31.3.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 98/13

—

atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2011. gada 15. novembra spriedumu lietā T-363/10;

—

atcelt Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (preču zīmes, paraugi un modeļi) Apelāciju pirmās padomes 2010. gada 9. jūnija lēmumu lietā Nr. R 1560/2009-1 par Kopienas preču zīmes “RESTORE” reģistrācijas pieteikumu Nr. 008 448 251;

—

piespriest Iekšējā tirgus saskaņošanas birojam (preču zīmes, paraugi un modeļi) atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai faktu vai, attiecīgi, pierādījumu sagrozīšanu. Vispārējā tiesa esot kļūdaini uzskatījusi, ka tas, ka vārdam “restore” piemīt tieša medicīniska nozīme, esot vispārzināms fakts. Tiesvedībā neapstrīdēts esot bijis vienīgi tas, ka “restore” ir jātulko kā “atjaunot”. Taču medicīnisks konteksts šai vārdā neesot saskatāms. Pierādījumu sagrozīšanu rada tas, ka Vispārēja tiesa savu viedokli balsta uz izrakstiem no vārdnīcas. No izrakstiem izrietot, ka “restore” pašam par sevi nav nekādas medicīniskas nozīmes, taču tas esot daudzšķautņains jēdziens, kuru atkarībā no konteksta var saprast dažādi. Tāpēc tā nozīmi nevarot uzskatīt par vispārzināmu faktu, kas līdz ar to izņēmuma veidā nav jāpierāda.

2.

Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka ir pārkāpts Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta c) apakšpunkts. Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, preču zīmi “RESTORE” kvalificējot vienīgi kā aprakstošu norādi. Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta c) apakšpunkta piemērošana paredzot, ka reģistrācijai pieteiktajam apzīmējumam esot jākalpo tam, lai tirdzniecībā “norādītu” preču veidu utt. Saskaņā ar Tiesas judikatūru aprakstošajam izteicienam “acīmredzami” esot jāizriet no reģistrācijai pieteiktā apzīmējuma un pašam vārdam esot jābūt aprakstošam.

Darbības vārds “restore” pats par sevi nevarot norādīt uz reģistrācijas pieteikuma aptverto preču veidu, kvalitāti vai izmantošanas nolūku. Darbības vārds “restore” iegūstot aprakstošu funkciju vienīgi konstrukcijās ar vienu vai vairākiem lietvārdiem (piemēram, “restore one’s health”). Ciktāl tiek pieņemts, ka medicīnisks konteksts izriet no apstākļiem, tad saskaņā ar Tiesas judikatūru tas neesot pietiekami, jo turklāt esot nepieciešama pārnešana no sabiedrības puses interpretācijas ieguldījuma izpratnē. Ar medicīnu saistīta izpratne varētu rasties, tikai pievienojot tādu vārdu kā “health”, kas šajā gadījumā tā neesot. Reģistrācijai pieteiktās preču zīmes “RESTORE” vietā gan Apelāciju padome, gan Vispārējā tiesa esot pārbaudījušas preču zīmi “RESTORE SOMEONE’S HEALTH”.

3.

Treškārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka ir pārkāpts Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) apakšpunkts. Apelāciju padome, neatzīstot atbilstošo juridisko kritēriju, preču zīmi “RESTORE” esot kvalificējusi kā apzīmējumu, kam nepiemīt atšķirtspēja, un tāpēc esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, atsakot preču zīmes reģistrāciju. Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Apelāciju padome un Vispārējā tiesa reģistrācijai pieteiktajai preču zīmei “RESTORE”, ņemot vērā tās šķietami aprakstošo raksturu, esot noliegusi arī jebkādu atšķirtspēju. Pret to jau ir celti iebildumi apsvērumos par otro apelācijas pamatu.

Arī jebkādas atšķirtspējas neesamības “pakārtotais pamatojums” (sprieduma 52.-54. punkts) nespēj pamatot spriedumu. Izklāstītie apsvērumi esot vienīgi argumentācijas tautoloģiska atkārtošana, ka aprakstošai preču zīme nekad nav atšķirtspējas. Turklāt aprakstošā rakstura neesamību apstiprinot tas, ka sabiedrība negaida, ka uz medicīnas produkta būs funkcijas apraksts, pat ne viena vārda formā.

4.

Ceturtkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka ir pārkāpts Regulas Nr. 207/2009 75. panta otrais teikums. Savu lēmumu Apelāciju padome būtībā ir balstījusi uz izrakstiem no vārdnīcas, kuri apelācijas sūdzības iesniedzējai neesot bijuši pieejami un par kuriem tāpēc tā neesot tikusi uzklausīta. Līdz ar to esot pārkāptas tiesības tikt uzklausītam, jo saskaņā ar Tiesas judikatūru nolēmumu varot balstīt tikai uz tādiem apstākļiem, par kuriem lietas dalībnieki varēja izteikties. Saskaņā ar Tiesas judikatūru Apelāciju padomei esot pienākums nostājas paušanai darīt zināmus tos faktus, kurus tā pēc savas iniciatīvas ir apzinājusi un kurus tā vēlas izmantot sava nolēmuma pamatā. Šajā ziņā Apelāciju padome tiesvedības būtiskā aspektā neesot sniegusi savus iegūtos izrakstus no vārdnīcas un tādējādi pārkāpusi tiesības tikt uzklausītam.

5.

Piektkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu. Apelāciju padome, neatzīstot Tiesas judikatūru, neesot ievērojusi pastāvošās agrākās reģistrācijas un līdz ar to savu reģistrācijas praksi. Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēja izprotot, ka šis princips ir saistīts ar nosacījumu par tiesiskuma ievērošanu. Tomēr vienīgi ar norādi uz šo principu nepietiekot, lai atkāptos no vienlīdzīgas attieksmes principa. Tieši pretēji, esot konkrēti jāizklāsta, kāpēc ir jāpieņem, ka agrākām reģistrācijām pašām par sevi jābūt pretlikumīgām.