30.1.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 24/40

—

atcelt pārsūdzēto spriedumu;

—

apmierināt prasījumus, kas jau ir izteikti pirmās instances tiesai adresētajā prasības pieteikumā, vai, pakārtoti, nodot lietu atpakaļ Pirmās instances tiesai atbilstoši Tiesas Statūtu 61. panta noteikumiem;

—

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevums abās tiesu instancēs.

1)

Prasības pamatu sagrozīšana, kļūdas tiesību piemērošanā, kā arī neatbilstošs un pretrunīgs pamatojums attiecībā uz atbalsta saņēmēja noteikšanu un Komisijas rīcības brīvības izvērtēšanu, nosakot atbalsta saņēmēju.

Ar pirmo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja AceaElectrabel Produzione S.p.A. (turpmāk tekstā — “AEP” vai “apelācijas sūdzības iesniedzēja”) vērš uzmanību uz to, ka spriedums ir prettiesisks daļā, kurā Pirmās instances tiesa ir noraidījusi prasības pamatu, kas attiecas uz atbalsta saņēmēja kļūdainu noteikšanu, kas bija subjektīvs nosacījums tam, lai varētu piemērot Deggendorf judikatūrā noteikto principu (saskaņā ar kuru jauna atbalsta pārskaitījums, kas pats par sevi ir atzīts par saderīgu, zināmos apstākļos var tikt apturēts līdz brīdim, kad tas pats uzņēmums ir atmaksājis tam iepriekš piešķirto nelikumīgo atbalstu). Pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja apstrīd atzinumu par šī pamata nepieņemamību tiktāl, ciktāl tas attiecas uz EKL 88. panta un Regulas Nr. 659/1999 (1) pārkāpumu. AEP norāda, ka Pirmās instances tiesa ir sagrozījusi šo pamata daļu, ar kuru apelācijas sūdzības iesniedzēja tikai vēlējās atbalsta saņēmēja noteikšanas kļūdu reducēt uz vienu no tipiskām administratīvā akta prettiesiskuma pazīmēm. Apgalvojot, ka jautājums par atbalsta atgūšanas noteikumu pārkāpšanu vispār neattiecas uz šo lietu, Pirmās instances tiesa ir parādījusi, ka tā ir sagrozījusi argumentus, ar kuriem bija pamatota šī prasības daļa. Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēja apstrīd [Pirmās instances tiesas] spriedumu daļā, kurā tā nav kritizējusi lēmumu, neraugoties uz to, ka AEP (jaunā atbalsta saņēmēja) kļūdaini tikusi identificēta ar ACEA grupu (neatmaksātā atbalsta saņēmēju), pamatojoties uz kļūdainu, neloģisku un pretrunīgu Kopienu judikatūrā izstrādātā uzņēmumu grupas ekonomiskās vienības jēdziena piemērošanu. Apelācijas sūdzības iesniedzēja iebilst pret to, ka šis jēdziens varētu tikt piemērots joint venture gadījumā, kad to kopīgi kontrolē divas dažādas grupas (kā tas ir AEP gadījumā), jo pastāvīgajā judikatūrā uzņēmumu ekonomiskās vienības jomā ir minēti tikai tie gadījumi, kad vairākus uzņēmumus kontrolē tikai viens veidojums. Vēl lielāku kļūdu Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi, uzskatot, ka nav nozīmes tam, ka 70 % no AEP kapitāla ir konsolidēts citā ekonomiskā grupā, kurai nav nekāda sakara ar neatmaksātā atbalsta saņēmēju. Tāpat Pirmās instances tiesa ir kļūdaini piemērojusi funkcionāli neatkarīga uzņēmuma jēdzienu, apgalvojot, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju nevar uzskatīt par funkcionāli neatkarīgu, jo tā ir pakļauta divu uzņēmumu kopīgai kontrolei.

2)

Prasības pamatu sagrozīšana, kļūda tiesību piemērošanā, kā arī pretrunīgs un nepietiekams pamatojums attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēja izteiktajiem argumentiem par Deggendorf judikatūras piemērojamību šīs konkrētās lietas izvērtēšanā.

Ar otro pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda uz kļūdu spriedumā attiecībā uz Deggendorf judikatūras piemērošanu, jo tajā ir apstiprināts Komisijas vērtējums arī attiecībā uz objektīva nosacījuma izpildi, lai piemērotu Deggendorf judikatūru. Apelācijas sūdzības iesniedzēja īpaši apstrīd Pirmās instances tiesas apsvērumus daļā, kurā tā apstiprina, ka Komisijai nebija jāsniedz precīzi un konkrēti pierādījumi, lai pierādītu, ka pirmā un otrā atbalsta summēšanās ir radījusi tādas kaitīgas sekas Kopienas tirdzniecībai, kas jauno atbalstu padara par nesaderīgu ar kopējo tirgu. Pierādīšanas pienākumu attiecībā uz paziņota atbalsta nesaderīguma izvērtēšanu nevar patvaļīgi apvērst, it īpaši tad, ja Komisija nav izmantojusi instrumentus, kuri tai ir pieejami saskaņā ar reglamenta noteikumiem. Pirmās instances tiesa nav izvērtējusi šos apelācijas sūdzības iesniedzēja argumentus un ir nekritiski apstiprinājusi Komisijas lēmumu. Visbeidzot Pirmās instances tiesa nav ne sapratusi, ne izvērtējusi apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzīto prasības pamatu, kurā tā norādīja, ka Deggendorf doktrīna nav paredzēta, lai radītu līdzekli to uzņēmumu sodīšanai, kuri nav atmaksājuši iepriekšējo atbalstu, bet ir paredzēta tikai, lai novērstu to, ka vairāku atbalstu summēšanās vienā uzņēmumā rada tādu kaitējumu Kopienas tirdzniecībai, kas jauno atbalstu padara par nesaderīgu līdz brīdim, kad tiek atmaksāts iepriekšējais atbalsts.