—

Cartier parfums – lunettes SAS vārdā – A.‑F. Roger un A. Sevaux, avocats,

—

Francijas valdības vārdā – D. Colas un B. Beaupère-Manokha, pārstāvji,

—

Austrijas valdības vārdā – C. Pesendorfer, pārstāve,

—

Šveices valdības vārdā – M. Jametti, pārstāve,

—

Eiropas Komisijas vārdā – S. Lejeune un A.‑M. Rouchaud-Joët, pārstāves,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 2. lpp.) 27. panta 2. punktu.

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Cartier parfums – lunettes SAS (turpmāk tekstā – “Cartier”) un Axa Corporate Solutions assurances SA (turpmāk tekstā – “Axa assurances”) un sabiedrībām Ziegler France SA (turpmāk tekstā – “Ziegler France”), Montgomery Transports SARL (turpmāk tekstā – “Montgomery Transports”), Inko Trade s. r. o. (turpmāk tekstā – “Inko Trade”), Jaroslav Matěja, un Groupama Transport jautājumā par Cartier un Axa assurances nodarīto zaudējumu, kas radušies preču zādzības dēļ kravas starptautiskā autopārvadājuma laikā, atlīdzību.

3

Regulas Nr. 44/2001 preambulas 2. apsvērumā ir noteikts, ka “dažas atšķirības to valstu tiesību aktu starpā, kas reglamentē jurisdikciju un spriedumu atzīšanu, kavē pareizu iekšējā tirgus darbību. Būtiski ir noteikumi par tiesību aktu pretrunām civillietās un komerclietās apvienošanai un formalitāšu ātras un vienkāršas spriedumu atzīšanas un izpildes vienkāršošanai dalībvalstīs, kurām ir saistoša šī regula”.

4

Šīs regulas preambulas 15. apsvēruma formulējums ir šāds:

“Saskaņotas tiesas spriešanas interesēs jāsamazina vienlaicīgas tiesvedības iespēja un jānodrošina, ka divās dalībvalstīs netaisa pretrunīgus spriedumus. Jābūt skaidram un iedarbīgam mehānismam, lai izšķirtu lis pendens lietas un saistītas darbības un novērstu problēmas, ko izraisa valstu atšķirības attiecībā uz laika noteikšanu, kad lieta tiek uzskatīta par izskatītu. Šajā regulā laiks būtu jānosaka patstāvīgi.”

5

Minētās regulas 24. pantā, kas ir ietvers II nodaļas saistībā ar jurisdikcijas normām 7. iedaļā ar nosaukumu “Jurisdikcijas atlikšana [noteikšana]”, ir noteikts:

“Papildus jurisdikcijai, kas atvasināta no citiem šīs regulas noteikumiem, jurisdikcija ir tās dalībvalsts tiesai, kurā atbildētājs ierodas. Šo normu nepiemēro, ja atbildētājs ieradies, lai apstrīdētu jurisdikciju, vai citai tiesai ir izņēmuma jurisdikcija saskaņā ar 22. pantu”.

6

Šīs pašas regulas 25. pants, kurš ir ietverts II nodaļas 8. iedaļā ar nosaukumu “Jurisdikcijas un pieņemamības pārbaude”, ir izteikts šādi:

“Ja kāda dalībvalsts tiesa saņem lietu, kura principā ir saistīta ar lietu, kurā citas dalībvalsts tiesai ir izņēmuma jurisdikcija saskaņā ar 22. pantu, tā pēc pašas ierosmes paziņo, ka tai nav jurisdikcijas.”

7

Regulas Nr. 44/2001 27. pantā, kurš ietverts tās II nodaļas 9. iedaļā ar nosaukumu “Ar lis pendens saistītas prasības”, ir paredzēts:

“1.   Ja prasības par vienu un to pašu pamatu un priekšmetu starp tām pašām pusēm ceļ dažādu līgumslēdzēju valstu tiesās, visas pārējās tiesas, izņemot tiesu, kurā pirmajā iesniegta lieta, pēc pašu iniciatīvas aptur lietas izskatīšanu, līdz tiek noskaidrota jurisdikcija tai tiesai, kurā pirmajā lieta iesniegta.

2.   Ja tiek konstatēta pirmās iesaistītās tiesas jurisdikcija, otrajai iesaistītajai tiesai jāatsakās no jurisdikcijas par labu pirmajai.”

8

Regula Nr. 44/2001 attiecībās starp dalībvalstīm tika aizstāta ar 1968. gada 27. septembra Konvenciju par jurisdikciju, spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 1972, L 299, 32. lpp.), kas grozīta ar secīgām konvencijām par jaunu dalībvalstu pievienošanos šai konvencijai (turpmāk tekstā – “Briseles konvencija”). Šīs konvencijas 18. pantā, kas ir ietverts 6. iedaļā ar nosaukumu “Jurisdikcijas noteikšana”, ir noteikts:

“Papildus jurisdikcijai, kas atvasināta no citiem šīs Konvencijas noteikumiem, jurisdikcija ir tās līgumslēdzējas valsts tiesai, kurā atbildētājs ierodas. Šo normu nepiemēro, ja atbildētājs ieradies, lai apstrīdētu jurisdikciju, vai citai tiesai ir izņēmuma jurisdikcija saskaņā ar 16. pantu.”

9

Briseles konvencijas 21. pantā tā sākotnējā redakcijā, kas bija ietverta tās 8. iedaļā ar nosaukumu “Ar lis pendens saistītas prasības”, bija noteikts:

“Ja prasības ar vienu un to pašu pamatu un priekšmetu un starp tām pašām pusēm ir celtas dažādu līgumslēdzēju valstu tiesās, tad visas tiesas, kas nav tiesa, kurā pirmajā celta prasība, pat pēc savas iniciatīvas atsakās no piekritības par labu tās tiesas jurisdikcijai, kurā pirmajā ir celta prasība.

Tiesa, kurai būtu jāatsakās no piekritības, var apturēt lietas izskatīšanu, ja tiek apstrīdēta otras tiesas piekritība.”

10

Cartier bija uzticējusi Ziegler France kosmētisko preču autopārvadāšanu starp Ženasu [Genas] (Francija) un Vikfordu [Wickford] (Apvienotā Karaliste). Ziegler France noslēdza apakšuzņēmuma līgumu par šo preču pārvadāšanu ar Montgomery Transports, kura savukārt pati tālāk šo pakalpojumu uzticēja savam apakšuzņēmējam – Inko Trade, kas nodeva savus pienākumus Jaroslav Matěja.

11

Jaroslav Matěja2007. gada 25. septembrī pārņēma atbildību par šīm precēm sabiedrības Saflog noliktavā Ženasā. Naktī no 2007. gada 26. uz 27. septembri plkst. 00:30 atbilstoši spēkā esošajam tiesiskajam regulējumam par auto vadīšanas ilgumu šoferis apstājās atklātā stāvvietā Apvienotā Karalistē, lai atpūstos. Nākamajā rītā viņš konstatēja, ka prece daļēji ir nozagta. Cartier apdrošināšanas sabiedrība Axa assurances zaudējumus novērtēja EUR 145 176,08 apmērā. Axa assurances izmaksāja Cartier zaudējumu atlīdzību EUR 144 176,08 apmērā.

12

2008. gada 24. septembrīCartier un Axa assurances cēla prasību Tribunal de commerce de Roubaix-Tourcoing [Rubē‑Turkuānas Tirdzniecības tiesā] par solidāru atbildību pret Ziegler France, Montgomery Transports, Inko Trade un Jaroslav Matěja, lūdzot tām piespriest summas EUR 145 176,08 apmērā samaksu.

13

Vēlāk šajā pašā tiesā virkne pārvadātāju iesniedza dažādus ar garantiju saistītus pieteikumus, kuru [atbalstam] iestājās viņu atbilstošie apdrošinātāji.

14

Tribunal de commerce de Roubaix-Tourcoing izdeva rīkojumu visas šīs tiesvedības apvienot.

15

2010. gada 28. augusta tiesas sēdē Ziegler France izvirzīja lis pendens iebildi, pamatojoties uz Regulas Nr. 44/2001 27. pantu, ar pamatojumu, ka tā 2008. gada 16. septembrī ir iesniegusi prasības pieteikumu Apvienotās Karalistes High Court of Justice (England & Wales), Queen’s Bench Division (London Mercantile Court) [Augstākās tiesas Anglijas un Velsas Karaliskajā tiesā]. Kā izriet no Tiesai nodotajiem lietas materiāliem, Ziegler France iesniedza Apvienotās Karalistes tiesā “claim form”, kas tika reģistrēta pret Cartier, sabiedrību Saflog un Wright Kerr Tyson Ltd, saskaņā ar Anglijas tiesībām reģistrētu sabiedrību, lūdzot izvērtēt iestājušos atbildību un noteikt zaudējumu apmēru summu, kas Cartier radušies šīs zādzības dēļ.

16

Cartier un Axa assurances norādīja uz šīs iebildes nepieņemamību tādēļ, ka tā nav tikusi izvirzīta limine litis. Faktiski Ziegler France pirms tiesas sēdes Tribunal de commerce de Roubaix-Tourcoing esot iesniegusi rakstveida prasījumus par prasību pēc būtības, lai gan saskaņā ar Francijas Civilprocesa kodeksa [Code de procédure civile français] 74. pantu procesuālās iebildes ir jāizvirza pirms aizstāvības pēc būtības, pretējā gadījumā tie ir nepieņemami.

17

Cartier un Axa assurances arī norādīja, ka lis pendens iebilde ir ne tikai nepieņemama, bet arī nepamatota, jo High Court of Justice – pirmās iesaistītās tiesas – jurisdikcija neesot bijusi konstatēta Regulas Nr. 44/2001 27. panta izpratnē, un ka abas lietvedības nebija nedz par vienu un to pašu priekšmetu, nedz starp tiem pašiem lietas dalībniekiem.

18

Ar 2011. gada 6. janvāra spriedumu Tribunal de commerce de Roubaix-Tourcoing atzina Ziegler France izvirzīto lis pendens iebildi par pamatotu tādēļ, ka tostarp Francijas Civilprocesa kodeksa 871. pantā ir atļauts procesuālās iebildes izvirzīt mutiski.

19

Šajā ziņā šī tirdzniecības tiesa konstatēja, ka pirmā prasība tika celta High Court of Justice un ka tās jurisdikcija nav apstrīdēta. Tātad attiecībā uz strīdu starp Cartier un Axa assurances un Ziegler France minētā tirdzniecības tiesa saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 27. panta 2. punktu atteicās no piekritības par labu Apvienotās Karalistes tiesas jurisdikcijai. Attiecībā uz pārējiem lietas dalībniekiem Tribunal de commerce de Roubaix-Tourcoing nolēma apturēt lietas izskatīšanu līdz High Court of Justice nolēmuma pieņemšanai.

20

Cour d’appel de Douai [Duē Apelācijas tiesa] (Francija) ar savu 2011. gada 14. aprīļa spriedumu apstiprināja Tribunal de commerce de Roubaix-Tourcoing spriedumu, tostarp uzskatot, ka tiesvedībā starp Cartier un Axa assurances un Ziegler France bija izpildīti lis pendens nosacījumi un ka šī tiesa bija likumīgi atteikusies no jurisdikcijas par labu High Court of Justice. Cour d’appel de Douai nosprieda, ka no dokumenta par lietas ierosināšanu Apvienotās Karalistes tiesā, kas bija iesniegts pirms prasības celšanas Francijā, neapšaubāmi izrietēja, ka runa ir par to pašu pārvadāšanu, kas tika īstenota no sabiedrības Saflog noliktavām Cartier labā, un ka, pat ja tikai daži lietas dalībnieki bija tie paši abās tiesās, kurās lieta tiek izskatīta, nebija apstrīdams, ka Ziegler France atbildībai, par kuru spriež High Court of Justice, būs sekas attiecībā uz Montgomery Transports, Inko Trade, Jaroslav Matěja un Groupama Transport.

21

Cartier un Axa assurances iesniedza kasācijas sūdzību par šo spriedumu iesniedzējtiesā. Šie lietas dalībnieki tostarp norādīja, ka Cour d’appel de Douai nav ņēmusi vērā Regulas Nr. 44/2001 27. panta jēgu un piemērošanas jomu, nospriežot, ka High Court of Justice jurisdikcija esot “noskaidrota” atbilstoši šim pantam, jo šī jurisdikcija netika apstrīdēta. Šīs sabiedrības uzskata, ka pirmās iesaistītās tiesas jurisdikciju var konstatēt tikai ar šīs tiesas nolēmumu, kurā skaidri tiek noraidīta tās jurisdikcijas neesamība, vai pēc visu tiesību aizsardzības līdzekļu izsmelšanas, kas ir izmantojami pret šo tās jurisdikciju nosakošo lēmumu.

22

Tādējādi, kā izriet no lietas materiāliem valsts līmenī, iesniedzējtiesa uzskata, ka netiek apstrīdēts, ka pirmā prasība ir celta Apvienotās Karalistes tiesā un ka nosacījumi saistībā ar lietas dalībnieku identiskumu un tiesvedības priekšmetu šajā lietā ir izpildīti. Tomēr, ņemot vērā atšķirīgos doktrinālos uzskatus Francijā, iesniedzējtiesai ir šaubas par jēdziena “pirmās iesaistītās tiesas jurisdikcija” piemērojamību Regulas Nr. 44/2001 27. panta 2. punkta izpratnē.

23

Šādos apstākļos Cour de cassation [Kasācijas tiesa] nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [..] Regulas [..] Nr. 44/2001 [..] 27. panta 2. [punkts] ir jāinterpretē tādējādi, ka pirmās iesaistītās tiesas jurisdikcija ir noskaidrota tādēļ, ka vai nu neviens no lietas dalībniekiem nav izvirzījis argumentu par tās jurisdikcijas neesamību, vai nu šī tiesa ar nepārsūdzamu lēmumu ir atzinusi savu jurisdikciju neatkarīgi no tās iemesla, tostarp tādēļ, ka ir izsmelti visi tiesību aizsardzības līdzekļi?”

24

Vispirms jāprecizē, ka, lai gan pamatlietā par jautājumu saistībā ar lis pendens situācijas pastāvēšanu Regulas Nr. 44/2001 27. panta 1. punkta izpratnē tika debatēts pirmās instances un apelācijas instances tiesās, iesniedzējtiesa ir uzdevusi Tiesai jautājumu tikai par šīs regulas 27. panta 2. punkta piemērojamību.

25

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru tikai valsts tiesa, kura izskata pamatlietu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā lietas īpatnības, var noteikt gan to, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir vajadzīgs, lai tā varētu taisīt spriedumu, gan arī Tiesai uzdoto jautājumu atbilstību (2013. gada 17. oktobra spriedums lietā C‑184/12 Unamar, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

26

Turklāt ir svarīgi norādīt, ka neviens no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem nepierāda, ka tiesvedībā pamatlietā būtu izņēmuma jurisdikcija, kas paredzēta Regulas Nr. 44/2001 22. pantā. Tātad Tiesai nav tiesību spriest par gadījumu, kad otrai iesaistītajai tiesai šāda jurisdikcija ir (šajā ziņā skat. 1991. gada 27. jūnija spriedumu lietā C-351/89 Overseas Union Insurance u.c., Recueil, I-3317. lpp., 20. punkts).

27

Tātad ir jāuzskata, ka ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 44/2001 27. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai pirmās iesaistītās tiesas jurisdikcija būtu noskaidrota, šīs normas izpratnē pietiek, ka neviens no lietas dalībniekiem nav izvirzījis iebildi par tās jurisdikcijas neesamību, vai arī šai tiesai ir netieši vai tieši jāatzīst sava jurisdikcija ar nolēmumu, kurš ir kļuvis galīgs.

28

Šajā ziņā no Tiesai iesniegtajiem materiāliem izriet, ka pamatlietā pirmā iesaistītā tiesa nav pēc savas ierosmes atteikusies no savas jurisdikcijas un ka Cartier ieradās šajā tiesā, apstrīdot Ziegler France apgalvojumus pēc to būtības, nevis lai izvirzītu iebildi par šīs tiesas jurisdikcijas neesamību.

29

Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 27. panta 1. punktu lis pendens situācijā dažādu līgumslēdzēju valstu tiesās visas pārējās tiesas pēc pašu iniciatīvas aptur lietas izskatīšanu, līdz tiek noskaidrota jurisdikcija tai tiesai, kurā pirmajā lieta iesniegta.

30

Turklāt šī panta 2. punktā ir paredzēts, ka, ja tiek konstatēta pirmās iesaistītās tiesas jurisdikcija, otrajai iesaistītajai tiesai jāatsakās no jurisdikcijas par labu pirmajai.

31

Tālāk jānorāda – kā pareizi norādīja Francijas valdība un Eiropas Komisija –, ka Regulā Nr. 44/2001 nav precizēts, ar kādiem nosacījumiem pirmās iesaistītās tiesas jurisdikcija ir jāuzskata par “noskaidrotu” šīs regulas 27. panta izpratnē.

32

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru minētās regulas normas ir jāinterpretē autonomi saistībā ar regulas sistēmu un tās mērķiem (skat. 2012. gada 15. novembra spriedumu lietā C‑456/11 Gothaer Allgemeine Versicherung u.c., 25. punkts un minētā judikatūra).

33

Līdz ar to, lai atbildētu uz uzdoto jautājumu, jāņem vērā Regulas Nr. 44/2001 vispārējā sistēma un mērķi.

34

Pirmkārt, attiecībā uz Regulas Nr. 44/2001 vispārējo sistēmu ir jāatgādina, ka tās 24. panta pirmajā teikumā ir paredzēts noteikums par jurisdikciju, kurš pamatots ar atbildētāja ierašanos tiesā, attiecībā uz visiem strīdiem, kuros tiesas, kas izskata lietu, jurisdikcija neizriet no citām šīs regulas tiesību normām. Šī tiesību norma ir tajā skaitā piemērojama gadījumos, kad tiesā ir celta prasība, pārkāpjot minētās regulas tiesību normas, un nozīmē, ka atbildētāja ierašanos tiesā var uzskatīt par vārdos neizteiktu tiesas, kas izskata lietu, jurisdikcijas atzīšanu un līdz ar to par tās jurisdikcijas noteikšanu (2010. gada 20. maija spriedums lietā C-111/09 ČPP Vienna Insurance Group, Krājums, I-4545. lpp., 21. punkts).

35

Regulas Nr. 44/2001 24. panta otrajā teikumā ir paredzēti izņēmumi no šī vispārējā noteikuma. Tajā ir noteikts, ka attiecībā uz strīdiem, uz kuriem attiecas minētās regulas 22. pantā paredzētie noteikumi par izņēmuma jurisdikciju, vārdos neizteiktas vienošanās par tiesas, kas izskata lietu, jurisdikcijas noteikšanu nav, ja atbildētājs izvirza iebildi par jurisdikcijas neesamību, tādējādi paužot savu vēlmi nepiekrist šīs tiesas jurisdikcijai (iepriekš minētais spriedums lietā ČPP Vienna Insurance Group, 22. punkts).

36

Tiesa jau ir nospriedusi, ka no Briseles konvencijas 18. panta – tiesību normas, kas būtībā ir identiska Regulas Nr. 44/2001 24. pantam, – mērķa izriet, ka jurisdikciju, ja vien tas nav izdarīts pirms jebkādas aizstāvības pēc būtības, nevar apstrīdēt pēc argumentu izvirzīšanas, ko saskaņā ar valsts procesuālajām tiesībām uzskata par pirmo aizstāvību tiesā, kas izskata lietu (1981. gada 24. jūnija spriedums lietā 150/80 Elefanten Schuh, Recueil, 1671. lpp., 16. punkts, un 2013. gada 13. jūnija spriedums lietā C‑144/12 Goldbet Sportwetten, 37. punkts).

37

Turklāt tika nospriests, ka Briseles konvencijas 18. pants ir piemērojams arī gadījumos, kad atbildētājs lūdz ne tikai noteikt tiesas, kurā ir iesniegta prasība, jurisdikciju, bet arī izskatīt lietu pēc būtības. Tomēr jurisdikcijas apstrīdēšanai var būt šajā 18. pantā noteiktā iedarbība tikai tad, ja prasītājs un tiesa, kas izskata lietu, no atbildētāja pirmās aizstāvības saprot, ka tas vēlas ierobežot jurisdikciju (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Elefanten Schuh, 14. un 15. punkts).

38

No tā izriet, ka Regulas Nr. 44/2001 ieviestā sistēma, kā izriet no tās 24. un 27. panta, bija paredzēta, lai novērstu lietas izskatīšanas atlikšanas paildzināšanos tiesā, kurā ir iesniegts otrais prasības pieteikums, lai gan pirmās iesaistītās tiesas jurisdikciju patiesībā vairs nevarēja apstrīdēt, kā tas jau ir atgādināts šī sprieduma 36. punktā.

39

Taču šāds risks nepastāv, ja – kā pamatlietā – pirmā iesaistītā tiesa nav pēc savas ierosmes atteikusies no savas jurisdikcijas un ja neviens lietas dalībnieks nav to apstrīdējis pirms vai līdz argumentu izvirzīšanas brīdim, ko saskaņā ar viņa valsts procesuālajām tiesībām uzskata par pirmo aizstāvību tiesā.

40

Otrkārt, kas attiecas uz pašas Regulas Nr. 44/2001 mērķi, ir jāatgādina, ka viens no šīs regulas mērķiem, kā tas izriet no tās preambulas 15. apsvēruma, ir maksimāli samazināt vienlaicīgas tiesvedības iespēju un novērst to, ka divās dalībvalstīs tiktu taisīti pretrunīgi spriedumi, ja vienas un tās pašas lietas izskatīšana piekrīt vairākām tiesām. Tieši šajā ziņā Savienības likumdevējs ir paredzējis ieviest skaidru un efektīvu mehānismu lis pendens situāciju atrisināšanai. No tā izriet, ka, lai sasniegtu šos mērķus, Regulas Nr. 44/2001 27. pants ir jāinterpretē plaši (iepriekš minētais spriedums lietā Overseas Union Insurance u.c., 16. punkts).

41

Taču jākonstatē, ka šīs regulas 27. panta 2. punkta interpretācija, saskaņā ar kuru, lai tiktu konstatēta pirmās iesaistītās tiesas jurisdikcija, šīs normas izpratnē šai tiesai būtu netieši vai tieši jāatzīst sava jurisdikcija ar nolēmumu, kurš ir kļuvis galīgs, tādējādi palielinot paralēlas tiesvedības risku, atņemtu šīs regulas ieviestajām normām to efektivitāti lis pendens situāciju risināšanā.

42

Turklāt, kā izriet no ziņojuma par Briseles konvenciju, ko izstrādāja P. Ženārs [P. Jenard] (OV 1979, C 59, 1. lpp.), un no Tiesas judikatūras par šīs konvencijas 21. pantu – kas ir Regulas Nr. 44/2001 27. pantam identiska norma –, arī lis pendens normas mērķis ir novērst jurisdikcijas negatīvas kolīzijas. Šī norma tika ieviesta, lai lietas dalībniekiem nebūtu pienākuma no jauna uzsākt tiesvedību, kad, piemēram, pirmā iesaistītā tiesa ir atteikusies no jurisdikcijas (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Overseas Union Insurance u.c., 22. punkts).

43

Taču, ja pirmā iesaistītā tiesa nav pēc savas ierosmes atteikusies no savas jurisdikcijas un ja tajā nav izvirzīta neviena iebilde par jurisdikcijas neesamību, otrās iesaistītās tiesas atteikšanās no jurisdikcijas nevar izraisīt jurisdikciju negatīvo kolīziju, jo pirmās iesaistītās tiesas jurisdikciju vairs nevar apstrīdēt.

44

Līdz ar to ir jāuzskata, ka gan no Regulas Nr. 44/2001 vispārējās sistēmas, gan no tās mērķa izriet, ka, lai konstatētu pirmās iesaistītās tiesas jurisdikciju šīs regulas 27. panta 2. punkta izpratnē, pietiek ar to, ka otrai iesaistītajai tiesai nav izņēmuma jurisdikcijas atbilstoši šai regulai, ka pirmā iesaistītā tiesa nav pēc savas ierosmes atteikusies no savas jurisdikcijas un ka neviens no lietas dalībniekiem to nav apstrīdējis pirms vai līdz argumentu izvirzīšanas brīdim, ko saskaņā ar tā valsts procesuālajām tiesībām uzskata par pirmo aizstāvību tiesā.

45

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu jāatbild, ka Regulas Nr. 44/2001 27. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja vien tas nav gadījums, kad otrai iesaistītajai tiesai ir izņēmuma jurisdikcija atbilstoši šai regulai, pirmās iesaistītās tiesas jurisdikcija ir jāuzskata par noskaidrotu, ja šī tiesa nav pēc savas ierosmes atteikusies no savas jurisdikcijas un ja neviens no lietas dalībniekiem to nav apstrīdējis pirms vai līdz argumentu izvirzīšanas brīdim, ko saskaņā ar tā valsts procesuālajām tiesībām uzskata par pirmo šajā tiesā iesniegto aizstāvību pēc būtības.

46

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 27. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja vien tas nav gadījums, kad otrai iesaistītajai tiesai ir izņēmuma jurisdikcija atbilstoši šai regulai, pirmās iesaistītās tiesas jurisdikcija ir jāuzskata par noskaidrotu, ja šī tiesa nav pēc savas ierosmes atteikusies no savas jurisdikcijas un ja neviens no lietas dalībniekiem to nav apstrīdējis pirms vai līdz argumentu izvirzīšanas brīdim, ko saskaņā ar tā valsts procesuālajām tiesībām uzskata par pirmo šajā tiesā iesniegto aizstāvību pēc būtības.