EUR-Lex Access to European Union law

Back to EUR-Lex homepage

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document 62009TN0149

lieta T-149/09: Prasība, kas celta 2009. gada 10. aprīlī — Dover/Eiropas Parlaments

OV C 141, 20.6.2009, p. 53–53 (BG, ES, CS, DA, DE, ET, EL, EN, FR, IT, LV, LT, HU, MT, NL, PL, PT, RO, SK, SL, FI, SV)

20.6.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 141/53


Prasība, kas celta 2009. gada 10. aprīlī — Dover/Eiropas Parlaments

(lieta T-149/09)

2009/C 141/108

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītājs: Densmore Ronald Dover, Borehamwood, Apvienotā Karaliste (pārstāvji — D. Vons [D. Vaughan], QC Barrister, M. Lesters [M. Lester], Barrister, un M. Frenčs [M. French], Solicitor)

Atbildētājs: Eiropas Parlaments

Prasītāja prasījumi:

atcelt apstrīdēto lēmumu;

veikt organizatoriskos pasākumus saskaņā ar Pirmās instances tiesas Reglamenta 64. pantu, kā tie ir konkretizēti prasības pieteikumā;

piespriest Eiropas Parlamentam atlīdzināt prasītāja tiesāšanās izdevumus saistībā ar šo prasību.

Pamati un galvenie argumenti

Šajā prasībā prasītājs lūdz atcelt Parlamenta 2009. gada 29. janvāra Lēmumu D(2009) 4639 par parlamentārās palīdzības piemaksu atgūšanu.

Lai pamatotu savu prasību, prasītājs izvirza piecus tiesību pamatus.

Pirmkārt, viņš apgalvo, ka Parlaments kļūdaini interpretēja un kļūdaini piemēroja Noteikumus par Eiropas Parlamenta deputātu izdevumiem un piemaksām (turpmāk tekstā — “DIP noteikumi”), citu starpā nosakot ar atpakaļejošu spēku prasītājam apgrūtinošas prasības, kas attiecīgajā laikā nekad nebija Eiropas Parlamenta deputātiem piemērojamās prasības, un precīzi nenorādot kura izdevumu vienība tiek uzskatīta par izmaksātu nepamatoti.

Otrkārt, viņš apgalvo, ka Parlaments pamatojās uz iespējamu “interešu konfliktu”, pārkāpjot tiesiskās drošības principu, jo tas rīkojās nesaderīgi ar iepriekšējo praksi, nesaskanīgi ar publicētajiem noteikumiem un nenosakot skaidrus un pārskatāmus standartus. Prasītājs apgalvo, ka Parlamenta lēmumam nav juridiska vai faktiska pamatojuma.

Treškārt, prasītājs apgalvo, ka Parlaments nav izpildījis pamata procesuālās prasības, kas noteikts DIP noteikumu 27. pantā, citu starpā saistībā ar iepriekšēju apspriešanos ar kvēstoriem, “izņēmuma” apstākļu pamatošanu, prasītāja uzklausīšanu pirms lēmuma pieņemšanas, kā arī prasību, ka lēmums ir jāpieņem Birojam.

Ceturtkārt, viņš apgalvo, ka atbildētājs mēģināja atgūt no prasītāja PVN, nepastāvot juridiskajam pamatam to darīt.

Visbeidzot, prasītājs apgalvo, ka Parlaments pāragri nosūtījis viņa lietu OLAF, pārkāpjot prasītāja tiesības uz aizstāvēšanos un bez juridiskā pamata vai pamatojuma.


Top