1. 

Pēc pirmajiem spriedumiem, kas pieņemti apvienotajās lietās Pammer un Hotel Alpenhof ( 2 ) un vēlāk lietā Mühlleitner ( 3 ), Padomes Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās ( 4 ) 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts joprojām rada šaubas par tā interpretāciju. It īpaši atkal rodas jautājums par konsekventās prasības, ka pārdevējam savas darbības ir jāvērš uz patērētāja domicila valsti, piemērojamību, lai piemērotu īpašo jurisdikciju patērētāju līgumu jomā. Šajā gadījumā Landgericht Saarbrücken [Zārbrikenes apgabaltiesa] vēlas zināt, vai minētais saistības kritērijs kā nerakstītu papildu nosacījumu pieprasa cēloņsakarības pastāvēšanu starp darbību, kas “vērsta” uz patērētāja domicila valsti, un patērētāja lēmumu noslēgt līgumu.

2. 

Landgericht Saarbrücken arī jautā, vai Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunktā ir prasīts, lai būtu noslēgts distances patērētāja līgums. Tomēr šī problēma tika atrisināta dažus mēnešus pēc šā prejudiciālā jautājuma uzdošanas, precīzāk, spriedumā, kas tika pieņemts lietā Mühlleitner. Tāpēc es pievērsīšos tikai jautājumam, kas attiecas uz prasību par cēloņsakarību.

3.

Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunktā tiek aplūkota īpašā jurisdikcija patērētāju līgumu jomā, saskaņā ar kuru tiek izdarīts izņēmums no atbildētāja domicila vispārējās jurisdikcijas, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

“1.   Lietās saistībā ar līgumiem, ko persona – patērētājs – noslēgusi mērķiem, kurus var uzskatīt par nesaistītiem ar viņa arodu vai profesiju, jurisdikciju nosaka šajā iedaļā, neskarot 4. pantu un 5. panta 5. punktu, ja:

[..]

4.

V. Sabranovic, atbildētājs pamatlietā, nodarbojas ar lietotu automobiļu tirdzniecību Spišerenas (Francija) pašvaldībā, uzņēmuma nosaukums ir “Vlado Automobiles Import-Export”. Kā konstatēts lietas materiālos, faktisko apstākļu rašanās laikā, par kuriem sākta šī tiesvedība, V. Sabranovic izmantoja mājaslapu, kurā bija viņa uzņēmuma adrese, tostarp kontakttelefons – gan mobilā telefona, gan faksa numuri. Visiem numuriem bija norādīts Francijai atbilstošs starptautiskais kods, izņemot vienu Vācijas mobilā telefona numuru, kuram bija Vācijas starptautiskais kods.

5.

L. Emrek, prasītājs pamatlietā, faktisko apstākļu rašanās laikā dzīvoja Zārbrikenē (Vācija). 2010. gada 13. septembrī viņš ar V. Sabranovic noslēdza lietota automobiļa pirkuma līgumu; šķiet, ka šajā nolūkā viņš devās uz atbildētāja uzņēmumu, par minētā uzņēmuma pastāvēšanu uzzinot nevis no minētās mājas lapas, bet gan no paziņām.

6.

Pēc kāda laika L. Emrek iesniedza Amtsgericht Saarbrücken [Zārbrikenes Pirmās instances tiesā] prasību pret V. Sabranovic, pieprasot izpildīt garantijas, kas minētas transportlīdzekļa pirkuma līgumā. Minētā tiesa, pamatojoties uz starptautiskās piekritības neesamību un uzskatot, ka V. Sabranovic savu profesionālo darbību Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē nav vērsis uz patērētāja domicila valsti, proti, Vāciju, prasību atzina par nepieņemamu.

7.

Amtsgericht Saarbrücken lēmums tika apstrīdēts Landgericht Saarbrücken, tā apturēja procedūru un uzdeva prejudiciālu jautājumu Tiesai.

8.

2012. gada 10. maijā Tiesas kancelejā tika reģistrēts Landgericht Saarbrücken lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, kurā tiek uzdoti šādi jautājumi:

9.

Rakstveida apsvērumus iesniedza lietas dalībnieki pamatlietā, Francijas Republikas, Beļģijas Karalistes un Luksemburgas Lielhercogistes valdības, kā arī Eiropas Komisija.

10.

Tiesas sēdes laikā, kas notika 2013. gada 25. aprīlī, savus mutvārdu apsvērumus izklāstīja L. Emrek pārstāvis, Beļģijas Karalistes, Luksemburgas Lielhercogistes, kā arī Eiropas Komisijas pārstāvji.

11.

Landgericht Saarbrücken jautā, vai Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunktā ir ietverti nerakstīti nosacījumi nolūkā piemērot šajā tiesību normā iekļauto īpašo jurisdikciju attiecībā uz patērētāju līgumiem. Pirmais nosacījums būtu saistībā ar cēloņsakarību starp pārdevēja darbību, kas “vērsta” uz patērētāja valsti, un patērētāja lēmumu noslēgt līgumu. Otrais nosacījums papildus iepriekš minētajam būtu tāds, ka ir jābūt noslēgtam distances līgumam.

12.

Lai gan jautājums par pirmo nosacījumu (cēloņsakarību) iepriekš nav uzdots Tiesai, Tiesai ir ticis uzdots jautājums saistībā ar otro nosacījumu (par distances līgumu). 2012. gada 6. septembrī, proti, gandrīz četrus mēnešus pēc šā prejudiciālā jautājuma uzdošanas, Tiesa spriedumā, kas tika pieņemts lietā Mühlleitner, ir īpaši lēmusi par prasību, ka ir jābūt noslēgtam distances līgumam. Šajā gadījumā, apstiprinot judikatūras virkni, ko varētu uzskatīt par netieši noteiktu spriedumā apvienotajās lietās Pammer un Hotel Alpenhof, Tiesa nolēma, ka distances patērētāja līguma noslēgšana ir uzskatāma tikai par pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja komercdarbības vai profesionālās darbības, kas vērsta uz patērētāja domicila valsti, “norādi, kas piesaista līgumu šādai darbībai” ( 5 ), secinot, ka Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka “tajā nav prasīts, lai līgums starp patērētāju un uzņēmēju būtu noslēgts kā distances līgums” ( 6 ).

13.

Skaidrība, ar kādu Tiesa izsakās lietā Mühlleitner, savienojumā ar apstākli, ka minētais prejudiciālais jautājums prasa precizēt sprieduma apvienotajās lietās Pammer un Hotel Alpenhof punktu par prasību noslēgt distances līgumu, pilnībā pamato, ka šajā lietā mēs analizēsim tikai vienīgo jauno Landgericht Saarbrücken uzdoto jautājumu: prasību par to, lai darbībai, kas vērsta uz patērētāja domicila valsti, būtu cēloņsakarība ar patērētāja lēmumu noslēgt līgumu.

14.

Saistībā ar pirmo jautājumu, proti, vai patērētājam ir jābūt “pamudinātam” tādā veidā, ka pastāv cēloņsakarība starp komercdarbību un lēmumu par līguma slēgšanu, pamatlietas dalībnieki, kā arī iesaistīto valstu valdības un Eiropas Komisija aizstāv pretējas pozīcijas.

15.

No vienas puses, V. Sabranovic un Beļģijas un Luksemburgas valdības aizstāv viedokli, ka Vācijas tiesai šajā gadījumā nav piekritības, uzskatot, ka nav izpildīta prasība par cēloņsakarību, kas ir jāuzskata par neatņemamu Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta sastāvdaļu. Kopumā šīs trīs iesaistītās puses uzskata, ka šādas prasības trūkums atspēko vispārējo nosacījumu par atbildētāja domicila jurisdikciju un uzliek nesamērīgu slogu pārdevējiem un pakalpojumu sniedzējiem, kas var tikt apsūdzēti ikvienā Eiropas Savienības valstī tikai tāpēc, ka tiem ir mājas lapa un noslēgts līgums ar citā dalībvalstī dzīvojošu patērētāju. Beļģijas un Luksemburgas valdība īpaši izceļ ietekmi, kādu šī patērētājiem pārlieku labvēlīgā interpretācija radītu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem šajās dalībvalstīs, kuri ir stipri pakļauti pārrobežu tirdzniecībai.

16.

Savukārt L. Emrek ar Francijas valdības un Eiropas Komisijas atbalstu noraida šādas prasības esamību un aizstāv Vācijas tiesu piekritību. Savai aizstāvībai viņš izmanto orientējošos kritērijus, kas ir uzskaitīti spriedumā apvienotajās lietās Pammer un Hotel Alpenhof, lai pievērstu tiesneša uzmanību konstatācijai, ka darbība ir vērsta uz patērētāja domicila dalībvalsti. Gan minētajā spriedumā, gan spriedumā lietā Mühlleitner Tiesa ir uzsvērusi šo faktoru nozīmīgumu kā “norādi”, ka darbība ir vērsta uz patērētāja dalībvalsti, tomēr nekādā gadījumā kā neizbēgami obligātu prasību. Šī interpretācija varētu rast atbalstu Regulas Nr. 44/2001 15. un 16. pantā, kā arī tās sagatavošanas dokumentos.

17.

Tagad pievēršoties šajā jomā jau esošajai judikatūrai, pašā sākumā ir jāatzīmē, ka gan iepriekš minētajā spriedumā apvienotajās lietās Pammer un Hotel Alpenhof, gan iepriekš minētajā spriedumā lietā Mühlleitner Tiesa ir apstiprinājusi, ka uz patērētāja domicila dalībvalsti “vērstas darbības” frāzei ir patstāvīgs raksturs un tā papildina pārējos Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunktā ietvertos nosacījumus ( 7 ). Analizējot šo tiesību normu kopumā, kā arī ņemot vērā tās iepriekšējās redakcijas un sagatavošanas dokumentus, Tiesa ir atzinusi, ka, piemērojot īpašo jurisdikciju patēriņa jomā, tiek ņemta vērā tikai pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja rīcība ( 8 ). Patērētāja rīcības vietā, kas tika ņemta vērā agrākajā, jau atceltajā Briseles konvencijas 13. panta redakcijā, galvenā nozīme ir piešķirta pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja rīcībai ( 9 ).

18.

Turklāt Tiesa ir noraidījusi interpretācijas kritēriju, kas pamatojas tikai uz pārdevēja subjektīvās gribas meklējumiem ( 10 ). Tāpat kā patērētāja rīcība neveido noteicošo jurisdikcijas piemērošanas kritēriju, tas pats attiecas uz pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja galveno nolūku. Tādējādi Tiesa ir izvēlējusies formulēt neizsmeļošu objektīvo kritēriju sarakstu, kas var sniegt pietiekamu pamatojumu, lai tiesa varētu uzskatīt, ka darbība ir vērsta uz patērētāja domicila valsti ( 11 ).

19.

Turklāt jāatzīmē, ka šie kritēriji ir orientējoši, bet valsts tiesnesim ir jāizpēta pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja komercstratēģijas mērķi un sekas ( 12 ). Līdz šim Tiesa ir atteikusies kādu no šiem kritērijiem pārvērst par prasību vai noteicošu kritēriju. Tas ir apstiprinājies attiecībā uz distances līgumiem, kuri, ņemot vērā spriedumu lietā Mühlleitner, neveido būtisku kritēriju jurisdikcijas piemērošanai. Tomēr Tiesa ir arī noliegusi, ka vienkārša pieejamība internetam varētu būt noteicošais kritērijs tam, ka darbība ir vērsta uz citu dalībvalsti. Vienkārša pieejamība pati par sevi nav noteicoša; ir jāpamatojas uz pašu mājas lapas saturu un vienmēr ņemot vērā pārējos kritērijus, kas varētu objektīvi noteikt komerciālā vai profesionālā piedāvājuma specifisko galamērķi vai mērķus ( 13 ).

20.

Visbeidzot, šajā brīdī ir svarīgi izcelt, ka gan Regulā Nr. 44/2001, gan Tiesas judikatūrā ir uzsvērts, ka kritēriji, kas ir saistīti ar jurisdikciju, ir paredzami. Regulas preambulas 11. apsvērumā ir uzsvērts, ka “jurisdikcijas normām vajadzētu būt ļoti paredzamām, un tām būtu jābalstās uz principu, ka jurisdikcijas pamatā ir atbildētāja domicils”, tādējādi, izņemot šo noteikumu, kritērijiem, kā Tiesa to vairākkārt ir apstiprinājusi, ir jānodrošina augsta juridiskās noteiktības pakāpe ( 14 ).

21.

Pievēršoties jautājumam par to, vai pastāv prasība, kas būtu balstīta uz cēloņsakarības pastāvēšanu starp komerciālo vai profesionālo darbību, kas vērsta uz patērētāja domicila valsti, un patērētāja lēmumu noslēgt līgumu, ņemot vērā pašreizējo judikatūras situāciju, varu teikt, ka būtu grūti noteikt, ka šāda prasība izriet no Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta prasībām, no tās mērķiem vai sagatavošanas darbiem.

22.

Attiecībā uz tiesību normas saturu, kā es tikko izklāstīju, Tiesa ir uzstājusi uz nepieciešamību novērtēt iepriekš minētajā 15. panta 1. punkta c) apakšpunktā uzskaitīto prasību izpildi, kā arī to pietiekamību īpašās jurisdikcijas piemērošanai. Netiešas un papildu prasības, kas turklāt pamatota ar patērētāja rīcību, pievienošana prasītu interpretācijas darbu, kam būtu nepieciešams stingrs pamatojums. Kā es jau paskaidroju, šādi apsvērumi neizriet arī no Savienības likumdevēja izvirzītajiem mērķiem.

23.

Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunktā nav ierosināts iekļaut noteikumu par atbildētāja domicila vispārējo jurisdikciju, bet gan starptautiskās tiesu piekritības jomā līdzsvarot sākotnēji nelīdzsvarotās līgumiskās attiecības ( 15 ). Šim nolūkam likumdevējs ir ieviesis noteikumus, kas pamatojas tikai uz trīs nosacījumu izpildi, un tie visi attiecas uz pārdevēju vai pakalpojumu sniedzēju (komerciālā vai profesionālā darbība; darbība, kas vērsta uz patērētāja domicila valsti vai valstīm; līgums, kas noslēgts saistībā ar šo darbību). Tieši tāpēc, ka nosacījumi bija pārmērīgi, kritērijiem, lai noteiktu uz citu valsti vērstu darbību, ir jāpamatojas uz daudziem faktoriem, no kuriem neviens nav noteicošais kritērijs. Citiem vārdiem: likumdevējs ir stingri uzskaitījis prasības, kas obligāti jāizpilda, lai piemērotu jurisdikciju, bet pēc tam atzinis zināmu interpretācijas brīvību tiesām, īpaši attiecībā uz internetā publiskoto darbību.

24.

Ar iepriekš teikto būtu jāpietiek, lai, tāpat kā Francijas Republika un Komisija, izdarītu secinājumu, ka Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunktā nav prasīts, lai tiktu pildīta “nerakstīta” prasība, kas ir pamatota ar cēloņsakarību starp darbību un patērētāja lēmumu noslēgt līgumu. Šāda prasība radītu ievērojamu nelīdzsvarotību jau tā trauslajā līdzsvarā, ko radījis Savienības likumdevējs, un turklāt izmainītu interpretāciju, kādu līdz šim Tiesa sniegusi attiecīgajai tiesību normai ( 16 ).

25.

Papildinot iepriekš minēto, kā Komisijai bija iespēja uzsvērt tiesas sēdē, šāda prasība pēc cēloņsakarības varētu radīt pierādīšanas problēmas. Ja pietiktu ar to, ka patērētājs apgalvo, ka viņa lēmums par līguma noslēgšanu pamatojas uz interneta lapas aplūkošanu un telefonsarunu ar iestādi, vai pietiktu ar parastu patērētāja paziņojumu vai arī viņam būtu jāpierāda šāda lapas aplūkošana? Pirmajā gadījumā jurisdikcija būtu patērētāja rokās, kuram pietiktu vien apgalvot, ka viņa lēmumu par līguma slēgšanu motivējusi komersanta darbība. Otrajā gadījumā tas varētu kļūt par probatio diabolica, kas galu galā Regulas Nr. 44/2001 15. un 16. pantā iekļauto īpašo jurisdikciju padarītu darboties nespējīgu ( 17 ).

26.

Atsevišķs jautājums, lai gan saistīts ar iepriekšējo, būtu par to, ka šādai cēloņsakarībai nav nozīmes, bet šajā gadījumā tas tā nav. Tas, ka cēloņsakarība nav obligāta prasība, neizslēdz, ka tā var būt norāde, ko tiesnesis var vērtēt tad, kad ir jānosaka, vai darbība tiešām ir vērsta uz šo valsti. Turklāt, kā es to tālāk paskaidrošu, runa būtu par noteicošu norādi, kas gadījumā, ja to konkrētajā gadījumā varētu konstatēt, būtu izšķirošs vērtējuma elements, piemērojot īpašo jurisdikciju patēriņa jomā.

27.

Ja uz citu dalībvalsti vērsta darbība faktiski ir bijusi, būtu normāli, ka šī cēloņsakarība būtu radusies – neatkarīgi no tā, cik viegli vai grūti būtu to pierādīt. Mūsu gadījumā problēma ir tā, ka ir pierādīts, ka šīs cēloņsakarības, kā redzams notikumu aprakstā, nav bijis.

28.

Saistībā nevis ar cēloņsakarību, bet gan ar nosacījumu, ka vispirms ir jānoslēdz distances līgums, savos nesenajos secinājumos lietā Mühlleitner man bija iespēja izklāstīt, ka “atsauce uz distances līgumu” – kā tas bija spriedumā apvienotajās lietās Pammer un Hotel Alpenhof – “tiek veikta ar mērķi, lai noraidītu nozīmi, kāda ir sagatavojošām pirmslīguma darbībām un iepriekšējām saistībām internetā, kas savukārt ir atkarīga no informācijas, kura, izmantojot internetu, ir vērsta uz īpašu vietu, kurā ir patērētāja domicils” ( 18 ).

29.

Šādi izsakoties, es vispirms gribēju uzsvērt nozīmīgumu, kāds var būt apstāklim, ka ir bijušas “sagatavojošas pirmslīguma darbības”, kas, lai arī nekļūstot par obligātu prasību, parasti būtu sekas “informācijai, kura, izmantojot internetu, ir vērsta uz īpašu vietu, kurā ir patērētāja domicils”. Vienlaicīgi vēlējos izskaidrot, kā informācija, kas tiek sniegta, izmantojot internetu, rada ja ne pašu līgumu, tad vismaz līgumu sagatavojošu darbību.

30.

Citiem vārdiem sakot, izdarot šo apsvērumu, es nevēlējos uzskatīt, ka sagatavošanas darbība pirms līguma noslēgšanas, nedz arī iepriekšēja līguma noslēgšana būtu papildu prasība īpašās jurisdikcijas piemērošanai, es arī neesmu teicis, ka par tādu būtu jāuzskata cēloņsakarības esamība. Tomēr es norādīju uz to, ka šāda veida norādes ir acīmredzami īpaši nozīmīgas un tām noteikti ir ietekme.

31.

Precīzāk izsakoties, lai gan sagatavojošās pirmslīguma darbības, tāpat kā pierādītas cēloņsakarības esamība, nav netieša prasība papildus tām, kas noteiktas Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunktā, tās ievērojami atvieglo valsts tiesas darbu, kad ir jānosaka, vai saimnieciskā darbība ir vērsta uz noteiktu dalībvalsti. Un otrādi, taču kā loģisks iznākums – šo apstākļu trūkums apgrūtina valsts tiesas darbu, kurai parasti jāmēģina kompensēt šā apstākļa trūkumu ar kādu citu vai citiem apstākļiem, kas tikpat labi pierāda, ka darbība ir vērsta uz attiecīgo dalībvalsti.

32.

Turklāt šis mērķis ir pamatā Padomes un Komisijas kopīgajai deklarācijai par Regulas Nr. 44/2001 15. un 73. pantu. Kā zināms, šajā deklarācijā netiek runāts par cēloņsakarībām, bet gan par to, kāda nozīme ir atsevišķām norādēm, kā tas ir gadījumā, ja ir noslēgts distances līgums ( 19 ). Šī piebilde ir dota tikai kā piemērs, nekādā gadījumā neizslēdzot citu norāžu, tostarp izšķirošu norāžu esamību, kad tiek noteikta darbība, kas ir “vērsta” uz citu dalībvalsti.

33.

Šajā ziņā es uzskatu, ka šīs lietas faktiskā situācija atklāj iespējamā apstākļa klātbūtni, kas savas skaidrības dēļ un iesniedzējtiesas pienācīgi novērtēts var kompensēt gan distances līguma trūkumu, gan arī sagatavojošas pirmslīguma darbības trūkumu, kā arī iespējamu cēloņsakarības trūkumu starp komercstratēģiju un līguma noslēgšanu.

34.

Šķiet, ka V. Sabranovic uzņēmums atrodas Francijas pašvaldībā, kas ir iekļauta metropoles teritorijā, cieši saistītā ar Zārbrikenes pilsētas administratīvo centru. Kā tiesas sēdē mutiski apstiprinājis L. Emrek pārstāvis, Spišerenas pašvaldības iedzīvotāji, tāpat kā Zārbrikenes pašvaldības iedzīvotāji, praktiski apdzīvo kopīgu telpu, kurā abu pašvaldību pilsētbūvniecības attīstība ir nonākusi tiktāl, ka dažās zonās pastāv pilsētas nepārtrauktība, kas nav saistīta ar robežlīniju starp abām valstīm.

35.

Šāda veida apstākļos fakts, ka profesionālis piedāvā preces un/vai pakalpojumus vienā no šīm abām pašvaldībām, pašas darbības telpiskās atrašanās vietas dēļ varētu būt pielīdzināms darbības telpai, kas nenovēršami ir vērsta uz otru dalībvalsti, konkrēti, uz kaimiņos esošo dalībvalsti, kuras pašvaldības iekļaujas plašā metropoles teritorijā, kas tādējādi veido konurbācijas fenomenu ( 20 ). Ar to es gribu teikt, ka dažkārt, īpašos gadījumos, kad divas dalībvalstis saplūst vienā metropoles teritorijā, visu saimnieciskās darbības subjektu darbība ir dabiska un tiek spontāni vērsta ne tikai uz pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja valsts iedzīvotājiem, bet arī uz kaimiņvalsts iedzīvotājiem. Telpiskajā zonā, kur robežas šķērsošana bieži vien notiek nemanot, būtu grūti apgalvot, ka komersantu darbība minētajā zonā nav “vērsta” uz šīs konurbācijas daļu, kas atrodas blakus dalībvalstī.

36.

Tamlīdzīgs secinājums nedz pārdevējam, nedz profesionālim kā lomas spēlētājam, kurš ir integrēts vienā urbānā telpā, lai gan to veido divas dalībvalstis, neuzliek nesamērīgu slogu. Ir ļoti iespējams, ka pārdevējs vai profesionālis runā kaimiņvalsts valodā, pat ja tā ir cita valoda. Šajā gadījumā ir lingvistiskas atšķirības starp abām dalībvalstīm, bet nešķiet, ka tas būtu šķērslis V. Sabranovic, kurš, kā konstatēts lietas materiālos, savā mājaslapā norāda klientiem Vācijas mobilā telefona numuru, norādot, ka ar vāciski runājošajiem klientiem saprotas vācu valodā, bet to lielākā daļa dzīvo Zārbrikenē.

37.

Tāpat situācijā, kas nav tālu no konurbācijas un kāda, iespējams, šeit rodas, risks, ka pārdevēju vai pakalpojumu sniedzēju varētu iesūdzēt kaimiņvalsts tiesā, man nešķiet pārmērīgs slogs, kura mērķis būtu atturēt V. Sabranovic no komercdarbības. Tāpat ir jāņem vērā, ka Regulas Nr. 44/2001 15. un 16. panta īpašā jurisdikcija darbojas kā pamudinājums, lai pašvaldības iedzīvotāji slēgtu līgumus ar savas pilsētvides komersantu, kas viņiem garantē iespēju izvēlēties starp Regulas Nr. 44/2001 16. pantā paredzētajām jurisdikcijām.

38.

Galu galā jurisdikcijai, kas izriet no aprakstītās situācijas, nebūt nebūtu komersantam vai profesionālim jākļūst par neparedzamu scenāriju. Kā jau agrāk pieminēts, šim komersantam vai profesionālim, kurš darbojas vidē, kas īpaši integrēta kopumā, ko veido divas dalībvalstis, būtu pilnībā jāapzinās, ka ievērojama vai pat lielākā viņa klientu daļa varētu dzīvot blakus dalībvalstī.

39.

Tāpēc, apkopojot iepriekš teikto, es uzskatu, pirmkārt, ka Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā nav prasīta cēloņsakarības esamība starp komercdarbību vai profesionālo darbību, kas vērsta uz patērētāja domicila valsti, un lēmumu noslēgt līgumu.

40.

Tomēr šī cēloņsakarība ir izšķiroša norāde tad, kad ir jāpierāda, ka uzņēmējdarbība ir vērsta uz noteiktu dalībvalsti. Lai noteiktu, ka uzņēmējdarbība tiek vērsta uz citu dalībvalsti, izšķirošas norādes, piemēram, cēloņsakarības neesamība, parasti ir jākompensē ar citu vai citām līdzīgas ietekmes norādēm.

41.

Visbeidzot, interpretējot Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunktu, es uzskatu, ka nozīme ir apstāklim, ka komercdarbība vai profesionālā darbība tiek veikta konurbācijas gadījumā, kas attiecīgi ir jāizvērtē valsts tiesai. Šis teritoriālais konteksts var kļūt par izšķirošu norādi uz darbību, kas vērsta uz noteiktu dalībvalsti.

42.

Ņemot vērā izklāstītos argumentus, es ierosinu Tiesai uz Landgericht Saarbrücken iesniegto lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbildēt šādi:

Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā cēloņsakarības esamība starp komercdarbību vai profesionālo darbību, kas vērsta uz patērētāja domicila dalībvalsti, un patērētāja lēmumu noslēgt līgumu nav pieprasīta kā netiešs un papildu nosacījums tam, kas jau skaidri noteikts šajā tiesību normā. Tomēr cēloņsakarība ir uzskatāma par izšķirošu norādi tad, kad ir jāpierāda, ka uzņēmējdarbība ir vērsta uz noteiktu dalībvalsti.

Lai noteiktu, ka uzņēmējdarbība tiek vērsta uz citu dalībvalsti, izšķirošas norādes, piemēram, cēloņsakarības neesamība, parasti ir jākompensē ar citu vai citām līdzīgas ietekmes norādēm. Konurbācijas gadījums, kas attiecīgi ir jāizvērtē tiesai, var būt izšķiroša norāde uz darbību, kas vērsta uz noteiktu dalībvalsti.