieņēma uz EK līguma 75. panta (tagad, pēc grozījumiem – EKL 71. pants) un 94. panta (tagad – EKL 89. pants) pamata, t.i., gan uz to Līguma normu pamata, kas regulē kopējo transporta politiku, gan arī uz to normu pamata, kas attiecas uz valsts atbalstu.

36      Regula Nr. 1191/69 rada Kopienu tiesību normu sistēmu, kas piemērojama attiecībā uz sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumiem transporta jomā. Tomēr saskaņā ar tās 1. panta 1. punkta otro daļu dalībvalsts var no tās regulējuma sfēras izslēgt ikvienu uzņēmumu, kas darbojas vienīgi pilsētas, piepilsētas vai reģionālo pakalpojumu sniegšanā.

37      Šādos apstākļos vispirms ir jāizvērtē, vai Regula Nr. 1191/69 ir piemērojama attiecībā uz transporta pakalpojumiem, kas tiek apskatīti pamatprāvā. Vienīgi gadījumā, ja tas tā nebūtu, būtu jāapsver Līguma vispārējais noteikums par valsts atbalsta piemērošanu attiecībā uz pamatprāvā apskatāmajām subsīdijām. Tāpēc vispirms jāsniedz atbilde uz iesniedzējtiesas uzdotā jautājuma trešo daļu.

 Prejudiciālā jautājuma trešā daļa

38      Ar uzdotā prejudiciālā jautājuma trešo daļu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regula Nr. 1191/69, proti, tās 1. panta 1. punkta otrā daļa, var tikt interpretēta tādējādi, ka dalībvalsts ir tiesīga nepiemērot Regulu attiecībā uz pilsētas, piepilsētas vai reģionālā regulārā transporta pakalpojumiem, kas ir atkarīgi no sabiedriskajām subsīdijām, un ierobežot tās piemērošanu attiecībā uz gadījumiem, kad adekvātu transporta pakalpojumu nodrošināšana citādi nebūtu iespējama.

 Tiesai iesniegtie apsvērumi

39      Altmark Trans, Regierungspräsidium un Nahverkehrsgesellschaft uzskata, ka no Regulas Nr. 1191/69 nevar secināt, ka sabiedriskās subsīdijas transporta uzņēmumiem atbilst Eiropas Kopienu tiesību prasībām vienīgi tad, ja sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības šīs regulas izpratnē radušās vai sabiedrisko pakalpojumu līgums ticis noslēgts atbilstoši šajā regulā paredzētajam regulējumam.

40      Proti, šīs puses norāda, ka Vācijas likumdevējs ir nošķīris transporta pakalpojumus, kas tiek sniegti pašfinansēšanas režīmā, no pakalpojumiem, kas tiek sniegti sabiedrisko pakalpojumu veidā. Saskaņā ar PBefG 8. panta 4. punktu Regula Nr. 1191/69 attiecas vienīgi uz transporta pakalpojumiem, kas tiek sniegti kā sabiedriskie pakalpojumi. Tāpēc uz transporta pakalpojumiem, kas sniegti pašfinansēšanas režīmā, šī regula neattiecas.

41      Lai gan kopš 1996. gada 1. janvāra Vācijas likumdevējs principā vairs neizmanto savas Regulas Nr. 1191/69 1. panta 1. punkta otrajā daļā paredzētās tiesības noteikt atkāpi, tas ir netieši paredzējis izņēmumu attiecībā uz šīs regulas piemērošanu par labu pilsētas, piepilsētas un reģionālā transporta pakalpojumiem, kas tiek sniegti pašfinansēšanas režīma ietvaros. Tā kā šī regula pieļauj vispārēju atkāpi, likumdevējam ir tiesības paredzēt daļēju atkāpi. Šajā gadījumā piemērojams princips “Tas, kurš ir tiesīgs darīt vairāk, ir tiesīgs darīt mazāk”.

42      Komisija norāda, ka tiktāl, ciktāl pilsētas, piepilsētas un reģionālā transporta pakalpojumi nav izslēgti no Regulas Nr. 1191/69 piemērošanas jomas saskaņā ar 1. panta 1. punkta otro daļu, valsts likumdevējam saskaņā ar Regulas II līdz IV iedaļu regulārā transporta pakalpojumu sniegšana ir jāregulē, vai nu uzliekot sabiedriskā pakalpojuma sniegšanas saistības, vai arī noslēdzot līgumus, kuros paredzētas šādas saistības un kuri atbilst Regulas V iedaļas noteikumiem.

 Tiesas atbilde

43      Lai sniegtu atbildi uz šo jautājuma daļu, vispirms ir jāizlemj, vai Regula Nr. 1191/69 rada saistošu kārtību, kas dalībvalstīm jāievēro, apsverot iespēju uzlikt sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības sauszemes pārvadājumu sektorā.

44      Kā no regulas preambulas, tā no tās teksta skaidri izriet, ka tā patiešām rada dalībvalstīm saistošu kārtību.

45      Saskaņā ar Regulas Nr. 1191/69 preambulas pirmo apsvērumu viens no kopējās transporta politikas mērķiem ir novērst atšķirības, ko rada no sabiedrisko pakalpojumu jēdziena izrietošās saistības, ko dalībvalstis uzliek transporta uzņēmumiem un kas ir disponētas radīt nozīmīgus traucējumus konkurencei. Otrais apsvērums norāda, ka tāpēc ir jāizbeidz šajā regulā definētās sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, kaut arī zināmos gadījumos var būt nepieciešams tās saglabāt, lai nodrošinātu adekvātu transporta pakalpojumu sniegšanu.

46      Regulas Nr. 1191/69 1. panta 3. punktā ir noteikts, ka dalībvalstu kompetentajām pārvaldes iestādēm ir jāizbeidz visas pārvadājumiem pa dzelzceļiem, autoceļiem un iekšējiem ūdensceļiem uzliktās, sabiedriskajiem pakalpojumiem raksturīgās saistības atbilstoši šajā regulā paredzētajai definīcijai. Atbilstoši 1. panta 4. punktam, lai nodrošinātu adekvātus transporta pakalpojumus, it īpaši ievērojot sociālos un vides faktorus un pilsētu un lauku teritoriju plānošanu, vai arī lai dažām pasažieru kategorijām piedāvātu īpašas braukšanas likmes, šīs iestādes var slēgt sabiedrisko pakalpojumu līgumus ar transporta uzņēmumu atbilstoši šīs regulas V iedaļā paredzētajiem noteikumiem un darbības nosacījumiem. Tomēr 1. panta 5. punktā ir noteikts, ka pārvaldes iestādes var saglabāt vai ieviest sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības attiecībā uz pilsētas, piepilsētas vai reģionālā pasažieru transporta pakalpojumiem atbilstoši šīs regulas II līdz IV iedaļā paredzētajiem noteikumiem un detalizētajiem nosacījumiem par pakalpojumu sniegšanu, tajā skaitā par kompensācijas metodēm.

47      Tātad tiktāl, ciktāl pamatprāvā apskatāmās licences rada sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības un tās pavada subsīdijas, kas palīdz finansēt šo pienākumu izpildi, minēto licenču izsniegšana un subsīdijas principā ir pakļautas Regulā Nr. 1191/69 noteiktajam regulējumam.

48      Tomēr Regulas 1. panta 1. punkta otrajā daļā dalībvalstīm ļauts šo regulu neattiecināt uz uzņēmumiem, kuru darbība aprobežojas ar pilsētas, piepilsētas vai reģionālā transporta pakalpojumu sniegšanu.

49      Sākotnēji, līdz 1995. gada 31. decembrim, Vācijas Federatīvā Republika izmantoja Regulas Nr. 1191/69 1. panta 1. punkta otrajā daļā paredzēto atkāpi, valsts tiesību normās skaidri izslēdzot šīs regulas piemērošanu attiecībā uz pilsētas, piepilsētas vai reģionālā transporta uzņēmumiem.

50      Sākot ar 1996. gada 1. janvāri, Vācijas tiesībās šāda atkāpe vairs tieši nav paredzēta. Tieši otrādi, PBefG 8. panta 4. punkta trešajā teikumā un 13.a pantā ir noteikts, ka šī regula attiecas uz licenču izsniegšanu autobusu transporta pakalpojumu sniegšanai sabiedrības interesēs. Tomēr Vācijas tiesību normās tieši nav noteikts, vai šī regula attiecas arī uz licenču izsniegšanu autobusu transporta pakalpojumu sniegšanai pašfinansēšanas režīmā.

51      Ir jāizvērtē, vai fakts, ka Regula Nr. 1191/69 neattiecas uz pašfinansēšanas režīmā sniegtiem pakalpojumiem – pieņemot, ka tādi ir šie pakalpojumi, ir pretrunā šim regulējumam.

52      Altmark Trans, Regierungspräsidium un Nahverkehrsgesellschaft norāda, ka – tā kā Regulas Nr. 1191/69 1. panta 1. punkta otrajā daļā ļauts no šīs regulas piemērošanas jomas izslēgt veselu transporta pakalpojumu jomu – šai normai a fortiori ir jāļauj no šīs regulas piemērošanas sfēras izslēgt ierobežotu šo pakalpojumu daļu.

53      Jāatceras, ka Regula Nr. 1191/69, kā izskaidrots iepriekš 44.–47. punktā, rada sistēmu, kas dalībvalstīm jāizpilda, kad tās apsver iespēju sauszemes transporta uzņēmumiem uzlikt sabiedrisko pakalpojumu saistības.

54      Tomēr dalībvalstis saskaņā ar Regulas Nr. 1191/69 1. panta 1. punkta otro daļu attiecībā uz uzņēmumiem, kas sniedz pilsētas, piepilsētas vai reģionālā transporta pakalpojumus, var ieviest atkāpi no šīs regulas noteikumiem. Vācijas likumdevējs šādu atkāpi ir izmantojis līdz 1995. gada 31. decembrim.

55      Šajos apstākļos var secināt, ka PBefG grozījumi, kas stājās spēkā 1996. gada 1. janvārī, sekmē Regulā Nr. 1191/69 noteikto mērķu sasniegšanu.

56      Ar šiem grozījumiem Vācijas likumdevējs tiktāl, ciktāl tie attiecas uz licenču piešķiršanu pasažieru pārvadājumiem ar autobusu, ir nošķīris pakalpojumu sniegšanu pašfinansēšanas režīmā no to sniegšanas sabiedrisko pakalpojumu veidā. Saskaņā ar PBefG 13.a pantu Regula Nr. 1191/69 ir piemērojama attiecībā uz licenču izsniegšanu darbībai sabiedrisko pakalpojumu režīmā. Proti, šis PBefG grozījums ir sašaurinājis šīs regulas 1. panta 1. punkta otrajā daļā paredzētās atkāpes piemērošanas jomu. Tādējādi Vācijas likumdevējs ir pietuvinājies šajā regulā noteiktajiem mērķiem.

57      No šiem apsvērumiem izriet, ka dalībvalstis uz Regulas Nr. 1191/69 1. panta 1. punkta otrajā daļā paredzēto atkāpes izmantošanas tiesību pamata var tiesiskā kārtā ne vien pilnībā no Regulas piemērošanas sfēras izslēgt regulāros pilsētas, priekšpilsētas vai reģionālā transporta pakalpojumus, bet arī izmantot šo atkāpi ierobežoti. Citiem vārdiem sakot, šī tiesību norma principā Vācijas likumdevējam ļauj noteikt, ka tiktāl, ciktāl tas attiecas uz transporta pakalpojumiem, kas tiek sniegti pašfinansēšanas režīmā, sabiedrisko pakalpojumu saistības var rasties un subsīdijas var tikt piešķirtas, neizpildot šajā regulā paredzētos noteikumus un detalizētos nosacījumus.

58      Tomēr valsts likumdevējam ir skaidri jānosaka atkāpes izmantošanas robežas, lai būtu iespējams noteikt, uz kurām situācijām attiecas atkāpe un kuras no tām ietilpst Regulas Nr. 1191/69 piemērošanas jomā.

59      Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, lai izpildītu tiesiskās drošības prasības, ir it īpaši svarīgi, lai indivīdi būtu skaidrā un noteiktā juridiskā situācijā, kas tiem ļautu pilnībā apzināties savas tiesības un nepieciešamības gadījumā atsaukties uz tām valsts tiesās (skat. 1985. gada 23. maija spriedumu lietā 29/84 Komisija/Vācija, Recueil, 1661. lpp., 23. punkts; 1987. gada 9. aprīļa spriedumu lietā 363/85 Komisija/Itālija, Recueil, 1733. lpp., 7. punkts; 1991. gada 30. maija spriedumu lietā C‑59/89 Komisija/Vācija, Recueil, I‑2607. lpp., 18. punkts, un 1996. gada 19. septembra spriedumu lietā C‑236/95 Komisija/Grieķija, Recueil, I‑4459. lpp., 13. punkts).

60      Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ietver vairākus apsvērumus, kas liek domāt, ka šī prasība pēc skaidrības izskatāmajā lietā nav izpildīta.

61      Tā saskaņā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, pirmkārt, pašfinansēšanas režīms var attiekties arī uz uzņēmumiem, kuriem ir nepieciešamas sabiedriskās subsīdijas, lai sniegtu transporta pakalpojumus, kuru sniegšanai tiem ir izsniegta licence. Otrkārt, norāda iesniedzējtiesa, “šīs izvēles tiesības, ko pakalpojuma sniedzējam piešķīris likumdevējs, praksē attiecībā uz regulārā pilsētas, piepilsētas un reģionālā sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanu, kas norisinās ar zaudējumiem, novērš nepieciešamību automātiski piešķirt sabiedriskās subsīdijas, kas notiek, ja šādi pakalpojumi tiek klasificēti kā sabiedrisko interešu pakalpojumi”.

62      Šķiet, ka no iepriekš minētā izriet, ka licences transporta pakalpojumiem, kuru sniegšanai nepieciešamas sabiedriskās subsīdijas, var būt pakļautas vai nu noteikumiem, kas regulē komerciālo sfēru, vai arī noteikumiem, kas attiecas uz sabiedriskajiem pakalpojumiem. Ja tā patiešām būtu, apspriežamajās valsts tiesību normās nevarētu skaidri un precīzi tikt definētas situācijas, kurās šādas licences ietilpst vienā vai otrā kategorijā. Ciktāl Regula Nr. 1191/69 neattiecas uz pašfinansēšanas režīmu, ikviena neskaidrība par šķirtni starp to un darbībām, kas veiktas sabiedrības interesēs, attieksies arī uz šīs regulas piemērošanas robežām Vācijā.

63      Iesniedzējtiesai ir jāizvērtē, vai Vācijas likumdevējs Regulas Nr. 1191/69 1. panta 1. punkta otrajā daļā paredzēto atkāpi ir izmantojis tā, ka ir izpildītas skaidrības un noteiktības prasības, lai tādējādi atbilstu tiesiskās drošības principam.

64      Tāpēc uz prejudiciālā jautājuma trešo daļu sniedzama atbilde, ka Regula Nr. 1191/69, proti, tās 1. panta 1. punkta otrā daļa, interpretējama tādējādi, ka dalībvalstij ir tiesības šo regulu nepiemērot attiecībā uz regulārā pilsētas, piepilsētas vai reģionālā transporta pakalpojumu sniegšanu, kas ir atkarīga no sabiedriskajām subsīdijām, un ierobežot tās piemērošanu attiecībā uz gadījumiem, kad citādi nebūtu iespējama pietiekama transporta pakalpojumu nodrošināšana, ja vien tiek pienācīgi ievērots tiesiskās drošības princips.

65      Turklāt jānorāda, ka, ja iesniedzējtiesa izlemtu, ka tiesiskās drošības princips pamatprāvā nav ticis izpildīts, tai ir jāņem vērā, ka Regula Nr. 1191/69 Vācijā ir pilnībā piemērojama un tādējādi tā attiecas arī uz pašfinansēšanas režīmā veiktajām darbībām. Šādā gadījumā būs jānoskaidro, vai pamatprāvā apskatāmās licences ir tikušas piešķirtas atbilstoši šīs regulas prasībām un, ja tā, vai pamatprāvā apskatāmās subsīdijas ir tikušas piešķirtas, ievērojot šīs regulas prasības. Gadījumā, ja šīs licences un subsīdijas neatbilst šajā regulā paredzētajiem noteikumiem, iesniedzējtiesai jāsecina, ka tās neatbilst Kopienu tiesību prasībām. Tādā gadījumā nav jāizvērtē tās no Līguma normu viedokļa.

66      Tātad tas, vai pamatprāvā apskatāmās subsīdijas tikušas piešķirtas atbilstoši Līguma normām par valsts atbalstu, izvērtējams vienīgi tiktāl, ciktāl iesniedzējtiesa secina, ka Regula Nr. 1191/69 neattiecas uz pašfinansējuma režīmā veiktām darbībām un ka Vācijas likumdevējs, izmantojot šajā regulā paredzēto iespēju pieņemt atkāpi no tās normām, ir ievērojis tiesiskās drošības principu.

 Prejudiciālā jautājuma pirmā daļa

67      Ar prejudiciālā jautājuma pirmo daļu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai uz subsīdijām, kas paredzētas kā kompensācija par iztrūkumu, kas radies, sniedzot pilsētas, piepilsētas vai reģionālā sabiedriskā transporta pakalpojumus, jebkuros apstākļos attiecas Līguma 92. panta 1. punkts vai arī, ievērojot sniegto transporta pakalpojumu lokālo vai reģionālo raksturu un nepieciešamības gadījumā – attiecīgo darbību jomas nozīmīgumu, šādas subsīdijas neiespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm.

 Tiesai iesniegtie apsvērumi

68      Altmark Trans, Regierungspräsidium un Nahverkehrsgesellschaft atzīmē, ka pamatprāvā apskatāmās subsīdijas neiespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm Līguma 92. panta 1. punkta izpratnē, jo tās attiecas vienīgi uz lokāliem pakalpojumiem un katrā ziņā to apjoms ir tik neliels, ka tiem nav jūtama iespaida uz šādu tirdzniecību.

69      Komisija savukārt norāda, ka kopš 1995. gada astoņas dalībvalstis ir brīvprātīgi atvērušas zināmus pilsētas, piepilsētas vai reģionālo pārvadājumu pakalpojumu tirgus konkurencei ar vienas dalībvalsts uzņēmumiem, kas izvērš darbību citā dalībvalstī. Šāda tirgus atvēršana zināmās dalībvalstīs rāda, ka tirdzniecība Kopienas ietvaros ir ne tikai iespējamība, bet jau realitāte.

70      Jāatceras, ka Tiesa ar savu 2002. gada 18. jūnija lēmumu ir nolēmusi atsākt mutvārdu procesu, lai dotu iespēju pusēm pamatprāvā, dalībvalstīm, Komisijai un Padomei iesniegt apsvērumus par iespējamajām sekām, kādas varētu būt 2001. gada 22. novembra spriedumam lietā C‑53/00 Ferring (Recueil, I‑9067. lpp.) tiktāl, ciktāl tas attiecas uz atbildi, kas jāsniedz šajā lietā.

71      Otrajā tiesas sēdē, 2002. gada 15. oktobrī, Altmark Trans, Regierungspräsidium, Nahverkehrsgesellschaft un Vācijas un Spānijas valdības faktiski ierosināja, lai Tiesa apstiprinātu Ferring spriedumā minētos principus. Lietas dalībnieki tāpēc uzskata, ka valsts finansējums sabiedriskajiem pakalpojumiem ir atbalsts Līguma 92. panta 1. punkta izpratnē vienīgi tad, ja labumi, ko piešķīrušas valsts pārvaldes iestādes, pārsniedz izdevumus, kas radušies, izpildot sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības.

72      Šajā sakarā tiek norādīts, ka Līguma 92. panta 1. punktā minētais atbalsta jēdziens attiecas vienīgi uz pasākumiem, kas dod finanšu labumu vienam vai vairākiem uzņēmumiem. Valsts subsīdija, kas vienīgi kompensē izdevumus, kas radušies, izpildot sabiedriskā pakalpojuma sniegšanas saistības uzņēmumam – saņēmējam, nedod reālu labumu. Turklāt šādā gadījumā konkurence netiek traucēta, jo ikviens uzņēmums, kas sniedz sabiedriskā transporta pakalpojumus, var saņemt sabiedriskās subsīdijas.

73      Otrajā tiesas sēdē Dānijas, Francijas, Nīderlandes un Apvienotās Karalistes valdības faktiski norādīja, ka Tiesai būtu jāņem vērā ģenerāladvokāta Džeikobsa [Jacobs] 2002. gada 30. aprīļa secinājumi lietā C‑126/01 GEMO, kas šobrīd ir Tiesas izskatīšanā. Saskaņā ar šo pieeju ir jānošķir divu kategoriju situācijas. Ja pastāv tieša un nepārprotama saikne starp valsts finansējumu un skaidri noteiktām sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistībām, valsts pārvaldes iestāžu izmaksātās summas nav valsts atbalsts Līguma 92. panta 1. punkta izpratnē. No otras puses, ja šāda saikne nepastāv vai arī sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības nav skaidri definētas, valsts pārvaldes iestāžu izmaksātās summas ir valsts atbalsts.

 Tiesas atbilde

74      Lai atbildētu uz jautājuma pirmo daļu, jāņem vērā dažādie valsts atbalsta jēdziena elementi saskaņā ar Līguma 92. panta 1. punktu. Saskaņā ar iedibināto tiesu praksi atbalsta klasifikācija prasa, lai būtu izpildīti visi šajā normā minētie nosacījumi (skat. 1990. gada 21. marta spriedumu lietā C‑142/87 Beļģija/Komisija (tā dēvētā “Tubemeuse” lieta), Recueil, I‑959. lpp., 25. punkts; 1994. gada 14. septembra spriedumu apvienotajās lietās no C‑278/92 līdz C‑280/92 Spānija/Komisija, Recueil, I‑4103. lpp., 20. punkts, un 2002. gada 16. maija spriedumu lietā C‑482/99 Francija/Komisija, Recueil, I‑4397. lpp., 68. punkts).

75      Līguma 92. panta 1. punktā paredzēti šādi nosacījumi. Pirmkārt, ir jābūt palīdzībai, ko piešķir valsts vai kas sniegta, izmantojot valsts resursus. Otrkārt, palīdzībai jāiespaido tirdzniecība starp dalībvalstīm. Treškārt, palīdzībai jādod priekšrocības tās saņēmējam. Ceturtkārt, palīdzībai jākavē konkurence vai jārada risks, ka tiks kavēta konkurence.

76      Iesniedzējtiesas jautājums attiecas uz otro no šiem nosacījumiem.

77      Šajā sakarā ir jāatzīmē, ka, pirmkārt, nav izslēgts, ka sabiedriskās subsīdijas, kas piešķirtas uzņēmumam, kurš sniedz vienīgi lokālā vai reģionālā transporta pakalpojumus un nesniedz nekādus transporta pakalpojumus ārpus tā mītnes valsts, neiespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm.

78      Ja dalībvalsts uzņēmumam piešķir sabiedriskās subsīdijas, šā uzņēmuma transporta pakalpojumu piedāvājums šā iemesla dēļ var tikt saglabāts vai palielināts, kā rezultātā uzņēmumiem, kas dibināti citās dalībvalstīs ir mazāk izredžu piedāvāt savus transporta pakalpojumus šīs dalībvalsts tirgū (šajā sakarā skat. 1988. gada 13. jūlija spriedumu lietā 102/87 Francija/Komisija, Recueil, 4067. lpp., 19. punkts; 1991. gada 21. marta spriedumu lietā C‑305/89 Itālija/Komisija, Recueil, I‑1603. lpp., 26. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Spānija/Komisija, 40. punkts).

79      Izskatāmajā lietā šis konstatējums nav tikai hipotētisks, jo, kā it īpaši liek secināt Komisijas apsvērumi, kopš 1995. gada vairākas dalībvalstis ir atvērušas zināmus transporta pārvadājumu tirgus konkurencei no uzņēmumiem, kas nodibināti citās dalībvalstīs, jo vairāki uzņēmumi jau piedāvā savus pilsētas, piepilsētas vai reģionālā transporta pakalpojumus dalībvalstīs, kas nav šo uzņēmumu izcelsmes valstis.

80      Attiecīgi, kā norādīts Komisijas 1996. gada 6. marta paziņojumā par de minimis noteikumiem valsts atbalstam (OV C 68, 9. lpp.), šis paziņojums neattiecas uz transportu. Tāpat Komisijas 2001. gada 12. janvāra Regula (EK) Nr. 69/2001 par EK līguma 87. un 88. panta piemērošanu de minimis atbalstam (OV L 10, 30. lpp.) saskaņā ar tās preambulas trešo apsvērumu un 1. panta a) punktu neattiecas uz šo sektoru.

81      Visbeidzot, saskaņā ar Tiesas judikatūru nepastāv slieksnis vai procentuālais apjoms, kuru nesasniedzot, tiek uzskatīts, ka tirdzniecība starp dalībvalstīm netiek iespaidota. Relatīvi mazais atbalsta apjoms vai tas, ka atbalstu saņēmušais uzņēmums ir relatīvi mazs, pats par sevi neizslēdz iespēju, ka var tikt iespaidota tirdzniecība starp dalībvalstīm (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Tubemeuse, 43. punkts, un lietā Spānija/Komisija, 42. punkts).

82      Tādējādi otrais nosacījums Līguma 92. panta 1. punkta piemērošanai, proti, ka atbalstam jābūt tādam, kas var iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm, nav atkarīgs no piedāvāto transporta pakalpojumu lokālā vai reģionālā rakstura vai arī no veikto darbību apjoma.

83      Tomēr, lai uz valsts pasākumu attiektos Līguma 92. panta 1. punkts, kā minēts iepriekš 75. punktā, pasākumam jābūt tādam, ko iespējams uzskatīt par priekšrocību, kas tiek sniegta uzņēmumam – saņēmējam.

84      Pasākumi, kam, lai arī kāda būtu to forma, ir tendence tieši vai netieši būt labvēlīgākiem zināmiem uzņēmumiem (1964. gada 15. jūlija spriedums lietā 6/64 Costa, Recueil, 1141. un 1161. lpp.) vai arī kas ir uzskatāmi par ekonomisku priekšrocību, ko saņēmējuzņēmums neiegūtu parastos tirgus apstākļos (1996. gada 11. jūlija spriedums lietā C‑39/94 SFEI u.c., Recueil, I‑3547. lpp., 60. punkts, un 1999. gada 29. aprīļa spriedums lietā C‑342/96 Spānija/Komisija, Recueil, I‑2459. lpp., 41. punkts), tiek uzskatīti par atbalstu.

85      Tomēr jāpiemin Tiesas lēmums lietā, kas skāra Padomes 1975. gada 16. jūnija Direktīvā 75/439/EEK par atkritumeļļu apglabāšanu paredzēto izdevumu atlīdzināšanu (OV L 194, 23. lpp.). Izdevumu atlīdzību uzņēmumiem, kuri nodarbojās ar atkritumeļļu savākšanu un/vai iznīcināšanu, varēja piešķirt kā kompensāciju par savākšanas un/vai iznīcināšanas pienākumiem, ko tiem bija uzlikusi dalībvalsts, ja vien atlīdzinātie izdevumi nepārsniedza ikgadējos nesegtos izdevumus, kas faktiski parādās uzņēmuma grāmatvedībā, ņemot vērā saprātīgu peļņu. Tiesa nosprieda, ka šāda veida izdevumu atlīdzināšana nav atbalsts Līguma 92. un nākamo pantu izpratnē, bet gan atlīdzība par pakalpojumu, ko snieguši savākšanas vai iznīcināšanas uzņēmumi (skat. 1985. gada 7. februāra spriedumu lietā 240/83 ADBHU, Recueil, 531. lpp., 3. punkta pēdējais teikums un 18. punkts).

86      Līdzīgi Tiesa ir spriedusi, ka, ja tiešajai pārdošanai piemērojamais nodoklis, kas tiek uzlikts farmaceitiskajām laboratorijām, atbilst papildu izdevumiem, kas faktiski rodas vairumtirdzniecības izplatītājiem, pildot savas sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, tas, ka netiek vērtēts vairumtirdzniecības izplatītāju maksājamais nodoklis, var tikt uzskatīts par kompensāciju par to sniegtajiem pakalpojumiem un tādējādi nav valsts atbalsts Līguma 92. panta izpratnē. Tiesa norādīja, ka, ja vien izdarītais izņēmums ir līdzvērtīgs izdevumiem, kas radušies papildus, vairumtirdzniecības izplatītāji negūs faktisku labumu Līguma 92. panta izpratnē, jo vienīgais nodokļa rezultāts būs tāds, ka izplatītāji un laboratorijas no konkurences viedokļa atradīsies vienādās pozīcijās (iepriekš minētais spriedums lietā Ferring, 27. punkts).

87      No šiem spriedumiem izriet, ka, ja valsts veiktais pasākums uzskatāms par kompensāciju, ko uzņēmums saņem, lai izpildītu sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, jo šis uzņēmums faktisku finanšu labumu negūst un tādējādi pasākums nerada tam labvēlīgāku pozīciju konkurencē kā uzņēmumiem, kas konkurē ar šo uzņēmumu, uz šādu pasākumu Līguma 92. panta 1. punkts neattiecas.

88      Taču, lai šāda kompensācija apskatāmajā lietā netiktu klasificēta par valsts atbalstu, ir jāizpilda virkne noteikumu.

89      Pirmkārt, saņēmējuzņēmumam faktiski ir jābūt uzliktām sabiedrisko pakalpojumu pildīšanas saistībām un šīm saistībām jābūt skaidri definētām. Pamatprāvā iesniedzējtiesai tāpēc jāizvērtē, vai Altmark Trans uzliktās sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības skaidri izriet no valsts tiesību normām un/vai no licencēm, kas tiek apskatītas pamatprāvā.

90      Otrkārt, lai izvairītos no ekonomisko priekšrocību piešķiršanas saņēmējuzņēmumam salīdzinājumā ar konkurējošajiem uzņēmumiem, kompensāciju aprēķināšanas parametriem jābūt iepriekš objektīvi un caurredzami noteiktiem.

91      Tāpēc dalībvalsts veikts maksājums, lai kompensētu uzņēmuma zaudējumus, ja kompensācijas aprēķināšanas paņēmieni nav iepriekš noteikti un vēlāk izrādās, ka zināmu pakalpojumu sniegšana sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību ietvaros nav ekonomiski dzīvotspējīga, ir uzskatāms par finanšu pasākumu, kas ietilpst valsts atbalsta jēdzienā Līguma 92. panta 1. punkta izpratnē.

92      Treškārt, kompensācija nedrīkst pārsniegt summu, kas nepieciešama, lai nosegtu visus vai daļu izdevumu, kas radušies, pildot sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, ņemot vērā atbilstošos rēķinus un saprātīgu peļņu saistībā ar šo saistību izpildi. Šī nosacījuma izpilde ir būtiski svarīga, lai nodrošinātu, ka saņēmējuzņēmums nesaņem nekādas priekšrocības, kas traucē vai draud traucēt konkurenci, nostiprinot šī uzņēmuma konkurences pozīciju.

93      Ceturtkārt, ja uzņēmums sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistībām konkrētajā gadījumā nav izvēlēts sabiedrisko iepirkumu procedūras rezultātā, kas ļautu izvēlēties pretendentu, kurš spēj šos pakalpojumus piedāvāt par sabiedrībai viszemāko cenu, kompensācijas apjoms nosakāms, pamatojoties uz to izdevumu analīzi, kādi, pildot šīs saistības, rastos tipiskam uzņēmumam, kas ir labi vadīts un adekvāti nodrošināts ar transporta līdzekļiem, lai spētu izpildīt sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, ņemot vērā atbilstošos rēķinus un paredzot saprātīgu peļņu par šo saistību izpildi.

94      No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka, ja uzņēmumam piešķirtās sabiedriskās subsīdijas, kas tieši nepieciešamas, lai izpildītu sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumu saistības, ar nolūku atlīdzināt izdevumus, kas radušies, šīs saistības izpildot, atbilst noteikumiem, kas iztirzāti iepriekš 89.–93. punktā, šādas subsīdijas neietilpst Līguma 92. panta 1. punkta regulēšanas sfērā. Atbilstoši valsts pasākums, kas neatbilst vienam vai vairākiem no šiem noteikumiem, ir jāuzskata par valsts atbalstu šīs tiesību normas izpratnē.

95      Tāpēc uz prejudiciālā jautājuma pirmo daļu sniedzama atbilde, ka priekšnoteikums Līguma 92. panta 1. punkta piemērošanai, kas prasa, lai atbalsts iespaidotu tirdzniecību starp dalībvalstīm, nav atkarīgs no sniegto transporta pakalpojumu lokālā vai reģionālā rakstura vai no veikto darbību apjoma.

Tomēr uz sabiedriskām subsīdijām, kuru mērķis ir nodrošināt pilsētas, piepilsētas vai reģionālā regulārā transporta pakalpojumu sniegšanu, šī tiesību norma neattiecas, ja šādas subsīdijas ir uzskatāmas par kompensāciju izdevumiem, kas uzņēmumam radušies, sniedzot šos pakalpojumus, lai šādi izpildītu savas sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības. Lai šo kritēriju piemērotu, iesniedzējtiesai ir jāizvērtē, vai ir izpildīti šādi nosacījumi:

–        pirmkārt, saņēmējuzņēmumam faktiski ir jāpilda sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības un šīm saistībām ir jābūt skaidri definētām;

–        otrkārt, kompensācijas aprēķināšanas parametriem jābūt iepriekš objektīvi un caurredzami noteiktiem;

–        treškārt, kompensācija nedrīkst pārsniegt summu, kas nepieciešama, lai atlīdzinātu visus vai daļu izdevumu, kas uzņēmumam radušies, izpildot savas sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, ņemot vērā atbilstošos rēķinus un paredzot saprātīgu peļņu par šo saistību izpildi;

–        ceturtkārt, ja uzņēmums sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistībām konkrētajā gadījumā nav izvēlēts sabiedrisko iepirkumu procedūras rezultātā, ļaujot izvēlēties pretendentu, kurš spēj šos pakalpojumus piedāvāt par sabiedrībai viszemāko cenu, kompensācijas apjoms nosakāms, pamatojoties uz to izdevumu analīzi, kādi, pildot šīs saistības, rastos tipiskam uzņēmumam, kas ir labi vadīts un adekvāti nodrošināts ar transporta līdzekļiem, lai spētu izpildīt sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, ņemot vērā atbilstošos rēķinus un paredzot saprātīgu peļņu par šo saistību izpildi.

 Prejudiciālā jautājuma otrā daļa

96      Prejudiciālā jautājuma otrajā daļā iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Līguma 77. pants var tikt attiecināts uz sabiedriskajām subsīdijām, kas kompensē papildu izdevumus, kas radušies, pildot sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, neņemot vērā Regulu Nr. 1191/69.

 Tiesai iesniegtie apsvērumi

97      Altmark Trans norāda, ka valsts likumdevēja izvēles iespēja atļaut sabiedriskās subsīdijas ar mērķi kompensēt iztrūkumu, kas radies, sniedzot pilsētas, piepilsētas vai reģionālā sabiedriskā transporta pakalpojumus, neievērojot Regulu Nr. 1191/69, nav atkarīga no Līguma 77. panta.

98      Regierungspräsidium savukārt norāda, ka Līguma 77. pantā valsts likumdevējam nav paredzētas tiesības atļaut sabiedriskās subsīdijas, neņemot vērā Regulu Nr. 1191/69.

99      Nahverkehrsgesellschaft apgalvo, ka tiktāl, ciktāl pamatprāvā apskatāmās sabiedriskās subsīdijas ir pakļautas Līguma 92. pantā paredzētajam aizliegumam, Līguma 77. pants izslēdz tās piemērošanu, jo šīs subsīdijas atbilst pēdējā minētajā pantā paredzētajiem noteikumiem. Tādējādi Nahverkehrsgesellschaft norāda, ka konkrētajā gadījumā Regula Nr. 1191/69 neizslēdz šādu subsīdiju piešķiršanu.

100    Komisija uzskata, ka atbilstoši Līguma 77. pantam valsts likumdevējam ir tiesības piešķirt sabiedriskās subsīdijas, lai kompensētu iztrūkumu, kas radies pilsētas, piepilsētas vai reģionālā sabiedriskā transporta sfērā, neņemot vērā Regulu Nr. 1191/69, bet šīs subsīdijas šādā gadījumā ir pilnībā pakļautas iepriekšējās paziņošanas procedūrai, kas paredzēta EK līguma 93. panta 3. punktā (tagad – EKL 88. panta 3. punkts) par valsts atbalsta izvērtēšanu.

 Tiesas atbilde

101    EK līguma 77. pantā noteikts, ka atbalsts ir saderīgs ar Līgumu, ja tas vajadzīgs transporta koordinācijai vai ja tas ir atlīdzība par tādu saistību izpildi, kuras parasti uzskata par sabiedriskajiem pakalpojumiem.

102    Iepriekš 37. punktā ir minēts, ka, ja Regula nebūtu piemērojama attiecībā uz pamatprāvu, būtu jāizvērtē, vai uz pamatprāvā aplūkojamajām subsīdijām attiecas Līguma noteikumi par valsts atbalstu.

103    No iepriekš 65. un 66. punktā iztirzātā izriet, ka Regula Nr. 1191/69 varētu būt attiecināma uz strīdu pamatprāvā tiktāl, ciktāl Vācijas likumdevējs no regulas piemērošanas sfēras nav izslēdzis pašfinansēšanas režīmā veiktās darbības vai nav veicis to atbilstoši tiesiskās drošības principam. Ja izrādīsies, ka tā, šīs regulas noteikumi attieksies uz subsīdijām, kas apskatāmas pamatprāvā, un iesniedzējtiesai nebūs jāizvērtē, vai šīs subsīdijas ir saderīgas ar primārajām tiesību normām.

104    Ja tomēr Regula Nr. 1191/69 neattieksies uz strīdu pamatprāvā, no atbildes uz jautājuma pirmo daļu izriet, ka tiktāl, ciktāl pamatprāvā apskatāmās subsīdijas ir uzskatāmas par kompensāciju par transporta pakalpojumiem, kas sniegti, izpildot sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, un izpilda nosacījumus, kas minēti iepriekš 89.–93. punktā, uz šīm subsīdijām neattiecas Līguma 92. pants un tāpēc nav jāatsaucas uz Līguma 77. pantā paredzēto šī panta izņēmumu.

105    Tātad valsts atbalstu un kopējo transporta politiku regulējošās primāro tiesību normas attiecībā uz pamatprāvā apskatāmajām subsīdijām būtu piemērojamas, pirmkārt, vienīgi tiktāl, ciktāl uz šīm subsīdijām neattiecas Regulas Nr. 1191/69 noteikumi, un, otrkārt, vienīgi tad, ja tās piešķirtas, lai kompensētu papildu izdevumus, kas radušies, pildot sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, ja nav izpildīti iepriekš 89.–93. punktā minētie nosacījumi.

106    Tomēr, pat ja netiktu izvērtēta pamatprāvā apskatāmo subsīdiju atbilstība Līguma noteikumiem par valsts atbalstu, 77. pantā paredzētais izņēmums kā tāds nevarētu tikt piemērots.

107    1970. gada 4. jūnijā Padome pieņēma Regulu (EEK) Nr. 1107/70 par atbalsta piešķiršanu pārvadājumiem pa dzelzceļu, autoceļiem un iekšējiem ūdensceļiem (OV L 130, 1. lpp.). Šīs regulas 3. pantā ir noteikts, ka “[n]eskarot noteikumus [..] Regulā (EEK) Nr. 1192/69 [..] un Regulā (EEK) Nr. 1191/69 [..], dalībvalstis nedz veic koordinācijas pasākumus, nedz uzliek saistības, kuras parasti uzskata par sabiedriskajiem pakalpojumiem, kas paredz atbalsta piešķiršanu saskaņā ar Līguma 77. pantu, izņemot turpmāk minētos gadījumus vai apstākļus”. No tā izriet, ka dalībvalstīm vairs nav tiesību atsaukties uz Līguma 77. pantu, izņemot gadījumus, kas minēti Kopienu sekundārajās tiesību normās.

108    Tādējādi tiktāl, ciktāl Regula Nr. 1191/69 nav piemērojama konkrētajā gadījumā un pamatprāvā apskatāmās subsīdijas ietilpst Līguma 92. panta 1. punkta regulēšanas sfērā, Regulā Nr. 1107/70 izsmeļoši ir uzskaitīti apstākļi, kādos dalībvalstu pārvaldes iestādes var piešķirt atbalstu saskaņā ar Līguma 77. pantu.

109    Tādējādi uz prejudiciālā jautājuma otro daļu sniedzama atbilde, ka Līguma 77. pants nevar tikt piemērots attiecībā uz sabiedriskajām subsīdijām, kas kompensē papildu izdevumus, kas radušies, izpildot sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, neņemot vērā Regulu Nr. 1191/69.

 Par tiesāšanās izdevumiem

110    Tiesāšanās izdevumi, kas radušies Vācijas, Dānijas, Spānijas, Francijas, Nīderlandes un Apvienotās Karalistes valdībām un Komisijai, kas iesniegušas apsvērumus Tiesai, nav atlīdzināmi. Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu

TIESA,

atbildot uz jautājumiem, ko tai ar savu 2000. gada 6. aprīļa rīkojumu iesniedza Bundesverwaltungsgericht, nospriež:

1)      Padomes 1969. gada 26. jūnija Regula (EEK) Nr. 1191/69 par dalībvalstu darbību sakarā ar saistībām, kuras parasti uzskata par sabiedriskajiem pakalpojumiem, dzelzceļa pārvadājumu, autopārvadājumu un iekšējo ūdensceļu pārvadājumu nozarē, ar grozījumiem, kas paredzēti Padomes 1991. gada 20. jūnija Regulā (EEK) Nr. 1893/91, proti, tās 1. panta 1. punkta otrā daļa, interpretējama tādējādi, ka dalībvalstij ir tiesības nepiemērot Regulu attiecībā uz pilsētas, piepilsētas vai reģionālā regulārā transporta pakalpojumiem, kas neizbēgami atkarīgi no sabiedriskajām subsīdijām, un ierobežot tās piemērošanu attiecībā uz gadījumiem, kad citādi nebūtu iespējama adekvāta transporta pakalpojumu sniegšana, tomēr nodrošinot tiesiskās drošības principa ievērošanu;

2)      EK līguma 92. panta 1. punkta (tagad, pēc grozījumiem – EKL 87. panta 1. punkts) piemērošanas priekšnoteikums, ka atbalstam jābūt tādam, kas iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm, nav atkarīgs no sniegto transporta pakalpojumu lokālā vai reģionālā rakstura vai no attiecīgo darbību sfēras apjoma.

Tomēr šī tiesību norma neattiecas uz sabiedriskajām subsīdijām, lai nodrošinātu pilsētas, piepilsētas vai reģionālā regulārā transporta pakalpojumu sniegšanu, ja šādas subsīdijas ir uzskatāmas par kompensāciju par pakalpojumiem, ko sniedz saņēmējuzņēmums, lai izpildītu savas sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības. Šī kritērija piemērošanas nolūkā iesniedzējtiesai ir jāizvērtē, vai ir izpildīti šādi noteikumi:

–        pirmkārt, saņēmējuzņēmumam faktiski ir jāpilda sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības un šīm saistībām ir jābūt skaidri definētām;

–        otrkārt, kompensācijas aprēķināšanas parametriem jābūt iepriekš objektīvi un caurredzami noteiktiem;

–        treškārt, kompensācija nedrīkst pārsniegt summu, kas nepieciešama, lai atlīdzinātu visus vai daļu izdevumu, kas uzņēmumam radušies, izpildot savas sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, ņemot vērā atbilstošos rēķinus un paredzot saprātīgu peļņu par šo saistību izpildi;

–        ceturtkārt, ja uzņēmums sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistībām konkrētajā gadījumā nav izvēlēts sabiedrisko iepirkumu procedūras rezultātā, kas atļautu izvēlēties pretendentu, kurš spēj šos pakalpojumus piedāvāt par sabiedrībai viszemāko cenu, kompensācijas apjoms nosakāms, pamatojoties uz to izdevumu analīzi, kādi, pildot šīs saistības, rastos tipiskam uzņēmumam, kas ir labi vadīts un adekvāti nodrošināts ar transporta līdzekļiem, lai spētu izpildīt sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, ņemot vērā atbilstošos rēķinus un paredzot saprātīgu peļņu par šo saistību izpildi.

3)      EK līguma 77. pants (tagad – EKL 73. pants) nevar tikt piemērots attiecībā uz sabiedriskajām subsīdijām, kas kompensē papildu izdevumus, kas radušies, izpildot sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, neņemot vērā Regulu Nr. 1191/69, kas grozīta ar Regulu Nr. 1893/91.

Rodríguez Iglesias

Puissochet

Wathelet

Schinthen

Timmermans

Gulmann

Edward

La Pergola

Jann

Skouris

Macken

Colneric

von Bahr

Cunha Rodrigues

Rosas

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2003. gada 24. jūlijā.

Sekretārs

Tiesas priekšsēdētājs

R. Grass

G. C. Rodríguez Iglesias

---

* Tiesvedības valoda – vācu